Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

12 Pētījumi par holokausta problēmām Aivars Stranga
Latvijā
detaļām, pret kurām Hilbergs vienmēr izturējās ar vislielāko pietāti, Poļakovu mazāk
interesēja iznīcināšanas mašīna un process, bet vairāk garīgā vide, kura radīja iznīcināšanas
idejas, īpaši – kristiešu antisemītisma vēsture, kas kļuva par Poļakova mūža
milzīgo veikumu. 1951. gadā viņš publicēja tobrīd pirmo akadēmisko darbu visā pasaulē,
veltītu Eiropas ebreju iznīcināšanai, – “Naida raža. Trešais reihs un ebreji” (“Breviaire
de la haine. Le III-e Reich et les Juifs”; angļu variants – “Harvest of Hate” nāca klajā
1956. gadā). Lai arī Poļakovs bija vairāk ideju, ideoloģiju un garīgās pasaules vēsturnieks,
šis darbs bija iespaidīgs arī ar ebreju iznīcināšanas gaitas aprakstu un nopietnām
vācu avotu studijām. Otrs autors, kurš tūlīt sekoja Poļakovam, bija britu vēsturnieks
Džeralds Reitlingers (Gerald Reitlinger) – 1953. gadā nāca klajā viņa apjomīgais darbs
“Eiropas ebreju iznīcināšanas mēģinājums. 1939–1945” (“The Attempt to Exterminate
the Jews of Europe. 1939–1945”), arī balstīts vācu avotu studijās (otrs, papildināts
izdevums tika publicēts 60. gados). Viņš bija arī viens no pirmajiem, kurš mēģināja
cik iespējams precīzi noteikt bojā gājušo ebreju skaitu, – šis jautājums pats par sevi
turpmākajos gados ieguva vairākas dimensijas; pirmā bija tīri akadēmiska – kādā veidā,
kādus avotus, kādu aprēķinu metodi un metodoloģiju izmantojot, ir iespējams noteikt
nogalināto ebreju skaitu; diemžēl otrā bija politiska dimensija, kura nebija raksturīga
tikai holokausta vēsturei vien: pakāpeniski sāka veidoties tendence ikviena genocīda,
genocīda mēģinājuma vai etniskās tīrīšanas upuru skaitu, cik vien iespējams, paaugstināt,
uzsākot pat zināmu sacensību, kuram ir vairāk upuru, nereti uzdodot upuru skaitu pat
lielāku, nekā vispār ir bijis konkrētās nācijas piederīgo genocīda priekšvakarā (piemēram,
nav apšaubāms, ka 1915. gadā uzsāktajā genocīdā pret armēņiem Osmaņu Turcijā
upuru skaits bija milzīgs, varbūt pat pārsniedza 600 000 cilvēku, taču tas nevarēja būt
lielāks par miljonu vai pat 1,2 miljoni, kā to apgalvoja armēņi, jo visā Osmaņu impērijā
dzīvoja tikai 1,3 miljoni armēņu. Tad taču nebūtu palicis dzīvs neviens armēnis – nedz
Stambulā, Smirnā vai Jeruzalemē, kur viņi tomēr bija palikuši dzīvi un neskarti). Piecdesmito
gadu sākumā, kad parādījās Reitlingera darbs, jau bija nostiprinājies skaitlis:
nogalināts seši miljoni ebreju. Skaitlis nebija radies precīzu akadēmisku pētījumu
rezultātā, bet to jau 1944. gada nogalē, kad vēl pat Vācija nebija pilnīgi sakauta un
vēl nebija atbrīvota Aušvice – lielākā nāves nometne, deva padomju publicists Iļja
Ērenburgs. Viņa vēlēšanās saglabāt piemiņu tieši iznīcinātajiem ebrejiem – pretēji
PSRS valdošajai tendencei noklusēt pret ebrejiem vērstā genocīda īpašo raksturu
un visus upurus iekļaut anonīmā “padomju cilvēka” masā – bija ļoti atzīstama, no tās
cēlās viņa un Vasilija Grosmana pašaizliedzīgā darbība par labu genocīda pret ebrejiem
dokumentēšanai (“Melnā grāmata”, kuras pirmo variantu Ērenburgs pabeidza jau
1944. gada sākumā 1 ), taču skaidrs, ka seši miljoni tolaik bija tikai Ērenburga izdoma,
tāpat kā vienlaikus bija parādījusies cita izdoma – trīs vai pat četri! miljoni upuru Aušvices
nometnē. Dž. Reitlingers bija rūpīgs akadēmiķis, un jautājums par bojā gājušo