Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

100 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
spēki – atsevišķās vietās pat lielas militāras vienības, kas savu darbību bija sākušas
vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas 1941. gada jūnija beigās. Tādas, piemēram, bija
divu bijušo Latvijas armijas pulkvežu-leitnantu Kārļa Aperāta un Kārļa Alfrēda Gailīša
vadītās grupas, kurās katrā bija ap 100 vīru un kas kontrolēja lielu Madonas apriņķa
teritoriju Lubānas, Jaungulbenes, Vecgulbenes, Cesvaines, Stāmerienes pagastā un
Pededzes upes apkārtnē. 28
Šajā divvaldības laikā Madonā un Gulbenē, kā arī apriņķa pagastos tika atjaunotas
vietējās civilpārvaldes institūcijas. Tā, piemēram, 1941. gada 3. jūlijā atjaunoja Madonas
pilsētas valdes darbību (šajā datumā izdots pirmais valdes rīkojums) un pilsētas
pagaidu vecākā pienākumus uzņēmās Kārlis Sudārs. 29 Vienlaikus ar civilpārvaldes
veidošanos bruņotās latviešu vienības Madonas apriņķī, tāpat kā citur Latvijā, gan
pēc savas iniciatīvas, gan pildot vācu militārpersonu norādījumus, gūstīja atpalikušos
sarkanarmiešus, kā arī aizturēja un arestēja vietējos padomju aktīvistus. Ir zināms
arī, ka šajā laikā Gulbenē un dažos Madonas apriņķa pagastos bija atpalikuši ebreju
bēgļi, kurus apsteidza vācu karaspēka vienības, 30 jo arī šo cilvēku atkāpšanos, kas
notika kopējā evakuēšanās plūsmā pa sauszemes ceļiem, traucēja bruņotās latviešu
partizānu vienības. 31 Pirmie ebreju bēgļi no Balvu puses Litenes pagastā tika aizturēti
6. jūlijā. 32 Citi gadījumi par vēršanos pret ebrejiem apriņķa teritorijā līdz divvaldības
perioda beigām nav konstatēti.
Pirmo vācu militāro vienību ienākšanas laikā vai dažas dienas pēc tam nelielā
sabiedrības daļā spēcīgi uzbangoja antisemītisma emocijas. Ja citos apriņķos par to
liecina vietējo preses izdevumu publikāciju saturs, tad par to, ka arī Madonā bijusi līdzīga
situācija, var uzzināt no madonietes Līzas Sīpolas krimināllietas. Pēc kara arestētajai
sievietei viena no apsūdzībām bija celta par to, ka pēc vācu karaspēka ienākšanas
1941. gada jūlija sākumā viņa publiski aicinājusi iznīcināt ne tikai arestētos padomju
aktīvistus, bet arī ebrejus. 33
Atgriežoties pie latviešu militāro vienību darbības, jāteic, ka dokumentu trūkums
rada daudz neskaidrību. Tā, piemēram, 1941. gada 4. jūlijā dokumentu, ar kuru par
Madonas pilsētas vecāko tika apstiprināts bijušais Madonas apriņķa nodokļu inspektora
palīgs Jānis Rasa, kurš amatā nomainīja pilsētas pagaidu vecāko K. Sudāru un
savus amata pienākumus sāka pildīt nākamajā dienā – 5. jūlijā, 34 ir parakstījis un
apzīmogojis Madonas pilsētas un apriņķa latviešu pašaizsardzības spēku komandieris
pulkvedis-leitnants P. Āboliņš. 35 Zīmoga nospiedumā uz dokumenta redzams uzraksts
“Madonas apriņķa pašaizsardzības spēki”, kas tulkots arī vācu valodā. Tas varētu nozīmēt,
ka P. Āboliņam ir bijusi saistība ar vācu militārajām iestādēm. Taču profesora
Haralda Biezā publikācijā par 1941. gada jūlija sākuma notikumiem Latvijā 36 ir minēts,
ka latviešu militārās vienības pēc 1941. gada 8. jūlija pārformētas pašaizsardzības
vienībās, kuras pakļāva vācu Drošības policijas un SD Einsatzgruppe A komandiera