Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Aigars Urtāns. Ebreju slepkavošana Madonas apriņķī
esošo Smeceres mežu, kur atradās šautuve (dažus kilometrus no Madonas Rīgas virzienā
pa labi no Madonas–Bērzaunes ceļa). Savukārt vietējie Madonas pilsētas latviešu
pašaizsardzībnieki piedalījās upuru nogādāšanā slepkavošanas vietā un tās apsardzē. 54
1941. gada 8. augusta agrā rītā vairāki pašaizsardzībnieki ieradās ebreju nometinājuma
vietā. Ebrejiem pavēlēja atstāt ēkas un kāpt kravas automašīnās, kas pēc tam
konvoja pavadībā devās uz Smeceres mežu, kur jau iepriekšējā vakarā bija izraktas
divas bedres. 55 Mežā ebrejiem pavēlēja izkāpt no automašīnām un izģērbties. Tad vairāki
pašaizsardzībnieki ebrejus grupās pa 10–15 cilvēkiem dzina pie bedrēm, kur tos
nošāva slepkavas no Arāja komandas. Ārkārtējās komisijas materiālos ir liecības, ka
vispirms nošauti vīrieši, bet pēc tam sievietes un bērni. 56 Kā liecinājis Arāja komandas
dalībnieks E. Balodis, apmēram 150 uz mežu atvesto ebreju slepkavošana tika pabeigta
dažu stundu laikā. 57 Bijušais Madonas pašaizsardzībnieks Kārlis Rīgerts savā liecībā
precizējis, ka ebreju slepkavošana pabeigta apmēram līdz pulksten 10. 58 Slepkavas
devās tālāk uz Gulbeni, bet bedres ar nogalināto cilvēku līķiem aizraka vietējie pašaizsardzībnieki,
kas pēc tam savāca arī mežā palikušās ebreju mantas un apģērbu, ko
aizveda uz Madonu. Pēc ebreju nogalināšanas uz visiem ceļiem, kas veda uz Madonu,
parādījās uzraksts “Judenfrei” . 59
Bijušo ebreju ieslodzījuma vietu Madonā turpmāk izmantoja politieslodzīto nometināšanai,
bet Smeceres mežā cilvēku (pārsvarā politieslodzīto) slepkavošana turpinājās
arī vēlāk – gan 1941., gan 1942. gadā. Par to liecina Ārkārtējās komisijas pēc kara šajā
vietā veiktā ekshumācija, kas mežā atklāja četrus masu kapus ar vairāku simtu cilvēku
mirstīgajām atliekām. 60
Gulbene–Litene
1941. gada jūlijā Gulbenē daudzējādā ziņā bija tāda pati situācija kā apriņķa centrā
Madonā. Pirms kara Gulbenē dzīvoja nepilns simts ebreju. Nav skaidrs, cik ebreju
pameta pilsētu kara sākumā pirms vācu karaspēka ienākšanas, taču ir zināms, ka
Gulbenes apkārtnē vācu karaspēks apsteidza daudzus ebreju bēgļus, 61 kurus līdz ar
vairākiem vietējiem padomju aktīvistiem un atpalikušajiem sarkanarmiešiem 1941. gada
jūlijā aizturēja latviešu bruņotās vienības un nodeva Gulbenes latviešu pašaizsardzības
komandantūrā, ko vadīja bijušais Latvijas armijas leitnants E. Sproģis (vēlāk Madonas
apriņķa policijas II iecirkņa priekšnieks) un viņa vietnieks kapteinis Lietavietis (vēlāk
II iecirkņa palīgpolicijas “C” grupas komandieris). 62
Arestētos padomju aktīvistus, starp kuriem bija arī daži Gulbenes ebreji, ievietoja
Gulbenes cietumā, sagūstītos sarkanarmiešus nodeva vācu militārajām iestādēm, bet
par aizturēto ebreju bēgļu nometinājuma vietu tika izraudzīta teritorija pie Gulbenes
dzelzceļa stacijas, ko padomju dokumentos, līdzīgi kā Madonā, dēvē gan par koncentrācijas
nometni, gan par ebreju geto. 63 Ebrejiem nācās apmesties gan vairākās
103