Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Aigars Urtāns. Ebreju īpašumu ekspropriācija Ludzas un Madonas apriņķī vācu okupētajā Latvijā
niekus. 14 Laupīšanas Kārsavā acīmredzot ir bijušas tik plašas, ka apmēram 1941. gada
jūlija otrajā pusē par ebreju mantu vērienīgu piesavināšanos un laupīšanu vācu iestādes
izformēja Kārsavas pašaizsardzības vienību un veidoja šo palīgstruktūru no jauna, bet
vairāki pašaizsardzībnieki, ieskaitot komandieri, 1941. gada augusta sākumā tika arestēti
un kādu laiku atradās ieslodzījumā. 15 Šis fakts par sadarbību ar vācu okupācijas režīmu
pēc kara tiesātajiem, kas bija iesaistīti šajā ebreju mantu izlaupīšanā, kalpoja pat par
sava veida alibi sadarbības ar vācu okupācijas varu noliegšanā. 16
Līdzīgi pēc geto izveidošanas Ludzā ebreju atstātās mantības izlaupīšana
1941. gada jūlija otrajā pusē turpinājās, un tā netika pārtraukta arī pašā geto teritorijā
un ebreju slaktiņa laikā Zvirgzdenes pagasta Poguļankas mežā. Tā, piemēram, par
nevēlēšanos atdot rotaslietas Ludzas geto teritorijā tika nošauta ebrejiete Haja Lifšica. 17
Ebreju slaktiņa laikā ebrejiem atņemto naudu un vērtslietas (pārsvarā gredzenus un
auskarus) piesavinājās gan vietējie policisti, gan Arāja komandas slepkavas. 18 Tajā pašā
laikā visai zemiskā veidā geto komandanta Viktora Ladusāna īpašumā nonāca Berlinu
ģimenes vērtslietas un nauda. Pirms nošaušanas V. Ladusāns bija prasījis Berlinu
dēlam, apmēram 14 gadu vecam pusaudzim, vai viņš zinot, kur vecāki noslēpuši
naudu un zeltu. Zēns, domādams, ka tas paglābs viņu, izstāstīja par vecāku ierīkoto
slēptuvi kādā geto ēkā. 19
Rīkojumi par rīcību ar ebreju mantību un īpašumiem tika izdoti tikai tad, kad pirmais
izlaupīšanas vilnis jau bija noplacis. 20 Laikraksts “Ludzas Vēstnesis” 1941. gada 31. jūlijā
publicēja Ludzas apriņķa valdes rīkojumu, ka visa veida ebreju atstātās mantības
uzskaitīšana un nodošana mantu noliktavās ir Ludzas apriņķa pilsētu un pagastu pašvaldību
uzdevums.
Pildot šo rīkojumu, Ludzas pilsētas valde uzskaitīja un savā pārziņā pārņēma ne
tikai pilsētā palikušo ebreju mantību, bet arī visus ebreju nekustamos īpašumus, kas
atradās Ludzā – ēkas, dzīvokļus, amatnieku darbnīcas ar inventāru. 21 Pilsētas valdē
vairākas privātpersonas pieteicās uz šo nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, bet
tukšajos ebreju dzīvokļos ievācās vācu iestāžu amatpersonas, kā arī vairāki Ludzas pašaizsardzībnieki
(latviešu palīgpolicisti). 22 Vēlāk saziņā ar vācu iestādēm bijušās ebreju
dzīvojamās platības pilsētas valde ar iespēju tās nodot īpašumā izīrēja privātpersonām,
bet 1943. gadā vairākos bijušajos Ludzas ebreju dzīvokļos tika izmitināti bēgļi no Ļeņingradas
apkārtnes. Savukārt pirms tam, kad tika kārtotas izīrēto dzīvojamo platību
īpašumtiesības, 1942. gada 29. aprīlī Daugavpils apgabala komisārs vēstulē Ludzas
pilsētas vecākajam par bijušā ebreju īpašuma nodošanu jaunajiem īpašniekiem norādīja,
ka vācu Drošības policijā ir jāapstiprina to politiskā uzticamība. 23
1941. gada 18. augustā notika Ludzas ebreju slepkavošana. 24 Pirms tam visiem
geto ebrejiem paziņoja, ka viņus pārvietos uz īpašu nometinājuma vietu, tāpēc līdzi var
ņemt nepieciešamās mantas un sadzīves priekšmetus. 25 Tādējādi masu slepkavības
121