Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

120 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
dokumentos – attiecīgi LVVA 2095. fonda 1. apraksta lietās un 6638. fonda 2. apraksta
lietās. Tāpat daļējas liecības, kas notika ar ebreju atstāto mantību Madonas apriņķī, ir
atrodamas dažās bijušo pašaizsardzībnieku krimināllietās.
Ludzas apriņķa ebreju atstātās mantības
un īpašumu ekspropriācija
Raksturīga pazīme rīcībā ar ebreju atstāto mantību un īpašumiem nacistu okupētajā
Latvijā bija izlaupīšana, kas sākās jau 1941. gada jūlija sākumā. Ludzā izlaupīšana
sākās uzreiz pēc Sarkanās armijas vienību un padomju varas amatpersonu aiziešanas
no pilsētas 1941. gada 1.–2. jūlijā. Šie notikumi, kuros bija iesaistīti daudzi ludzānieši
un pat tuvākās apkārtnes laucinieki, vairāk gan atgādināja marodierismu, jo vispirms
tika izlaupīti pamestie veikali un bēgļu, tostarp arī ebreju atstātie dzīvokļi. 9 Laupīšanas
nebeidzās arī tad, kad darbu uzsāka vācu militārā komandantūra, pilsētas valde un
pašaizsardzības vienība. Vēl vairāk – atstātās mantas piesavinājās vairāki pilsētas
valdes ierēdņi un pašaizsardzībnieki. 10 Konstatējot šādu notikumu gaitu, visai interesanti
ir kādā krimināllietā lasīt, ka viens no Ludzas pilsētas pašaizsardzībnieku uzdevumiem
1941. gada jūlija sākumā bija atstāto dzīvokļu un veikalu apsargāšana. Šādi pienākumi
pašaizsardzībniekiem bija visā Latvijā, taču tas netraucēja šiem vīriem Ludzā un arī
citur izmantot savus amata pienākumus savtīgiem mērķiem. Vispārējā laupīšanas
gaisotnē 1941. gada jūlija pirmajā pusē izlaupīts tika Ludzas sinagogu inventārs.
Sudraba priekšmetus pārņēma vācu iestādes, savukārt Svētie Raksti un Toras tīstokļi
tika sadedzināti vai arī izmantoti dažādām vajadzībām, piemēram, ēku sienu un bēniņu
siltināšanai. 11
Ebreju aplaupīšana 1941. gada jūlija sākumā bija vērojama arī Ludzas apriņķa
otrā pilsētā – Kārsavā. Tur tā notika tik brutāli, ka prasīja arī pirmos upurus. Ja var
ticēt avotiem, tad gan vietējie pašaizsardzībnieki, gan vācu karavīri ieradās ebreju
dzīvesvietās un pieprasīja atdot vērtslietas. Cilvēciskās cieņas dēļ izrādītā pretošanās
dažiem ebrejiem maksāja dzīvību. Tā 5. jūlijā par atteikšanos pakļauties varmākām savā
darbnīcā Kārsavā tika nošauts pulksteņmeistars Samuils Bļahmans (šo noziegumu it kā
pastrādāja vācu karavīri), bet kāds cits ebrejs uz ielas tika nošauts tāpēc, ka negribēja
atdot laulības zelta gredzenu. Par līdzīgu nepakļaušanos savas mājas pagalmā Kārsavā
tika nošauta Volfu ģimene – vīrs, sieva un pieci bērni. 12
Ebreju mantības izlaupīšana Kārsavā turpinājās arī geto izveidošanas laikā
1941. gada 20. jūlijā. Formāli šajā laikā notika ebreju īpašumu juridiska atsavināšana,
jo ebrejiem uz geto bija jāpārceļas, līdzi ņemot tikai daļu savas iedzīves, bet pārējais
jāatstāj dzīvesvietā. 13 Tādējādi Kārsavas ebreju dzīvesvietās palika liels daudzums
mantu, kas joprojām vilināja ne tikai vietējos pašaizsardzībniekus, bet arī daudzus pilsēt-