Ēriks Delpers grāmata Iespēja izdzīvot

Ēriks Delpers 

IESPĒJA IZDZĪVOT 

RĪGA 2000

UDK 140.8+133 

De422 

AUTORA fotogrāfijas 

un ilustratīvā materiāla apkopojums 

Redaktore LIGITA RATNIECE 

Vāku un ilustratīvo materiālu apstrādājusi 

datorgrafiķe MĀRA OZOLA 

Par izdevumu atbild VERONIKA LĀCE 

© Ēriks Delpers, 2000 

ISBN 9984-556-68-9 © Izdevniecība „Sol Vita", 2000

DIVI DZĪVES CEĻI 

Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā, grēcinieku 

ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, 

Bet kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par 

Viņa bauslību. 

Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā 

laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas. 

Ne tādi ir bezdievīgie: tie ir kā pelavas, ko vējš aizpūš projām. 

Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs tiesā, nedz arī taisno draudzē grēcinieki, 

Jo tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu. 

I psalms

SATURS 

Ievads 8 

I 

Laime 13 

Dzīves jēga 21 

Dzīves ceļš 29 

Vārds 35 

Dievs un cilvēks 43 

Dzīvības pirmsākums 51 

Cilvēka iespējas 59 

Mīlestība 76 

Dieva pieskāriens 91 

Vārti uz Patiesību 113 

Cilvēka miesas darbi 120 

Pirmais bauslis 126 

Otrais bauslis 142 

Trešais bauslis 152 

Ceturtais bauslis 160 

Piektais bauslis 168 

Sestais bauslis 175 

Septītais bauslis 184 

Astotais bauslis 190 

Devītais bauslis 197 

Desmitais bauslis 201 

Pirmais augstākais bauslis — mīlēt Dievu 207 

Otrs augstākais bauslis — mīlēt savu tuvāko 220 

Jēzus Kristus ir ar mums 244 

Grēka smagums 254 

Dieva Vārds 258 

Kalposim Dievam 276 

II 

Dieva Derība 283 

Par Vecās Derības Svētajiem Rakstiem 288 

Par Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem 352 

Pielikums 382

IEVADS 

Dievs cilvēkus ir radījis mīlestībā un vēlas, lai mēs iemācītos būt laimīgi, lai 

bauslībā caur Jēzu Kristu iemantotu Debesu Valstību. 

Ikvienam no mums ir dota iespēja iepazīt pasauli, sevi un Dievu. Šajā iepazīšanas 

ceļā mēs varam atklāt sevī skaistu gara pasauli. Rodas daudz jautājumu. Kas ir laime un 

kur tā meklējama? Kā atrast pareizo dzīves ceļu? Kā iemācīties mīlēt Dievu un savus 

tuvākos? Kā atrast šo Patiesības ceļu? Grāmata palīdzēs atrast atbildes uz šiem un citiem 

jautājumiem. 

Ir divi dzīves ceļi. Ikvienam tiek dota brīva izvēle, pa kuru ceļu iet. Platais, 

grēcīgais ceļš ved uz pazušanu, bet šaurais, ticības ceļš ved uz dzīvību un laimi. 

Mums ir dota iespēja dzīvot un izdzīvot! Tas nozīmē, ka šajā dzīvē uz Zemes mēs 

krājam dzīvības augļus un, ja būsim tos sakrājuši, tad dzīvosim garā Debesu pasaulē arī 

pēc šīs dzīves. Bet, ja krātuve būs tukša, tad dzīvības gaisma gara sirdī var izdzist uz 

mūžīgiem laikiem. 

Cilvēks var būt laimīgs, ja mīl Dievu un cilvēkus. Laimes avots ir cilvēka dzīvība. 

Dzīvības avots ir Jēzus Kristus. Laimīgs tas, kurš jau zina savas dzīvības jēgu. 

Gadsimtu gaitā Dievs pasaulē ir sūtījis daudzas atklāsmes un liecības par to, kas 

bijis, kas ir un kas vēl būs. 

Arī Juliāns Šnorre Karolsfelds deviņpadsmitā gadsimta vidū ir saņēmis Dieva 

Patiesības atklāsmi. Vecās un Jaunās Derības notikumus viņš attēlojis koka gravīrās. To 

fragmentus jūs varēsiet redzēt grāmatas pielikumā. Zem attēliem sniegts atbilstošs 

Bībeles teksts. Pielikumā ir dota arī laika tabula no Ādama radīšanas līdz mūsu 

gadsimtam. Tajā ir informācija par galvenajiem vēsturiskajiem un Bībelē minētajiem 

notikumiem, kā arī cilmes grāmata. 

Ticiet Svētajiem Rakstiem, un ilustratīvais materiāls jums palīdzēs izprast Dieva 

patiesību! 

Grāmatā tiek dota iespēja skatīt fotogrāfijas, kuras uzņemtas īpašos brīžos, kad 

Dievs ir vistuvāk cilvēkam. Ielūkojieties tajās, un jūs sajutīsiet Dieva klātbūtni! 

Debesīs un virs Zemes Dievs ļauj sajust savu esamību un realitāti. Acis skatās, 

sirds jūt, bet cilvēka gars pazīst Dieva Svētā Gara pieskārienu. 

Fotogrāfijās redzama šodiena. Tā nav tāla pagātne. Pieņemsim Dievu šodien un 

pildīsim Debesu Tēva Derību! 

Pieņemsim Dieva Dēlu šodien un atvērsim savas sirdis mūsu Pestītājam Jēzum 

Kristum! 

Dievs dzīvo pilnīgā gaismā, mīlestībā un laimē un vēlas, lai arī mēs šīs bagātības 

iegūtu. 

Iepazīsim sevi! Vairosim sevī dzīvību un gara bagātības, lai mēs nepazustu! 

Ēriks Delpers

I 

DAĻA 

.. Tiekams debess un zeme zudīs, 

nezudīs no bauslības neviens mazākais burts, 

neviena svītriņa, kamēr viss tas notiek. 

Ja kāds tad atmet tikai vienu no šiem 

vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, 

tas būs vismazākais Debesu Valstībā; 

bet, ja kas dara un māca neatmezdams, 

tas būs liels Debesu Valstībā. 

Mateja ev. 5:18,19

LAIME 

Laime ir pilnības, prieka un mīlestības izjūta, kas meklējama un atrodama pašā 

cilvēkā. Tas ir iespējams, ja cilvēks tic Dievam un paļaujas uz Dievu. 

Laimes avots ir cilvēka gars, kas ir Dieva radīts pašā pirmsākumā. Cilvēka gars ir 

daļiņa no dzīvā Dieva Radītāja. Mūsu Tēvs ir debesīs, tās aptver visu, kas radīts Jēzū 

Kristū. Katrā no mums ir daļiņa no Dieva dzīvības un Dieva laimes. 

Laime ir tas, ka mēs dzīvojam, ka esam. Laimes avots ir cilvēka dzīvība. Visas 

dzīvības Radītājs ir Debesu Tēvs. Dzīvība mums ir dota, lai mēs būtu laimīgi Dievā. 

Debesu Tēvs sevī radīja vienpiedzimušo Dieva Dēlu un Viņā radīja visu, kas ir 

radīts. Cilvēka dzīvības vārti ir Jēzū Kristū. Cilvēka ceļš uz dzīvību ved caur Jēzu Kristu 

un Dieva Dēla atzīšanu. Visu cilvēku dzīvības avotu Debesu Tēvs ir atdevis Dieva 

Dēlam. Dieva Dēls ir dzīvības maize; kas to atzīs, tas dzīvos. Pestīšana un 

augšāmcelšanās pieder Jēzum Kristum. 

Pasaulē cilvēku var darīt laimīgu dažādi notikumi, mantas un darbi. Loterijas 

laimests sagādā prieka un laimes izjūtu. Arī iepirkšanās prieks daudziem sagādā laimes 

izjūtu. Tomēr laime par materiālām lietām ir īslaicīga. Tā atnāk un tikpat ātri arī aiziet. 

Cilvēks var būt laimīgs ik mirkli, ja mīl Dievu un savus tuvākos. Cilvēks ir 

laimīgs, ja zina savas dzīves patieso jēgu. 

Dievs mūs ir radījis, lai mēs iemācītos būt laimīgi. Mūsos ir iesēti gara augļi, kas 

dod prieku, mieru, mīlestību, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību un 

atturību. Šie cilvēka gara augļi kopā veido cilvēka laimi. Ja cilvēks mīl, viņš ir laimīgs. Ja 

cilvēks ir bagāts ar skaistajām gara īpašībām, tad viņš varbūt bezgala laimīgs. 

Laime ir Dieva dāvana kā pateicība par ticību un paļāvību uz Dievu. Ikvienam 

cilvēkam ir iespējams gūt laimes izjūtu, ko dod Dieva un tuvāko cilvēku mīlestība. 

Dievs dzīvo pilnīgā gaismā, mīlestībā un laimē. Dievs mūsos ir iesējis mazu 

daļiņu no šīm bagātībām un vēlas, lai mēs tās iegūtu. 

Daudzi cilvēki nezina, ka laime ir rodama mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. 

Ticības ceļa sākums ir arī laimes ceļa sākums. 

Viss, kas ir radīts, ir Dieva radīts. Arī mēs, cilvēki, kas pasaulē dzīvojam. Visā, 

kas ir radīts, Dievs ielicis daļu no sevis, tātad arī gaismu, mīlestību un laimi. Tas viss 

pastāv līdz ar mums. Mums ir iespējams to satvert un ar to kopā dzīvot. 

Daudzi cilvēki vēl joprojām Dievam netic. Viņiem ir ļoti smagi šajā dzīvē, jo viņi 

neapjauš dzīves īsteno jēgu. Bezdievji maldās pa pasaulīgiem ceļiem un nevar atrast to 

īsto, Patiesības ceļu. Arī daudzi Dievam ticīgie cilvēki diemžēl ir slinki, sniedzoties pēc 

Dieva žēlsirdības, caur kuru mums tiek dāvāta laime. Jo Debesu Tēvs gādā par mums, 

saviem bērniem. 

Mēs varam būt laimīgi, ja spējam ticēt pašam galvenajam — ka Dievs ir visa 

Radītājs un Viņš katrā ir iesējis daļiņu no sevis. Dievs ir mūsos, un mēs esam Dievā. 

Dievs vienmēr ir ar mums. Tā ir Dieva mīlestība un Dieva Svētais Gars, kas par mums 

rūpējas. Mūsos ir viss, lai mēs spētu satvert Dieva pilnības augļus, kas iesēti mūsu garā. 

Debesu Tēvs mūs visus grib redzēt laimīgus. Dievs savas cerības ir licis uz mums, 

lai mēs, paklausīgi staigājot Dieva noliktos ceļus, būtu laimīgi. Tātad mums ir jāiziet

Dieva noliktais ceļš no sākuma līdz galam, no pirmās cilvēka radīšanas dienas garā līdz 

mirklim, kad mēs ieraudzīsim Dievu vaigā. Cilvēks varbūt laimīgs, laimīgs mūžīgi! 

Cilvēkiem ir dotas Dieva Vecā un Jaunā Derība, ar kuru palīdzību mēs varam 

iepazīt Patiesību. Jēzus Kristus ir mūsu gaismas un Patiesības ceļš, kas ved uz dzīvību. 

Caur Jēzu Kristu mēs zinām par savu dzīvību, zinām, ka tā dārgi atpirkta no pasaules 

grēkiem, lai mēs nepazustu. 

Pateicība Jēzum Kristum par Viņa lielajām ciešanām, caur kurām mūsu dzīvība 

tika atpirkta no nāves! Ar savu ticību Dieva Dēlam mēs varam apliecināt, ka esam 

uzticīgi Dieva bērni. 

Mēs zinām, ka cilvēka lielākā laime ir tas, ka viņš dzīvo. Pateiksimies Dievam, ka 

mēs esam! Nav svarīgi, kur un kādos apstākļos cilvēks dzīvo, jo katram tie doti atšķirīgi. 

Galvenais, lai mūsos būtu ticība mūžīgajam Dievam un Jēzum Kristum, caur kuru mēs, 

ticīgie, tapsim pestīti. 

Tas cilvēks, kurš nedomā par savu dzīvību, patiešām kādreiz mirs un sevi vairs 

neatradīs. Mēs visi gribam dzīvot, tāpēc pavērsīsim savas domas uz Jēzu Kristu! Lai 

cilvēks dzīvotu, viņam jāsāk domāt par savu dzīvību, par savu Radītāju. Patiesība 

meklējama caur Jēzu Kristu pie mūžīgā Dieva. 

Vai mēs elpojam, vai dzīvojam, vai strādājām, mēs to darām Dieva spēkā. Mūsu 

dzīvības enerģijas pirmavots ir Dievs. Mūsu laimes avots ir Dievs. Mūsu mīlestības un 

prieka avots ir Dievs. Arī mūsu dzīvības elpa ir Dieva dota — gaiss, mūsu ķermenis, 

mūsu dzīvība. 

Mēs vērojam ziedus — tie ir tik dažādi un ļoti skaisti! Mēs vērojam debesis — tās 

ir mainīgas un neizsakāmi skaistas! Vērojam dzīvniekus un priecājamies par tiem. Tik 

daudz skaista Dievs mums ir dāvājis! Un tas viss radīts, lai mēs dzīvojot iemācītos būt 

laimīgi. Jā, ceļš ir grūts un garš. Bet Patiesības ceļa galā vienmēr ir saskatāma gaisma, 

kura spīd no dzīvā Dieva. Tagad mēs zinām, ka dzīvojam, lai iemācītos mīlēt Dievu un 

iegūtu mūžīgo dzīvību. 

Katra diena ir jānodzīvo ar jēgu. Ja tās nav, tad nav arī laimes izjūtas par šo dienu. 

Ikdienas darbs, ar ko mēs pelnām maizi, nav galvenais. No mēbelēm noslaucītie putekļi 

vai pagatavotais ēdiens — arī tas nav galvenais. Galvenais katrā dienā ir ticībā uz Dievu 

atrast sevi, savu garu, kas, nonācis no debesīm, mīt jūsos. Jūs, kas reiz dzīvojāt Debesu 

pasaulē, tagad esat dzimuši miesā un tajā eksistējat. Jums jāatrod ceļš pašiem pie sevis! 

Šim ceļam ir jāsākas no rīta — ar tēvreizi un paļaušanos uz Dievu. Viņš jums palīdzēs 

atrast sevi. 

Katra diena cilvēkam dod iespēju pildīt arī neredzamos Dieva darbus. Tie ir 

dažādi un ir svarīgāki par daudziem pasaulīgiem darbiem. Jūsu gars Dieva darbus zina un 

pazīst. Jūsu sirds tos atradīs, jo apiet Dieva darbus nevar. 

Ja cilvēks strādā pie izcila projekta un to īsteno, tas ir labi. Cilvēks var celt sev 

skaistu māju, arī tas ir labi. Bet, ja cilvēks ceļ tikai pasaulīgu namu un savu esību 

aizmirst, tad viņa dzīvība tiek atstāta novārtā. Cilvēka dzīvībai tad var draudēt briesmas. 

Kad cilvēks šķiras no šīs pasaules un mirst, viņa dvēsele un gars dodas debesīs pa 

Dieva taisnās tiesas ceļu. Uzceltā māja ir palikusi šai pasaulē, tai ar debesīs dzīvojošo 

cilvēku vairs nav nekāda sakara. Tā tikai atgādina par cilvēka paveikto darbu un viņa 

vārdu. Pašam cilvēkam galvenais ir viņa gars un viņa dzīvība, kas ir garā. 

Mūsu dzīvība ir mūsu galvenā bagātība. Cilvēkam par to ir jārūpējas. Pasaulē 

laiks skrien ļoti ātri, un nevajag to izšķiest veltīgi. Dievs ir vēlējis, lai mēs ik mirkli krātu

gara augļus un vairotu savas dzīvības spēku. Cilvēkam ir dots viss, lai zinātu, kā dzīvot. 

Bībelē Dievs ir devis baušļus un likumus, kuri cilvēkam ir jāpilda. Bībelē ir dota liecība 

par Patiesību un dzīves jēgu, par to, kā mums ir jāveido attiecības ar mūžīgo Dievu. 

Dievs un cilvēks. Cilvēks un Dievs. Mūžīgās dzīvības avots un mūsu dzīvība. 

Cilvēkam pašam ir jāveido saikne ar Dievu un savu garu. Mēs esam, ja mūsu garā ir 

dzīvība. Mēs varam būt, ja mūsu garā būs dzīvība. 

Mēs dzīvosim, ja iesim pa šauro, pareizo ceļu, kurš ved pie Dieva. Ceļa rādītājs ir 

Dieva Svētais Gars, kas mūsos darbojas, un ceļa zvaigzne ir Jēzus Kristus. Katram no 

mums ir dota iespēja būt dzīvam Jēzū Kristū. 

Kā tad ikdienā satvert dzīvību un laimi? Ja mēs dienu pavadām slinkumā, mūsos 

dzīvība nevairojas un mēs tādējādi laimi nesastapsim. Tā var tikt palaista garām iespēja 

būt laimīgiem. Slinkums nevar cilvēkā radīt laimes izjūtu. Cilvēka slinkums ir viņa zemes 

ķermeņa īpašība, kas nevairo gara augļus. Cilvēkam slinkums nedod neko. 

Bet mēs taču gribam būt laimīgi! Laimīgi, ka dzīvojam un dzīvosim. Vakara 

stundā var izvērtēt dienas darbus. Ja jūs izjūtat laimi, tad jūs šo dienu neesat nodzīvojuši 

veltīgi. Tikai gara darbi, kas paveikti pasaulē, sagādā cilvēkam laimes izjūtu. 

Gandarījums un laime — tie ir dažādi jēdzieni. Pirmais pieder pasaulei, otrais — cilvēka 

garam. 

Ar saviem skaistajiem darbiem, ticību un mīlestību mēs sagādājam prieku 

Dievam. Ja mēs protam dzīvot ticībā un paļāvībā uz Dievu, tad savus darbus varam dāvāt 

Dievam, jo tajos ir Dieva mīlestība. Dievs ir mīlestība, un tikai mīlestībā mēs spējam 

veikt skaistus darbus. Par šiem darbiem Dievs mums dāvā laimes izjūtu. 

Visaugstākās laimes izjūta ir tā, kas nākusi no visuvarenā Dieva. Tā dod iespēju 

ar sirds mīlestību aptvert cilvēkus, pasauli un Dievu. Laime ir bezgalīgs maigums, 

mīlestība un prieks par visu, kas ir cilvēkā un apkārtnē. 

Laime ir bagātība, ko dod Dievs. To nevar nopirkt. Laime pastāv Dievā un arī 

dziļi mūsos. Pie mums tā var atnākt atkarībā no mūsu ticības un darbiem ticībā uz Dievu. 

Laime ir Dieva atalgojums par labiem darbiem, atalgojums, kuru mēs pasaulē varam 

izjust. 

Laime dod prieku par paveikto darbu, par nodzīvoto dienu, par ticības un 

mīlestības ceļu. Laime aptver pagātni un nākotni, tā apvieno visu vienā mirklī, kurš ir 

savienots ar mūžību. Dievs ir mūžīgs, un mēs varam būt savienoti garā ar Dievu, sevī 

izjūtot mīlestību un laimi. Dievs ir dzīvs mūžīgi, un arī mums ir dota iespēja tuvoties 

mūžīgajai dzīvošanai. 

Laime aptver visu, tā dod pilnības izjūtu. Tā atver vārtus uz mūžīgo dzīvošanu 

Jēzū Kristū un ļauj apjaust cilvēka eksistēšanas jēgu. Tad cilvēks spēj saprast un novērtēt 

katra mirkļa lielumu. Cilvēks var saskatīt skaisto visā, kas ir apkārt, arī otrā cilvēkā. 

Laime — tā ir liela bagātība, kura vairojas un nepazūd. Laimes izjūtu dod 

mūžīgais Dievs, tā krājas cilvēka garā. Laime, tā ir balva par visskaistākajiem darbiem, 

par taisnīgu dzīvošanu, par visu baušļu pildīšanu, par mīlestību uz Dievu un savu tuvāko. 

Cilvēka debesu ķermenī ir gara sirds, kas ir gara augļu krātuve. Visi labie darbi, 

kas veikti, ievērojot bauslību, cilvēkā vairo gara augļus. Dievs par tiem atalgo, dodams 

laimi un prieku. Dieva dāvāto laimes izjūtu var salīdzināt tikai ar mīlestības un prieka 

izjūtām. Laime ir viens no augstākajiem cilvēka mantojumiem, kas nācis no Dieva 

Radītāja. Dievs vēlas, lai ikkatrs, kas ir dzīvs, būtu laimīgs. 

Dievs pasaulē radīja Ādamu un Ievu, viņus svētīja un sacīja: „Augļojieties un

vairojieties!" Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: „No visiem dārza kokiem tu 

vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad 

tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." (I Mozus, 2:16,17) Ādams un Ieva krita grēkā, un 

pasaulē vairojās cilvēku grēka darbi. Cilvēki tapa varas un grēka darbu pilni, līdz Dievs 

nolēma pār pasauli sūtīt grēku plūdus, lai grēcīgos cilvēkus izdeldētu no zemes virsas. 

Dievs lika cerības uz Nou un viņa ģimeni, lai pasaulē paliktu tikai tie, kas bija bez 

grēka. 

Gadu simtiem ritot, cilvēki atkal apgrēkojās un Dievu neklausīja. Tad Debesu 

Tēvs pasaulē sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai caur Viņu tie, kas Dievam tic, tiktu 

atpirkti no grēkiem. Pateicība Dievam, ka caur Jēzu Kristu mēs tapsim pestīti! 

Lai izdzīvotu, mums ir jāiet Dieva noliktais ceļš — jādzīvo bauslībā un mīlestībā. 

Tas nav viegli, bet tā ir vienīgā iespēja izdzīvot un palikt dzīviem. Pasaulīgā miesa daudz 

ko kāro, bet mums ir jābūt pret sevi prasīgiem. Miesai labpatīk viss, kas ir grēks. Grēks 

cilvēkā dzemdē nāvi. Mēs negribam nāvi! Mēs gribam dzīvību! Ja mēs vēlamies saglabāt 

savu dzīvību, tad mums ir jādzīvo pēc Dieva baušļiem. 

Ikdienā cilvēki spriež un runā par daudzām pasaulīgām lietām un darbiem. 

Katram cilvēkam ir savs uzskats, savs atšķirīgs viedoklis. Tāda spriedelēšana neko 

nemaina, jo cilvēka viedoklis ir tikai cilvēka viedoklis. 

Patiesība visā ir viena, un tā nāk no Dieva. Arī dzīvība cilvēkā pastāv, pateicoties 

Dievam. Cilvēks it visā ir saistīts ar Dievu. Cilvēkam pašam ir jāatzīst Dievs, tad viņā var 

ienākt apskaidrība no Dieva. Cilvēka domas ir tikai cilvēka domas. Cilvēks domā, Dievs 

dara. Dievs vēlas, lai ikviens no mums dzīvotu, bet tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks 

Dievam tic, pilda Dieva baušļus un Dievu godā. 

Dievs savu vēlmi un apsolījumu ir izteicis Bībelē. Caur Jēzus Kristus Jauno 

Derību mums ir dota Patiesība par to, kā mums jādzīvo. Katram cilvēkam ir jāiepazīst 

Bībeles vārdi, jo tie ir Dieva Vārdi. Katru dienu ir jāpilda Dieva Derības prasības, un tad 

mēs varam būt laimīgi par to, ko darām. 

Laimes jēdziens aptver arī mūžību. Laimē mēs varam sajust mūžības dvesmu. 

Laime cilvēkā ienāk no Dieva, un tā mēs varam iepazīt Dieva esamību. Tieši ar laimi un 

pilnību Dievs ienāk mūsos. Dievs, radot cilvēku, viņa dzīvībā ielika arī laimes izjūtu. Par 

šo izjūtu spēcīgāka ir tikai mūsu dzīvība, jo tā radīta vispirms. Dzīvība un laime ir 

savienotas Dievā. Mūsu saikne ar Dievu veidojas ticības spēkā. Jo stiprāki mēs esam 

ticībā, jo vairāk mūsos var ienākt Dievs un dot visu nepieciešamo. 

Viss, kas nāk no pasaules, pasaulē arī paliek. Bet viss, kas nāk no Dieva, paliek 

cilvēka gara sirdī. Ja Dievs cilvēka darbu ir atzinis, tad cilvēks par to saņem algu garā, 

aug cilvēka gara sirds un cilvēks kļūst laimīgs no tā, ko viņš dara. Katrs darbs ir jāveic 

godīgi un no sirds. Tāds darbs pasaulē ienes gaismu, un izgaismota tiek arī laba darītāja 

sirds. Laime cilvēkā uzplaukst ticībā un labo darbu rezultātā. Cilvēks pats ir savas laimes 

sējējs. Cik dienā laimes sēklu ir iesēts, tik pēc laika arī uzdīgs. Dažreiz laime jāgaida ilgi, 

bet tā noteikti atnāks, ja cilvēks darīs labus Dieva darbus. 

Tāpat kā plaukstošs zieds rada prieku, tā arī uzplaukstošais cilvēka dzīvības zieds 

dod mums bezgalīgi maigu un patīkamu izjūtu, ka mēs dzīvojam un dzīvosim. Laime 

ienes mūsos spēku, jo tā nāk no Dieva. Laime stiprina mūsu ticību, jo tā nāk no Jēzus 

Kristus. 

Laime vairo mūsu mīlestību, jo Dievs ir Mīlestība!

DZĪVES JĒGA 

Cilvēks savas dzīves jēgu var saprast un aptvert tad, ja viņš atzīst to, ka visu ir 

radījis Dievs. Cilvēkam jāatzīst, ka pirmsākumā viņu ir radījis Dievs. Dievs ir mūžīgs, un 

arī cilvēkā gars, kas ir no Dieva radīts, var būt mūžīgs. Un tas ir atkarīgs no paša cilvēka. 

Cilvēkam savas attiecības ar Dievu ir jāveido. Ja viņš Dievam tic, tad Dievs gādās, lai 

cilvēks iepazītu sevi visu — debesu ķermeni, dvēseli un zemes ķermeni. 

Dievs mīt Garā, un cilvēks to var aptvert un saprast tikai ar savu garu. Tātad 

veidojas saikne: Dievs — cilvēka gars (debesu ķermenis). 

Šajā pasaulē cilvēks dzīvo zemes ķermenī. Cilvēkam jāveido attiecības ar viņa 

paša debesu ķermeni. Un cilvēka debesu ķermenis ir viņa zemes ķermenī. 

Tikai Dievs cilvēkam var dot iespēju apjaust savu debesu ķermeni. Dievs valda 

pār visu. Dievs veido pasauli un cilvēkus tā, lai vienmēr spētu visu pārvaldīt. Neviens 

nevar izrauties ārpus Dieva esamības. Tātad neviens nevar būt arī ārpus Dieva 

noteiktajiem likumiem un baušļiem. Itin visā pastāv stingri noteiktā Dieva kārtība. Arī 

cilvēka zemes ķermeņa un debesu ķermeņa attiecības ir noteiktas pēc Dieva gribas. 

Cilvēks var aptvert šo vienkāršo patiesību tikai tad, ja atzīst Dievu. 

Tikai pēc Dieva atzīšanas var sākt veidoties cilvēka zemes ķermeņa un debesu 

ķermeņa attiecības. Tātad, ja cilvēks atzīst Dievu kā visa Radītāju, tad Dievs gādā, lai 

cilvēks tic, ka viņā ir debesu ķermenis, kurš dzīvo arīdzan pēc šīs pasaules dzīves. 

Cilvēkam ir jāveido attiecības ar Dievu, kas veido viņā attiecības ar tā debesu 

ķermeni un zemes ķermeni. Dievs pasauli ir iekārtojis bezgalīgi skaistu. Tajā ir viss, lai 

cilvēks spētu iepazīt Dievu. Tomēr pirmais solis ir jāsper cilvēkam. Jau mazam vai arī 

pieaugušam esot, cilvēkam jāatzīst Dievs kā visa Radītājs. Tas ir katra cilvēka pirmais un 

lielākais darbs — atzīt, ka visu, kas ir, arī viņu pašu ir radījis Dievs. 

Viens cilvēks to atzīst jaunībā, cits — tikai vecumdienās. Bet neatkarīgi no tā šis 

ir pirmais un galvenais darbs, kas cilvēkam ir jāveic. Bez šā atzinuma cilvēks vienkārši 

eksistē. Viņš elpo, ēd, dara darbu, bet īstenu jēgu tam visam neatrod. Dzīves patiesā jēga 

ir iepazīt mūžīgo Dievu, kas uztur mūsu dzīvībai nepieciešamos procesus ne tikai zemes, 

bet arī debesu ķermenī. No mūsu pasaulīgās dzīves atkarīgs, vai debesu ķermenis spēs 

dzīvot vai arī ies uz pazušanu. Tieši no mūsu dzīves, no ticības, no darbiem ir atkarīga 

mūsu dzīvība. Šobrīd mēs elpojam, dzīvojam pasaulīgu dzīvi. Bet kas būs pēc tam? 

Katrs no mums grib dzīvot un nevēlas mirt. Dievs, mūs radot, katrā ir iesējis 

daļiņu no sevis, no mūžīgās dzīvības ar noteikumu, lai mēs šo Dieva dzīvības sēklu sevī 

nepazaudētu. Lai mēs to izaudzētu par mūžīgajai dzīvei piemērotu cilvēka garu, kas ar 

savu mīlestības spēku varētu dzīvot kopā ar gaismas un mīlestības pilno Dievu. Jau kopš 

radīšanas katram no mums ir dota šī iespēja — iemantot Debesu Valstību mūžīgajai 

dzīvošanai. 

Tātad iespēja mums ir dota, un Dievs ik mirkli gādā, lai mēs varētu to izmantot. 

Daudzus gadu tūkstošus kopš Ādama un Ievas radīšanas cilvēki ir izmantojuši šo Dieva 

doto iespēju. Bet vai visi? 

Kāpēc Israēla tauta, četrdesmit gadus Dieva un Mozus vadībā dzīvojot tuksnesī, tā 

arī nespēja šo iespēju pilnīgi izmantot? Kāpēc pasaulīgie elki un pasaulīgās lietas gāja 

viņiem vairāk pie sirds? Tas notika viņu vājuma un negribēšanas dēļ. 

Lai kaut ko panāktu, cilvēkam vajag gribēt. Cilvēka miesai tīk ielaisties slinkumā.

Slinkums cilvēkā kavē visus labos centienus, kuri nāk no cilvēka debesu ķermeņa (gara). 

Cilvēka debesu ķermenis, kas debesīs ir skaists un pilnīgs, ienākot dzimuša 

cilvēka miesā, grib dzīvot un izteikt sevi šinī pasaulē. Tas pats cilvēks, kurš debesīs ir 

dzīvs, ar smaidu un mīlestību, ar pilnību sirdī nonāk uz Zemes — vidē un apstākļos, kas 

ir zemes ķermenis jeb cilvēka miesa. 

Jā, miesa — tā ir vide, kurā eksistējam mēs paši, mūsu debesu ķermenis ar 

saprātu, ar skaistiem gara augļiem, ar pilnību sirdī. Cilvēka gars ir visaptverošs. Tas zina 

daudz vairāk nekā mūsu zemes ķermenis. Mēs liedzam sev izpausties šajā pasaulē, 

liedzam sev būt pilnīgiem un skaistiem, un apgarotiem. Mēs liedzam savam debesu 

ķermenim ieraudzīt gaismu šeit, virs Zemes, kur jāpavada visa dzīve, bet galvenais — 

jāiemanto mūžīgā dzīvība. 

Atgriežoties Debesu pasaulē, mūsu garam ir jābūt dzīvam! Tam jābūt apveltītam 

ar gara augļiem, kuri dod spēku mūsu dzīvībai. Tieši šobrīd mēs krājam debesu augļus, 

lai tie būtu mūsu bagātība, kas dotu spēku dzīvei debesīs. Tikai ar gara spēku apveltīts 

cilvēks spēj uzturēt savu dzīvību. 

Tātad Debesu Tēvs mūs ir radījis garā, devis pirmsākumā dzīvību, bet tālāk mums 

pašiem jāgādā, lai šī dzīvība neizdzistu. Ja mēs klausām Dievu un dzīvojam pēc Debesu 

Tēva likumiem, tad mūsos krājas gara augļi, kuri vairo dzīvības spēku. Tas nav grūts 

uzdevums — dzīvot mīlestībā un ievērot Dieva baušļus. Bet, lai to īstenotu, mums 

jāaizdzen slinkums, kas ir mūsos, un ar gribasspēku jāgādā sev dzīvības gara augļi. 

Ceļš uz mūžīgo dzīvošanu nav viegls, bet tas ir paveicams. 

Nepieciešama tikai mūsu vēlēšanās dzīvot — apzināta vēlēšanās dzīvot. Cilvēks 

sāk apjaust savu vēlēšanos dzīvot, kad atceras, ka tikai mirklis var šķirt dzīvību no nāves. 

Tikai viens vienīgs mirklis — un cilvēks var nebūt. Ja mēs pieņemam, ka tā var notikt, 

tad sākam domāt — kā dzīvot, lai tomēr nemirtu, lai mūsu dzīvība neizgaistu. 

Kam ir vara pār mūsu dzīvību? Dievam un tikai Dievam. Un mēs atkal esam 

nonākuši pie galvenā — cilvēkam Dievs ir jāatzīst kā visa Radītājs un jāpateicas Dievam 

par to, ka mēs dzīvojam. Cilvēkam ir jāmeklē gaisma un Patiesība, kas nāk no patiesā 

Dieva. Mūsu debesu ķermenis tiecas pēc Dieva un dzīvības. Cilvēka gars ir maza daļiņa 

no Debesu Tēva. Dievs mūsos iesēja dzīvību un cerību, ka atzīsim vienīgo patieso Dievu, 

klausīsim Viņu un priecēsim Debesu Tēva sirdi ar savu mīlestību un darbiem. Ir tik 

vienkārši: Debesu Tēvs, mūsu Radītājs — un mēs, Viņa bērni. 

Pasaulē mēs atzīstam savus vecākus un viņus cienām. Uzturam saikni ar vecākiem 

un gādājam par viņiem, tāpat kā viņi gādāja par mums. Bet kāpēc cilvēkam ir tik grūti 

atzīt mūsu Debesu Tēvu, kurš mūs mīlestībā radījis un mīlestībā mūs soda? Ik brīdi no 

debesīm uz katru dzīvu cilvēku spīd Debesu Tēva gaismas stars. Tas ir pirmais gaismas 

stars kopš paša pirmsākuma. Uz cilvēku spīd gaismas stars arī no Dieva Dēla Jēzus 

Kristus. Trešais gaismas stars — Dieva Svētais Gars — no debesīm spīd tikai tad, kad 

cilvēks ir kristīts Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā. 

Dievs ik mirkli par mums gādā, lai mēs izdzīvotu. Mums ir gaiss, ko elpojam, 

mums ir ēdiens, ko ikdienā varam lietot, mums ir skaista Zeme ar visu, kas uz tās atrodas. 

Dievs mums ir devis visu, lai mēs dzīvotu un atrastu ceļu pie mūsu Debesu Tēva. Tātad 

mums ir itin viss, lai mēs izmantotu Dieva doto iespēju. 

Kāpēc cilvēks nemeklē ceļu pie Dieva? Pasaulē zemes ķermenim ir daudz 

kārdinājumu. Cilvēka zemes ķermenis alkst daudz. Miesas darbi ved uz grēku, un tad 

grēks cilvēkā dzemdē nāvi. Ja cilvēks sāk pildīt visas savas vēlmes un dod vaļu miesai,

viņa debesu ķermenis kļūst par miesas vergu. Cilvēks, izpildot savas miesas iegribas, 

pakļauj savu garu verdzībai. Tas nozīmē, ka pats cilvēks, kurš dzīvs nācis no debesīm, 

zemes ķermenī top iecietināts un šeit, pasaulē, vairs nenieka nespēj. Cilvēka miesa apvīst, 

kļūst ļengana, miesas šūniņās zūd dzīvības spēks. Zūd cilvēka gribasspēks un spējas 

pretoties miesas vēlmēm. Tāds cilvēks ir kā novītis zieds. 

Kā viņu atdzīvināt? 

Tādu cilvēku var atdzīvināt vienīgi ar paša cilvēka gara spēku, kas no Dieva tapis 

stiprināts ar Dieva Svēto Garu. Kā izkaltušā zemē novītušu puķi var atdzirdīt tikai ar 

ūdeni, tā arī cilvēku var stiprināt ar Dieva Svēto Garu, kas, ienācis cilvēka debesu 

ķermenī, atkal dod dzīvības gaismu katrai miesas šūniņai. 

Cilvēka miesas šūniņā dzīvības spēks ieplūst dziļi no iekšienes, no cilvēka gara. 

Tas pakāpeniski Dieva Svētā Gara spēkā aptver pakāpi pēc pakāpes cilvēka debesu 

ķermenī, tad dvēselē, pēc tam arī zemes ķermenī. Padzērusi ūdeni, dzīvā puķe atkal pacel 

savu galviņu uz gaismu un debesīm. Tā arī cilvēks Dieva spēkā var tikt atgriezts pie 

dzīvās miesas, kas tad ir apgarota ar viņa paša garu. Tādam cilvēkam ir iespēja pareizi 

dzīvot. īstais ceļš ved caur Jēzu Kristu pie Debesu Tēva. Kurš to ir atradis, tas vairs 

negribēs pazaudēt. 

Kā nezaudēt iegūto? 

Mums ceļu ir norādījis Dieva Dēls Jēzus Kristus. Bībelē mēs varam iepazīt 

Patiesību un Dieva likumus, kā mums jādzīvo. Dievs ir sūtījis pasaulē savu 

vienpiedzimušo Dēlu, lai cilvēki, kas Dievam tic, tiktu glābti. Jēzus Kristus savās uzrunās 

cilvēkiem skaidri atklājis Dieva prasības un atklājis patiesi lielo Dieva mīlestību uz 

cilvēkiem. 

Tik loti Jēzus Kristus mūs mīl, mīl ar visu savu spēku un dod mums iespēju mīlēt 

un būt mīlētiem! 

Dieva mīlestība paver cilvēkā dzīvības vārtus. Mīlestība ir dzīvā Dieva gaisma, 

kas dod cilvēka dzīvībai visu nepieciešamo. Ar mīlestības spēku Dievs cilvēkam dod 

dzīvības spēku, un ar mīlestības spēku cilvēks var to satvert. No sirds uz sirdi mīlestības 

spēkā top aptverti cilvēki un Dievs. Dieva mīlestības gaisma spīd pār Zemi. Vai daudzi to 

jūt? Vai daudzi to var satvert? 

Dievs mums gādā spēku un enerģiju, lai mēs, ejot pa pareizo ceļu, spētu satvert 

Dieva mīlestību. Tā ir visur un visā. Kā Saules gaisma spīd pār Zemi un aptver visu, kas 

uz tās atrodas, tā Dievs ar savu mīlestības gaismu aptver Zemi, cilvēkus, katru dzīvību un 

augu — pilnīgi visu. Kā gan to var nejust? 

Diemžēl vairākums cilvēku ir sevi iecietinājuši grēkā. Grēks kā blīvs aizsegs 

pārklāj cilvēka garu, un gara gaisma nespēj apspīdēt miesu. Kā blīvs mākoņu klājs, 

aizsedzot Sauli, aiztur tās spožos starus, un uz Zemes tad ir krēsla, tāpat arī cilvēka grēks 

aizsedz gara gaismu, un miesa to nesaņem. Ikvienā cilvēkā ir debesu ķermeņa gaisma, 

kura var apspīdēt cilvēka miesu. Žēl, ka ne visi cilvēki to zina, un maz ir tādu, kas pilnībā 

izmanto šo unikālo Dieva radīto debesu ķermeni, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. 

Proporcionāli tam, cik daudz cilvēks izmanto sava gara spējas, tik pilnīgi vai mazāk 

pilnīgi cilvēks dzīvo uz Zemes. 

Cilvēka zemes ķermenim ir prāts. Bet prāts ir arī cilvēka debesu ķermenim. Tikai 

debesu ķermeņa prāts ir daudzkārt pārāks par pasaulīgo prātu. Cilvēks ar pasaulīgo prātu 

var saprast un aptvert tikai pasaulīgas zināšanas, tas nespēj aptvert gara lietas. Bet 

daudzas gudrības un Dieva Patiesība ir aptveramas tieši ar debesu ķermeņa gara prātu.

Gara prāts vienkārši un patiesi redz pasaulīgas lietas un notikumus, spēj tos analizēt un 

sniegt pareizās atbildes. Bet vai cilvēks ar pasaulīgo prātu spēj tās uztvert? Kāpēc cilvēks 

nespēj saprast to, ko jau sen ir sapratis cilvēka gara prāts? 

Mēs esam nonākuši pie būtiskiem jautājumiem. Cilvēce pazīst daudz personību, 

kuras sava gara lieluma spēkā prata pasaulei atklāt to, ko zināja debesu ķermeņa prāts. 

Dievs daudziem cilvēkiem debesīs garā ir atklājis zināšanas par to, kas un kā ir radīts, kā 

Dievs rada un pārvalda pasaules un cilvēkus, kādas likumsakarības Dievs ir noteicis 

pasaulēs un kā tās tiek īstenotas ikdienā. Dievs atklāj uzticamiem cilvēkiem un eņģeļiem 

Patiesību, lai caur to viss pasaulē taptu skaistāks un pilnīgāks. Dievs visu ir radījis 

cilvēku un eņģeļu labad. Dievs mums dod iespēju visu veidot skaistu un pilnīgu — arī 

mūs pašus. 

Dieva visskaistākais radījums ir tas, kurš nācis no paša Dieva, — cilvēks. Dievs 

radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Dievs cilvēkam pirmsākumā ir devis Dievam 

piemītošas īpašības. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš ir saglabājis un vairojis šīs gara īpašības. 

Tie ir mūsu gara augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, labprātība, uzticamība, 

lēnprātība, atturība. Mēs ikviens varam būt bagāti ar saviem gara augļiem, tā dāvājot 

Dievam to, ko Viņš mūsos ir sējis pašā pirmsākumā. Tad mēs varam atdot savam Debesu 

Tēvam to, ko Viņš mūsos bija ielicis no sevis. Ar to pašu mirkli mēs varam iegūt dzīvību, 

jo Dievs par šo mūsu darbu atmaksā ar dzīvības daļu. 

Jo vairāk gara augļu mēs esam sevī krājuši, jo vairāk mūsos top dzīvības, līdz 

pienāk mirklis, kad dzīvības kauss ir kļuvis pilns. Tas dod spēku ticēt Dieva 

vienpiedzimušajam Dēlam, caur kuru tiek dota mūžīgā dzīvošana. Ja cilvēks savā ticības 

spēkā var aptvert Jēzu Kristu ar mīlestību un paļāvību, tad no Dieva cilvēkā dzimst 

mūžīgā dzīvība, tā, kura nekad nepazūd, jo to uztur pats Dievs. Kā Dievs ir mūžīgs, tā arī 

cilvēkā var ienākt mūžīgās dzīvības sēkla — tajā cilvēkā, kurš ir atzinis Jēzu Kristu kā 

Dieva Dēlu, satverot Dieva ticības spēku un mīlestību, gara pilnību itin visā, dzīvu un 

mūžīgu. 

Kas ar katru savas miesas šūniņu tic Jēzum Kristum, tas ir glābts, jo viņā tad 

ienāk dzīvā Jēzus Kristus Gars, kas stiprina cilvēka garu mūžīgajai dzīvošanai. 

Nepieciešama pilnīga ticība visuvarenajam Dievam Jēzū Kristū un pilnīga paļāvība uz 

mūsu Kungu Jēzu Kristu šodien, rīt un mūžīgi! 

Lai mūsos nav vietas šaubām, tās no miesas lai ir pazudušas! Ilgs ir cilvēka dzīves 

ceļš, līdz viņš sasniedz šo mirkli. Pirmie bija apustuļi un Dieva izredzētie, jo uz tiem 

Dievs lika savas cerības un nekļūdījās. Tādos cilvēkos viņu gara lielums spēja aptvert 

miesu un atpazīt Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 

Jēzus Kristus bija pasaulē un darīja Debesu Tēva dotos darbus. Cilvēkam Jēzum 

Kristum nebija īpašu pazīmju kā tikai patiesā Dieva Vārds un liecība visos darbos, ko 

Viņš darīja. Vienīgi cilvēku gara lielums deva iespēju aptvert Patiesību un pazīt Dieva 

Dēlu, nākušu no Debesu Tēva. Ticības spēks, mīlestība, paļāvība uz Jēzu Kristu un 

paklausība Dievam deva spēju apustuļiem izpildīt tos darbus, ko Dievs viņiem uzticēja. 

No Bībeles vārdiem zinām, ka daudzi pravieši dzirdēja Dievu un klausīja Dieva 

Vārdam. Reizēm tiem uznāca šaubas, bet Dievs stiprināja katru izredzēto ar sava Gara 

spēku, lai tie spētu atklāt Dieva Vārdus tautai, darīt zināmus Dieva darbus, ko Debesu 

Tēvs šeit, uz Zemes, ir nolēmis piepildīt. No Bībeles teksta mēs zinām, kas ir bijis un kas 

būs. Katrs Vecās un Jaunās Derības vārds ir Patiesība. 

Visi vārdi, kas nāk no Dieva, ir patiesi. Tos kādreiz pauda Mozus, Elija, Jēzus

Kristus un Viņa apustuļi, tie tapa pierakstīti, un tagad mēs tos varam lasīt. Arī rakstvedi 

vai tulkotāju vada Dievs. Dieva Vārdi top pēc Dieva gribas. Arī tie, ko jūs tagad lasāt.

DZĪVES CEĻŠ 

Kā zināt, ka cilvēks dzīvo taisnīgi un pareizi? 

Pār visu pasauli ir Dieva vara, un Dieva likumi it visā darbojas ar pilnu spēku. 

Cilvēks dara pēc sava prāta. Ja cilvēks neieklausās savā sirdsbalsī, tad nedzird, nejūt un 

arī neievēro Dieva bauslību. Cilvēka miesa nevēlas pakļauties bauslībai, bet gars grib 

dzīvot bauslībā un ievērot Dieva likumus. Tātad, ja cilvēks tic Dievam, ja ieklausās savā 

sirdsbalsī, tad viņš var sākt dzīvot pēc Dieva likumiem. 

Dieva likuma spēks ir bezgalīgs. Tas aptver pilnīgi visu, kas ir Dieva radīts. Dieva 

likums mīt itin visā — ūdenī, gaisā, uz Zemes un debesīs, cilvēkā un visā dzīvajā pasaulē. 

Tātad Dieva likumi un bauslība ir visur un visā, mēs tajā dzīvojam, tomēr lēmums 

ir atkarīgs no mums — vai mēs iekļaujamies Dieva likumos, vai arī atsakāmies tos pildīt. 

It kā viss ir vienkārši, bet tajā pašā laikā tik pilnīgi, ka cilvēka izdzīvošanai Dievs 

nepiedāvā nekādu citu iespēju. 

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš sāk apzināties Dievu, Dieva esamību un Dieva 

likumus, kuri visā pilnībā ir izklāstīti Bībelē. 

Mēs varam aptvert un saprast uz šīs pasaules daudzas lietas, ieņemt augstus 

amatus, bet viss tas ir ļoti niecīgs attiecībā uz tām lietām, ko mūžīgais Dievs ir iedibinājis 

garā, dvēselē un miesā. Viens mirklis, un miesā dzīvība var izgaist. Paliek dvēsele un 

gars, kas nonāks debesīs Dieva priekšā ar visiem saviem darbiem un nedarbiem. 

Kur ir šī mēraukla — kā dzīvot pareizi? 

Ja cilvēks nav atvēris Bībeli — Veco un Jauno Derību —, tad viņš nav iepazinis 

Dieva likumus. Tātad tāds cilvēks pagaidām dzīvo pēc pasaulīgiem likumiem, un ir labi, 

ja viņš tos ievēro. Bet pasaulīgie likumi pieder pasaulei. Kas pieder pasaulei, tas pasaulē 

arī paliek. Kas paliek pasaulē, tas vairs nepieder cilvēkam, kurš aizgājis debesīs, dvēseļu 

pasaulē, un stājies Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. 

Kas pieder pasaulei, tas paliek pasaulē. Vai pasaule tādēļ ir bagātāka? Tas ir 

atkarīgs no tā, ko cilvēks aiz sevis pasaulē atstāj. Pasaulē paliekošais var ilgi saglabāties 

vai arī drīz vien pagaist. Pasaulīgas bagātības krāt ir bezjēdzīgi. Ar to, kas ikdienā dzīvei 

un ģimenei ir nepieciešams, ar to arī cilvēkam pietiek. 

Bagātam nav viegli, jo visas viņa domas saistās ar mantu un naudu. Jo vairāk 

cilvēks ir piesaistīts materiālajai pasaulei, jo vairāk viņš tai pieder. Manta, tāpat kā 

peldošam cilvēkam kaklā uzkārts akmens, velk zem ūdens — materiālajā pasaulē. Tikai 

no materiālās pasaules neatkarīgs cilvēks var peldēt virs ūdens un būt savienots ar gara 

pasauli. Tā ir patīkama sajūta — dzīvojot būt dzīvam. Just, ka tevī viss ir dzīvs, ka tas 

nekad nezudīs. Gara augli, kas gara miesā mīt, tie arī dod dzīvības un brīvības izjūtu. 

Vai putni, lidojot debesīs, ir brīvi savā lidojumā? Jā, jo Dievs tā radījis, ka putni 

var brīvi lidot debesīs. Un kā viņi jūtas? 

Laimīgs tas, kurš ir lidojis debesīs ar lidmašīnu, jo viņš ir izjutis un redzējis, cik 

Zeme ir maza un debesis — plašas. Un laimīgs ir tas, kurš sapnī ir pacēlies kā putns un ar 

lidojuma vieglumu aptvēris debess telpu. Nav aprakstāma lidojuma patīkamā brīvība 

debesīs — varbūt, lecot ar izpletni, cilvēks arī var izjust lidojuma brīvību, lai gan viņš ir 

piesaistīts izpletņa siksnām. 

Lidojumam garā debesīs ir Dieva svētība, tas ir tikpat reāls lidojums, kā varētu 

notikt pasaulē. Arī eņģeli brīvi pārvietojas telpā Dieva noliktajā kārtībā. Viņi ir tur, kur 

viņi var būt — Dieva darbos un Dieva nodoma piepildījumā.

Ja cilvēkā ir saskaņa ar viņa paša garu, tad gars viņu vada, un cilvēkam ir mazāka 

iespēja kļūdīties. 

Dievs ar savu Svēto Garu vada cilvēka garu. Cilvēka gars aptver miesu, un, ja 

spēj, tad to vada. Tātad, ja cilvēks spēj dzīvot saskaņā ar savu miesu un pildīt Dieva 

likumus, tad viņā var atklāties Dieva griba un Dieva Svētais Gars. Ja cilvēks ir izvēlējies 

plato, pasaulīgo ceļu, tad viss viņā iet uz pazušanu. Pasaulīgais nevar būt mūžīgs, jo tas 

kādu dienu zudīs. Tieši gara līmenī sakrātās bagātības cilvēkā nes pastāvību un dod 

cerību uz mūžīgo dzīvību. Ja cilvēks ir atzinis Dievu — klausa savai sirdij un pilda Dieva 

likumus —, tad viņš dzīvo pareizi. 

Vai var piespiest upi tecēt pret straumi? 

Arī mēs savā dzīvē varam izvēlēties dažādus ceļus. Bet tikai šaurais, patiesais, 

pareizais, Jēzus Kristus Jaunajā Derībā noteiktais ceļš ved uz Patiesību un mieru, uz 

mīlestību un saticību. Viss ir iekļauts Dievā, un Dievs aptver visu. Žēl, ja kāds to 

nesaprot. 

Iedomājieties, ka mums apkārt ir Dieva radīta telpa. Dievs izplatījumā radīja 

debesis un Zemi, un visu, kas ir uz tās. Tātad visā eksistē dzīvais Dievs. Nekas apkārt 

mums nav nedzīvs. Itin viss ir dzīvs. Tikko kā mēs atzīstam, ka viss, kas no Dieva radīts, 

ir dzīvs, tā mēs varam atzīt, ka dzīvojam dzīvajā Dievā. Kā upei ir sava straume, tāpat arī 

Dievam visā dzīvajā ir sava dzīvības straume. Mums ir jāiekļaujas Dieva dzīvajā dzīvības 

straumē. Mēs vienkārši nevaram pastāvēt ārpus dzīvā Dieva dzīvības straumes. 

Man žēl to cilvēku, kuri ir ārpus dzīvā Dieva dzīvības straumes. Jūs saprotat — 

tas ir jūsu ziņā, kā jums dzīvot — satvert dzīvā Dieva dzīvo Garu vai paļauties tikai uz 

sevi. 

Bet no kurienes nākusi mūsu dzīvība? Kas ir mūsu dzīvības pirmavots? 

Pamostoties pēc nakts miega, mēs jūtamies labi. Paldies Dievam! Mūsos pukst 

sirds, pulsē asinis, mūsos katra šūniņa dzīvo. Bet kā tā var būt, ka mūsos viss ir dzīvs bez 

jebkādas papildus enerģijas devas, izņemot ikdienas barību. Ja mēs badojamies vai 

gavējam, tad, dzerot tikai ūdeni, mūsos visa ir pietiekoši un mēs jūtamies labi. Kas tad 

par mums gādā, lai mēs dzīvotu un justos labi? Vai mēs zinām Viņa vārdu? 

Tas ir visuvarenais Dievs, visa Radītājs, visas radības pirmsākums. Kā mēs varam 

Viņu nepazīt, ja no Dieva esam radīti? Kā mēs varam Viņu neatzīt, ja no visuvarenā 

Dieva mums ir viss, lai dzīvotu? Mēs pateicamies Dievam, ka elpojam, jo mums no 

Dieva ir dots gaiss, ko elpot. Piecu kilometru augstumā jau sāk trūkt skābekļa, bet mums 

virs Zemes tā ir pietiekoši. 

Bet, ja pēkšņi aptrūktos skābekļa, ko elpot, kur tad to visai cilvēcei vienā mirklī 

ņemtu? Pūš vējš, spīd saule vai līst lietus, bet skābekļa mums, paldies Dievam, netrūkst. 

Ikdienā mums, iespējams, daudz kā trūkst, bet netrūkst visnepieciešamākā, lai mēs 

dzīvotu. Parasti cilvēks par to nedomā. Cilvēks prāto, vai pietiks ēdamā, naudas vai citu 

pasaulīgu labumu. Viņš nedomā par to, ko Dievs ikdienā dod tāpat, gluži vienkārši viņu 

mīlēdams. Dievs dod un neprasa atpakaļ tikai grib, lai atmaksātu ar paklausību Viņam un 

Viņu atzītu. 

Jā, tas nav vienkārši — atzīt to, kas nav redzams un materiāli sajūtams. Mēs 

sajūtam materiāli taustāmas lietas un aptuveni zinām tām vērtību. Bet visas šīs materiālās 

lietas īsā laika sprīdī var kļūt bezvērtīgas. Un kas tad cilvēkā ir paliekoši vērtīgs? 

Viss vērtīgais krājas cilvēka debesu ķermenī. Dievs tā cilvēku ir radījis, ka gara 

augli un labie darbi krājas cilvēka gara sirdī. Dievs cilvēkā jau pašā pirmsākumā ir radījis

ezgalīgi skaistu debesu ķermeni, t. i., gara miesu, un tās sirdī uzkrājas viss skaistais. 

Dievs ir pilnīgs, un daļu no šīs pilnības Dievs ir ielicis cilvēkā. Tā ir maza daļiņa no 

Dieva pilnības. Mēs varam būt laimīgi, ka esam radīti Dievam līdzīgi. Tātad mūsos ir 

Dievam līdzīgas īpašības un bezgalīgi skaists Dieva pilnības apliecinājums. 

Ja cilvēks atzīst Dievu kā visa Radītāju un kā visas pilnības pirmsākumu, tad viņā 

arī garā var atklāties šī pilnība, kas tālāk pakāpeniski var atklāties miesā. Miesa ir no 

pasaules, un tā ir nepilnīga. Miesa ir pakļauta iznīcībai. Pasaulē no mātes miesas dzimst 

mazs bērns, tad izaug pusaudzis un vēlāk kļūst par pieaugušu cilvēku. Dievs cilvēku ir 

radījis pilnīgu. Viņā var atklāties visa gara augļu bagātība. Cilvēkam ir jāizvēlas, pa kādu 

ceļu iet—pa plato vai šauro. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Vienīgi šaurais, visgrūtākais 

ceļš ved uz mūžīgo dzīvību. 

Kā saplūst ar Debesu Tēva pilnību, ar Jēzu Kristu, ar Dieva Svēto Garu? Kā 

aptvert visu šo pilnību, ko Dievs mums dod? 

Dieva Vārds un Dieva likums mūsos ir dzīvs kopš tā mirkļa, kad vārds tapa par 

miesu. Mūsos dzīvo dzīvā Dieva Vārds, kas darbojas kā likums. Diemžēl daudzi cilvēki 

pasaulē nevēlas to pildīt. Ja Dieva likums pasaulē netiek pildīts, tad cilvēkā nav 

Dievišķās izpausmes, nav visa tā skaistā, ko Dievs iesākumā cilvēkā ir iesējis. Ja cilvēks 

Dieva likumus pildītu, tad cilvēkā izpaustos Dievišķā būtība un viņa gars darbotos viņa 

miesā. Bez Dieva klātbūtnes cilvēka miesa ir tikai miesa. Tai nepiemīt skaistās gara 

īpašības. Miesa vienkārši eksistē un mīt pasaulē pēc grēka likuma, jo Dieva likumus tā 

nav pieņēmusi. Miesa dara, ko grib, un pasaule no tā tikai zaudē. Grēcīgu cilvēku 

iespaidā pasaule kļūst smagāka un smagāka. 

Kā atgriezt cilvēku pie dzīvā Dieva? 

Tātad Dieva Vārds mūsos ir dzīvs. Pasaulei dota Bībele — Dieva Vārds, kurš 

lasāms pasaulē. Ar Vecās un Jaunās Derības palīdzību cilvēkam ir iespēja iepazīt Dieva 

likumus, Dieva pilnību un Patiesību. Ja cilvēks pieņem, ka Bībele ir Dieva Vārds, kas 

redzamā veidā ir nonācis pasaulē, tad viņš zina, kādi ir Dieva baušļi un likumi, kuri 

cilvēkam ir jāpilda. 

Ja cilvēks pilda Dieva baušļus, tad viņā paveras vārti uz garu, kurā ir iesēts Dieva 

Vārds. Kad ir pavērusies vārti uz cilvēka garu, tad arī cilvēka garam ir iespēja apskaidrot 

miesu. Cilvēks var būt apskaidrots tikai un vienīgi no Dieva ar paša cilvēka garu. Jā, 

cilvēks mācās dažādās skolās un augstskolās, dažādi izglītojas, bet Dieva Patiesību viņš 

var aptvert tikai ar savu garu, kas pēc tam apskaidro arī viņa miesu. 

Tātad izveidojas mums zināmā saikne: Dievs ar Dieva Patiesības Garu apskaidro 

cilvēka garu, kas savukārt vienīgais spēj apskaidrot cilvēka miesu. Jo neviens no ārpuses 

nevar ieiet cilvēka miesas šūniņās un dot apskaidrību, kā vien paša cilvēka gars. 

Cilvēks pats nespēj nenieka, ja viņš neatzīst Dievu. Tāds cilvēks pasaulē dara 

ikdienas darbus, bet šie pasaulīgie darbi tā arī paliek pasaulē un cilvēka garam nedod 

neko. 

Atgriezt cilvēku pie mūžīgā Dieva var Dieva Vārds, kurš cilvēkā darbojas kā 

likums. Dieva Vārds kļūst dzīvs cilvēkā, ja viņš ir apgarots ar Dieva Patiesības garu. Tas 

var notikt tikai tad, ja cilvēks atzīst Dievu, tic Dievam un paļaujas uz Dievu, un ja viņš 

pilda Dieva likumus un savā dzīvē iekļaujas Dieva bauslībā. 

Tikai Dievu atzinis cilvēks var sākt iemantot Dieva sagatavotās debesu bagātības. 

Mūsos var ienākt bezgalīgi skaistas Dieva dāvanas, ja mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir 

Dieva Dēls un ka caur Viņu cilvēki tiks pestīti — tie, kuri ticējuši Viņa vārdam.

VĀRDS 

Vārds cilvēkā var būt dzīvs. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dievu un ar sevi, tad viņā 

darbojas Dieva Patiesības Gars, kas pakāpeniski cilvēku apskaidro. 

Dieva Vārds un cilvēka vārds. Dieva Vārds darbojas visur un visā kā likums. Bet 

kā ir ar cilvēka vārdu? 

Cilvēka vārds top cilvēka gara miesā. Tieši cilvēka debesu ķermenī rodas un 

veidojas mūsu domas un mūsu vēlmes. Cilvēka garā ir Dieva Vārda un Dieva Patiesības 

pirmsākums. Ja cilvēks ir ciešā saiknē ar sava gara miesu, tad cilvēka garā dzimušais 

vārds nonāk līdz cilvēka prātam, viņa runas centram un tad tiek izteikts pasaulē. Vārds, 

kas radies cilvēkā, var arī palikt cilvēkā, ja viņš klusē. Cilvēks var šo vārdu pateikt otram 

cilvēkam arī domās. Piemēram: es tevi ļoti, ļoti mīlu. Tādi vārdi aizies līdz otram 

cilvēkam, kas tos sajutīs dažādā veidā. 

Tātad vārds, kurš teikts no sirds un izskanējis no cilvēka mutes, aiziet pie otra 

cilvēka vai arī vienlaikus pie vairākiem cilvēkiem. Tāds vārds, kurš nācis dziji no sirds, 

aizies ne tikai līdz otra cilvēka ausīm, bet arī līdz viņa sirdij un garam. 

No sirds ar gara spēku teikts vārds pasaulē nāk kā reāls, materiāls un garīgs spēks, 

aiz kura ir tā saturs un nodoms. Katrs izteiktais vārds ir tikpat svarīgs kā padarītais darbs. 

Katram cilvēkam ir vislielākā atbildība par saviem vārdiem. Ja nav ko sacīt, tad labāk 

klusēt. Pateiktais vārds jau ir fakts, un par to ir jāatbild. Vislielākā atbildība par vārdu ir 

Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. Vārds rada sekas. Labs vārds dod labus augļus, slikts 

vārds nes grēka augļus. Ikviens vārds, kas nav sacīts no sirds un patiesi, nes grēka augļus. 

Tātad meli, mānīšanās, ar skaudību vai viltību teiktais cilvēkā rada grēku. Tā no daudzām 

netiklām, Jaunām domām vai arī ļauniem vārdiem krājas cilvēka grēki. 

Dievs, radot cilvēku, viņu ir pielīdzinājis sev, dodot cilvēkam iespēju ar vārda 

spēku radīt, veidot, izteikt sevi un apliecināt savu vēlmi. Dievs cilvēka vārdam ir devis 

spēku, kurš ir identisks viņa paša gara lielumam. Jo lielāks ir cilvēka gars, jo lielāks ir 

viņa vārda spēks. Jo vājāks ir cilvēka gars, jo vājāks ir viņa vārda spēks. Ja cilvēkam gara 

nav, tad viņš runā tikai dvēseliskā un pasaulīgā līmenī — tātad tikai par dvēseliskām un 

materiālām lietām. Tādam cilvēkam garīgas lietas ir svešas, jo tās viņš nespēj saprast, 

tāpēc ka nav gara, ar ko saprast. 

Cilvēks saklausa vārdu ar dzirdi, aptver ar prātu, un, ja spēj, uztver to ar savu 

garu. Ja šim cilvēkam ir saikne ar viņa paša garu, tad viņš varēs saprast dziļi no sirds garā 

teiktos vārdus. Bet, ja cilvēks sevi ir iecietinājis savā grēkā un viņam nav saiknes ar savu 

garu, tad šā cilvēka gars tā arī nespēs uztvert vārdus un domas, kas nākušas no otra 

cilvēka gara sirds. 

Ir ļoti vienkārši — tāds tādu var saprast. Tāpēc pasaulē arī veidojas cilvēku kopas 

un grupas, atrodas draugi, kuri spēj viens otru saprast tādā līmenī, kādā viņi dzīvo. 

Laimīgi ir tie cilvēki, kuri atraduši Dievu un sevi, atraduši sev līdzīgus draugus un 

no sirds dziļumiem var pateikt skaistus un patiesus vārdus. Tie ir vislabākie vārdi, kurus 

cilvēks gaida, par kuriem priecājas, ja to saturs ir patiesi mīļš un pazīstams. 

Ja cilvēks sevi ir iecietinājis paša grēkā un viņa gars ir kā ieslodzījumā, tad tāda 

cilvēka vārdi ir virspusēji un tukši. Jā, par pasaules lietām viņš var runāt daudz un bez 

apstājas. Tā ir kā tukšu salmu kulšana, kā tautā saka — pļāpāšana. Vai tukšai pļāpāšanai

ir kāda jēga vai saturs? Kā var tērgāt bez pārtraukuma, nepasakot absolūti neko? Jā, tā ir 

zemes ķermeņa prioritāte, ka var darīt visu un bez mēra, bet kāda tam visam ir nozīme? 

Kas paliek aiz tukšiem vārdiem? Itin nekas. 

Tukša pļāpāšana, miesas un dvēseles līmenī teiktie vārdi pasaulē un cilvēkos nav 

paliekoši. Tie izgaist kā rīta migla. Otrā dienā to vairs nav. Cilvēks atceras, ko viņš 

kādreiz sarunājis, bet tādiem vārdiem nav darbības spēka. 

Cilvēku netikli teiktie vārdi gan klejo pa Zemes virsu kā rēgs. Cilvēks ar ļauniem 

un netikliem vārdiem piesārņo pasauli, līdzīgi kā ar nedarbiem un sadzīves atkritumiem. 

Katrs šāds vārds, no cilvēka mutes izlidojis, top par reālu domas un matērijas 

veidojumu, kurš ceļo uz nepieciešamo vietu un cilvēku vai arī vienkārši klīst kaut kur pa 

pasauli. 

Kāpēc gan mēs nedomājam par mūsu teiktā sekām? Vārds kādu cilvēku var 

aizskart, un viņš var apvainoties. Tomēr mēs varam izlabot kļūdu, mēs varam paskaidrot 

vai atvainoties. Mēs varam atsaukt jebkuru savu vārdu. Arī to, kas teikts vakar, aizvakar, 

pat agrā bērnībā. 

Dievs devis unikālu iespēju darboties ar vārdu pilnībā. Cilvēka vārds — tā ir viņa 

bagātība. Tā ir bezgalīga bagātība, ko cilvēks bieži vien neizmanto vai arī izmanto 

neprasmīgi. Klusēšana ir zelts. Jārunā ir tikai tad, kad nepieciešams. 

Tādējādi mēs varam pazīt cilvēku — pēc viņa teiktā. Ja tā ir tukša salmu kulšana, 

mēs redzam, ka viņam dziļi nopietnu domu nav un nav, ko sacīt. Arī viens pats teikums 

var būt kādas dienas vai kāda pasākuma ieguvums. Ja tik vārds ir pateikts patiesi un īstajā 

vietā, tas mūsu dzīvi dara pilnīgāku. Tādi vārdi ilgi paliek mūsu atmiņā, jo tie nākuši no 

cilvēka sirds, kura ir savienota ar Dieva Vārdu mūsos. 

Kā tad vārds mūsos top dzīvs? Dievs ar Dievam piemītošo pilnību mūs radījis kā 

bezgalīgi pilnīgas būtnes. Mums ir ne tikai miesa, kas sastāv no daudz smalkākām 

šūniņām, nekā cilvēcei no zinātnes viedokļa ir zināms. Cilvēkā ir dvēsele, kas ir gara 

apvalks un starpnieks starp cilvēka zemes ķermeni un debesu ķermeni. Arī dvēsele sastāv 

no loti smalkām šūniņām. Cilvēka debesu ķermenis jeb gars ir pats cilvēks, kurš debesīs 

dzīvojis, nonācis miesā uz Zemes un tagad mīt mūsos. Arī cilvēka debesu ķermenis 

sastāv no ļoti smalkām šūniņām, kurās rit dzīvība. 

Mūsu dzīvība nākusi no dzīvā Dieva, kas ir visā un visur un kas ir visa 

pirmsākums. Arī dažādu līmeņu šūniņās rit dzīvība, un tā top uzturēta no dzīvā Dieva, 

kas mūsos ir iedvesis savu dzīvības dvašu, un tagad mēs tādi esam — dzīvi un skaisti. 

Katrs cilvēks ir īpaši skaists, tikai šis skaistums ir atšķirīgs, un mums tas otrā cilvēkā ir 

jāsaskata. 

Tātad mēs dzīvojam un zinām, ka mūsu dzīvība ir nākusi no Debesu Tēva un 

Dievs ar visu savu spēku mūsos to uztur. Tieši Dievs dod spēku, lai pukstētu mūsu sirds, 

lai asinis nestu dzīvību un tā būtu visā ķermenī. Katrai mūsu šūniņai ir jābūt dzīvai. Ja 

kādā šūniņā dzīvība sāk dzist, tā pamirst, un tad arī visā cilvēkā dzīvības spēks var 

izgaist. Līdzīgi kā augiem, kuriem nepieciešams ūdens. Ja augi kādu laiku ūdeni 

nesaņem, tie nokalst. Tāpat ir arī cilvēkā — ja kaut kāda iemesla dēļ kāda no viņa 

šūniņām nesaņem Dieva dzīvības spēku, tā nomirst. 

Šūniņas cilvēkā var sākt atmirt, ja cits cilvēks ar savu ļauno vārdu un gribu ir to 

vēlējis. Tautā to dēvē par lāstu. Tātad, ja cilvēks otram cilvēkam izsaka ļaunu 

novēlējumu, tad ar vārdam piemītošo spēku tas tiek īstenots. Daži cilvēki ar saviem 

vārdiem sēj ļaunumu citos, to tīši gribēdami, daži varbūt neapzināti, bet tas tik un tā

darbojas. Katra doma, katrs vārds, kas iznācis no cilvēka, pasaulē un cilvēkos rada sekas. 

Vārds, kas izteikts, nonāk cita cilvēka miesā un aiziet līdz tādiem dziļumiem, cik 

pats cilvēks sevi ir aptvēris vai no kādiem dziļumiem šis vārds tika teikts. 

Tātad — no sirds, no cilvēka debesu ķermeņa dziļumiem izteiktais vārds nonāk 

otrā cilvēkā tikai līdz tādiem dziļumiem, līdz kuriem cilvēks sevi ir atklājis. Šis teiktais 

vārds tad nonāk otra cilvēka attiecīgo līmeņu šūnās un tur darbojas. 

Atcerieties — jūsu vārds var darboties cilvēkos visās izpausmēs, aptverot daudzu 

līmeņu šūnas! 

Ja vārdi tiek teikti pasaules līmenī, tad pasaules līmenī šie vārdi cilvēkā arī paliek 

un nenonāk dziļāk. 

Piemēram, ja stundā skolotājs stāsta par fiziku vai ģeogrāfiju, tad pasaulīga 

stāstījuma līmenī skolnieki to arī uztver. Ja skolotājs piesaista savam izklāstam arī garīgu 

saturu, ko Dievs cilvēkiem ir atklājis Bībelē, tad skolnieki katrs pēc sava atdzimšanas 

līmeņa to arī uztvers. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Tās var saprast tikai ar cilvēka 

garu. Ja skolotājs stāsta stundas vielu no sirds, aptverot visdziļāko izpratni, tad arī 

skolnieki spēs uztvert to no sirds un dziļākā izpratnē. 

Tāpēc atcerieties — vārds pasaulē ir dzīvs un aptver visdziļāko cilvēka būtību! 

Vārds pasaulē ienes Debesu pasaules patiesību, tas ienes arī Dieva Patiesību. Tad vārds 

cilvēkā var sākt dzīvot — dzīvot savu dzīvi. 

Ja cilvēks ir teicis otram kādu mīļu, labu vārdu, tad tas otrā cilvēkā paliek uz 

mūžu. Vārdam ir brīnišķīgs spēks. Tas nezūd līdz ar izteikšanas brīdi — tieši tad tas sāk 

dzīvot. Iznācis no cilvēka sirds, vārds sāk dzīvot pasaulē. Cilvēks var būt laimīgs, jo viņš 

var dzīvot otrā cilvēkā ar savu mīlestību un vārdu. Labs vārds dzīvo ilgi. Ļauns vārds ar 

laiku izgaist. Tikai žēl, ka, iespējams, tas jau padarījis citā cilvēkā savu slikto darbu. 

Kas padarīts, to ir grūti izmainīt. Tomēr vārdu var apturēt, un tas atgriežas pie 

cilvēka, lai arī kad ticis izteikts. Mēs vienā mirklī varam atsaukt visu ļauno vārdu 

darbību. Tā mēs varam atbrīvoties no grēka darbiem. Katrs ļauns vārds, kas darbojas otrā 

cilvēkā, nes grēka augļus pašam vārda teicējam. Cik daudz ļauna ar savu vārdu cilvēks ir 

padarījis citā cilvēkā, tieši tikpat viņā pašā arī sakrājas grēka augļu. 

Mēs visi esam atbildīgi par to, ko sakām un ko darām. Labs vārds var nest 

cilvēkam bezgalīgi daudz prieka. Tas var būt labāks par visskaistāko dāvanu. Dāvāsim 

cits citam labus, no sirds teiktus vārdus, kas otrā cilvēkā vairotu prieku, mīlestību un 

patiesību! 

Bez mīlestības sacīts vārds ir vājš. Tādam vārdam trūkst dzīvības. Ar mīlestību 

teikts vārds izstaro baltu gaismu un kā skaists zibens nonāk otrā cilvēkā. Tieši ar 

mīlestību un sirds patiesumu sacītais dod otram dzīvības prieku. 

Patiesības dvesma cilvēkā nāk no Dieva Patiesības Gara. Ja cilvēku izgaismo 

Dieva Patiesības Gars, tad cilvēka vārdam ir saturs, tas arī citos sēj Dieva Patiesību, un 

no tā cilvēki kļūst bagātāki. 

Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, pasaulē ir gādājis mums Aizstāvi — 

Debesu Tēva dāvāto Dieva Patiesības Garu. Caur to pasaule var iepazīt Patiesību, saprast 

un aptvert to. 

Jēzus Kristus ar Dieva Vārdu sēja savos apustuļos un cilvēkos Dieva Patiesību. 

Tieši ar Jēzus Kristus dzīvo Dieva Vārdu pasaulē ienāca Dieva Patiesības Gars, caur kuru 

mēs tagad tuvāk varam iepazīt Dievu un sevi. Jo, iepazīstot Dievu, mums tiek dota 

iespēja iepazīt sevi. Iepazīstot sevi, mēs zinām, ka esam dzīvi no Dieva un Dievā mēs arī

dzīvojam. Tomēr tas būs tikai tad, ja mēs pildīsim Dieva baušļus un būsim paklausīgi 

Viņa bērni. 

Dieva Vārds Jēzus Kristus apustuļos un pasaulē tapa dzīvs. Tieši Dieva Svētā 

Gara spēkā apustuļos Dieva Vārds tapa dzīvs. Un, dzīvs būdams viņos, tas spēja tapt 

dzīvs arī cilvēkos visā pasaulē. Tikai dzīvs Dieva Vārds cilvēkā spēj vairot Dieva 

Patiesību. Katra šūniņa, kas Dieva Svētā Gara spēkā tapusi piepildīta ar Dieva Vārdu, tad 

var nest Dieva Patiesību. 

Ziniet — Dieva Vārds cilvēkā var būt dzīvs, ja dzīvs ir pats cilvēks — ticībā 

savienots ar Jēzu Kristu miesā, dvēselē un garā kā vienā veselā. Tādā cilvēkā katra šūniņa 

ir apskaidrota ar viņa garu, bet gars savukārt var būt izgaismots ar Dieva Patiesības Garu. 

Tāds cilvēks ir bagātība, jo viņš var būt Dieva Patiesības vēstnesis uz Zemes. 

Ar Dieva Patiesības Garu izgaismots cilvēks pasaulē spēj ienest Dieva gribu un to 

īstenot cilvēku vidū. Tieši ar tādu, Dieva Patiesības Gara izgaismotu cilvēku palīdzību 

Dievs piepilda savu nodomu uz Zemes. Tad dzīvais Dievs top dzīvs cilvēku vidū Dieva 

Vārda veidā. Tad tas, kas pirmsākumā iesēts cilvēkā— Dieva Vārds —, top pilnīgi dzīvs. 

Dzīvā Dieva dzīvais Vārds. Ar Dieva Vārdu miesa tapusi dzīva. 

Ar Jēzus Kristus spēku mūsos Dieva Vārds atkal ir dzīvs. Tas var darboties mūsos 

un caur mums pasaulē. Caur tādu darbību pasaulē sāk piepildīties Dieva nodoms. Mēs 

atkal esam kļuvuši paklausīgi bērni, un Dievs var paļauties, ka mēs vairs neatkāpsimies 

no dzīvā Dieva un Dieva Vārds mūsos ar savu spēku darbosies mūžīgi. 

Dievs runās uz mums, un Dieva nodoms mūsos īstenosies. Dievam nebūs vairs 

jāpūlas, lai Viņa griba piepildās, jo tā patiesi piepildīsies un mēs būsim par to pateicīgi 

Jēzum Kristum. 

Tad Dievs varēs mūs ņemt pie sevis kā Dieva Vārdam paklausīgus bērnus. 

Dievs, cilvēku radot, katram devis iespēju dzīvot un dzīvot mūžīgi, bet ar vienu 

noteikumu — cilvēkam ir jāpilda Dieva baušļi un likumi, jāpakļaujas Dieva gribai, 

jāiemācās būt paļāvīgam uz Dievu. Tad Dievs var sākt cilvēkā darboties un viņā izpaust 

savu gribu. Dievs dod cilvēkam darbus, caur kuriem pasaulē sāk piepildīt savu nodomu. 

Dievs cilvēku ir radījis, lai viņš taptu par patiesu un uzticamu Dieva bērnu — palīgu 

daudzos Dieva darbos. Dievs loti vēlas sevi un savu nodomu izteikt caur cilvēkiem. 

Dievs ir pilnīgs, un savā pilnībā Viņš tāds būs mūžīgi. Dievs radīja cilvēku, lai arī 

cilvēks pakāpeniski taptu pilnīgāks. Patiesi pilnīgam cilvēkam Dievs var uzticēt skaistus 

un atbildīgus darbus. Tad cilvēkā sāk piepildīties šis skaistais Dieva nodoms. Cilvēks 

kļūst par Dieva bērnu un ir uzticams palīgs Dievam daudzos jo daudzos darbos. 

Dieva Dēls Jēzus Kristus pasaulē atrada divpadsmit uzticamus apustuļus, caur 

kuriem Dievs īstenoja savu nodomu un piepildīja lielos darbus. Dievs cilvēkā nekļūdās. 

Var kļūdīties tikai pats cilvēks. Ja pār cilvēku ir Dieva Svētais Gars, tad tas neļauj 

cilvēkam kļūdīties, jo viņu vada Dievs ar Svēto Garu. 

Būsim Dievam uzticami un paklausīgi bērni, tad Dievs mums uzticēs daudz 

skaistu darbu! Pildot Dieva dotos darbus, dzīve kļūst pilnīgāka un skaistāka. Tādai dzīvei 

ir saturs un jēga. Cilvēks saprot, kāpēc viņš dzīvo, un zina, ka viņš dzīvos. 

Lai Dieva Vārds jūsos top dzīvs!

DIEVS UN CILVĒKS 

Kā sākt veidot attiecības ar Dievu? 

Tikai un vienīgi ticības spēkā var sākt veidot attiecības ar Dievu. Ja cilvēkā nav 

ticības parastām lietām, ticības savam tuvākajam, tad tādā cilvēkā ticība nav dzīva. 

Cilvēkā trūkst iekšējas spriedzes un gribasspēka, lai sevi koncentrētu kaut kam 

konkrētam. Tādā cilvēkā viss ir sajaukts kā putrā — nevar saprast, kas ir kas. 

Tātad cilvēkam jāmācās būt arvien prasīgākam attiecībā pret sevi. Katru dienu ir 

jāanalizē sava darbība. Beidzot ir jātiek skaidrībā, ko no sevis prasīt un kā sevi 

pilnveidot. 

Ja cilvēkā trūkst pilnveidošanās tieksmes, tad viņš dzīvo tāpat vien — dzīvo 

bezmērķīgi. Ēd, kaut ko dara un gul. Mēs vēlamies, lai rītdiena būtu skaistāka un 

pilnīgāka. Mēs vēlamies, lai mums būtu vairāk draugu. Ja mēs kļūsim skaistāki un sevi 

pilnīgosim, tad mums pakāpeniski tas viss arī būs. 

Cilvēks var pilnveidoties, ja viņš vēlas to. Tātad jābūt arī prasīgākam pret sevi. 

Tieši spēja analizēt savu rīcību, to kritiski novērtēt un neatkārtot kļūdas Jaus sākt sevi 

pilnveidot. 

Ja cilvēks spēj koncentrēties uz labiem darbiem, tad viņā paveras daudzas jaunas 

iespējas un viņš var atklāt sevī līdz šim nepazītas īpašības. Dievs cilvēku ir radījis skaistu 

un pilnīgu. Tikai šī pilnība cilvēkam ir jāatrod pašam, jo tā ir viņā pašā. 

Ja cilvēks vēlas sasniegt labus rezultātus, viņš koncentrējas uz garīgu darbu. 

Tādam darbam nepieciešama liela spriedze. Daudzas pasaulīgas vēlmes ir jāatmet, jo tās 

ir par traucēkli. Ja cilvēks sāk strādāt ar sevi, sāk sakārtot sevi un pilnveidot savas 

skaistās īpašības, tad viņā var dzimt ticība sev, saviem spēkiem un iespējām. Ja ir dzimusi 

ticība sev, tad cilvēkā ticības sēkla vairojas, un tā spēs nodrošināt ticību Dievam. 

Tas daudziem ir visgrūtākais posms — atgūt ticību sev un ticību Dievam. Debesu 

Tēvs ik mirkli gādā, lai cilvēkos augtu ticības sēkla, kura jau izsenis cilvēkā tapa iesēta. 

Dažiem ir grūti pamosties no snaudas stāvokļa, kuru izraisījis slinkums, pasaules 

smagums un grēks. Ja cilvēks sevī sāk apjaust gribasspēku, tad var priecāties, jo viņš ir 

pamodies, viņā sāk darboties paša cilvēka gars, kas vadīs viņu pa pareizo ceļu. 

Jaunam cilvēkam ir dotas visas iespējas, lai viņš uzsāktu aktīvu dzīvi un stiprinātu 

savu gribu. Jaunam cilvēkam grēka darbu ir maz, grēks vēl nav aptumšojis viņa dvēseli. 

Grūtāk ir tam, kura dvēsele jau ir smaga, pilna grēka. Tādam cilvēkam ir viens ceļš — 

jāatbrīvojas no grēka, jāattīra dvēsele, lai viņa gara spēks varētu izlauzties pie viņa 

miesas. 

Par grēku piedošanu varam lūgt Dievam, lūgt, lai mums tos piedod, kā arī mēs 

piedodam saviem tuvākajiem. Bez grēku piedošanas cilvēks nevar sevi atgūt, jo grēks 

tam ir par šķērsli. Tātad negrēkojiet! Ja kāds grēks arī ir izdarīts, tad padomājiet, kam lūgt 

piedošanu, un arī citu pāridarījumus piedodiet! Grēks ir kā akmens, kas gul uz cilvēka 

pleciem. Kamēr grēks nav piedots, tikmēr tas spiež cilvēku pie zemes. 

Ja peldētājam uzliktu uz pleciem akmeni, vai viņš spētu noturēties virs ūdens? 

Bet, ja cilvēkam ar katru jaunu dienu nāk klāt vēl kāds grēks, vai viņš spēs šo smagumu 

izturēt? 

Tāpat cilvēkam ir arī dzīvē. Ja grēka darbu ir daudz, tad zem grēka smaguma 

pazūd arī pats cilvēks. Kas viņu tagad var glābt?

Jēzus Kristus uz sevi ir ņēmis to cilvēku grēkus, kuri Viņu ir atzinuši. Bet ja 

cilvēks Jēzu Kristu nav atzinis? Tad ir bezgala smagi. Tādi cilvēki ātri vien kļūst par 

grēka vergiem. Viņi pat neaptver, ka iepriekšējais grēks dzen viņus uz jaunu grēku. Grēks 

aptumšo cilvēka prātu, ierobežo cilvēka iespējas, un arī citiem cilvēkiem arto tiek 

sagādātas liekas ciešanas. 

Cilvēks savas attiecības ar Dievu sāk veidot, uzrunājot Debesu Tēvu, Jēzu Kristu 

vai Dieva Svēto Garu. Bet, ja cilvēks piesauc vārdu „Dievs" bez vajadzības, tad viņš 

grēko, jo nav ļauts Dieva vārdu nelietīgi valkāt. 

Ja cilvēks sāk uzrunāt Dievu kā visa Radītāju, tad veidojas pirmā saikne starp 

Dievu un cilvēku, tad atspīd pirmais gaismas stariņš no Dieva uz cilvēku. Cilvēkam 

pašam jāsāk veidot attiecības ar Dievu. Viņš pats ir noteicējs par šo attiecību 

izveidošanos, jo ierosmei pirmsākumā jānāk no cilvēka. 

Cilvēka ķermenī ir bezgala daudz dzīvu šūniņu, un katrai no tām ir sava vieta, un 

katra izpilda savu funkciju. Šūniņai piemīt īpašība būt vienotai ar citām organisma 

šūniņām un veidot sevī spriedzi, izpaužot cilvēka darbību noteiktā virzienā. 

Parasti cilvēka iekšējā spriedze, ko veido šūniņas, ir vērsta dažādos virzienos. 

Cilvēks tāpat vien dzīvo un viņam nav nepieciešams uz kaut ko īpaši koncentrēties. 

Ja pienāk brīdis, kad cilvēkam ar savu gribasspēku ir jākoncentrējas uz noteiktu 

darbību, tad visās organisma šūniņās pieaug spriedze, kas tiek novirzīta uz darbības 

veikšanai nepieciešamo organisma daļu, un cilvēks var izpildīt savu gribu, īstenojot to 

pasaulē. 

Ja cilvēkam ir vājš gribasspēks, tad arī iespēja koncentrēt savu ķermeni ir niecīga, 

un viņš maz ko spēj izdarīt. 

Kāds var piespiest sevi mācīties svešvalodu, cits to nevar, tāpēc ka viņā trūkst šīs 

spējas sevi iekšēji koncentrēt uz noteiktu rīcību. 

Cilvēks pakāpeniski var iemācīties koncentrēties uz kādu darbību. Savs 

gribasspēks ir jāatgūst, jo tas nāk no cilvēka debesu ķermeņa. Tātad, lai radītu sevī 

plašākas iespējas, ir jāmeklē un jāatrod paša gars. Tieši cilvēka gars spēj koncentrēt visu 

līmeņu šūniņas uz noteiktu darbību, arī — uz ticību Dievam. 

Cilvēkam jāmācās būt prasīgam pret sevi. Ticība Dievam cilvēkā dzimst pēc paša 

gribas. Arī vēlme iepazīt sevi un visu, kas pastāv, rodas pēc paša gribas. Cilvēkā mīt gars, 

kas virza viņu uz sevis izzināšanu. Viņš var sevi sākt iepazīt, ja atzīst Dievu kā visa 

Radītāju. Tikai pēc Dieva atzīšanas cilvēkā paveras iespēja sākt iepazīt sevi un 

savienoties ar savu garu, veidojot sevi kā vienu veselu. 

Tātad, ja cilvēks spēj koncentrēties uz garīgām lietām, viņš nonāks pie bezgala 

daudziem garīga līmeņa jautājumiem, uz kuriem sāks meklēt atbildes. Tas ir ļoti skaists 

laiks, kad cilvēkā ir pamodusies interese par mūžīgām lietām. Viņā sāk atdzimt gars, kas 

ir daļiņa no mūžīgā Dieva. Tad Dieva dārzā sāk plaukt vēl viens zieds, kurš drīz vien 

atvērsies. Jo vairāk cilvēks interesējas par garīgām lietām, jo vairāk viņā visu līmeņu 

šūniņas noorientējas uz gara pasaules iepazīšanu, līdz pienāk mirklis, kad cilvēks uztver 

Dievu kā visa Radītāju. 

Mēs atkal esam nonākuši pie pirmās un galvenās atzīšanas pakāpes — Dieva 

atzīšanas. Ja cilvēks sāk atzīt Dievu, tad viņā šūniņu orientācija sasniegusi robežu, kad ir 

iespējama cilvēka zemes ķermeņa un debesu ķermeņa savienošanās. Šī ir galvenā saikne, 

kas izveidojas cilvēkā, ja viņš atzīst Dievu kā visa Radītāju. Šo dzīvo saikni pēc tam ir 

vieglāk saglabāt, jo tad Dievs palīdz cilvēkam šajā skaistajā darbā.

Ja mēs gribam dzīvot laimīgi, tad mums jāatzīst Dievs un jādzīvo pēc Dieva 

likumiem. Tikai tā mēs varam būt laimīgi, jo tad mūsu Debesu Tēvs, Dēls un Svētais 

Gars gādās, lai mums nekā netrūktu. Mūsos var sākt dzīvot mūsu pašu gars, kurš orientē 

bezgalīgi daudzās šūniņas uz mūžīgām garīgām lietām. Tad mēs sākam krāt debesu 

bagātības, kuras nekad nezudīs. 

Mēs varam vairot savu dzīvību, lai tā nekad nepazustu. Mēs varam vairot savu 

skaistumu, lai tas pilnveidotos. Mēs varam krāt sevī mīlestību, lai mēs spētu mīlēt Dievu 

mūžīgi. Tad Dievs mūs atalgos ar mūžīgu mīlestību un dzīvību. Mēs būsim laimīgi, jo 

spēsim mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tad mēs saplūdīsim mīlestībā ar Dievu 

kā vienotā gaismā, kur ir mājīgi, silti, mīļi un skaisti. 

Viss sākas ar mūsu pirmo vēlēšanos — sākt iepazīt sevi, prasīt no sevis vairāk, 

mācīties iepazīt garīgas lietas. Mūsos viss var tikt virzīts uz galveno — uz mūsu dzīvības 

saglabāšanu un tās vairošanu. 

Cilvēks, dzimis uz Zemes miesā, ir dzīvs. Bet pienāk mirklis, kad miesā dzīvība 

izgaist. Kur tad paliek cilvēka „es" jeb cilvēka gars? Mēs visi taču gribam dzīvot! Tātad, 

kā mēs gādājam par uzturu šeit, uz Zemes, tāpat jāgādā par maizi, ko ēdīsim debesīs. Tie 

ir gara augli un debesu bagātības, kas mums ir jāsakrāj šeit, dzīvojot pasaulē. Katru dienu 

par katru darbu mēs varam iegūt papildus bagātību savai dzīvībai. Dzīvojot uz Zemes, 

cilvēks gādā par savu dzīvību debesīs. 

Tāds ir Dieva likums — uz Zemes jākrāj debesu bagātības, ko kodes un rūsa 

nesaēd. Cik mēs sevī tās sakrāsim, tik to mūsos būs. 

Ja cilvēks sakrāj zemes bagātības, tās šeit, uz Zemes, arī paliek. Ja cilvēks dara 

grēka darbus, tad kā liela nasta uz viņa gulstas grēks, kas aiziet debesīs kopā ar viņu. Un 

grēks debesīs ir jāatstrādā. 

Jā, jā! Katrs grēks, kas netiek dzēsts vai piedots uz Zemes, debesis ir jāizpērk un 

ar darbu jāatstrādā. Jo vairāk cilvēkā ir grēka, jo smagākā dvēseļu pasaulē viņš nonāk, 

kur ar grūtu darbu un ciešanām viņš atstrādā savus nedarbus. Cilvēks izpērk savu grēku 

līdz tam mirklim, kamēr viņš savu grēku nav izpratis un pilnīgi to atstrādājis. Tātad līdz 

pēdējam grēkam viss debesīs ir jāatstrādā. 

Cilvēk, domā, ko dari! Katrs darbs var nest dažādus augļus. Vieni augļi ir 

īslaicīgi, tie ir pasaules saldie grēka augļi. Tie cilvēkā dzemdē nāvi. 

Ir labie debesu augļi, kuri cilvēkā bagātina dzīvību, papildina viņā skaisto gara 

augļu skaitu. Cilvēks savā dzīvē var iegūt tik daudz skaista, kas viņam piederēs mūžīgi. 

Liekas, dzīve ir īsa, bet cilvēkam tā ir ļoti liktenīga. Cik daudz viņš vienā dienā, 

mēnesī, gadā izdara, tik daudz viņam ir iekrāts. Vienā mēriņā labie darbi, otrā, ja tādi ir, 

— grēka darbi. Un tā ik dienu mums šie darbi krājas. 

Dievs cilvēkam devis iespēju, ka visi grēka darbi var tikt dzēsti un piedoti šeit, uz 

Zemes. Arī smagākie grēka darbi tiks piedoti, ja cilvēks lūgs Dievu un ar savu dzīvi 

apliecinās, ka izdarīto grēku ir sapratis. 

Kāpēc nest šo lieko grēka smagumu, ja mums ir dota iespēja no grēkiem 

atbrīvoties? 

Lūgsim Jēzu Kristu, lai viņš apskaidro mūsu prātus par grēku, kas padarīts! 

Lūgsim Debesu Tēvu, lai Viņš mūsu grēkus piedod, un piedosim saviem tuvākajiem viņu 

nodarījumus! 

Grēks cilvēkā veido necaurejamu sienu starp miesu un garu. Pastrādāts grēks 

dvēselē arī paliek. Tas dvēseles līmenī ir gluži materiāls veidojums, pilnīgi taustāms ar

visu, kas šajā grēka darbā ietverts. 

Mēs varam aprakstīt kādu dzīves notikumu un to raksturot. Pēc kāda laika mēs 

lasām šo aprakstu un uzzinām notikuma gaitu, tā saturu. Tāpat arī pastrādātais grēks 

cilvēka dvēselē top ierakstīts ar visām grēka darba pazīmēm, ar visdziļākajām izjūtām un 

pilnīgu grēka raksturojumu. Un tas cilvēkā ir kā smagums, kā lieka nasta. 

Grēka satura raksturojums dvēselē ir ļoti pilnīgs. Tas ar grēka saikni ir saistīts ar 

cilvēku vai cilvēkiem, uz kuriem šis grēks tika izdarīts. Tātad grēka saikne ir dzīva, reāla 

un taustāma. Cilvēka dvēselē var izveidoties bezgala daudz grēka pavedienu uz citiem 

cilvēkiem. Tad cilvēks ir kā sapīts savos grēkos. Šīs grēka saiknes attur cilvēku no 

iespējas brīvi iet pa dzīves ceļiem. Tās sagādā cilvēkam raizes un prasa papildus piepūli 

visā viņa darbībā. 

Sākumā liekas, ka cilvēks nejūt sava smagā grēka sekas. Bet pienāk laiks, un viņš 

sāk just. Arī cilvēks, kurš ar tievu gumijas auklu savienots ar otru cilvēku, sākumā nejūt 

tās spriedzi, bet, attālinoties no otra, tā sāk arvien vairāk traucēt. Pienāk brīdis, kad nav 

vairs iespējams tālāk brīvi pārvietoties. Gumijas aukla — tas ir laiks, kas rit ik dienu uz 

priekšu. Jo vairāk laika kopš grēka izdarīšanas ir pagājis, jo lielāka ir atmaksa par šo 

grēku. Kādā mirklī izdarītais grēks var liegt iespēju cilvēka liktenī notikt kaut kam 

skaistam. 

Dievs katram cilvēkam dod laiku, lai viņš spētu aptvert izdarītā grēka darba jēgu, 

izprastu to un sāktu meklēt ceļu, kā lūgt grēku piedošanu. Ja cilvēks viens pats meklē 

ceļu, kā atbrīvoties no grēka, tad tas ir loti ilgs process un ir grūti īstenojams. Ja cilvēks 

lūdz Dievu par grēku piedošanu, tad Dievs izved cilvēku pa vispareizākajiem ceļiem, kā 

atbrīvoties no grēka, un apskaidro cilvēku par viņa grēku. 

Cilvēkam pašam atbrīvoties no sava grēka ir ļoti grūti, jo viņam pareizais ceļš nav 

zināms. Dievam ir zināms katrs mūsu grēks. Dievs aptver cilvēku visos līmeņos — 

miesā, dvēselē un garā. Dievs, mūs radot pirmsākumā, iesēja daļiņu no sava Gara, kas 

mūsos dzīvo. Tātad Dievam nav nepieciešams sēdēt blakām kādam cilvēkam vai 

eņģelim. Dievs skaidri mūs redz no iekšienes. Mūs redz ari mūsu gars jeb debesu 

ķermenis. Gars mūs redz ik mirkli, tikai — ja gara saiknes nav, tad tas nevar mūsu miesā 

darboties un to vadīt. Ja kādā cilvēkā gars ir nošķirts no miesas ar grēku, tad tāds cilvēks 

ir kā bārenis, viņam nav saiknes ar sevi pašu. 

Dievs Zemi un cilvēkus ir radījis, lai cilvēkā varētu mājot viņa debesu ķermenis 

un viņš savā dzīves laikā spētu sakrāt debesu bagātības, gara augļus un iepazītu Dievu 

caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 

Tātad ziniet — cilvēks uz Zemes miesā dzīvo, lai dzīvotu, nevis mirtu! Mums 

pašiem ar savu dzīvi ir jāgādā par mūsu dzīvību. Mēs varam dzīvot un aptvert visas 

iespējas, kas ir uz Zemes. Visas šīs iespējas Dievs mums devis, lai mēs sakrātu debesu 

bagātības, lai mēs vairotu savu dzīvību un ticību Dievam. 

Mums tagad ir zināms, kāpēc mēs pasaulē dzīvojam — dzīvojam, lai dzīvotu 

mūžīgi!

DZĪVĪBAS PIRMSĀKUMS 

Pašā pirmsākumā Dievs sevī un no sevis garā radīja katra cilvēka dzīvības avotu, 

tad gara miesu, kas visiem cilvēkiem bija ar vienādu gara spēku. Dzīvības avots cilvēkā ir 

dzīvības kristāls, kas atrodas cilvēka gara sirdī. (Nosaukums „kristāls" izvēlēts tāpēc, ka 

dzīvības kristālam ir līdzība ar pasaulē zināmajiem kristāliskajiem veidojumiem.) Cilvēka 

dzīvības kristāls ir daļa no Dieva mūžīgās dzīvības kristāla. Cilvēka dzīvības kristāls ir 

dzīvs kristāls, kas satur Dieva dzīvības spēku, to pārveido un nodod gara sirdij, kura 

savukārt to nodod tālāk gara miesai. 

Kad cilvēks zemes ķermenī nonāk dzīvot uz Zemes, viņam iekšējo spēku dod 

debesu ķermenis. Cilvēka gara miesa spēj koncentrēt cilvēku uz garīgiem darbiem, uz 

lieliem darbiem, un tad viņam ir iespējams paveikt daudz vairāk un pilnīgāk. 

Ja cilvēks nespēj iesaistīt dzīves procesā savu gara miesu, tad cilvēks ir vājš, jo 

darbojas tikai viņa zemes ķermenis ar ierobežotām iespējām, pie tam tikai pasaulīgā 

līmenī. Tad cilvēks strādā, ceļ, veido, rada, bet šis radītais paliek tikai uz Zemes, kur viss 

ir iznīkstošs. Jo pienāks tā Kunga lielā diena un piepeši viss taps pārvērsts. Tas, ko 

cilvēks nebūs radījis no sirds un gara, pazudīs. Bet lietas un darbi, ko cilvēks būs veicis 

no sirds, piesaistot savu garu, — paliks un pāries Jaunajā pasaulē. 

Tas nav vienkārši saprotams, bet tā ir. Cilvēkam ir dota iespēja radīt no sirds un 

gara, tad viņa radītais paliek un nezūd. 

Dievs cilvēku radīja sev līdzīgu un deva viņam dalu no sevis — dzīvības kristālu. 

Tātad pašā cilvēkā dziļi, dziļi gara sirdī pastāv vispilnīgākais, kas var būt, — Dievam 

piemītošas spējas un īpašības. Tās, protams, nevar tā vienkārši aizsniegt un satvert. Lai 

cilvēks ar tām iepazītos un, vēl vairāk, — tās aptvertu, ir dots šis garais cilvēka dzīves 

laiks pasaulē un debesīs. 

Visā ilgajā cilvēka pastāvēšanas laikā Dievs viņam dod šo iespēju — tuvāk un 

tuvāk iepazīt Dievu. Lai kā mēs būtu aptvēruši Dieva Patiesību, mums vienmēr ir 

paredzēts tālāks Dieva iepazīšanas ceļš. Dievs ir bezgalīgs un pilnīgs, un arī cilvēkam ir 

dota iespēja bezgalīgi turpināt Dieva iepazīšanu. Jo vairāk cilvēks ir iepazinis Dievu, jo 

plašākas ir viņa iespējas, jo labāk viņš aptver Patiesību. Dzīve visās pasaulēs tad kļūst 

skaistāka, interesantāka un priecīgāka. 

Ikviens jauns atklājums cilvēkam sagādā baudu. Mēs katrs tiecamies pēc 

Patiesības. Mūs interesē nezināmas lietas, un mēs jūtamies laimīgi, kad esam tās 

atklājuši. Nelaimīgs ir tas cilvēks, kuru nekas vairs neinteresē. Tāda cilvēka gars ir 

iecietināts. Tieši cilvēka gars vada viņu pa Patiesības izzināšanas ceļiem. Tieši gars, kas 

ir atklājies cilvēka zemes ķermenī, sāk vadīt cilvēku pa pareizajiem Dieva iepazīšanas 

ceļiem. 

Iedomājieties — cilvēks kāpj ļoti augstā kalnā. Taka, kas ved kalnā, ir ļoti stāva. 

Tiek atdoti visi spēki, lai pārvarētu katru pakāpienu. Jo augstāk cilvēks ir uzkāpis, jo 

lielāks ir prieks par paveikto. Un tad jau redzama kalna virsotne. Skābekļa gaisā kļūst 

mazāk un mazāk, pūš spēcīgāks vējš, un kļūst aukstāks. Kalna virsotnei tuvojoties, 

cilvēks izjūt saviļņojumu un prieku, līdz pienāk brīdis, kad viņš virsotni sasniedz. Viņš ir 

uzkāpis savā kalnā. Viņš ir pieveicis šo virsotni un ir bezgala laimīgs. Laimīgi ir arī tie, 

kuri bijuši šajā kāpienā kopā ar viņu, jo cerības ir attaisnojušās. Citi par viņa sasniegumu 

priecājas.

Cilvēka dzīvi uz Zemes var salīdzināt ar kāpšanu visstāvākajā un visaugstākajā 

dzīves virsotnē. Ja cilvēks vēlas savā dzīvē kaut ko sasniegt, tad noteikti mēģinās kāpt 

savas dzīves visskaistākajā kalnā. Jaunībā, dzīves sākumā, viss ir vienkāršāk — dzīve 

šķiet viegla. Tāpat arī kalna pakājē ir lēzens un viegls kāpiens; ir silti, zied puķes, zaļo 

zāle, un ir prieks uzsākt kāpšanu. 

Jauns cilvēks iepazīstas ar dzīvi, arī pasauli, ar Dieva baušļiem. Dievs neuzliek 

jaunajam lielu atbildību par izdarīto grēku, jo cilvēks vēl nav paspējis iepazīt Dieva 

prasības. Cilvēkam tiek dots laiks, lai izzinātu Dieva likumus. 

Kad cilvēks ir pieaudzis, tad Dievs no viņa prasa pēc pilna atbildības mēra. Tad 

arī sākas grūtais kāpiens augstajā kalnā. Cilvēka dzīvē vienmēr ir kulminācijas brīdis. Tas 

pienāk tad, kad cilvēks ir spēka un Dieva mīlestības pilns, kad viņš kalna stāvumu var 

pārvarēt ļoti ātri. 

Dzīvē katram no mums ir jāuzkāpj sava kalna virsotnē. Šo kalnu ir veidojis Dievs, 

tas ir mūsu likteņa kalns. Protams, var to apiet un atteikties no piedāvātās iespējas. Bet 

tad cilvēks neiegūst absolūti neko un vēl pazaudē arī sevi un savu dzīvību. Uzkāpjot šajā 

dzīvību un gara augļus nesošajā kalnā, cilvēks iegūst visu, ko Dievs viņam ir apsolījis. 

Tātad vienā dzīvē uz Zemes ir dota unikāla iespēja iegūt visu, kas nepieciešams, 

lai dzīvotu pēc tam, pēc šīs dzīves. Ceļš šajā vienīgajā cilvēka likteņa kalnā ir grūtāks par 

visiem citiem ceļiem un kāpumiem. Tas ari ir šaurais ceļš. Tieši šaurais ceļš aizved pie 

pareizajiem vārtiem, vienīgajiem, kuri ved uz dzīvību. Platais ceļš apkārt kalnam pa 

lejām un uzkalniņiem ved uz pazušanu. 

Mūsu zemes dzīves vislielākā iespēja ir gādāt, lai mēs pa šo visšaurāko un 

visgrūtāko taku uzkāptu savā likteņa kalnā, kam seko turpinājums — dzīve Debesīs. 

Vislielākais prieks ir par to, ka pēc stāvā kāpiena visaugstākajā kalnā katram 

cilvēkam tiek dots ceļa turpinājums, kas ved uz dzīvošanu Debesīs pie mūžīgā Dieva. 

Nevar būt tā, ka kāds cilvēks pusmūža gados visu jau ir paveicis un atlikušo mūža daļu 

var slinkot un neko nedarīt. Tad jau zūd šīs dzīves jēga. 

Vienkārša eksistēšana cilvēka garā dzemdē nāvi. Ja cilvēks dzīvo bez jēgas, viņu 

nevada gars, tātad gars ir iecietināts cilvēka dvēselē un miesā. Tātad garam trūkst elpas 

un dzīvībai nepieciešamās izpausmes cilvēka zemes ķermenī. Tāda cilvēka gars 

pakāpeniski iet uz pazušanu, jo tam nav radīta iespēja dzīvot miesā. 

Dievs cilvēkam ir devis dzīvības kristālu, gara sirdi un garu, lai cilvēks izdzīvotu 

un dzīvotu. Bet, ja cilvēks neklausa Dieva gribai, tad viņš var vienas zemes dzīves laikā 

pazaudēt savu garu. Tādā cilvēkā mirst viņa dzīvība, un dvēsele tiks iemesta lielām 

ciešanām uguns un sēra jūrā. Dzīvosim, lai dzīvotu, un mūsu Debesu Tēvam, Dēlam un 

Svētajam Garam dāvātu mīlestību un prieku par mūsu dzīvi! 

Debesu Tēvs ar dzīvības kristālu cilvēka sirdī ir iesējis bez gala daudz gara augļu 

— mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību un 

atturību. Gara augļu izpausme ir bezgalīgi plaša. Līdzko mēs paļaujamies uz Dievu, tā 

mūsos paveras plašs brīnumu lauks ar tām bezgalīgajām iespējām, kuras mums ir dāvājis 

Dievs. Mūsos visa ir tik daudz, atliek tikai meklēt un atrast! 

Cilvēks ir atklājis daudz veidu, kā ar kosmētiku izdaiļot savu seju. Tas ir labi. 

Cilvēkam tomēr jāzina, ka viņā pašā ir daudz lielāks skaistums, nekā to var panākt ar 

kosmētiskiem līdzekļiem. Cilvēkam jāzina, ka viņam ir dotas kā īslaicīgas, tā arī mūžīgas 

iespējas. īslaicīgās iespējas ir tās, kuras mēs veicam ar savu fizisko ķermeni. Mūžīgās 

irtās, kuras mēs veicam, piesaistot savu garu. Tieši gars gādā cilvēkam gara augļus un

ļauj iepazīt patiesību par mūžīgu dzīvošanu, par bezgalīgi daudzām iespējām, ko Dievs 

cilvēkam pamazām atklāj. 

Dieva dotajām iespējām nav gala. Tās nekad nebeidzas. Nekad nenotiks tā, ka 

pēkšņi viss būs apgūts un nebūs vairs, ko darīt. Vai tad uz pasaules apstājies izzināšanas 

process? Vai tad daudziem cilvēkiem nav dotības atklāt kaut ko jaunu un jaunu? 

Jūs esat ievērojuši, kā pasaulē sākās pirmie lielie atklājumi? Tie sekoja cits citam 

ar jūtamu laika atstarpi. Tagad uz šo lielo atklājumu bāzes pakāpeniski tiek gūtas jaunas 

un pilnīgākas iespējas. Cilvēka radītā tehniskā varēšana strauji aug. Katru gadu tiek 

veidotas iekārtas ar augstākiem tehniskiem rādītājiem. 

Dievs cilvēkam ļauj aptvert, cik pilnīga var būt viņa izgudrotā tehnika. Tas rosina 

pieņemt varbūtību, ka Dievs ir daudzkārt pilnīgāks, jo Viņš ir radījis šo Zemi un cilvēkus 

pēc sava nodoma, dāvājot cilvēkam spējas izgudrot un radīt daudzas tehniski sarežģītas 

lietas. 

Bet materiālo pasauli cilvēks pēc nāves zaudē, un mēs zinām, ka tā tik un tā, pēc 

Dieva apsolījuma, reiz zudīs. Mēs esam dzirdējuši par pasaules galu. Tāds brīdis, 

protams, pienāks, jo Dieva apsolījums vienmēr ir piepildījies. 

Ja Dievs kādreiz Nou brīdināja, ka būs plūdi, kas appludinās visu pasauli, tad tā 

arī notika. Neviens nespēja apturēt ūdens plūdumu no debesīm un Zemes. Un ūdensplūdi 

aptvēra visu Zemi. Paglābās vienīgi tie, kuri bija uz Noas šķirsta (plosta). Dieva pilnība ir 

neizmērojama. Dieva apsolījums allaž top piepildīts. Mums tas ir jāzina un jāatceras. 

Lai arī kādu gudru un sarežģītu tehniku cilvēks izdomātu, tā ir pakļauta iznīcībai. 

Mums ir ļauts dzīvot uz Zemes laimīgi, izmantojot visas no Dieva dotās cilvēka iespējas. 

Mums ir jāzina, ka tas viss mums ir dots viena iemesla dēļ — lai cilvēks, saņemot arvien 

vairāk informācijas, varētu labāk iepazīt Dievu un sevi, lai varētu sākt iepazīt Dieva 

Patiesību. Un tas ir iespējams, ja mēs atzīstam Jēzu Kristu un piepildām Dieva Veco un 

Jauno Derību. 

Lai ko mēs darītu un lai kur mēs būtu, visā un visur darbojas Dieva Derība, ko 

Dievs ar mums ir noslēdzis. Lai atceramies — Derības spēks ir dzīvs itin visā! Pēc šīs 

Derības mēs tiekam vērtēti. Dieva Derība ir likums visiem cilvēkiem uz Zemes, un tas 

mums jāpilda! Cilvēks var darīt skaistus darbus, bet šie darbi var būt pilnīgi tikai tad, ja 

tie izpildīti pēc Dieva Derības prasībām. Ja ir teikts — nezagt, tad, ceļot māju, lai neviens 

tajā iemūrētais ķieģelis nebūtu zagts, jo šis vienīgais ķieģelis apkaunos visu māju un pār 

tādu māju nenāks Dieva svētība. 

Arī ja cilvēka miesā ir kāds grēks, tas ir par šķērsli, lai viņā ienāktu Dieva svētība. 

Ja cilvēks ir kaut ko nozadzis, nav atdevis, tad pār viņu ir grēks, kas dvēselē Dievam 

skaidri redzams. Grēks apēno cilvēka miesu. Kā mākonis, aizsedzot saules gaismu, klāj 

pakrēslu pār Zemi, tā arī grēks apēno cilvēka miesu, un gara gaisma vairs nevar to 

apspīdēt. Jo vairāk grēku, jo biezāki un tumšāki ir mākoņi, kas neļauj gara gaismai 

apspīdēt miesu. 

Pat viens vienīgs neliels grēks, pat tas jau aizsedz gara gaismu. Patiesi tā ir — 

katrs grēks cilvēkā rada sekas. Bet mums ir dota grēku piedošana caur Jēzu Kristu. Mēs 

varam lūgt, un mums taps piedots, ja būsim sapratuši savu grēka darbu. Mums ir iespēja 

ļaut atkal gara gaismai izlīt pār mums. Lai ir mūsu vislielākā pateicība Dievam par to, ka 

mūsu grēkus var dzēst ar ticību un paļāvību uz Jēzu Kristu un taisniem darbiem, izpildot 

Dieva Derību! 

Tas patiešām tā ir — viens grēks liedz iespēju ienākt Dieva svētībai cilvēkā, gluži

tāpat kā viens zagtais ķieģelis liedz dot Dieva svētību visai mājai. Mēs varam lūgt Dievu, 

un Dievs var piedot grēku. Miesā un arī mājā var ienākt Dieva svētība. Tad Dieva Svētais 

Gars var dzīvot mūsos, vadīt mūs pa pareizajiem ceļiem. Mēs varam būt laimīgi, ka mūsu 

Debesu Tēvs tā gādā par mums visiem. Lai ir visaugstākā pateicība par Dieva žēlastību, 

kas dota caur vienpiedzimušo Dieva Dēlu Jēzu Kristu! Dieva pilnība, varenība un 

mīlestība mūsos izpaužas tad, ja ejam pa šauro, visgrūtāko ceļu, pildot Dieva Derību. 

Uz katra no mums ir Dieva Derības zīme. Ar to mēs esam apzīmogoti no tā 

mirkļa, kad piedzimām šeit, uz Zemes. Tāpēc neviens nevar apiet Dieva prasības. Tās 

mūsos tiek īstenotas un piepildītas. Dieva spēks visā dzīvo un darbojas. 

Mums reizēm liekas — ja esam paēduši, ja mums ir, kur dzīvot, ir ģimene un 

darbs, tad viss ir kārtībā. Bet pienāk brīdis, kad vēlamies vēl kaut ko. Kāds traģisks 

notikums var likt saprast, ka minētās vērtības nebūt nav viss. Tikai tad, kad esam 

zaudējuši tuvu draugu vai paši esam nonākuši traģiskā situācijā, kad nāve klauvē pie 

durvīm, tad sākam domāt citādi. 

Bet kāpēc ne agrāk? Kāpēc cilvēks par savu dzīvību pēc šīs dzīves nedomā 

laikus? 

Tikai cilvēka gars zina par cilvēka dzīvi debesīs. Tātad sākumā vienīgi no Bībeles 

un sava gara mēs varam uzzināt par Debesu pasauli, kurā var dzīvot arī pēc šīs dzīves. 

Mums par to var pateikt arī citi cilvēki. Tomēr otra teikto uzreiz ir grūti aptvert vai tam 

noticēt. Tikai mūsu gars var apskaidrot mūs. Mūsu mīļais senais draugs, mūsu gars jeb, 

citiem vārdiem, mēs paši, kas bijām, esam un varam būt, spēj atklāt par cilvēka debesu 

ķermeņa dzīvi debesīs. 

Cilvēka zemes ķermenis redz, dzird, jūt šo pasauli un cilvēkus visdažādākajos 

veidos un ļoti pārliecinoši. Tātad, ja skatās, tad var ieraudzīt, ja tausta, tad var sataustīt. 

Pasaules uztveri papildina smarža, garša un vēl plašs diapazons cilvēkam piemītošo 

spēju. Tās visas ir pārliecinošas un spilgtas. 

Bet cilvēks pirms šīs dzīves dzīvoja debesu ķermenī Debesu pasaulē. Un tur 

viņam piemita izteikti pārliecinošas spējas sajust un uztvert Debesu pasauli. Tikpat 

pārliecinošas kā mūsu sajūtas uz Zemes. 

Debesu ķermenis, nonākot zemes ķermeni, zaudē tiešo saikni un ietekmi uz 

cilvēku. Bet mums ir jāzina, ka mūsos ir debesu ķermenis, kas dzīvo ari pēc šīs dzīves. 

Tam ir dotas unikālas iespējas, un šīs iespējas cilvēks var izmantot, arī dzīvojot šeit, uz 

Zemes. 

Ja mēs pieskārāmies ar roku kādam, mēs varam pieskarties ne tikai ar miesu, bet 

arī garā ar savu debesu ķermeni. Ja cepam maizi, mēs varam to darīt arī no sirds, 

pieliekot cepienam sava gara mīlestības un gara spēka dalu. Tad šajā maizē būs mūsu 

gara dala. Tāda maize dos cilvēkam spēku ne tikai miesā, bet ari garā. Ar mīlestību un 

gara spēkā radītās vērtības ir paliekošas, un tā mēs varam dāvāt otram daļu no sava gara 

stipruma. 

Ja cilvēks dod savam tuvākajam, tad viņš dod Dievam. Un, ko cilvēks dod 

Dievam, par to viņš kā atlīdzību saņem nezūdošus gara augļus, tos augļus, kuri tiek 

uzkrāti debesu ķermenī, cilvēka gara sirdī, un nekad nezūd. 

Mūsu vērtība — tā ir debesu bagātība, kas dod cilvēkam iespēju dzīvot Debesīs. 

Ja mēs protam dot otram, tad dodam arī Dievam. Ja protam mīlēt savu tuvāko, tad varam 

mīlēt arī mūžīgo Dievu. Ceļu uz to mums ir parādījis Jēzus Kristus. Mūsos ir ielikts 

Dieva spēks, lai mēs izdzīvotu, tikai mums pašiem tas ir ļoti, ļoti jāvēlas, jāpiespiež sevi

izprast un pildīt Dieva Derību. 

Pirms pasaules radīšanas Dievs savu tautu izredzēja, lai tā būtu svēta un 

nevainojama. 

Apliecināsim savu uzticību Jēzum Kristum!

CILVĒKA IESPĒJAS 

Dievs ir devis cilvēkam loti daudz iespēju, kā sevi izpaust. Pirmās lielākās spējas 

ir iemācīties runāt un izteikt savu gribu un domas ar vārdiem. Varbūt dažam tas šai dzīvē 

ir liegts, bet cilvēks tik un tā var iemācīties izpaust otram savu vēlmi. Ja cilvēkam 

pietrūktu šo spēju, tad viņš nevarētu sazināties ar citiem. Vai mēs novērtējam un pilnīgi 

izmantojam Dieva dāvāto iespēju sevi izteikt ar vārdiem? 

Tukša tērgāšana jau neko nedod, jo nerada otrā cilvēkā nekādas emocijas. Ja 

sakām kaut ko būtisku, tad redzam, kā mūsu vārds darbojas. Vārdam ir liels spēks, ja tas 

nāk no cilvēka sirds dzijumiem. 

Ja mums ir dotas runas spējas, tad tās ir jāizmanto lietderīgi. Tas nozīmē, ka mēs 

varbūt ar labu vārdu varam veikt daudz vairāk, nekā visu dienu strādājot un akurāti 

paveicot tiešo darbu. 

Mēs dzīvojam citu vidū. Neviens cilvēks, dzīvojot nošķirti, askētiski, nevar tik 

pilnīgi izteikt sevi, augt garā kā tas, kurš dzīvo saskarsmē ar daudziem tuviem un ne tik 

tuviem cilvēkiem. Uzturoties cilvēku vidū darbā, mājās, atpūtā, katram ir iespēja teikt 

saviem tuvākajiem labus un mīļus vārdus. Varbūt īstais un mīļais vārds atsver visu kopā 

pavadīto dienu, ja ar šo vārdu cilvēks devis otram daudz savas mīlestības. Vārdi spēj ne 

tikai informēt. Vārdi spēj ietvert visu izteiktā būtību. Vislielākais spēks ir vārdiem, ja tie 

reizē skar cilvēka miesu, dvēseli un garu. Ja cilvēks dara lielu darbu cita labā, tas ir 

skaisti, bet tas prasa daudz laika. Ar vārdiem vienā mirklī var izteikt daudz vairāk un 

pašu būtiskāko. 

Tieši cilvēku attiecības pasaulē ir loti nozīmīgas. No mūsu attieksmes pret tuvāko 

var veidoties arī mūsu attiecības ar Dievu. Ja mēs cienām savu tuvāko, tad mūsos 

veidojas īpašība, kura pāraugs spējā cienīt un godāt Dievu. 

Ja mēs darām labu savam tuvākajam, tad darām labu Dievam. Ja mūsos nav naida, 

ja dzīvojam mīlestībā uz tuvāko, tad šī mīlestība pāraugs mīlestībā uz Dievu. Mūsu vārds 

palīdz veidot attiecības starp cilvēkiem un Dievu. 

Aiz vārdiem ir jābūt piepildījumam. Mēs atbildam par katru savu vārdu. Mūsu 

pirmā atbildība ir tieši par sevis teikto. Ja solām, tad solījums jātur. Ja nosakām darbības 

laiku, tad tas jāievēro. Cilvēkam jāiemācās atbildēt par katru vārdu un visi solījumi 

jāpilda. 

Dievs ir aizliedzis zvērēt pie debesīm, jo tas ir Dieva godības tronis. Ja cilvēks 

neizpilda savu zvērestu, tad viņš var daudz zaudēt. Atbildība par saviem vārdiem gulstas 

uz mums pašiem. 

Pirmais, ko atzīmē mums blakām esošais eņģelis, kurš raksta par mūsu dzīvi, tas 

ir mūsu teiktais vārds un tikai tad — rīcība. Katram vārdam ir spēks, un vārda spēks 

pasaulē darbojas visur. Ja cilvēks ir pateicis kaut ko nepatiesi pat kādam nepazīstamam 

cilvēkam, tik un tā seko atbildība par sacīto. 

Cilvēka izteiktais vārds darbojas visas mūsu planētas ietvaros, arī otrpus 

zemeslodei. Tā Dievs šo pasauli ir iekārtojis, ka cilvēka darbības spēks aptver visu 

zemeslodi. Ja kāds varasvīrs netaisni pārmet par citas, tālas valsts cilvēka rīcību, ja viņš 

arto grēko, tad arī atbild par savu grēku pilnā mērā. Cilvēka grēka darbi neierobežojas ar 

kaut kādu noteiktu teritoriju. Viņš ir atbildīgs par savu grēku, par savu nepatiesi izteikto 

vārdu visas zemeslodes apjomā, arī lidojot ar lidmašīnu debesīs.

Cilvēka iespēja izpaust savu domu ar vārdu pakāpeniski dzīves laikā pilnveidojas. 

Bērns vēl neatbild par izrunāto vārdu tik lielā mērā kā pieaugušais, jo viņš vēl nesaprot 

visu vārdu jēgu. 

Cilvēkam ar vārdu palīdzību ir iespēja iepazīt pasauli. Dzirdot vecāku, skolotāju, 

pasniedzēju un daudzu cilvēku sacīto, bērns pamazām iepazīst pasauli. Vārdu var izlasīt. 

Rakstītam vārdam ir tikpat liels spēks kā izteiktam vārdam. Rakstot cilvēks izsaka savu 

domu, to piefiksējot uz papīra. Tāpat ir ar grāmatām — tajās vārda spēks nemazinās. 

Rakstītā vai iespiestā vārda spēks tiek ietverts burtos un zīmēs, bet aiz visa tā ir 

saturs, kurš pastāv gara vai arī tikai dvēseliskā līmenī. Tātad jebkurš teksts ir ne tikai 

burti uz papīra — tam ir arī dziļāks saturs dvēseliskā un gara līmenī. Ja cilvēks aptver 

tikai savu dvēselisko līmeni, tad tādā līmenī veidosies arī viss viņa teksts, ja tas būs 

patiesi un no sirds rakstīts. 

Jo pastāv arī meli. Tie nāk no grēcīgā cilvēka, no cilvēka grēcīgās dvēseles. Tāds 

teksts ir nepatīkams un sirdij nepieņemams. Toties, ja cilvēks raksta, aptverot savu garu, 

tādam tekstam ir īpašs gara spēks. Mums patīk lasīt tās grāmatas, kurās ir ietverta cilvēka 

gara bagātība. 

Pieaudzis cilvēks atbild par savu vārdu visā pilnībā. Arī ja tas nav izteikts, bet 

radies domu līmenī. Vārds cilvēkā nāk no pašiem sirds dziļumiem, un tas var būt izpausts 

tikai domu līmenī. Ja cilvēks domās un sirdī saka — es tevi ļoti mīlu! — tad otrs cilvēks 

sajūt šo vārdu maigo pieskārienu. Un tas ir jauki! 

Tātad pirmā no lielākajām iespējām, ko Dievs mums ir devis, tas ir vārds, vārda 

spēks un vārda varēšana, ko mēs dažādi izmantojam. Lai mūsu vārdi neatšķirtos no mūsu 

darbiem un patiesajām domām! 

Otrā lielākā Dieva dotā cilvēka iespēja ir aptvert visu, kas pasaulē radīts, ar redzi, 

dzirdi, ožu, garšu un citām sajūtām. Un, kam tas dots, tas cilvēks ir bagāts. 

Visnozīmīgākā no šīm spējām ir redze. Tā vienā mirklī cilvēkam ļauj aplūkot un 

aptvert bezgala daudz. Un šī informācija cilvēkam ir pieejama visu laiku, kamēr acis ir 

atvērtas. Cilvēka acis, vērojot vienkāršas pasaulīgas lietas, nenogurst. Cilvēkam ir iespēja 

ielūkoties visur. Ar acīm mēs nemitīgi uztveram ikdienai nepieciešamo informāciju. 

Reizēm mēs acis varam pārpūlēt, pārāk daudz skatoties televizoru, raugoties datora 

ekrānā, lasot vai redzot sevišķi spilgtas parādības. Pa nakti miegā acis atpūšas, un tad 

atkal jaunā darba dienā tās var darboties ar pilnu spēku. 

Dabā pastāv pilnīga harmonija, ja vien cilvēks nav paspējis to izjaukt. Ja mēs 

esam mežā, kalnos, pie upes vai kādā citā skaistā dabas nostūrī, tad arī acis priecājas par 

ainavas skaistumu un sakārtotību. Mūsu acij patīk harmonija, kādu Dievs uz Zemes ir 

noteicis. Acs ir miesas spīdeklis. Tā ir vienīgā vieta cilvēkā, kur šajā pasaulē ir redzams 

cilvēks savā dziļākajā būtībā — viņa miesa, dvēsele un gars. Cilvēks acis var aizslēpt ar 

tumšām brillēm, bet, tikko viņš tās noņem, acis kļūst redzamas, tātad — redzama arī 

cilvēka dziļākā būtība. 

Cilvēka acis nevajag īpaši pētīt, tās pašas pastāsta par viņu. Cilvēka gars un 

dvēsele ir tieši savienoti ar acīm. Garam piemīt skaista īpašība — tas ir atklāts attiecībā 

pret otru cilvēku. Dvēsele var būt pakļauta cilvēka grēka ietekmei, tātad tā var arī melot. 

Bet gara spējas ir daudz augstākas, tāpēc tas var izanalizēt un pareizi noteikt pēc otra 

cilvēka acīm viņa īsteno nodomu. Mēs parasti sakām — mūsu sirds jūt un pareizi novērtē 

otru cilvēku. Patiesībā tas ir cilvēka gars, kurš novērtē otru cilvēku, jo garam piemīt 

daudz pilnīgākas spējas nekā dvēselei un miesai. Gars ir radīts no vissmalkākās matērijas,

un tas var brīvi ielūkoties otrā cilvēkā. 

Cilvēka debesu ķermeņa jeb gara īpašība — atklātība pret otru cilvēku — ļauj 

saņemt daudz informācijas tieši no otra cilvēka gara. Tiesa, cilvēka gars nekad neslēpj no 

otra cilvēka savu būtību, domas un gribu. Tātad debesīs cilvēki garā ir atklāti, tie gluži 

vienkārši nevar noslēpt savas domas, savu gribu. Tāpēc arī Dievam viss ir zināms, jo 

cilvēka gars Viņam to atklāj. 

Tātad, diviem vai vairākiem cilvēkiem satiekoties, šo cilvēku gari atklāj cits citam 

daudz informācijas, kas arī nonāk pie otra cilvēka. Pastāv tikai viena problēma — vai 

katram no šiem cilvēkiem ir saikne pašam ar savu garu. Tātad, ja šī saikne ir, tad cilvēks 

var izjust otru cilvēku un saņemt nepieciešamo informāciju par viņu. Ja saiknes starp 

miesu un garu nav, tad cilvēks nespēj saprast otra cilvēka acu valodu, un tad tās viņam 

neko neizsaka. 

Acis cilvēkam sniedz loti daudz informācijas par pasaulīgām lietām, par kurām 

var spriest daudzpusīgi. Tā ir krāsu redze, kas Jauj cilvēkam ļoti plašā spektrā skatīt 

krāsas un arī izprast sevi. Katram cilvēkam ir dotas dažādas iespējas uztvert un apjaust 

krāsu būtību. Krāsas nes loti daudz informācijas. Gars var piešķirt cilvēkam spēju šai 

pasaulē krāsas izprast. 

Ja mēs skatāmies uz debesīm, tad kādā mirklī tās ir zilas zilas, gaišas, saules 

gaismas pielietas, tās spēj aptver Dieva bezgalību. Ne katram māksliniekam ir dots savās 

gleznās atainot tieši tādas — Dieva godības troņa debesis, pilnas Dieva gaismas un spēka. 

Un debesis it kā pārņem mūs ar Dieva godību, spēku un mīlestību. Lidojot tādās debesīs, 

gribas aptvert debesis un Zemi vienlaicīgi, jo visā strāvo Dieva pilnība un mīlestība. 

Tumšas un apmākušās debesis arī izsaka savu noskaņojumu. Tā ir nokrāsas un arī 

telpiskuma izjūta, caur ko mēs uztveram apstākļus, kurus mums ikdienai Dievs dod. Mēs 

tos iedalām laika prognozēs. 

Apmākušās debesis aizsedz Sauli, aizsedz gaismu. Mēs vienmēr tiecamies pēc 

gaismas un siltuma. Ja mums pietrūkst gaismas un siltuma, tad nākas izdzīvot salā, 

mitrumā un tumsā. Mēs esam pieraduši savā dzīvē pie dažādiem apstākļiem, bet vienmēr 

mēs vēlēsimies dzīvot tā, kā ir Debesu pasaulē — tur ir silti, mājīgi, mīļi un nekā 

netrūkst. 

Uz Zemes mums ir radīta tāda vide, lai mēs spētu pierādīt savu uzticību mūsu 

Radītājam — Debesu Tēvam. Mums ir jāizdzīvo viss, kas vien iespējams — lielas vētras, 

puteņi, aukstums. Dievs gādā par visiem apstākļiem, kādos nonākam. Mums ir dots 

nepieciešamais, lai mēs dzīvotu un izdzīvotu. Tieši vissmagākajos apstākļos mums ir 

jāmeklē ceļš pie Dieva un tas jāatrod. 

Ja vienmēr būtu tikai labvēlīgi dzīves apstākļi, tad cilvēks bieži vien aizmirstu 

savu Debesu Tēvu. Bet mēs esam dzimuši uz Zemes, lai tieši šeit tuvāk iepazītu Dievu 

caur Jēzu Kristu un sakrātu sev debesu bagātības, kas nodrošinātu dzīvi pēc šīs dzīves. 

Tātad mums ir iespēja redzēt plašu krāsu un informācijas spektru, kas ļauj mums 

uztvert visu dzīvei nepieciešamo. 

Kas ir nepieciešamais? 

Tā ir mūsu ticība Jēzum Kristum, paļāvība uz Dievu ik mirkli, lai mēs izdzīvotu 

un nepazustu. 

Kad cilvēks vētrā, plūdos vai putenī nonāk ekstremālā situācijā, viņš domā 

vienīgi, kā izdzīvot. Dievs var saglabāt viņa dzīvību. Bet vai cilvēks iedomājas par to, kas 

viņu patiesībā ir izglābis?

Katra cilvēka dzīvību uztur un vada Dievs. Mēs ik mirkli esam atkarīgi no Dieva. 

Pateiksimies par to Debesu Tēvam! 

Kādā ekstremālā situācijā Dievs mūsu dzīvību ir izglābis. Bet kā būs pēc mūsu šīs 

pasaules dzīves? Vai Dievs glābs mūsu dzīvību arī tad? Tas pilnībā ir atkarīgs no mūsu 

darbiem un ticības Dievam, kā arī no tā, cik debesu augļu mēs būsim uzkrājuši. Tikai un 

vienīgi mūsu pašu rokās ir tas, vai gribam vēl kādreiz dzīvot vai ne! 

Dievs, dodot katram cilvēkam dzīvību, ir noteicis viņam brīvu izvēli — pakļauties 

Dieva gribai vai ne. Ja cilvēks pilda Dieva Derību, tad arī viņā vairojas Dieva iesētie 

augļi. Ja cilvēks nevēlas pildīt Dieva Derību, tad viņā zūd tas, kas iepriekš jau radīts. Tā 

ir cilvēka dzīvība, kas ir visdārgākā gan debesīs, gan uz Zemes. Ja cilvēks vēl par to 

neaizdomājas, tad Dievs ar dažādām dzīves situācijām atgādina, ka dzīvība piepeši var arī 

nebūt. 

Cilvēkam ir jādomā par savu dzīvību, jo dzīvība — tas ir viņš pats, kas dzīvo un 

dzīvos, ja piepildīs Dieva Derību. Dieva likums ir absolūts. Tas nav izmaināms. 

Cilvēkam ir dots viss, lai iepazītu Dievu un Dieva baušļus. Viņam ir dota redze, lai 

redzētu, dzirde, lai dzirdētu, prāts, lai aptvertu un saprastu. 

Ja cilvēks Dievam klausa un pilda Dieva baušļus, tad viņā atklājas paša gars, kam 

arī ir redze. Tātad ziniet — kā cilvēks redz uz Zemes, tāpat arī redz debesīs ar sava 

debesu ķermeņa redzi. Ja cilvēkā ir izveidojusies saikne starp miesu un garu, tad Dievs 

viņam dāvā iespēju redzēt arī garā. 

Pēc Bībelē minētajiem faktiem mēs zinām, ka cilvēki ir redzējuši un dzirdējuši 

garā. Dievs praviešiem ir atklājies, lai vairotu uz Zemes cilvēku ticību un dotu liecību par 

mūžīgi dzīvo Dievu. Cilvēka debesu ķermenis redz, un tam ir tādas pat acis kā cilvēkam 

uz Zemes, tikai tās ir gara miesā, un gara redze tad arī dod iespēju saskatīt visu, kas ir 

apkārt gara jeb Debesu pasaulē. 

Gara acis skaidri saskata un uztver visu tajā gara pasaulē, kur cilvēks atrodas. 

Gara redzei ir daudz pilnīgākas īpašības nekā pasaulīgajai redzei. Cilvēks uz Zemes 

saskata tikai to, ko var redzēt šajās trijās dimensijās. Gara acis redz sešās dimensijās. 

Tātad cilvēks ar gara redzi var ieraudzīt, kas ir aiz pasaulīgās matērijas vai tās iekšpusē, 

aptverot uzreiz visus materiālās un dvēseļu pasaules līmeņus. Gara redze nav ierobežota 

pasaulīgajā telpā. Ar gara acīm var redzēt cilvēkus, eņģeļus un matēriju, kas atrodas tālu, 

pat otrpus zemeslodei. 

Tātad — ja cilvēkam ir pavērusies iespēja redzēt ar gara acīm, šis cilvēks var 

ielūkoties, kas ir aiz materiālās pasaules, ielūkoties ceturtās, piektās vai sestās dimensijas 

līmenī. Un cilvēks pārliecinās, ka ar šo materiālo pasauli nebeidzas Dieva radītās debesis 

un Zeme. Visam materiālajam ir turpinājums smalkajā gara līmenī. 

Dievs ir Gars, un Dievs no sava Gara rada pasauli materiālajā un arī dvēseliskajā 

līmenī. Nekad nevar būt tukšums starp gara un materiālo pasauli. Dievs ir visur un visā. 

Tātad visā, kas vien pastāv, ir Dieva klātbūtne. Pilnīgi visā. Dievs ar savu spēku īsteno 

savu nodomu. Dieva griba piepildās vienmēr. Kaut arī mēs bieži vien nenojaušam par 

Dieva darbību un Dieva gribas piepildījumu mūsos, tik un tā esam pakļauti Dieva 

likumiem un videi, kurā dzīvojam, jo tā ir Dieva radīta. 

Arī mūsu ķermenis ir tā vide, kurā eksistē mūsu gars. Savu garu mēs varam 

aptvert, bet varam arī neatpazīt to. Ja cilvēks dzīves laikā sevi, t. i., savu garu, neatrod, 

tad viņš pazaudē sevi uz visiem laikiem. 

Tikai Jēzus Kristus atzīšana dod šo iespēju — cilvēkam atrast savu garu. Ja

cilvēks sevi, savu garu tiecas meklēt, tad Dievs palīdz izveidot saikni starp miesu un 

garu. 

Sirds ir pirmā, kas sāk sajust un apjaust gara esamību. Cilvēks ar sirdi sāk uztvert 

otru cilvēku, viņa sirdī rodas jaunas un skaistas izjūtas. Tieši sirdī dzimst mīlestības, 

prieka un miera jūtas. Galvenā bagātība ir cilvēks pats — tas ir cilvēka gars, kas gara 

pasaulē ir pilnīgi reāls un taustāms. Mums blakām pastāv arī gara pasaule. Visi eņģeļi, 

kuri dzīvo un darbojas mums līdzās, mīt gara līmeņa pasaulē. Dievs ar savu spēku un 

eņģeļiem palīdz mums dzīvot un iziet pa pareizajiem likteņa ceļiem. 

Ja cilvēks ir dzīvs, viņš elpo gaisu, kurā ir mums nepieciešamais skābeklis. 

Blakus esošajiem eņģeļiem arī ir nepieciešama vide, kurā tie var eksistēt un darboties. Ir 

patīkami apzināties, ka neesam pamesti likteņa varā, bet ar mums ir Dievs ar saviem 

eņģeļiem, kuri gādā par mums, lai mēs spētu iepazīt Dievu caur Jēzu Kristu. Dievs gādā 

par visiem. 

Jēzus Kristus ir ceļš uz dzīvību un patiesību. Tas ir vienīgais un pareizais ceļš, 

kurš cilvēkam ejams, lai viņš spētu izdzīvot un dzīvot Debesīs pēc šīs zemes dzīves. 

Jēzus Kristus cilvēkam dod spēku un apskaidrību sevis un arī Dieva iepazīšanas ceļā. 

Cilvēka gars tiecas pēc cilvēka dvēseles un miesas. Gars grib dzīvot un pastāvēt. 

Tātad pats cilvēks savā debesu ķermenī dzīvo un grib dzīvot arī šeit, būdams zemes 

ķermenī. Ja cilvēks, dzīvodams pasaulē, ir spējis atrast ceļu pie Dieva, tad Dievs viņam ir 

devis iespēju atrast arī viņa paša garu. Cilvēkam ir dota iespēja atvērt vārtus uz savu garu. 

Dieva atzīšana cilvēkam to ļauj, un tas var notikt strauji, ja cilvēks spēj uzticēties Jēzum 

Kristum. Jēzus Kristus ir vārti un ceļš uz pašu cilvēku. 

Jo vairāk līmeņos cilvēkā vārti uz viņa garu sāk atvērties, jo lielāks gara spēks 

ienāk miesā un stiprina to. Cilvēka garam piemīt izteiktas spējas stiprināt un vadīt cilvēka 

zemes ķermeni. Jo cilvēka gars visus pasaulīgos apstākļus uztver daudz pilnīgāk un spēj 

apskaidrot prātu uz pareizu rīcību. 

Ja cilvēka miesā atklājas viņa gars, tad gara redze savos vienkāršajos redzējumos 

sāk dot cilvēkam nepieciešamo informāciju. Vispirms cilvēks spēj domās aptvert un 

iztēloties dažādas dzīves situācijas, kuras bija, ir un varbūt arī tās, kuras būs. Cilvēks var 

saņemt daudz vairāk informācijas no sava gara, un kļūst vienkāršāk saprast daudzas 

lietas. Cilvēka gars — tā ir viņa bagātība, tas ir nozīmīgs ziņu avots. Laimīgs ir tas 

cilvēks, kurš sevi ir atradis un sāk izmantot to bagātību, kas ir viņa debesu ķermenī. 

Ja cilvēks turpina dzīvot ticībā un paļāvībā uz Dievu, tad viņā sāk atvērties daudzi 

enerģētiskie centri, kuri šeit pasaulē ļauj izmantot cilvēka gara spējas. Tas ir ilgstošs 

process, kurā kā ziedlapiņas ar Dieva svētību cilvēkā paveras šie enerģētiskie centri, kas 

pielāgo gara līmeņa enerģiju zemes ķermeņa vajadzībām. Tas cilvēkam dod iespēju sākt 

izmantot tās viņa lielās spējas, kuras ir paša cilvēka garā. Tad viņš var sākt pasaulē veikt 

dažādus darbus ar garīgu saturu un radīt garīgas vērtības. Sākumā vienkāršākas, pēc tam 

garīgi pilnīgākas. Arī vienkāršākie darbi ar garīgu saturu sagādā citiem prieku. 

Garīgi pilnīgāki darbi cilvēkiem ir pazīstami, un tie viņiem ir noderīgi daudzās 

paaudzēs. Garīgi bagāti skaņdarbi, gleznas, grāmatas, arhitektūras pieminekli un citi 

cilvēku veikumi priecē mūs un dara garīgi bagātākus. Vismazākais rokdarbs, kas darināts 

no sirds ar bagātu izdomu, sagādā mums prieku. 

Dievs cilvēkam var dot arī pilnīgu gara redzi. Tas nozīmē skaidri saskatīt ar gara 

redzi cilvēkus, eņģeļus un gara pasauli. Pilnīgi skaidru un visaptverošu gara redzi var dot 

tikai Dievs. Tikai Dieva spēkā cilvēks var ieraudzīt to, ko Dievs šim cilvēkam atklāj. Lai

tas notiktu, katrai cilvēka šūniņai jābūt pilnai ar ticību Jēzum Kristum un ar paļāvību uz 

mūžīgo Dievu. 

Ja cilvēkā ir šaubas vai cilvēks nav pārliecināts par Dieva Patiesību, tad šīs šaubas 

viņā izjauc harmoniju un sāk aizvērties vārti uz viņa garu. Tad aizveras arī vārti, caur 

kuriem cilvēks spēj redzēt garā. Nelielas šaubas par Dieva Patiesību — un cilvēkā var 

pārtrūkt saikne starp viņa garu un miesu. 

Tātad tas ir mūsu ziņā, vai mēs ticam Dievam un paļaujamies uz Viņu, vai arī 

apšaubām kaut ko no Dieva Derības. Cilvēkā katrs enerģētiskais centrs veras vaļā ļoti 

lēni. Katrā no tiem ir enerģētiskais zieds, kura daudzās ziedlapiņas atveras mūsu ticībā un 

Dieva spēkā. Ja cilvēkam uzmācas šaubas par Dieva Patiesību, enerģētiskā centra 

ziedlapiņas ātri aizveras, jo tām ir liegta iespēja sevi izteikt harmoniskā vidē. 

Tas ir Dieva Svētais Gars, kas plūst no cilvēka gara caur enerģētiskajiem centriem 

uz cilvēka miesu. Dievs savu pilnību mūsos izteic ar Dieva Svēto Garu. Dieva Svētais 

Gars nevar eksistēt vidē, kurā nav harmonijas un līdzsvara. Tas ir vienkārši — Dievs ir 

pilnīgs un Dievs var ienākt mūsos ar savu Svēto Garu tikai tad, ja mēs sevī esam radījuši 

apstākļus un vidi, kura līdzinās Dieva pilnībai. 

Ticība un paļāvība Dievam cilvēkā rada apstākļus, kuros cilvēka miesa un dvēsele 

tiek sakārtotas līdz tādam līmenim, ka viņā var ienākt Dieva Svētais Gars un aptvert visu 

viņa miesu. 

Cilvēka debesu ķermenī Dieva Svētais Gars darbojas brīvi un piepilda Dieva 

gribu cilvēkā. Dievs pastāv mūsos visās izpausmēs un veidos, caur kuriem tiek īstenots 

Dieva nodoms. Dievs mūsos ir dzīvs ik mirkli, un Viņa klātbūtne jūtama katrā mūsu 

darbā. Jo tālāk cilvēks ir no Dieva, jo tālāk arī Dievs ir no cilvēka. Tātad — jo tālāk esam 

no Dieva, jo mazāk Dievs mums palīdz. Tad cilvēks daudz zaudē, jo Debesu Tēvs grib 

dot katram savam bērnam un Viņš dod caur savu Dēlu Jēzu Kristu. 

Dievs pasauli un mūs ir tā radījis, ka tikai Dieva Dēla atzīšana, ticība un paļāvība 

ļauj cilvēkam saņemt Dieva dāvanas. Ja cilvēks spēj mīlēt Dievu un savu tuvāko, tad viņš 

var saņemt arī Dieva mīlestību, kas viņā ir kā pavasaris. Tā ienes jaunu, plaukstošu ziedu 

lauku, kurā var dzīvot, augt garā un priecāties. 

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš prot mīlēt Dievu patiesi, no visas sirds, dvēseles un 

prāta. Tādā cilvēkā gars ir kā ziedošs dārzs, kas sniedz visu nepieciešamo, lai viņš būtu 

laimīgs. Mīlestība cilvēkā ienes Dieva mīlestības gaismu, kas viņā rada mūžīgas vērtības. 

Cilvēkam ir dota dzirde. Ar dzirdes palīdzību pasauli viņš saklausa ļoti dziļi un 

vispusīgi. Ne tikai daudzas skaņas, bet pat viena vienīga skaņa cilvēkam sniedz daudz 

informācijas. Tā vēsta par telpu, kustību un būtību. 

Mūzika var ievest jaunā skaņu pasaulē. Katrā notī ietverts savs skanējums, un šajā 

skanējumā dzirdams dziļš saturs. Labas mūzikas skaņas var vēstīt par skaistu, sakoptu 

cilvēka un pasaules vidi, no kuras viņš nāk. 

Vieglas stabules skaņas ietver sevī bezgalīgi plašu skanējuma spektru. Tā ir tad, ja 

stabulnieks spēlē no sirds. Ar mūzikas skaņu palīdzību cilvēks var radīt skaistas izjūtas 

par mūzikas pasauli. Skaņas nāk arī no debesīm, tikai tās ir grūtāk saklausīt. 

Tautā saka: šim cilvēkam ir muzikālā dzirde. Šis cilvēks mūzikas skaņas var 

dzirdēt plašā diapazonā, tās sajust un noteikt. Tāds cilvēks skaņas spēj variēt un varbūt arī 

komponēt mūziku. 

Ja cilvēks ir neredzīgs, tad viņam ir spēcīgi izteiktas dzirdes un citu maņu orgānu 

sajūtas. Katram cilvēkam Dievs ir devis iespēju uztvert pasauli ar dažādiem maņu

orgāniem. Cilvēka auss ir radīta skaista un pilnīga kā simfonija. Katram cilvēkam ir 

atšķirīgas iespējas, ir arī atšķirīgas auss formas. Cilvēka auss forma raksturo cilvēka 

iespējas un viņa dziļāko būtību. Mēs katrs dzirdam labāk vai sliktāk, bet pastāv arī vēl 

iekšējā cilvēka dzirde. 

Cilvēka debesu ķermenim arī piemīt spēja dzirdēt, tikai daudz smalkākā līmenī, 

un šī dzirde aptver daudz plašāku skaņu diapazonu. Aiz katras ūdens vai koku šalkoņas 

pastāv arī dziļāka informācija. Tā vēsta par ūdens kustību, par vēju un gaisa plūsmu. Ar 

dzirdi cilvēks spēj uztvert telpu un vēl dziļāk — to, kas ir aiz šīs materiālās pasaules. 

Skaņa ir tā, kas iziet cauri materiālajai, dvēseļu un gara pasaulei. Tieši skaņa 

visvieglāk atnes informāciju par blakus esošo smalko pasauli. Mūsu izcilie klasiskās 

mūzikas komponisti radīja mūzikas šedevrus, kuru skanējums nāk no tālām gara 

pasaulēm. Tā Dievs pirmsākumā ar vārdu, ar vārda skanējumu telpā īstenoja Dieva radīto 

kārtību — tapa debesis, Zeme un viss, kas ir uz tās. Dieva vārds ar savu skanējumu 

visuma telpā ienesa nepieciešamo Dieva nodomu, kas tālāk darbojas kā likums. 

Tā ari mūzika, kura skanēja debesis, tika uztverta ar izcila komponista garu, un 

gars to nodeva tālāk zemes ķermenim. Neviens cilvēks pasaulē nevar radīt garīgas lietas, 

ja viņš nav atradis Dievu, atradis sevi un nav savienojies ar savu garu. Tikai tas cilvēks, 

kurš miesā, dvēselē un garā ir savienots kā vienā veselā, spēj radīt garīgi pilnīgus darbus. 

Gadsimtiem ilgi cilvēce klausās klasisko mūziku, jo tā ir mūsu garīgā bagātība. Šī 

mūzika ienes dvesmu no debesīm. Klausoties Bēthovena, Šopēna, Mocarta, Haidna, 

Vivaldi un daudzu citu izcilu komponistu darbus, izjūtam dziļu, jauku un harmonijas 

pilnu pasauli. Un mūzika priecē mūs un bagātina. Ar tādas mūzikas palīdzību varam 

iepazīt Dieva esamību, sajust Viņa bezgalīgo pilnību un aptvert, ka aiz šīs pasaules pastāv 

kaut kas mūžīgs. Mūzika mūs nepieviļ, mēs zinām un jūtam, ka ir kaut kas reāls, par ko 

mums vēsta skaistas mūzikas skaņas. Debesīs eņģeļi bieži spēlē, lai cilvēks to varētu 

saklausīt. Šī mūzika reizē ir arī Dieva radītās harmonijas izpausme gara pasaulē. 

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš spējis uztvert cilvēku un eņģeļu radītās mūzikas 

vērtības. Lai arī cik sen būtu uzrakstīts kāds skaists skaņdarbs, mūzikas skaņas saglabā tā 

saturu. Mūzika cilvēku vienmēr ir priecējusi un darījusi bagātāku. 

Tātad arī mūzika mums ir jāuztver kā Dieva pilnības izpausme. Arī caur mūzikas 

skaņām Dievs mūsos sēj savu bagātību. Ar mūziku mēs spējam satvert Dieva esamību, 

un, ja cilvēks veltī vairāk laika šai izpausmei, tad viņš vairāk arī iegūst. 

Kā ir ar gara dzirdi? 

Ādams un Ieva garā redzēja un garā dzirdēja Dieva teiktos vārdus. Lasot Veco 

Derību, cilvēks var pārliecināties, ka Dievs runāja ar praviešiem, un šie Dieva izredzētie 

cilvēki dzirdēja Dieva vārdus. 

Par šīm liecībām ir rakstīts Vecajā un Jaunajā Derībā. Mums ir dota liecība, ka 

Dievs runā uz cilvēku un cilvēks Dieva teikto var dzirdēt. Ja Dieva eņģelis runā ar 

cilvēku, arī tas cilvēkam ir dzirdams. Ercenģelis Gabriēls runāja ar Cahariju un arī ar 

Mariju. Viņi skaidri dzirdēja ercenģeļa teikto. Tas viņiem šķita neparasti, un tie satrūkās. 

Dieva ercenģelis runāja uz viņiem, teikdams Dieva Patiesību. Caharija un Marija viņa 

vārdiem ticēja. Tātad, ja cilvēks ir taisns Dieva priekšā un Dievs grib, lai cilvēks garā 

teikto dzirdētu, tad cilvēks dzird ar debesu un zemes ķermeņa ausīm. Cilvēks, esot uz 

Zemes, var dzirdēt gara līmenī teiktos vārdus un saprast to jēgu. 

Dievs cilvēku ir radījis tā, ka Dievam patiesi uzticīgs cilvēks var dzirdēt Dieva un 

eņģeļu teikto, pat ja tas nāk no Debesu pasaules. Ticiet, ka cilvēks var dzirdēt ar debesu

un zemes ķermeni vienlaicīgi, dzirdēt ar gara un miesas ausīm! 

Dievs un eņģeli debesīs dzīvo gara miesā. Viņi dzird viens otru debesīs garā. Ja 

cilvēks dzīvo debesīs debesu ķermenī, tad viņš arī dzird garā teikto. Bet, ja cilvēks dzīvo 

uz Zemes, viņš dzird ar zemes ķermeņa ausīm. Ja cilvēks nav savienots ar savu debesu 

ķermeni, jo dvēsele tam ir par smagu un ir pilna grēka, tad viņš nevar dzirdēt garā. Tas ir 

tāpēc, ka debesu ķermenis nespēj nodot zemes ķermenim garā saņemto ziņu. 

Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva likumiem un pilda Dieva bauslību, ja viņā nav 

grēka un dvēsele ir tīra, tad cilvēka debesu ķermenis sāk savienoties ar zemes ķermeni. 

Tas nozīmē, ka veidojas saikne arī starp debesu ķermeņa dzirdi un zemes ķermeņa dzirdi. 

Ja šis savienojums ir noticis un Dievs ir devis svētību dzirdēt garā teikto, tad cilvēks var 

saklausīt, piemēram, Dieva eņģeļa sacītos vārdus. 

Cilvēka debesu ķermenis ir cilvēka zemes ķermenī. Tātad gara dzirde arī nāks no 

cilvēka iekšienes, no cilvēka gara. Pirmos vārdus ar gara dzirdi cilvēks arī saklausa kā 

savas iekšējās balss skanējumu. To saka cilvēka gars, kas saņēmis vēsti garā un nodod to 

tālāk cilvēka miesā. Cilvēks var nedaudz satrūkties, dzirdot balsi no iekšienes. Tā 

vienlaicīgi aptver daudz plašāku gara līmeņa dzirdes diapazonu. 

Ja cilvēkam attīstās gara dzirde, viņš skaidri var saklausīt atšķirīgas eņģeļu, 

cilvēku vai Jēzus Kristus Dieva Svētā Gara spēkā teiktos vārdus. Ja Dievs cilvēkam ir 

devis spēju dzirdēt gara līmenī teikto, tad cilvēks garā dzird tikpat skaidri, kā mēs 

dzirdam tuvumā esošu cilvēku balsis. Garā teiktais ir vēl pārliecinošāks, ar plašām debesu 

ķermeņa izjūtām un patiesu sapratni. Debesu ķermeņa prāts ir daudz pilnīgāks par zemes 

ķermeņa prātu. Tāpēc arī pēc Dieva gribas saņemtā informācija no debesīm ir skaidri 

sadzirdama un saprotama. Tā ietver teiktajā arī dziļu saturu. 

Laimīgs ir tas cilvēks, kuram Dievs ir devis spēju dzirdēt garā! 

Gara dzirde cilvēkam uz Zemes atklājas pēc spējām redzēt garā. Var būt tā, ka 

cilvēks garā var redzēt jau ilgāku laiku, un tikai tad pienāk mirklis, kad Dieva spēkā viņš 

tiek uzrunāts un cilvēks to dzird. 

Kopš Ādama un Ievas radīšanas no Bībelē minētajiem patiesajiem faktiem mēs 

zinām cilvēkus, kuri garā redzēja un dzirdēja. Tagad pasaulē rit liels pārmaiņu laiks. 

Dievs cilvēkus pārveido, attīra viņu dvēseles un sagatavo tos, kuri garā ieraudzīs Jēzu 

Kristu un Viņa eņģeļus vēl pirms Pastarās dienas. Dievs cilvēkus ļoti mīl un tāpēc dod 

tiem spēju redzēt un dzirdēt garā, lai būtu vieglāk sagaidīt Jēzus Kristus atnākšanu lielajā 

dienā. Tā diena ir jau tuvu. Tāpat kā agrāk visu, ko Dievs praviešiem solīja, to piepildīja. 

Jēzus Kristus atnākšanas diena tuvojas un nāk kā zaglis, un mēs nezinām, kura 

diena tā būs. Mēs visi izjūtam, ka tas ir kas īpašs. Jaunajā Derībā minētie notikumi, 

kuriem jābūt pirms Pastarās dienas, jau noris. Tātad mēs zinām, ka noliktais laiks drīz būs 

pienācis un Dievs gādā par saviem bērniem, lai tie būtu redzīgi un dzirdīgi. 

Lai ir liela pateicība Debesu Tēvam, visa valdītājam, un Jēzum Kristum, uz kuru 

ir liela paļāvība taisnās tiesas dienā! Paldies Dievam, ka mums atkal acis ir redzīgas un 

ausis ir dzirdīgas! Mēs lūdzamies, un Tu, Kungs, dzirdi mūsu lūgšanu! Ilgi gaidām, kad 

beidzot pienāks diena, kad mēs dzirdēsim skaidru atbildi uz mūsu lūgšanu. Ikdienā esam 

sajutuši, Dievs, Tavu atbildi savos darbos un izjūtās! Kad Dievs mums pieskaras, mēs 

esam laimīgi. Mēs pateicamies, Dievs, ka šobrīd jau daudz vairāk cilvēku spēj garā redzēt 

Jēzu Kristu stāvam virs Zemes un dažs arī dzird Dieva Dēla un Viņa eņģeļu balsis! 

Tas ir skaists laiks, kad mēs jūtam dzīvo Dievu sev blakām! Mēs spējam izjust 

Jēzus Kristus mīlestību sevī, spējam satvert ar savām izjūtām debesis un arī cits citu.

Pateicoties visuvarenajam Dievam, esam kļuvuši bagātāki! Tā ir liela laime, ka dzīvojam, 

lai dzīvotu! Mēs esam dzīvi dzīvajā Dievā. Ja esam atzinuši Jēzu Kristu kā 

vienpiedzimušo Dieva Dēlu, tad mūsos ir dzimusi dzīvība, kas ir savienota ar Jēzu Kristu. 

Jēzus Kristus ir vienīgais patiesais ceļš, kas ved uz dzīvību. Cita ceļa un citas 

iespējas nav. Lai arī cilvēks domā, ka pastāv vēl citi celi uz dzīvību un gaismu, tomēr 

tajos gaismas spožums var būt mānīgs. 

Vienīgā gaisma, kurai ir dzīvības spēks, ir Jēzus Kristus gaisma! 

Mūsu Debesu Tēvs ir radījis Dieva Dēlu, kurā radīts viss, kas ir. Nekas nevar būt 

ārpus Debesu Tēva, tāpat kā nekas nevar būt ārpus Jēzus Kristus, jo Debesu Tēvs visu ir 

radījis Jēzū Kristū, un ar Dieva Svēto Garu viss tiek pārvaldīts. Tieši Dieva Svētais Gars 

pie mums nonāk vispirms un vistuvāk. Dieva Svētais Gars ir Debesu Tēva un Dēla 

izpausme mūsos. 

Pirmais, ko mēs sajūtam un kas mūs nemanāmi vada, — tas ir Dieva Svētais Gars. 

Dievs ir ienācis mūsu miesā ar savu Svēto Garu. Ja mēs esam pieņēmuši Jēzu Kristu un 

Svētās Trīsvienības spēkā esam kristīti, tad mūsos ir ienācis Dieva Svētais Gars. 

Mēs neesam pamesti, jo ar mums ir Dievs, un Viņš reāli dzīvo mūsos kā Dieva 

Svētais Gars. Ja cilvēks nav kristīts, tad pār viņu no debesīm spīd divi stari — no Debesu 

Tēva un Dieva Dēla. Šie divi gaismas stari spīd uz cilvēku un ir savienoti ar viņa garu, 

bet zemes ķermenī tad Dieva nav, jo pār viņu nav nācis Dieva Svētais Gars. Tikai Dieva 

Svētais Gars spēj nonākt līdz pasaulīgajai miesai, to aptvert un vadīt. Tikai Dieva Svētais 

Gars spēj mūsu zemes ķermeni darīt dzīvu. 

Ja mēs vēlamies, lai mūsos darbotos dzīvais Dievs, mums ir jābūt kristītiem Dieva 

Svētas Trīsvienības spēkā. Tad mūsos ienāks Dieva spēks, kas vadīs mūsu miesu pa 

pareizajiem pasaules ceļiem, lai mēs nepazustu. Lai mēs atrastu ceļu pie Jēzus Kristus uz 

mūžīgo dzīvošanu. 

Jēzus Kristus ir neredzamā Debesu Tēva attēls un visas radības pirmdzimtais. 

Lai slavēts Dieva Dēls, caur kuru mums ir dota grēku piedošana, pestīšana un 

augšāmcelšanās!

MĪLESTĪBA 

Lai Dievs mūsos būt dzīvs, mums ir jārada tam nepieciešamā vide. 

Ja mēs uzlūdzam ciemos mīļus cilvēkus, tad tam gatavojamies – uzkopjam māju, 

uzklājam tīras segas un galdautus. Mēs gaidām draugus un sagaidām. Mūsu draugi jūt, ka 

viņi šajās mājās ir gaidīti ciemiņi. Tad visiem ir patīkami un jauki. 

Tāpat arī mūsu miesai, dvēselei un garam ir jātop sakoptiem, lai mūsos varētu 

ienākt Dieva Svētais Gars. Cilvēks ārēji var būt ļoti tīrīgs. Viņa apģērbs var būt kārtīgs, 

kopts un pat dārgs. Bet kā ar pašu cilvēku? Kāds ir cilvēks savā dziļākajā būtībā? Vai 

viņš ir sakopts? 

Dievs pasaulē ienāk ar Svēto Garu. Cilvēkam arī ir gars. Tātad cilvēkā Dievs var 

ienākt vispirms viņa garā. Patiesi, Dieva mājvieta cilvēkā var būt tieši viņa gars, kas 

pirmsākumā ir no Dieva radīts. Cilvēkā ienāk Dieva Svētais Gars. Bet kā Svētais Gars var 

aizkļūt līdz cilvēka dvēselei un pasaulīgajai miesai? 

Tātad cilvēkā ir jābūt ticībai, Dieva noteiktajai kārtībai un harmonijai. Ir jābūt 

pavērtiem vārtiem no vienām gara līmeņa šūniņām uz citām rupjākām dvēseles šūniņām, 

tad arī – uz zemes ķermeņa šūniņām. Tātad jābūt vaļā ceļam, pa kuru Dieva Svētais Gars 

varētu ienākt cilvēka zemes ķermenī un tur ar Dieva spēku darboties. Ja šis ceļš, kurš 

savieno cilvēka debesu ķermeni ar zemes ķermeni, ir vienots, tad mūsos var darboties 

Dieva Svētais Gars. 

Bet ir vēl kāds nosacījums. Tas ir nākamais aiz augstāk minētā. Ir jābūt gaismai, 

kas Dieva Svēto Garu sagaida cilvēka miesā un to pavada. Šī gaisma ir cilvēka mīlestības 

gaisma. 

Mēs zinām augstākos Dieva baušļus — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. Šeit arī 

izpaužas viens no lielākajiem Dieva noslēpumiem, kas cilvēkā darbojas jau kopš Ādama 

un Ievas laikiem, bet tikai Jēzus Kristus to atklāja pasaulei. Tas ir augstākais Dieva 

mīlestības bauslis, kurš cilvēkā spēj ienest Dieva Svēto Garu, kas viņā rada mūžīgas 

vērtības. Dieva Svētais Gars cilvēkā rada mūžīgus dzīvības augļus. Tos mēs krājam sevī 

ik dienu, un Svētais Gars nostiprina, lai tie būtu mūžīgi. 

Tātad tikai cilvēka mīlestības gaisma spēj ienest viņā Dieva Svēto Garu. Ja jūs 

liekat galdā maizi, tad jums ir rokas, ar kurām jūs nesat maizi un to uzliekat galdā. 

Cilvēka rokas spēj daudz. Arī cilvēka mīlestība ir tā, kas spēj ienest viņā Dieva Svēto 

Garu. Dievs ļoti grib, lai cilvēks sagatavo ceļu Svētajam Garam un ar mīlestību uzņem to 

sevī. Kāpēc tieši tā? 

Tāpēc, ka Dievs ir sagādājis visu, lai mēs dzīvotu, tomēr mums ir jāsagatavo un 

jāatver durvis, jādod Dieva un cilvēku mīlestības gaisma, lai Dievs ar Svēto Garu varētu 

ienākt. Ir jāatver Dievam vārti uz savu sirdi. 

Ja cilvēkā mīlestība nav dzīva, tad Dieva Svētais Gars ar pilnu spēku viņā ienākt 

nevar. Vispirms Svētais Gars cilvēku sāk vadīt, tomēr Dievs viņā sevi izteikt nevar. Dievs 

Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars — tā ir viena kopēja Dieva izpausme no 

visaugstākā līdz viszemākajam, pasaulīgajam līmenim. Ja Dievs ar Svēto Garu vēl 

nedarbojas cilvēkā, tad cilvēks dzīvē staigā maldu ceļus, tos vienkāršākos un platākos. 

Ja cilvēkā ir dzimusi mīlestība, tad viņā Dievs spēj skaidri izteikt sevi un palīdzēt 

tam iet pa vienīgo pareizo ceļu — pa Dieva un sevis iepazīšanas ceļu, jo tas ir mūsu 

dzīves uzdevums. Ja cilvēks ir sācis iet pa šo ceļu, Dievs kā algu viņam dod bagātīgus un

mūžīgus debesu augļus. Tādi augli vairo cilvēkā gara spēku un lielumu. Un cilvēkā 

atdzimst Dievam līdzīgas īpašības, kas veido viņu skaistu un pilnīgu. 

Tātad mīlestība dara cilvēku dzīvu. Mīlestība — tā nav iemīlēšanās un sekss. Tās 

nav draudzīgas attiecības. Tā nav sevis apmierināšana vai sevis mānīšana. Mīlēt var arī 

tikai miesu, bet tā nav patiesa mīlestība. 

Vārds „mīlestība" ietver sevī daudz dziļāku būtību. Dievs ir mīlestība. Mūsos ir 

dzīvības avots, kas ir no Dieva. Tātad arī mūsos pašos ir mīlestība. Ja cilvēkā ir dzīvība, 

tad viņā ir daļiņa no mūžīgā Dieva, kas ir mīlestības pirmavots. Cilvēkā ir mīlestības 

avots, bet kāpēc vairākumam tas nav pieejams? Daudziem tas vienkārši nav 

aizsniedzams. 

Vainīgs ir pats cilvēks. Viņam tīk būt sevī lielam un nepildīt Dieva baušļus. Aiz 

katra Dieva baušļa pārkāpuma seko grēks, kas cilvēka dvēselē materializējas, pārveidojot 

to par garam necaurejamu sienu. Cilvēks ar grēku aizver vārtus uz sevi. Cilvēks ar grēku 

saslēdz grēka spīlēs visu savu ķermeni. 

Tātad cilvēkam jāmācās atbrīvoties no sava grēka, ejot pa Jēzus Kristus norādīto 

ceļu. Lūdziet, un jums taps piedots, un piedodiet arī jūs saviem tuvākajiem! 

Ne tikai grēks iecietina cilvēka mīlestības augli. Daudzi smagi miesas darbi 

iecietina cilvēka garu. 

Padomājiet par savas miesas darbiem! Kā ūdens spēj nodzēst uguni, tā arī cilvēka 

miesas darbi spēj nodzēst cilvēka mīlestību. Daudzi esat iemīlējušies un mīlējuši, bet 

pienāk laiks, un divu cilvēku mīlestība sāk zust, līdz pienāk brīdis, kad tās vairs nav. 

Kāpēc zuda šī mīlestība? Kas vainojams pie tā? 

Pie mīlestības izzušanas ir vainojami cilvēka miesas darbi. Cilvēka gars ļoti vēlas, 

lai cilvēkā mīlestība dzīvotu, jo tā ir gara vērtība un arī cilvēka gara izpausme. Miesa ir 

kā pretpols garam — ar savām iegribām un saviem darbiem. Tikko cilvēku pārstāj vadīt 

viņa gars, tā virsroku gūst viņa miesa. Un tā dara tādus grēcīgus darbus kā laulības 

pārkāpšana, netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpība elkiem, burvestība, ienaids, strīdi, 

nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, skaudība, slepkavība, plītēšana, 

dzīrošana. Ir vēl daudzi citi miesas darbi, kuri rada cilvēkā grēku. 

Ja ļaujat savai miesai pildīt kaut vai vienu no šiem darbiem, tad jūsos mīlestība 

sāk zust, jo aizveras ceļš, kurš savieno miesu un garu, aizveras vienīgais ceļš, kurš 

savieno cilvēka zemes ķermeni ar cilvēka mīlestības avotu, kas ir gara sirdī. 

Tātad tikai un vienīgi bauslības pildīšana var pavērt ceļu, kurš savieno cilvēka 

zemes un debesu ķermeni. Tikai Dieva atzīšana dod iespēju cilvēkā radīt apstākļus, lai 

viņš atzītu Jēzu Kristu, caur kuru pasaulē ir sākusies mīlestība un pastāv arī grēku 

piedošana. Vienīgi pareizais ceļš ir Vecās un Jaunās Dieva Derības pildīšana. Mīlestība 

cilvēkā var būt dzīva, ja cilvēks sevī saglabā harmoniju, pildot Dieva baušļus un likumus. 

Tad cilvēka gara sirdī esošais mīlestības avots ir aizsniedzams un cilvēks no tā var dzert 

ik mirkli. 

Visaugstākais bauslis — mīlestības bauslis — spēj radīt apstākļus, lai mēs 

uzplauktu kā skaists zieds un mūsos ienāktu Dieva Svētais Gars. 

Kā cilvēkā var ienākt mīlestības gaisma? Sirds mīlestību pavada gaisma. 

Mīlestības gaisma ir izteikti spoža un starojoša. Tā spēj nest cilvēka visdziļāko būtību un 

ar vienu staru aptvert uzreiz cilvēka gara miesas izpausmi. Viens sirds mīlestības stars 

spēj vienā mirklī pateikt otra mīlošai sirdij ļoti daudz. Šis stars aptver cilvēku sirdis un 

viņu gara miesu.

Tomēr ir kāds „bet". Ja viens cilvēks spēj ļoti mīlēt otru cilvēku, tad no viņa uz 

otru spīd mīlestības gaismas stars. Bet kā ir ar otru cilvēku, uz kuru spīd mīlošā stars? 

Katrs cilvēks spēj uztvert otra mīlestību tik, cik viņa paša sirds spēj mīlēt. Ja 

cilvēks grēkojis un viņa sirds ir iecietināta ar grēku, tad šis cilvēks tikai ar dalu savas 

sirds mīlestības arī spēs mīlēt. Ja cilvēkam ir daudz grēku, tad viņā mīlestība nevar 

uzplaukt. Un cilvēkā var rasties tikai vājas mīlestības jūtas, kas skars viņa miesu vai 

dvēseli. Tāda mīlestība ir patiesās mīlestības atblāzma. Tā cilvēkā gan spēj ienest prieku, 

bet nespēj uzplaukt pilnīgi. 

Lūk, tādi mēs esam pasaulē — loti dažādi. Jūs zināt daudzus patiesus mīlestības 

stāstus, un tautā tie dzīvo kā skaistas mīlas leģendas. Ikviens cilvēks grib mīlēt un grib 

but mīlēts, bet ne katrs to spēj. Tāpēc cienīsim tos, kuri, nepārkāpjot bauslību, patiesi 

viens otru mīl. 

Atcerieties — tā mīlestība, kas nāk caur bauslības pārkāpumu, tā ir grēcīga 

mīlestība! Patiesa mīlestība nāk no cilvēka sirds dziļumiem, viņam dzīvojot Dieva 

bauslībā. 

Kā var atšķirt patiesu mīlestību no grēcīgas? 

Ļoti vienkārši. Ja jūs izpildāt visus desmit Dieva baušļus un spējat mīlēt cilvēkus 

un Dievu, tad jūsu mīlestība ir jūsu gara patiesā mīlestība. 

Ja jūs neizpildāt kaut vai vienu no Dieva baušļiem, tad pār jums stāv jūsu grēks un 

jūsu mīlestības gaisma ir ar jūsu grēka nokrāsu. Tā nevar būt balta gaisma, jo jūsu grēks, 

kas uzkrājies dvēselē, ir par traucēkli. 

Ja istabas logs ir tīrs, tad arī saules stars iespīd istabā zeltaini gaišs. Ja logs ir 

netīrs, klāts ar putekļiem, tad gaisma, kas iespīd istabā, ir tumšāka. Saules zeltainais 

skaistums ir zudis. Kurtas ir palicis? Loga otrā pusē, pie Saules. 

Tāpat ir ar mīlestības gaismu. Tā spīd un iespīd cilvēkā, ja viņa dvēsele ir tīra no 

grēka. Tātad — ja gribat, lai jūsos uzlec mīlestības saule, negrēkojiet! 

Mīlestības saule spēj ienākt cilvēkā tikai tad, kad cilvēks pats ir gādājis, lai vārti, 

kuri ved no gara caur dvēseli uz miesu, būtu atvērti. Cilvēkam jādomā, kā to panākt. Ir 

jādomā, ar ko sākt. Bet jāsāk ir nekavējoties, jo šie vārti ved arī uz cilvēka dzīvību. Tie ir 

vārti, kas savieno cilvēka dzīvību ar viņu pašu. Dievs mūs radīja, lai mēs dzīvotu, nevis 

mirtu. Dievs iesēja daļu no savas dzīvības, lai tā katrā augtu un vairotos. Bet ko mēs 

darām — spriediet paši! Novērtējiet sevi un tikai pēc tam — savu tuvāko! 

Jūsu mīlestības auglis nav kādā citā cilvēkā, bet gan jūsos. Tātad jāgādā, lai pašā 

cilvēkā arī būtu viss kārtībā. Skats vispirms jāvērš uz mums pašiem. Ja mēs būsim skaisti, 

tad arī apkārtējiem būs prieks par mums. Apkārtējie centīsies līdzināties mums. Ir tik 

jauki dzīvot, lai dzīvotu un dzīvotu mūžīgi! 

Patiesā gara sirds mīlestība ienāk pa cilvēkam atvērto harmonijas pilno ceļu, kas 

savieno līmeni ar līmeni, sākot no cilvēka gara sirds līdz gara miesas līmeņiem, no 

šūniņas uz šūniņu. Tālāk šis ceļš ved cauri cilvēka dvēselei. 

Cilvēka gara mīlestība vispirms izgaismo visas debesu ķermeņa šūniņas — citu 

pēc citas un visas kopumā. Mīlestības gaisma pārvērš cilvēka gara miesu spožā spīdeklī. 

Tātad ziniet: sirds mīlestības apgarotu cilvēku aptver baltā mīlestības gaisma — 

viss viņa ķermenis spīd ar patiesu gaišumu. Tāda cilvēka gara miesu var redzēt iztālēm, 

jo tā mirdz. Mīlestības gaismu izstaro viss debesu ķermenis. 

Tālāk šī gaisma nonāk dvēseles līmeņa šūniņās, citā pēc citas, un tā visos līmeņos. 

Jo vairāk vārtu šajās šūniņās ir atvērti, jo vairāk mīlestības gaismas arī ienāk. Un tā

pakāpeniski apspīd visu cilvēka dvēseli. Ja dvēsele ir tīra un dzidra, tad mīlestības gaisma 

brīvi spīd cauri dvēselei, līdz sāk izgaismot cilvēka zemes ķermeni. 

Cilvēka zemes ķermenim ir septiņdesmit cits par citu smalkāki līmeņi, kuri, 

raugoties no cilvēka iekšienes, aptver līmenis līmeni — no smalkākās uz rupjāko šūniņu 

struktūru. 

Saules gaismas stars, kas spīd cauri meža biezoknim, tikai daļēji nokļūst līdz 

zemei un izgaismo tur kādu ziediņu vai augu. Jo spilgtāks ir saules stars, jo vairāk 

gaismas nonāk līdz šim augam. 

Tāpat ir ar sirds mīlestības gaismu. Cilvēka miesā tā iespīd lēnām, pakāpeniski, 

līdz izgaismo visu miesu. Ir jābūt tīrai un patiesai mīlestībai, lai spētu izgaismot ar 

mīlestības gaismu visas miesas šūniņas. Tāda mīlestība cilvēkā ir kā spoža gaisma. Tā ir 

bez prasībām attiecībā uz otru cilvēku. Tā gluži vienkārši pastāv kā Saule debesīs. Tāda 

mīlestība aptver otru ar sirds mīlestību, un cilvēkā tad ir tikai viena vēlme — dot otram 

visu, kas viņam nepieciešams, neprasot pretī neko. 

Mīlestība otrā cilvēkā rada apstākļus, lai viņš spētu sniegt pretī mīlestības augļus. 

Mīlestība otrā cilvēkā rada sapratni par visu, kas nepieciešams, jo viņa gars tad ir 

stiprināts ar mīlošā cilvēka sirds mīlestību. Mīlestība mīt garā, un tā ir gara auglis. Ja 

cilvēks dāvā otram savu mīlestību, tad šo mīlestību pirmām kārtām saņem otra cilvēka 

gars. No tādas mīlestības gars kļūst bagātāks un stiprāks. Gars, saņemot mīlestības 

dāvātos augļus, kļūst lielāks, stiprāks. 

Otrā cilvēkā dzimst atbildes mīlestība. Arī viņā notiek iepriekš aprakstītais 

process. Šajā cilvēkā dzimusī mīlestība sāk atbildēt ar sirds mīlestību. Tad mīlestība kļūst 

abpusēja. Tikai patiesa un pilnīga mīlestība spēj aptvert cilvēka garu, dvēseli un miesu. 

Abpusēja mīlestība rada cilvēkā paliekošus gara augļus. Ja viens cilvēks patiesi, 

no sirds mīl otru, bet otrs nespēj grēka dēļ atbildēt ar gara mīlestību, tad šī mīlestība 

grēciniekā nerada gara augļus. Tādu mīlestību pavada ciešanas. 

Šajā procesā ir labi tas, ka cilvēks mācās mīlēt otru cilvēku. Dieva augstākais 

bauslis ir mīlēt Dievu un savu tuvāko. Mums ir jāmācās mīlēt savu tuvāko, pat ja mēs 

nesaņemam atbildes mīlestību. 

Sākums mīlestības mācībai ir rodams jau mūsu bērnībā, kad mēs mācāmies mīlēt 

savus vecākus un kā bērni cits citu. Vēlāk pusaudža gados iemīlamies, un tas ir jauki. 

Dievs mums dod iespēju iepazīt mīlestību, uzzināt, kas tā tāda ir. Un tad seko brieduma 

gadi, kad Dieva prasības pret mums ir maksimālas un arī mūsu atbildība par padarītajiem 

darbiem ir pilnīga. Tieši pēc 18—20 gadu vecuma mēs varam sākt novērtēt, vai protam 

mīlēt. Un vai mūs mīl citi cilvēki? 

Pirmais ceļa posms uz Dieva mīlestību sākas tieši ar cilvēku mīlestību. Ja kāds 

domā, ka var mīlēt Dievu, esot naidā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, tad viņš ļoti 

maldās. Dieva mīlestība ir cilvēku mīlestības turpinājums. 

Dieva mīlestība ir vēl pilnīgāka par cilvēka sirds mīlestību. Tā ir ar izteikti 

spožāku gaismu. Dieva un cilvēka mīlestībai piemīt izcilas spējas, kuras saista Dievu ar 

cilvēku, un saikni starp cilvēkiem tad veido Dieva Svētais Gars. 

Tātad, lai mēs varētu teikt, ka mīlam Dievu, mums jāprot mīlēt savu tuvāko. 

Mīlestība uz tuvāko, tas ir mūsu pirmais lielās mīlestības turpinājums. Ar pirmo 

patiesi lielo un skaidro mīlestību mūsos paveras visu līmeņu šūnas, kurās ienāk gara sirds 

mīlestības gaisma, kas pakāpeniski aptver visu cilvēka miesu. 

Ja cilvēks ļoti mīl otru cilvēku, bet uz daudziem citiem tur naidu, tad viņš vēl

nespēj patiesi mīlēt Dievu. Ienaids ir par šķērsli lielajai Dieva mīlestībai, kurai ir augstas 

prasības. Jo mēs cenšamies iemīlēt nevis Jāni vai Ievu, bet patiesi visa Radītāju — Dievu. 

Dieva mīlestība ir visaugstākā mīlestība cilvēkā. Tā ir gara sirds mīlestība ar 

visspožāko gaismu, ar vislielāko gara spēku un vēlmi mīlēt Dievu. 

Lai atvieglotu šo Dieva mīlestības iepazīšanas ceļu, Debesu Tēvs pasaulē sūtīja 

Jēzu Kristu. 

Tik loti Dievs mīlēja cilvēkus, ka sūtīja pasaulē savu vien-piedzimušo Dēlu, lai 

cilvēki tiktu glābti un viņos atdzimtu Dieva mīlestība. 

Ar Jēzu Kristu pasaulē cilvēkos ienāca Dieva lielā mīlestība. Tieši caur Jēzu 

Kristu mūsos spēja atdzimt Dieva mīlestība. Jēzus Kristus Gars ir kā milzīga, balta saule, 

pilna ar Dieva mīlestību. Tā apstaro mūs, un, ja mēs spējam to satvert, ja mēs esam gatavi 

satvert Jēzus Kristus mīlestību, tad tā var ienākt mūsos. 

Kas spēj ienest cilvēkā mūžīgās dzīvības augļus? 

Tā ir Jēzus Kristus mīlestība uz mums. Ja tā mūsos ir ienākusi, tad mēs varēsim 

mīlēt Dievu un savu tuvāko. Ja cilvēkā Kristus mīlestība nav ienākusi, tad viņš vēl nav 

spējīgs mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta. Tā ir patiesība, kura pasaulē 

darbojas kā likums. Ja cilvēks Jēzu Kristu ir atzinis, tad viņā var sākt darboties Dieva 

Svētais Gars, kas sagatavo cilvēku uz Dieva mīlestības satveršanu. 

Dieva mīlestība cilvēkā ienes dzīvību. Tieši Dieva mīlestības spēkā cilvēkā var 

rasties mūžīgās dzīvības augļi, kuri nāk no Jēzus Kristus. Tātad mīlestība cilvēkā ienes 

mūžīgās dzīvības augļus. Dieva mīlestība dzēš cilvēka grēku un dara viņa miesu par 

Dieva Svētā Gara patiesu mājvietu. 

Tad cilvēkā var ienākt Jēzus Kristus Gars, kuram ir no Debesu Tēva dots 

augšāmcelšanās spēks. 

Jēzus Kristus stāv pār Zemi visā savā spēkā un aptver cilvēkus ar mīlestības 

gaismu. Ja Jēzus Kristus gaisma pār cilvēkiem nespīdētu, tad Dieva mīlestība viņos 

nevarētu atdzimt. 

Kad Jēzus Kristus kopā ar apustuļiem bija uz Zemes, tad Dieva Dēls savu 

mīlestības gaismu iesēja tajos cilvēkos, kuri ticēja Viņa vārdam. Tajā laikā uz Zemes 

dzīvojošie cilvēki miesā ir miruši, bet viņu dvēseles un gari dzīvo debesīs. Gadsimtu pēc 

gadsimta uz Zemes dzima jauni cilvēki, un tos arī vajadzēja stiprināt ar Jēzus Kristus 

mīlestību. Dieva Dēls solīja būt ar mums līdz pasaules galam. Un tā tas arī notiek. Pār 

Zemi ir Jēzus Kristus gars, kas gādā, lai mēs nepazustu. 

Arī mums pašiem ir jārūpējas, lai mēs nepazustu. Lai mūsos spētu ienākt Jēzus 

Kristus Gars un mūs darītu dzīvus. Mums pašiem jāgādā, lai mūsos ienāk dzīvā Dieva 

Gars. Ik dienu ar tēvreizi mums jāpiesauc Dievs un, ticot uz Jēzu Kristu, jāļauj, lai Dievs 

mūs darītu dzīvus. 

Debesu Tēvs vēlas redzēt dzīvus visus savus bērnus. Mums jāattaisno Dieva 

cerība. Kas gan cits mūsu vietā to darīs? Dieva noteiktā bauslība attiecas pirmām kārtām 

tieši uz mums. Mums pašiem ir jārūpējas par savu dzīvību. 

Daži varbūt nemaz nevēlas dzīvot pēc šīs dzīves. Tā ir cilvēka miesa, kas negrib 

dzīvot pēc šīs dzīves, jo miesa tiešām vairs nedzīvos pēc nāves. Un tad nu cilvēki 

pakļaujas savām iegribām. Bet miesa kādreiz mirst un līdz ar miesu mirst visas zemes 

ķermeņa iegribas. Tātad pakļauties tā gribai, kam īss mūžs un kā drīz vairs nebūs, ir 

absurdi. 

Bet cilvēkā ir gars, kurš pazīst dzīvi debesīs. Debesu ķermenis skaidri zina, ko

grib — grib dzīvot arī pēc šīs dzīves. Tas pats „es", kas ir katrā, kas ir katra debesu 

ķermenis, zina, ka var dzīvot debesīs pēc šīs zemes dzīves, un tas tiecas uz dzīvību. 

Atcerieties — miesas darbi ved uz nāvi, gara darbi — uz dzīvību! Nepaļauj ieties uz 

mirstīgo miesu, bet gan uz dzīvo garu, kas ir jūsos! Tieši gars spēj darīt jūs dzīvus arī pēc 

šīs zemes dzīves. 

Tikai jāatceras viens! Cilvēkā gars var būt stiprāks par miesu, ja cilvēks atzīst 

Dievu, piepilda Dieva Derību un iemācās mīlēt Dievu un savu tuvāko. Dieva mīlestības 

ceļš ved tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu. 

Ja kāds domā, ka pēc cilvēku gribas radītie svēto tēli spēj viņā raisīt Dieva 

mīlestības jūtas, tad viņš maldās. Nevienam citam nav dotas mīlestības un dzīvības 

atslēgas kā vien Dieva Dēlam Jēzum Kristum. 

Cilvēks var pielūgt daudzus svētos un tiem veltīt garas lūgšanas. Bet viņi visi uz 

Zemes miesā ir miruši un dzīvo debesīs. Nekāda saikne starp svētajiem debesīs un 

cilvēkiem uz Zemes nepastāv. Ir viens Debesu Tēvs, ir viens Dieva Dēls un viens Dieva 

Svētais Gars. Šī Svētā Trīsvienība valda pār visu dzīvo, spriež par visu, mīlestībā vada 

cilvēkus un eņģeļus. Ar vārdu sakot, Dievs ir vienīgais pār visu un arī pār cilvēka 

dzīvību. Dievs ir pilnīgs valdītājs pār visu, kas pastāv. 

Uz Zemes ir dzīvojuši daudzi taisni cilvēki, kuri visa mūža garumā ir klausījuši 

Dievu. Baznīca tādus cilvēkus ir atzinusi par svētiem. Šie svētie ar savu gara lielumu un 

taisnu dzīvi pasaulē ir ienesuši Dieva gribu un Dieva patiesību. Paldies viņiem! 

Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, tikai garā lieli. Dievs visus cilvēkus sākumā 

garā radīja vienāda lieluma. Tad katrs no tiem izvēlējās Dieva paklausības ceļu vai arī 

nepaklausības ceļu. Paklausīgie garā auga un kļuva par uzticamiem Dieva kalpiem. 

Tādiem tad Dievs arī uzticēja savus darbus. Arī divpadsmit apustuļus Dievs izvēlējās no 

cilvēku vidus, jo viņi garā bija vislielākie. Pateicoties Jēzus Kristus apustuļu darbiem, 

mēs lasām Jauno Derību un uzzinām, kā Dievs caur viņiem pasaulē vairoja ticību 

Dievam. 

Apustuļi tagad mīt debesīs, un mēs viņus redzēsim taisnajā tiesā, kur viņi sēdēs 

pie Jēzus Kristus troņa un spriedīs tiesu pār tautām. Apustuļi mīt debesīs un dara Dieva 

darbus. 

Uz Zemes darbojas tikai un vienīgi Dieva Svētais Gars, kas Debesu Tēva un Jēzus 

Kristus spēkā piepilda Dieva nodomu uz Zemes un cilvēkos. Nav cita ceļa pie Tēva kā 

vien caur Dēlu. Vienīgā patiesā saikne ar Dievu ir caur Jēzu Kristu. 

Kā Dievs vairo mīlestību cilvēkos? 

Jēzus Kristus gara spēks aptver visu Zemi un cilvēkus. Arī Dieva mīlestības spēks 

aptver Zemi un cilvēkus. Pār mums spīd Dieva mīlestības saule, un tajā mēs dzīvojam. 

To var satvert tikai Dievu un cilvēkus patiesi mīloši cilvēki. Ja cilvēka gara sirdi ir 

iecietinājis viņa grēks, tad cilvēks nevar satvert Dieva mīlestību. Tādi cilvēki vispirms 

mīlestību saņem no saviem tuvākajiem. 

Dažādās valstīs cilvēku vidū mīt Dievu mīloši cilvēki, kuri Dieva mīlestības 

gaismu nodod tālāk — no gara sirds uz citu cilvēku gara sirdīm. Dieva bērni mīl savu 

Debesu Tēvu un Jēzu Kristu. Dieva bērni spēj satvert Dieva Svētā Gara mīlestības 

gaismu. Dieva bērni ir kā Dieva mīlestības gaismas avoti uz Zemes. Mēs pazīstam tādus 

sev tuvus cilvēkus, kuri nežēlo dot citiem savu patieso mīlestību. 

Ne uzreiz cilvēks ir gatavs satvert Dieva Svēto Garu. Tāpat cilvēks ne uzreiz ir 

gatavs otram dot. Ja cilvēkā ir liels gara spēks, kuru viņš ir sakrājis daudzu tūkstošu gadu

garumā, dzīvojot dažādās pasaulēs, tad viņš, Dieva vadīts, noteikti pamodīsies garā šeit, 

mītot zemes ķermenī. Patiesam Dieva bērnam tas nav viegls ceļš. Tas noteikti ir grūtāks 

nekā citiem, garā mazākiem cilvēkiem. 

Ikkatru garā lielu cilvēku Dievs ar saviem eņģeļiem vada pa dzīves ceļiem, lai 

noteiktā laikā viņā pamostos gars un aptvertu visu zemes ķermeni. Tāds cilvēks jau no 

pašas bērnības atrodas tādos apstākļos, kuriem cauri izejot būtu iespējama Dieva Svētā 

Gara atklāsme viņā. 

Tieši visgrūtākie apstākļi jau no pašas bērnības norūda cilvēku. Un cilvēkā 

pamostas liels izdzīvošanas spēks, kas mērķtiecīgi vada viņu pa dzīves ceļiem. Tieši gars 

ir lielais cilvēka draugs, kas dod viņam spēku būt stipram. Iekšējais cilvēka gara spēks ir 

arī viņa gribasspēks — tas neļauj viņam slinkot un liek būt darbīgam. Mums jāpaļaujas 

uz Dievu un uz savu draugu — savu garu, kas esam mēs paši! 

Tātad Dieva mīlestība cilvēkā ienāk ne tikai ar Dieva Svēto Garu, bet arī no 

mums tuviem cilvēkiem, kuri patiesi mūs mīl. Dažreiz varam arī nezināt, ka mūs mīl kāds 

tuvs cilvēks un ka viņš daudz mums dod, lai mēs spētu būt stiprāki un laimīgāki. Paldies 

tādiem cilvēkiem, kuri gadsimtiem ilgi ar savu mīlestību ir gādājuši, lai cilvēce izdzīvotu! 

Lai mēs cienīgi varētu sagaidīt mūsu Pestītāju Jēzu Kristu! 

Pavasarī sniegs nokūst ātri un aizskrien palu ūdeņi. Zemi klāj balts sniegs, bet tad 

dažās dienās tā vairs nav. Pēc laika kļūst vēl siltāks, atlido gājputni un vij kokos savas 

ligzdas. Sāk zaļot zāle, un kokiem raisās pumpuri. Zied pirmās pavasara puķes un sirdī 

mums ienes kaut ko skaistu, pēc kā tā ilgojas, — kaut ko jaunu un svaigu. Tāds, lūk, ir 

pavasaris, kad mēs priecājamies par silto sauli. Pēc ziemas sala tā liekas tik mīla un 

jauka, kā gribētos, lai tā spīdētu vienmēr! Lai mūsos būtu siltums, kas nāk no Dieva 

radītās Saules! 

Dievs radīja Sauli un Mēnesi, lai tie būtu dienu un nakti. Dievs radīja spīdekļus, 

lai tie būtu kā zīmes debesīs. No Saules var saņemt Dieva dāvāto siltumu cilvēki un viss, 

kas uz Zemes ir dzīvs. Saule mūs var piepildīt ar prieku un mājīgu gaismu, tā spēj 

izmainīt mūsu ādas pigmentu, kas dara mūs skaistākus. Un ar saules stariem Dievs dod 

cilvēkiem Svēto Garu. 

Lūk, cik daudz ko Dievs dāvā mums pavasarī, tāpat arī vasarā! Arī rudenim un 

ziemai ir savs skaistums, un tas viss mums ir Dieva dots, lai mēs paši ik dienu kļūtu 

skaistāki un pilnīgāki. Lai augtu mūsu gars, lai mēs vairotu debesu augļus, lai mācītos 

mīlēt Dievu un savus tuvākos. 

Mēs varam ieskatīties dabā un arī mācīties no tās. Varam vērot, kā īsā laikā dabā 

viss var izmainīties. Dažās dienās ziemu var nomainīt pavasaris. 

Arī cilvēkā dažās dienās var sākties pavasaris, jo katra cilvēka dzīvē ir nozīmīgs 

laiks, kad strauji var izmainīties viņa liktenis. Piemēram, viņš var sastapt kādu cilvēku, 

kurš ienes viņa liktenī nozīmīgas pārmaiņas. Viņam ir dota iespēja atklāt sirdi īstajam 

cilvēkam, kas var būt sākums pavērsienam viņa dzīvē. Tikai viena tikšanās ar īsto 

cilvēku, un tā var kļūt liktenīga. Tādas tikšanās jāprot novērtēt. 

Ir brīži, kad cilvēkam jābūt vaļsirdīgam pret otru cilvēku — jābūt patiesam un 

jāspēj uzticēties. 

Dievs un viņa eņģeli mūs redz ik mirkli. Tātad Dievam ir zināma mūsu un otra 

cilvēka vēlmes. Ik mirkli mēs varam paļauties uz Dievu. Mums jāmācās paļauties arī uz 

savu tuvāko. Cilvēkam ir nepieciešama tā īstā un vaļsirdīgā saruna. Ja cilvēks nav 

iemācījies būt atklāts attieksmē ar otru cilvēku, tad viņš vēl nespēj būt atklāts arī ar

Dievu. Dievs gaida, kad cilvēks būs atklāts sarunā ar Viņu. Dievs visu zina un visu redz, 

jo tā Viņš visu ir radījis. 

Jā, Dievs gaida no cilvēka atklātu sarunu. Kā tēvs no bērna. Vai mēs esam pilnīgi 

atklāti sarunās ar saviem vecākiem? Daudzi laikam tomēr ne. Bet kam tad mēs pilnīgi 

uzticamies? Ir labi, ja cilvēkam ir kāds tuvs draugs. Bet, ja tāda uzticama drauga nav, ko 

tad? Dievs katram atrod tādu cilvēku, kuram var uzticēties. Un Dievs ļoti grib, lai cilvēks 

iemācītos būt atklāts pret Viņu. Tas nav viegls ceļš — iemācīties pilnīgi uzticēties 

Dievam. Ne uzreiz cilvēkam izdodas uzsākt atklātu sarunu ar Dievu, pat ne pēc tēvreizes. 

Šīs sarunas cilvēkam ir jāmācās veidot. Var sākt ar pašu vienkāršāko — stāstīt par 

aizvadīto dienu, par tajā padarītajiem darbiem un tamlīdzīgi. 

Nekad nevajag uzsākt sarunu ar kāda lūguma izteikšanu! Dievs tik un tā zina, ko 

jums vajag. 

Dieva un cilvēka attiecības ir vissvarīgākās, jo no tām ir atkarīga viņa dzīvība. Šīs 

attiecības veidojas pamazām visa cilvēka mūža garumā. Tikai ar laiku var rasties patiesās 

cilvēka un Dieva attiecības. 

Grēks ir galvenais kavēklis cilvēkam, lai izveidotu šīs attiecības. Grēks aizver 

durvis, kas savieno cilvēka zemes un debesu ķermeni. Ja šis durvis ir ciet, nevar raisīties 

patiesas un atklātas sarunas starp cilvēku un Dievu. Dievs runā uz cilvēku garā, un teikto 

uztver tieši cilvēka gars. Tad cilvēka debesu ķermenis nodod vēsti tālāk zemes ķermenim, 

un cilvēks izjūt, ka ir izveidojusies dzīvā saikne ar Dievu. Ja cilvēks kādā brīdī 

apgrēkojas, tad šī saikne zūd, jo grēks tai ir par šķērsli. 

Cilvēks Dievam var pateikt tikai garā. Cilvēks domās vai vārdos izteikto vēlmi 

Dievam nodod ar savu debesu ķermeni. Ja saikne starp zemes un debesu ķermeni zudusi, 

tad cilvēks savu vēlmi, kura radusies viņa zemes ķermenī, Dievam nodot nevar. 

Viens grēks — un cilvēks jau radušos saikni ar Dievu var zaudēt. Mazi grēciņi ir 

vāji traucēkļi šai saiknei. Bet, ja sakrājas daudz tādu mazu grēciņu, tas, protams, ļoti 

traucē rasties skaistai saiknei starp Dievu un cilvēku. 

Pildīsim Dieva baušļus un mācīsimies mīlēt savus tuvākos! 

Mīlēsim Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta!

DIEVA PIESKĀRIENS 

Dievs uzrunā cilvēku ar Dieva Svēto Garu. Tātad cilvēkam Dieva pieskāriens ir 

izjūtams ar viņa debesu ķermeni, kas nodod tālāk izjūtas un informāciju zemes 

ķermenim. 

Šīs izjūtas var būt dažādas. Cilvēks pēc tēvreizes dziļi savā sirdī var just ieplūstam 

siltumu, var just, kā visā ķermenī ienāk Dieva mīlestība. Šīs skaistās izjūtas dod spēku 

ticībai, tā ir liecība par dzīvo Dievu. Šādas izjūtas cilvēkam nerodas uzreiz. Tās var nākt 

pamazām. 

Tā jau būs uzvara, ja, lūdzot Dievu, jūs jutīsiet Dieva Svētā Gara pieskārienu. 

Līdz ar šīm pirmajām izjūtām visā miesā ienāk Dieva esamības apliecinājums, kas dod 

ticības spēku visai miesai. Cilvēka zemes ķermenim ir loti nepieciešamas dzīvas liecības 

par Dievu. 

Ticības ceļa pirmsākumā cilvēka gars vēl nespēj stiprināt viņa miesu. Miesa ir 

vāja. Tai vajadzīgs dzīvs Dieva esamības apliecinājums. Tas var nākt arī no kāda ticībā 

stipra cilvēka. Otra cilvēka liecība par Dieva esamību dod daudz. Kristieši savās draudzēs 

var liecināt par darbiem, ko Dievs ir piepildījis cilvēku vidū. Tā var būt liecība par 

debesīs redzētu parādību, par cilvēka atveseļošanos Dieva ticības spēkā, tās var būt 

liecības, kuras ir sniegtas Bībelē. Cilvēka vārds otrā cilvēkā var daudz paveikt. Ja savā 

ticībā esam stipri, mums ir jāpalīdz stiprināt ticībā citus cilvēkus. 

Dzīvā Dieva liecība cilvēkā ir liels spēks. Un, ja šis cilvēks liecina par Dievu 

otram cilvēkam, tur būs klāt Dieva Svētais Gars, kas stiprinās šo patieso liecību ar savu 

spēku. Dieva spēkā visas lietas ir iespējamas. Dieva spēkā uz Zemes notiek zemestrīces 

un plosās vētras. Ikviena patiesa Dieva spēka liecība ir stipra, nepatiesība tai nevar stāties 

pretī. Dieva spēkā paveras vārti uz Patiesību. 

Patiesība pastāv septiņos līmeņos. Pirmais, visvienkāršākais, cilvēkam dod liecību 

un izskaidrojumu par visvienkāršākajām pasaulīgajām un arī garīgajām lietām. Un jāsāk 

vienmēr ir ar vienkāršākajām lietām. 

Tātad Dievs ar savu Patiesības Garu var pieskarties, atklājot cilvēkam lietu 

patieso būtību. Ja mēs pēkšņi aptveram vārdu noslēpumu, kas mums nebija saprotams, 

tad, tieši pateicoties Dieva Patiesības Garam, nāca skaidrība. Ja mēs patiesi atzīstam Jēzu 

Kristu, tad Dieva Dēls var sūtīt pār mums Aizstāvi — Patiesības Garu, ko Viņam ir devis 

mūsu Debesu Tēvs. Ar ticību Dievam mēs arī pasaulē varam aptvert daudzas lietas, par 

kurām dažiem cilvēkiem varbūt visu dzīvi nav bijis skaidrības. 

Dievs, mums pieskaroties, var gādāt veiksmi mūsu darbos. Cik daudziem 

cilvēkiem dzīvē neveicas! Atbilde ir ļoti vienkārša — neveicas tāpēc, ka cilvēks nav 

meklējis ceļu pie Dieva, nav iemācījies paļauties uz Dievu. Tāds cilvēks ir kā bārenis, jo 

nav pratis atrast ceļu pie Debesu Tēva. 

Dieva iepazīšanas ceļš nevienam cilvēkam nav bijis viegls. Tas šaurais ceļš ir 

visgrūtākais. Ceļu pasaulē ir loti daudz, bet vienīgais pareizais ir tas šaurais, kurš ved pie 

Dieva, pie Jēzus Kristus. Šis ceļš nodrošina cilvēkam veiksmi, jo gala iznākums būs 

iegūtā dzīvība. Tā saņemama par dārgu maksu. Visa dzīve cilvēkam jāvelta tam, lai 

sakrātu gara augļus un varētu iemantot dzīvību. 

Vai tā nav veiksme, ja cilvēks iegūst dzīvību? 

Tāpēc negaidiet, ka ikdienā šī veiksme nāks uzreiz! Loterijas laimests sniegs

prieku tikai dažām dienām. Cilvēkam ir jāpieliek lielāki pūliņi, lai godīgā darbā nopelnītu 

dienišķo maizi. Darbu uzsākot, negaidiet uzreiz veiksmi, bet tā noteikti nāks, tikai īstajā 

laikā, pēc taisnas dzīves, pildot Dieva baušļus! 

Mūsu Debesu Tēvs tik pilnīgi ir iekārtojis mūsu likteņus un rūpējas par mums, ka 

mēs varam droši paļauties uz Dieva Pilnību. Cilvēks vēlas, kas viņam tīk, bet Dievs visu 

piepilda tā, kā tas ir vajadzīgs. 

Arī neražas gads ir vajadzīgs, lai cilvēks savā ticībā vairāk pajautos uz Dievu. Tas 

nav vienkārši — ikdienā paļauties uz Dievu. Bet paļāvība uz Dievu dod raženus augļus, 

tie ir tie mūžīgie augli, kas nekad nezūd. 

Ja cilvēks ticībā paļaujas uz Dievu, tad Dievs nekā nežēlo un dod cilvēkam. Ja 

cilvēks paļaujas tikai uz sevi vai saviem paziņām, tad Dievs saka: lai tā notiek, lai šis 

cilvēks pats gādā par savu laimi! 

Tātad cilvēks, zaudējis paļāvību uz Dievu, zaudē arī ikdienas veiksmi un laimi. 

Bet cilvēks varētu būt laimīgs ik dienu. Viss, kas ir radīts, ir no Dieva radīts, arī veiksme 

un laime. 

Dieva pieskārienu mēs varam sajust arī izvērtējot, vai mūs ikdienā pavada 

veiksme, vai esam laimīgi. 

īslaicīga laime — tā nav noturīga, tai trūkst patiesas laimes izjūtas. Dieva dāvātai 

laimei ir dziļš saturs un jēga, jo tā ir mūžīga. 

Ar kādu sajūtu mēs no rīta pamostamies? 

Katrs cilvēks, protams, pamostas ar atšķirīgu sajūtu. Tomēr, vērtējot kopumā, vai 

mēs jūtamies pēc nakts miega izgulējušies un atpūtušies? Ir cilvēki, kuri no rīta pamostas 

paguruši, it kā nemaz nebūtu gulējuši. 

Kas rūpējas par mušu miegu naktī un labsajūtu no rīta? 

Cilvēks aizmieg un ir salda miega varā. Tad pār viņu nāk Dieva Svētais Gars, kas 

gādā, lai cilvēka ķermenis atpūstos. Un tā jūs varat novērtēt vēl vienu Dieva Svētā Gara 

pieskārienu. Ja cilvēks dzīvo ticībā un ievēro Dieva baušļus, tad par viņu naktī gādā 

Dieva Svētais Gars. Miegā zemes ķermenis atpūšas, dvēsele uztur dzīvības procesus 

miesā, bet cilvēka debesu ķermenis top atbrīvots no miesas gūsta un pa Dievam 

zināmiem ceļiem nonāk Debesu pasaulē, kur var saņemt spēku un veldzēties ar gara 

augļiem, kas ir debesīs. Lūk, tik pilnīgi Dievs rūpējas par cilvēku, lai viņš būtu stiprs! 

Ja cilvēks neklausa Dieva gribai un nepilda Dieva baušļus, tad arī debesu 

ķermenim atpūta Debesu pasaulē ir liegta. Tāda cilvēka gars nesaņem stiprinājumu 

debesīs, bet, paliekot pa nakti miesā, tur tikai nīkuļo. 

Ticība Dievam dod cilvēkam iespēju vienmēr būt laimīgam. Par tādu cilvēku 

Dievs rūpējas ar savu Svēto Garu arī naktī. 

Atpūties Debesu pasaulē, ticīga cilvēka gars pirms pamošanās atgriežas viņa 

dvēselē un miesā. Tāda cilvēka gars spēs viņu rosināt uz daudzām skaistām lietām. Gulēt 

var arī dienā, un arī tad notiek tas pats process. Arī dienas miegā Dieva Svētais Gars 

rūpējas par cilvēku. 

Laimīgs cilvēks redz skaistus sapņus. Tie var būt dažādi, arī gluži neizprotami, 

bet iespaids no sapņiem, ar kuru starpniecību mums ir pieskāries Dieva Svētais Gars, ir 

loti patīkams. Ja cilvēks ir iemācījies mīlēt Dievu, tad Dievs kādu nakti dāvās 

neaizmirstamu un varbūt arī pravietisku sapni. Tāds sapnis paliek atmiņā visu dzīvi. Tas 

var ienest cilvēkā ticību dzīvajam Dievam. 

Sapņus cilvēks redz pēc Dieva gribas. Ja cilvēks Dievam netic, tad sapņi ir

nesaprotami, haotiski. Tādi sapņi nesatur nekādu vēstījumu, tie ir tikai cilvēka dvēseles 

atspulgs. Cilvēka dvēsele uzkrāj informāciju par cilvēku un ar pasauli saistītiem 

notikumiem. Ja notikumi ir bijuši satriecoši, tad cilvēka uztraukuma un uzbudinājuma 

iespaidā tie tādi arī nogulsnējas dvēselē, un naktī cilvēks redz šos notikumus haotiskā, 

nesaprotamā veidā. Tos nav nepieciešams atcerēties vai glabāt atmiņā, tāpēc tie tur arī 

nepaliek. Cilvēks var nodzīvot savu dzīvi, tā arī skaistu sapni neredzējis. Ja kāds labs 

sapnis ir bijis, tad viņš to aizmirsis. 

Dievu mīlošiem cilvēkiem Dievs gādā skaistus sapņus, kuri paliek atmiņā uz visu 

dzīvi. 

Dievs cilvēkam var pieskarties arī dažādos kritiskos brīžos. Dievs savus bērnus 

loti mīl un gādā, lai tie nepazustu. Daudzi negrib domāt par savu dzīvību. Tad Dievs šiem 

cilvēkiem dzīvē rada bīstamas situācijas, kurās vienīgā izeja ir — paļauties uz Dievu. Šis 

pirmais palīgā sauciens pamodina cilvēkā garu un koncentrē miesu uz izdzīvošanu. Tādi 

ārkārtēji apstākļi izraisa īpašu spriedzi, kura veicina cilvēka apziņas orientāciju uz 

jautājumu par viņa dzīvību. 

Cilvēka dzīvība ir nākusi no Debesu Tēva. Ja cilvēks sāk domāt par savu dzīvību, 

tad viņš nonāks pie jautājuma — kas tad cilvēkam dzīvību pirmsākumā ir devis? Un vai 

cilvēks dzīvo arī pēc šīs dzīves uz Zemes? 

Tieši cilvēka saskarsme ar nāves varbūtējo iespēju kādā no bīstamajām situācijām 

izraisa reakciju pilnīgi visos viņa miesas līmeņos. Pat kājas pirkstos ienāk baiļu sajūta. 

Visu ķermeni caurstrāvo doma: pēc mirkļa es varēju vairs nebūt starp dzīvajiem uz 

Zemes. Paldies Dievam, ka paliku dzīvs! Tādās kritiskās reizēs cilvēks patiesi var nonākt 

uz dzīvības un nāves robežas. Tieši tādi mirkli var pilnīgi mainīt cilvēka dzīvi. 

Pēc avārijas vai pēc kāda cita kritiska brīža cilvēks var izmainīt savu attieksmi 

pret dzīvo Dievu. Tad viņš sāk savu dzīvi izvērtēt savādāk. Katrai dienai var pieaugt 

vērtība, un cilvēks sāk domāt par sevi un savām attiecībām ar Dievu. Cilvēks sāk atdzimt 

visā — miesā, dvēselē un garā. 

Kādā no kritiskām situācijām Dievs cilvēkam pieskaras un dod viņam iespēju 

atdzimt. Tikai viens gādīgā Dieva pieskāriens, un cilvēks var sākt atdzimt. Mums ir 

augstu jāvērtē dzīvā Dieva pieskāriens! Tas var ienest jaunu dzīvības dvesmu. Tāds 

pieskāriens var mūs radīt atkal dzīvus miesā, garā un dvēselē. 

Cilvēks savas dzīves laikā, protams, sastopas ar daudziem sāpju pilniem brīžiem. 

Varētu būt gan tuvākā cilvēka zaudējums, gan pārdzīvojums par paša un otra cilvēka 

nelaimēm. Šie sāpju brīži dažkārt paliek mums atmiņā visu dzīvi, tie liek domāt par 

notikušo vēl un vēl. 

Kāpēc? 

Cilvēka likteni vada Dievs, un Dievs arī ir pieļāvis, lai mušu dzīvē būtu dažādi 

notikumi. Dievs to nedara vienkārši tāpat, bet ar dziļu jēgu. Tātad ievērojiet, ka arī sāpju 

brīži ir mācību stunda mums. Tie palīdz aptvert dzīves nozīmi. Tie palīdz saprast daudzus 

dzīves jautājumus. Tie palīdz aptvert, kas dzīvē ir svarīgākais — mantas, sadzīves 

priekšmeti, īpašums vai tomēr pats cilvēks un viņa dzīvība. 

Sāpju brīžos pasaulīgās lietas mums šķiet tik mazsvarīgas. Tiek izvērtēta cilvēka 

galvenā bagātība — viņa dzīvība. Cilvēka dzīvība ir loti vērtīga. To mums dāvājis pats 

Debesu Tēvs. Cilvēkā ir daļiņa no visa Radītāja, daļiņa no Dieva Gara, no kā tiek uzturēta 

dzīvība. Cilvēkā ir dzīvības kristāls — daļiņa no dzīvā Dieva. Šī mazā daļiņa dod spēku 

pukstēt gara sirdij, kas savukārt dzīvu dara visu cilvēka garu, dvēseli un miesu.

Mums ir jāatceras, ka Dievs cilvēku ir radījis no sevis un mēs nesam dzīvā Dieva 

Gara daļiņu. Tā mums jānes ar godu! Katrā no mums ir daļiņu no Debesu Tēva, tāpēc 

godāsim Dievu! 

Sāpju un dziļu pārdzīvojumu brīžos cilvēks izjūt smeldzi. Šī smeldze ir Dieva 

pieskāriens mums. Smeldze ir mūsu gādīgā Debesu Tēva pieskāriens. Nē, Dievs nav mūs 

pametis sāpju brīžos. Viņš ir mums blakām un gādā, lai mēs smagā brīdī būtu stipri. 

Ar šo Dieva pieskārienu cilvēkā noris kaut kas varens. Tieši tādos mirkļos Dievs 

ar savu Svēto Garu pamodina cilvēka garu, dod iespēju garam aptvert miesu. Tieši tad 

cilvēkam tiek dota iespēja apjaust savas dzīvības vērtību. Cilvēks sāpju brīžos vairāk izjūt 

arī savus līdzcilvēkus. Viņā paveras iespēja labāk saprast citus un sevi. Tādos brīžos 

Dievs cilvēkā darbojas ar lielu spēku. Lai ir pateicība Dievam! 

Dievs ir ar mums ik mirkli. Ja mēs gribam to sajust, tad arī varam. Ja mēs 

sajūtam, tad pārliecinoši zinām, ka Dievs mūsos ir dzīvs un mēs esam dzīvi Dievā. Mēs 

varam būt dzīvi Dievā mūžīgi. Tad mēs ticam Jēzus Kristus vārdam un piepildām Dieva 

augstākos baušļus — mīlēt Dievu un mīlēt savus tuvākos. Ja mūsu ceļš ir Jēzū Kristū, tad 

mēs zinām, ka tas ved uz dzīvību, un mēs varam pārliecināties par Dieva gādību, ko 

Debesu Tēvs mums sniedz ik mirkli. 

Katru dienu mēs centīsimies satvert pašu galveno — ticību Dievam, caur kuru 

mums tiek pavērts ceļš uz Patiesību. Patiesības ceļš ienes skaidrību. Tad mēs zinām, ko 

darām un kāpēc tas jādara. 

No rīta pamostoties, mēs sākam domāt — ko šodien darīt? Kāds cits visu izdomā 

jau iepriekšējā vakarā. Un tad izrādās, ka darāmā ir tik daudz. Ar ko sākt? Tas pats 

jautājums uzrodas arī dienas vidū. Darbu daudz. Kā visus varēs paveikt? Daudzi nonāk 

lielā laika trūkumā. 

Bet Dievs nav teicis — jums bez mitas būs jāstrādā! Cilvēka darbs ir veids, kā 

nopelnīt sev iztiku un dzīvošanai nepieciešamos līdzekļus. Darbā cilvēkam ir iespēja 

atrasties citu cilvēku vidū, kā arī izteikt sevi. Darbs cilvēkam dod daudz. Tā cilvēks 

iemācās kalpot citiem un arī Dievam. Mums ir jāiemācās kalpot Dievam! Tā nav pasaulē 

saprotama kalpošana kā verdzība vai pakļaušanās otra gribai. 

Kalpošana Dievam ir patiess process, ar ko mēs apliecinām uzticību Viņam. 

Dievs mūs radīja, lai mēs dzīvotu, iemācītos mīlēt Viņu un būt Viņam uzticīgi. 

Būt uzticīgam — tas nav vienkārši. Mums ir draugs vai draugi. Vai esam uzticīgi 

saviem draugiem? Vai arī esam uzticīgi tikai vienam draugam, tam, kurš mums ir 

uzticīgs? 

Dievs mums ir uzticīgs, jo Viņš savu Vārdu vienmēr ir turējis svētu un tur arī 

šobrīd. Ja Viņš ir vēstījis, kā būs pirms lielās Jēzus Kristus dienas, tad tādi Dieva 

apsolījumi pasaulē arī piepildās. Ja ir teikts, ka Saule aptumšosies un Mēness nedos savu 

spīdumu, pirms nāks tā Kunga lielā diena, tad tā arī notiks. 

Dievs piepildīs ikvienu apsolījumu, ko Viņš ir devis pasaulē caur praviešiem. 

Ikviena liecība, kas nākusi no Dieva, uz Zemes ir dzīva, un tai ir likuma spēks. Grib 

cilvēks šo liecību pieņemt vai ne, bet Dieva liecībai ir absolūts spēks. 

Cilvēkam tīk saņemt liecību ļoti pārliecinošā vai arī taustāmā veidā. Dieva liecība 

nāk no Dieva, tāpēc Viņš izvēlas, kādā veidā šo liecību sniegt. Ja Dieva liecība nāk klusi 

un nemanāmi, tad tā arī vajadzēja notikt. Redzīgas acis saskatīs un dzirdīgas ausis 

saklausīs un saņems šo Dieva doto liecību. 

Dievs mums ir uzticīgs ar sava Vārda spēku, ar kuru mūsos Viņa liecība var būt

dzīva. Dievs mūsos var ienākt arī ar vārdu un mūsos dzīvot. 

Bet vai mēs esam uzticīgi Dievam? Ja mēs nepildām Dieva baušļus, mēs neesam 

uzticīgi Dievam. Ja neticam Jēzum Kristum, mēs neesam uzticīgi Dievam. 

Ja esam uzticīgi Dievam, Dievs mums uzticas un sūta pār mums Dieva Patiesības 

Garu, kas mūs apskaidro, ar kādiem darbiem sākt, kurus darīt un kurus atstāt vēlākam 

laikam. Vai arī dažus darbus atlikt vai uzticēt citam. Darbi ir padarāmi, bet visus mēs 

paveikt nepaspēsim. Tad kurus darbus darīt un kurus atstāt nedarītus? 

Tātad, ja cilvēks dzīvo ar Dievu un Dievam uzticas, tad Dievs ar lielu mīlestību 

dod viņam Patiesības Garu, kas viņu apskaidro, ar kuru darbu sākt un kā to veikt. Dievs 

cilvēkam jau no paša rīta var ienest sapratni par visiem darāmajiem darbiem. 

Ja cilvēks paļaujas tikai uz sevi, darbi tiek sakārtoti ar cilvēka gudrību. Cilvēka 

spējas diemžēl ir ierobežotas. 

Ja cilvēks paļaujas uz Dievu, tad Dievs apskaidro cilvēka prātu, un viņš zina, kādi 

darbi darāmi un kā darāmi. Dievs ir pilnīgs un savu pilnību var dāvāt ticīgam cilvēkam. 

Tātad cilvēkam ir brīva izvēle, kā dzīvot — pašam ar sevi vai ar Dievu. 

Cik daudz darba vienā dienā cilvēkam būtu jāpaveic? 

Ne visi iespējamie darbi jāveic tūlīt. Nevar aptvert neaptveramo. Ja cilvēks no rīta 

ir izjutis, tieši kurš darbs ir jāveic, tad ar to arī jāsāk. Cilvēka gars ar visu spēku mēģina 

apskaidrot cilvēka miesu uz vajadzīgajiem darbiem. Vairāk par divdesmit četrām 

stundām diennaktī tik un tā nebūs. Astoņas stundas jāatlicina miegam, tad vēl laiks 

atpūtai un dažādiem vaļaspriekiem. Cilvēks nedrīkst būt darba vergs. Vai tad cilvēkam 

gribas kaut kam vergot? 

Bieži vien cilvēks nemana, kā kļūst par darba vergu. Ja cilvēks nedzīvo ar Dievu, 

tad cilvēka prāts nespēj izlemt, kuru darbu darīt, kuru ne. Viens darbs dzen pie nākamā. 

Darbs cilvēkam kļūst par slogu. Prāts nespēj atrauties no darba. Mēdz teikt — 

darbaholiķis. Ja cilvēks nespēj atrauties no darba jautājumu risināšanas arī vakarā, 

brīvdienās, atvaļinājuma laikā, tad ziniet — viņš ir darbaholiķis jeb darba vergs. Viņš 

vergo darbam, jo ir nonācis darba varā. Var nonākt, protams, arī naudas varā, mantas 

varā, bet tas jau ir cits jautājums. 

Ja jūs negribat atzīt Dievu, tad jums ir vislielākās izredzes nonākt daudzu jo 

daudzu darbu varā. Tādā gadījumā jūs varat kļūt atkarīgs no darba, pazaudējot pats sevi. 

Ir skumji, ja cilvēks aizraujas ar sīkiem darbiem, piemēram, ar pedantisku tīrību, bet par 

savu iekšējo tīrību nemaz nedomā. 

Tātad ziniet — ja loti daudz laika veltāt sava darba jautājumu risināšanai, jūs 

zaudējat laiku, to laiku, kas jums dots, lai jūs būtu dzīvi, lai būtu skaisti. Ir patīkami 

raudzīties uz cilvēku, kurš ir skaists. Skaists savā dziļākajā būtībā — skaistas acis, seja, 

augums. 

Cilvēka gara skaistums atklājas viņa zemes ķermenī. It kā debesu ķermenis 

atspulgotos zemes ķermenī. Pasaulīgā miesa izsaka cilvēka patieso skaistumu. Cilvēka 

skaistumu pauž viņa sejas panti, acis, ausis, matu un galvas veids, kakla forma, arī rokas, 

kāju pēdas, arī kāju forma var atklāt viņa skaistumu. Tas ir cilvēka ārējais skaistums, kas 

ir redzams šeit, pasaulē. 

Bet to vajag prast ieraudzīt. Kāpēc mēs brīžiem esam kā akli, kas nesaskata savu 

tuvāko cilvēku skaistumu? Katrs cilvēks tieši savā īpašajā izpausmē ir daiļš, jo viņu ir 

radījis Dievs. Ja cilvēks dzīvo ar Dievu, tad viņā atklājas gara skaistums. 

Tātad šeit, uz Zemes, var atklāties mūsu gara skaistums. Šo skaistumu cilvēks var

aptvert ar garu, ar savām sirds izjūtām. 

Var būt arī tā — cilvēkam ir izcili veidots augums, kas atbilst pasaulē 

pieņemtajiem skaistuma standartiem, tomēr šajā augumā trūkst viņa gara starojuma — 

šajā augumā nav paša cilvēka, ir tikai miesa, uz ko mēs skatāmies. Tad miesa diemžēl ir 

kā tukša čaula. Ja redzam glīti ģērbtu cilvēku, ko mēs vairāk novērtējam — apģērbu vai 

pašu cilvēku? Cilvēkam ir Dieva dota spēja izjust, skatīt un ieraudzīt arī pašu cilvēku, ne 

tikai viņa miesu vai apģērbu. 

No tā jūs varat spriest, kā raugāties uz otru cilvēku. Ko jūs viņā vērtējat kā 

galveno? 

Ja jūs vērtējat pašu cilvēku, tad ziniet, ka spējat viņu novērtēt ar savu garu. Jūs 

dzīvē nekļūdīsieties, ja spējat novērtēt cilvēku pēc viņa patiesās būtības. Tad jūs esat uz 

pareizā ceļa, jo ārējais izskats ir maināms, kā to spēj izdarīt, piemēram, aktieris, veidojot 

skatuves tēlu. 

Par kino un teātru aktieru spēju iejusties lomā mēs viņus cienām, jo tā ir viņu 

profesija. Bet cilvēkam dzīvē nav jābūt aktierim. Atveidot kādu lomu dzīvē nav 

nepieciešams. 

Kāpēc mānīties? Kāpēc maldināt pašam sevi? Mēs dzīvojam sev, lai mēs būtu. Ja 

mānāmies, tad nedzīvojam paši ar savu patieso „es". Cilvēks mānoties iegrūž savu „es" 

dziji sevī, lai pats nevarētu iznākt šeit, pasaulē. 

Kāpēc mēs iedzenam sevi vistumšākajā stūrī un nelaižam no tā laukā? 

Visbiežāk cilvēks iesloga pats sevi miesā, kā tiesa cilvēku iesloga cietumā. Tas ir 

bēdīgi, ka cilvēks, būdams brīvībā, ir ieslodzījis pats sevi — sava grēka un miesas 

cietumā. 

Tātad cilvēks var būt paša radītā ieslodzījuma vergs. Ja cilvēks ikdienā izliekas, 

viņš ir liekulis un melis. Ar katru izlikšanos viņš attālinās no sevis paša, no patiesības, 

kas ir viņā. 

Bet cilvēks visdziļākajā būtībā ir skaists, jo viņā ir Debesu Tēva dzīvības kristāls, 

kas ir kā sēkla, kura var augt un izveidoties par skaistu augļu koku un nest bagātīgus 

debesu augļus. 

Kāpēc cilvēks to neaptver? Kāpēc cilvēks to neapzinās? 

Bieži vien cilvēks sevi uzskata par neglītu, bet katrā cilvēkā ir Dieva dots 

skaistums. Ikvienā ir Dieva radītais skaistums, tāpēc meklēsim to un atradīsim! Ticēsim 

tam un pateiksimies par to Dievam! 

Cilvēks var būt patiesi skaists un arī tikai ārēji, miesā skaists. Skaistuma 

konkursos vērtētāji dalās: vieni vērtē ārējo skaistumu, citi — iekšējo. Ar to varam noteikt 

arī žūrijas līmeni — vai tā spēj vai nespēj patiesi novērtēt cilvēka skaistumu. Šoreiz mēs 

neņemam vērā žūrijas godīgumu. 

Cilvēks var būt skaists, būdams arī maza, apaļīga auguma. Pasaulē ir loti daudz 

skaistu cilvēku, tikai ne katrs ir spējīgs to saskatīt. Laimīgs ir tas, kurš otrā cilvēkā 

vispirms ierauga skaisto un tikai pēc tam novērtē pārējo, cilvēka būtībai raksturīgo. Ir 

viegli cilvēkā atrast kļūdas un grēkus. Tāpēc cilvēkam ir jācenšas izdarīt vispirms kaut ko 

labu. Arī otrs cilvēks spēs atbildēt vispirms ar labo. Tad pasaulē var veidoties skaistas 

attiecības. 

Daudzi cilvēki vēlas būt politiķi vai diplomāti, tādējādi ienesot pasaulē savus 

uzskatus, piepildot savu gribu. Cilvēkam dažkārt šajā pasaulē gribas būt varenam. Bet 

līdz ar nāvi šī varenība vairs nav spēkā. Pēc cilvēka gribas radusies varenība var izzust

jebkurā mirklī ar politisku vai morālu sakāvi, ar vecumu un daudzām citām dzīves 

likstām. 

Cilvēkam ir jāmācās radīt nezūdošas vērtības, kuras paliek pie viņa arī pēc šīs 

dzīves. Tādas vērtības var rosināt tikai Dievs. Ja mēs Dievam uzticamies, tad mūsos 

darbojas Dieva Svētais Gars, kurš sakārto cilvēku tā, lai viņš spētu radīt paliekošas 

vērtības, kuras gādā par cilvēka mūžīgo dzīvošanu. 

Cilvēks varbūt skaists un priecēt arī citus cilvēkus uz Zemes. Ar savu skaistumu 

viņš var priecēt arī Dievu. 

Mums jāpateicas Dievam par katru dienu, par visu, ko Dievs šajā dienā ir devis! 

Mums jāiemācās pateikties par dienišķo maizi, ko Dievs mums dod! 

Jāpateicas par to, ka esam skaisti un veseli, ka mums ir viss nepieciešamais, lai 

mēs dzīvotu! 

Ar pateicības vārdu Dievam mēs sniedzam Viņam savu mīlestību. Vienkāršie un 

patiesie vārdi: pateicos, Dievs, par to, ko man devi! — palīdz izveidot saikni starp 

cilvēku un Dievu. Ja esam izveidojuši šo patieso saikni, tad ar tās palīdzību mēs varam 

saņemt vēl un vēl. 

Iedomājieties platu upi ar augstiem krastiem! Kā nokļūt otrā krastā? Varam upi 

pārpeldēt, bet vēl jāuzrāpjas kraujā. Tad cilvēki, ja tas ir nepieciešams daudziem, uzceļ 

tiltu, kas savieno abus krasus. Un ikviens brīvi var nokļūt pāri upei. 

Līdzīgi jāizveido cieša saikne starp cilvēku un Dievu. Tikai šī saikne jāveido 

katram pašam. Lai izveidotos patiesi skaistā saikne, cilvēkam, dzīvojot ticībā, diena jāsāk 

ar lūgšanu, ar sarunu ar Dievu un jāpaļaujas uz Dievu. Šo dzīvo saikni izveidot ir grūti. 

Cilvēkam ik mirkli nepieciešams tiekties pie dzīvā Dieva. Tas nozīmē, ka ne tikai rīta 

lūgšana, bet arī darbs jāveic dzijā pateicībā Dievam, ka tas viss mums ir. 

Pateicība par darbiem, ko esam veikuši, dod prieku arī mums, jo uz šo pateicību 

Dievs mums sāk atbildēt ar izjūtām, ar veiksmes nodrošinājumu nākajamos darbos. Dievs 

gādā, lai mums nekā netrūktu, jo esam paļāvušies uz Viņu. 

Ik mirkli Debesu Tēvs dod mums visu, lai mēs dzīvotu. Mums jāprot paņemt tikai 

nepieciešamo, jo visu paņemt mēs nevaram. Loti daudzas lietas dzīvē mums ir liekas. 

Cilvēkam ir viegli kļūt mantkārīgam. Apkraujoties ar mantām, rodas jautājums, kur tās 

likt, jāraizējas par zagļiem. Tātad mantas cilvēkam ir par nastu. Ja to ir tik, cik vajadzīgs 

dzīvošanai, tad tas ir pietiekami. Ja cilvēkam mantu ir vairāk nekā ikdienai vajadzīgs, tad 

viņš var nonākt mantas verdzībā. 

Bagātajam ir visgrūtāk nokļūt Debesu Valstībā. Manta ir kā akmens peldētājam. 

Tas velk dziļāk un dziļāk ūdenī. Manta velk cilvēku pie pasaulīgām lietām un attālina no 

garīgām. Mantkārība novirza no pareizā ceļa. 

Jo vairāk cilvēkam mantas, jo vairāk uzmanības tā piesaista un neatliek laika sev 

pašam. Mantas uzkrāšana vai tās pieskatīšana atņem cilvēkam tik dārgo laiku, kas dots, 

lai viņš domātu par savu dzīvību un krātu debesu augļus. 

Nevienai mantai uz Zemes nav garš mūžs. Ēģiptes piramīdas stāv ilgāk, jo tās ir 

no akmens. Bet tai pat laikā būvētās celtnes vai izgatavotie priekšmeti gandrīz nav 

saglabājušies. Ja arī būtu saglabājušies, to saimnieki sen vairs nedzīvo uz Zemes. Tagad 

viņi mīt Debesu pasaulēs ar to gara bagātību, kuru sakrāja, dzīvojot uz Zemes. 

Nekur citur cilvēks nevar sakrāt gara augļus, kā vien dzīvojot pasaulē. Jūs 

jautāsiet — kā to var pierādīt? 

To mums ir pateicis Jēzus Kristus: Krājiet debesu bagātības, ko kodes un rūsa

nesaēd. Dieva Dēls to skaidri zina un mums tikpat skaidri ir pateicis Bībelē. Mums ir 

jātic Dieva Dēla vārdam. Ja teikts, lai krājam debesu bagātības un gādājam par savu 

dzīvību, tad mums tas ir jādara. 

Cilvēks mirstot var turpināt dzīvot vai arī mirt mūžīgi uguns un sēra jūrā. Arī tas 

Bībelē ir skaidri pateikts. Citas varbūtības nav. Ja cilvēks ir dzimis un uz Zemes ir dzīvs, 

tad uz Zemes un tikai šeit tiek cilvēkam dota unikālā iespēja dzīvi nodzīvot tā, lai dzīvotu 

un dzīvotu mūžīgi. 

Manta aptumšo cilvēka prātu. Tā cilvēku piezemē. Jo vairāk cilvēks aizraujas ar 

materiālām vērtībām, jo mazāk laika atliek garīgajām vērtībām. Manta kā purva staignājs 

var ievilkt cilvēku un nejaut viņam no tā izkļūt. 

Kā zināt, ka cilvēks ir kļuvis atkarīgs no mantas? 

Uzdodiet sev jautājumu: vai es spētu šodien atstāt visu šo iedzīvi kādam cilvēkam 

un doties uz citu dzīves vietu, līdzi ņemot tikai vienu ceļasomu ar visnepieciešamākajām 

lietām? 

Nabags, kam nekā nav, būs gatavs vienā mirklī, piecelsies un aizies. Bet 

bagātajam būs ļoti grūti izšķirties, ko ņemt, ko atstāt, vai vispār pamest savu bagātību. 

Izvērtējiet paši, vai esat atkarīgi no mantas? Daudzi nonāksiet pie secinājuma, ka 

tomēr esat atkarīgi no materiālajām vērtībām. 

Bet kā kļūt neatkarīgam no mantas un pasaulīgām bagātībām? 

To var panākt, ja cilvēks paļaujas uz Dievu, patiesi tic Dievam, nežēlo savu 

bagātību saviem tuvākajiem. Tad Dievs pakāpeniski var atbrīvot cilvēku no materiālās 

atkarības, no mantas verdzības. 

Cilvēks var būt turīgs, bet, pateicoties ticībai Dievam, viņš var tomēr būt 

neatkarīgs no mantas. 

Jāsāk ar paļāvību uz Dievu! Cilvēks savā lūgšanā var pievērsties Dievam tieši ar 

šo jautājumu: Dievs, palīdzi būt brīvam no mantas verdzības, no mantkārības! 

Ja cilvēks ik dienu Dievam to lūgs un arī pats sevī centīsies atbrīvoties no 

mantkārības, tad ar katru dienu šis pasaulīgais slogs no viņa taps noņemts. Tātad tas 

nozīmē, ka manta nevis jāmet laukā, bet ir jāiemācās atbrīvoties no materiālās atkarības. 

Cilvēkam jāaizdzen savs skopums. Un tas, kas viņam ir lieks, jāatdod tam, kam tā trūkst, 

vai jāaizmet kā nevajadzīgs. 

Mantkārība cilvēkā rada arī naudas kāri. Cilvēks sāk naudu krāt un krāt. Skaita to 

un vēlreiz pārskaita. Ja banka bankrotē, tad naudas pēkšņi vairs nav. 

Nauda ir materiālo vērtību apmaiņas līdzeklis. Tai jābūt tik, cik nepieciešams. 

Uzkrāta nauda zaudē savu jēgu. Cilvēks jūtas it kā drošībā, bet patiesībā viņš ir atkarīgs 

no šīs naudas. Naudaskāre cilvēku dzen postā, viņš nonāk naudas atkarībā un tajā pašā 

laikā zaudē savu brīvību. 

Ko mēs izvēlēsimies — naudu vai tomēr brīvību un neatkarību? Tas ir katram 

pašam jāizlemj. Vieniem naudas ir daudz, un viņi bauda pasaulīgos labumus, citiem 

naudas visu laiku trūkst. Bet pēdējiem ir/vieglāk, jo viņi nav atkarīgi no naudas 

daudzuma. Cilvēks strādā un nopelna sev iztikai, arī atpūtai. Cik viņš nopelnīs, tik arī 

iztērēs un nebūs atkarīgs no naudas. 

Neaizmirstiet par desmito dalu no algas, kas jums jāziedo Dievam! Dodot saviem 

tuvākajiem, jūs dodat Dievam. Šo daļu no algas veltījot cilvēkiem, tuviem vai pat 

nepazīstamiem, jūs dodat Dievam. Dodot jūs saņemsiet Dieva Svēto Garu, kas jūs spēs 

atbrīvot no mantkārības un naudas kāres. Dievs spēj atbrīvot no mantkārības katru

cilvēku, kurš pilda Dieva baušļus. 

Dieva baušļi cilvēkam ir likums. Vecā un Jaunā Derība izvērstā veidā pasludina 

Dieva likumus, kuri mums visiem jāpilda. Neviens cilvēks uz Zemes nevar būt ārpus 

Dieva likumiem. Mēs dzīvojam Dieva radītajā pasaulē, pār kuru pilnībā vara pieder 

Dievam. Cilvēki, debesis, Zeme un viss, kas uz tās, ir pakļauti Dieva darbības likumiem. 

Arī zemes gravitācijas spēks ir Dieva darbības likums. Pilnīgi viss ir pakļauts tām 

likumsakarībām, kuras ir iedibinājis Dievs. Nekāds spēks, nekāda vara tās nevar atcelt un 

nekad neatcels. 

Tātad mēs ik mirkli esam un būsim pakļauti Dieva likumiem, jo dzīvojam Dievā. 

Arī viena desmitā daļa no ienākumiem, kura jāziedo Dievam, ir Dieva likums. Likumu 

var nepildīt, bet pēc tam rodas sekas. Katrs Dieva likuma pārkāpums rada sekas. Kādas, 

to mēs jūtam ar laiku vai redzēsim taisnajā tiesā. 

Lai cilvēks ticētu Dieva Vārdam, viņam jātic Jēzum Kristum. Ticība Dieva Dēlam 

ir pamats ticībai Dieva esamībai. Neviens nevar nākt pie Debesu Tēva, kā vien caur 

vienpiedzimušo Dieva Dēlu. Tātad — ja mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tad 

mūsos ienāk Dieva Svētais Gars, kas ienes skaidrību par Dieva esamību. 

Ticībai jābūt stiprinātai no Dieva caur Jēzu Kristu. 

Ja cilvēks tic Dievam, bet nespēj pieņemt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tad viņa 

ticība ir vāja. Tāda ticība ir pašā ticības ceļa pirmsākumā. 

Ja cilvēks piesauc tikai Dievu, bet Jēzu Kristu nespēj atzīt un piesaukt, tad Dievs 

ar Svēto Garu viņam neatbild. 

Dievam viss ir radīts ļoti pilnīgs — Debesu Tēvs radīja Dieva Dēlu, Dieva Dēlā 

radīja visu, kas ir radīts, un tas viss tiek vadīts ar Dieva Svēto Garu. Tātad cilvēkam 

pieskaras Dieva Svētais Gars un ari cilvēks var ar Dievu sazināties tikai ar Svētā Gara 

palīdzību. 

Cilvēks nevar uzreiz aizsniegt Jēzu Kristu vai Debesu Tēvu. Visu varu Debesu 

Tēvs ir nodevis Jēzum Kristum, un cilvēks var saņemt no Dieva atbildi ar Svētā Gara 

palīdzību Jēzū Kristū. Tātad ceļš uz Patiesību un dzīvību ved tikai un vienīgi caur Jēzu 

Kristu. 

Cilvēkam pirmsākumā ir grūti saprast Dieva Patiesību, kas ir atklāta Bībelē. 

Dieva Patiesība pasaulē no Dieva ir nākusi septiņos Patiesības līmeņos. Pirmais ir 

visvienkāršākais, bet septītais ir visaugstākais Patiesības līmenis. Tātad, ja cilvēks Dievu 

neatzīst, viņš nevar pieskarties pirmajam Dieva Patiesības līmenim un viņā Patiesība 

nevar atklāties. Tāds cilvēks dzīvo pasaulē, paļaudamies tikai uz pasaulīgām vērtībām, 

Dievam netic, un viņam iet zudumā tās vērtības, kuras Dievs kā gādīgs Tēvs varētu 

atklāt. 

Ja cilvēks ir sācis iet Dieva iepazīšanas ceļu, ja atzīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, 

tad viņā var atklāties pirmais Dieva Patiesības līmenis, kurš var ienest apskaidrību 

daudzās lietās. 

Ja cilvēks turpina dzīvot bauslībā un iet Dieva iepazīšanas ceļu, tad viņā 

pakāpeniski var atklāties arī augstāks Patiesības līmenis un cilvēks sāk saprast Bībeles 

tekstu tā, kā to ir devis Dievs. Tad Dieva Vārds, kas nāk no Bībeles teksta, cilvēkā sāk 

dzīvot kā Patiesība un atklāties viņā ar patiesu Dieva spēku. Cilvēkam tad paveras 

daudzas iespējas, viņa prāts tiek izgaismots uz patiesi skaistiem un radošiem darbiem. 

Dieva ticības spēkā mēs iegūstam, iegūstam un vēlreiz iegūstam. Ikvienam cilvēkam ir 

dota iespēja ticēt tam, ka viss, kas ir radīts, arī cilvēks, ir radīts ar Debesu Tēva spēku

Jēzū Kristū. 

Līdz Debesu Tēvam neviens nevar aizsniegties kā vien Dieva Dēls. Tēvu neviens 

nevar redzēt, vienīgi Jēzus Kristus. Mums ir jātic Dieva Vārdam un nav jācenšas 

aizsniegt to, ko nevaram aizsniegt. Mums ir Jēzus Kristus. Ja mūsu ceļš uz Patiesību un 

dzīvību ved caur Jēzu Kristu, tad mums caur Dieva Dēlu arī ir jāsniedzas pie Debesu 

Tēva. 

Dievs pasaulē ir devis Veco un Jauno Derību, kas mums ir jāpilda. Mums nav 

tiesību taisīt nekādas atkāpes no Dieva Vārda un Dieva likuma. Ja Dievs pasaulē dod 

kādu liecību, tad Dievs arī nodrošina, lai tā būtu dzīva cilvēku vidū. Dievs pats gādā, lai 

Viņa Vārds mūsos būtu dzīvs un darbotos. 

Tieši Dieva Vārds mājo mūsos, jo ar to mēs tikām radīti. Ja cilvēks atzīst Dieva 

Vārdu, tad šī Vārda spēks viņā ir dzīvs un tas vairo viņa iekšējo spēku. 

Ja cilvēks pieņem Dieva Vārdu, kas rakstīts Bībelē, tad tas viņā darbojas kā Dieva 

spēks un atver daudzus jo daudzus vārtus uz viņa iespējām. 

Ja cilvēks neatzīst Dieva Vārda spēku, tad viņa miesā Dieva Vārda spēks 

nedarbojas. Tādā cilvēkā iestājas klusums, jo Dievs nedod savu Svēto Garu, un cilvēka 

gars sāk mirt. Cilvēks zaudē iespēju daudz iegūt no Dieva dotās bagātības. 

Ļoti žēl, ka liela dala cilvēku palaiž garām iespēju ik dienu saņemt Debesu Tēva 

stiprinājumu. Cilvēks tā var zaudēt tik daudz, ka pienāk mirklis, kad cilvēka gars ir uz 

nebūtības robežas. Tas nozīmē, ka cilvēka gars, kas pirmsākumā tika radīts skaists un 

pilnīgs, var nonākt līdz iznīkšanai. 

Debesu Tēvs ir ļoti gādīgs un katram cilvēkam vēl trīs reizes dod iespēju, lai 

izdzīvotu. 

Tātad — ja cilvēka gars ir nonācis uz iznīkšanas robežas, tas nozīmē, ka dzīvība 

cilvēka debesu ķermenī var izgaist. Šā cilvēka gara dzīvības spēks ir pietuvojies nullei. Ja 

Dievs nestiprinātu cilvēka garu ar savu spēku, tad viņā dzīvība izgaistu. Cilvēks 

nodzīvotu zemes dzīvi, nomirtu, un ar to būtu viss, bet šā cilvēka dvēsele aizietu uguns 

un sēra jūrā, lai tur mūžīgās ciešanās izpirktu savus grēkus. Neviens cilvēks vai eņģelis 

nevar un nevarēs dzīvot brīvi, līdz neizpirks savus grēkus. Protams, visātrāk tos var 

izpirkt tieši uz Zemes. 

Tātad, ja cilvēks ir nonācis uz gara dzīvības un nāves robežas, tad Dievs cilvēka 

garu stiprina, lai viņš tomēr izdzīvotu. 

Mums ir jāzina, ka Debesu Tēvs ikvienu cilvēku mīl un dod tam iespēju izdzīvot. 

Bet visam ir sava robeža. Ja cilvēks izaicinoši neievēro Dieva baušļus, tad arī sekas būs 

negatīvas. Dievs ir ļoti taisnīgs, un mums šis taisnīgums ir jāpieņem. 

Ja cilvēks ir saņēmis stiprinājumu no Dieva, to satver un sāk atgūt savas gara 

vērtības, tad par to ir prieks mums visiem. 

Jūs taču zināt daudzus piemērus, kad smagi grēkojis cilvēks tomēr atgriežas uz 

pareizā ceļa un vairs negrēko. Mēs visi priecājamies, ja krāpnieks vairs nezog vai nemelo. 

Mēs priecājamies, ja laulības pārkāpējs atgriežas ģimenē un vairs negrēko. 

Tātad ziniet — Dievs katram cilvēkam dod iespēju izdzīvot un mums šī iespēja ir 

jāizmanto! 

Jūs taču zināt, ka debesis ir Dieva goda tronis. Pie debesīm nedrīkst zvērēt. Bet 

jums jāzina, ka no debesīm Dievs uzrunā cilvēkus. Tā tas bija jau senos laikos. Tā tas ir 

arī tagad. Cieniet un godājiet debesis, lai arī kādā krāsā tās būtu vai arī kādiem mākoņiem 

klātas!

Mums visiem patīk zilas debesis un spoža saule. Tad mēs spējam sajust Dieva 

plašumu, varenību un gādību, lai mums klātos labi. 

Debesis dienā izstaro gaismu, bet naktī ienes mieru un klusumu. Mēs izjūtam 

debesis pirms negaisa vai vētras, izjūtam vakara sauli un zinām, kāds gaidāms rīts. Rīta 

saule izsaka visvairāk — tā vēsta par dienu, par Dieva klātbūtni. 

Jūs esat ievērojuši zeltaini baltu sauli, kas tik mīļi ar saviem stariem glāsta zemi 

un cilvēkus. Jūs esat ievērojuši arī pusdienas spožo sauli, kad šķiet — tā izdedzina visu 

lieko, kas ir uz Zemes. 

Debesīs vienmēr dzīvo Dieva Svētais Gars. Jūs jautāsiet, kā to var apjaust? To var 

izjust ar sirdi vai redzēt ar gara acīm. Dieva Svētais Gars ir balta, spoža un bezgalīgi mīla 

gaisma, kas reizē ir arī stingra un valdoša. Jo augstāk debesīs virs Zemes paceļas cilvēks, 

jo vairāk ir izjūtams Dieva Gars. 

Uz Zemes cilvēks ar savu klātbūtni pasauli ir piesārņojis. Katrs grēks un 

pāridarījums otram cilvēkam iesakņojas dziļi zemē, priekšmetos un visā, kas ir ap mums. 

Kaujas lauks, kur daudzi karavīri krituši, ilgi jo ilgi izraisa nospiedošu sajūtu: dala 

no cilvēku dvēselēm pametušas savu tiesu kaujas laukā. Pat savvaļas augi tur negrib augt, 

arī dzīvnieki izvairās no tādām vietām. 

Bet cilvēki mēdz darīt daudzas netiklas lietas, un tas viss jūtams uz zemes, arī 

dzīvokļu sienās un dažādos priekšmetos. Tādēļ Dieva Svētajam Garam šajā cilvēku 

radītajā haosā ir grūti. 

Dieva Svētais Gars ienes pasaulē un cilvēkos harmoniju, mieru un Dieva gribu. 

Tāpēc cilvēki bieži grib doties kalnos vai mežā, pie jūras vai upēm, kur rodama šī 

harmonija. Tur dabā valda miers un sakārtotība. Tur arī Dieva Svētā Gara klātbūtne ir 

reāla. 

Dieva Svētais Gars ienāk tādā cilvēkā, kurš sevi ir sakārtojis un dzīvo ticībā uz 

Dievu. Tāpat arī dabā Dieva klātbūtne ir jūtama debesīs, pie ūdens un klusos, skaistos 

dabas nostūros. 

Cik labi, ka mēs ik dienu redzam debesis — Dieva mājokli! Tur, tālu tālu aiz 

debesīm, ir Debesu pasaules un Dieva sagatavotā Debesu Valstība. Debesīs Dievs atklāj 

savu spēku un varenību ar dažādām dabas parādībām — zibeni, pērkonu, ziemeļblāzmu, 

varavīksni. Un tā katru dienu kādā Zemes nostūrī debesīs redzams kaut kas no Dieva. 

Mums jāmācās uzrunāt Dievu, kas ir debesīs! Ir jāmācās izjust debesis, jo tās ir 

daļa no Dieva radītās pasaules! 

Lidojot debesīs, cilvēku vienmēr pavada īpašas izjūtas. Lidot — tas nav kā staigāt 

pa zemi vai braukt ar laivu pa jūru. Tas ir vel skaistāk. Debesis cilvēks apjauš Dieva 

plašumu un varenību. No augstuma skatoties, cilvēki un mājas liekas mazi. Debesīs var 

izjust, cik plašs un varens ir Dieva Svētais Gars, kas mūs visus aptver vienlaikus. Mēs 

esam Dievā. Mēs visi esam Dievā. Tātad mēs visi esam viena Debesu Tēva bērni. 

Kāpēc tad mums ķildoties un strīdēties? Kāpēc būt greizsirdīgiem un skaudīgiem 

vienam uz otru? Mums ir jāmācās mīlēt savu tuvāko, jo tas taču ir mūsu brālis vai māsa. 

Un mēs mīlam savu brāli vai māsu. Bet kāpēc bieži vien otrs — kaimiņš vai kāds cits 

cilvēks — šķiet tas ļaunākais vai sliktākais? 

Jā, mēs redzam, kāds ir otrs cilvēks, bet kādi esam mēs paši? Biežāk cilvēkam ir 

jāvēro sevi un tikai tad jānovērtē otrs cilvēks. 

Ir jau viegli pateikt — pie visa vainīgs ir Jānis vai Pēteris. Bet varbūt paša cilvēka 

vaina pie grēka darbiem ir vislielākā?

Tik labi būtu, ja cilvēks varētu paškritiski paraudzīties uz sevi no malas! Tad viņš 

spētu sevi novērtēt daudz pilnīgāk. Bet uz mums daudzi cilvēki skatās no malas un mūs 

novērtē. Jā, cilvēka vērtējums ir tikai cilvēka vērtējums, bet tomēr ir jāieklausās, ko 

cilvēki par mums runā. Ja tā ir kritika, tad ne bez iemesla radusies. Varbūt ir kāds pamats 

tam, ko cilvēki spriež? 

Katram pašam ir jāatrod tas vidusceļš, pa kuru ejot viņš spēj būt prasīgs pret sevi. 

Neviens cits nespēs par cilvēku tā gādāt kā viņš pats. Tāpēc mācīsimies būt prasīgi pret 

sevi! 

Cilvēkā ir gars, kurš nes Patiesību no Dieva. Tātad katrā ir kaut kas taisnīgs no 

Dieva, kas spēj būt prasīgs. Ir jācenšas šajā dzīvē būt paklausīgiem savam garam, t. i., sev 

pašam. 

Cilvēka debesu ķermenis ir jau dzīvojis loti ilgi pirms šīs pasaulīgās dzīves. Un 

tagad, nonācis uz Zemes, tas dzīvo zemes miesā un ir cilvēka labais un gudrais draugs, 

kuram ik dienu var prasīt padomu. Jā, jūs varat sev jautāt, un jūs sagaidīsiet pareizo 

atbildi. Atbilde sekos, bet ne uzreiz. Dienu pēc dienas, paļaujoties uz Dievu un savu garu, 

jūs sajutīsiet, kā arvien biežāk nāk atbildes no jūsu sirds. Un ar to pašu mirkli sajutīsiet, 

ka neesat viens, bet jūsos mīt dzīvs gars, kurš ir gudrs, patiess un mīlestības pilns. 

Tik skaists ir tas cilvēks, kas atradis sevi! Tad viņš vairs nav viens, bet miesa, 

dvēsele un gars ir kā viens vesels. Tā ir liela bagātība, ja cilvēks ir atradis sevi un dzīvo 

kā viens vesels! 

Cilvēkam dzīvē gadās zaudēt tik daudz kā no pasaulīgām vērtībām, bet viņš atrod 

sevi un arī tās garīgās vērtības, kuras ir viņā pašā. Un viņš ir laimīgs. 

Tas, kas meklē, tas atrod! Tātad galvenais nav uziet dimanta raktuves vai zelta 

kalnus — labāk ir atrast sevi, jo tur ir tās izcilās vērtības, kuras Dievs mūsos ir radījis. 

Cilvēks ir bagāts ar sevi pašu, arto gara bagātību, ko Dievs viņam ir devis. 

Lai mūžīga ir mūsu pateicība Dievam, visa Radītājam!

VĀRTI UZ PATIESĪBU 

Zinātkāre cilvēkā mīt jau kopš bērna kājām. Jūs esat ievērojuši, kā mazs bērns 

gūst priekšstatu par pasauli. Viņu interesē pilnīgi viss. Lietas, kas pieaugušajam ir 

pierastas, mazam bērnam šķiet liels atklājums. Bērns dzīvo atklājumu pasaulē. Ik dienu 

tiek iepazīts kaut kas jauns. Bērnībā cilvēks visu aptver ātri, jo viņam tā ir dots. 

Bet kāpēc pieaudzis cilvēks pārstāj interesēties par neiepazītām lietām? 

Daži cilvēki iet izzināšanas ceļu, un šis ceļš var būt loti skaists. Bet daudziem 

liekas — es jau visu zinu, kam man vēl vairāk. 

Lūk, vienkāršs piemērs. Ja cilvēks skolā grib iepazīt kaut ko jaunu, tad viņš 

patiešām mācās un gatavs mācīties vēl un vēl. Ja skolniekam par mācībām zūd interese 

jau septītajā vai astotajā klasē, tad viņš nevēlas atvērt izzināšanas vārtus, kas ir ceļa 

sākums uz Patiesību. Tātad — ja cilvēkam ir interese par pasaules līmeņa zināšanām, tad 

viņš nonāks arī pie sevis un Dieva izzināšanas ceļa. 

Cilvēka vājums ir viņa slinkums. Slinkums mīt zemes ķermenī. Vieglāk ir neko 

nedarīt un nemācīties. Gars cilvēku dzen uz sevis izzināšanu. Gars pazīst zemes ķermeni 

un saprot, ka no tā aktivitātēm ir atkarīga debesu ķermeņa dzīvība. Ja miesa ir aktīva, tad 

var parādīties arī interese par garu un par Dievu. 

Cilvēka gars miesā sevi izteic ar cilvēka gribasspēku. Ja kādam ir gribasspēks, tad 

viņš var būt pārliecināts, ka tas ir viņa paša gars, kas liek mobilizēt miesu uz lieliem 

darbiem. 

Ja cilvēkā ir daudz grēku, tad gars miesu nevar aizsniegt, un cilvēkam ir grūti sevi 

aktivizēt pareizā virzienā. Mums jāsaprot, ka tikai pats cilvēks spēj sevi piespiest no rīta 

agri piecelties vai nomazgāties, vai arī izdarīt kādu nepieciešamu, bet nepatīkamu darbu. 

Pats cilvēks un tikai viņš pats var sevi virzīt uz pasaules un arī Patiesības izzināšanu. 

Kā tad miesā šis cilvēks spēj sevi mobilizēt? 

Bērna dvēsele ir skaidra un dzidra. Līdz ar to bērnā gars ir pārāks par pasaulīgo 

miesu, un tieši gars miesā dod pasaules iepazīšanas spēku un vairo gribasspēku uz 

daudziem izzināšanas procesiem. 

Pieaugušā cilvēka gars tiek atdalīts no pasaulīgās miesas ar dvēseli, lai cilvēks ar 

ticību Dievam un savu patieso dzīvi Dieva bauslībā atjaunotu šo svēto saikni. Tomēr arī 

pieauguša cilvēka dvēsele var būt tīra no grēkiem, un tad cilvēka gars atkal aptver miesu 

ar savu gaismu. Tad gars ik dienu vada un apskaidro miesu, un cilvēks pakāpeniski sāk 

iet Dieva Patiesības iepazīšanas ceļu. 

Ja cilvēks ir paspējis sakrāt daudz grēku, tad gars ir iecietināts dvēselē un miesa 

bez gara gaismas pasaules ceļos var viegli nomaldīties. 

Līdz ar grēka daudzumu cilvēka miesai sāk trūkt tā spēka, kas cilvēku ved pa 

patiesības izzināšanas ceļu. Tāda cilvēka miesa vienmēr prasīs daudz ēdamā, dzeramā, 

kāros naudu, izklaides un citus pasaulīgus labumus. Miesai nepatīk daudz mācīties un 

nepatīk arī izzināt garīgas lietas, jo tās miesai nav aptveramas. Tagad mēs saprotam, 

kāpēc cilvēks pārstāj interesēties par garīgām un nezināmām lietām. Tas notiek tāpēc, 

ka cilvēkā miesa ir guvusi virsroku pār garu. 

Cilvēkam vairāk patīk intrigas, dažādi sadzīviski labumi, bet lielais Patiesības 

izzināšanas ceļš paliek novārtā. Viņš izvēlas to vienkāršāko ceļu — labi paēst, pagulēt, 

izklaidēties un, iespējams, kaut ko arī pastrādāt. Pasaulīgas mantas un nauda tad ir liels

kārdinājums, kas panēm savā varā cilvēku visu. Bet mēs taču negribam vergot mantai! 

Tātad mums ir jāpiespiež sevi darīt daudzas tādas lietas, kas ved mūs pa sevis un 

Dieva iepazīšanas ceļu. Katrā cilvēkā var ienākt Dieva Patiesības graudi, bet tikai tad, ja 

mēs tos sevī ielaižam. Mums ir jāvēlas zināt vairāk un vairāk. Tas ir pats pirmais 

cilvēkam, kurš vēlas sākt sevis izzināšanas ceļu. 

Ja cilvēks nevēlas par sevi neko zināt, tad viņš arī neko neuzzinās — nedz par 

savu garu, nedz par savu dzīvību, nedz par iespēju būt dzīvam arī pēc šīs dzīves. Ja kāds 

domā, ka ikviens cilvēks, pat slepkava, debesīs dzīvos tikpat mierīgi kā taisns cilvēks, tad 

viņš maldās. 

Vēl līdz taisnajai tiesai Dievam debesīs viss ir sakārtots pēc visaugstākās 

taisnības. Tas nozīmē, ka gan pirms 1000 gadiem, gan arī tagad miesā miris cilvēks 

saņem taisnīgu spriedumu par ikvienu nodzīvoto dienu un par visu dzīvi kopumā. Katrs 

cilvēks pēc šīs zemes dzīves nonāk Dieva un Viņa eņģeļu priekšā un atkarībā no grēku 

daudzuma vai mazuma nokļūst vienā no septiņu dvēselisko līmeņu pasaulēm, kur izpērk 

savus grēkus. 

Dievs katram cilvēkam dod iespēju izpirkt savus grēkus, kaut gan uz Zemes to 

varēja izdarīt daudzkārt ātrāk. Tā ir mūsu šīs pasaules prioritāte, ka tikai šeit, kur ir 

dzīvojis Dieva Dēls, tikai uz Zemes ir dota ātra iespēja izpirkt savus grēkus. Kā to darīt, 

par to mēs lasām Jēzus Kristus Jaunajā Derībā. 

Cilvēka grēki ir par šķērsli, lai cilvēka gars vestu viņu pa Patiesības izzināšanas 

ceļu. Ja mēs lūgsim Dievam grēku piedošanu un piedosim pāridarījumus saviem 

tuvākajiem, ja mēs pildīsim bauslību un izpratīsim savus grēka darbus, tad sāks 

mazināties mūsu grēku daudzums. Jo mazāk cilvēkā grēku, jo vairāk gars spēs apskaidrot 

miesu. 

Dieva Patiesība cilvēkā ienāk ar Dieva Vārdu. Ja cilvēks sāk pieņemt Dieva 

Vārdu, tad viņā sāks ienākt Dieva Patiesība, kas pakāpeniski apskaidros cilvēka garīgās 

miesas šūnas — radīsies apskaidrība par daudziem jautājumiem un procesiem. 

Iedomājieties, ka cilvēka debesu ķermeņa visrupjākā šūniņa ir kā liela, apaļa 

kristāla lode, kurai ir loti specifiska struktūra — tās iekšiene ir īpaši harmoniskas 

struktūras veidojums, kurš var būt ļoti vienkāršs un vienlaicīgi sarežģīts. Tas spēj aptvert 

daudz informācijas un reaģē uz Dieva un cilvēka vārdu. Tas spēj sevi koncentrēt un 

ietekmēt visu cilvēka zemāko līmeņu darbību. Cilvēka gara miesas šūniņā ir smalkākas 

šūniņas. Tātad pakāpeniski — katrā rupjākā līmeņa šūniņā ir trīs smalkākā līmeņa 

šūniņas. Un katrā šā līmeņa šūniņā savukārt ir trīs smalkākas gara miesas šūniņas. Un tā 

līdz septiņdesmitajam līmenim. 

Katra līmeņa šūniņas satur atbilstošu informāciju, un tām ir spēja darboties. 

Vissmalkākās, septiņdesmitā līmeņa, šūniņas ir tiešā saiknē ar cilvēka dzīvības kristālu 

un ar Dievu. Visas debesu ķermeņa šūniņas ir tiešā enerģētiskā saiknē ar cilvēka gara 

sirdi, kurā mīt Dieva Gara daļiņa — mūžīgās dzīvības kristāls. 

Dievs ir pirmsākums visam, arī cilvēka dzīvībai. Tieši cilvēka gara sirdī un 

dzīvības kristālā ir koncentrēta un apslēpta Dieva Patiesība. Dzīvības kristāls ir paša 

Debesu Tēva pilnības grauds, kas satur Dieva Patiesību. 

Cilvēka gars nespēj uzreiz satvert Dieva Patiesību. Dievs ir nolicis cilvēkam ilgu 

dzīvības ceļu, pa kuru ejot, izpildot Dieva likumus, ir iespējams tuvoties un satvert šo 

Dieva Patiesību. 

Kā pirmais nosacījums tam, dzīvojot šai pasaulē, ir cilvēka taisnīga dzīve un

auslības ievērošana. Debesīs dziļākas Patiesības iepazīšana ir niecīga. Tā netiek dota, 

kamēr cilvēks neizpērk grēkus dažāda līmeņa dvēseles pasaulēs. Debesīs Dieva 

Patiesības iepazīšana ir dota tikai augstākajā Debesu pasaulē, kur dzīvo cilvēki, kuri 

savus grēkus ir izpirkuši. Vispilnīgākā Dieva Patiesības iepazīšana tiks dota Dieva 

bērniem Debesu Valstībā. 

Tagad mēs zinām, ka Dievs caur Jēzu Kristu ar Jaunās Derības vārdiem mums ir 

atvēris durvis uz Dieva Patiesības iepazīšanu. Ja cilvēks atzīst Jēzu Kristu un izvēlējies 

iet pa šauro, pareizo dzīves ceļu, tad Dievs no debesīm var pār cilvēku sūtīt Dieva 

Patiesības Garu, kas izgaismo cilvēku un paver vārtus, kuri savieno cilvēka gara sirdi un 

garu caur dvēseli ar miesu. 

Dieva Patiesība cilvēkā var ienākt un atklāties tikai no paša cilvēka gara sirds 

dziļumiem Dieva Patiesības Gara spēkā. Cita iespēja nav paredzēta. 

Ja cilvēks grib apgūt Dieva Patiesību, ar prātu un mācīšanos tas nav iespējams. 

Dieva Gara Patiesību ar pasaulīgo prātu nevar saprast. 

Nevar satvert gaisu ar roku, jo ar roku nav satverams gaiss. Tāpat arī cilvēka 

zemes ķermenis nespēj satvert savu garu ar zemes ķermeņa roku. 

Ja cilvēks sāk iet pa Dieva Patiesības iepazīšanas ceļu, atzīst Jēzu Kristu un pilda 

Dieva baušļus, tad cilvēka miesas šūnas sāk orientēties uz gara šūnām un sāk pārvērsties, 

un cilvēka gara gaisma var apspīdēt zemes ķermeņa šūniņas. 

Iedomājieties, ka arī cilvēka zemes ķermeņa šūniņa ir kā liela kristāla lode, kurā ir 

trīs smalkākas lodītes. Katrā no šīm smalkākajām lodītēm ir trīs vēl smalkākas lodītes, un 

tā līdz septiņdesmitajam līmenim jeb septiņdesmitkārt smalkākām šūniņām. 

Visas zemes ķermeņa šūniņas ir dažādi orientētas, katrai no tām ir atšķirīga 

funkcija. Kopumā zemes ķermeņa šūniņas veido paša cilvēka miesu, ko mēs ar aci 

redzam. Minētā cilvēka šūniņu struktūra ir smalkāka par zinātnei zināmo atomu un tā vēl 

sīkākajām sastāvdaļām. Dievs cilvēkam liedz darboties cilvēka smalkākajā struktūrā, lai 

nevarētu ļaunprātīgi iedarboties uz citiem. 

Tātad tikai Dievs savā spēkā un varenībā pārvalda cilvēku visdziļākajos un 

cilvēkam nepieejamajos līmeņos. 

Katrā no cilvēka zemes ķermeņa šūniņām ir vēl arī dvēseles līmeņa šūniņas, kas 

pastāv četrdesmit deviņos līmeņos. Katra līmeņa šūniņā ir septiņas smalkākas šūniņas. 

Kopumā katrā cilvēka visrupjākajā šūniņā, t.i., tajā iedomu kristāla lodē, ir cilvēka 

visu līmeņu šūniņas — miesas, dvēseles un gara šūniņas. 

Tātad cilvēka debesu ķermenis nav tāds mazs, savrups kamols, bet gan atrodas un 

dzīvo katrā mūsu miesas šūniņā, viscaur ķermenī. 

Vienkāršāk sakot — ir ķermenis ķermenī, tieši un precīzi aptverot rokas, kājas, 

galvu, t. i., visu augumu. Ja jūs aplūkojat rokas pirkstu, tad tajā ir jaušams arī gara miesas 

pirksts. 

Tāpēc ir tik būtiski saprast, ka miesai, savienojoties ar garu, nav tikai vieni vārti, 

teiksim, caur sirdi, bet tie ir pa visu miesu, no šūniņas uz šūniņu, no līmeņa uz līmeni. Arī 

cilvēka prāta šūniņas ir savienotas no miesas uz garu un otrādi. Cilvēks nevar aptvert 

Patiesību visdažādākajos jautājumos citādi, kā vien savienojoties ar savu garu. Dieva 

Patiesība aptverama tikai ar cilvēka garu. Ja cilvēks, dzīvodams saskaņā ar Dieva 

likumiem, ir spējis sevī radīt harmoniju un apstākļus, tad ar Dieva Svētā Gara palīdzību 

var ienākt Dieva Patiesība. Tā viņā ienāk ar Dieva Vārdu. Kad cilvēks lasa vai dzird 

Dieva Vārdu, šis Vārds nonāk viņā līdz tam līmenim, līdz kuram ir atklājies gars. Cilvēka

vārds nāk no viņa dvēseles un gara. Otrā cilvēkā tas var ienākt līdz tam līmenim, līdz 

kuram viņā ir atklājies gars. 

Ja viens cilvēks runā par garīgām lietām, bet otrā cilvēkā gars nav atklājies, tad 

otrs nespēs saprast, jo viņam nebūs ar ko saprast. 

Cilvēkā vārti uz Patiesību veras ticībā uz Jēzu Kristu ar Dieva Patiesības Gara 

spēku. Dieva Gars izgaismo cilvēkā dzīvības kristālu un gara miesu, kas Dieva spēkā var 

apgaismot cilvēka zemes ķermeņa prātu. 

Ja cilvēks sāk aptvert Dieva Patiesību, viņā dzimst pats cilvēks, kurš spēs iepazīt 

Dievu un sevi. Tādam cilvēkam slinkums ir svešs, jo viņa gars ved pa dzīvības ceļu. 

Cilvēkam ir jāizmanto katra dienas minūte, lai tā dotu prieku Dievam un viņam pašam. 

Dieva Patiesības izzināšanas ceļš ir bezgalīgs un mūžīgs. Dievs arvien spēs 

cilvēkam atklāt kaut ko jaunu un skaistu. Cilvēkam ir dota iespēja iepazīt Dieva pilnību. 

Mums katram ir dota iespēja būt pilnīgam. Atliek vienīgi gribēt. Daudziem ir jāsāk tieši 

ar to — jāgrib dzīvot un iepazīt visu, kas ir no Dieva! 

Kas ir vislielākais šķērslis ceļā uz Patiesības iepazīšanu? 

Vislielākais šķērslis uz Dieva un sevis iepazīšanu ir paša cilvēka grēks. Visi 

grēcīgie miesas darbi cilvēkā dzemdē nāvi. Miesa kalpo grēka likumam. Tātad, ja cilvēks 

paļaujas savas miesas iegribām, viņš ir miesas vergs. 

Cilvēka gars ved uz Dieva un sevis iepazīšanu. Cilvēka debesu ķermenis ir daļiņa 

no Dieva, tas nepazīst grēku. Grēks ir radies pasaulē. Tas radās līdz ar Ievas un Ādama 

grēkā krišanu. Kopš tā laika pasaulē ir grēks, un tas ved cilvēka miesu uz pazušanu. 

Tomēr, ja cilvēks paļaujas uz savu debesu ķermeni, tas viņu izved uz dzīvības ceļa un 

neļauj pazust. Ja cilvēks nespēj pretoties miesas iegribām, tad krīt grēkā. Grēks ir 

vislielākais šķērslis ceļā uz Dieva Patiesības iepazīšanu. Cilvēka grēks iecietina cilvēka 

garu, kurš citādi ir spējīgs vadīt cilvēku pa izdzīvošanas un dzīvības ceļu. 

Jēzus Kristus ir Patiesības ceļa gaisma!

CILVĒKA MIESAS DARBI 

Cilvēks pasaulē var darīt labus un ļaunus darbus. Šos darbus cilvēks var redzēt 

otru cilvēku darām un no tā mācīties. Labāk ir mācīties no citu kļūdām un neko sliktu 

nedarīt. Vairākums cilvēku, sākot jau no pusaudža gadiem, pasaulē izdara visādas 

nerātnības un arī sliktus darbus. Pēc tādiem darbiem, protams, drīz vien ir jūtamas sekas. 

Ikviens cilvēks saņem sava darba augļus: labs darbs nes labus augļus, slikts darbs vairo 

grēka augļus. 

Tātad mēs zinām, ka par katru darbu mēs saņemam algu. Var teikt, ka par dažiem 

darbiem neviens naudu nemaksā. Bet pasaulē pastāv Dieva likums, kurš nosaka atlīdzību 

par katru darbu. 

Ja cilvēks ir sapratis sava grēka darba jēgu un sekas, tad viņš varbūt vairs tādu 

grēku nedarīs. Arī tad, ja cilvēks vēl nav lasījis Dieva baušļus, atbildība par Dieva likumu 

pildīšanu vai nepildīšanu tik un tā pastāv. Pasaulē cilvēku vidū ir zināms, kuri tiek 

atzīmēti kā cilvēku ļaunie darbi un kuri – kā labie darbi. 

Mēs zinām, kādas var būt cilvēka rakstura īpašības. Tās ir iedalītas divās grupās – 

cilvēka labās un sliktās īpašības. No tā mēs varam saprast, uz ko mums tiekties. Cilvēks 

pēc šīm īpašībām var sevi salīdzināt ar otru cilvēku. Rakstura īpašības nerada grēkus. Tās 

tikai raksturo cilvēku pēc viņa darbiem un viņa būtības. 

Lai cilvēks iepazītu, kādi ir skaistie darbi, ir jāzina par cilvēka grēka darbiem. 

Kādi ir cilvēka miesas grēka darbi? 

Mums jāatceras, ka katrs grēks krājas cilvēka dvēselē. Kā bites no ziediem sanes 

medu un krāj šūniņās, tā arī cilvēks, kas darījis grēka darbus, dvēseles šūniņās ik reizi 

uzkrāj savus grēkus. Cilvēka dvēseles šūniņas ir veidotas tā, ka tajās uzkrājas cilvēka 

grēki. 

Dažādu līmeņu dvēseles šūniņas savstarpēji uztver visu informāciju par cilvēka 

pastrādāto grēka darbu. Tās iekrāsojas dažādās krāsās, pārveidojas un kļūst gara gaismas 

necaurlaidīgas. Ja cilvēkā ir maz grēku, tad viņa gara gaisma spēj spīdēt cauri cilvēka 

dvēselei un izgaismo miesu. Jo vairāk cilvēka dvēselē ir grēku, jo tā klust tumšāka un 

cilvēka gars top aizvien nošķirtāks no cilvēka miesas. 

Ja cilvēkā ir ļoti daudz grēku, viņš kļūst par savu grēku vergu. Ar grēku cilvēks 

sevī pamazām rada grēka dēmonu, kurš sāk valdīt pār viņa miesu un prātu. Parasti 

dažādiem cilvēkiem ir nosliece uz atšķirīgiem grēka darbiem. Ja cilvēks ir varmācīgs, 

viņš dzīvē dara daudz varmācību. Ja skatās filmas ar varmācības pilniem sižetiem, tad 

tādā veidā sevī pakāpeniski var radīt varmākas dēmonu. Tādam cilvēkam būs nosliece ne 

tikai uz varmācību, bet zināmos kritiskos brīžos viņš var nevaldīt pār sevi un nodarīt 

ļaunumu. 

Smagu grēku iespaidā cilvēks var novest sevi pie ārprāta robežas, t.i., var kļūt 

nekontrolējams. Zemes ķermenis tad zaudē saprātu, un virsroku gūst cilvēka dvēseliskajā 

līmenī dzimušā dēmona prāts. Ja kādreiz cilvēkā varēja ienākt kāds dēmona gars un viņā 

darīt ārprāta darbus, tad tagad vainīgs var būt tikai pats cilvēks. Visi dēmonu gari ir 

uguns un sēra jūrā, pār cilvēkiem tiem vairs nav un nebūs varas. 

Tātad ziniet — ja ļausiet vaļu miesas grēka darbiem, tad kādā dienā jūsu veselais 

miesas saprāts pēkšņi var tikt aptumšots ar paša dvēselē grēkos radīto dēmona spēku. 

Ja jūs iedomātos divus svaru kausus un uz viena uzliktu miesas veselo saprātu un

spēku, uz otra — dvēselē esošo grēka spēku, tad varētu salīdzināt, kuram ir lielāka vara. 

Ja cilvēka dvēselē mītošo grēku vara ir lielāka par miesas iespējām, tad pār viņu valda 

paša radītais grēka dēmons. 

No tā saprotiet, ka katra grēcīga cilvēka dzīvē var pienākt tāds kritisks mirklis, 

kad cilvēks ir pakļauts grēka darbiem. Tāda cilvēka dvēselē sakrāto grēku daudzums ir 

milzīgs. Šeit nav runa par grēka darbiņiem, bet gan par lieliem, sistemātiskiem cilvēka 

miesas grēka darbiem. Dienām ilgi uzkrātie grēki pārveido cilvēka dvēseli par grēka 

leģionu. Un cilvēka dvēseles šūniņas ir piepildītas ar grēku, tās savstarpējā spriedzē un 

savienojumā veido dvēselisku grēka formu. 

Ko cilvēks ir pielūdzis, par to ir pārtapusi viņa dvēsele. Ja cilvēks ir pielūdzis 

kādu elku, tad viņa dvēsele arī sāk līdzināties šā elka izskatam. Ja cilvēks nav ticējis 

Dievam, tad nav radusies iespēja, kā šo cilvēku glābt. 

Jēzus Kristus pasaulei ir darījis zināmu ceļu, kā grēku piedot un kā no tā 

atbrīvoties. Tikai ticība Dievam un ticība uz grēku piedošanu cilvēkam var dot iespēju 

uzsākt ceļu sevis glābšanai. 

Tātad — kādi ir tie miesas darbi, kas cilvēkā rada grēku un ved to uz pazušanu? 

Cilvēkam pasaulīgas iekāres ir brīvi pieejamas un daudziem ļoti tīkamas. Mēs 

bieži varam vērot, ka mūsu miesa kaut ko loti vēlas. 

Sākumā tās ir vienkāršas prasības, kas saistās ar ēšanu. Cilvēkam gribas ēst bieži 

un daudz. Tā ir tad, ja viņš sevi nedisciplinē, ļauj brīvu vaļu miesas vēlmēm. Ja miesai 

dodam šo vaļu, tad drīz vien varam secināt, ka izsalkums mūs pavada ik mirkli. 

Bet, ja cilvēks sevi disciplinē, t.i., ēd noteiktās stundās, ēdiena daudzumu 

kontrolē, pat nedaudz ierobežo, tad miesa drīz vien pakļaujas viņa gribai. Un tas ir 

uzteicami. Cilvēks jūt, ka viņš ir saimnieks pār sevi. Par to mēs varam pārliecināties arī 

daudzās citās dzīves situācijās. 

Piemēram, ir sākusies peldsezona, bet ūdens vēl ir diezgan auksts. Kāds cilvēks 

koncentrē sevi un ar gribasspēku piespiež sevi izpeldēties. Kāds cits arī to mēģina, bet, jo 

dziļāk viņš iebrien ūdenī, jo lielāks drebulis pārņem viņa miesu — miesa pretojas, jo tai 

patīk silts ūdens. Un šis cilvēks, iespējams, padodas miesas vēlmei un nolemj nepeldēt. 

Protams, cilvēkam ir brīva izvēle, bet tā mēs varam sevi novērtēt — cik liels ir mūsu 

gribasspēks un kāda ir mūsu vara pār pasaulīgo miesu. 

Līdzīgi mēs dzīvē cīnāmies ar miesas iegribām, kas saistās ar grēku. Cilvēka 

miesas grēcīgie darbi ir laulības pārkāpšana, netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, 

burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, viltus mācības, 

skaudība, slepkavība, plītēšana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas. 

Piemēram, ģimenē vīrs un sieva kopā ir nodzīvojuši desmit gadus. Reiz viņi 

atpūšas saviesīgā pasākumā, visi ir ļoti līksmi, ir tik daudz jauku un skaistu seju. 

Alkohols aktivizē miesu, un cilvēks sāk kārot kaut ko jaunu, nebijušu, jo līdzās esošais 

cilvēks jau ir pārlieku pazīstams. Acis ierauga pavedinošu skatu, cauri miesai izskrien 

uzbudinošs vilnis, prāts aptumšojas, un šis ģimenes cilvēks varbūt sāk piepildīt savu 

vēlmi — iegūt citu, agrāk neiepazītu cilvēku. Bet ir teikts — tev nebūs pārkāpt laulību! 

Šis Dieva bauslis ir jāpilda ikvienam. 

Ja cilvēks ir vājš un nespēj pretoties savas miesas iegribām, viņš var sagrēkoties. 

Ja cilvēks ir pārkāpis laulību, tad pār viņu nāk grēks. Vienas nakts grēks var aptumšot 

cilvēka dvēseli un prātu. Jā, tikai viens grēks — un dvēsele var kļūt tumša. 

Bet laulības pārkāpšana ir liels grēks. Cilvēka dvēsele stipri aptumšojas, un

cilvēks uz pasauli sāk skatīties caur šā grēka prizmu. Un iepriekšējais grēks dzen viņu uz 

jaunu grēku. 

Iedomājieties — jūs skatāties caur tīru mašīnas logu. Viss ir labi redzams. Pēkšņi 

garāmbraucošā mašīna apšļāc logu ar dubļainu ūdeni. Tagad pa logu jūs pasauli skatāt 

caur dubļainu kārtiņu. Saredzēt, protams, ir iespējams, bet daudz sliktāk, jo dubļi traucē. 

Tāpat arī naktī padarītais grēks pārklāj dvēseli ar grēka apvalku, kas nostiprinās 

cilvēka dvēselē. Cilvēka debesu ķermeņa acs vairs nespēj tik skaidri saskatīt miesas 

stāvokli, tāpat gars nespēj tik labi izjust miesas sajūtas un prasības. Gars vairs nespēj tik 

labi un pilnīgi vadīt miesu kā iepriekš. Cilvēks vienā dienā ir zaudējis daudz. 

Ja cilvēks necenšas ticībā uz Dievu grēku izpirkt un piedot, tad cilvēks paliek šā 

pirmā padarītā grēka iespaidā. Nākamajā pavedinošajā situācijā gara nespēkā un dvēseles 

iespaidā cilvēks vieglāk pakļaujas miesas iegribām un varbūt atkal sagrēko. Tātad vēl 

viena dubļu kārta pārklāj cilvēka dvēseli. Un dienu pēc dienas miesa nes jaunus grēka 

darbus. Šie lielie, neizpirktie grēka darbi cilvēku sāk pārveidot. Mainās ne tikai viņa 

dvēsele, bet arī viņa ārējais izskats. 

Vispirms, protams, mainās cilvēka acis. Acs tiešām ir cilvēka dvēseles spogulis. 

Tāpēc bieži vien tuvi cilvēki viens otrā ļoti ātri spēj nojaust grēka darbu. Mainās arī 

miesas un dvēseles smaržas. Grēka darbi var izmainīt cilvēku gandrīz līdz nepazīšanai. 

Kam acs ir vērīga, tas ir pamanījis pārmaiņas ilgi pazīstamos cilvēkos; vieni mainījušies 

uz labo pusi, bet citi — uz slikto. Diemžēl daudziem cilvēkiem grēka darbi var kļūt arī 

par dzīves normu. Viņi domā, ka tā dara visi, bet patiesībā šo domu rosina dvēselē 

mītošais grēks, kas sevi aizstāv un dzen cilvēku uz jaunu grēku. 

Protams, vajag apstāties un vairs negrēkot! Tas nav vienas dienas darbs. Ja Dievs 

grēku nepiedos, tad tas cilvēkā joprojām dzīvos un dzīvos tikmēr, kamēr Dievs viņam 

piedos. 

Tātad cilvēkam nav izvēles. Ja viņš grib atbrīvoties no grēka, viņam jālūdz Dievs 

piedot grēkus un attiecīgi jāpiedod savam tuvākajam, kā arī jāatturas no turpmākiem 

grēka darbiem. Un tikai tad, kad cilvēks šo grēku būs sapratis, ar savu ticību Dievam 

izpircis, tikai tad Dievs to piedos. 

Grēku piedošanas cels ved caur Jēzu Kristu. Mums jāmācās atzīt Dieva Dēlu, 

jāpieņem Dieva Jaunā Derība, caur kuru mums ir zināms grēku piedošanas cels. Ja 

cilvēks Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu nepieņem, tad uz viņa grēki paliek un krājas līdz ar 

katru jaunu grēku. Cilvēkam ir jāzina un jāiet šis grūtais piedošanas ceļš, kuru mums ir 

parādījis Jēzus Kristus. 

Katrs atšķirīgs miesas grēka darbs cilvēka dvēselē ienes arī dažādu stāvokli. 

Grēks viņā rada sekas — kā miesā, tā dvēselē un arī garā. Tātad no grēka cilvēkā cieš 

viss. 

Negrēkojiet! Pildiet Dieva baušļus! 

Mācieties piedot un piedodiet saviem tuvākajiem! 

Lūdziet Dievu par grēku piedošanu! 

Paļaujieties uz Jēzu Kristu, un Viņš jūs vadīs pa patieso dzīvības ceļu!

PIRMAIS BAUSLIS 

Dievs caur pravieti Mozu pasaulei darīja zināmus Dieva desmit baušļus. Mēs tos 

varam lasīt Bībelē un saprast, ka tie ir Dieva baušļi (II Mozus 20:1—17). Šie baušļi ir 

pamatprasība cilvēkiem, tie ir Dieva likumi, kuri mums visiem jāievēro. Ja cilvēks pilda 

visus desmit baušļus, tad, atzīstot Jēzu Kristu, viņam ir iespējams izpildīt arī divus 

visaugstākos baušļus — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Lai iemācītos 

mīlēt Dievu un savu tuvāko, jāizpilda katra desmit baušļos iekļautā Dieva prasība. Jēzus 

Kristus Jaunajā Derībā parāda ceļu, kā panākt, lai cilvēks izpildītu visaugstākos Dieva 

baušļus, kā iemantot mūžīgo dzīvību. 

Mums katram ir jādomā, kā dzīvot, lai ikviens no mums būtu dzīvs pēc šīs dzīves, 

kā nodzīvot šo dzīvi, lai spētu ieiet Debesu Valstībā. 

Tātad pirmā prasība — jāpilda Dieva desmit baušļi. 

Dieva pirmais bauslis — 

Es esmu tas Kungs, tavs Dievs. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Netaisi 

sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, 

nedz pēc tā, kas ir ūdeni zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas 

Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs. 

Pirmais bauslis no desmit ir arī visaugstākais. Tas nozīmē, ka ikviena cilvēka 

atbildība par šā baušļa pildīšanu arī ir vislielākā. 

Debesis, Zemi, cilvēkus un visu, kas ir uz Zemes, ir radījis Dievs. Visa 

pirmsākums arī ir Dievs. Dzīvības spēks mūsos arī nāk no Dieva. Viss, kas mēs esam, 

viss ir no Dieva. Mums tas jāatzīst kā Patiesība. 

Tā ir Dieva visaugstākā prasība - cilvēkam Dievs jāatzīst kā visa Radītājs, jo tā tas 

patiešām ir. 

Ja cilvēks neatzīst Dievu, tad viņš nevar atzīt, ka visu ir radījis Dievs. Ja cilvēks 

neatzīst Dievu, tad viņš maldās savas dzīves ceļos un nespēj atrast Patiesību. Tādi cilvēki 

sāk pielūgt citus dievus, tēlus vai dievekļus, tātad tos, kuriem ar Zemes, debess un 

cilvēku radīšanu nav nekāda sakara. 

Daudzi jo daudzi debesīs bija gribējuši kļūt lieli un vareni, sagrābt Dievam 

piederošo varu, uzveikt svētos. Bet tas nav iespējams. Nav iespējams uzvarēt Dievu, kas 

visu radījis tā, ka viss ir Viņā un Dievam ir pilnīga vara pār ikvienu radījumu. 

Jūs esat dzirdējuši vai redzējuši, ka vesels cilvēks pēkšņi nomirst. Ārsti meklē un 

atrod iespējamo vainu, kas izraisīja nāvi. Bet tās jau ir tikai sekas. Kāpēc šis cilvēks 

pēkšņi nomira? Tāpēc, ka Dievs bija izlēmis viņu paņemt debesīs tieši tajā dienā. 

Cilvēkam nav iespējams izmainīt Dieva gribu. Tā vienmēr ir likums, kurš darbojas 

absolūti un pilnīgi. Tātad neviens nav spējīgs apturēt nāvi, ja tā nāk pār cilvēku pēc Dieva 

gribas. Tas tā notiek — un viss. Dieva vara ir pilnīga un aptver visu, kas ir radīts. 

Ja cilvēks savā vājumā atzīst citus dievekļus, tad ar to mirkli viņš ļoti daudz 

zaudē. Par elku vai viltus praviešu pielūgsmi pār šo cilvēku nāk Dieva dusmas, un 

iestājas liela atbildība. 

Tātad ziniet — par citu dievu, elku vai dievekļu pielūgšanu pār cilvēku nāk Dieva 

dusmas. Uz tādiem cilvēkiem ir redzama Dieva dusmu zīme. 

Cilvēks sākumā var nezināt par Dievu, ja viņš ir vēl jauns vai dzīvojis tādā vidē, 

kur par Dievu nemāca. Tad Dievs savu bērnu ved pa Viņa iepazīšanas ceļiem. Tātad nav

nepieciešamības uzreiz ķerties pie kāda elka vai arī cilvēka pielūgšanas. Nāks laiks un, ja 

cilvēks gribēs, viņš Dievam sāks ticēt, jo Dievs ļoti vēlas, lai katrs cilvēks zinātu un 

ticētu, ka visu, kas ir, un arī cilvēku pirmsākumā ir radījis Dievs. 

Bet cilvēkam piemīt tieksme iet pa vieglāko, pa viltus ceļu. Tas platais viltus ceļš 

vienmēr ir vieglāks. To var vienā dienā vai mēnesī iepazīt, tad pa to iet un sākt pielūgt 

kādu no dievekļiem. Parasti viltus ceļu iezīmē daudzi pasaulīgi labumi. Tam visam ir 

raksturīgs ārējs skaistums, pievilcība, naudas vai kādu citu labumu pārpilnība. Tāds ceļš 

ir vilinošs un ērts. Vāju cilvēku šis kārdinājums ātri vien ieved neceļos. Viltus ceļā 

cilvēku ievelk paļāvība uz ātru un it kā skaistu gala rezultātu. 

Dažādu sektu un antikristu reliģiju dogma ir viltīga, tā piesola visīsāko ceļu uz 

laimi un dzīvošanu debesīs. Tādas reliģijas apgalvo, ka to norādītais ceļš ir visīstākais un 

visīsākais, lai nokļūtu paradīzē. Diemžēl neviena tāda antikristu reliģija nezina, kas ir 

Paradīze, kas ir Debesu Valstība. Šo sektu un reliģiju vadītāji paši neaptver, ka katra 

cilvēka dzīvība ir no Dieva dota un ka tā atgūstāma tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu. 

Tāds ir Debesu Tēva likums — dzīvība iegūstama tikai caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 

Visu varu spriest taisno tiesu pār cilvēkiem Dievs atdevis Jēzum Kristum. 

Tātad dievekļu pielūgšana cilvēkam nedod neko labu. Bet atcerieties — par 

dievekļu un elku pielūgšanu pār cilvēku nāk Dieva dusmas! Cilvēks nedrīkst zemoties 

dievekļu priekšā! 

Mūsu Debesu Tēvs ir taisnīgs Dievs. Viss tiek spriests pēc visaugstākās taisnības. 

Mēs varam būt laimīgi, ka mūsu Dievs ir vistaisnīgākais un neviens nevar līdzināties 

mūsu Debesu Tēva pilnībai un taisnībai. Visa Dieva taisnība tagad ir iemājojusi Jēzū 

Kristū. Mēs, kas ticam uz Jēzu Kristu, varam būt laimīgi, jo nāks diena, kad katrs no 

mums ieraudzīs Dieva Dēlu sēžam Dieva tronī un spriežam taisno tiesu. 

Jums jāzina, kas cilvēkā notiek, ja viņš pielūdz elkus un dievekļus. Cilvēks, 

dzīvojot uz Zemes, saņem daudz informācijas par dažādām garīgām tēmām. Ja cilvēks 

studē pasaulīgas zinātnes, bet neiet pa Dieva iepazīšanas ceļu, tad viņa prāts uzkrāj tikai 

pasaulīgas zināšanas. Tātad Dieva pirmo bausli tas neskar. 

Tikko kā cilvēks sāk pievērsties garīgu lietu izzināšanai, tā uz viņu sāk darboties 

pirmā baušļa prasības. Ja cilvēks interesējas vai apspriež jautājumus par dažādām sektām 

un reliģijām, tad tas ir izzināšanas līmenis un nekāda atbildība par to nenāk. 

Bet, ja cilvēks sāk ticēt kādai no reliģijām, kura nav no Dieva, viņam nākas 

atbildēt pēc Dieva pirmā baušļa prasībām. Tikko cilvēks ir pieņēmis un sāk ticēt kādam 

no dievekļiem vai elkiem, tā pār viņu nāk Dieva dusmas. Tāds cilvēks ir iezīmēts ar 

Dieva dusmu zīmi, to redz arī eņģeļi, kas ir visapkārt šim cilvēkam. 

Tādā cilvēkā ar Dieva spēku aizveras visas dvēseliskā līmeņa šūnas, un viņa gars 

tiek iecietināts. Dievs cilvēka garu iecietina, lai tas vienā mirklī neietu bojā. 

Katrā cilvēkā ir Dieva radīts gars, kurš skaidri zina, ka viņu ir radījis Dievs, kurš 

zina, ka visu, kas ir, radījis Dievs. Tātad katrā no mums dzīvo Patiesība par patieso 

Dievu. Mēs varam būt laimīgi, ka katrā no mums ir dzīvā liecība par patieso Dievu. 

Mums nav jāmeklē šī Patiesība kaut kur tālu aiz trejdeviņām zemēm, bet tā ir mūsos 

dzīva. Cilvēkam ir jāmācās atrast sevi, tad viņš atradīs arī Patiesību par Dievu. Sevi mēs 

varam atrast, ja dzīvojam godīgi un pildām Dieva baušļus. Tad dvēselē nekrājas grēks un 

gars var savienoties ar pasaulīgo miesu un to apskaidrot. 

Tātad, ja cilvēks Dievu neatzīst, ja pielūdz kādu no dievekļiem, tad pār viņu nāk 

Dieva dusmas.

Ja cilvēks pārkāpj valstī noteikto likumu, tad jānes atbildība par pārkāpumu un 

cilvēks pēc tiesas sprieduma saņem sodu. Ja šis pārkāpums ir loti nopietns, tad jānes 

kriminālatbildība. Ar tiesas spriedumu par smagiem noziegumiem cilvēks var nokļūt 

cietumā. 

Bet ziniet, ka par dievekļu un elku pielūgšanu jūsu gars arī tiek iecietināts. 

Cilvēka gars arī var nokļūt cietumā — dvēseles cietumā. Par miesas grēka darbiem, 

dievekļu pielūgšanu, elku kalpību, viltus mācībām jānes smaga atbildība. Dievs cilvēka 

garu nošķir no miesas, iecietinot dvēseli ar grēka čaulu. Par vissmagāko grēku ir 

vislielākā atbildība un arī vissmagākais sods. Mums jāsaprot, ka pēc jebkura Dieva baušļa 

nepildīšanas nāk Dieva sods, kas izpaužas grēkā un grēka sekās. Ja grēks ir izdarīts, 

dvēsele šā grēka iespaidā tiek pārvērsta, un izmainās visa cilvēka patiesais stāvoklis. 

Ziniet — jo lielāks grēks, jo lielāka atbildība! Par pirmā Dieva baušļa nepildīšanu 

pastāv vislielākā atbildība. Tagad jūs to zināt, tādēļ pasakiet arī citiem cilvēkiem, kuri 

varbūt to nezina. Ja kāds jūsu pazina pielūdz, piemēram, Krišnu, tad pasakiet viņam, ka 

tai ticībā nav meklējama laime un dzīvība. 

Laime un dzīvība ir meklējama pie patiesā Dieva, kurš ir radījis debesis, Zemi, 

cilvēkus un visu, kas ir. Pasakiet tam cilvēkam, ka par dievekļu pielūgšanu jānes 

vislielākā atbildība, pār cilvēku nāk patiesā Dieva dusmas. Vai tad nav teikts, ka Dievs 

izdeldēs katru bezdievi un tie sadegs kā salmi ugunī? Bezdievis ir cilvēks, kurš neatzīst 

patieso Dievu. 

Ikviens cilvēks pats var secināt, vai viņš ir bezdievis vai nav. Tātad, ja cilvēks 

neatzīst Dievu kā visa un arī viņa Radītāju, tad viņš ir bezdievis. Katram pašam jānonāk 

pie šā secinājuma. Ja cilvēks būs nonācis pie tā, tad viņš varbūt meklēs arī otru ceļu un 

uzdos jautājumu — bet kas tad ir Dievs, par kuru visi runā? 

Šis svarīgākais un varbūt pirmais jautājums cilvēkam sev ir jāuzdod un pašam uz 

to ir jāmeklē atbilde. Sakrāt grēkus ir viegli. Bet grēks taču cilvēku smacē un moka. 

Kāpēc ir jāmokās paša radītajos grēkos? Kāpēc jāvergo paša radītajam grēkam? Kāpēc? 

Ja cilvēks pielūdz kādu no dievekļiem, tad viņa dvēsele grēka iespaidā 

pakāpeniski pieņem šā dievekļa izskatu. Tā patiešām tas ir. 

Ja cilvēks ir pielūdzis sātanu, tad ar katru jaunu grēku par kalpošanu tam cilvēka 

dvēsele pakāpeniski iegūst sātana izskatu. Tāda cilvēka dvēsele pēc gada jau var 

izskatīties kā pats nelabais — ar ragiem uz galvas, ar Jaunuma pilnām acīm, gariem 

nagiem, garu apmatojumu un sātana kājām. Tas viss veidojas cilvēka dvēselē, ja viņš 

pielūdz nelabo. No tāda cilvēka nāk īpaši netīkama smaka, visapkārt viņam ir ļaunuma 

pilna aura. Varbūt jūs esat ievērojuši, ka ir nepatīkami atrasties dažiem cilvēkiem blakām, 

gribas tikt no tādiem iespējami tālāk. Tātad — ko cilvēks sevī sējis, to arī pļauj. Ko 

pielūdzis, tas viņā arī iemitinājies. 

Tāpēc nedodiet sevī vietu elkiem un dievekļiem, nevienam, kas nes ļaunu un 

viltu! Lai jūsu sirdis, kas savienotas ar garu, ir ceļa rādītājas! Sirds neļaus cilvēkam 

kļūdīties. 

Ja cilvēks vēl īsti netic Dievam, bet paļaujas uz visaugstāko Radītāju, tad Dievs 

izvedīs viņu uz pareizā ceļa. Dievs grib, lai katrs atzītu Viņu kā savu Tēvu. Pateiksimies 

Dievam par lielo gādību! Turēsimies pie patiesā Dieva, kas ir mūsu Kungs! 

Pasaulē ir ļoti daudz dažādu dvēseliska un garīga līmeņa filozofiju. Katra no tām 

mēģina cilvēku pārliecināt par kaut kādu savu patiesību. Patiesība ir viena, un tā ir pie 

Dieva. Ja Dievs caur kādu cilvēku atklāj daļu no Patiesības, tad cilvēku sirdis spēs satvert

Patiesības graudu, un viņi pieņems rakstīto liecību. Visas pārējās filozofijas liecības vai 

reliģijas, kuras nenāk ar Dieva svētību, cilvēku sirdis nepieņems, jo cilvēka gars Dievu 

pazīst. 

Ja cilvēks ieklausīsies savā sirdsbalsī, tad viņš atšķirs Patiesību no nepatiesības. Ja 

viņš paļaujas tikai uz sava prāta spējām, tad prāts diemžēl nevarēs atšķirt Dieva Patiesību 

no nepatiesības, jo cilvēka zemes ķermeņa prāts Dievu nepazīst. 

Mēs zinām, no kā Dievs radīja cilvēku. Dievs izveidoja cilvēku no zemes un 

iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu. Cilvēks, kas radīts no zemes, nespēj saprast Dievu, kas 

ir debesīs Garā. 

Tātad, ja cilvēks paļaujas tikai uz sava prāta gudrību, tad viņš diemžēl nespēj 

atšķirt Patiesību no nepatiesības. Viņam ir viegli iekrist dažādās viltībās, kuras pirmajā 

mirklī it kā sniedz baudu, bet pēc laika cilvēku noved lielā atkarībā no sava pielūgtā 

dievekļa. Un tas ir vissāpīgākais, ko cilvēkam nākas izjust, nepildot Dieva pirmo bausli. 

Viņš var nokļūt garīgā vai dvēseliskā atkarībā no kādas reliģiskas sektas, elka vai 

dievekļa. 

Ir teiciens: „Iedod nelabajam vienu pirkstu, drīz viņš paņems visu roku." Tā 

patiešām var notikt. Ja cilvēks ir paļāvies kādas sektas gribai, sācis pildīt tās prasības, tad 

viņš drīz vien nonāk šīs sektas varā. Viņš var tapt enerģētiski pakļauts un kļūt loti 

atkarīgs no šīs sektas. 

Tātad viss, kas nav no Dieva, cilvēku var ievest neceļos, un viņš var sākt vergot 

kādai no sektām vai kādam dieveklim. Var vienkārši atšķirt — ja kāda no reliģijām nāk ar 

varu, ar savtīgumu, tad tā nav no Dieva. 

Ticība Dievam ir vienkārša, patiesa un sirdij pieņemama. Dievs saviem ticīgajiem 

bērniem dāvā mīlestību un dod apskaidrību. 

Sektām Dievs savu mīlestību un apskaidrību nedod. Tātad tām savs iespaids ir 

jāpanāk ar varu. Tieši ar varu tiek īstenota visu veidu reliģiskās darbības, kuras nav no 

Dieva. Arī elki un dievekli izmanto dažādus varas un maģiskos paņēmienus, ar kuru 

palīdzību pakļauj cilvēkus. 

Parasti sektu dibina viens vai daži sektas līderi. Tā var būt izveidota jau sen vai arī 

tikai nesen. Tā kā Dievs savu Svēto Garu sektantiem nedod, tad viņi savus nolūkus īsteno 

ar maģisku varu. Tiek lietots apļa princips, un katrs no jaunatnācējiem tiek iekļauts 

enerģētiskā aplī. Tas nozīmē — tikko kā cilvēks ir piekritis līdzdalībai sektā un teicis 

vārdu „jā", tā uz viņu sāk darboties tie maģiskie spēki un principi, kuri sektā pašā 

pirmsākumā ir noteikti. Katrs jaunatnācējs ar savu piekrišanu dod sektai jaunu papildus 

spēku, tātad reizē pieaug arī šīs sektas vara un ietekme uz visiem sektas locekļiem. 

Izkļūt laukā no ļaunuma pilnas sektas ir ļoti grūti, jo uz katru sektas locekli 

darbojas ne tikai viena cilvēka, bet visu sektas locekļu enerģētiskais un maģiskais spēks, 

kurš ir apvienots aplī. Tas visu vērš vienā veselā spēkā un neļauj nevienam cilvēkam 

izrauties ārpus sektas. Tātad vārdiņš „jā", piekrišana kaut kam nezināmam, var radīt 

cilvēkā ļoti smagas sekas. 

Lai labāk saprastu sektu un dažādu reliģisku novirzienu darbību, aplūkosim 

daudziem zināmu vēstuļu spēli, kuras nolūks ir gūt peļņu. 

Piemēram, trīs garīgi spēcīgi cilvēki vienojas par vēstuļu nosūtīšanu — katrs trim 

adresātiem, vēstulē norādot noteikumus, ko cilvēkam darīt tālāk, lai viņš it kā gūtu vieglu 

peļņu. Vēstulē minēts — ja viņš neizpildīs šīs vēstules noteikumus, teiksim, desmit dienu 

laikā, tad būs smagas sekas. Faktiski tie ir draudi. Tātad šie trīs cilvēki savā starpā

noslēdz viltīgu un ļaunu derību, apvienojas vienā kopīgā maģiskā spēkā un sāk īstenot 

savu nodomu. Vēstules tekstam ir maģiska iedarbība, reizē ir arī minēti sava veida lāsti, 

t.i., kas sekos, ja cilvēks vēstulē minētās prasības neizpildīs. 

Ja dala cilvēku, kuri saņēmuši šīs vēstules, grib tikt pie vieglas pelņas un ļaujas 

kārdinājumam, uzraksta jaunas vēstules un nosūta tās nākamajiem trim adresātiem, tad 

jau izveidojas maģiskais aplis no sešiem vai pat deviņiem cilvēkiem. Ja vēstuļu rakstīšana 

un naudas sūtīšana turpinās, tad ar aritmētiskās progresijas ātrumu šis maģiskais aplis 

izplatās un pieaug maģiskais spēks. 

Jo lielāks ir šīs sarakstes dalībnieku skaits, jo lielāks maģiskais spēks sāk 

darboties. Šis maģiskais spēks kā vampīrs atņem enerģiju sarakstes dalībniekiem un 

darbojas vēstules nolūkam vēlamā virzienā. 

Tāpat notiek arī sektās — jo vairāk sektas dalībnieku, jo lielāks ir sektas spēks un 

lielāka ir ietekme uz sektantiem un arī apkārtējiem cilvēkiem. 

Sektas iedarbības spēks var būt patiesi liels. Tāpēc nebrīnieties, ja jums pazīstami 

cilvēki kā prātu zaudējuši skrien uz sektu un ir pakļauti tās darbībai. Tādas sektas nes 

cilvēkiem ļaunumu. 

Izkļūt no šīm sektām var tikai ar Dieva palīdzību vai arī palīdzēt var Dievam 

īsteni ticīgi cilvēki. Atcerieties — Debesu Tēvs nekad nepametīs savu bērnu, ja tas 

griezīsies pie Viņa pēc palīdzības! Bet viss ir paša cilvēka rokās. Tāpēc būsim modri un 

turēsimies pie Jēzus Kristus! 

Kas notiek ar cilvēku, kurš ir iekļuvis kādā no sektām? 

Ja cilvēks ir pakļauts kādas sektas darbībai, tad viņa aurai visapkārt izveidojas 

īpaša enerģētiska čaula, kāda parasti ir tiem cilvēkiem, uz kuriem ir vērsta enerģētiska un 

maģiska darbība. Tāda cilvēka iespējas tiek ierobežotas no ārienes, un cilvēks tiek 

pakļauts maģiskai ietekmei. 

Tā kā cilvēks ļāvās sektas darbībai un tai arī atvērās, piekrizdams līdzdalībai, tad 

ar to pašu mirkli sākās sektas maģiskā iedarbība, arī cilvēka iekšienē — viņa dvēselē. 

Cilvēks nepildīja Dieva pirmo bausli, un no tādas garīgas darbības iecietinājās 

viņa dvēsele. Tātad gars tika izolēts no miesas, lai tam nevarētu nodarīt pāri. No šā paša 

mirkļa cilvēks palika viens miesā un dvēselē. Grēks par baušļa nepildīšanu cilvēka 

dvēselē iezīmēja to veidolu, ko viņš pielūdza. Sākumā tas var būt nenosakāmas formas, 

bet ar laiku veidols iegūst līdzību galvenajiem sektas darboņiem. 

Par sektām sauc reliģiskas kopienas, kuras neatzīst Jēzu Kristu vai arī, izmantojot 

Jēzus Kristus vārdu, savu reliģisko darbību veic atšķirīgi no tā, kā ir norādīts Jaunajā 

Derībā. Sektas vada antikristu gari — tie cilvēki, kuri ar viltu un dažādām metodēm 

mēģina iegūt Dievam piederošo varu. Tātad sektu vadoņi tiecas pēc tās varas, kas viņiem 

nepienākas. Viņu darbībā tiek izmantotas viltus mācības, kuras bieži vien ir līdzīgas 

Bībeles tekstam, bet reizē tām ir viltīgs zemteksts. Šo zemtekstu ir grūti pamanīt, jo teksts 

tiek rūpīgi veidots. 

Ja tādām viltus mācībām blakām jūs noliktu Bībeles tekstu, tad redzētu, kāda ir 

atšķirība. Dažreiz šī atšķirība var būt minimāla, bet uzsvars likts konkrēti uz kaut kādu 

sektai izdevīgu jautājumu. Tas var būt par Dieva vārdu, par sabata svinēšanu, par mēlēs 

runāšanu. Visas tautā pazīstamās sektas darbojas ar varu un viltību. Tādos gadījumos, kad 

sektanti ierodas dzīvokļos pie cilvēkiem, lai pārliecinātu viņus par sektas mācību, 

uzspiežot sektas literatūru, var skaidri teikt—viņi nenāk no patiesā Dieva. 

Dievs ir gaisma un mīlestība. Kā gaisma mūs apspīd klusi un patiesi, tāpat arī

Dievs pie mums nāk klusi, patiesi un ar mīlestību. Ja gribam būt brīvi savā ticībā, tad 

paļausimies uz patieso Dievu! Jēzus Kristus parādīs mums ceļu un izgaismos mūs ar 

Dieva Svēto Garu. 

Ja cilvēks ir sapratis, ka iekļuvis tur, kur nav gribējis, tad vienīgais ceļš, kā izkļūt 

no sektas, ir lūgt Dievu un griezties pēc palīdzības pie Jēzum Kristum patiesi ticīgajiem. 

Dievs zina mūsu vēlmes un redz īsteno stāvokli. Un mums no sirds ir jālūdz Dievam 

palīdzība! 

Vai atceraties, ka katra lūgšana ir jāsāk ar tēvreizi? 

Tas ir Dieva likums. No tā nedrīkst atkāpties. Dievs atbild tikai tad, ja cilvēks ir 

izpildījis Viņa prasības. Mums jālūdz Dievs, tad varam tikt glābti! 

Kā ir ar austrumu filozofiju? 

Katrs no austrumu reliģiju novirzieniem ir izvēlējies savu ceļu, kā sasniegt cilvēka 

garīgos augstumus. Austrumu reliģijās Jēzus Kristus tiek saukts par garīgo skolotāju, kas 

pielīdzināts kādam no austrumu reliģijas dižgariem, piemēram, Maitreijam. 

Ir jāsaprot — ja kāds Dieva Dēlu grib nolikt blakām kā līdzīgu vai pat 

mazākspējīgu nekā pats, tad tāda cilvēka rīcība ir savtīga. Garīgās attīstības ceļš cilvēkam 

ir garš. Uz Zemes un arī tālās debesu pasaulēs dzīvoja un dzīvo dažāda garīga līmeņa 

cilvēki. Daudziem apgarotiem cilvēkiem liekas, ka viņi ir sasnieguši patiesības kalngalus 

un viņu patiesība ir vienīgi pareizā. Gadsimtu gaitā savas domas ir izteikuši garā lieli 

cilvēki no dažādām brālībām un reliģijām. Katram ir dota iespēja izteikt savas domas. Bet 

tās ir tikai cilvēku domas. 

Patiesība ir viena — un tā ir pie patiesā Dieva. Ja cilvēks vēlas iepazīt Patiesību, 

tad viņam ir jāizvēlas mācība, ko devis Dievs caur Bībeli, tā mācība, kuru mums atnesis 

Dieva Dēls Jēzus Kristus. 

Patiesi, uzreiz satvert Patiesību nav viegli. Tāpēc cilvēks vispirms sāk ar 

vienkāršāko — vispirms iegādājas vienkāršākas garīga satura grāmatas. Cilvēkā jāmostas 

interesei par garīgām lietām. Tāpēc ir labi, ja cilvēks vispār sāk domāt par garīgām 

tēmām. 

Bet nevajag aizmirst, ka neviena mācība, kurai nav Dieva svētības, cilvēkam 

labumu nenes. Ziniet — jūs varat iepazīt daudzu izcilu cilvēku darbus, lasot viņu 

grāmatas, bet jūs vēl nebūsiet pieskārusies Patiesībai. Lai cik gudri vīri šos darbus 

rakstījuši vai arī diktējuši garā, piemēram, Maitreija, tie nav nākuši no patiesā Dieva. 

Katrā no šīm grāmatām ir jūtams zemteksts, caur kuru cilvēkam tiek dota nepatiesa 

informācija par to, kam pieder vara debesīs un uz Zemes. 

Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. 

Visu varu debesīs un uz Zemes Debesu Tēvs, visa Radītājs, ir nodevis savam 

vienpiedzimušajam Dēlam Jēzum Kristum, kura Gars šobrīd ir aptvēris visu Zemi un 

debesis. Jēzus Kristus ir uzvarējis, visus savtīgas varas tīkotājus ir ielicis uguns un sēra 

jūrā. Visu vareno vara ir zudusi uz mūžīgiem laikiem. Tas, kurš tīkojis pēc Dieva varas, ir 

zaudējis, jo Dievu neviens nevar uzveikt. Pasaulē klīst dogmas, kuras cilvēki ir sevī 

iesējuši, pielūdzot dievekļus. Tādos cilvēkos dzīvo viltus mācības rēgs, kas ir aptvēris 

viņu dvēseles. 

Ko cilvēks pielūdz, pēc tāda tēla un ticības veidojas viņa dvēsele. Cilvēkā viltus 

mācība ienes viltus informāciju, un viņa dvēselē izveidojas mānīgs priekšstats par 

Patiesību. Cilvēks vēl ilgi var palikt viltus mācības varā, ja viņš nepievērsīsies Dievam. 

Ja cilvēks daudzus gadus ir pielūdzis, piemēram, Krišnu, tad viņa dvēseli aptver

šīs viltus mācības spēks un viņš ir šīs ticības gūstā. Tāda cilvēka dvēsele savos dzijumos 

veido cilvēka priekšstatu, un viņš ir pārliecināts par Krišnas mācības pareizību. Krišna 

pasaulē deva viltus mācību, it kā viņš ir visa valdītājs, ka tikai caur viņu iet visa dzīvība 

un viņš aptver visas debesu pasaules. Tās Krišnalokas pasaules, kuras Krišna aptvēra ar 

savu varu, ir mazas varenā Dieva priekšā. To pasauļu skaits ir tikai desmitos, bet Dieva 

pārvaldījumā ir miljoniem pasauļu. 

Daudzu pasauļu kopu vai galaktiku valdnieki arī tīkoja pēc varas uz Zemes un pār 

daudzām citām pasaulēm. Nevienam no šiem valdniekiem nebija zināms patiesā Dieva 

lielums un spēks. Katrs no galaktiku vai pasauļu garīgajiem valdniekiem mēģināja iegūt 

varu pār Zemi un Jēzu Kristu. Šī cīņa par varu sākās gandrīz pirms diviem tūkstošiem 

gadu. Tā sākās līdz ar Jēzus Kristus piedzimšanu un atklāšanos pasaulē. Tik daudzu 

pasauļu valdnieki ir centušies šo gadu garumā pārņemt varu uz Zemes. Tāpēc parādījās 

tik daudz sektu, ticības novirzienu, viltus mācību. 

Dažādos laikos valdnieki no dažādām debesu pasaulēm uz Zemes ieviesa savas 

viltus mācības, radīja ticības brālības un novirzienus. Tika izmantoti visvisādi paņēmieni. 

Šīs viltus mācības tika pilnveidotas, daudzi viltus pravieši cits pēc cita tās attīstīja. 

Divdesmitā gadsimta nogalē cīņa par varu ļoti saasinājās. Tās sagatavošanas posms 

iesākās šā gadsimta pirmajā pusē. Jūs ievērojāt, ka tieši divdesmitajos trīsdesmitajos 

gados uz Zemes uzradās daudzas dažāda garīga līmeņa mācības. 

Tas bija sākums. Tad sekoja sagatavošanās laiks līdz divdesmitā gadsimta 

deviņdesmitajiem gadiem, kad norisa lielais Armagedons. Tā bija lielākā cīņa par Dieva 

varu. Cīņa notika arī sektu, reliģiju un mācību starpā. Un arī tur, debesīs, starp dažādu 

pasauļu valdniekiem. Dievs bija devis iespēju izteikties katram. 

Dieva eņģeļi pa pasaulēm iznesa ziņu, ka tuvojas tas laiks, kad tiks izlemts, kam 

atdot varu uz Zemes un debesīs. Daudzi valdnieki, kā kādreiz arī sātans, gribēja Zemi 

pārvaldīt. Ar viltu tika koncentrēti spēki dažādos reģionos. Vislielākā spriedze bija 

debesīs. Cilvēki to juta arī uz Zemes. Daudziem no šīs lielās spriedzes Armagedona laikā 

sāpēja sirds, daudzi sajuta spiedienu galvā. 

Jā! Jā! Visi valdnieki un viņu pēcteči ir zaudējuši šajā lielajā kaujā. Jēzus Kristus 

Debesu Tēva spēkā ar saviem eņģeļiem izcīnīja vislielāko uzvaru vislielākajā kaujā. Gadu 

tūkstošu garumā Dievs debesīs bija devis valdniekiem rīcības brīvību ar noteikumu, ka 

visiem jāpakļaujas Dieva likumiem. 

Līdzīgi tas ir pie mums, uz Zemes. Mēs varam darīt, ko vien gribam, bet mums ir 

jāpilda Dieva baušļi un jāievēro arī mūsu valsts likumi. Ja cilvēks pilda likumu prasības, 

viņš dzīvo mierīgi. Ja cilvēks nepilda baušļus vai neievēro likumus, viņu tirda nemiers. 

Viņš zina, ka pārkāpis likumu, un viņā valda satraukums. Par grēka darbiem pār cilvēku 

nāk grēks, kas krājas dvēselē. 

Bet atcerieties — katru cilvēku debesīs gaida taisnā tiesa, izņemot tos, kurus Jēzus 

Kristus ir atpircis no pasaules, jo tie ir atzinuši Dieva Dēlu! Tātad atbildība par katru 

padarīto grēku, ja tas netiek dzēsts, stāv vēl priekšā. 

Ziniet, ka atbildība par smagiem grēka darbiem būs loti smaga! Ja cilvēkā vēl ir 

gars, tad viņā ir dzīvība un viņam vēl ir iespēja šo grēku izpirkt šeit, uz Zemes. Ja grēks ir 

izpirkts, tad tā cilvēkā vairs nav. Tad nebūs jākaunas Dieva priekšā par grēka darbiem. 

Bet tik daudziem cilvēkiem grēks vēl ir kā smaga nasta. Jums jāatrod pareizais ceļš, kā 

piedot grēkus un kā atbrīvoties no grēkiem! Jēzus Kristus to skaidri ir norādījis Jaunajā 

Derībā.

Tātad lūdziet Dievam grēku piedošanu un piedodiet saviem tuvākajiem viņu 

nodarījumus! Tā jūs varat sākt atbrīvoties no smagās grēku nastas. 

Ja cilvēks vēl joprojām atrodas savas grēcīgās dvēseles varā un tajā ir izveidojies 

viltus mācības veidols, no kura viņš nevar tikt vajā, tad vienīgais glābiņš ir piesaukt Jēzu 

Kristu. Ja manāt, ka jums nepārtraukti uzmācas domas, piemēram, par Būdu, Krišnu vai 

Maitreiju, tad ziniet — tā ir jūsu dvēsele, kas aptumšo jūsu pasaulīgo prātu. Cilvēka 

dvēsele prātam uzspiež to domu, kura valda dvēselē. To varētu salīdzināt ar dvēselisko 

dēmonu, kurš ir tieši tāds, kādu jūs pielūdzāt, tas ir jūsu elks, ko jūs pielūdzāt. Tas dzīvo 

jūsu dvēselē, jo pieļāvāt, ka tur tas izveidojas. 

Laimīgs ir cilvēks, kurš nav pielūdzis elkus un dievekļus, kurš nav pakļāvies 

viltus mācībām! 

Protams, šie pēdējie desmit gadi uz pasaules ir bijuši visgrūtākie. Tos, kuri 

izturējuši un spējuši saglabāt sevi un savu garu, tos Dievs nemitīgi stiprina un atjaunina. 

Ik dienu Dieva Svētais Gars gādā, lai tie, kas ir turējušies pie Dieva, kļūtu atkal spēcīgi 

un skaisti. Dažreiz cilvēkam ir jāatdod viss, lai viņš būtu stiprs savā ticībā. 

Ticība cilvēkā ienes dzīvības gaismu. Ticība patiesajam Dievam cilvēkā rada 

labvēlīgus apstākļus, lai Dievs dotu tādam cilvēkam apskaidrību. Laimīgs irtas, kurš ir 

ticējis Dieva vien-piedzimušajam Dēlam, jo Jēzus Kristus tagad ir dzīvības devējs! 

Cilvēka dzīvības atslēga ir Jēzus Kristus rokās. 

Paceliet acis uz debesīm, un jūs ieraudzīsiet Jēzus Kristus Garu pār debesīm un 

visu Zemi! Jums jātic, ka Jēzus Kristus ir uzvarējis! Jums jātic, ka visa vara debesīs un uz 

Zemes pieder vienīgajam Dievam! Jums jātic, ka cilvēkā pukst gara sirds, kas ir daļa no 

dzīvā Dieva! Ir jātic grēku piedošanai caur Jēzu Kristu! Ir jātic Dieva mīlestībai, ko 

Debesu Tēvs dod caur Jēzu Kristu! Ir jātic augšāmcelšanās stundai un lielajai Jēzus 

Kristus atnākšanas dienai! 

Ja spēsiet tam ticēt, tad jūs ieraudzīsiet Jēzu Kristu Dieva spēkā pār Zemi un 

debesīm stāvam. 

Ticiet Dievam, un jūsos ienāks Dieva spēks! Mīliet Dievu, un jūsos ienāks Dieva 

mīlestība! Ticiet Dieva Vārdam, un jūsos ienāks Dieva Vārds, kas jūsu miesu darīs dzīvu! 

Mūsu dzīvība pieder mūžīgajam Dievam, tāpat kā mēs piederam mūžīgajam 

Dievam. 

Ja ticam, ka Dievs ir mūsu Kungs, tad mēs pildām pirmo bausli. Ja spējam visas 

viltus mācības nogrūst no sava ceļa, tad spēsim iet pa patieso, šauro ceļu. Tas nav viegls, 

bet tas ved uz dzīvību un laimi. 

Jēzus Kristus lai ir mūsu ceļš un dzīvības maize! Lai Dieva Patiesība ienāk 

mūsos! Atveriet savas sirdis Dieva Vārdam! Virziet savas domas uz Dieva iepazīšanas 

ceļu! Aptveriet Patiesību ar Bībeles vārdiem! Ejiet to ceļu, kurš ved kalnup, kur mīt 

Dievs! 

Gavējiet un tīriet savu miesu, jo Dieva Svētais Gars spēs ienākt tikai tīrā mājoklī! 

Atveriet sevi rīta lūgšanā Dievam un Jaujiet, lai Dieva Svētais Gars jūsos darbojas! 

Tveriet ikvienu Patiesības vārdu, ko pasaulē ir atnesis Jēzus Kristus! Katru Bībeles vārdu 

uztveriet kā Dieva likumu! Jēzus Kristus ir devis skaidru liecību par laiku, kurš tuvojas, 

par dienu, kura drīz pienāks. 

Dievs gādā, lai cilvēkos ienāktu Dieva Patiesība. Nāk atklāsmes no Dieva, un 

cilvēki redz sapņus par Dievu esamību. Cilvēkiem garā atklājas Jēzus Kristus, jo Dievs 

cilvēkos vairo ticību.

Viss, kas nāk no Dieva, ir vienkāršs un patiess. Tā ir garīgā barība, kas 

tiek dota katram. Satveriet katru vārdu, kas nāk no Dieva kā liecība, kas nāk no 

cilvēkiem kā apliecinājums par Dieva darbiem! Ikviens no mums to spēj — ticēt 

Dievam, kas mūs radījis. 

Visaugstākā pateicība Dievam, kura mīlestībā un gādībā mēs dzīvojam!

OTRAIS BAUSLIS 

Dieva otrais bauslis — 

Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās 

nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā. 

Debesu Tēvs sevī ir radījis Dieva Dēlu, un Dēlā Dievs radīja visu, kas ir radīts. 

Nekas nav un nevar būt ārpus Dieva. Dievs ir bezgalīgs, un Viņa lielums nav aprakstāms. 

Vārds „Dievs" apvieno vienā vārdā Svēto Trīsvienību — Dievs Tēvs, Dievs Dēls, 

Dievs Svētais Gars. 

Tātad vārds „Dievs" aptver visu, kas ir radīts. Vārds „Dievs" aptver arī mūs ar 

savu bezgalību. Dieva bezgalība sniedzas līdz cilvēka prātam neapjaušamam lielumam. 

Mums ir jāzina un jātic, ka Dievs ir bezgalīgi liels visā savā izpausmē. 

Dievs aptver debesis un Zemi, uz kuras mēs dzīvojam. 

Cilvēkam jāveltī ilgs laiks, lai viņš apceļotu Zemi, kājām vai braucot ar kuģi. Ja 

lidojam apkārt Zemei ar lidmašīnu, tad to var izdarīt ātrāk, un mēs redzam Zemi no 

augstuma. Un, skatoties no augstuma, viss, ko ieraugām uz Zemes, ir mazs — upes, ezeri, 

pilsētas, ceļi. Arī cilvēks redzams maziņš, pa zemi staigājot. No tā mēs varam secināt, cik 

plašas ir debesis un cik maza tomēr ir Zeme. Vēl mazāks ir cilvēks attiecībā pret debesu 

plašumu. 

Ja pajautātu kosmonautam, kas redzējis Zemi no kosmiskā lidojuma, mēs zinām, 

ko viņš teiktu: — Zeme ir apaļa, tai var aplidot apkārt. No tāda augstuma pat kontinenti 

izskatās niecīgi. Cilvēks ar aci nav nemaz saskatāms, jo viņš ir tik sīks, salīdzinot ar 

Zemes lielumu. 

Bet kā no saviem augstumiem uz mums noraugās Dievs? Dievs visu redz un 

dzird. Dievs sajūt mūsu sirds pukstus, zina mūsu patieso stāvokli. 

Dieva pasauļu, debesu pasauļu, aizsauļu valstību daudzums nav aptverams. To 

skaits izsakāms vairākos miljonos un zināms tikai Dievam. 

Dievs visu radījis sevī un radījis tā, lai it visu spētu pārredzēt, pārvaldīt un aptvert. 

Mēs zinām un ticam, ka visa Radītājs ir Dievs. Mēs varam tikai iztēloties Dieva 

bezgalīgo lielumu. Dievs visu aptver ar savu Garu un Vārdu. Dieva visu pašauju 

pārvaldīšanas mehānisms ir pilnīgs. Tam nav trūkumu. 

Dievam ir bezgalīgi daudz uzticamu eņģeļu, ar kuru palīdzību Viņš īsteno savu 

gribu. Dievam ir arī divdesmit četri vecaji, kas aptver augstākus Dieva varas 

pārvaldīšanas līmeņus. Tās ir antipasaules, kurās cilvēki un eņģeli nevar ieiet, bet no 

kurām ir pārskatāmas visas pasaules, eņģeļi un cilvēki. 

Tātad Dievs visu redz un zina, bet Viņš ir radījis sev arī daudz palīgu, kuri kopīgi 

pārvalda pasaules un atbild par to, lai viss noritētu pēc Dieva gribas. 

Dievam ir arī četras dzīvas būtnes, pilnas acīm no priekšpuses un mugurpuses, tai 

katrai ir pa sešiem spārniem, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē. Tās pārskata visu, kas 

Dievam radīts, un ir kā dzīvā Dieva acis, kuras visu redz un zina, un dara zināmu 

Dievam. Nekas nevar būt ārpus Dieva redzesloka. Neviens dzīvs radījums nevar kļūt 

Dievam neredzams. 

Dievam ir septiņi Dieva Gari, kuri kopā aptver visu, kas radīts visās septiņās

dimensijās un saplūst vienā Dievā. 

Dieva septiņi Gari ir visur un visā. Tātad Dievs mūs redz uzreiz no septiņām 

pusēm, septiņās dimensijās. Dievs uz mums neskatās tikai no malas vai no augšas. Viņš 

mūs redz ari šajā mirklī no visu septiņu dimensiju līmeņiem. 

Tātad Dievs mūs redz ne tikai vienkāršajā pirmo triju dimensiju skatījumā no 

trijām pusēm, bet Viņš mūs redz arī no iekšpuses un visā kopumā — kustībā, darbībā, 

domās un ticībā. Dievs spēj mūs vadīt un palīdzēt mums ikdienas gaitās. 

Tātad Dievs, kas ir visa Radītājs, spēj aptvert visu, kas Viņam ir radīts, redzēt visu 

un pārvaldīt visu. 

Mēs savās lūgšanās pieminam vārdu „Dievs" un piesaucam Dievu palīdzēt. Tajā 

pašā mirklī Dievs ar visu savu pilnību mūs dzird un uzklausa. Mūsu lūgšanu dzird ne 

tikai Dievs, kas ir visa pirmsākums, bet arī septiņi Dieva Gari, arī Dieva dzīvās būtnes, 

arī vecaji un eņģeli — tie, kuri mums ir blakām un palīdz iet pa pareiziem dzīves ceļiem. 

Mūsu Dievam teiktais vārds lai ir skaidrs un patiess! Lai mūsu lūgšana nāk no 

sirds un izsaka mūsu patieso vēlmi! Lai mēs apzināmies, ko lūdzam! 

Un ikviena lūgšana lai sākas ar tēvreizi! Tas ir visaugstākā Dieva iekārtots 

likums, kurš mums jāpilda. Ja mēs lūgšanu sākam ar tēvreizi, tad zinām, ka sagaidīsim 

atbildi no bezgalīgi pilnīgā Dieva. 

Dieva pilnībai nav robežu. Un mēs lūdzam Dievu, kas ir tik pilnīgs savā 

izpausmē. Dieva vārds ir jāgodā un jāpiemin ar vislielāko cieņu un mīlestību! Dieva 

vārds ir visaugstākais vārds, ko cilvēks spēj izrunāt. Vārds „Dievs" aptver uzreiz visu, 

kas ir Dievs. 

Vārds „Dievs" aptver visas bezgalīgās pasaules un visu, ko Dievs ir radījis. Dievs 

savā pilnībā nav cilvēks, kurš sēž krēslā un uzklausa katru, kas Viņu uzrunā. Dievs ik 

mirkli savā pilnībā aptver visu, kas ir Dievs. Visu, kas ir Dievā, to visu ik mirkli aptver 

visuvarenais Dievs. Dievs ir bezgalīgs savā pilnībā. 

Kad mēs izrunājam vārdu „Dievs", tad tas aizskan līdz Dievam un Viņš to dzird. 

Ja Dievs dzird savu vārdu, Viņš uz to reaģē un lemj, kā atbildēt. 

Mums nav ļauts nelietīgi valkāt Dieva vārdu! Nav ļauts izteikt vārdu „Dievs" bez 

vajadzības! Nav ļauts Dieva vārdu iestarpināt teikumā tāpat vien, lai pastiprinātu izteikto 

domu! 

Tātad Dieva vārds ir visspēcīgākais no vārdiem. Un to nedrīkst bez vajadzības 

valkāt. To nedrīkst izmantot, lai mūsu izteikumi būtu stiprāki. Par katru nepatiesi un bez 

vajadzības izteikto Dieva vārdu seko atbildība. Par nelietīgi valkātu Dieva vārdu Dievs 

cilvēku soda. 

Otrā baušļa nepildīšana nes cilvēkam grēku, tas ir pēc smaguma otrs cilvēka 

iespējamais pārkāpums. Ja cilvēks nelietīgi valkā Dieva vārdu, pār viņu nāk bargs sods. 

Tātad ziniet — ja lūdzat Dievu, pieminiet Dieva vārdu ar cieņu un mīlestību! 

Turiet augstu godā Dieva vārdu, un Dievs atbildēs arto pašu! 

Bet atcerieties — ja gribat runāt par Dievu, bet nezināt, kā īsti ir, tad labāk 

klusējiet, jo par katru spriedelēšanu par Dievu pār cilvēku nāk liela atbildība. Cilvēkam ir 

jāatbild par katru izteikto vārdu „Dievs". 

Tādēļ labāk klusējiet, ja īsti nezināt, ko teikt par Dieva esamību, par Dieva 

darbiem uz pasaules un debesīs! Jo par otrā Dieva baušļa nepildīšanu pār cilvēku nāk 

grēks, kurš ir grūti dzēšams, jo to piedot var tikai Dievs. 

Ja grēkojat pret otru cilvēku, jūs varat viņam palūgt piedošanu, un grēks tiks

piedots. Bet, ja jūs nepildāt otro bausli un nelietīgi valkājat Dieva vārdu, tad pār jums nāk 

grēks, kuru piedot var vienīgi Dievs. 

Tik daudzi cilvēki pasaulē cenšas gudri runāt par Dievu un mēģina apspriest vai 

apstrīdēt Dieva esamību. Tāpat daudzi kāpj kancelē un spriedelē par Dievu, t. i., nevis 

lasa Dieva Svētos Rakstus, bet tos apspriež. Ar kādām tiesībām cilvēks var apspriest 

visaugstākā Dieva Svētos Rakstus? Ar kādām tiesībām var spriedelēt par Dieva lietām, 

ko zina vienīgi Dievs? 

Kāpēc tik daudzi cilvēki runā par Dievu tāpat kā par līdzcilvēku? Kāpēc cilvēks 

šo vissvētāko vārdu nelietīgi valkā, to pieminot savās tukšajās runās? Tukša runa ar vārda 

„Dievs" pieminēšanu netaps pilnīgāka. 

Kāpēc cilvēki saraksta pat grāmatas, apspriezdami Dieva Svētos Rakstus un 

izsacīdami savu viedokli? Cik cilvēku uz pasaules dzīvo, tik arī ir viedokļu. Katrs ir 

tiesīgs uz savu viedokli par pasaulīgām lietām, bet cilvēkam nav dotas tiesības apspriest 

Dieva lietas, apspriest visaugstākā Dieva Svētos Rakstus. 

Tikai tad, ja Dievs caur kādu cilvēku pasaulē grib dot atklāsmi vai skaidrojumu, 

tikai tad tas ir iespējams, jo tā ir visaugstākā Dieva griba. 

Ikviens cilvēks nes pilnīgu atbildību par Dieva vārda pieminēšanu, ikviens atbild 

par saviem vārdiem. Dieva Vārds pasaulē var ienākt caur kādu cilvēku, un šis cilvēks tad 

arī atbild Dieva spēkā par rakstīto. 

Ja jūs zināt, ka jūsu teiktais vai rakstītais par Dievu ir nācis no Dieva Svētā Gara, 

tad izpaudiet to. Jo tad cilvēks ir skaidri pārliecināts, ka viņam dotā atklāsme ir nākusi no 

visaugstākā Dieva. 

Lai mums ir miers par tiem, kuri mēģina apstrīdēt Dieva esamību! Ziniet, ka pār 

visiem viņiem arī darbojas otrais bauslis un tiem par Dieva vārda nelietīgu valkāšanu 

jānes atbildība. Pār antikristu gariem, elkiem vai dievībām nāk Dieva dusmas, jo tas 

Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā. 

Ja kāds Dievu neatzīst, lai neaiztiek Dieva vārdu! Lai dzīvo un mācās atzīt Dieva 

esamību! Un, ja kāds runā pret Dievu, tad arī lai zina, ka tai pašā mirklī pār viņu nāks 

Dieva dusmas! Ja kāds mēģina apstrīdēt Dieva Patiesību, kas nākusi pasaulē caur Dievam 

uzticīgiem cilvēkiem, tad Dievs sargās savu kalpu un pār Dieva Patiesības pretinieku 

izlies savas dusmas. Tā Patiesība, kas nāk pasaulē caur Dievam uzticīgiem cilvēkiem, nāk 

pēc Dieva gribas. Dievs savu gribu pasaulē atklāj tā, kā pats vēlas. Dievs savu gribu 

piepilda un to aizstāv. Ja kāds saka, ka redzējis sapnī Jēzu Kristu, tad viņš atbild par 

saviem vārdiem. Arī tas cilvēks atbild par savu liecību, kas saka, ka dzirdējis Dieva balsi 

no debesīm. Dievs savu patieso liecību stiprinās ar Svēto Garu un mīlestību. 

Dievs pasaulē ienāk caur cilvēkiem. Dievs pats vienmēr ir visur un visā. Viņš visu 

pats spēj. Mēs arī tikām radīti, lai spētu darīt Dievam vēlamus darbus. Mums jāmācās būt 

Dievam uzticīgiem. Tad pār mums nāks Dieva uzticība, un Dievs kādu dienu mums 

atklāsies un uzticēs kādu darbu. 

Ikvienam ir iespēja ar savu ticību un paļāvību pierādīt savu uzticību Dievam. 

Mums ir dota ilga, bet reizē arī īsa dzīve. Nodzīvoto gadu skaits sniedzas līdz 

septiņdesmit vai astoņdesmit. Daudziem nākas dzīvot uz šīs Zemes īsāku laiku. 

Gadā ir divpadsmit mēnešu, mēnesī ir vidēji trīsdesmit dienu. Dienas sastāv no 

stundām, stundas — no minūtēm. Mums dotas astoņas desmit stundas miegam un atpūtai. 

Bet pārējais laiks ir jāizmanto lietderīgi. 

Ja šajā dienā ir nodzīvota viena minūte, — ko šajā minūtē esat paveikuši, ko labu

izdarījuši? Šai minūtei seko nākamās minūtes, un tā paiet stunda. Kas šajā stundā labs 

izdarīts? Nekas? Tad jūs veselu stundu esat nodzīvojuši veltīgi, jūs neesat to izmantojuši. 

Jūs neaptverat, cik daudz vienā dzīves stundā cilvēks spēj izdarīt. Kāds tieši šajā 

stundā paveica savas dzīves lielāko darbu. Arī jūs taču varējāt paveikt kaut ko sev loti 

nozīmīgu! 

Katram ir iespēja tieši šajā dzīves stundā paveikt visai daudz. Nepalaidiet garām 

šo iespēju! Ja stundu slinkojat, tad to arī zaudējat. Ja darāt tikai pasaulīgus darbus, kuri 

paliks pasaulē, arī tad zaudējat. 

Katram darbam jābūt arī ar garīgu saturu. Katrā darbā jāieliek kaut nedaudz 

mīlestības, kaut nedaudz labestības, kaut nedaudz laba vēlējuma, katrā darbā kaut 

nedaudz jāieliek no jūsu sirds un gara. Tad neviena dzīves minūte nebūs veltīgi aizvadīta. 

Ja cilvēks dzīvē un darbā iesaista savu garu, tad viņš dzīvo, lai dzīvotu. Cilvēkam 

jārod iespēja izteikt arī savu garu, tad dzīve nebūs veltīgi nodzīvota. 

Jo pienāks arī tā diena un stunda, kad cilvēks satvers Dieva Patiesību, kura viņā 

sāks atklāties caur viņa paša garu. Un cilvēka dzīvē ienāks Dievs kā mīļš Debesu Tēvs, 

kurš viņu ir radījis. Tad iestāsies cilvēka skaistākais dzīves posms, kad viņš sāks veidot 

attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu. 

Tas ir visskaistākais laiks, kad cilvēks sāk sajust savu dzīvību, savu garu un 

Dievu, kas ir visa pirmsākums. Un tad ikvienai dzīves minūtei būs jēga un saturs. Tik ļoti 

gribēsies izmantot katru mirkli, lai tas būtu piepildīts! Tad arī laika visam būs gana. 

Cilvēks nedzīvo pasaules dēļ. Pasaulē veiktais darbs paliek pasaulei. Cilvēks 

dzīvo sevis dēļ, lai caur ticību, paļāvību un mīlestību Dievam krātu sevī debesu gara 

augļus un vairotu sevī dzīvību. Tad cilvēks pilnveidojas un Dieva vārds viņam kļūst 

svēts. Cilvēkā vairojas mīlestības augļi, un viņš sāk izjust Dieva vārda spēku un pilnību. 

Tad Dieva vārds var sākt viņā darboties. 

Lai tas notiktu, ikvienam ir jāpilda Dieva otrais bauslis — 

Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt.. 

Lai kādos apstākļos cilvēks atrastos, Dieva vārds viņam jātur svēts! Visaugstākā 

Dieva vārds ir jātur godā! Tas izrunājams īpaši, no sirds un ar mīlestību. 

Ticīgs cilvēks sāk izjust Dieva vārda spēku. Dieva vārdam ir bezgalīgs un pilnīgs 

saturs. No sirds un ar mīlestību izteikts vārds „Dievs" iziet cauri visam ķermenim. To 

vienlaicīgi sajūt miesa, dvēsele un gars. Pēc tēvreizes noskaitīšanas Dievs var atbildēt 

cilvēkam. Šo atbildi var sajust kā Dieva Svētā Gara pieskārienu, kurš arī iziet cauri visam 

ķermenim. 

Ja cilvēks ir sajutis abpusēju saikni, tad viņā ir nākusi Dieva dzīvā liecība. Tādā 

cilvēkā ir dzimusi ticība Dievam, kuru neviens nevar izdzēst, jo to ir dāvājis pats Dievs. 

Jūs redzat, cik daudz var dot vārds „Dievs". Dieva vārds ir dzīvs mūsos un dzīvo 

visā, tāpēc, izrunājot vārdu „Dievs", esiet pilnīgi un dariet to ar mīlestību un jēgu! 

Nelietīga Dieva vārda pieminēšana cilvēkā rada grēku. Kaut vienu reizi nelietīgi 

izteikts Dieva vārds rada jūsos grēku, kurš iecietina dvēseli grēka apvalkā. Ja jūs Dieva 

vārdu nelietīgi pieminat otrreiz, jūsu dvēseli atkal aptver grēka apvalks. Un tā katrreiz, 

kad tiek nelietīgi valkāts Dieva vārds. Varat iedomāties, cik grēcīgas irto viltvāržu 

dvēseles, kuras ik dienu nelietīgi izrunā Dieva vārdu. 

.. jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

Lai mums ir miers, ka Dievs ar otrā baušļa spēku noliek visus viltvāržus, viltus 

praviešus vietā! Viņi nelietīgi valkā Dieva vārdu un viņu dvēseles iegrimst grēkā un 

iecietinās. Tādu cilvēku gars vairs nespēj nonākt šo cilvēku miesā un vadīt to. 

Lūk, cik vienkārši un taisnīgi Dievs visu ir radījis! Ja cilvēks mīl Dievu un dzīvo 

mīlestībā, tad viņā vairojas gara augli un viņa gars kļūst lielāks. Bet, ja cilvēks Dieva 

vārdu valkā nelietīgi, tad ar to pašu mirkli zaudē. 

Lai arī cik liels garā cilvēks būtu uz Zemes miesā dzimis, ja viņš atkāpjas no 

Dieva, paaugstina sevi un nepilda Dieva Derību, viņā sāk darboties bauslība un grēka 

likums, kurš par katru grēka darbu cilvēka dvēseli iecietina un nošķir garu no miesas. Tad 

cilvēka lielais gars vairs miesu nevada un viņš kā bārenis sāk maldīties pa dzīves ceļiem. 

Dievs vairs neizgaismo dziļā grēkā krituša cilvēka ceļus. Grēcīgā cilvēkā Dieva Svētais 

Gars nevar ienākt. Dievs ir harmonija un pilnība. Grēks cilvēka miesā rada haosu un 

nekārtību. Grēks cilvēkā rada slimības un dzemdē nāvi. 

Tātad katra atkāpšanās no bauslības cilvēkā dzemdē grēku. Grēks aptumšo 

cilvēka prātu. Grēcīgs cilvēks vairs nezina, ko dara, jo nu grēks ir viņa vadītājs. 

Arī no nelietīgi valkāta Dieva vārda cilvēkā dzimst grēks, kuru spēj piedot tikai 

Dievs. 

Jums ir jāzina, ka katrā bauslī Dievs ir ielicis lielu nodomu, lai mēs kļūtu pilnīgi 

un paklausīgi Dieva bērni. Tātad katrs bauslis mums ir jāpilda! 

Pirmsākumā ir jāsāk pildīt Dieva baušļi! Sāc ar pašu vienkāršāko — centies tos 

izpildīt! Varbūt uzreiz neizdodas, bet jāmēģina. Var būt, ka roka stiepjas pēc svešas 

mantas vai acs iekāro cita sievu. Tad apstādini savu roku un novērs aci! Savaldi savu 

vēlmi! Tev taču ir gribasspēks! 

Cilvēk, esi sevis cienīgs! Tas ir tavas dzīvības jautājums. Ja tu šobrīd atturēsi sevi 

no viena grēka, tad rīt izdosies atturēties no cita grēka. Un tā dienu pēc dienas varbūt 

izdodas atturēt sevi no apgrēcības. Dievs taču jau pašā pirmsākumā ir iesējis tevī gara 

īpašību — atturību! Dziļi sirdī tevī ir šis gribasspēks — atturēties grēkot, atturēties 

nelietīgi valkāt Dieva vārdu! 

Ja nav ko teikt, tad klusē, jo ar muti cilvēks grēko visvairāk! Jā! Ja saliktu visus 

cilvēka grēkus uz svaru kausiem, uz viena — grēkus, kurus viņš ir izdarījis ar savām 

domām un muti, bet uz otra kausa — pārējos, tad pirmais kauss būtu smagāks par otro. 

Cilvēka vārds nāk no viņa pašiem dziļumiem. Arī Dieva vārds nāk no Dieva pašiem 

dziļumiem, no visa, ko aptver vārds „Dievs". Vārds „Dievs" ir visā, kas ir. 

Tad nu nevalkāsim nelietīgi Dieva vārdu, bet turēsim to godā un cieņā! 

Pieminēsim vārdu „Dievs" ar tēvreizi un no sirds! Pieminēsim vārdu „Dievs" tikai tad, 

kad mūsu Kungs mums ir loti nepieciešams! 

Ceļš pie Dieva ved caur Jēzu Kristu. Tad meklēsim ceļu pie Dieva caur Jēzu 

Kristu mīlestībā un paļāvībā uz mūsu Kungu! 

Lai Dieva vārds mums vienmēr ir svēts!

Dieva trešais bauslis — 

TREŠAIS BAUSLIS 

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus 

savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs 

tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam 

kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos 

vārtos. 

Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs 

atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, 

lai tā būtu svēta. 

Nedēļā ir septiņas dienas. Sešas dienas darbam un septītā atpūtai. Tātad ne sestajā 

dienā, bet septītajā ir jāatpūšas no visiem darbiem. Jo sešās dienās Dievs radīja debesis, 

Zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā atpūtās. 

Mēs skaidri zinām, ka tieši svētdiena ir tā septītā nedēļas diena, kura mums jātur 

svēta un jāatpūšas no visiem mūsu darbiem. 

Ja kāds atkāpjas no šā trešā baušļa pildīšanas, tad tas dara grēku. Ikviens, kas 

nepilda Dieva bausli, grēko. 

Daudziem liekas — tas svētdienas darbs ir tik nepieciešams un to var darīt. Bet 

Dievs ir noteicis likumu — svētdienā no darbiem ir jāatpūšas. Veselas sešas dienas un 

naktis dotas, lai cilvēks spētu veikt visus darbus. 

Cilvēks, strādādams nedēļā sešas dienas, koncentrē sevi uz darbu, un viņā ir 

zināma darba spriedze. Tātad visas cilvēka organisma šūniņas ir orientētas uz darbu. 

Cilvēks pa dienu strādā, bet nakti atpūšas. Protams, cilvēks var strādāt ari naktī, tad 

atpūtai tiek atvēlēts cits laiks. 

Miegs cilvēkam dots, lai viss ķermenis atpūstos no spriedzes un darba. Miegā 

atpūšas ari dvēsele un gars, kuri daļēji tiek atbrīvoti no saistības ar miesu. Cilvēka gars, 

būdams viņa grēcīgajā miesā, nogurst, jo tam nejauj izteikties. 

Gars nav pakļauts pasaules telpai un laikam. Miegā cilvēka gara lielākā daļa 

atbrīvojas no miesas un dodas Debesu pasaulē atpūsties, uzkrāt spēkus un saņemt Dieva 

norādījumus caur Dieva Svēto Garu. Tātad ziniet, ka gars ik mirkli ir Dieva vadīts un 

īpaši tiek stiprināts, kad cilvēks ir aizmidzis. 

No rīta mostoties, mēs pakāpeniski sākam sevi apjaust. Tieši tajā mirklī gars sāk 

aptvert miesu, un mums ir nepieciešams lūgt Dievu, lai mūs stiprina ar Dieva Svēto Garu. 

Ar Dieva svētību cilvēka miesa un gars savienojas daudz pilnīgāk. Tad arī visa diena būs 

skaista un labiem darbiem aizpildīta. 

Lai labāk saprastu gara nepieciešamību apspīdēt un vadīt cilvēka zemes ķermeni, 

iedomāsimies šādu situāciju. 

Automašīnā kāds brauc, bet tā netiek vadīta. Tātad auto brauc, kur grib. 

Pieņemsim — automašīna būtu cilvēka zemes ķermenis, un pats braucējs — cilvēka gars. 

Ja braucējs automašīnu nevada, tā brauc, kur vien grib. Tāpat ir ar cilvēka miesu — ja 

cilvēka gars to nevada, tad tā dara, ko grib. 

Ja braucējs automašīnu sāk vadīt, viņš nokļūst tur, kur vēlas. Tāpat notiek ar

cilvēku, ja viņa miesu sāk vadīt gars. Tad cilvēks ir vienots ar savu garu. Viņš sāk staigāt 

pareizus dzīves ceļus, rūpējas par savu garu un dzīvību. 

No rīta pieceļoties, mums jālūdz Dievs, lai tiekam spēcināti ar Svēto Garu un lai 

mūsu gars kļūst stiprāks par pasaulīgās miesas iegribām. 

Tikai tad, kad cilvēka gara spēks būs lielāks par miesas iegribām, cilvēks būs 

sācis dzīvot pilnīgu dzīvi ar savu miesu, dvēseli un garu kā vienu veselu. Kamēr cilvēka 

miesa ir šķirta no gara, tikmēr tā dara, ko grib, un neliekas zinis par garu. Tādā stāvoklī 

cilvēka gars jūtas kā cietumā. Tam nav iespēju šeit pasaulē sevi izteikt. 

Cilvēka gars — tas ir pats cilvēks; tas pats cilvēks, kurš dzīvoja debesīs un tagad 

mīt mūsu miesā. Lai to saprastu un atzītu par Patiesība, mums jāatzīst Dievs. Ja cilvēks 

Dievu kā visa Radītāju neatzīst, tad Dievs šim cilvēkam nedod apskaidrību, lai viņš ticētu 

sava gara esamībai. 

Tikai Dieva atzīšana cilvēkam dod iespēju atzīt pašam savu garu. Atzīt, ka 

cilvēkam ir dvēsele un gars, vēl nenozīmē, ka tā uzreiz cilvēks var to saprast. To var 

apskaidrot Dievs ar Svēto Garu, un cilvēks var aptvert, ka viņā ir kaut kas mūžīgs no 

mūžīgā Dieva. 

Tātad pēc nakts vai arī dienas miega cilvēkam Dieva spēkā ir jāsavienojas ar savu 

garu, un tad dzīvei būs daudz dziļāka jēga. 

Darbs cilvēkam dod prieku, dzīves saturu un iespēju nopelnīt dzīvei 

nepieciešamos līdzekļus. No pirmdienas līdz sestdienai tiek darīts dažāds darbs — garīgs 

vai fizisks. Cilvēks no darba slodzes nogurst. To mēs varam sajust vakarā vai vēl 

izteiktāki — nedējas nogalē. 

Dievs sešās dienās radīja debesis un Zemi. Tātad arī strādāja un septītajā dienā 

atpūtās. 

Šo septiņu dienu ciklu, ko mēs saucam par nedēļu, Dievs iekārtoja jau no 

pirmajām debess un Zemes radīšanas dienām. Ja gribam pakļauties Dieva noliktajai 

kārtībai un ritmam, mums jāpilda Dieva trešais bauslis — septītā nedējas diena ir jātur 

svēta un tajā jāatpūšas no visiem mūsu darbiem. 

Ja mēs vēlamies pakļauties Dieva likumiem un pildām Dieva trešo bausli, tad šajā 

svētajā dienā visa mūsu miesa atpūšas no pasaules darbu smaguma un to piepilda Dieva 

Svētais Gars, kas atsvaidzina mūsu nogurušos locekļus, mūsu nervu šūnas un spēcina 

mūs, lai mēs visu nākamo nedēļu būtu stipri. 

Cik lielā mērā Dieva Svētais Gars var svētdienā mūsos darboties? Tieši tik, cik 

mēs esam pildījuši Dieva baušļus un cik tīra no grēka ir mūsu miesa. Mēs zinām, ka 

grēcīgā miesā nevar ienākt Dieva Svētais Gars. Tātad mums jābūt tīriem no grēka, tikai 

tad Dievs mūsos varēs darboties. 

Dievs ar savu pilnību un spēku ir visā un visur. Ja Dievs septītajā nedējas dienā 

atpūšas, Viņu aizstāj Dieva Svētais Gars, kas pie mums ir vienmēr. Ja mēs pildām Dieva 

trešo bausli, mūsos var sākt darboties Dieva Svētais Gars, kas sakārto, atjauno mūsu 

miesu un to sagatavo nākamās nedēļas darbiem. 

Piemini sabata dienu, ka to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus 

savus darbus. 

Jūs esat ievērojuši, ka svētdienas bieži vien ir klusas vai pat savādas pēc to 

dziļākā satura. Svētdienā cilvēki cits citu var izjust daudz pilnīgāk. Šai dienā cilvēki ir 

laipnāki un smaidīgāki. Svētdienas rīts ienāk ar mieru gan laukos, gan pilsētā; ar īpašu

mieru, ko var sajust ar sirdi. 

Dažās svētdienās pūš stiprs vējš. Dieva Svētais Gars cilvēkā un uz Zemes var 

darboties visdažādākajos veidos. Mums vienmēr jāpateicas par Dieva Svētā Gara darbiem 

mūsos. Tas nekas, ka daudzi to fiziski nejūt. Bet garīgi pēc labas svētdienas atpūtas 

cilvēks jūtas tīrāks un brīvāks no pagājušās nedēļas darbu smaguma. Tad liekas, ka viss 

iepriekšējā nedēļā notikušais bijis tik sen. 

Cilvēkam nav nepieciešama pagājušo notikumu smagā nasta. Tā tikai bremzē 

cilvēka darbus un domas. Cilvēkam jāmācās pagājušo dienu notikumus atstāt pagātnei un 

dzīvot tagadnei. 

Tā ir vislielākā māksla — iemācīties dzīvot šajā mirklī! Tātad — ne vakardienā 

vai rītdienas sapņos. Ja cilvēks mīt vēl vakardienas domās un iespaidos, tad pašreizējā 

mirklī viņš nedzīvo ar pilnu atdevi. 

ja cilvēkam patīk aizklīst rītdienas vai tālākas nākotnes sapņos, arī tad viņš zaudē 

šā brīža vērtīgumu. Mēs varam analizēt vakardienu un plānot nākotni, bet galvenais 

tomēr ir ar pilnu atdevi iemācīties dzīvot šodien, tieši pašreizējā mirklī. 

Iedomājieties, ka cilvēkam, kam ir vienota aura, gan gara spēks, gan domu spēks 

sadalās divos — vienā, kas aptver un vēlreiz pārdzīvo pagātnes notikumus, un otrā, kas 

spēj izmantot tikai pusi no savām iespējām pašreizējā mirklī. Tātad cilvēks tādos brīžos 

dzīvo daļēji un tikai daļēji spēj izpildīt savu darbu. 

Ja mēs darām darbu, lai tas ir labi padarīts, un, ja atpūšamies, lai mēs to darītu 

pilnīgi! 

Ja mēs svētdienā atpūšoties daudz domājam par pagājušo nedēju, tad atpūšamies 

tikai daļēji. Cilvēkam ir jāmācās atpūsties ar pilnu atdevi. 

Dieva Svētais Gars svētdienā cilvēkā ienāk tikai tad, kad cilvēks šo dienu svētī un 

uzņem to kā sabata dienu, brīvu no darbiem. Tad Dievs atsvabina cilvēku no liekām 

domām un ienes viņa prātā Svētā Gara vēsumu. 

Ja mēs svētdienā domās vēl esam pagājušās nedēļas darbos, tas nozīmē, ka vēl 

strādājam, tātad nepilnīgi pildām Dieva trešo bausli. 

Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev 

nekādu darbu darīt.. 

Cilvēkam ir jāmācās atslēgties no ikdienas darbiem. Arī vakarā pēc lielo darbu 

veikšanas ir jāprot tos aizmirst, un, ja ir vēlēšanās, vakarā var ķerties pie patīkamākiem 

darbiem. Tikai laba un patiesa atpūta spēj cilvēku atturēt no steidzīgā dzīves ritma. 

Ja cilvēks spēs aprimt no darbu dziņas, viņš atradīs arī laiku sev un Dievam. 

Cilvēkam nav jāpadara visi darbi, bet tikai tie, kuri patiesi jāpaveic. 

Un tieši kuri tie ir? 

Jūsu gars ir spējīgs jūs apskaidrot, kuri darbi ir tie īstie. Vajag mācīties 

ieklausīties savā sirds balsī, un tā noteikti norādīs pareizos darbus. 

Jūsu gars svētī sabata dienu. Tātad ziniet — ja jums svētdienas darbi nesokas, tas 

ir jūsu gars, kurš traucē tos veikt. 

Dievs ar cilvēku noslēdza Derību, ka viņam ir jāievēro sabata diena. Cilvēka gars 

to zina un grib pildīt Dieva Derību. Cilvēka miesa ir tā, kura pretojas Dieva bauslībai. 

Klausiet savam garam! Ziniet arī, ka neviens svētdienas darbs svētību nenesīs! Ja tomēr 

tas tiks padarīts, ārēji varbūt liksies skaists, bet nevienā svētdienas darbā nav svētības, jo 

svētdiena ir dota, lai atpūstos.

Cilvēkam liekas: nedēļas laikā es nepaguvu visus darbus paveikt un gribētos 

svētdienā tos pabeigt. Ja jūs tomēr svētdienā to darīsiet, tad ziniet, ka zudīs arī visas 

nedējas darbu vērtība un nebūs svētības jauniem darbiem. 

Vai cilvēks saņem sodu par neizpildītām trešā baušļa prasībām? 

Jā, noteikti! Cilvēks savā dvēselē saņem papildus grēka nastu. Cilvēkam zūd 

daudzu nedēļas darbu vērtība, jo Dievs nedod tiem svētību. 

Kad Dievs svētī visas iepriekšējās nedēļas labos darbus? 

Dievs ar savu Svēto Garu izgaismo visas nedēļas labos darbus tieši pēc sabata 

dienas, tātad pirmdien. Dievs pirmdienu uzsāk ar cilvēka pagājušās nedējas darbu 

izvērtēšanu, tātad vērtē arī sabata dienas ieturēšanu. 

Ja cilvēks ir svētījis septīto nedējas dienu un svētdienā nav strādājis, tad Dievs ar 

Svēto Garu svētī cilvēka labos darbus. 

Jūs redzat, ka sabata dienas ieturēšana cilvēkam ir svarīga, jo tajā ir iekļauts 

Dieva Derības un bauslības spēks. Tas darbojas ikvienā cilvēkā visur uz Zemes. 

Dažās valstīs, izpildot citu reliģiju prasības, nedēļas svētā diena atšķiras no 

kristiešu kalendāra, un tā nav svētdiena. 

Dievs valda arī pār mūsu kalendāra dienu iekārtojumu. Tas nozīmē, ka kristiešu 

kalendārā dienu sakārtojums ar svētdienu kā svinamo dienu ir pareizs. Viss notiek pēc 

Dieva gribas, arī kalendāra iekārtojums, arī dienu skaita sakārtojums mēnešos un gadā 

kopumā. Dievs to visu pārvalda, tāpat kā valda pār vēju, debesīm, Zemi un visiem 

procesiem, kas noris uz tās. 

Tāpēc dzīvosim Dieva spēkā un mīlestībā! Turēsim svētu svētdienu un šajā dienā 

atpūtīsimies no nedēļas darbiem! Pildīsim Derību, ko Dievs ar mums ir noslēdzis! 

Ja kāds darbs nedēļas laikā nav padarīts, tad atstāsim to uz nākamo nedēļu. Dievs 

nevienam cilvēkam neliek darīt pārmērīgi daudz darba. Dievs katram cilvēkam dod tik 

daudz, cik ir viņa spēkos padarīt. Tātad galvenais ir nevis darba daudzums, bet gan darba 

kvalitāte un attieksme pret darbu. Ja mums darbs patīk, tad to darām ar mīlestību. 

Attiecīgi daļu šīs mīlestības saņem arī Dievs, kā arī apkārtējie cilvēki. Pateicība par labu 

darbu ilgi nav jāgaida. Tā noteikti nāks, un mēs par to būsim laimīgi. 

.. tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. 

Darbs cilvēku var darīt laimīgu, ja tas tiek veikts ar mīlestību un ar pateicību 

Dievam. 

Ticīgam cilvēkam Dievs gādā labu darbu, kā arī tāda darba darītājam dod prieku. 

Tātad, pildot Dieva trešo bausli, cilvēks piemin sabata dienu un ar to, ka to svētī 

un pilda Dieva Derību, iegūst loti daudz. Sākumā šķiet — tāds nenozīmīgs noteikums — 

ievērot sabata dienu! Bet aiz šā baušļa ir Dieva Derība un spēks. Mums katrs Dieva 

bauslis ir jāpilda, un tikai tad mēs varam būt paklausīgi Dieva bērni un tikai tad varam 

cerēt uz Dieva apsolījumu — augšāmcelšanos un dzīvošanu debesīs. 

Ar Dieva Derības piepildījumu mūsos ienāk Dieva Svētais Gars, kas mūs sakārto, 

atver mūs mūsu garam un dod spēku, lai mēs dzīvotu, lai augtu garā un nepazustu. 

Gods Dievam augstībā, un lai miers ir virs Zemes! Lai svētu mēs turam sabata 

dienu! Lai mūsos ienāk Dieva Svētais Gars un sakārto mūsu grēcīgo miesu! 

Atvērsim savas sirdis Jēzum Kristum!

CETURTAIS BAUSLIS 

Dieva ceturtais bauslis — 

Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs 

Dievs, ir tev devis. 

Mēs esam dzimuši no tēva un mātes miesas, un mūsos ir daļiņa no viņiem. Mēs 

vienmēr būsim lielā pateicībā savam tēvam un mātei, ka esam nākuši pasaulē. 

Kā no Debesu Tēva esam radīti pirmsākumā, tā šinī pasaulē nākam no mūsu 

vecākiem. Tātad pastāv garīga saikne ar Dievu un arī ar mūsu vecākiem. 

Vecākus un bērnus visu mūžu savieno garīga saikne. Tēva un bērna, mātes un 

bērna gara sirdis ar Dieva svētību kopš dzimšanas ir savienotas ar gara pavedienu. Tā ir 

garīga un dvēseliska saikne, daudzkrāsaina kā varavīksne, kas savieno bērnu ar vecākiem 

un arī otrādi. 

Tātad Dievs kopš bērna dzimšanas vecākiem un bērniem dāvā šo saikni, lai viņi 

spētu viens otru mīlēt, lai spētu palīdzēt, ja kādam no viņiem ir grūtības, lai iemācītos 

viens otru cienīt un godāt. Pateiksimies Dievam par šo lielo dāvanu, kas garīgi un 

dvēseliski mūs saista ar vecākiem un ar mūsu bērniem! Mēs varam būt droši, ka Dieva 

dāvātā saikne pati nepārtrūks, jo tā ir Dieva dota. 

Ja cilvēki nepilda savus vecāku pienākumus un atsakās no bērna, tad Dievs šo 

svēto saikni sarauj un no tā paša mirkļa bērns kļūst bārenis. Tādi vecāki šo gara 

pavedienu pazaudē uz mūžu, un tas netiek atjaunots. 

Ja kāds ir izlēmis spert tik smagu soli, tad ziniet, ka atpakaļceļš garīgās saiknes 

izveidošanai nav iespējams. Jūs varat atgriezties pie bērniem un dzīvot, bet Dievs garīgo 

saikni ar bērniem vairs neatjauno. 

Pamestam bērnam — bārenim — var būt aizgādņi, un ir jauki, ja tas tā ir. Tādos 

gadījumos aizgādnis var lūgt Dievam, lai viņa un aizgādājamā bērna starpā tiek izveidota 

līdzīga garīga saikne kā starp vecākiem un bērniem. Dievs var dot svētību un izveidot 

šādu garīgo saikni. Tad bērns un aizgādņi būs daudz laimīgāki savās kopējās ģimenes 

attiecībās. 

Ko dod šī garīgā un dvēseliskā saikne? 

Tā dod ļoti daudz. Ja vecāki ir garīgi un dvēseliski stipri, tad daļu no sava 

stipruma vecāki dod bērniem. Dodot cilvēks iegūst. Dodot cilvēks nekad nezaudē. Dotais 

cilvēkam nāk atpakaļ no Dieva. 

Tātad vecāki saviem bērniem ik dienu var dot ļoti daudz enerģijas, izjūtu, spēka. 

Ar vecāku gādību enerģētiski nostiprinās bērna aura. Bērna un vecāku starpā izveidojas 

arī intelektuālā saikne. Tātad tās spējas un iespējas, kas piemīt vecākiem, ar garīgo saikni 

tiek nodotas bērniem. Protams, ir vajadzīga skola un dažādas mācību stundas, bet ar šo 

garīgā un dvēseliskā līmeņa saikni bērnā tiek pavērtas iespējas ļoti ātri apgūt to arodu, ko 

prot bērna vecāki, gūt tās iemaņas vai spējas, kas piemīt vecākiem. 

Šī saikne nav fiziska līmeņa saikne. Tā ir dvēseliska un garīga līmeņa saikne. 

Tātad vecāku un bērna gars un dvēsele atrodas nepārtrauktā saistībā. Ja bērns ir mazs un 

vecāki gādā par viņu, tad šī saistība ir visaktīvākā. Jo pieaugušāks kļūst bērns, jo mazāk

aktīva kļūst dvēseliskā saikne. Bet garīgā saikne ir konstanta, tātad nemainīga lieluma 

saikne starp vecāku un bērnu gara sirdīm. 

Garīgā saikne starp vecākiem un viņu bērniem pilnveidojas ar savstarpējo 

mīlestību. Jo lielāka mīlestība valda ģimene, jo pilnīgāka un skaistāka izveidojas garīgā 

saikne starp visiem mīlošajiem ģimenes locekļiem. 

Tātad ziniet — Dievs cilvēkam dāvājis mīlestības saikni jau no bērnības, lai viņš 

mācītos mīlēt savus tuvākos. Tā ir mūsu pirmā mīlestības stunda — starp bērnu un viņa 

vecākiem. Un tā mums no Dieva dāvāta jau kopš dzimšanas. Sargāsim to un 

pilnveidosim, jo tā ir mūsu pirmā iespēja iemācīties mīlēt! 

Bērnība ir skaists laiks. Tā ir kā daļa no skaistas pasakas. Saulainā bērnība, pilna 

prieka un vecāku mīlestības. Ar vecāku gādību mēs satveram visu, ko spējam satvert. 

Mēs mācāmies mīlēt, jo mūs mīl. 

Mīlēsim savus bērnus, jo viņi no mums gūst mīlestību un mācās mīlēt! Bērns ar 

vecāku mīlestību satver tās garīgās lietas, kuras mīt tēvā un mātē. 

Dažu bērnu vecāki varbūt ir mazrunīgi, bet viņu mīlošās sirdis bērnam dod vairāk 

nekā lieka pļāpāšana. Nepalaidīsim garām šo iespēju mīlēt un būt mīlētiem! Tieši ar 

pirmo bērna piedzimšanas dienu sāk veidoties tā mīlestība, kura ģimenē paliks visu laiku. 

Dzīves gaitā pār bērniem un vecākiem nāk tik daudz likteņa pārbaudījumu, un šī 

mīlestība ir ļoti vajadzīga. 

Vai tā nav laime — aizbraukt pie vecākiem ciemos un sasildīt viņus ar savu 

mīlestību? Vai nav laime vecākiem atbraukt pie saviem bērniem un viņus sasildīt ar 

mīlestību un gādību? To visu mums dāvājis Dievs un noteicis kā ceturto bausli - godini 

savu tēvu un māti! 

Šajā bauslī ir ietverta arī Dieva mīlestība un gādība. Dievs rūpējas par mums, lai 

mūsu ģimenes tiktu veidotas stipras un skaistas. 

Ar šo bausli tiek dots ari Dieva apsolījums — 

godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs 


Tātad no šā baušļa pildīšanas ir atkarīga mūsu labklājība un dzīves ilgums. Dievs 

vienā bauslī ietver prasību un apsolījumu. 

Mūsu Dievs ir arī mūsu Debesu Tēvs, kas rūpējas, lai mums nekā netrūktu. Šis 

apsolījums tiek dots, lai mēs zinātu, ka arī citi baušļi spēj sniegt iespēju ilgi dzīvot šajā 

zemē. Tomēr tieši ceturtajā bauslī tiek dots šis Dieva apsolījums. 

No tā secinām, cik spēcīgs ir ceturtais bauslis un cik svarīgi ir to pildīt. Tas nav 

grūti izpildāms — godāt savu tēvu un māti. 

Bet kāpēc tas tik bieži tiek aizmirsts? 

Kāpēc ikdienas steiga un darbi šķiet svarīgāki par ceturtā baušļa prasībām? Kāpēc 

dienas garumā cilvēks ne reizi neatceras savus vecākus, kuri varbūt jau ir ar sirmām 

galvām? 

Vārdi „godini savu tēvu un savu māti" nenozīmē, ka pietiek viņus apciemot reizi 

mēnesī vai — vēl sliktāk — reizi gadā. Šīs baušļa prasības attiecas uz katru dienu. Tāpat 

kā visu citu baušļu prasības. Ja ir teikts: tev nebūs zagt, tas nozīmē, ka nedrīkst zagt ne 

šodien, ne rīt, ne dienā, ne naktī. 

Tāpat mums jāpilda ceturtā baušļa prasības katru dienu.

No rīta, kad lūdzam Dievu, neaizmirsīsim pieminēt arī savus vecākus un bērnus! 

Tā veidojas dzīvā saikne starp vecākiem un bērniem. 

Ja mēs no rīta savā lūgšanā pieminam savus vecākus un bērnus, tad Dievs svētī 

mūsu ģimeni, tā top stipra un Dieva aizsargāta. Kā veidojas Dieva svētīta un stipra 

ģimene, tā veidojas arī stipra un Dieva svētīta valsts, ja tajā dzīvo Dievam ticīgi cilvēki. 

No tā aug valsts labklājība un arī cilvēki kļūst gaišāki. 

Pēc tā mēs varam secināt, kāda katra valsts ir. Ja valstī ir nemieri, nesaskaņas, 

tad tas pats notiek arī šajā valstī dzīvojošās ģimenēs. Un līdzīgi — ja ģimenēs valda 

vardarbība un ienaids, tad arī valsts politika bieži vien ir orientēta uz vardarbību un 

ienaidu. 

Dievs caur tēva un mātes mīlestību mūs māca mīlēt Debesu Tēvu. Mēs godājam 

savus vecākus un tā mācāmies godāt Dievu, visa Radītāju. Tā mūsos ienāk Dieva mācība, 

mums jāmācās Dievu godāt. 

Gods Dievam augstībā! 

Kā mums iemācīties godāt Dievu? Ar ceturtā baušļa pildīšanu mēs sākam šo lielo 

mācības stundu. 

Kā mēs dzīvē iemācīsimies godāt savus vecākus, tā iemācīsimies godāt arī Dievu. 

Ja jums kas nepatīk savos vecākos, nav jūsu spēkos to izmainīt. Jūsu vecāki kā 

visi cilvēki ir ar savu skaistumu un arī ar daudzām nepilnībām. Bet vecāku nepilnības lai 

nav par šķērsli jūsu mīlestībai uz viņiem! Lai nav par iemeslu, ka jūs viņus aizmirstat 

godāt! Lai nav par šķērsli jums apciemot vecākus. No tā iegūsiet jūs, jūsu vecāki un pat 

visa tauta. 

Jo ar ceturto Dieva bausli nāk liels apsolījums — jūs varēsiet ilgi dzīvot šajā 

zemē. 

Tātad ne vitamīniem bagāts uzturs ir pirmajā vietā jūsu ilgdzīvošanai, bet gan šajā 

ceturtajā Dieva bauslī iekļautā prasība — godini savu tēvu un māti. 

Mūsu Debesu Tēvs mūs loti mīl. Dieva mīlestība ir tik neizmērojami liela. Tā 

aptver visu, kas ir radīts, tā aptver mūs, mūsu vecākus un bērnus. 

Kā Dieva mīlestība lai ienāk mūsos? 

Tā var ienākt mūsos ar Dieva baušļu pildīšanu un vecāku mīlestību. Dievs ir 

noteicis savus likumus, kā mēs, cilvēki, varam saņemt Dieva mīlestību un žēlastību. Jā, 

tieši ar visu baušļu pildīšanu. 

Ar bauslību tiek noteiktas prasības, kuras mums ir jāizpilda vispirms. Un tikai tad, 

pēc baušļu pildīšanas, Dievs mums var dāvāt ticību. Pēc šīs Dieva dāvanas — ticības 

saņemšanas — cilvēkam ir jāmācās atzīt Jēzu Kristu, caur kuru mums tiek doti augstākie, 

mīlestības baušļi — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. 

Bet vispirms ir bauslības pildīšana, un caur to mums tiek doti pirmie mīlestības 

augļi. Sākumā cilvēkā mīlestība ienāk ar bauslības pildīšanu, tad ar Dieva Svēto Garu 

Jēzū Kristū. Bauslības likumi nav atcelti, tie darbosies līdz pasaules galam. Tātad mums 

ir jāzina Dieva baušļi un tie jāpilda, lai kādā amatā un dzīves situācijā mēs būtu. Nav tāda 

izņēmuma gadījumu, kad Dieva baušļi tiktu atcelti. 

Darbojas tikai viens Dieva likums. Visur un vienmēr. 

Tikai caur bauslību var nākt mīlestība Jēzū Kristū, un tikai Jēzus Kristus cilvēku 

var atpirkt no bauslības, dāvājot cilvēkam Dieva bērna garu, kurš nav pakļauts bauslības 

likumam, jo pilda Dieva augstākos mīlestības baušļus. 

Tas nenozīmē, ka Dieva bērnam nav jāpilda baušļi, gluži vienkārši viņš vairs nav

atkarīgs no šiem baušļiem. Jēzus Kristus Dieva bērnu ir atbrīvojis no bauslības, 

izpirkdams viņu no grēkiem ar savām asinīm un ciešanām. Tā ir dārga maksa par katru 

Dieva bērnu. 

Dieva Dēls nāca pasaulē, atdeva savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par tiem, kas 

bija pildījuši bauslību, kuros bija sakrāta mīlestība un ticība vienpiedzimušajam Dieva 

Dēlam. 

Lūk, cilvēka lielā uzvara pār grēku, jo, izpildot bauslību, viņš ticēja, ka Jēzus 

Kristus ir Dieva Dēls! 

Godāt savu tēvu un māti nozīmē, ka nedrīkst grēkot uz vecākiem ar sliktiem 

vārdiem, ar ļauniem darbiem, jo Dievs vecākus un ari bērnus aizstāv. Dievs ir taisnīgs 

Dievs un spriež pēc mūsu darbiem un domām. Mēs nedrīkstam vecākus kaut kā apsaukāt, 

jo mums no Dieva ir dots viņus godāt. 

Par katru grēku uz vecākiem cilvēks no Dieva saņem grēka dubultdevu. Tas ir 

tāpēc, ka pēc vecāku nievāšanas un apgrēkošanās cilvēks var grēkot arī uz Dievu. Tas ir 

kā brīdinājums un reizē arī saudzīga darbība no Dieva puses, lai mēs nekristu grēkā uz 

Dievu. Mums ir jāatbild par katru nepatiesu vārdu, ko esam teikuši uz vecākiem. Tātad 

— ja mēs saviem vecākiem melojam, tad saņemam par šo grēku divkārši. Tāpēc 

veidosim attiecības ar vecākiem skaistas pat tad, ja mūsu vecāki ir kļūdījušies savās 

dzīves gaitās! 

Reizēm vecāki šķiras. Tādā gadījumā pārtrūkst saikne starp vīru un sievu. Cilvēks 

ir atbildīgs par pieņemto lēmumu šķirties. 

Jaunajā Derībā ir skaidri teikts, ka šķiršanās iemesls var būt tikai netiklība, kas 

nākusi no sievas puses. Un ir arī teikts: kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. 

Ja cilvēki precas, tad vīrs un sieva būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet 

viena miesa. Ja cilvēks precoties ir teicis vārdu „jā", tad viņam par šo vārdu visu mūžu ir 

jāatbild. Ja Dievs cilvēkus laulībā savieno, tad nevienam cilvēkam nav ļauts laulību šķirt. 

Tātad vīru un sievu, ko laulībā savienojis Dievs, vieno garīga saikne, kas pēc sava 

satura un izskata ir līdzīga saiknei, kas ir starp vecākiem un bērniem. Šī vīra un sievas 

saikne savieno abu cilvēku garus un dvēseles, un tiek izveidota viena kopēja ģimenes 

aura. Kā visapkārt cilvēkam ir aizsarg aura, tāpat Dievs izveido arī kopējo ģimenes auru. 

Starp vīru un sievu pastāv garīga saikne un kopēja ģimenes aura, kas ģimenei dod 

divkāršu spēku un iespēju veidot skaistas attiecības, dod iespēju būt stipriem šajā pasaulē 

un savstarpēji palīdzēt ar mīlestību, spēku un izturību. 

Ziniet, ka vienotā ģimenē bērns no vecākiem var saņemt daudz vairāk nekā tad, ja 

vecāki ir šķīrušies. Bērns no šķirtiem vecākiem caur garīgu saikni saņem tikai pusi no 

iespējamā. Izņēmums ir retie gadījumi, kad viens no vecākiem, dzīvojot ticībā uz Dievu, 

ir garīgi stiprs, kā arī tad, ja kāds no vecākiem ir pāragri miris. Tādus bērnus — bāreņus 

— Dievs sargā un dod no sevis visu, lai bērnam netrūktu garīgās enerģijas. 

Tāpēc padomājiet par bērniem, pirms sniedzat šķiršanās pieteikumu! Ja jums ir 

bērni, jums jāveltī laiks viņiem, lai tie būtu skaisti, stipri un veseli! Vecāki atbild par 

bērniem. Vecāki nedrīkst būt cietsirdīgi pret bērniem. Dievs bērnus sargā. Cilvēks 

nedrīkst bērnus sist un varmācīgi pakļaut. 

Kādi jūs būsiet pret bērniem, tādi būs bērni arī pret jums. Ar gadiem viss nāk 

atpakaļ. Kāpēc vecumdienās raudāt gaužas asaras, ja var jau šodien savus bērnus 

uzraudzīt un audzināt ar mīlestību! Mēs saviem bērniem jau bērnībā varam iemācīt pildīt 

Dieva ceturto bausli.

Kā mēs godāsim savus bērnus, tā viņi mācēs godāt arī mūs. Tā visiem būs iespēja 

iemācīties godāt Dievu, mūsu Kungu un glābēju!

PIEKTAIS BAUSLIS 

Dieva piektais bauslis — 

Tev nebūs nokaut. 

Vārds „nokaut" ir smags vārds, jo ar to ir saprotama vardarbība, kas vērsta uz otru 

cilvēku. Mēs lietojam vārdu „nogalināt". Tātad, ja cilvēks kādu cilvēku ir nogalinājis, tas 

atbilst arī vārdam „nokāvis". 

Vārds „nokaut" ietver sevī cilvēka darbību ne tikai fiziskā, bet arī dvēseliskā un 

garīgā līmenī. Ja cilvēks uz kādu cilvēku ar vārdiem sūta lāstu, kurā iekļauta doma otru 

cilvēku iznīcināt, tad šis cilvēks pārkāpj Dieva piekto bausli — viņš ar vārda un sava gara 

spēku grib otru cilvēku nokaut garīgi. 

Cilvēka fizisku darbību uz citu cilvēku — nokaut, nogalināt — mēs saprotam un 

uztveram kā loti nežēlīgu rīcību. Slepkavas darbības motīvi mums nav pieņemami, jo 

viņus vada grēcīgās, kritušās dvēseles, kuras ir pilnas ar naidu, dusmām un vardarbību. 

Šādu cilvēku dvēseles ir ļoti smagas. Slepkavu acīs ir grūti skatīties, jo viņi ar savu 

nodarījumu ir krituši visdziļākajā miesas grēka aizā. 

Tiesa spriež slepkavām sodu, un viņiem pelnītais ir jāsaņem. Slepkavas cietumā 

sāk savu grēka darbu izciešanas ceļu. Par katru cilvēka darbību jāatbild ir pašam. Daži 

slepkavas mūža ieslodzījumu, kas piespriests par nežēlīgu slepkavību, grib labāk 

nomainīt pret nāvessodu, sakot: viens mirklis, un ciešanas būs galā. Diemžēl viņi nezina, 

ka par cilvēka slepkavību viņiem būs jācieš smags sods arī debesīs. Tas būs daudzkārt 

smagāks nekā šeit, uz Zemes. 

Jūs varbūt teiksiet — tas nav tiesa, jo debesīs taču visiem ir labi. 

Mūsu Kungs, mūsu Dievs ir taisnīgs Dievs. Par katru grēka darbu ir jāatmaksā 

līdz pēdējam. 

Tāpēc, ja cilvēks no šīs pasaules aiziet ar grēka nastu, šis grēks dvēseliskā līmeņa 

debesu pasaulēs būs jāizpērk visā pilnībā. Līdz taisnajai tiesai uz Zemes miruša cilvēka 

dvēsele un gars nonāk debesīs vienā no septiņu līmeņu dvēseliskām pasaulēm. Kā mēs 

šeit dzīvojam miesā, tā ar debesu ķermeni dzīvojam arī pēc nāves. Cilvēka dvēsele un 

gars pēc Dieva taisnā sprieduma nonāk vienā no dvēseļu pasaulēm, kuras Dievs ir radījis, 

lai tajās cilvēks spētu izpirkt savus grēkus. 

Ja cilvēkam grēku nav, tad pēc pasaulīgās miesas nāves Dievs jau trešajā dienā 

cilvēka debesu ķermeni dara dzīvu, un viņš nonāk visaugstākā līmeņa dvēseļu pasaulē, 

kas ir visskaistākā un vispilnīgākā no visām dvēseļu pasaulēm. Tad pēc četrdesmit 

dienām šis laimīgais cilvēks nonāk Debesu pasaulē, kurā cilvēki dzīvo garā kopā ar 

eņģeļiem. Viņa dvēsele izgaist, jo tā kā apvalks gara pasaulē vairs nav vajadzīga. 

Kamēr cilvēkam ir grēks, viņš dzīvo dvēseļu pasaulēs, kur savu grēku izpērk. Ja 

viss grēks ir izpirkts, cilvēks nonāk Debesu pasaulē, kas ir gara pasaule, kurā cilvēki un 

eņģeļi dzīvo garā. Tā ir ļoti skaista un gaismas pilna. Tur ir viss, lai dzīvotu — nekā tur 

netrūkst, un cilvēki laimīgi gaida Jēzus Kristus lielo dienu, kad varēs iemantot Debesu 

Valstību, kurā neviens cilvēks kāju nav spēris, jo tajā dzīvo pats Dievs. 

Cilvēka laime ir nodzīvot šo dzīvi uz Zemes bez grēka un nonākt Debesu pasaulē,

lai pēc tam Debesu Valstībā varētu dzīvot kopā ar Dievu. Tad Dievs pār saviem bērniem 

izlies savu gaismu, un vairs nebūs asaru un bēdu. 

Bet slepkavām būs vieta uguns un sēra jūrā. Tās būs mūžīgas ciešanas un mūžīga 

nāve. 

Nevienam nav Jauts pacelt roku pret Dieva radījumu — cilvēku. Par to nāk bargs 

sods. Slepkavu dvēseles nonāk vissmagākajā — zemākā pirmā līmeņa dvēseļu pasaulē. 

Dievs katram cilvēkam līdz taisnajai tiesai dod iespēju izpirkt savus grēkus, lai arī cik 

smagi tie būtu. 

Pirmā līmeņa dvēseļu pasaulē cilvēks dzīvo dvēseles ķermenī, no kura nevar 

izrauties, tāpat kā cilvēks nevar izrauties no zemes ķermeņa. Tur valda pustumsa, 

aukstums, mūžīgs darbs un tikai darbs, ar kuru ir jāatstrādā padarītais grēks. Cilvēka 

dvēseli moka lielas sāpes visos dvēseles locekļos, kā arī slāpes. 

Cilvēkam ar savām ciešanām un darbu jāatstrādā un jāizcieš viss smagais grēks, 

par kuru viņš ir nonācis šajā zemākajā dvēseļu pasaulē. Šos kritušos, grēcīgos cilvēkus 

uzrauga eņģeļi, kam ir Dieva spēks un īpašas pilnvaras. Cilvēki tur ir pakļauti stingrai 

kārtībai, un viņiem tiek mācīta cieņa pret Dieva baušļiem. Tur cilvēks aptver, ka Dievs 

viņu ir sodījis par viņa smagajiem grēkiem. 

Ja cilvēks cenšas izpirkt savu grēku, pilda Dieva un Viņa eņģeļu prasības, tad pēc 

grēka izpirkšanas cilvēks tiek pārcelts uz augstāka līmeņa dvēseļu pasauli, tātad uz otrā 

līmeņa dvēseļu pasauli. Šajā pasaulē ir vairāk gaismas, vairāk siltuma, arī darbs tur ir 

vieglāks. Bet tikai mazliet vieglāks. Tur līdzās slepkavām grēkus izcieš arī burvji, netikļi 

un citi vissmagākā grēka darītāji. Tur katram ir dota iespēja izciest grēkus, tos dzēst, kā 

arī iepazīt Dieva baušļus. 

Tātad ikvienam cilvēkam ir jāzina, ka par smagiem grēka darbiem šeit, uz Zemes, 

katrs grēks būs jāatstrādā debesīs, ja tos viņš nebūs izpircis uz Zemes. 

Par smagiem noziegumiem notiesātajam cilvēkam ir iespēja savu grēku izpirkt 

šeit, uz Zemes, ja viņš sāk iet Dieva ticības ceļu un lūdz Dievu par grēka piedošanu. Ir 

jāizmanto katrs dzīves mirklis, lai mācītos grēku piedot un lūgt piedošanu. Ja cilvēks 

sācis iet šo grēka piedošanas ceļu, tad viņa dvēsele var tikt atbrīvota no grēka, un cilvēka 

gars var ieraudzīt un pārvērst pašu cilvēku. Ikvienam cilvēkam ir iespēja dzīvot kopā ar 

savu garu laimē un mīlestībā. Mums tas ir jādara, lai dzīvotu arī debesīs! 

Kā ir ar tiem cilvēkiem, kuri, būdami varas pārstāvji, sūta citus cilvēkus slepkavot 

karā? 

Tādi cilvēki pārkāpj Dieva piekto bausli. Ja cilvēks sūta citu cilvēku nogalināt, tad 

uz viņa ir grēks pēc Dieva piektā baušļa prasībām. Vēlme nogalināt rada cilvēkam grēku, 

par kuru viņš nesīs atbildību, gluži līdzvērtīgu kā cilvēks, kurš kādu nokauj. 

Gadsimtu gaitā dažu valstu politiķi un to vadītāji izraisa karu ar kādu valsti vai, 

īstenojot savu gribu, uzsāk vardarbību vai pat iebrūk citā valstī. Arī šo valstu vadītāji un 

viņu piekritēji ir pilnīgi atbildīgi par savu lēmumu. Uz šiem cilvēkiem gulstas grēka nasta 

par nogalinātajiem. Šādu valstu politiķi domā, ka viņu lēmums ir pareizs un 

nepieciešams. Bet Dieva piektā baušļa prasība — tev nebūs nokaut — darbojas uz visiem 

cilvēkiem vienādi. 

Arī nāvessodu tiesa nedrīkst piespriest, lai kā mēs gribētu sodīt kādu nežēlīgu 

slepkavu. Mums nav tiesību atņemt dzīvību otram cilvēkam. Šiem slepkavām jādod 

iespēja izpirkt savus grēkus šeit, uz Zemes. 

Dievs ir taisnīgs, un visās Viņa valstībās darbojas Dieva likums ar taisnīgu sodu.

Tātad slepkavas tik un tā saņems pelnīto sodu un izpirks savus grēkus caur lielām 

ciešanām. 


. 

Mums ir jāpilda Dieva piektais bauslis! 

Mums nav tiesību pacelt roku un nogalināt otru cilvēku fiziski, nedz ar savām 

vēlmēm kādu iznīcināt. 

Ja cilvēks ar vārdiem novēl otram cilvēkam nāvi, tad viņš ir izdarījis slepkavību 

garīgā līmenī. Tautā to sauc par lāstu uz nāvi. 

Ja cilvēks garā ir vājš, tad viņam arī vārda spēks ir loti vājš. Tāds cilvēks garā 

stipram cilvēkam nevar neko nodarīt. Bet, ja cilvēks garā ir liels un stiprs, tāda cilvēka 

vārdam ir ļoti liels spēks. Tas nozīmē, ka garā stipriem cilvēkiem loti jāuzmanās, lai kāds 

viņa Jauns vārds vai pat doma otru cilvēku neievainotu. 

Garā liels cilvēks var darīt pasaulē loti daudz laba. Bet, ja tāds cilvēks krīt grēkā 

un viņa dvēsele aptumšojas, tad viņš var nodarīt pāri daudziem cilvēkiem. 

Mums jākontrolē, ko sakām un ko domājam. Vārdiem un domām ir liels spēks. 

Cilvēks vispirms izdomā, ko celt, gleznot vai komponēt, un tad īsteno savu projektu. 

Vispirms viss top dziji cilvēka gara domās, tad tas var tikt īstenots pasaulē, jo garā ir jau 

tapis. 

Tāpat ir ar Jaunu vārdu un domu — ja tie ir tapuši, tie jau ir sasnieguši mērķi. 

Tāpēc apdomāsim, ko sakām, kontrolēsim savus vārdus, lai tie nenodara ļaunu citiem 

cilvēkiem! 

Ja cilvēks kādu ir nolādējis uz nāvi, tad cietušā cilvēka gars, dvēsele un miesa tiek 

ievainota ar šo nāvīgo lāstu, un tas viņa miesā sāk darboties. Ar nāvīgu lāstu ievainotajam 

cilvēkam miesā un dvēselē tiek bremzēti dzīvībai nepieciešamie procesi, un cilvēks sāk 

novājēt un slimot. Ārējie slimības simptomi var būt dažādi un bieži vien nav 

izskaidrojami. 

Cietušā cilvēka gars tiek ievainots līdz trešajam gara miesas līmenim; no tā cieš 

dvēsele un miesa. Tāds lāsts ir pirmcēlonis vēža slimībai. Cilvēka acis saskatāmas šīs 

slimības pazīmes, un visam cilvēka ķermenim iet cauri lāsta darbības spēks. Ja cietušais 

cilvēks to pamana laikus, tad viņam jālūdz Dievs, lai Dievs ar savu spēku lāstu noņem. 

Pār cilvēka garu vara ir tikai Dievam, un noņemt lāstu no cilvēka gara miesas var vienīgi 

Dievs. 

Ja kāds cilvēks domā, ka viņš ir noņēmis lāsta darbību no otra cilvēka, tad viņš 

maldās. Cilvēks ar savām enerģijām var darboties dvēseliskā līmenī, aptverot arī zemes 

ķermeni. Bet lāsts, kas izteikts ar vārdu, kurš nāk no gara, ievaino arī cilvēka gara miesu. 

Tātad vispirms ir nepieciešams, lai būtu vesels cilvēka gars. Ja cilvēka gars ir 

vesels, tad arī visa miesa var būt vesela. Dzīvība cilvēkā sākas no Dieva dotās gara sirds 

un cilvēka gara. Tad šis cilvēka dzīvības spēks apņem visu cilvēka miesu, kurā tiek 

uzturēti visi dzīvībai nepieciešamie procesi. 

Mums ir jāpaļaujas uz Dievu, un tad mēs tapsim glābti — arī no ļauna lāsta 

ietekmes. 

Ar savu ticību un dzīvi cilvēkam ir jāapliecina uzticība Dievam. Dievs lāsta 

ietekmi noņems, ja mēs būsim apliecinājuši savu patieso ticību un paļāvību uz Jēzu 

Kristu.

Mēs zinām, ka ir cilvēki, kuriem tīk nodarboties ar burvestībām. Mēdz teikt: tie ir 

burvji, kas par savu arodu ir izvēlējušies otram cilvēkam nodarīt ļaunu ar burvestības 

spēku. Burvestības darbība tiek veikta cilvēka dvēseliskā līmenī un tiek īstenota pasaulīgā 

vidē. Ar burvestību ir saprotama maģiska vardarbība ar nolūku otram cilvēkam uzspiest 

savu gribu vai to nokaut. 

Gadsimtu gaitā uz pasaules dzīvoja un zemes ķermenī iemiesojās dažādi gari un 

dvēseles, kuriem bija spēja uz burvestībām vai maģiju. Pa šiem gadiem ļaunu burvību 

māksla attīstījās, un cilvēki pasaulē varēja apgūt prasmi, kā ar maģisku spēku iedarboties 

uz otru cilvēku un uzspiest viņam savu gribu. 

Cilvēka darbība dvēseliskā līmenī nav pakļauta tādam telpas un laika 

ierobežojumam kā cilvēka darbība fiziskajā pasaulē. Līdz ar to burvji var koncentrēt savu 

spēku un darbību uz cilvēku, kurš atrodas pavisam citā vietā un arī laikā. Ja burvis savu 

ļaunumu ir koncentrējis uz kādu cilvēku, tad šā burvja rīcība sāks iedarboties tajā vietā un 

laikā, uz kuru tā ir nolikta. Tādos gadījumos lietā tiek laisti dažādi noburti priekšmeti, 

zīmes un darbības. 

Ja jūsu sirds sajūt kaut ko sliktu vai arī ir izdarīta kāda burvestība, tad lūdziet 

Dievu un paļaujieties uz Viņu. Dievs ar Svēto Garu sadedzinās burvestības spēku, un tas 

zudīs. 

Pateicoties Dieva varenībai, burvju spēks ir ierobežots, un viņu ļaunums lai paliek 

viņos. Pār burvjiem taisno tiesu spriedīs Jēzus Kristus, un viņu vieta būs degošā uguns un 

sēra jūrā. 

Katram cilvēkam ir jāpilda Dieva baušļi, un mums nav atļauts vardarbīgi rīkoties 

ar otru cilvēku. 

Katra diena lai sākas ar lūgšanu un paļāvību uz Dievu! Ja mēs pratīsim paļauties 

uz Dievu, tad Dievs mūs nepametīs. Nekāds ļaunums nevar būt pārāks par Dieva 

varenību. Dievs, cilvēku no rīta stiprinot, sūta pār viņu Aizstāvi — Dieva Svēto Garu. 

Lai mūžīga ir mūsu paļāvība uz Dievu visās mūsu lietās un darbos!

SESTAIS BAUSLIS 

Dieva sestais bauslis — 

Tev nebūs laulību pārkāpt. 

Pašā iesākumā Dievs uz Zemes radīja Ādamu un Ievu kā vīru un sievu. Tā Dievs 

jau pirmsākumā iedibināja kārtību — cilvēks atstās tēvu un māti, pieķersies savai sievai, 

un tie būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa, jo tos Dievs ar „jā" 

vārdu ir savienojis. Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkiem nav ļauts šķirt. Cilvēkam ir 

izvēle — noslēgt laulību — teikt vārdu „jā" vai vārdu „nē". Ja abas puses ir vienojušās, 

teikdamas vārdu „jā", tad ar to mirkli viņi top vīrs un sieva. Dievs pēc cilvēku pašu gribas 

savieno viņus vienā garīgā miesā, piešķirdams kopēju ģimenes auru un dodams spēku, lai 

šī ģimene kļūtu stipra, lai bērniem, kuri nāks pasaulē, būtu skaisti un stipri vecāki. 

Dievs ar savu mīlestību un spēku gādā, lai vīrs un sieva savienojoties taptu par 

vienu miesu un dubultā spēkā varētu vairot savu mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. 

Laulības ir īpašs brīdis cilvēka mūžā, jo pats Dievs uz mūžu mīlestībā savieno cilvēku 

sirdis. Dievs cilvēkus savieno, un, ko Dievs savienojis, to nevienam nav ļauts šķirt. 

Ar laulībām cilvēka dzīvē viss mainās. Arī citi Dieva baušļi, kas attiecas uz 

ģimenes dzīvi, nāk klāt, un atbildība par to pildīšanu vienā dienā kļūst pilnīga. Šī viena 

diena izmaina cilvēka likteni. Ar laulību laikā izteikto vārdu „jā" cilvēkam ir jāsāk pildīt 

Dieva bausli — tev nebūs laulību pārkāpt. 

Dievs vēlas, lai cilvēki, savienoti vienā miesā kā vīrs un sieva, mācītos 

savienoties ar Dievu Jēzū Kristū. 

Jūs zināt, ka, pārgriežot ābolu uz pusēm, iznāk divas puses. Ja pārgriezīsim 

bumbieri, arī tad rodas divas puses. Ja mēs gribam atkal savienot vienā veselā pārgriezto 

ābolu, tad, saliekot abas puses, taps vesels ābols. Bet, ja saliksim ābola pusi ar bumbiera 

pusi, šis savienojums neveidos vienu veselu augli, bet būs divu augļu atsevišķu daļu 

salikums. Mēs nevaram no divu dažādu augļu pusēm izveidot vienu veselu augli. 

Līdzīgi notiek ar cilvēkiem. Pirms cilvēks stājas laulībā, ar sirds mīlestību 

jāpārliecinās, vai patiešām ir atrasta viņa otrā puse. Sirds neļaus kļūdīties, jo cilvēka gars 

pazīst savu otro pusi, un tas caur cilvēka sirdi ar mīlestību pateiks pareizo lēmumu. 

Dzīvē cilvēku attiecības var būt dažādas. Cilvēkus var vienot kopīgas intereses, 

kopēja manta vai kopīgi darījumi. Un var vienot arī draudzība un mīlestība. 

Tomēr tas vēl neliecina par to, ka otrs cilvēks, partneris vai draugs patiešām ir šā 

cilvēka īstā otrā puse. Katram cilvēkam viena no lielākajām vēlmēm ir izveidot ģimeni un 

radīt pēcnācējus. Bet kāpēc cilvēki steidzas precēties, ja nav vēl atraduši savu īsto otro 

pusi? 

Ja cilvēks pasteidzas apprecēties ar sev garīgi svešu otru pusi, tad Dievs šādu 

laulību nesavieno — ābola un bumbiera puses vienā veselā auglī nav savienojamas. 

Tātad, pārsteidzoties ar laulībām, cilvēks var izdarīt lielu kļūdu. 

Jā, ābola puse un bumbiera puse nevar izveidot vienu veselu. Tātad cilvēkam 

pasaulē jāmeklē un jāatrod sava īstā otrā puse, tikai tad šie cilvēki varēs savienoties kā 

viens vesels un augt kopā gara mīlestībā un Dieva svētībā.

Pirms cilvēka dzimšanas uz Zemes Dievs gatavo nākamo vīra un sievas likteņu 

ceļus tā, lai viņi mīlestībā viens otru atrastu. Cilvēkam debesīs garā tiek atklāts viņa 

liktenis, tad vīrs un sieva dzimst uz Zemes apmēram vienā laikā, vienā vai arī dažādās 

valstīs. Viņu likteņu ceļi ir nolikti tā, lai tie krustotos tajā laikā, kad viņiem jākļūst par 

vīru un sievu. 

Piedzimstot kā zēns un meitene, viņi aug dažādās ģimenēs, izglītojas, līdz kļūst 

pieauguši. Katram cilvēkam tiek dota iespēja iepazīt pasauli un cilvēkus, lai viņš īstajā 

satikšanās reizē nekļūdītos nākamajā vīrā vai sievā. 

Tātad ziniet — tas ir liels Dieva nodoms, lai cilvēks uz Zemes sastaptu sava gara 

otru pusi, kļūtu par vīru un sievu un tad kopā garīgi augtu un pilnveidotos kā viens vesels. 

Cilvēks var atgriezties Dievā tikai tad, kad viņš sevī ir radījis apstākļus un garīgi 

savienojies ar sava gara otru pusi. 

Tas bija Dieva noslēpums, kas tagad top atklāts, jo tāda ir mūsu Dieva griba. 

Cilvēka divas puses veido vienu veselu. 

Dievs pašā pirmsākumā garā radīja ļoti daudz cilvēku, tie bija radīti Viņam 

līdzīgi. Tātad ne divu dzimumu — vīrieti un sievieti —, bet viena dzimuma kā eņģeļus 

debesīs. Tā cilvēks debesīs arī dzīvo — viena dzimuma, līdzīgs Dieva tēlam. 

Cilvēks dzimst uz Zemes, lai garīgi augtu, iepazītu Dievu un sevi. Dieva nodoms 

cilvēkā ir ļoti skaists. Dievs radīja pasauli — debesis, Zemi un uz Zemes radīja vīrieti. 

Tad no vīrieša ribas radīja sievieti. Un nosauca tos par Ādamu un Ievu. 

Debesīs esošais gara miesas cilvēks bija viens vesels, kas ar Dieva dvašas spēku 

ienāca Ādamā. Kad tapa radīta Ieva, un daļa no Ādama gara tika iedvesta Ievā. Un tā tapa 

divi cilvēki miesā un divi cilvēki garā. Dievs šiem cilvēkiem izveidoja arī dvēseles, kurās 

ietērpa abu cilvēku garus. 

Tātad pirmais vīrs un pirmā sieva uz Zemes bija Ādams un Ieva, un caur viņiem 

Dievs īstenoja šo bezgalīgi skaisto nodomu — cilvēka garu sadalīja divās dalās — vīrietī 

un sievietē. 

Aizdedziet sveci un paskatieties tās liesmā — tā ir tik skaista! Tad paņemiet otru 

tādu pašu sveci un aizdedziniet to no pirmās sveces liesmas! Jūs redzēsiet divas degošas 

sveces, bet uguns liesma tām ir kopēja, uguns ir viena un tā pati, jo jūs aizdedzāt otru 

sveci no pirmās sveces liesmas. 

Līdzīgas īpašības ir arī cilvēka garam. Tas var dalīties divās vienādās daļās, lai 

pēc tam atkal savienotos vienā veselā. Vīru un sievu vieno mīlestība, un ar šo mīlestību 

cilvēki savienojas vienā veselā, lai pēc tam varētu savienoties ar Dievu. Dalīts cilvēks 

nevar savienoties ar Dievu. Cilvēkam ir jāmeklē un jāatrod sava otrā puse. 

Dievs savā gara lielumā var būt pilnīgi visur un visā. Arī katrā cilvēkā Dievs spēj 

sevi izpaust tā, lai Viņš varētu visu redzēt un pārvaldīt. Dievs radīja cilvēku, līdzīgu sev 

pēc tēla un spējām, tātad arī ar spējām garā būt dalītam un tā dzīvot vīrietī un sievietē 

pilnīgi līdzvērtīgi. Neviena puse neko nezaudē, bet tikai iegūst, atkal savienojoties. Tā 

cilvēks aug garā kopumā, tā pilnveidojas viņa gara miesa un tā cilvēkam, vienotam garā, 

debesīs būs iespēja dzīvot kopā ar Dievu. To cilvēku gara abas puses, kuri atzinuši Jēzu 

Kristu kā Dieva Dēlu, debesīs Dievs savienos vienā veselā miesā uz mūžīgiem laikiem. 

Kamēr jūs nepiedzimsiet no augšienes, vienoti veselā gara miesā, jums neredzēt 

Debesu Valstības! Ja cilvēks dzīvo garā dalīts vīrietī un sievietē, viņš ir pakļauts grēkam 

un nāvei. Nebēdājiet, jūsu „es" nekur nezudīs! Jūsu gars ir jūsu gars, to neviens 

neatņems. Tātad nesakiet, ka Dievs ir netaisns, jūs dalīdams divās daļās, bet pateicieties

Dievam, jo, tikai savienojoties vienā veselā miesā Dieva mīlestības spēkā, jums tiks dota 

iespēja dzīvot mūžīgi. Pār garā vienotu veselu cilvēku nāvei vairs nav varas, jo tāds ir 

Dieva likums. 

Dievs pirmsākumā cilvēku radīja kā vienu veselu, tad to dalīja divās dalās, lai abi 

savstarpējas darbības rezultātā augtu, vairotos, dotu mīlestības gaismu un krātu sevī gara 

augļus. 

Visi izmantojam elektrību. Mūsu ikdienā tā darbina loti daudzas sadzīves iekārtas. 

Tas notiek, pateicoties tam, ka ir „+" pols un „-" pols, kuriem, savstarpēji savienojoties, 

rodas strāva. 

Tāpat ir arī ar cilvēka gara miesas divām pusēm. Tām satiekoties un savienojoties, 

cilvēka gars aug. Cilvēka abām pusēm ir nepieciešams pildīt Dieva baušļus, dzīvot Dieva 

un cilvēku mīlestībā. Tad Dievs savienos vīru un sievu. Un viņi nebūs vairs divi, bet gan 

viena gara miesa. Ko Dievs ir savienojis, to nevienam nebūs šķirt. 

Tātad jūs redzat, cik liels ir Dieva nodoms, pirmsākumā radot vīrieti un sievieti. 

Dievs dod iespēju pasaulē cilvēkiem vairoties, veidot savstarpējas skaistas attiecības. 

Vīram ir dota iespēja iepazīt mīlamo sievu, un sievai ir dota iespēja vispusīgi iepazīt savu 

vīru. Tā visu mūžu patiesi skaisti un laimīgi var dzīvot vīrs un sieva kā viens vesels, 

veidojot savu garu vēl pilnīgāku. 

Dievs sargā šo savu patiesi pilnīgo nodomu cilvēkā. Tālab mums arī ir dots Dieva 

sestais bauslis — tev nebūs laulību pārkāpt. 

Ja cilvēks atradis savu otro pusi, tad tas ir visai dzīvei, ja vien viņš laulību 

nepārkāpj. Ja cilvēks šo bausli pilda, tad Dievs sargā viņa ģimeni un vairo tās bagātību. 

Tikko cilvēks pārkāpj laulību, tā pār viņu nāk grēks un no viņa aiziet Dieva svētība. No tā 

cieš arī otra puse, arī bērni, jo Dievs arī ģimenei atņem savu svētību, un pār šo cilvēku 

nāk grēka likums. 

Tāpēc viena ārlaulības sakaros pavadīta nakts var atņemt cilvēkam laimi un godu 

uz ilgu laiku, kamēr šis grēks netiks izpirkts. 

Kā tad ir ar tām laulībām, kurās cilvēks nav atradis savu īsto otro pusi? 

Katram ir jāzina, ka ikvienam jaunam cilvēkam Dievs uz Zemes ir sūtījis viņa 

otru pusi, tāpēc tā ir jāmeklē un jāatrod. 

Ja cilvēks tomēr pārsteidzas un stājas laulībā ar to, kas nav viņa otrā puse, tad 

tādus cilvēkus kā vīru un sievu Dievs vienā veselā nesavieno. Tādu laulību var slēgt 

laulību namā vai baznīcā, tomēr Dievs šos cilvēkus vienā veselā nesavieno. 

Ja līgava un līgavainis laulību ceremonijā ir teikuši vārdu „jā", viņi kļūst par vīru 

un sievu miesā un uz viņiem sāk attiekties Dieva sestā baušļa prasības — tev nebūs 

pārkāpt laulību. Par katru laulības pārkāpšanu ir jāatbild pilnā mērā. Šajā gadījumā vīrs 

un sieva nav savienoti gara miesā, jo viņus nevar savienot — tās ir divu dažādu cilvēku 

gara miesas. Tomēr šie cilvēki, kuri teikuši vārdu „jā", ir vīrs un sieva, un uz viņiem ar 

pilnu spēku darbojas Dieva sestais bauslis. Un tā visu dzīvi. 

Vīrs nedrīkst šķirties, izņemot sievas netiklības dēļ. Un vīrs nedrīkst atšķirtu 

precēt. Kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Tātad Dieva sestais bauslis darbojas uz 

pilnīgi visiem precētiem cilvēkiem, arī uz tiem, kas Dieva baušļus nezina. 

Tajās laulībās, kurās cilvēki nav atraduši savu gara otro pusi, viņiem ir iespēja 

augt garā, arī nevienoti dzīvojot. Tātad arī šā cilvēka gara otrā puse dzīvos šķirti no savas 

īstenās puses. Šajā gadījumā gara izaugsmes iespējas ir daudz mazākas. Dzīvojot dažādās 

laulībās, viena cilvēka gara puses, pildot Dieva baušļus, var dzīvot mīlestībā uz savu

tuvāko un uz Dievu. Tātad Dievs visiem cilvēkiem dod iespēju garā augt un 

pilnveidoties, arī vientuļiem cilvēkiem, kuri nav dzīvojuši laulībā vai arī zaudējuši savu 

laulāto draugu. 

Katram cilvēkam ir iespēja kļūt par garīgi skaistu un Dievu mīlošu cilvēku, jo 

pienāk diena, kad pēc aiziešanas no šīs pasaules cilvēks debesīs atkal sastop savu otru 

pusi, un tas ir vislielākais laimes brīdis, jo tad Dievs savieno divus vienā veselā, lai tie 

nekad vairs nešķirtos. 

Uz Zemes dzīvo arī Dieva bērni, kuri garā ir kā viens vesels, tie ir dzimuši no 

augšienes. Tātad šajā cilvēkā nav vairs puse, bet viens vesels cilvēka gars, jo Dievs pēc 

baušļu izpildīšanas, grēku izpirkšanas un Jēzus Kristus atzīšanas ir savienojis abas gara 

puses debesīs. Dieva bērns ir skaists un pilnīgs savā būtībā. Tādus cilvēkus mēs pazīstam 

un ievērojam, jo viņi ir Dieva mīlestības pilni un pār viņiem bauslībai nav varas, jo pār 

tiem ir Jēzus Kristus Gars, kas šo cilvēku grēkus ir paņēmis uz sevis. 

Dieva bērni uz Zemes arī veido ģimenes. Dievs par viņiem gādā, dodot viņiem 

blakām uzticamus cilvēkus, kuru miesā mīt eņģeļa gars. Nebrīnieties! Eņģeļi garā netiek 

dalīti nedz debesīs, nedz uz Zemes, tie vienmēr ir vienoti savā gara miesā. 

Dievs radīja eņģeļus garā, kas pēc sava veidola atšķiras no Dieva un cilvēka. 

Eņģeļiem ir citāds gara izaugsmes ceļš. Tie arī iemiesojas uz Zemes un veido ģimenes. 

Tie iet pa Dieva kalpošanas ceļu un, dzīvojot blakām ģimenē kā vīrs vai sieva, tie kalpo 

Dieva bērniem. Šī kalpošana nav saprotama tā, kā cilvēks to iedomājas, — kalpot 

nenozīmē pazemoties otra priekšā un būt padevīgam. Kalpot otram cilvēkam var ar 

mīlestību un cieņu. 

Kalpot Dievam ir jāiemācās katram cilvēkam un eņģelim. Mēs sākam šo ceļu ar 

Dieva bauslības pildīšanu, ar ticību uz Jēzu Kristu. Tad nāk brīdis, kad cilvēks, 

paļaujoties uz Dievu, visu sevi atdod Dievam, tā sākot patiesu Dieva kalpošanas ceļu. Šo 

ceļu mums parādīja Jēzus Kristus, kas to iemācīja arī saviem apustuļiem. Ja gribam zināt, 

kā ir jākalpo Dievam, tad varam atšķirt Jauno Derību un, to lasot, uzzināt, ka Dieva 

kalpošanas ceļš ir izgaismots ar visskaistāko Dieva mīlestības gaismu. Dievs par 

kalpošanu Viņam cilvēku atalgo ar visaugstāko — dod tam gara augļus un mūžīgo 

dzīvību. 

Tātad Dieva bērnam blakām esošais eņģelis ar lielu mīlestību ir spējīgs kalpot 

savam dzīves draugam. Protams, arī eņģeļi ir pakļauti bauslības un grēka likumam. Arī 

eņģelis grēko un par grēkiem viņam jāatbild. Ikvienam cilvēkam uz Zemes jāatbild par 

Dieva baušļu nepildīšanu. 

Laulībā abām pusēm — vīram un sievai — savstarpējās attiecībās ir jābūt 

iecietīgiem, godīgiem, līdzcietīgiem un saprotošiem. Mīlestība — tas ir visskaistākais 

saistošais posms, kas vieno cilvēkus visās dzīves situācijās. Esiet iecietīgi viens pret otru 

un mīliet viens otru! Dzīvojiet ģimenē ticībā Dievam, tad arī Dievs jūs neatstās! 

Neļaujieties krist kārdināšanā un pārkāpt laulību! Neiekārdiniet ar savu tieksmi arī citus! 

Par visu ir un būs jāatbild. 

Pēc pirmās, otrās un trešās laulības pārkāpšanas cilvēka dvēselē ienāk netiklība. 

Šo nezāli cilvēkam sevī ir ļoti grūti izravēt. Ja cilvēks šajā pasaulē mirst ar netiklības 

pilnu dvēseli, tad — ak vai! — viņš nonāk dvēseļu pasaulē pie slepkavām un citiem 

netikļiem. Kā netikls cilvēks viņš šajā pasaulē vairās no ļauniem slepkavām, domādams, 

ka viņš tas labais, bet debesu dvēseļu pasaulē pēc Dieva sprieduma viņš nonāk tur, kur 

savus grēkus atstrādā arī slepkavas. Tā tas patiesi ir.

Tāpēc padomājiet, pirms sperat „kreisos" ārlaulības soļus! Dieva likums ir bargs. 

Ja cilvēks ir spējīgs nodot savu laulāto draugu, tad viņš var nodot arī Dievu. Nodevība ir 

viens no vissmagākajiem grēkiem, tāpēc arī sods tik bargs. 

Dieva nodoms ir veidot cilvēku pilnīgu, vienotu garā un mīlestībā. Dievs sargā 

cilvēka gara abas puses, lai tās nepazustu, lai tās augtu, veidotos un atkal savienotos. 

Nevienam nebūs šķirt to, ko Dievs ir savienojis. Dievs jau pirmsākumā radot ir cilvēku 

savienojis kā veselu. Dievs nekad nevienam neļauj šķirt no cilvēka viņa otro pusi. Tāpēc 

ir tik bargs sods par laulības pārkāpšanu ar netiklību. 

Katram dzīvot gribošam cilvēkam ir jādzīvo ticībā uz Dievu, sevi pilnveidojot, ir 

jāpilda Dieva bausli. Ir jātic Jēzum Kristum, caur kuru ved ceļš uz dzīvību. Ģimene ir 

pilnīga tad, ja tā tiek veidota ticībā uz dzīvo Dievu. Katram cilvēkam ir jāiemācās atzīt 

Dievu, tad Dievs parādīs ceļu uz Patiesību, kas mīt cilvēkā, uz mīlestību un paļāvību. 

Ticībā Dievs sargā ģimeni no laulības pārkāpšanas. Ja cilvēki ģimenē dzīvo saticībā un 

mīlestībā, tad ģimenē ienāks arī Dieva Svētais Gars, kas cilvēkus darīs bagātus ar 

mīlestību un Dieva spēku. 

Vīrs un sieva nozīmē vīrieti un sievieti. Cita varianta nav. Nevar būt vīrs un sieva, 

kuri ir viena dzimuma cilvēki. Tāda laulība ir vislielākā netiklība. Cilvēks kļūst par geju 

viņa grēka un netiklības dēj. Tāpēc, ja kādam patīk veidot seksuālas un ģimenes 

attiecības ar sava dzimuma pārstāvi, tas nozīmē, ka viņš dara smagu grēku. Vajag atrast 

spēku, griezties pie Dieva, lūgt grēku piedošanu, tad Dievs cilvēku var atbrīvot no 

dvēseles aptumsuma un atgriezt pie veselā saprāta. 

Vai zināt, cik homoseksuāli orientēto cilvēku dvēseles nepanesami smako? Viņi 

paši to nejūt, bet tas ir šausmīgi. Smagi kritušu homoseksuālistu miesa ir grēcīga pašos 

pamatos, jo viņos ir zudušas visas skaistās cilvēka miesas smaržas un izjūtas. Tādas 

attiecības pavada miesas iekāres mīlestība. Ar gara skaisto mīlestību tai nav nekāda 

sakara. Iekāres mīlestība ir īslaicīga. Tā ātri pāriet, bet dvēselē krājas atkal jauns grēks. 

Jo vairāk cilvēks grēko, jo vairāk grēka spēkā aptumšojas viņa dvēsele. Tad var 

pienākt brīdis, kad miesā zūd harmonija un iestājas haosa stāvoklis — miesa zaudē 

ierastās īpašības un instinktus, tie top nedabiski. 

Tev nebūs laulību pārkāpt. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav tiesību mainīt Dieva 

iedibinātu kārtību, kas pastāv jau kopš Ādama un Ievas laikiem. Mums jāpilda ikviena 

Dieva prasība par vīra un sievas attiecībām, kas ir vēstīta Vecajā un Jaunajā Derībā, jo tas 

ir Dieva likums mums visiem!

SEPTĪTAIS BAUSLIS 

Dieva septītais bauslis — 

Tev nebūs zagt. 

Jēzus Kristus savā Kalna runā teica: Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad 

nocērt to un met nost; jo tas tev labāk, ja zūd viens no taviem locekļiem, nekā visa tava 

miesa tiek iemesta ellē. (Mateja ev. 5:30) 

Zagšana ir smags grēks. Zagt nozīmē slepeni piesavināties svešu mantu. Tātad 

atņemt otram to, kas tam pieder. 

Ja cilvēks spēj nozagt otram cilvēka piederošu lietu, tad šā zagļa dvēsele ir ļoti 

smagi kritusi grēkā. 

Viens no pasaules lielākajiem kārdinājumiem ir manta. Cilvēka zemes ķermenis 

pieder pasaulei un tam ir tieksme uz pasaulīgiem kārdinājumiem, arī uz svešu mantu. 

Ja cilvēkā ir spēcīgs gars un viņš nav kritis lielā apgrēcībā, tad tāds cilvēks 

nezags, jo viņa gars to nepieļaus. Svešas mantas iekāre nāk no pasaulīgās miesas. 

Godīgs cilvēks strādā un par nopelnīto naudu iegādājas dzīvei nepieciešamo. Visā 

ir vajadzīga mērenība. Cilvēkam ir jāiemācās sevi apvaldīt, kad loti daudz kā sāk 

gribēties. Cilvēks var kļūt mantkārīgs, un tas nozīmē būt atkarīgam no mantas. 

Ja cilvēkam nav darba un loti trūkst naudas, tad ir jāiemācās iztikt ar pašu 

nepieciešamāko, bet nepieļaut zagšanu. Ari vienreizēja svešas mantas piesavināšanās var 

ievilkt cilvēku zagšanā, tāpat kā manta var ievilkt mantkārībā. 

Pēc viena zādzības gadījuma cilvēka dvēsele iekrāsojas un iecietinās grēkā. Tātad 

pēc pirmās zagšanas reizes cilvēka dvēsele tiek apņemta ar grēka apvalku, kas pārveido 

viņa dvēseli. 

Tad cilvēka gars top iecietināts ar dvēselē radušos grēka čaulu, un tas mazāk spēs 

atturēt no jauna grēka. 

Pēc pirmās zādzības cilvēka kārdinājums zagt pieaug, jo uz to dzen dvēselē 

uzkrātais grēks. Pēc otrās un trešās zādzības cilvēka dvēsele kļūst vēl smagāka, gars vairs 

nespēj palīdzēt viņam atturēties no zagšanas. 

Jūs tagad saprotat, kas dzen cilvēku uz jaunu grēku — viņa paša grēks, kas ir 

uzkrājies dvēselē. Cilvēks ar regulāru zagšanu savā dvēselē uzaudzē zaglēnu, kurš arī 

dzen uz jaunām zādzībām. Tautā saka, ka zagšana ir kā slimība. Tas ir ļoti slikts 

netikums, kuru sevī ir radījis pats cilvēks ar savu grēcīgo rīcību. Kādus grēka darbus 

cilvēks dara un ko visvairāk viņš pielūdz, tāda top arī viņa dvēsele. 

Zagļa dvēsele ir ļoti smaga, jo zagt ir cilvēka netiklība. Zaglim ir grūti izpirkt 

savus grēkus. Dievs zagļus iezīmē ar īpašu Dieva dusmu zīmi. Zagļa gars ir iecietināts 

cilvēka dvēselē, un tas vairs nespēj cilvēkam palīdzēt. 

Ja cilvēks savā dzīvē ir daudz zadzis un savu grēku nav izpircis, tad pēc šīs dzīves 

zagļa dvēsele nonāk otrā vai trešā dvēseļu līmeņa pasaulē, kur kopā ar citiem smagiem 

grēciniekiem viņam grēks jāizpērk. 

Zagšana ir zemes ķermeņa netikums. Tā apgrēcina dvēseli un iecietina cilvēka 

garu. Tātad kopš pirmās zādzības brīža cilvēka gars top atšķirts no viņa miesas un 

dvēseles, lai nepazustu grēkā viņa gars.

Cilvēka miesa ir augsne un vide, kurā gars var augt. Ja šī vide ir grēcīga, tad gars 

neaug, tas nīkuļo un sāk zust tā dzīvības spēks. Tātad ar pirmo zādzību cilvēkā izmainās 

vide, un tajā gars vairs nevar augt. Grēks cilvēkā dzemdē nāvi, jo gara dzīvības lielums 

sāk mazināties. Tāpēc vispirms padomājiet, vai ir vērts nozagt zīmuli, lai jūsos viss 

strauji mainītos uz slikto pusi. 

Zagt lielu mantu vai mazu — tas tik un tā nozīmē zagt. Jo lielāka zādzība, jo 

lielāks, protams, sods. Bet gars tiek iecietināts, un uz jums var nonākt Dieva dusmu zīme 

arī pēc mazas zādzības, jo tā tik un tā ir zagšana. 

Cilvēks var zagt ne tikai materiālas vērtības. Cilvēks diemžēl zog arī dvēseliska 

līmeņa enerģijas. To sauc par vampīrismu. 

Tātad, ja cilvēks ar spēku pieslēdzas pie otra cilvēka dvēseles un no tās zog 

enerģiju, arī tā ir zagšana. Cilvēks par vampīru nepiedzimst. Par tādu padara viņa grēks. 

Ja cilvēks daudz grēko, tad Dievs šim cilvēkam nedod tik daudz enerģijas, cik 

vidēji tiek katram Dieva priekšā taisnam cilvēkam. Un grēciniekam ir jāmeklē ceļš, kā 

saņemt sev nepieciešamo enerģijas daudzumu. Pareizi būtu lūgt Dievu par grēku 

piedošanu, izvēloties veselīgu, bezgrēcīgu dzīvesveidu, un Dievs drīz vien atgrieztu to 

enerģijas daļu, ko bija cilvēkam atņēmis. 

Tomēr daudzi grēkā krituši cilvēki izvēlas vienkāršāku ceļu — zagt sev 

nepieciešamo enerģiju no otra cilvēka. Vampīri parasti izved no līdzsvara sev tuvu 

stāvošu cilvēku, enerģētiski ar spēku ielaužas līdz upura dvēselei un tad sūc sev enerģiju. 

Vampīra upuris sajūt sevī strauju enerģijas izsīkumu, un parādās nogurums. Var 

iesāpēties sirds, jo cilvēka gars tādējādi brīdina par enerģijas zagšanu. 

Kā izsargāties no vampīriem? Ja jūtat, ka uz jums sāk iedarboties ļauns cilvēks, 

piemēram, iesāpas sirds, tad trīs reizes pārkrustieties. To var izdarīt arī domās — 

pārkrustoties ar gara miesas roku. 

Vēl smagākas darbības ar enerģijas zagšanu veic burvji, kā arī cilvēki, kuri 

nodarbojas ar maģiju. Lai burvis veiktu savu darbību, viņam nepieciešams daudz 

dvēseliska līmeņa enerģijas. Pie gara enerģijām burvji netiek. Burvji savu enerģiju uzkrāj 

pakāpeniski. Tie prot ar dažādām metodēm pieslēgties pie otra cilvēka dvēseles. Burvji 

sev visapkārt izveido enerģētisku tīklu, kas ir savienots ar daudzu cilvēku dvēselēm, no 

kurām regulāri tiek ņemta enerģija. 

Ja jūs kaut reizi esat griezušies pie kāda burvja vai maga, tad ziniet, ka jūs varbūt 

vēl šodien esat enerģijas piegādātājs kādam burvim vai zīlniekam. Kad cilvēks atnāk pie 

burvja, tad, stāstot par sevi vai lūdzot kādu pakalpojumu, klients atveras burvja priekšā 

un burvis ar viņam zināmām metodēm pieslēdzas pie cilvēka dvēseles, lai saņemtu 

nepieciešamo informāciju un arī enerģiju. Cilvēka dvēselē mīt informācija par viņu. 

Dvēsele nav pakļauta tādam laika ierobežojumam kā cilvēka miesa materiālajā pasaulē. 

Tātad, ielūkojoties cilvēka dvēselē, burvis vai zīlnieks uzzina, kas ir bijis un kas tuvākajā 

laikā būs. 

Ielaušanās cita dvēselē ir vardarbība, un tā ir nosodāma. Cilvēks no burvja vai 

zīlnieka saņem apšaubāmu informāciju, samaksā un aiziet, bet enerģiju no sava klienta 

burvis turpina ņemt un ņemt. Ja cilvēks garā ir stiprs un Dievam ticīgs, tad pie tāda 

cilvēka dvēseles burvim ir grūti piekļūt un enerģiju paņemt ir vēl grūtāk. 

Dievs pasauli ir iekārtojis loti taisnīgi. Ja cilvēks dzīvo ar Dievu un pilda Dieva 

baušļus, tad viņu vada Dieva Svētais Gars un viņam nav nepieciešams iet pie zīlniekiem, 

magiem vai burvjiem. Ja cilvēks nepaļaujas uz Dievu, bet meklē apšaubāmu patiesību pie

urvja, tad par sodu viņš saņem pelnītu pērienu, ko dabū no tā paša burvja, pie kura viņš 

ir griezies. Enerģijas zudums cilvēkā izraisa nepatīkamu sajūtu, nogurumu, ir pat 

iespējami dažādu slimību uzliesmojumi. 

Kāpēc sev sarežģīt dzīvi? Labāk dzīvot ticībā un paļauties uz Dievu. Mēs zinām 

Dieva septīto bausli — tev nebūs zagt. Par katru zādzību Dievs cilvēku soda, tātad 

vienlaicīgi mūs arī aizsargā no zagļiem, burvjiem un magiem. Jo vairāk cilvēks zog, jo 

nespēcīgāks klust cilvēka gars un cilvēks pats. Dievs tādam cilvēkam atņem viņa gara 

spējas. Zaglis ar laiku iemācās vēl labāk zagt, bet no tā viņam klust tikai grūtāka dzīve. 

Mēs arī ciešam no zagļiem. Nezagt ir paša cilvēka iespēja, kura pašam jāīsteno. 

Vai esat ievērojuši, kādas izjūtas pavada cilvēku, kad viņš ienāk tikko apzagtā 

dzīvoklī vai sēžas apzagtā mašīnā? Tā ir loti nejauka sajūta, ko grūti pat aprakstīt. 

Cilvēku tādās reizēs pārņem nelāga drebulis. Tas ir tāpēc, ka zagšana ir loti smags cilvēka 

netikums. Zagļa dvēsele smako, acis melīgi skraida, skatiens ir grēcīgs. Zagļa miesa ir 

smaga, viņš dzīvo bailēs. 

Profesionāli zagļi darbojas, izmantojot dažādas maģiskas metodes, elementāro 

hipnozi, ar ko cenšas novērst sava upura uzmanību. Zagļi ir ļoti bailīgi, tie strādā kopā ar 

saviem bēdubrāļiem. Par zagšanu zaglis saņem smagu sodu kā uz Zemes, tā arī debesīs. 

Katram cilvēkam ir jāatceras, ka par zagli neviens nepiedzimst. Par tādu cilvēks 

var padarīt pats sevi, ja sāk zagt. Iesākumā liekas — es tikai paņēmu vienu mantiņu, jo tā 

mētājās uz galda. Ja tā nav tava manta un tu to paņēmi, tātad — nozagi. Noliec to atpakaļ, 

atdod atpakaļ īpašniekam, tad šis grēks taps dzēsts! 

Jāatceras, ka Dievs var piedot ikvienu grēku, ja tas ir saprasts un par to ir lūgts. 

Tāpēc paļausimies uz Dievu, negrēkosim un savaldīsim savas vēlmes. Kam kaut kas 

pieder, tam tas lai arī paliek. 

Dievs gādā, lai ikvienam cilvēkam pietiktu visa, kas dzīvošanai nepieciešams. 

Kāpēc jāsniedzas pēc kaut kā sveša, ja var samierināties arto, kas ir? 

Viss, kas radīts, viss pieder Dievam. Bet Debesu Tēvs mums atdevis savu daļu, 

kas tagad pieder katram no mums. Bagātniekam tā ir liela pils ar plašu īpašumu, 

nabagajam — būda ar pieticīgu iedzīvi. Dievs ļauj, lai katrs no mums strādājot un 

nopelnot varētu kaut ko iegādāties. 

Tas ir mūsu, ko Dievs mums ir devis. Dažam bagātajam jau no dzimšanas pieder 

mantojums, arī tas viņam ir no Dieva dots. Un to mums nav tiesību iekārot. Mums nav 

Jauts zagt ne no bagātā, ne no nabagā! 


Manta, bagātība ir pasaulei piederošas lietas, jo cilvēks nomirstot tās nevar 

paņemt sev līdzi debesīs. Bet mantai var pieķerties cilvēka dvēsele, un tad tai ir grūti 

uzkāpt skaistā dvēseļu pasaulē, jo smagums to neļauj. 

Tāpēc nekrāsim šīs pasaules bagātības, ko rūsa un kodes ēd, bet krāsim debesu 

bagātības, kuras mūs skaistus dara! Nekārosim cita mantu, nezagsim to, jo zogot cilvēks 

vispirms apzog pats sevi! 

Paļausimies uz Dievu, un Debesu Tēvs visas lietas, kuras mums ir nepieciešamas, 

piemetīs klāt!

ASTOTAIS BAUSLIS 

Dieva astotais bauslis — 

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. 

Dievs cilvēkus ir radījis tā, ka Dievam no cilvēka iekšienes, no cilvēka gara sirds, 

kas ir daļiņa no dzīvā Dieva, viss ir redzams, dzirdams un izjūtams. Dievs ir Patiesība, un 

Dievs satur Patiesību. Dievā nav nepatiesības, jo Dievs to nesatur. 

Dievs cilvēkam ir devis brīvību. Tātad cilvēks var runāt patiesību vai arī melot. Ja 

cilvēks saka patiesību un nekad nemelo, tad cilvēkā var ienākt viņa gara gaisma un arī 

Dieva Svētais Gars. 

Ja cilvēks melo, tad tajā pašā mirklī melu ietekmē aptumšojas viņa dvēsele un arī 

viņa acis. Tādā cilvēkā nevar ienākt Dieva Svētais Gars, un arī paša cilvēka gars vairs 

nevar izgaismot viņa miesu. Tātad melot nozīmē tajā pašā mirklī skaidru dvēseli pārvērst 

par melu aptumšotu dvēseli. Cilvēka dvēseles šūniņās esošā harmonija un samērīgais 

līdzsvara stāvoklis melu ietekmē tiek pārvērsti haotiskā stāvoklī! Tā gaisma, kas nāca no 

gara miesas, vairs nevar apspīdēt zemes ķermeni. Iedomājieties loga žalūzijas atvērtā 

stāvoklī. Tām cauri spīd saules gaisma. Tad pēkšņi tās aizveriet, un telpa aptumšosies, jo 

saules gaisma cauri žalūzijām vairs nespīdēs. Tāpat cilvēka dvēsele melu ietekmē 

aptumšojas un gara gaisma vairs nevar spīdēt cauri dvēselei un izgaismot cilvēka miesu. 

Sniegt nepatiesu liecību pret savu tuvāko — tas nozīmē melot. Tas nozīmē, ka ar 

savu nepatieso liecību jūs zaudējat godu. Pār visu jūsu miesu nāk kauna un grēka izjūta, 

kas vēl ilgi paliek, protams, ja tā ir pirmā vai otrā melošanas reize. Ja cilvēks melo 

nepārtraukti, tad viņa melu pilnā grēcīgā dvēsele pārvērš arī pašu cilvēku. Savas dvēseles 

iespaidā cilvēks vairs nevar orientēties savos melos, jo ir pazaudējis savu godu. Līdz ar 

goda zaudēšanu cilvēks paliek bez sava gara apskaidrības, tātad paliek bez Patiesības 

avota, kas ir viņa garā. 

Cilvēks melis zaudē savu godu, zaudē savu Patiesības avotu un sāk zaudēt arī 

sevi, jo viņa gars melu pilnā miesā un dvēselē gluži vienkārši sāk mirt. Līdzīgi, ja 

cilvēkam trūkst elpas, —vēl brīdis, un tad sāk zust samaņa. Cilvēka gars, kurš ir 

iecietināts smagā grēkā, arī ir kā bez gaisa, un tajā sāk mazināties dzīvība. 

Tātad, sniedzot nepatiesu liecību par savu tuvāko, cilvēks melo. Melodams viņš 

sāk zaudēt pats sevi. Pat viena nepatiesa liecība var būt sākums cilvēka pagrimšanai. 

Kā ir ar tenkošanu un cilvēku aprunāšanu? 

Nav svarīgi, vai cilvēks sniedz nepatiesu liecību tiesā vai privātā sarunā ar kādu. 

Tātad apmelojot jūs sniedzat nepatiesu liecību par otru cilvēku. Ja aprunājat otru cilvēku, 

nezinot, kā ir īstenībā, arī tad grēkojat, jo to var uzskatīt par nepatiesas liecības sniegšanu. 

Ja nav zināma patiesība, tad labāk klusēt. Ja spējat aprunājot sniegt nepatiesu informāciju 

par kādu cilvēku, tad, iespējams, sniegsiet arī nepatiesu liecību par kādu tiesā. 

Jūs taču zināt, ka ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas 

sagāna cilvēku. Cilvēka vārds ir svarīgāks par cilvēka pasaulīgiem darbiem, jo cilvēka 

vārds nāk no cilvēka gara un dvēseles, bet cilvēka darbi tiek darīti materiālajā pasaulē. 

Pats cilvēks ir cilvēka gars. Miesa un dvēsele ir cilvēka gara apvalki un vide, kurā gars 

mīt. Jūsu liecība par savu tuvāko tiek izteikta ar vārdiem, tāpēc jums jāatbild par savu

liecību pēc Dieva visaugstākajām prasībām. 

Par nepatiesas liecības sniegšanu pret otru cilvēku Dievs cilvēkam atņem godu un 

uzliek uz viņa kauna zīmi. Tā iezīmē visu cilvēku, un eņģeļi redz, ka šis cilvēks ir melis. 

Uz šo cilvēku nevar paļauties. Pār tādu cilvēku nāk grēks, kas viņa dvēseli iezīmē melu 

un kauna krāsā. Tā cilvēks, izdabādams sev un citiem, zaudē savu godu. 

Cilvēka godīgums ir skaista cilvēka īpašība. Tā veidojas viņā ilgi. Mēs augstu 

vērtējam godīgu cilvēku, jo uz viņu var paļauties. Ar godīgu cilvēku var uzsākt darba 

attiecības, viņš var kļūt par labu draugu. 

Atcerieties, senos laikos par aizskartu godu, pat par vienu nepatiesu vārdu cilvēki 

viens otru izaicināja uz dueli. Ko ir vērta cilvēka dzīvība šajā pasaulē, ja viņš zaudējis 

godu? Tātad, zaudējot godu, cilvēks sāk zaudēt sevi, un, ja viņš nelūgs Dievam 

piedošanu, tad arī pazaudēs sevi. Atcerieties, cik grūti cilvēkam ir bez gaisa, kad aizturēta 

elpa! Tikpat grūti ir cilvēka garam, kurš ir aptverts ar melu pilnu dvēseli. 

Tenkošana bieži vien dzen cilvēkus uz meliem. Ko dod tukšu vārdu virkne? Neko. 

Lieki ir tukši runāt, jo par katru izteiktu vārdu cilvēkam būs jāatbild. Citu cilvēku 

aprunāšana noved pie tā, ka dvēsele apaug ar grēku. Tas var notikt pakāpeniski — dienu 

pēc dienas dvēselē krāsies atbildība par nepatiesi sniegto liecību, un dvēsele pildīsies ar 

grēku. Labāk lieki nerunāsim un teiksim vārdus pēc būtības! 

Ir brīži, kad no sniegtās liecības par kādu cilvēku ir atkarīgs viņa liktenis. Šī 

liecība var iespaidot tiesas lēmumu. Tātad, ja cilvēks sniedz nepatiesu liecību par otru 

cilvēku un šī liecība nodara ļaunu, tad pār liecinieku nāks divkāršs sods. Pirmā soda daļa 

— par nepatiesas liecības sniegšanu, un otrā daļa — par pārinodarījumu otram cilvēkam. 

Ja nepatiesi sniegtai liecībai ir sekas, tad par tām ir arī jāatbild. Meli ir īsākais ceļš 

uz nodevību. Nepatiesa liecība pret savu tuvāko cilvēkā rada augsni nodevībai, kas ir 

viens no vissmagākajiem cilvēka grēkiem. 

Nodevību cilvēki šajā pasaulē uzskata par vienu no vissmagākajiem 

noziegumiem. Ja cilvēks spēj nodot savu valsti vai tuvu cilvēku, tad tāds cilvēks būs 

spējīgs nodot Dievu. Daudzi varaskāri valdnieki un arī eņģeli bija izvēlējušies Dieva 

nodevības ceļu. Dieva nodevēju vieta ir uguns un sēra jūrā. Nodevējos cilvēka gars iet 

bojā. Nodevēja dvēsele viņa garam atņem „gaisu", atņem iespēju izdzīvot. Nodevēju 

dvēseles ir netikli smagas. Jāatceras, ka tieši meli un nepatiesas liecības cilvēkā rada 

augsni nodevībai. Tā var būt arī ģimenes nodevība, kad tiek zaudēts ģimenes un cilvēka 

gods, pārkāpjot laulību. 

Dieva astotais bauslis attiecas uz it visiem cilvēkiem, arī uz diplomātiem un 

politiķiem. Nevar būt attaisnojama melošana starpvalstu diplomātijā, valsts iekšpolitikā 

un ārpolitikā. 

Valstīs var pastāvēt divas vai vairākas politiskās partijas. Katrai no tām ir sava 

stratēģija un intereses. Katrai partijai ir atšķirīgi uzskati, un katra no tām var tos brīvi 

izteikt. Nav pieļaujama apmelošana un nepatiesa liecību sniegšana ar mērķi iegūt partijai 

vēlamo lēmumu. Par katru nepatiesu liecību presē vai teiktajā runā ir jāatbild. Mēdz sacīt: 

godīgs politiķis jau nav politiķis, ja viņš nav diplomāts — jeb cilvēks, kurš savu panāk 

jebkuriem līdzekļiem. Katram cilvēkam ir tieksme sevi aizstāvēt, tāpēc attiecībā uz sevi ir 

jābūt prasīgiem un taisnīgiem. 

Bet kā ir, ja cilvēks, zinot patiesību, tiesā vai kādā dzīves situācijā to noklusē? Šis 

cilvēks nepatiesu liecību it kā nav sniedzis. 

Ja cilvēks noklusē un nesniedz viņam zināmu liecību, tas nozīmē, ka arī viņš

pārkāpj Dieva astoto bausli, jo melo. Viņš zina, un viņam kā lieciniekam jādod liecība, 

bet viņš klusē. 

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku — tas nozīmē būt godīgam un 

atklātam līdz galam. Dievs redz patiesību, un Viņš atalgos katru cilvēku, kurš sniedz 

patiesu liecību. 

Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu Valstība. Mums ir jāiemācās 

pastāvēt par savu taisnību un sniegt patiesu liecību. Protams, par dažu patiesu liecību 

sniegšanu cilvēks pasaulē var tikt vajāts, bet lai viņš nebēdā, jo par patiesu liecību būs 

liela alga debesīs. 

Mēs zinām gadījumus, kad kara laikā par patiesu liecību cilvēkus nošāva. Varbūt 

bija iespējams arī samelot un tā palikt dzīvam. Melis paliktu uz Zemes dzīvs, bet garā 

viņš jau būtu miris. Bet tas, kurš par patiesu liecību uz Zemes mira, tas debesīs iemantoja 

dzīvību un vēl tagad tur dzīvo laimīgs, jo viņš saglabāja savu godu. 

Uz Zemes cilvēks savu godu var pazaudēt dažādi — ar nepatiesu liecību, ar 

netiklību, laulības pārkāpšanu un citiem smagiem grēkiem. Pazaudēt godu var vienā 

mirklī, bet to atgūt ir loti grūti. Cilvēks var būt citu cilvēku godāts, bet ar vienu nepatiesu 

liecību pret savu tuvāko viņš savu godu pazaudē — Dievs to viņam atņem. Cilvēks bez 

goda ir cilvēks bez Dieva svētības un labvēlības. Godu zaudējuša cilvēka aura ir bāli 

pelēka un vāja. Tādam cilvēkam zūd autoritāte un citu cilvēku atzinība. Pats godu 

zaudējušais varbūt domā, ka ir godājams vīrs, bet kā melis ātri tiek atpazīts. 

Patiesa liecība dzīvo ilgi, jo to atbalsta Dieva Svētais Gars. Tātad liecinieks, kurš 

sniedz patiesu liecību, nav viens, bet ar viņu ir arī Dieva Svētais Gars. Tāpēc esiet droši 

— Dievs jūs aizstāvēs! Dievs ir Patiesība, un Dievs augstu vērtē patiesu liecību. Par 

patiesu liecību Dievs atalgo ar Dieva Patiesības Garu. Jūs, patiesības liecinieki, jau šeit, 

uz Zemes, varat saņemt savas patiesās liecības augļus. Arī ar patiesajām liecībām krājas 

Debesu bagātības jūsu garā. Dieva Vārds nes Patiesību, un tā jums jāsaskata ar savu sirdi. 

Kā panākt sirds tīrību? Ar patiesu liecību visas dzīves garumā. Tā jūs varat attīrīt 

sevi un savu sirdi, lai tā gaiši spīd pār visiem cilvēkiem. Tautā saka: tas ir godavīrs, jo 

viņš ir taisns, godīgs Dieva un cilvēku priekšā. Ir jācenšas būt godīgam visās lietās — tas 

cilvēkā rada īpašu miesas tīrību, un viņā var ienākt Dieva Svētais Gars. Tas ir grūti — būt 

godīgam visās lietās, bet ziniet: tad arī jūsu alga par šīm grūtībām būs vislielākā. Svētīgi 

sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. 

Jūs zināt, ka ir teikts: Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti. Jo ar kādu tiesu jūs 

tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps 

atmērots. Protams, arī šajos vārdos ir iekļauta Dieva astotā baušļa prasība. 

Ja jūs kādu cilvēku tiesājat, tas ir tas pats, kas sniegt nepatiesu liecību. Ja jūsu 

liecība būtu patiesa, tad jums nebūtu vajadzības viņu nosodīt, tiesāt vai aprunāt. Mums 

nav tiesību lemt un secināt, vai otra cilvēka darbība ir pareiza vai ne. Ja tiesājot kļūdāties, 

līdz ar to jūs pārkāpjat Dieva astoto bausli — jūs dodat nepatiesu liecību pret savu 

tuvāko, jo jūsu lēmums ir nepareizs. 

īpaši uzmanīgiem jābūt izteicienos ticības jautājumos attiecībā pret savu tuvāko. 

Ticības izvēle cilvēkam ir brīva. Ticību nedrīkst uzspiest. Ticība Dievam ir svēta, un 

Dievs sargā ticīgos. Jūs esat dzirdējuši — bet kas saka: Morē! (bezdievīgais vājprātis), 

tas sodāms elles ugunī. 

Tātad neviens lai uz otru nesaka: bezdievis! — jo ticību Dievam izvērtē tikai 

Dievs. Tā nav skatāma no ārpuses. Ticību Dievs izvērtē cilvēka garā, dvēselē un miesā kā

vienā veselā. 

Ja cilvēks Dievam tic, tad uz tāda cilvēka ir Dieva zīme — balts krusts uz pieres. 

Neviens lai nesniedz nepatiesu liecību pret savu tuvāko un to nenosoda! Ja cilvēks 

ārēji savu ticību Dievam neizrāda, tas vēl nenozīmē, ka viņš netic. Dievs sargā ticīgos, un 

katram cilvēkam dod iespēju iepazīt Dieva pilnību. 

Dieva Svētais Gars var nodot liecību par Dievu un cilvēku. Dievs savu liecību 

sargā un gādā, lai tā būtu dzīva cilvēku vidū. Dievs aizstāv katru, kas dod patiesu liecību 

par dzīvo Dievu. 

Ja kāds runā pret Dieva Svētā Gara liecību un to zaimo, tam netiek piedots ne šīs, 

ne nākamās pasaules laikā. Tāpēc, ja kāds cilvēks sniedz liecību par Dievu Svētā Gara 

spēkā, tad par to arī atbild. Bet, ja kāds sniedz nepatiesu liecību pret savu tuvāko, kas 

sniedzis liecību Svētajā Garā, tam netiks piedots. Jo, kā Dievs saka debesīs, tā tur arī top, 

un Dievs Svētajā Garā var runāt arī caur kādu Dievam uzticamu cilvēku. Dievs caur 

praviešiem tā ir darījis zināmus Svēto Rakstu vārdus. 

Ja kāds sniedz nepatiesu liecību pret Dievam tīkamu cilvēku, kas runā Dieva 

Svētā Gara spēkā, pār šo melkuli nāk Dieva dusmas. Dievs cilvēkiem grib pateikt savu 

vēsti, bet kāds grēcinieks varbūt mēģina Dieva gribu apšaubīt ar nepatiesu liecību pret 

savu tuvāko. 

Tāpēc netiesāsim cilvēkus ar Dieva vārdu mutē, jo Dievs pats zina, kurš ir taisns 

Dieva priekšā, kurš ne! Dievs zina, kuram Viņš ir devis liecību par sevi un kuram ne. 

Būsim pacietīgi, jo laiks visu atrisina! Dieva liecība dzīvos mūžīgi, kā mūžīgs ir pats 

Dievs. Nepatiesai liecībai ir īss mūžs. Tā izgaist kā nebijusi, paliek tikai sekas pašā viltus 

lieciniekā. 

Būsim taisni un godīgi cilvēku priekšā! 

Godāsim Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu! 

Dieva liecības lai mūsos ir dzīvas mūžīgi!

DEVĪTAIS BAUSLIS 

Dieva devītais bauslis — 

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. 

Katrs Dieva bauslis ietver Dieva likumu. Tātad Dieva desmit baušļi, kas pasaulē 

nākuši caur Mozu, un divi augstākie baušļi, kurus mums deva Jēzus Kristus, aptver 

pilnīgi visus Dieva likumus. Aiz katra Dieva baušļa ir likums, kurš aptver daudz plašāku 

jēgu, ne tikai tos vārdus, kurus mēs izlasām baušļos. Dievs mīt Garā un pasaulei deva 

baušļus, kas sevī aptver pasauli ar dziļu jēgu arī garā. 

Ja cilvēks neiekāro sava tuvākā namu, bet tiecas pēc sava tuvākā varas vai arī 

valstsvīrs tiecas iekarot kādu citu valsti, tad viņš pārkāpj Dieva devīto bausli. 

Iekārot sava tuvākā namu cilvēku dzen viņa paša skaudība vai arī tieksme pēc 

mantas un varas. Pats pirmsākums ir meklējams cilvēka skaudībā. Tātad, ja jums žēl, ka 

otram ir labāka māja vai kāda cita manta, tad jūsu dvēselē sāk dzimt skaudība. Pasaulē 

esošā manta ir domāta, lai cilvēkam būtu viss nepieciešamais dzīvošanai un viņa 

eksistencei. Bet reizē manta ir kā purva staignājs, kurš kādā mirklī var ieraut visu cilvēku. 

Tātad mantkārīgu cilvēku var pārņemt mantas kāre, no kuras ir grūti tikt vaļā. Līdz ar 

mantkārību cilvēka dvēsele top pārņemta ar izteiktu atkarību no mantas un tajā parādās 

tāda īpašība kā skaudība. Cilvēks nevar nopirkt uzreiz visu. Ja, piemēram, kaimiņš 

iegādājas kādu vērtīgu lietu, tad mantkārīgam cilvēkam tas skauž. 

Jūs esat lasījuši Jēzus Kristus vārdus: Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā 

bagātam ieiet Dieva Valstībā. 

Manta un bagātība cilvēku piesaista Zemei. Uz Zemes viss pakļauts nāvei un 

iznīcībai. Gars tiecas pēc debesīm un gara bagātībām, jo caur to tiek iegūta dzīvība. 

Pirmajā mirklī liekas, ka kāda lieta ir tik nepieciešama, bet paiet laiks, un šī lieta zaudē 

savu vērtību. Tātad tai nav noteicošā loma cilvēka dzīvē. 

Ja cilvēks katru dienu domā par savu vai arī par citu cilvēku mantu, viņš vairs 

nedomā par sevi un savu dzīvību. Cilvēka gars top atstāts novārtā. Cilvēka miesa un 

dvēsele ir augsne mūsu garam vai, vienkārši sakot, pašam cilvēkam. Tātad cilvēkam ir 

iespēja radīt labu augsni sev pašam. 

Mēs reizēm nopērkam kādu skaistu un noderīgu mantu. Tas ir labi, bet kāpēc gan 

par to līksmot nedēļām ilgi vai to pat savā veidā pielūgt? Jo vairāk uzmanības cilvēks 

mantai pievērš, jo atkarīgāks no tās kļūst. 

Cilvēka dvēsele ir starpnieks starp cilvēka zemes ķermeni un debesu ķermeni. Ja 

cilvēks savā dzīvē vairāk domā par savu debesu ķermeni, tad viņa dvēsele vairāk 

pievēršas cilvēka garam. Bet, jo vairāk cilvēks domā par zemes ķermeni, mantu un 

pasaulīgām lietām, jo viņa dvēsele top vairāk piesaistīta pasaulei, tātad visam grēcīgajam 

un mirstīgajam. Dvēsele nevar sadalīties uz pusēm, jo tā ir viena. 

Bērnam dvēsele ir tīra, un svaru kausi, kas izvērtē miesu un garu, ir līdzsvarā. 

Sākot no pusaudža gadiem, cilvēks vairāk pieķeras pasaulīgām lietām, tātad dvēseles 

viens svaru kauss nosveras uz cilvēka zemes ķermeņa pusi un ar to pašu mirkli zaudē 

viņa gars. Pusaudzim nav vai gandrīz nav grēka, tāpēc cilvēka gars daudz necieš. 

Pilngadīgs cilvēks ir atbildīgs par savu grēku. Tātad papildus grēka nastai nāk arī cilvēka

atkarība no mantas. Ja bērns priecājas par mantiņu, tas ir jauki, jo viņam caur mantām ir 

dota iespēja iepazīt pasauli. Bērns nevar kļūt atkarīgs no mantas, jo Dievs bērnu atbrīvo 

no mantu sloga. 

Citādi tas ir pieaugušajam. Ja cilvēkam pieder daudz dārgu lietu, no kurām viņš 

nekad negribētu šķirties, tad viņš ir loti atkarīgs no mantas. Atkarība no mantas ir skaidri 

redzama acīs. Tādos gadījumos acis ir piezemētas, smagnējas, šķiet, tās veidotas no 

zemes. Jūs zināt, ka vienīgā vieta, kur var būt redzams cilvēka gars, — tās ir acis. Tātad, 

ja cilvēka gars izgaismo viņa miesu, tad acis ir gaišas un gara gaismas pilnas. Dievs 

sākumā cilvēku radīja no zemes, vienlaicīgi izveidojot acis, caur kurām var spīdēt cilvēka 

gars. Ja jūs sastopat cilvēku ar iekšēja gaišuma izgaismotām, dzidrām acīm, tad ziniet, tas 

ir cilvēka gars, kas spīd un ir redzams pasaulei. 

Acīs ir skaidri saskatāma atkarība vai neatkarība no pasaulīgas mantas. Ja cilvēks 

ir atkarīgs no mantas, viņam, protams, interesē un skauž sava tuvākā nams. Būtu taču 

jāpriecājas, ja kādam izdevies uzcelt skaistu namu. Bet kāpēc jāskauž? 

Cilvēka skaudībai līdzi nāk vēlme sava tuvākā namu iznīcināt vai atņemt, tātad 

novēlēt viņam kaut ko sliktu. Atcerieties — cita cilvēka manta pieder tieši viņam! Mums 

tā nepienākas. 

Ja mēs noskaužam sava tuvākā namu, tas nozīmē, ka mēs to iekārojam. 

Šajā Dieva devītajā bauslī ir ietverta vēl dziļāka doma. Cilvēka vēlme iekārot sava 

tuvākā namu ir tikai sākums. Pēc mantkārības seko tieksme pēc visa, kas tuvākajam 

pieder, arī pēc varas. 

Vēlme pēc varas, vēlme valdīt pār tuvākā namu un cilvēkiem, tā ir šā baušļa 

dziļākā jēga. Ja cilvēks tiecas pēc varas, tātad viņā ir radusies vēlme valdīt pār citiem 

cilvēkiem un materiālajām vērtībām. Vara reizē ir arī viens no visgrūtākajiem 

pārbaudījumiem, ko Dievs pasaulei ir devis. 

Vai esat gatavs izturēt šo pārbaudījumu? 

Ja savas ietekmīgās varas laikā kārojat sev nepiederošu mantu, jūs pārkāpjat 

Dieva devīto bausli. Ja kārojat pēc tuvākā mantas, tad jūs gribat atņemt to, kas pieder 

Dievam. 

Dievs katram cilvēkam dod tik daudz, cik ir nepieciešams, bet vienlaicīgi viss 

pieder Dievam. Tātad, ja manta pieder jums, tad tā lai arī ir jūsu. Bet, ja kārojat sev 

nepiederošu mantu, tad kārojat to, kas pieder Dievam un kādam cilvēkam. Dievs no 

debesīm ir skaidri noteicis kārtību — tev nebūs iekārot sava tuvākā namu,.. nedz ko citu, 

kas tavam tuvākam pieder. 

Dievs aizsargā sev piederošo varu pār visu, ko Viņš ir radījis. Ja kāds valdnieks 

debesīs kāroja sagrābt varu uz Zemes vai kādas citas planētas, tad viņš kāroja uz Dievam 

piederošo daļu. 

No šīs vienkāršās devītā baušļa prasības izriet, ka nevienam, kas mīt uz Zemes 

garā liels vai mazs, nav tiesību iekārot sev nepiederošo daļu. Ja Zeme ir Dieva radīta, tad 

tā Dievam arī pieder ar visu, kas ir uz tās. 

Debesu Tēvs savu varu pār Zemi ir atdevis Dieva Dēlam Jēzum Kristum. Tātad 

neviens, lai neiekāro varu, kas pieder Dievam! 

Neviens lai neiekāro sava tuvākā namu! Neviens lai neiekāro varu pār citu 

cilvēku! Neviens lai neiekāro varu pār kādu citu valsti un tautu! Visa vara pieder Dievam, 

un bargs sods nāks pār to, kurš grib atņemt tuvākajam piederošo namu. 

Jēzus Kristus gara spēks pār Zemi un debesīm ir pilnīgs.

Dieva eņģeli piepilda Dieva apsolījumu, tāpēc nekārosim pēc tā, kas mums 

nepienākas!

DESMITAIS BAUSLIS 

Dieva desmitais bauslis — 

Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz 

viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder. 

Jūs ievērojāt, ka Dieva devītais un desmitais bauslis ir apvienoti vienā pantā un 

tomēr tiek izdalīti kā divi atsevišķi baušļi. 

Tas ir tāpēc, ka tie ir ļoti svarīgi baušļi. Dievs vēlas, lai neviens neiekāro to, kas 

viņam nepieder. Daudz ir tādu, kam no niecīgām iekārēm pēc tam izveidojas varas 

monstrs. Mantkārīgiem un varaskāriem cilvēkiem gribas vienlaicīgi daudz un uzreiz. 

Desmitajā bauslī tiek ietverts arī Dieva sestais bauslis. Ja kāds iekāro sava tuvākā 

sievu, viņš tiek sodīts ar divkāršu sodu. Dievs sargā ģimeni, kura Dievam ticīga un 

godīga. 

Dievs radīja cilvēkus, lai tie būtu laimīgi un kļūtu par Dieva bērniem, lai 

atgrieztos Dievā un būtu viena ģimene kopā ar Dievu. Cilvēkam ir jāiziet garš dzīves ceļš 

un, dzīvojot dažādās pasaulēs, ir jāapliecina sava uzticība un paļāvība uz Dievu. Tas ir 

bezgala ilgs laiks, ko cilvēki līdz mūsu dienām ir nodzīvojuši. Cilvēka dzīves posms uz 

Zemes ir īss, bet pa šo laiku ar darbiem ir jāapliecina sava ticība Dievam. 

Bauslības pildīšana — tie ir cilvēka darbi, kas darāmi uz Zemes. Lai kādus darbus 

pasaulē cilvēks veiktu, viņam ir jāpilda Dieva baušļi un darbs būs labs, ja, to veicot, tiks 

izpildītas baušļu prasības. 

Pasaulē cilvēki Dieva baušļos ietvertās prasības zina. Baušļu saturs ir iekļauts 

daudzu valstu likumdošanā. Cilvēki zina, ka labie darbi ir no Dieva, ka labās cilvēka 

īpašības ir garam līdzīgās īpašības. Dievs visur un visā savai bauslībai ir licis pamatu, un 

tās prasības mums jāpilda. 

Ja ir teikts — tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, tad tas ir likums visiem. Kāpēc 

izjaukt citas ģimenes laimi? Kādas cilvēkam tiesības aizskart citas ģimenes godu? 

Cilvēka miesas iekārēm nav robežu. Tā vienmēr prasīs vēl un vēl. Viens grēks 

dzīs cilvēku uz jaunu grēku. Grēks dzemdē nāvi. Ja cilvēks pakļaujas miesas iegribām, 

viņš zaudē sevi. 

Ja cilvēks iekšēji ir sakārtots, tic Dievam, tad tādu cilvēku Dievs vada ar viņa paša 

garu. Bet, ja cilvēks sevī uzkrāj dusmas, lamāšanos, melus un grēko, tad viņu sāk vadīt 

prāts un dvēsele. Cilvēka zemes ķermenis ir no pasaules, tam piemīt tieksme uz visu 

pasaulīgo, arī uz grēku. Tāpēc cilvēks tik bieži tiecas iekārot to, kas pieder tuvākajam. 

Cilvēku viņa prāts ieved neceļos. 

Mēs zinām, ka līdz pasaules galam bauslība netiek atcelta un no tās nevar izmest 

nevienu burtu. Katram cilvēkam, kurš grib izdzīvot, bauslība ir jāpilda. Mums Dieva 

bauslība ir jāpieņem kā likums, kas ir jāievēro. Bauslības pildīšana ir vienīgais ceļš, kā 

cilvēkam izvairīties no grēka un neļaut sevi pakļaut nāvei, ko cilvēkā rada grēks. 

Skaists, Dievam ticīgs cilvēks pasaulē ir kā gaisma, uz kuru vērsti daudzu cilvēku 

skatieni. Cilvēku, kurš atzinis Dieva likumus un tos pilda, vada Dieva Svētais Gars. Tāds 

cilvēks spēj daudziem norādīt pareizo ceļu, un pasaule no ticīga cilvēka

kļūst gaišāka. Jau no bērnības cilvēkam ir jāiemācās Dieva baušļi un tie jāpilda. 

Cilvēks var būt skaists, ja viņš dzīvo vienā ritmā ar visu, kas Dieva radīts. Dzīvot 

ritmā — nozīmē pasaulē iekļauties Dieva dotās bauslības ritmā. Nedēļā sešas dienas 

jāstrādā un septītajā jāatpūšas no darba. 

Tas ir laika ritms. Bet ritms ir ielikts arī visā bauslībā. Ja cilvēks pilda Dieva 

baušļus, tad viņš dzīvo harmonijā ar Dievu. Tad viņa miesa pārtop par vidi, kurā var 

ienākt Dieva Svētais Gars un izgaismot cilvēka prātu. Tad šis cilvēks dzīvo ritmā ar 

Dieva Svēto Garu. 

Katra cilvēka liktenis ir Dieva noteikts un nolikts visas dzīves garumā. Tas 

patiešām tā ir. Dievs pirmsākumā radīja debesis un Zemi. Zeme bija neizveidota un tukša. 

Tad Dievs radīja gaismu un izplatījumu ūdens vidū, sapludināja vienkopus ūdeni, kas ir 

zem izplatījuma, lai tiktu redzama sausa zeme. Tātad pirmsākumā Dievs radīja Zemi, uz 

tās radot jūru, ezeru un upju gultnes, un tad tajās sapludināja ūdeņus. 

Tāpat ir ar cilvēku likteņiem. Pirms cilvēka dzimšanas uz Zemes tiek sagatavoti 

cilvēka likteņa ceļi, tad piedzimst cilvēks, un viņam ir jāizstaigā šie likteņa ceļi. Tāpēc 

nebrīnieties, ja jūsu liktenis kādu dienu izdara visai strauju pagriezienu. Tas ir jūsu pašu 

likteņa pagrieziens, kurš Dieva noteikts. Mums ir pareizi jāizdzīvo mūsu liktenis, pildot 

bauslību un ejot Dieva iepazīšanas ceļu. 

Ja cilvēks sava likteņa sarežģītās situācijas nerisina un izvairās no tām, tad viņš 

stāv savā izaugsmē uz vietas, atpaliek no savām iespējām un tādējādi ļoti daudz zaudē. 

Vai jūs savam bērnam nedodat visu, kas viņa dzīvei tik ļoti nepieciešams? 

Tāpat arī Debesu Tēvs cilvēkam sagādā visu, lai viņš spētu iepazīt savu Radītāju. 

Protams, ceļš nav viegls. Bet tas mums skaidri norādīts ar bauslību un Jēzus Kristus 

Jauno Derību. Lai mēs būtu laimīgi, mums jāpilda Dieva griba, jo mūsu likteņa ceļš 

mums ir vispiemērotākais. 

Ja cilvēks grēko, viņa grēks ir par smagu šķērsli šajā likteņa ceļā. Dažreiz tas ir 

pat loti grūti pārvarams. Tātad, lai cilvēks brīvi, ar prieka un laimes izjūtu virzītos pa 

visideālāko Dieva nolikto likteņa ceļu, viņam jāpilda Dieva baušļi. Tad ceļš ir daudz 

vieglāks, jo Dievs cilvēku vada ar paša cilvēka garu, kas cilvēkā ienes mīlestību, prieku, 

mieru un visas garam piemītošās īpašības. 

Cilvēks, kurš dzīvo bez grēka un ticībā uz Dievu, ir bagāts ar gara augļiem, kas 

viņam dod prieku dzīvot. Tad katrai minūtei ir jēga un ir liels prieks par katru nodzīvoto 

dienu. Cilvēks gaida nākamo dienu kā bagātu Dieva dāvanu, prieka un pārsteigumu pilnu. 

Tas ir liels iepriecinājums, kad cilvēks zina, kāpēc viņš dzīvo, zina, kāpēc viņa 

dzīvē ir tik daudz interesantu un skaistu cilvēku. Dievs saved kopā garā un ticībā tuvus 

cilvēkus. Bauslības un ticības piepildījums cilvēkā dod iespēju uzplaukt Dieva un cilvēka 

mīlestībai. 

Tas ir visskaistākais mirklis dzīvē, kad cilvēka sirds top aptverta ar Dieva 

mīlestību, jo viņš ir piepildījis bauslību un iemācījies cilvēkus mīlēt. Par to Dievs šim 

cilvēkam dāvā savu mīlestību. 

Nav lielākas mīlestības par Jēzus Kristus mīlestību, ko Dieva Dēls ir devis 

cilvēkiem pasaulē. Šī mīlestība ir neizmērojama. Tā aptver visu pasauli un cilvēkus. 

Laimīgs ir tas, kurš spēj šo Dieva mīlestību satvert. 

Bet vispirms ir bauslība, tad ticība Jēzum Kristum, tad mīlestība uz tuvāko, un 

tikai tad Dievs dāvā savu mīlestību un cilvēkā piedzimst Dieva mīlestības gaisma, kas 

tiek dota uz mūžīgiem laikiem. Dieva mīlestības gaisma nāk no paša Dieva. Ja cilvēks ir

savienots ar Dieva mīlestību, tad viņš ir savienots ar Dieva Garu. 

Ceļš uz Dieva mīlestību ved caur Jēzus Kristus atzīšanu un mīlestību. Dzīvības 

ceļš ved caur Jēzu Kristu, kā arī Dieva mīlestības ceļš ved caur Jēzu Kristu. Mēs varam 

būt mūžīgi bagāti ar Dieva mīlestību, kas nāk no Jēzus Kristus. 

Atcerieties — visa sākums ir bauslības pildīšana! 

Ja kādu bausli mēs vēl nepildām, tad grēkojam, līdz ar to mēs nevaram teikt, ka 

Dievu patiesi mīlam, jo Dievs mūsu grēcīgajā miesā nevar ienākt. Bet, ja Dieva Svētais 

Gars mūsos nevar ienākt, tad mūsos nevar ienākt arī Dieva mīlestība. Tad mēs ar savu 

mīlestību nevaram sasniegt Dieva mīlestību. Mūs un Dievu vēl nevar savienot mīlestības 

saikne. 

Tāpēc nedomājiet, ka, baušļus nepildīdami, jūs vienlaikus spējat mīlēt Dievu. Var 

jau sevi ilgi mānīt un teikt, ka Dievu mīlu. Bet, ja jūsos vēl valda miesas grēks, tad Dieva 

mīlestība nav sasniedzama. 

Lai kā jūs gribētu strauji uzkāpt Dieva mīlestības kalnā, tas neizdosies, kamēr 

nepiepildīsiet bauslību. Mums katrs Dieva bauslis ir jāzina un jāpilda! 

Lai Dieva noliktais likums mūsos darbojas ar visu spēku! 

Paļausimies uz Dievu, lai mūsu Kungs mūs vada pa bauslības pildīšanas taku! 

Lūgsim Dievam piedošanu par katru grēku! 

Jo mazāk mūsos būs grēka, jo Dievam un garam ir lielāka iespēja mūsos 

darboties. 

Katrai ķermeņa šūniņai ir jābūt vērstai uz Dieva baušļu pildīšanu, tad mūsos 

vairosies gara augļi, kas dos iespēju izdzīvot. 

Ikviens, kas nepilda Dieva baušļus, dzīvo grēkā, un grēks viņā dzemdē nāvi. Bet 

mēs vēlamies dzīvot un izdzīvot, lai debesīs staigātu sveiki un veseli. Lai spētu sajust 

Dieva mīlestību un lai mēs spētu mīlēt no visas sirds, dvēseles un prāta. 

Katrs Dieva bauslis lai mums ir kā likums: 

- tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā; 

- tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt; 

- piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus 

savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs 

tev nekādu darbu darīt; 

- godini savu tēvu un savu māti; 

- tev nebūs nokaut; 

- tev nebūs laulību pārkāpt; 

- tev nebūs zagt; 

- tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku; 

- tev nebūs iekārot sava tuvāka namu; 

- tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz 

viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder. 

Ar bauslības pildīšanu jūs uzvarēsiet miesu un pavērsiet vārtus uz savu garu. 

Mīliet Dievu, un Viņš jums dos Patiesības Garu, kas pastāvīgi mājos jūsos!

PIRMAIS AUGSTĀKAIS 

BAUSLIS – MĪLĒT DIEVU 

Dieva augstākais bauslis – 

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, no visas dvēseles un no 

visa sava prāta. 

Šis ir augstākais un pirmais bauslis, ko Jēzus Kristus mums ir devis. 

Dieva mīlestība ir pilnīga. Viss, kas Dievam ir radīts, radīts mīlestībā un Dieva 

spēkā. Viss radītais tiek izgaismots ar Dieva mīlestību. 

Dievs ir mīlestība, un mīlestības spēkā mēs varam dzīvot. Mīlestības spēkā mēs 

varam būt dzīvi. Mēs varam elpot ar Dieva mīlestību. Mēs varam satvert Dieva mīlestību 

pilnīgi visā, ja mēs jau spējam Dievu mīlēt. 

Dieva mīlestība ir visaugstākais kalns, kurā mums savas dzīves laikā ir jāuzkāpj 

un kas ar savu sirdi jāsatver. 

Jēzus Kristus ir mūsu cels uz mīlestību! 

Dieva Dēls no Debesu Tēva atnesa Dieva mīlestību, un tagad tā ir pasaulē. Līdz 

Jēzum Kristum galvenie bija Dieva desmit baušļi. Tie ir spēkā arī šodien. Bet pēc desmit 

baušļu izpildīšanas un Jēzus Kristus atzīšanas mums ir dots Dieva pirmais augstākais 

bauslis — tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, no visas dvēseles un no 


Dievs pasaulē sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai pasaule tiktu atpirkta no 

grēkiem un tajā ienāktu Dieva mīlestība. 

Grēcīgā pasaulē un grēcīgos cilvēkos Dieva mīlestība nevar ienākt. Dievs ir 

absolūta harmonija. Dieva mīlestība ir absolūtas harmonijas pilna. Dievs pie cilvēkiem 

vispirms nāk ar savu mīlestību. 

Ja cilvēks grēko, grēks viņā izraisa haosu, rada slimības un pārveido dvēseli. 

Bērns ir harmonijas pilns, jo viņā nav grēka. Bērna dvēsele ir skaidra un dzidra. Bērna 

miesa izstaro mīlestību un prieku, jo viņa gars izgaismo miesu. 

Mums jātop kā bērniem, skaidriem sirdī, dzidriem dvēselē un patiesiem prātā. Tad 

Dievs mūsos varēs ienākt ar Svēto Garu un darīt mūs laimīgus. 

Jūs tagad saprotat, ka cilvēks ar savu grēku rada sevī apstākļus, kādos Dievs ar 

savu mīlestību nevar ienākt. Debesu Tēvs ir radījis cilvēkus, un mūsu Kungs mūs ļoti mīl. 

Dievs loti vēlas redzēt mūs skaistus un pilnīgus. Dievs katrā cilvēkā grib atvērt sirdi 

mīlestībai uz Dievu. 

Bet kāpēc cilvēks tik loti negrib būt laimīgs? Kāpēc cilvēks neprot Dievu mīlēt? 

Cilvēkam jāsāk ar pašu vienkāršāko patiesību. Viņam jāatzīst, ka visa Radītājs ir 

Dievs. Cilvēkam ir jāatzīst, ka pasaule Dievam ir sakārtota un tajā valda Dieva likumi — 

baušļi. 

Ikvienā valstī valstiskuma spēks ir valsts augstākās likumdevējas varas noteiktie 

likumi. Ar likumiem valstī tiek uzturēta kārtība. Likuma varas spēks ļauj valstij būt 

stiprai. Likumi valstī sabalansē ekonomiku. Pēc likumu sakārtotības ārzemēs novērtē 

katras valsts iespējas.

Tāpat arī Dievs, radot Zemi un visu, kas ir uz tās, pasaulei deva baušļus, kas ir 

Dieva likumi cilvēkiem. Ar bauslības spēku tiek nošķirti ticīgie no neticīgajiem. Ar 

bauslības spēku top nošķirts labais no ļaunā. Ar bauslības spēku top nošķirts cilvēks no 

grēka. Bauslības pildīšana cilvēku atbrīvo no grēka, jo bauslības nepildīšana ir grēks. 

Cilvēku izbrīna tas, kā tikai desmit baušļi var ietvert tik daudz. Dievs ir noteicis 

bezgalīgu skaitu likumu, kurus cilvēks nezina. Šie likumi aptver fizisko, dvēseļu un gara 

pasauli, un visas pārējās debesu pasaules. Cilvēkam nav dots zināt visus Dieva likumus 

un Dieva noslēpumus. Dievs savus likumus un gribu izteicis desmit baušļos. Tas ir Dieva 

likumu apkopojums, kurš cilvēkam pasaulē ir jāpilda. 

Ja cilvēks pilda visus desmit Dieva pamatlikumus, tad viņā nav grēka, viņš kļūst 

brīvs no grēka verdzības un var sākt iepazīt Dievu ar savu gara mīlestību. 

Tātad — kā cilvēks var aizsniegties līdz visuvarenā Dieva mīlestībai? 

Cilvēks miesā ārpus kosmiskās telpas izlidot nevar. Cilvēka dzīvošana uz Zemes 

ir ierobežota. Daļai cilvēku iespējas pārvietoties pa pasauli ir pavisam niecīgas, citiem — 

lielākas. Bet līdz Dievam cilvēks ar zemes ķermeņa iespējām aizsniegties nevar. 

Tāpēc cilvēkam ir debesu ķermenis, kas garā ar mīlestības saikni var aizsniegties 

līdz Dievam. Tikai mīlestība veido tiešu saikni ar Dievu. 

Dieva Svētais Gars piekļūst pie visa, kas radīts, bet ne visi cilvēki var aizsniegties 

līdz Svētajam Garam. 

Dieva Svētais Gars nāk no Dieva Tēva un Dieva Dēla, tas nāk no Dievišķās 

gaismas augstumiem, bet līdz tiem neviens nevar aizsniegties. Dieva Svētais Gars nāk no 

vissmalkākās Gara pasaules. Tāpēc Dievs ar savu pilnīgo un vissmalkāko būtību brīvi 

piekļūst pie visa, kas ir radīts. 

Cilvēks mīt pasaulē, kura Dievam ir radīta no visrupjākajām materiālajām 

šūniņām un atomiem. Arī cilvēka zemes ķermenis ir radīts no visrupjākajām miesas 

šūniņām. Tātad gan prāta spējas, gan redzes, dzirdes, ožas, garšas un visu citu sajūtu 

spējas ir ierobežotas un ar tām var darboties tikai pasaulē. Ar cilvēka zemes ķermeņa 

spējām nevar satvert un saprast gara līmeņa patiesību. Cilvēka prāts nevar satvert un 

saprast Dieva Patiesības graudus, kas ir veidoti no vissmalkākās Dieva Svētā Gara 

gaismas. 

Tāpēc Dieva Svētais Gars cilvēkā var ienākt brīvi un piekļūt pie visām cilvēka 

zemes ķermeņa šūniņām. Bet cilvēks pasaulē ar savām iespējām pats to nevar. 

Cilvēkam ir dots arī gars un gara un miesas starpnieks — dvēsele. Ticīgs cilvēka 

gars var aizsniegt un satvert Dieva Svēto Garu. Cilvēka gars dzird, redz, saprot un jūt 

Dieva Svētā Gara pieskārienu. Tātad mūsos ir gars, ar kuru mēs tiešā veidā varam būt 

saistīti ar Dieva Svēto Garu. 

Cilvēka gars zemes ķermenī ienāk cilvēka dzimšanas brīdī. Līdz ar to cilvēka 

spējas kļūst atkarīgas no viņa zemes ķermeņa. Mūsu miesa ir vide, kurā dzīvo mūsu gars, 

un tas ir pilnīgi atkarīgs no miesas stāvokļa. Cilvēkam zemes ķermenī ir jātic, ka Dievs ir 

visa Radītājs, un tad var sākt veidoties saikne ar paša garu. 

Mūsu miesa var būt harmonijas pilna, tajā var arī valdīt haoss. Ja mēs grēkojam, 

tad mūsu dvēsele būs pilna grēku. Vai mēs protam lūgt Dievu un piedot grēkus, lai mūsu 

dvēsele taptu dzidra un skaista? Vai pār mums valda grēku pilna dvēsele vai mēs paši 

esam noteicēji pār sevi? Vai mēs gribam būt labi un mīlestības pilni vai izvēlamies grēka 

ceļu? 

Protams, cilvēkam ir dota brīva izvēle, pa kādiem ceļiem šajā pasaulē staigāt.

Tomēr cilvēka gars tajā pašā mirklī var tikt ierobežots, jo tā Dievs radīja šo pasauli, lai 

cilvēka gars būtu atkarīgs no viņa vēlmes iepazīt Dievu un pildīt Dieva baušļus šeit, 

pasaulē. Mēs varam arī turpmāk ierobežot savu garu — un tas pakāpeniski nosmaks mūsu 

grēka spīlēs. 

Bet katram cilvēkam ir dota iespēja izdzīvot. Tas nozīmē, ka mums ir jādod 

iespēja mūsu garam izpausties mūsu miesā. Gars var apspīdēt miesu, un tad apskaidrosies 

arī mūsu prāts. Ja cilvēks paļaujas tikai uz sava prāta spējām, tad viņam šajā pasaulē ir 

grūti, jo prāts pareizo atbildi nezina. Tas meklē variantus un kādu no tiem izvēlas. 

Piemēram, darba jautājumu risināšanas procesā rodas desmit dažādi risinājuma varianti. 

Bet kurš tad ir pareizais? 

Cilvēka gars šo pasauli pārzina daudz pilnīgāk un orientējas arī laikā uz priekšu. 

Cilvēka garam ir zināms pareizais risinājums un pareizā atbilde. Jūs jautāsiet, kā tas 

iespējams? 

Ļoti vienkārši. Dievs ir radījis šo pasauli un cilvēkus un sakārtojis uz Zemes visu 

ar Dieva Svēto Garu tā, ka visu Viņš pārvalda un zina, kam jānotiek. Cilvēka gars ir tieši 

saistīts ar Dieva Svēto Garu, kas arī apskaidro cilvēka garu visās nepieciešamajās lietās. 

Tātad, ja cilvēks nokļuvis kādā situācijā, tad gars jau zina, kā jārīkojas. Cilvēkam atliek 

ieklausīties sava gara sirdsbalsī. 

Un, lūk, mēs atkal nonākam pie paša galvenā, kas cilvēkam sevī ir jāiedibina, — 

viņam ticībā uz Dievu ir jāizveido saikne ar savu garu. Tas ir panākams ar grēka 

piedošanu, ar sevis sakārtošanu un ar ticību Dievam. Tas ir vienīgais ceļš, kā atrast sevi, 

kā izveidot saikni ar savu garu. 

Tātad, pirmkārt — ticība Dievam un paļāvība uz Jēzu Kristu, otrkārt — Dieva 

bauslības pildīšana un dzīvošana bez grēka. Treškārt — mācīšanās mīlēt Dievu un savu 

tuvāko. 

Tieši mīlestība paver vārtus uz cilvēka garu, kas ir dzīvā saiknē ar Dieva Svēto 

Garu. Cilvēka mīlestība nāk no viņa gara. Cilvēks ar vēlmi pakļauties Dieva Vecās un 

Jaunās Derības prasībām savā miesā rada vidi, kurā var ienākt paša cilvēka gara gaisma. 

Tā spēj apspīdēt ikvienu miesas šūniņu un virzīt visu miesu uz apskaidrību. Arī uz 

pareiza lēmuma pieņemšanu. Un, galvenais, uz mīlestību. 

Cilvēka gara gaisma var ienākt cilvēka pasaulīgajā miesā tad, ja viņš ik dienu 

uztur ciešu saikni ar Dievu, no rīta sākdams Dieva uzrunu ar tēvreizi un dienas gaitā 

saglabādams šo skaisto saikni ar domām un darbiem. Tātad atcerieties — ne jau mēs 

esam tie visstiprākie, kas visu spēj, bet gan Dievs, uz kuru tad lai ir mūsu paļāvība ik 

dienu un tā mūžīgi! 

Ar šo dzīvo saikni gars mūsu miesā kļūst dzīvs, un tas mūsos var ienest mīlestību 

un arī citus gara augļus. Mīlestība ir gara auglis, un tā var ienākt tikai un vienīgi no mūsu 

gara. 

Tātad, ja mūsos sāk ienākt gara mīlestība, tad mēs varam mīlēt Dievu un savu 

tuvāko. Sāk veidoties svētā saikne: Dievs—cilvēka gars—cilvēka miesa, un tā mēs esam 

savienoti ar Dievu caur savu garu. Šai saiknei jābūt dzīvai katru dienu. 

Ja mēs kaut vienu dienu Dievu nepieminam, tad šī svētā saikne pārtrūkst, un ir 

nepieciešams laiks, lai to atkal atjaunotu. Nepārtrauktā gara saikne ar Dievu cilvēkā rada 

iespēju mīlēt Dievu un savu tuvāko. 

Ja jūs ar labu draugu saraujat draudzīgās attiecības, tad, lai tās atjaunotu 

iepriekšējā līmenī, ir nepieciešams laiks un pacietība. Pēc tam, kad attiecības ir atkal

atjaunotas, vēl ir vajadzīgs laiks, lai atjaunotos uzticība draugam. Uzticība cilvēkam — tā 

ir augsta cilvēku attiecību pakāpe. Pēc uzticības nāk paļāvība un stipra draudzība. 

Neaizmirstiet, ka dzīvā saikne ar Dievu ir svēta! Tātad tai ir jāvelta galvenā 

uzmanība. No šīs saiknes ir atkarīgs, vai mēs spēsim mīlēt Dievu, vai mēs spēsim būt 

dzīvi garā. 

Lai katram no mums veicas šajā Dieva mīlestības ceļā! 

Mīlestība ir gaisma, kas staro no sirds uz sirdi, no sirds uz Jēzus Kristus sirdi. Un 

tā lai jums ir mūžīgi! 

Nav viegli aizsniegt šo visaugstāko — Dieva mīlestības virsotni. Tam jāvelta visa 

apzinīgā dzīve. Tikai šeit, uz Zemes, visgrūtākajos apstākļos, kādus Dievs īpaši ir radījis, 

var piepildīt Dieva visaugstāko bausli. Mūsu mīlestība tad ir apliecinājums, ka mēs Dieva 

baušļus esam pildījuši un pildīsim. Ja Dieva mīlestība var ienākt mūsos un mēs varam 

Dievam ar mīlestību atbildēt, tad zinām, ka ir sācies mūsu dzīves visskaistākais posms. 

Tad mums ik dienu ir jāapliecina uzticība un paļāvība uz Dievu. Visi darbi ir jādara 

Dievam un cilvēkiem par prieku. 

Lai mūsu sirdīs skan Dieva Svēto Rakstu vārdi! Lai Dieva Vārds mūsos ir dzīvs, 

tad arī mēs tapsim dzīvi! Droši paļausimies uz Dievu! Dzīvosim Jēzus Kristus mīlestībā, 

caur kuru mums ir dota pestīšana! 

Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Nav cita ceļa pie Debesu Tēva kā vien 

caur Jēzu Kristu. Neapejiet Dieva Dēlu, bet paļaujieties uz Jēzu Kristu! 

Dieva Dēla Gars ir aptvēris Zemi un debesis. Jēzus Kristus ir uzvarējis, un 

Debesu Tēvs visu varu pār pasaulēm un tautām ir nodevis Dieva Dēlam. Neaizmirstiet, 

ka kopš Jēzus Kristus atklāšanās pasaulē Debesu Tēvs ir noteicis tikai vienu ceļu — 

cilvēks dzīvību var iemantot tikai caur Jēzu Kristu! Dieva Dēlam ir dota vara spriest 

taisno tiesu pār visām tautām. 

Jēzus Kristus ir īstais vīna koks, un mēs esam Viņa zari. Ja mēs atzīstam Jēzu 

Kristu, tad Viņš paliek mūsos un dod mums dzīvību. 

Ja kāds Jēzu Kristu neatzīst, tad tāds zars tiek aizmests prom, un tas nevar dot 

augļus. Tad šos sakaltušos zarus savāks un iemetīs ugunī, lai tie sadeg. 

Tātad mēs varam būt dzīvi, ja atzīstam Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, kam Debesu 

Tēvs atdevis visu varu pār tautām un pasaulēm. Tas ir galvenais, kas jāsaprot. Mūsos var 

tikt saglabāta dzīvība, ja mēs patiesi un no sirds atzīstam Dieva Dēlu. Debesu Tēva 

pilnība ir ienākusi Jēzū Kristū, un līdz ar to Dieva Dēla vara pār visu ir pilnīga. Arī pār 

koku, kas blakām aug, un ziedu, kas dārzā zied, pār putniem, kas debesīs lido un pār 

mums, mūsu Tēva bērniem. 

Mēs jau sen dzīvojām dažādās pasaulēs, kas ir debesīs, un Dievs mūs katrreiz 

mācīja dzīvot mīlestībā pēc Dieva likumiem. Dievs radīja debesis, Zemi un visu, kas ir uz 

tās, ar nodomu, ka tieši šeit atklāsies Dieva Dēls un tieši šeit cilvēkam ir jāiepazīst Dievs 

caur Svētajiem Rakstiem un jātic Jēzum Kristum. 

Zeme ir vienīgā vieta izplatījumā starp pasaulēm, uz kuras miesā dzimis Dieva 

Dēls un atnesis mums no Debesu Tēva mīlestību un Patiesību. Katrs no mums var atvērt 

Jēzus Kristus Jauno Derību un lasīt Patiesības vārdus. Dievs gādājis, lai katrā valstī 

ikvienam cilvēkam būtu iespēja iepazīt Svētos Rakstus. 

Mums visiem šī iespēja ir jāizmanto. Mēs taču gribam dzīvot! 

Tas laiks strauji tuvojas, un pienāks Dieva apsolītā taisnās tiesas diena. 

Vai jūs jūtat savu sirdi? Vai jūs protat mīlēt?

Ja jūs savu sirdi nejūtat un neprotat mīlēt, tad ziniet, ka jūsu dzīvība ir briesmās. 

Jūsu grēks tad ir iecietinājis jūsu garu. Lūdziet Dievu un paļaujieties uz Jēzu Kristu, tad 

Dievs glābs jūsu dzīvību! 

Cilvēks bez mīlestības ir kā koks bez ūdens. Tad dzīvība cilvēkā gluži vienkārši 

sāk izžūt. 

Cilvēks bez Jēzus Kristus ir kā nolauzts koka zars, kas vārgst un kalst. 

Sniedzieties pēc Jēzus Kristus! Dieva Dēls ir jūsu glābējs! Uz kura lūpām būs Jēzus 

Kristus vārds, tas nepazudīs. 

Vai jūs savus bērnus pamestu slīkstam upē? Nē! 

Tāpat arī Debesu Tēvs mūs nav pametis. Dievs sūtīja mums savu Dēlu, lai visi, 

kas tic Jēzum Kristum, tiktu glābti. 

Jūs redzat, cik lielu maksu par mums Dievs ir devis, sūtīdams pasaulē savu 

vienpiedzimušo Dēlu, lai caur Viņu mēs tiktu glābti un pestīti. 

Atcerēsimies, tā ir vienīgā un galvenā iespēja! Citu iespēju Dievs mums nav 

devis. Mums ir jātic Dievam! Mums ir jātic Dieva Vārdam Svētajos Rakstos! Mums ir 

jātic Jēzum Kristum! Mums jāpilda Dieva baušļi! Mums jāmācās mīlēt Dievu un savu 

tuvāko! Tas ir vienīgais pareizais, šaurais, Dieva noliktais ceļš. Mēs taču gribam dzīvot, 

dzīvot un dzīvot mūžīgi. 

Kā mēs zinām, ka mīlam Jēzu Kristu? 

Mūsu prāts spēj mīlēt arī iedomu līmenī. Ja vīrs domā, ka mīl savu sievu tāpēc, ka 

viņa labi gatavo ēdienu, tad vīrs mīl tikai ar prātu. Ja sieva domā, ka mīl savu vīru tāpēc, 

ka viņš nelieto alkoholu un laikus nāk mājās, tad sieva mīl tikai ar prātu. 

Cilvēkam tīk mīlēt pasaulīgas lietas, skaistas mantas, arī skaistu apģērbu. Mēs 

priecājamies par gaumīgi ģērbtu cilvēku, bet tas viņa vērtējumā nav noteicošais, jo par 

pasaulīgo izskatu priecājas cilvēka prāts. Tam tīk mīlēt visu, kas ir ārēji skaists, — arī 

cilvēkā. 

Patiesā mīlestība mīt cilvēka garā. Tātad, ja cilvēks ar prātu domā, ka mīl Jēzu 

Kristu, tad tas vēl nenozīmē, ka patiesi, ar visu sirdi un dvēseli viņš mīl Dieva Dēlu. 

Ja jūs turat godā visus desmit Dieva baušļus un tos pildāt, tad jūsos var būt viss, 

lai Jēzu Kristu patiesi mīlētu. 

Ja jūs baušļus nepildāt, tad jūsos nevar ienākt Dieva mīlestība un jūs arī nevarat 

mīlēt Jēzu Kristu patiesi un no visas sirds. 

Sāciet ar Dieva baušļu pildīšanu, tad jūsos var pavērties ceļš uz mīlestību, kas mīt 

jūsu sirdīs. 

Atveriet savas sirdis Jēzum Kristum un paļaujieties uz Viņu! Katram ir dota 

iespēja ticēt un izdzīvot. 

Jēzus Kristus Jaunajā Derībā paver Patiesības vārtus, un jūsos var sākt dzīvot 

Dieva Vārds! Ļaujiet, lai jūsos ienāk Dieva Vārds! Tātad atveriet Dieva Svētos Rakstus 

un lasiet tos! 

Katram evaņģēlija vārdam ir no Dieva dots spēks, kas, izlasīts un sirdī pieņemts, 

sāk jūsos dzīvot un darboties. Ja kāds cilvēks citē Bībeles tekstu, tad arī šādi dzirdētajam 

ir tāds pats spēks kā paša lasītajam, jo tas ir viens un tas pats Dieva Patiesības vārds no 

Bībeles. 

Ja jūs lasāt grāmatu, caur kuru Dievs atklāj Patiesību, tad tai ir Dieva Vārda 

spēks. Cilvēka gars skaidri atšķir Dieva Vārdu no viltus vārdiem. Tātad, ja jūs spējat 

saklausīt savu sirdsbalsi, tad paļaujieties uz to, jo tā nevar pievilt!

Dieva Vārds cilvēkā ienāk pamazām. Jāļauj sevī ienākt Dieva Vārdam. Jau 

pirmais Dieva Vārds sagatavo vietu nākamajiem Dieva Vārdiem, un tā cilvēkā 

pakāpeniski ienāk Patiesība. 

Mīlestības gaisma visātrāk satver Dieva Vārdu. Cilvēka mīlestība nāk no cilvēka 

gara, un tai ir septiņdesmit līmeni. Ja cilvēkā ir atvērts ceļš uz viņa garu, tad viņā var sākt 

dzīvot mīlestība. Cilvēka debesu ķermenis sastāv no septiņdesmit līmeņu smalkām gara 

šūniņām. Katram gara miesas līmenim ir dota sava mīlestības gaismas intensitāte un 

spēks. Jo smalkāks gara miesas līmenis, jo spožāks ir mīlestības gaismas starojums. 

Tātad ziniet, ka jūsu mīlestībai ir iespējas jūsos augt un augt. Un sniegties līdz 

Dievam debesīs. 

Pirmā gara līmeņa mīlestības spēks ir vājāks nekā otrā gara līmeņa spēks. 

Visaugstākais un vispilnīgākais mīlestības gaismas spēks nāk no septiņdesmitā gara 

miesas līmeņa, kurš savienots ar gara sirdi un Jēzus Kristus sirdi. 

Vispirms cilvēkā ir jāienāk pirmā līmeņa mīlestības gaismai, kas aptver cilvēka 

dvēseli un miesu. Šā līmeņa mīlestības gaisma spēj satvert un ienest cilvēkā pirmā līmeņa 

gara Patiesību. 

Jūs zināt, ka pasaulē pastāv septiņi Dieva Patiesības līmeņi. Ja cilvēks ir atzinis 

Jēzu Kristu, tad viņā Dievs ar Patiesības Garu var atklāt pirmā līmeņa gara Patiesību par 

Dievu un Dieva radītām lietām pasaulē un debesīs. 

Dievam viss ir sakārtots tā, lai cilvēks, ejot pa Jēzus Kristus atzīšanas ceļu, 

pakāpeniski sāktu iepazīt Dieva Patiesību. Tātad ziniet, ka nav iespējams aizsniegt Dieva 

Patiesību uzreiz. Nav iespējams iepazīt Patiesību bez Jēzus Kristus atzīšanas. Un nav 

iespējams iepazīt Dieva Patiesību bez mīlestības. 

Protams, mīlestība ir sākums — cilvēka gars sāk atklāties miesā un tajā var ienākt 

mīlestība. Tā sirds un patiesā gara mīlestība, kurai Dievs ir devis bezgalīgi daudzas un 

mūžīgas iespējas, var darīt cilvēku bagātu un laimīgu. Mīlestība cilvēkā ir kā gaismas 

ceļvedis uz Dieva Patiesību. Tikai ar mīlestības gaismu izgaismotā miesas šūniņā var sākt 

ienākt Dieva Patiesība. Tikai tad Dievs var sūtīt un dot cilvēkam Dieva Patiesības Garu. 

Tātad ziniet — lai pār jums nāktu Aizstāvis, Dieva Patiesības Gars, jūsu miesā un 

garā mīlestībai ir jābūt dzīvai. Tieši mīlestība sagatavo ceļu, pa kuru cilvēkā var ienākt 

Dieva Patiesība. Tas ir visskaistākais laiks cilvēka dzīvē, kad viņā ienāk mīlestība. Tā 

pakāpeniski sirds mīlestība aptver visu miesu, un cilvēks kļūst skaists, jo viņā mīt 

mīlestība. 

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, no visas dvēseles un no 


Vai zināt, ka ar mīlestību apgarots cilvēks izstaro gaismu? Tā redzama ne tikai 

acīs, bet aptver arī visu miesu. Un tā jūs varat redzēt mīlestības oriela ieskautus cilvēkus. 

Tādi cilvēki top daiļi, jo no viņiem staro visskaistākā un vispilnīgākā no gaismām — 

mīlestības gaisma. Tā virmo acīs, matos, sejā, augumā, pat elpā. Visa cilvēka aura staro 

mīlestībā. 

Kam acis ir redzīgas, tas ieraudzīs. Mīlestības pārņemts cilvēks spēj ieraudzīt otra 

cilvēka mīlestības pilno augumu, jo tas atšķiras no citiem cilvēkiem. Mīlestība cilvēkā 

paver visus miesas visdziļākos enerģētiskos centrus. Tieši mīlestības spēkā tie veras 

visātrāk. Parasti enerģētisko centru jeb čakru atvēršanās ir lēna.

Līdz ar čakru atvēršanos cilvēkā izmainās izjūtas un paplašinās iespējas ieraudzīt 

pasauli tādu, kāda tā ir dziļākā skatījumā. Tad agrāk neredzamās lietas kļūst redzamas. 

Cilvēka skatiens var aptvert cilvēka dvēseles un gara līmeņa redzējumus. Cilvēkam 

paplašinās daudzu iespēju loks, kas dod papildus informāciju par lietu patieso būtību. 

Mīlestības spēkā cilvēks var labāk izjust smaržas un garšas. Cilvēks var labāk 

orientēties savās izjūtās par citiem cilvēkiem. Tātad ziniet — ar pirmo gara mīlestību 

jūsos sāk atklāties Dieva Patiesība, kas jūs darīs pilnīgākus. Paļaujieties uz Jēzu Kristu un 

dzīvojiet mīlestībā! Tad pavērsies vārti uz Patiesību, kas mīt jūsu sirdīs! 

Dieva mīlestībai ir savs Dieva ritms. No Dieva vienmēr staro pilnīga harmonija. 

Pasaulē Dievs nonāk ar Dieva Svēto Garu. Debesu Tēvs sūtīja arī savu vienpiedzimušo 

Dēlu, lai pasaulē ienāktu Dieva mīlestība un harmonija. Jēzus Kristus mīlestība mīt mūsu 

sirdīs, bet mums ir sevi jāatver Dieva mīlestībai. Ja mēs varam sevi atvērt Dievam, tad 

mūsos ienāks Dieva mīlestība, kurai ir savs Dieva ritms. 

Šis ritms aptver visu, kas ir Dievā, un Dievs ar savas mīlestības ritmu aptver visu 

un valda pār visu. 

Ja kāds neprot mīlēt, tad viņš nevar iekļauties Dieva mīlestības ritmā. Tāds 

cilvēks ir ārpus harmonijas un ir tālu no pilnības. 

Jo tālāk cilvēks ir no Dieva un jo mazāka ir viņa ticība, jo lielāks haoss valda šajā 

cilvēkā. Šāda cilvēka miesu nomāc grēka smagums, kas spiež viņu pakļauties zemes 

ķermeņa iegribām. Neticīgs cilvēks ir savas miesas vergs un neapjauš, ka ar katru 

nodzīvoto dienu viņā zūd dzīvība. 

Mēs, ticīgie, gribam palīdzēt ikvienam bezdievim. Bet šis bezdievis negrib mūs 

uzklausīt. Tādā gadījumā lai pats cilvēks izvēlas, ko darīt! 

Bet mums, ticīgajiem, ir jāzina, ka mūs ir radījis Dievs un, sūtīdams savu 

vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, parādījis savu bezgalīgo žēlsirdību. Jūs saprotat, ka Dievs 

mūs tik ļoti mīl un nežēlo sevi, lai mēs taptu glābti. Tad lai mums ir mierīgs prāts, ka 

spējam ticēt Jēzum Kristum! 

Ja kāds vēl netic, tad pievērsīsim viņa prātu ticībai! Bet, ja cilvēks nevēlas, tad lai 

gaida Pastaro dienu, kura jau vīd aiz debess juma. 

Mēs dzīvojam tik grūtā, bet vienlaikus arī ļoti skaistā laikā. Pasaulē Dievs ar savu 

Dēlu sēj Patiesības graudus, lai tie iekristu cilvēku sirdīs un dotu bagātu ražu. Lai mūsos 

uzplauktu mīlestības zieds un vērtos plašumā. Kopsim mūsu mīlestību ar maigumu, 

uzticību un paļāvību! Neielaidīsim savā sirdī greizsirdību, ķildas, strīdus, skaudību un 

izlaidību! Neļausim nezālēm ieaugt mūsu skaistajā mīlestības dārzā! 

Lai viss plaukst un zied un mūsos paveras katra šūniņa paļāvībai uz Jēzu Kristu 

šodien, rīt un tā mūžīgi! 

Ja mūsos ir dzimusi mīlestība, tad lai tā ar katru dienu kļūst pilnīgāka! Atcerieties 

septiņus Patiesības līmeņus! Atcerieties septiņdesmit mīlestības līmeņus! Tos visus savā 

dzīves laikā mēs varam aptvert. 

Katram ir dota iespēja mīlēt Dievu un būt bagātam ar Dieva Patiesību. Viss ir 

atkarīgs no mums pašiem. 

Lai mīlestībā dzimst jūsu laime!

OTRS AUGSTĀKAIS BAUSLIS — 

MĪLĒT SAVU TUVĀKO 

Dieva otrs, augstākais bauslis — 

Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. 

Divos augstākajos baušļos ir aptverta kopā visa bauslība un pravieši. Šie 

mīlestības baušļi ir bauslības kalngals. Laimīgs tas, kurš spējīgs tos pildīt. Ar mīlestību 

cilvēkā sāk atklāties Dieva pilnība un Patiesība. 

Mūsu tuvākie cilvēki dzīvo šeit pat blakām. Mēs tos redzam, jūtam un veidojam 

ar viņiem savas attiecības. 

Cilvēks no Dieva ir radīts loti skaists un pilnīgs. Dievs cilvēku radīja pēc sava tēla 

un līdzības. Tātad mēs esam līdzīgi Dievam. Mūsos Dievs ir ielicis bezgalīgi skaistas 

gara īpašības. Cilvēks pirmsākumā ir garā radīts, viņam nekas nav atņemts. Ikvienā 

cilvēkā Dievs iesēja sava Gara pilnību un katram savam radījumam deva iespēju augt un 

pilnveidoties. 

Tātad katrā no mums dziļi iekšienē, sirdī un garā mīt ļoti skaists un pilnīgs gara 

cilvēks. Ja esam spējīgi, mēs to varam izjust un iemīlēt. 

Cilvēks mīl to, kas ir patiesi skaists un pilnīgs. Tātad vispilnīgāko, visu to, kas 

cilvēkā ir skaistākais. Mēs vērojam cilvēka ārieni un mēģinām saskatīt kaut ko skaistu. 

Mēs vērojam cilvēka gaitu un kustības. Mēs vērojam cilvēku strādājot, novērtējam viņa 

darbu un arī mēģinām atrast tajā kaut ko skaistu. Mēs klausāmies cilvēka teikto un 

novērtējam cilvēku pēc viņa vārdiem. Mēs vērojam cilvēka acis un mēģinām tajās 

saskatīt skaisto. 

Ja mēs atrodam cilvēkā kaut ko skaistu, tad par to priecājamies. Tieši skaistā 

cilvēkā mēs esam spējīgi iemīlēties un to mīlēt. 

Tātad, lai mēs spētu mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, mums ir jāiemācās savā 

tuvākajā atrast kaut ko skaistu un labu. Nemeklēsim vispirms cilvēkā vainas vai sliktās 

īpašības, bet mēģināsim saskatīt viņa labās un skaistās īpašības, pamanīt viņa ārienē un 

uzvedībā kaut ko neparasti jauku! Tas nekas, ka sākumā mums neizdosies atrast daudz 

skaista kādā cilvēkā. Mēs mēģināsim to saskatīt. Katrā taču ir tik daudz skaista. Mēs 

vienkārši vēl nespējam ieraudzīt. Mēs vēl neprotam ieraudzīt. 

Atcerieties, kā jūs sākāt mācīties braukt ar divriteni vai spēlēt kādu sporta spēli! 

Sākumā neizdevās ne spēle, ne brauciens. Ar pacietīgu treniņu katrs cilvēks ir spējīgs 

iemācīties braukt ar divriteni. Tātad mums ir nepieciešama pacietība, lai mēs spētu kaut 

ko skaistu ieraudzīt sev tuvā cilvēkā. 

Parasti cilvēks pasaulē vēro to, kas notiek apkārt darbā, dabā, pilsētā vai laukos. 

Bet visskaistākais šajā pasaulē ir cilvēks. Viss, kas ir radīts, ir skaists, bet Dieva tēlam 

līdzīgs ir vienīgi cilvēks. Tā ir liela laime sajust sev blakām labus un uzticīgus cilvēkus. 

Mēs ik dienu varam skatīt visskaistāko Dieva radījumu — cilvēku. 

Vai esat dzīvojuši uz vientuļas salas? Vai jūs zināt, kas ir vientulība? 

Tikai garā stipri cilvēki spēj izdzīvot nošķirti no citiem. Dievs palīdz vientuļiem 

cilvēkiem, ja viņi dzīvo kopā ar Dievu. Pavērojiet, kādas ir jūsu izjūtas, kad vairākas

dienas vieni paliekat mājās! Citkārt ir jāizjūt vientulība, lai labāk novērtētu tos mirkļus, 

ko pavadāt cilvēku vidū. Cilvēki mums apkārt ir kā liela saime, kurā dzīvojam. Mums ir 

jāmācās cienīt un mīlēt savus tuvākos! 

Cilvēks kļūst garīgi bagātāks, ja dzīvo ar labestību un mīlestību uz cilvēkiem. 

Katrs no mums var dot savam tuvākajam daudz informācijas, un tuvākais ir spējīgs to 

uztvert. Mēs kļūstam bagātāki, jo dodam, un cilvēks, kas saņem no mums, arī kļūst garīgi 

bagātāks. Ar labestību un mīlestību teikti vārdi bagātina cilvēkus. 

Ja cilvēks ir saticis otru cilvēku un sarunājies, tad abu starpā rodas garīga saikne 

— no viena cilvēka gara sirds uz otra cilvēka gara sirdi aizvijas smalks gara pavediens. 

Cilvēka gars ir universāls. To, ko neatceras pasaulīgais prāts, atceras gara miesas prāts. 

Tātad dzīves laikā cilvēka gara sirds ir saistīta ar bezgala daudziem pavedieniem, 

kuri ir savienoti ar viņam pazīstamiem cilvēkiem. Pietiek tikai vienas atklātas sarunas, lai 

cilvēku starpā izveidotos šī primārā garīgā saikne. 

No tā seciniet, ka cilvēks nedzīvo viens, arī tas ne, kurš dzīvo vientuļi, jo viņš 

atrodas garīgā saistībā ar daudziem cilvēkiem. 

Jūs esat ievērojuši, kā ikdienā uzpeld doma par sen neredzētu paziņu, par maz 

pazīstamiem cilvēkiem. Tas ir jūsu gars, kas atgādina par dzīvo gara saikni ar jums 

pazīstamiem cilvēkiem. Nedzeniet projām šīs domas, jo tās ir dzīvā saikne cilvēku starpā! 

Tajā pašā mirklī arī jūsu senais paziņa par jums iedomājas. Cilvēka gars šo pasauli 

pārzina daudz pilnīgāk. 

Cilvēku attiecības veidojas pakāpeniski. Sākumā ir pirmā tikšanās un pirmie 

iespaidi. Cilvēks novērtē otru cilvēku ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi un jūtām. Labi, ja 

cilvēks ieskatās otram acīs un ar savu sirdi prot izprast viņu kopumā — arī viņa dvēseli 

un garu. 

Ārējais izskats ir ļoti mānīgs. Cilvēks var būt ārēji jauks, ja daudz rūpējas par 

savu ārieni un ģērbšanās stilu. Cilvēks var arī uzspēlēt savu uzvedību un pateikt daudz 

piemīlīgu vārdu. Bet tas viss taču neraksturo pašu cilvēku. 

Ja cilvēks uzsāk nopietnas attiecības ar sev patīkamu cilvēku, tad jāmācās tās 

veidot ar viņa garu, dvēseli un miesu kopumā. Tātad vispirms ir jāveido tieši cilvēciskās 

attiecības, jākopj sirds mīlestība un uzticība. Mīlestība var neatnākt pirmajā mirklī, bet, ja 

abi cilvēki savas attiecības pilnveidos, tad viņi viens otru spēs iemīlēt. 

Vīrieša un sievietes attiecībās var uzplaukt mīlestība, ja viņi meklēs un atradīs 

viens otrā visu skaisto, kas nāk no cilvēka gara. Vissvarīgākais ir pats cilvēks un tikai tad, 

kas ir šim cilvēkam. Vai mašīna ir vai nav? Vai dzīvoklis ir vai nav? Vai viņš pelna 

daudz vai maz? Tam visam ar mīlestību nav nekāda sakara. 

Cilvēku attiecības ir viena no skaistākajām simfonijām, ko cilvēks spēlē savā 

mūžā. Var, protams, tikai padraiskoties un tad vienkārši šķirties. Bet cilvēkā Dievs ir tik 

daudz skaista radījis un devis iespēju meklēt un atrast. Kā šo skaistumu atrast? 

Katrā cilvēkā ir dvēsele un gars. Cilvēka gars ir tūkstošreiz pilnīgāks nekā mūsu 

pasaulīgā miesa. Cilvēka gars redz otra cilvēka garu. Tātad, tiekoties ar draugu, jūs labi 

redzat viens otru katrs ar savu garu. Protams, vairākums cilvēku vēl nespēj sajust un 

saklausīt savu garu. Bet cilvēkam ir sirds, ar kuru var just otru cilvēku. Tāpēc, tiekoties ar 

draugu, paklausiet savām sirds izjūtām! Uztveriet vispirms savu draugu kā cilvēku, kurā 

ir tik daudz skaista un pilnīga! Cilvēka sirds jūtas nekad nepieviļ, jo tās nāk no cilvēka 

gara. Savā draugā, protams, var uziet daudzas nepilnības. Ja cilvēks otru cilvēku izvērtē 

pēc viņa nepilnībām, tad viņš izvērtē tikai otra zemes ķermeni.

Cilvēka miesa rada grēku. Miesas darbi ir grēka darbi. Tātad, ja cilvēku vērtē pēc 

viņa nepilnībām, tad novērtē tikai cilvēka pasaulīgo miesu. Pirmais iespaids ir 

visspēcīgākais, un pēc tam būs grūtāk novērtēt cilvēku pēc viņa patiesās būtības. 

Ja cilvēks otrā cilvēkā novērtē viņa labās īpašības, kuras nāk no viņa gara, tad var 

novērtēt patieso cilvēka skaistumu. Viss, kas nāk no cilvēka gara, ir skaists, jo Dievs 

cilvēka garu radīja pēc savas līdzības un pilnības. Meklējiet otrā cilvēkā visu skaisto un 

atrodiet to! Arī mīlestība mīt cilvēka sirdī un nāk no viņa gara. Ja jūs meklēsiet mīlestību 

cilvēka ārienē vai uzvedībā, tad neatradīsiet, jo tā mīt dziļi sirdī. 

Vispirms vīrieša un sievietes attiecībās izpaužas jūtas, kuras pakāpeniski var 

pāraugt mīlestībā. Ja abu cilvēku gars ir atvērts un ir aptvēris cilvēka pasaulīgo miesu, tad 

cilvēks var mīlēt patiesi un no sirds jau ar pirmo tikšanās reizi. Tā ir mīlestība no pirmā 

acu skatiena. Ja jūs protat mīlēt cilvēkus no pirmā acu skatiena, tad ziniet, ka jūsu gars ir 

aptvēris miesu un skaistās gara īpašības, arī mīlestība, mīt jūsu miesā. Tādi cilvēki ir 

bagāti, jo mīlestība viņos ir dzīva. Tad var mīlēt Dievu, visu pasauli un cilvēkus. 

Tātad cilvēks otru cilvēku var mīlēt miesā, vērtējot viņa ārējo izskatu, var mīlēt 

dvēselē, vērtējot viņa jūtas, un var mīlēt garā, kad cilvēks patiešām mīl. Mīlestībai miesā 

un dvēselē nav garš mūžs. Cilvēks iepazīst otru cilvēku un uzzina par viņu kaut ko jaunu. 

Tad meklē skaistumu un atrod. Draudzīgas attiecības vēl nav mīlestība. 

Tikai cilvēka garam piemīt patiesa mīlestība un uzticība. Līdz ar patiesu mīlestību 

nāk uzticība. Šo gara mīlestības saikni neviens nevar pārraut. Lai arī cik tālu cilvēki viens 

no otra atrastos, lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis — patiesā gara mīlestība pastāv 

vienmēr, un šī gara saikne saglabājās. 

Pēc tā jūs varat novērtēt, kā jūs mīlat savu tuvāko — vai tikai miesā kā ļoti ērtu 

partneri vai dvēselē kā labu, ar interesantām īpašībām apveltītu cilvēku. Pasaulē 

vairākumā vīriešu un sieviešu attiecībās dominē šie pirmie divi varianti. 

Ja cilvēki, stājoties laulībā, viens otru mīl, tad tas ir apsveicami. Bet mīlestība ir 

jākopj ik dienu. Kā dārzs, kurš netiek ravēts, aizaug ar nezālēm, tā arī mīlestības dārzs 

var apaugt ar ķildām, dusmām, greizsirdību un grēku. 

Viens ģimenes strīds izjauc harmoniju cilvēkā. Tas nozīmē, ka šajā cilvēkā 

mīlestības gaisma vairs nevar iespīdēt. Labi, ja viens otram palūdz piedošanu un 

atvainojas, viens otru samīlē un miesā atkal ienāk harmonija un mīlestība. Bet, ja strīdi un 

ķildas notiek regulāri un pat par sīkumiem, tad pamazām cilvēka miesas un dvēseles 

šūnās veidojas disharmonija un haoss. Un cilvēkā vairs nevar ienākt gara mīlestība. 

Un tā daudzi cilvēki ar savu slikto uzvedību un grēkiem aizver šīs skaistās 

mīlestības durvis. Pēc tam paši brīnās, ka nespēj vairs mīlēt. Iemīlēties var daudzreiz, bet 

tās var būt tikai virspusējas un īslaicīgas jūtas. Patiesā gara mīlestība ir uz mūžu, tikai šī 

mīlestība ir jāpilnveido un jākopj katru dienu. Ja jūs dzīvē spēlējat mīlestības simfoniju, 

tad nedrīkst to pārtraukt! Ja kādu laiku jāpārtrauc skaistā mīlestības simfonija, tad ir grūti 

šo mīlestību atjaunot. Tāpēc kopsim un veidosim skaistas attiecības ar saviem 

tuvākajiem! Ja arī gadās kāds strīds, tad atradīsim spēku piedot un lūgt piedošanu! 

Neļausim mīlestības dārzam aizaugt! 

Mēs tagad zinām, ka visskaistākā un vispilnīgākā ir mīlestība garā. Tas nozīmē, 

ka tieši jūs, tieši jūsu gars dod patiesās mīlestības gaismu, kas ir tik gaiša un maiga, 

pilnīga un visaptveroša. 

Ja cilvēks spēj mīlēt otru cilvēku garā, tad spēj mīlēt itin visu, kas viņā ir. Tad 

otrā cilvēkā viss šķiet tik bezgalīgi jauks un pilnīgs, un šai pilnībai nav robežu. Katru

dienu otrā cilvēkā var saskatīt kaut ko jauku un sirdij tīkamu. Dievs cilvēku ir radījis ļoti 

pilnīgu. Visa mūža garumā var mīļā un tuvā cilvēkā atklāt arvien ko jaunu un patiesi 

skaistu. Tā ir gara sirds mīlestība, kas ļauj saskatīt visu cilvēku garā, dvēselē un miesā. 

Laimīgs ir tas, kurš spēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu! 

Gara mīlestība ir visaptveroša. Tas nozīmē, ka cilvēks nav ierobežots savās jūtās 

un spējās. Cilvēka gars spēj aptvert ar gara mīlestību visu Dieva radīto pasauli. Viss, kas 

Dievam radīts, ir skaists un mīļš. Tikai cilvēks sagroza šo pasauli pēc sava prāta, un tad tā 

ir cilvēka veidotā pasaule. Tā var būt dažāda, arī skaista, bet tā nebūs pilnīga, jo tikai 

Dievs spēj radīt pilnīgus, harmoniskus un skaistus veidojumus. 

Tāpēc cilvēks loti ilgojas pēc dabas svaiguma un skaistuma, pēc ziedu krāšņuma 

un koku ēnas valguma, pēc rīta rasas pļavā un upes dzidrā tecējuma, pēc ezera un jūras 

elpas. Cilvēks ar basām kājām var izjust zemes pilnību, jo no tās izstaro Dieva mīlestība. 

Dievs Zemi un visu, kas ir uz tās, radīja ar mīlestību. Mēs varam būt laimīgi, jo mums 

visapkārt visā Dieva radītajā pasaulē staro Dieva mīlestība. 

Ja cilvēks spēj mīlēt garā, tad gara mīlestība uztver cilvēkus un šo skaisto pasauli 

kā Dieva mīlestības pilnus radījumus. Cilvēkos ir daudz grēka, un tas ir smagums 

mīlestībai. Bet cilvēkā taču ir arī kaut kas skaists un mīļš. Tāpēc mīlēsim šo skaistumu, 

sāksim vērtēt cilvēku pēc tā, kas viņā ir skaists. 

Varbūt šis skaistums izpaužas viņa darbos, varbūt attieksmē pret citiem cilvēkiem. 

Varbūt cilvēks mīl dabu, dzīvniekus un putnus. Varbūt viņš ir bagāts ar mūzikas skaņu 

izjūtām un māku dziedāt. Varbūt viņš spēj uztvert un novērtēt ziedu krāšņumu. Ziedu 

skaistums un to smarža ir tik pilnīga. Te saplūst Dieva mīlestība un šīs pasaules 

rūgtenums. Ziedi savieno Dieva pilnību ar pasaules nepilnību. Ziedu smarža atver cilvēka 

dvēseles vārtus. Ziedi ir dzīvi Dieva radījumi. Tajos ir rasas piliens no Dieva Svētā Gara. 

Jūs zināt, ka, ziediem atveroties, tiem pieskaras Debesu Tēvs ar savu mīlestību un 

Svēto Garu. Šis pieskāriens saglabājas līdz brīdim, kamēr zieds ir savā plaukumā. Jūs 

staigājat basām kājām pa puķu un rasas pilno pļavu un jūtat, ka kut pēdas. Tās kutina 

Dieva mīlestība, kas pār mūsu Zemi tiek izlieta agrā rīta stundā, saullēkta brīdī. Dievs 

gādā, lai ik rītu mūsu Zeme atdzimtu ar svaigumu un spēku. 

Daudziem patīk celties agri, līdz ar saullēktu, jo tad var sajust un izbaudīt šo 

skaisto mirkli. 

Pirms saullēkta vasarā dabā ir klusums un miers. Redzama saullēkta blāzma, un 

zālē rit rasas pilieni. Tie rodas cilvēkam neredzot, bet katru vasaras rītu zālē ir rasa. Ja 

rasas mazāk, būs lietus. Rīta rasā krīt Dieva svētība. Tā visam dod spēku. 

Tad parādās rīta saule ar savu gaismu un maigumu. Katrs saullēkts ir atšķirīgs. 

Saule vēstī par gaidāmo dienu. Saullēkta pirmajās minūtēs pār Zemi nāk Dieva svētība. 

Tā it kā skrien pa priekšu uzlecošās saules gaismai. Tumsa, kas naktī sedza zemi, 

atkāpjas un dod vietu saules gaismai. Tieši ar šo pirmo saules gaismas kūli arī nāk Dieva 

svētība, kas pārskrien diennakts laikā visu zemeslodi. 

Dievs gādā par visiem cilvēkiem. Žēl tikai, ka daudzi negrib zināt Patiesību. 

Dievs ir visa Radītājs, un tas būtu jāaptver katram cilvēkam. Tātad katram jāpateicas 

Dievam par visu, ko mūsu Kungs mums dod, par to, ka mēs esam tik skaisti, ka mums 

nekā netrūkst, lai mēs dzīvotu. Mums ir gaiss, ko elpojam. Mums ir ūdens, ko dzeram. 

Mums ir maize un dārzeņi, ko ēdam. Mums ir Saule, kas dod gaismu. Un arī viss pārējais. 

Cilvēka iztikai jau daudz nevajag, bet cilvēkam gribas daudz un no visa. Cilvēka bezmēra 

un nepiepildāmības izjūta sabojā pašu cilvēku, jo tās ir cilvēka miesas prasības.

Atcerieties, cilvēka miesu pilnībā apmierināt nevar, jo tai gribēsies vēl un vēl. Ja 

kāds vēlas kalpot savai miesai, tad lai zina, ka nekad nespēs to pilnībā apmierināt. Tikai 

šajā procesā pienāks viens brīdis, kad dvēselē iestāsies tukšums un neziņa. Cilvēka 

pasaulīgā miesa būs pārņēmusi savā varā visu cilvēku, arī dvēseli un garu. Tātad gars, kas 

gādā par cilvēka prieku, mieru, mīlestību un laimi, būs iecietināts, jo miesa būs ņēmusi 

virsroku. Tādā gadījumā cilvēkam klājas grūti, jo viņu pārņem bailes un neizpratne. 

Miesa nespēj orientēties cilvēka liktenī un neapjauš, kas būs vajadzīgs rīt un parīt. Miesa 

baidās no nāves. Miesa bez gara palīdzības nezina un netic, ka pēc zemes dzīves turpinās 

dzīve debesīs. Cilvēka miesai nerūp, lai šis turpinājums būtu skaists. Miesa gādā tikai un 

vienīgi par sevi. 

Nevergosim savai miesai! Dzīvosim kopā ar Dievu un sevi! Tad cilvēks var izjust 

un ticēt, ka viņš nemirs, bet dzīvos. Cilvēks ticēs Dievam, un pār viņu nāks apskaidrība 

par dzīves jēgu. Dzīve bez mērķa ir nesaprātīga. Ja cilvēks ir zaudējis savas dzīves jēgu, 

tad bieži vien to pavada dzeršanā, plītēšanā, narkotiku lietošanā vai netiklībā. 

Mēs viens otram vēlam laimi un veiksmi. Patiešām — sāksim ik dienu vēlēt 

citiem cilvēkiem veiksmi! Kad jūs dodat otram, tad jūs dodat Dievam. Kad jūs vēlat 

otram veiksmi, tad to no Dieva arī saņemat. 

Mēģināsim dzīvē sākt ar labo un skaisto! Aizmirsīsim ķildas ar kaimiņiem un 

radiem! Lai katrā jūsu dienā ienāk labestība un prieks, tad Dievs dos veiksmi jūsu 

darbiem! Tad jūs spēsiet satvert Dieva svētību, kas ik rītu nāk pār Zemi. Tad jūs spēsiet 

satvert Dieva Svēto Garu, kas ir rīta rasā un ziedos. 

Vai esat ievērojuši, ka ne visās valstīs vienādi skaisti prot mīlēt puķes. Puķu 

mīlestība un prasme tās kopt parāda katras tautas gara bagātību. Jo garā stiprāki un lielāki 

cilvēki, jo viņi vairāk mīl puķes un visu skaisto, kas nācis no Dieva. 

Jūs paši zināt par sevi, kas jums vairāk tīk — dāvināt skaistus ziedus un dāvanu 

vai skaistu dāvanu un dažus ziedus. Dāvana, protams, ir mīla un nepieciešama, bet 

vislielākais skaistums jūsu dāvinājumā lai ir ziedi, jo tie sevī var nest jūsu mīlestību un 

jūtas, jūsu skaļi neizteiktos vārdus un jūsu pieskārienu. Ziedi necieš liekulību, viltvārdību 

un melus. Tad ziedos pazūd svētums un tiem vairs nav satura. Puķes nīks vāzē un raudās 

par cilvēku nežēlību. 

Ziedi ir Dieva dāvana cilvēkiem, lai mēs zinātu, ka ir kaut kas bezgalīgi skaists un 

pilnīgs. Tas ir Dievs ar visu Debesu Valstību debesīs. Debesu Valstības pļavas un dārzi ir 

klāti ar skaistiem ziediem. To smarža ir līdzīga mūsu gara miesas smaržai. Tajos mīt 

bezgalīga Dieva mīlestība un gaisma. Tik skaisti viss Dievam ir radīts! 

Un šis skaistums mīt cilvēkos. Tāpēc mēģināsim saskatīt cilvēkā vispirms visu 

skaisto! Atvērsim savas sirdis Dieva un savu tuvāko cilvēku mīlestībai. Būsim skaisti 

savā pilnībā un mīlestībā! 

Neprasīsim no citiem cilvēkiem uzreiz atlīdzību, pateicību vai atbildes mīlestību. 

Būsim pacietīgi, visam ir savs laiks. Galvenais — mums pašiem jābūt skaistiem un 

pilnīgiem. Ja mēs spējam mīlēt, tad nāks laiks, un arī mūsu tuvākais spēs mīlēt. 

Patiesa mīlestība ir bez pretenzijām un prasībām pret otru cilvēku. Ir jāprot būt 

laimīgam, ka otrs cilvēks ir laimīgs. Mīlestība paver vārtus uz visu skaisto, kas ir cilvēkā 

un arī pasaulē. Cilvēka sirds mīlestība ir spējīga aptvert visu pasauli, ja tā ir patiesa un 

Dieva svētīta. 

Mums ir jāmācās mīlēt savus tuvākos cilvēkus, tad mūsos uzplauks arī mīlestība 

uz Dievu. Mīlestība uz Dievu sākas ar mīlestību uz savu tuvāko, tad ticībā pāraug uz

Dieva mīlestību. Jo vairāk cilvēku kāds spēj mīlēt, jo lielāka un patiesāka var būt viņa 

mīlestība uz Dievu. Tā ticībā un paļāvībā plaukst kā skaists mīlestības zieds, kurš mūsos 

Dievam sen jau radīts. Ja cilvēks spēj mīlēt Dievu, tad Dievs dod cilvēka mīlestībai 

svētību. 

Cilvēks, kurš saņēmis no Dieva mīlestības svētību, būs vienmēr mīlestības pilns. 

Tādā cilvēkā mīlestība nevar izdzist, jo Dieva svētībai ir mūžīgs spēks. Ar vienu Dieva 

mīlestības pieskārienu cilvēks top pārvērsts. Un viņa sirds mīlestība staro uz visiem 

cilvēkiem. 

Ja pār ticīgu cilvēku vēl nav nākusi Dieva mīlestības svētība, tad viņam vēl 

jāmācās mīlēt tuvākos cilvēkus. Mīlestība ir cilvēka dzīvības gaisma. Ja tā apspīd cilvēka 

miesu, tad viņā dzīvība vairojas. Tad cilvēka gars kļūst lielāks un pilnīgāks. Tā 

pakāpeniski aug cilvēka gara spējas, aug gara mīlestības spēks. Jo lielāks ir cilvēka gars, 

jo lielāka mīlestība nāk no viņa sirds. 

Tātad ziniet, cilvēks Dievu spēj patiesi mīlēt tad, kad viņa gars ir spējīgs 

aizsniegties līdz Dieva mīlestībai. Cilvēka gara lielums nav atkarīgs no vecuma. Bērns 

cilvēkus un Dievu mīl patiesi. Bet pieaugušais ir atbildīgs par saviem darbiem un 

nedarbiem, tāpēc grēks viņā ir par traucēkli, lai spētu mīlēt Dievu un savu tuvāko. Baušļu 

pildīšana un grēku piedošana ir pamats tam, lai cilvēks varētu mīlēt. Mīlestības spēks mīt 

cilvēka gara sirdī. Ja cilvēks garā ir vājš, tad viņš nespēj pretoties miesas iekārēm, viņš 

grēko. Tikai cilvēka gars spēj atturēt viņu no grēka. Tātad garā liels un stiprs cilvēks spēj 

sevi vadīt un negrēkot, dzīvot ticībā un mīlestībā. Ja cilvēka gars ir miesā atklājies, tad arī 

mīlestība kā gara auglis dzīvos miesā. 

Mīlestības gaisma cilvēku dara skaistu un pilnīgu. Ar mīlestības spēku viss 

cilvēks top aktivizēts uz skaistiem darbiem. Mīlestības pārņemts cilvēks spēj pilnīgāk 

izmantot Dieva doto Svēto Garu. Cilvēkā sāk -darboties visi septiņi enerģētiskie centri. 

Viņam paveras iespēja plašāk izjust šo pasauli un labāk orientēties cilvēkos. Ar 

mīlestības gaismu cilvēks spēj satvert Dieva Patiesības Garu. 

Tieši mīlestības gaisma cilvēkā ir kā ūdens, kas spēj atdzīvināt pašu cilvēku 

visdziļākajā būtībā. Mīlestība cilvēkā ienes Dieva Svēto Garu. Bez mīlestības viņš Dievu 

nevar izjust. Cilvēka ticības apliecinājuma ceļš ir garš. Tas ir jāiziet katram. Tad pienāk 

mirklis, kad cilvēks spēj mīlēt savus tuvākos. 

Ticība cilvēku pārveido tā, ka viņš tiek sakārtots pēc Dieva radītās kārtības, un tad 

viņā mīlestība var ienākt. Tā nav vienkārša iemīlēšanās, bet tā ir cilvēka patiesi lielā gara 

sirds mīlestība. Tā ir gaisma, kura apspīd cilvēku no gara sirds dziļumiem. 

Ja cilvēks patiesi mīl savus tuvākos, tad viņš ir spējīgs ieraudzīt garā savu gara 

sirdi kā baltas gaismas sauli, kura spīd viņā pašā. Šī mīlestības saule tad arī ir tā, kas var 

apspīdēt cilvēka miesu, un viņš pasaulē spēj mīlēt Dievu un savus tuvākos. 

Mēs tagad zinām, ka Dievs pasauli loti mīl. Cilvēks ir zemes sāls. Pasaule tika 

radīta cilvēka labad, tāpēc visā, kas ir uz Zemes, ir Dieva mīlestība. To mēs varam sajust 

puķēs un augos, dzīvniekos un putnos. Dieva mīlestību mēs varam sajust debesīs un 

mākoņos, vējā un saulē. Arī zvaigznēs mīt klusa Dieva mīlestība. 

Cilvēkam jāmācās atrast Dieva mīlestību, kas ir pasaulē. Viņam jāprot atrast 

skaistumu, kas mīt dabā. Ja cilvēks mācēs mīlēt pasauli, tad mīlēs arī cilvēkus, kas dzīvo 

uz Zemes. 

Pasaules un cilvēku mīlestība nav dalāma, jo tā ir no viena Dieva. Dievs visā 

radītajā uztur kārtību un harmoniju ar savu mīlestību.

Atcerieties — nevis ar varu var panākt harmoniju, saskaņu un kārtību, bet ar 

mīlestību! Dievs ir mīlestība. Mēs zinām, ka dzīvojam Dievā un Dievs dzīvo mūsos. 

Tātad mēs dzīvojam Dieva mīlestībā un mūsos mīt Dieva mīlestība. Bez mīlestības 

cilvēks nevar satvert Dieva Patiesību. Dieva mīlestība ir Dieva pilnības starojums mūsos. 

Dievs pasauli un cilvēkus tā mīlēja, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu 

Kristu uz Zemi, lai caur Viņu cilvēki tiktu pestīti no grēkiem un no pasaules. Uz Zemes 

nekas nav mūžīgs. Pasaulē nevar iemantot nemirstību. 

Jēzus Kristus ir mūžīgs, un caur Dieva Dēlu ir dota pestīšana. Jēzus Kristus 

atnākšanas dienā Dieva Dēla mīlestībai mūsos ir jābūt dzīvai. Ja mūsos nebūs dzīvās 

mīlestības uz Jēzu Kristu, tad Dieva Dēls mūs neatzīs. 

Ja mūsu sirdīs būs kaut mazliet Dieva Dēla mīlestības, tad tiksim glābti. Jēzus 

Kristus mīlestība cilvēka sirdī aizdedz dzīvības gaismu. Jēzus Kristus ir mūžīgās dzīvības 

avots. Ja atzīstam un protam mīlēt to, kuram pieder dzīvības maize, tad arī mūsos ienāk 

dzīvība, kas nemirst Pastarajā dienā. 

Jūs zināt, ka tā diena tuvojas. Debesis ir pilnas ar zīmēm, kas nāk no Dieva. 

Laimīgs ir tas, kurš acis tur vaļā un ticībā spēj ieraudzīt zīmes, ko Dievs pasaulē ir devis. 

Zīmes ir arī daudzu cilvēku liecības, kas dotas sapņos un atklāsmēs. Ticība cilvēku 

stiprina lielajai dienai. Jo tuvāk tā nāk, jo priecīgākas un mierīgākas ir Dievam ticīgo 

sirdis. Cilvēks nav pamests bērns, jo Jēzus Kristus Gars ir pār Zemi un Viņa eņģeli kārto 

pasauli lielajai dienai. 

Pasauli no Debesu Valstības debesīs atdala septiņi vārti. Cauri tiem lielajā dienā 

varēs iziet tikai tie, kuru sirdis būs pilnas ar Dieva un savu tuvāko mīlestību. Bez 

mīlestības šiem debesu vārtiem cauri iziet nevar. Tikai Dieva mīlestības spēks ļaus 

pacelties debesīs tiem, kuri būs dzīvojuši mīlestībā uz Jēzu Kristu. 

Pasaule tagad ir aptverta ar bezgalīgi skaistu un pilnīgu Jēzus Kristus mīlestību. 

Dievu mīlošie cilvēki jūt, ka Dieva Dēls ir blakām visur un visā, jo tuvojas lielā diena. 

Smelieties Dieva mīlestību! Lai jūsu sirdīs ieplūst Dieva gaisma, kas jūs dara 

stiprus un pilnīgus! Miers lai ienāk jūsos un dara laimīgus! Mēs, ticīgie, dzīvojam un 

dzīvosim, jo ticam Dieva vienpiedzimušajam Dēlam Jēzum Kristum. 

Kas mīl Jēzu Kristu, to arī Debesu Tēvs mīlēs. Mācīsimies mīlēt Dievu no visas 

sirds, dvēseles un prāta, tad miers mūsos ienāks un nebūs ne no kā bail. Ticīgam 

cilvēkam pasaules dzīves beigas ir tikai debesu dzīves sākums. Tas ir skaistā un mūžīgā 

ceļa sākums uz Patiesību un Mīlestību Dievā. 

Lai jūsu sirdis neiztrūkstas un neizbīstas, visam ir un būs turpinājums! Tāpēc esiet 

stipri ticībā un paļāvībā uz Dievu! Dieva mīlestība jūsos ienesīs cerību uz Jēzu Kristu. Šī 

cerība pāraugs patiesā ticībā un pārliecībā, ka paļāvība mums ir vienīgi uz Dievu šodien, 

rīt un tā mūžīgi. 

Ikviens, kas taisnajā tiesas dienā neatzīs Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, tiks iemests 

uguns un sēra jūrā. Jā, jā! Bezdievim nav paredzēta acumirklīga nāve, bet gan mūžīgas 

ciešanas par grēkiem, par tiem ļaunajiem darbiem un pārestībām, ko viņš nodarījis 

Dievam ticīgiem cilvēkiem. Tik daudzi cilvēki tika nokauti Jēzus liecības dēļ. Tik daudzi 

cilvēki tika vajāti Dieva taisnības dēļ. Tad, lūk, tā tiesas diena tuvojas, un Jēzum Kristum 

ir vara tiesāt tautas, tiesāt ikvienu cilvēku pēc tā darbiem. Katra cilvēka labo un ļauno 

darbu mērs top krāts, un neviens raksts par cilvēka darbiem netiks izmests. 

Tāpēc, ja jūs darāt, tad dariet no sirds un Dievam par godu! Lai jūsu mērs pildās 

tikai ar labiem darbiem! Lai plaukst jūsu mīlestības dārzs! Lai prieka pilnas ir jūsu sirdis,

jo tuvojas Dieva apsolītā diena! Dieva taisnība ir uzvarējusi, un Jēzus Kristus ir 

uzvarētājs! Visi netikļi, ļaundari un varaskārie Zemes ķēniņi ir uzvarēti! 

Tagad Dievs ir atvēlējis laiku, lai cilvēks padomātu par sevi, par savu dzīvību, par 

mīlestību uz Dievu un savu tuvāko. Šis laiks ir skaists laiks, to mums dāvājis Dievs. 

Dieva žēlsirdība ir bezgalīga. Vēl katram ir dota iespēja sakrāt debesu augļus, 

vairot sevī ticību un mīlestību. Bet galvenais ir ticēt Jēzum Kristum, jo no Viņa jūsos var 

ienākt dzīvība, kas jūs Pastarajā dienā darīs dzīvus. 

Jūs taču saprotat, ka ne no viena cita kā tikai no Jēzus Kristus ir atkarīga ikkatra 

cilvēka dzīvība. Dzīvības vārti un dzīvības atslēga ir Jēzus Kristus. 

Tikai un vienīgi no Jēzus Kristus sirds uz cilvēkiem un eņģeļiem spīd dzīvības 

gaisma, kas uztur dzīvību ikkatrā cilvēkā. Spriedums būs taisnīgs, katram pēc nopelniem. 

Bet līdz taisnajai tiesai vēl ir laiks. 

Jūs taču saprotat, ka Dievs par cilvēkiem ir izlējis žēlsirdības gaismu, lai ikviens, 

kas tic uz Jēzu Kristu, iemantotu dzīvību. Dievs loti grib, lai cilvēki dzīvotu. Bet tas būs 

iespējams tikai tad, ja cilvēks atzīs Jēzu Kristu. 

Tik loti garš laika posms ir pagājis, kopš Dievs radīja ikvienu cilvēku. Un viss šis 

ilgais laiks tika dots, lai cilvēce iemācītos atzīt un mīlēt Dievu. Kā likumu Dievs ir 

noteicis — kas atzīs Dieva Dēlu, tajā paliks dzīvība un tā tiks saglabāta taisnajā tiesā. 

Ja cilvēks nespēs atzīt Dieva Dēlu, tad viņā dzīvība tiks pakļauta mūžīgai 

iznīcībai. Tik dārgi ir maksāts par katru no mums, lai mēs iemācītos atzīt Dieva Dēlu, 

mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tik loti daudz laika mums tika dots, lai mēs iemācītos dzīvot 

pēc Dieva baušļiem. Un tagad pienācis noslēguma posms. 

Dievs visus cilvēkus ļoti mīl, un Dieva mīlestības gaismu var sajust viscaur. 

Tveriet to un vairojiet sevī gara augļus! Mīliet savus tuvākos un dariet arī viņus labākus! 

No katra laba darba cilvēkā ienāk Dieva pateicības gaisma, kas cilvēku dara dzīvāku. Tik 

daudz mums dots. Pār pasauli ir krēsla, lai cilvēku sirdīs ienāktu gaisma, lai cilvēku sirdis 

tiktu pievērstas Dievam. Lai cilvēks raugās uz Dievu ar cerīgām acīm! 

Lai cilvēka mute mācās izrunāt vārdus — 

Kristus, mūsu Pestītājs un glābējs, mana paļāvība ir uz Tevi šodien un mūžīgi! 

Tikai Tava dzīvības gaisma ir spējīga atdzīvināt manus locekļus un manu sirdi! 

Lai slavēts Debesu Tēvs, visa Radītājs, žēlsirdības un mīlestības devējs! 

Pateicība, gods un slava Jēzum Kristum, kas pasauli ir uzvarējis! Gods Dievam 

augstībā! Es ticu uz Tevi, Kungs un Dievs! 

Ja jūs savu tuvāko mīlat, tad neļaujiet, lai šī mīlestība zustu! Mīlestība ir kā 

laimīgo bagātību sala, ja mīlestība sāk zust, tad zūd arī laimīgā mīlestības sala. Ja kāds 

sevī mīlestību pazaudē, tad uz ilgu laiku viņā aizveras vārti uz visjaukāko, kas cilvēkā ir. 

Pasaulē var pazaudēt daudz ko no pasaulīgām bagātībām. Ja tā notiek, varbūt tam 

tā arī jānotiek, jo cilvēkā ir mūžīgās bagātības, kuras pasaule nevar atņemt, tās var tikai 

pasaulē pazaudēt. 

Tātad iegūt kāda cilvēka patiesu mīlestību — tā ir uzvara un bagātība, kas cilvēkā 

paliek, ja cilvēks gādā par savu mīlestību. Jums tuvais cilvēks ir skaists un mīļš. Tas ir 

jauki! Bet katru dienu ir nepieciešams mīlestības apliecinājums. Tas pirmkārt nāk no jūsu 

sirds, tad no vārdiem un darbiem, kā arī no attieksmes, jūtām un ticības uz šo cilvēku.

Mīlestībai ir nepieciešams pieskāriens arī cilvēka miesai. Sākumā varbūt tikai ar 

acu skatienu. Tad varbūt tikai rokas spiediens vai pieskaršanās augumam dod vajadzīgo 

realitātes izjūtu kā apliecinājumu mīlestībai. 

Viens patiess rokas spiediens var dot atbildi uz jautājumu par mīlestības realitāti 

savā tuvākajā. Tas ir daudz — sajust cilvēkā patiesu mīlestību. 

Mums ir jāmācās mīlēt tuvāko un arī jāmācās sajust atbildes mīlestību, kas nāk no 

otra cilvēka sirds. Cilvēks ir laimīgs, ja prot mīlēt. Tāds cilvēks savā dzīvē ir bagāts. 

Cilvēks loti ilgojas pēc sev tuvāko cilvēku mīlestības. 

Tas ir bezgala skumji, ja mīli cilvēkus, bet viņiem labāk tīk pasaulīgās baudas un 

labumi. Manta laimi nenes. Pasaulē cilvēki brīnās, kā tā var būt, ja cilvēks ik dienas ir ļoti 

laimīgs. 

Cilvēku laimīgu dara viņa patiesā mīlestība uz Dievu un saviem tuvākajiem. 

Tātad ziniet, ka patiesā Dieva un cilvēku mīlestība nāk no cilvēka gara, no gara sirds. 

Domas ir tikai domas. Vēlmes ir tikai vēlmes. Bet patiesā Dieva mīlestība ir skaista, 

pilnīga un mūžīga. 

Jūs zināt, ka Dievs ir pilnīgs. Jūs zināt, ka Dievs izstaro mīlestību absolūti pār 

visu, arī pār jums. Jūs zināt, ka Dievs ar savu mīlestību visā radītajā uztur pilnīgu 

harmoniju. 

Un jūs zināt, ka dziji cilvēka gara sirdī ir šī pilnīgā harmonija. Tātad cilvēkam tā 

ir aizsniedzama, jo tā nav aiz trejdeviņām jūrām, bet gan viņa paša gara sirdī. 

Lai vislielākā mūsu pateicība Dievam par to pilnību, ko Dievs mūsos ir radījis! 

Lai vislielākā pateicība par mīlestību, kas mūsos mājo! Lai slavēts ir mūsu Debesu Tēvs! 

Dievs mīlestību ir ielicis visā, pilnīgi visā. Uz ko vien jūs skatāties, kas Dieva, bet 

ne cilvēka radīts, it visā ir Dieva mīlestība. Ja mēs noraujam no ābeles ābolu, tad tajā ir 

Dieva mīlestība. Ja noplūcam puķi, tad tajā ir Dieva mīlestība. Ja pavēršam skatienu uz 

debesīm, tad tajās ir Dieva mīlestība. Ja mēs noraugāmies uz tikko dzimušu bērnu, tad 

viņā ir Dieva mīlestība. Un tā visā, kas Dieva, bet ne cilvēka radīts, ir mīlestība. 

Cilvēks pasaulīgās vērtības rada pēc saviem ieskatiem un gribas. Arī pēc spējas 

mīlēt šo sevis radīto darba augli. 

Bet Dieva mīlestība ir augstāka nekā cilvēka mīlestība. Ja cilvēks iet šauro 

patiesības ceļu, tad viņš patiesi iemācīsies mīlēt visu, kas no Dieva radīts, un tad mīlēs arī 

Dievu. Tātad vispirms tuvākos cilvēkus, dabu, dzīvniekus, putnus un visu skaisto, kas ir 

no Dieva, un pēc tam arī Dievu. Tas iespējams tikai un vienīgi ticībā uz Jēzu Kristu. 

Jūs esat redzējuši, ka uz upēm ir uzcelti aizsprosti. Tos var pavērt vaļā, tad ūdens 

upē sāks tecēt straujāk. Līdzīgi ir arī ar cilvēku likteņiem un iespējām mīlēt. Ja cilvēks 

dzīvo sevī un tikai sev, tad viņa dvēselē no grēka un nedarbiem izveidojas aizsprosts, un 

tas var kļūt arvien lielāks un iespaidīgāks. Tikai ticība Jēzum Kristum ļaus cilvēkam 

atbrīvoties no aizsprosta dvēselē, un varēs sākties brīvs likteņa upes plūdums. Tad cilvēks 

iemācīsies ziedot sevi arī citiem. 

Tātad ir divi celi: viens šaurs, grūts, patiess Jēzū Kristū un otrs plats, viegls, ar 

uzdzīvi, kas ved uz pazušanu. 

Cilvēks pat neapjauš, ka šeit, virs Zemes, var būt garīgi bagāta dzīve, pilna ar 

mīlestību, prieku un patiesumu. Jums blakus ir skaisti cilvēki, cits par citu skaistāki. Jūs 

neesat vientuli. Kaut kur tuvumā ir draugs, līdzīgs jums garā, kurš arī alkst pēc 

mīlestības. Dieva lielums mīt cilvēkā, un vispirms tā ir mīlestība. 

Dieva mīlestība ir bezgala pilnīga. Tā aptver visu, kas ir Dieva pilnībā. Mīlestība,

tas ir neierobežots plašums, kas var tikt pavērts cilvēkā. 

Cilvēks, kurš netic Dievam un nemīl, uz pasauli raugās it kā caur šauru 

spraudziņu, un tas ir mazums, ko bez mīlestības viņš redz. Tas ir ierobežots ieskats, 

vērtējot pasaulīgo tikai no materiālā redzējuma. Bet viss Dieva radītais pastāv arī 

dvēseliskumā un garīgumā. 

Ja cilvēks Dievam netic, tad redz visu šajā pasaulē no paša vienkāršākā skatījuma, 

no pasaulīgās acs skatījuma, tātad redz pasauli tikai kā materiālu veidojumu. Pasaule 

visdziļākajā būtībā ir apbrīnas vērta. Bet tā visa vienā dienā, vienā mirklī pēc Dieva 

pavēles, septītajai bazūnei skanot, pārvērtīsies. Ierastās pasaules vairs nebūs. Tā, ko 

bezdievis uzskatīja pasaulē par bagātību, tā vairs nebūs. Pazudīs nauda un zelts, kas krāts. 

Pazudīs manta un mantojums. Paliks cilvēks ar savu dvēseli un pasaule dvēseliskā līmenī. 

Ja cilvēks sāk ticēt Dievam, tad Dievs viņā paver vārtus, caur kuriem ir iespējams 

uztvert pasauli daudz plašāk un pilnīgāk. Lai kādu ceļu cilvēks izvēlētos, viņam jāzina, ka 

tikai šaurākais ceļš ticībā uz Jēzu Kristu vedīs uz patiesību un dzīvību. 

Cilvēkam ir brīva izvēle — būt ietiepīgam, grūtsirdīgam un pakļāvīgam miesai 

vai arī, paļaujoties uz Dievu, būt noteicējam par sevi un iet ticības un mīlestības ceļu. 

Dievs katram cilvēkam dod iespēju dzīvot, lai dzīvotu. Šis ir tas laiks, ko tik ilgi visa 

cilvēce ir gaidījusi. Tas ir laiks, ko Dievs Bībelē caur praviešiem, Jēzu Kristu un 

apustuļiem pasaulē ir solījis. Tas ir liktenīgais laiks ikvienam cilvēkam. Šis laiks var 

katrā cilvēkā ienest skaidrību un patiesību. Dieva tuvums dvesmo visā pasaulē. Saule un 

Mēness dod savu spožumu, lai ienestu gaismu cilvēku sirdīs. Tā ir dzīvības gaisma, ko 

Dievs cilvēkam dod no debesīm un nežēlo. Satveriet šo gaismu! Elpojiet arto un esiet 

Dievam paklausīgi bērni! 

Nerātns bērns nevar dabūt no tēva to, ko nav pelnījis. Arī Debesu Tēvs ir vēlējis 

mums būt paklausīgiem, tad mēs būsim Dieva apsolījuma mantinieki. 

Bērniem Dievs pieskaras ik mirkli un viņus sargā, jo viņi ir bez grēka, gars tos 

vada, un tie ir Dievam paklausīgi. Arī pieaugušajam Dievs pieskarsies ik mirkli, ja 

cilvēks atzīs Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu. 

Tas ir visaugstākais likums, kas pastāv pasaulē — tikai un vienīgi Jēzus Kristus 

atzīšana cilvēkam dod dzīvību un pestīšanu. 

Tātad Jēzus Kristus vārds lai jūsu mutē ir svēts! Ja nespējat to izrunāt, tad jūsu 

grēks to vēl neļauj. Ikviena cilvēka gars zina, ka dzīvība un pestīšana nāk no Jēzus 

Kristus. Tikai un vienīgi no Dieva Dēla. 

Ja jūsos Jēzus Kristus vārds nav atrodams, tad jūs vēl neesat dzīvs. Ja jūs Jēzus 

Kristus vārdu esat iemīlējis, tad jūsos ir dzīvība un jūsu gars sauc pēc mūsu Kunga un 

Pestītāja. Tas nav vienkārši — satvert ar Dieva Vārdu savu dzīvību. Bet jūsu dzīvība ir tā 

vērta, lai jūs svētītu savā sirdī Jēzus Kristus vārdu. Tā ir dzīvības maize, kas jūsos var 

ienākt. Tā ir mūžīgā Dieva dzīvības maize, kas atrodama tikai un vienīgi Jēzū Kristū. 

Citur tās nav un nebūs. 

Pār Zemi un debesīm, un visām debesu pasaulēm un valstībām mirdz spožā 

Dāvida Saule — Jēzus Kristus Dieva Dēls. Debesu Tēvs visu varu ir atdevis Jēzum 

Kristum. Pestīšana un gods pieder Jēzum Kristum. 

Vai jūs tam ticat? 

Meklējiet sevi patiesu atbildi! Neviens cits jūsu vietā to nemeklēs. Neviens cits to 

jūsos arī neatradis. Tā ir augstākā Patiesība, kāda pasaulē ir nākusi caur Jēzu Kristu. 

Var ticēt daudz kam citam. Bet tas ir velti izšķiests laiks. Ja jūs ticat kādam citam

īnumam, tad tas nav noteicošais. Tā ir jūsu problēma, ka nespējat ticēt sev, savam 

garam, kurš zina Patiesību par Dievu. 

Dieva Vārds mīt visur un visā, kas ir pasaulē. Katras dzīvības pamatakmens mīt 

cilvēka garā. Ja jūs teiksiet, ka nezināt neko par Dievu, tad runā tikai jūsu pasaulīgais 

prāts, kas var zināt vienīgi to, kas ir pasaulē. 

Bet Dieva Vārds mīt jūsu garā un arī visā, kas ir radīts Dievam uz Zemes garā. Šī 

zemeslode sastāv vispirms no garīgās matērijas, jo Dievs to radīja vispirms garā ar savu 

Vārdu. Tikai pēc tam viss tika īstenots dvēseliskajā līmenī un tad tapa arī pati Zeme, tāda, 

kādu mēs redzam vēl šodien. 

Daudz kas uz Zemes ir mainījies. Dievs valda pār visiem procesiem, kas noris virs 

Zemes. Mainās Zemes izskats, tās procesi, jo viss ir dzīvs. Arī cilvēks dzimst, aug un 

noveco. Arī Zeme atdod cilvēkam visu, kas nepieciešams. Bet Dievs gādā, lai cilvēkam 

visa pietiktu līdz pasaules pastāvēšanas pēdējai dienai. Tātad jums visa pietiks, lai 

izdzīvotu šo svarīgo dzīves posmu! Daudziem no jums būs iespējams sagaidīt Jēzus 

Kristus atnākšanas dienu. Tāpēc esiet modrīgi un neļaujieties panikai! Neļaujieties 

pasaulīgiem kārdinājumiem, jo tie ved uz postu! 

Atcerieties, Dievs mīl katru! Mīlestība ir tā, kas cilvēkā vieš cerību, ienes mieru 

un gādā, lai viņā viss notiktu. Pavasara saulainais vējš atnesa skaistu pasaku. Tā jūsu 

sirdīs ienesīs cerību par laiku, kas tuvojas. Ļaujieties leģendas plūdumam, jo tā nākusi no 

debesīm! 

Pasaulē bija daudzas ķēniņvalstis. Tajās dzīvoja dažādas tautas. Pār katru valsti 

valdīja kāds ķēniņš, kurš mēģināja izvest savu tautu uz pilnības un pārticības ceļa. 

Bet pienāca diena, ar kuru pasaulē iesākās bēdas. Pēc pārpilnības gadiem sākās 

trūcība. Cik laukā tika iesēts, tik vien arī tika novākts. Neraža nāca pār visām valstīm. 

Cilvēki izmisuši raudzījās uz debesīm, jo cerība bija uz gudru Vīru, kas pasauli sen jau 

pazina. 

Šis vecais sirmais Vīrs dzīvoja augstu, augstu kalnos, aiz trejdeviņām jūrām un 

trejdeviņiem kalniem. Neviens cilvēks pie viņa nebija bijis. Ļaudis zināja, ka patieso 

gudrību var smelties tikai no šā vecā gudrā Vīra un ka viņam ir zelta graudi, kas vienmēr 

dod ražu. Šie zelta graudi nav pakļauti neražai un iznīcībai. 

Katras valsts ķēniņš nolēma sūtīt visstiprāko, visgudrāko un visizveicīgāko vīru 

uzkāpt augstajā kalnā pēc gudrības un zelta graudiem. Tā bija vienīgā iespēja, kā izdzīvot 

tautām un neaiziet bojā. 

Un katras valsts ķēniņš aizsūtīja savu vislabāko pārstāvi uz augsto gaismas pilno 

kalnu, lai no turienes tautai atnestu cerību, gudrību un zelta graudus. 

Šā augstā kalna kāpums bija loti stāvs. Kalns slējās tieši debesīs. Tad, tuvojoties 

kalna virsotnei, sākās mūžīgie ledāji, un visu tautu sūtņu priekšā slējās vertikāla ledus 

siena. Tās virsotne nebija saskatāma, jo sniedzās virs mākoņiem. 

Šajā ledū ar cirtni iecirst nevarēja, arī ieurbt vai iekalt ar kaltu nevarēja, jo ledus 

bija ciets kā dimants. 

Lai kā mēģināja dažādu tautu sūtņi šo kalnu pievarēt un tajā uzkāpt, neviens to 

nespēja. 

Vecais, gudrais Vīrs mita otrpus kalna sienas virsotnei. Bet kalnu apiet nevarēja. 

Noguruši, nespēcīgi, izsalkuši un izslāpuši sūtņi atgriezās savās zemēs, lai ziņotu 

valdniekiem, ka nav spējuši pievarēt kalnu un nokļūt līdz gudrajam vecajam Vīram. 

Tautu posts bija dziļš. Pār cilvēkiem nāca bads, slimības, netiklība un panika.

Cilvēkos valdīja nezina, kā nokļūt pie sirmā Vīra, kurš mīt tuvu Saulei un ir pilns ar 

gudrību un mīlestību. 

Pasaulē naids bija guvis virsroku pār mīlestību, ļaunums pār labestību, netikums 

pār tikumu, neticība pār ticību. 

Kas varētu cilvēkus pasaulē izglābt? 

Kāds mīlestības pilns vīrs tautai teica: „Es kāpšu augstajā kalnā, lūgšu gudrajam 

Vīram zelta graudus un gudrību priekš cilvēkiem." Valdnieks šim vīram sacīja: „Bet tu 

neesi tik spēcīgs kā iepriekšējie, ko mēs turp sūtījām. Labi, kāp augstajā kalnā, bet 

samaksu par tavu darbu es nesolu." Tomēr vīrs cilvēkus ļoti mīlēja. 

Šis vīrs glabāja kādu tikai viņam zināmu noslēpumu — kalna virsotnē dimantam 

līdzīgo ledu varēja izkausēt tikai un vienīgi ar cilvēku mīlestību. Viņš arī zināja — ja 

viņu cilvēki mīlēs, tad mīlestības spēks būs pietiekošs, lai ledus roku un kāju pieskārienu 

vietās sāktu kust. 

Uzņēmīgais vīrs, nonācis pie ledus vertikālās sienas, novilka apavus, noņēma no 

pleciem ceļa somu, atstāja mugurā tikai drēbes, kas piesedza augumu. 

Katrs rokas pieskāriens prasīja laiku, lai dimantam līdzīgais ledus mīlestības 

spēkā sāktu kust. Arī kājas pieskāriens prasīja cilvēku mīlestības spēku, lai ledus tajā 

vietā izkustu. 

Vīra mīlestība uz cilvēkiem bija liela. Bet ledus kusa tikai no cilvēku mīlestības 

un cerības uz šo vienkāršo vīru. Bija nepieciešams laiks un vislielākā mīlestība uz 

cilvēku, kurš kāpa augstajā ledus kalnā, kur mita cilvēces vienīgā cerība — sirms, gudrs 

Vīrs, pie kura glabājās pasaules bagātība — zelta graudi. Graudi, kas cilvēkiem spētu dot 

visu, lai dzīvotu. 

Uzņēmīgais vīrs kāpa kalnā ar mīlestības spēku un mīļu cilvēku gādību. Tā ritēja 

dienas, mēneši un pagāja krietns laiks, līdz viņš sasniedza kalna virsotni. 

Aiz kalna pavērās skats uz saules pilnu ieleju ar puķēm, dārziem, kokiem un jūru. 

Tur vējš nepūta. Bija mājīgi un silti. Sauli tur neredzēja, jo sirmā Vīra vaigs bija gaismas 

avots. Visā ielejā valdīja miers un klusums. Dzīvnieki un putni rotaļājās siltumā un 

priecājās, jo tiem nekā netrūka. 

Uzņēmīgais vīrs bija pārsteigts no skaistuma un vienkāršības, tik loti viss bija 

pilnīgs. Sirmā Vīra seja nebija saskatāma, jo spožā gaisma bija pārāka. Pār ieleju 

noskanēja balss — „Es sen tevi jau gaidīju. Ir pienācis laiks dot katram, kas pienākas. 

Redzi, šeit ir zelta graudi. Tos saņems tie, kas ir pelnījuši. Līdz ar graudu katrs iegūs arī 

gudrību, un tā būs pie viņa. Bet nesteidzies tos paņemt. Nāc, mums vēl jāaprunājas." 

Un balta gaisma apņēma abus vīrus. Neviens nezina, kas tur tika runāts. Pār ieleju 

valdīja klusums un miers. 

Pasaulē pagāja laiks, un vēl viens laiks, līdz atgriezās uzņēmīgais vīrs. Vienā rokā 

viņam bija mēriņš, ar ko nomērīt, otrā rokā bija zelta diegiem šūts maiss, pilns ar zelta 

graudiem. Katrs grauds zaigoja varavīksnes krāsās un bija caurspīdīgs. Gudrības un 

mīlestības gaisma spīdēja no katra grauda. Pasaulē atgriezās cerība, ticība un mīlestība. 

Uzņēmīgā vīra matos bija iekritusi balta sarma no vecā, sirmā, gudrā Vīra, kas 

augstajā kalnā mīt. 

Tā pasaulei tika atdota cerība, ticība un mīlestība. Kas spēja to saņemt, tas to arī 

dabūja. Kas nebija pelnījis, tas uz visu tikai noskatījās ar žēlumu un asarām acīs. Kas 

bijis, ir pagājis. Kam jābūt, tas arī būs.

Leģendai arī ir savs zelta grauds. Kurš spēs saskatīt, tas to ieraudzīs, kurš 

ieraudzīs, tas to satvers, kurš satvers, tas tam ticēs, un viņā būs liels miers par visu, kam 

jānotiek. 

Jūsu gars jau zina, kā jums vajag. Tas sauc pēc mīlestības uz Dievu un uz savu 

tuvāko. Gars slāpst, ja nav mīlestības. Gars mirst, ja nav ticības. Gars ir miris, ja ir zudusi 

cerība. 

Visaugstākais bauslis ir mīlestības bauslis, kas sākas ar sava tuvākā mīlestību un 

par mīlestības uzvaru cilvēks saņem Dieva mīlestību. Tā staro pār mums ik mirkli kā 

pusdienas saule — visapkārt un mūsos. 

Dzersim ūdeni, kas nāk no Jēzus Kristus sirds avota! Smelsim to ik dienu, ik 

mirkli, jo šodien tas vēl ir iespējams! Dzīvosim mīlestībā un dāvāsim to citiem! 

Liksim cerību uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu!

JĒZUS KRISTUS IR AR MUMS 

Mēs zinām Dieva apsolījumu — Jēzus Kristus pie mums ir ik dienas līdz pasaules 

galam. Šim apsolījumam ir jātic, uz to ir jāpaļaujas. Ikviens no mums var dzīvot kopā ar 

Jēzu Kristu šodien, rīt un mūžīgi. 

Dienas iet un aiziet. Pasaulē iestājies īpašs laika ritējums. Dievs pasauli ir radījis, 

tajā pildījis savu nodomu, un pienāks brīdis, kad Dievs savu nodomu pasaulē un cilvēkos 

būs piepildījis. Dievs mūs novērtē un vada, lai mēs katru dienu varētu izmantot sava gara 

izaugsmei un pilnveidošanai. 

Pie katra cilvēka Dievs ir nolicis savu eņģeli, lai cilvēku vadītu pa pareiziem 

dzīves ceļiem. Cilvēka dzīves ceļus pasaulē varētu salīdzināt ar ļoti sarežģītu labirintu. 

Šajā labirintā ir daudz blakusceļu, un tie ir maldu ceļi. Tikai viens vienīgais ved uz izeju, 

uz dzīvību un dzīvošanu debesīs. Tas, kurš nespēs izkļūt no šā pasaulīgā labirinta, tas 

nespēs iziet pa vienīgajiem vārtiem, kas ved uz dzīvību un dzīvošanu debesīs. Tātad, ja 

cilvēks dzīvē viens pats grib atrast izeju no labirinta, viņš to nespēs. Ja cilvēks atzīst Jēzu 

Kristu, tad Dieva Dēls ar saviem eņģeļiem vadīs viņu pa pareizajiem dzīves ceļiem, kuri 

aizvadīs līdz vienīgās izejas vārtiem, kas ved uz dzīvību. 

Pasaulē ir daudz patīkamu nodarbošanos un lietu. Tās cilvēkam dotas, lai viņam 

nekā netrūktu. Bet lietas nespēj norādīt pareizo ceļu, tās var būt tikai noderīgas, ejot pa 

dzīves ceļiem. 

Galvenais tomēr ir pats cilvēks, kas ir un var būt mūžīgs. Tātad pēc miesas 

miršanas cilvēka garu zeme nespēj paņemt. Tomēr, ja cilvēks dzīves laikā nebūs domājis 

par savu garu, tad tas var arī jau būt zudis. 

Mēs pavasarī sējam daudz dažādu sēklu. Zemē iesētas, tās prasa siltumu un 

mitrumu. Ja zeme ir sausa, nav ūdens un laiks pieturas auksts, tad sēklas nedīgst. Ja tā 

turpinātos mēnešiem ilgi, tad sēklas tā arī neuzdīgtu. Tātad sēklas ir, bet tām nav vides, 

kur augt un vairoties. 

Tāpat ir ar cilvēka garu. Gars ir kā sēkla, un mūsu miesa ir zeme. Ja mēs 

negrēkojam un Dievam ticam, tad mūsu miesa garam top auglīga. Tātad cilvēkam ir 

jānodrošina vide, kurā viņa gars spētu augt. Cilvēka gars ir īpašs, jo tas ir Dieva radīts, 

tāpēc arī miesai ir jākļūst īpašai, ļoti skaistai un harmoniskai. Grēks cilvēkā ienes 

disharmoniju. Ļaunie darbi cilvēkā ienes disharmoniju. Grēcīgā miesā gars sāk smakt un 

zaudē savas dzīvības sēklu. 

Tātad, ja mēs grēkojam un Dievu neklausām, tad mēs smacējam savu garu. 

Cilvēks ar savu grēku sevi nodod nāvei. Tas tā patiešām ir. 

Grēks — tā ir nepaklausība Dievam. 

Nepaklausība Dievam noved pie Dieva likumu darbības uz cilvēku. Tā ir 

cilvēkam neredzama, bet ļoti iespaidīga Dieva darbība. Katrs cilvēka izdarītais grēks rada 

viņā sekas. Tās pasaulē kļūst manāmas vēlāk, pēc kāda laika. Dievs katram dod iespēju 

grēkus izpirkt. 

Vispirms tiek dots laiks, lai cilvēks varētu lūgt par grēku piedošanu un piedot 

otram. Pār cilvēku jānāk saprašanai par padarīto grēka darbu. 

Sapratni cilvēkam visā šajā procesā var ienest Dieva atzīšana. Tas ir pirmais 

salmiņš, pie kura grēkā kritušam cilvēkam ir jāpieķeras. Vārds „Dievs" ir jāizrunā no 

sirds un patiesi. Cilvēkam ir jāiemācās tēvreize, ko pasaulei deva Jēzus Kristus. Pēc

tēvreizes lai nāk no sirds Dieva patiesa lūgšana. 

Cilvēkam ir jāatceras, ka Debesu Tēvs dzird katra cilvēka izteiktos vārdus. 

Patiesas lūgšanas spēks Dieva un cilvēka starpā izveido garīgu saikni, caur kuru Dievs 

stiprina cilvēka garu. Tikai pēc tēvreizes un patiesiem lūgšanas vārdiem Dievs atbildēs 

garā, un pār cilvēku taps izlieta Dieva Svētā Gara gaisma. 

Cilvēkam ir dota šī iespēja būt saistītam ar visa Radītāju, ar mūsu Kungu, kas 

debesīs. Lūgšanā neaizmirstiet ielikt savu īsteno mīlestību! Tas nekas, ja sākumā 

neprotat, tomēr lai caur jūsu vārdiem skan patiesums, atklātība un pilnīga paļāvība! Lai 

caur jūsu vārdiem Dievam tiktu dota sirds mīlestība, tāda, kāda tā šobrīd ir! Ticībā ritēs 

dienas, augs jūsu patiesums, pilnveidosies paļāvība, un jūsos ienāks pilnīga mīlestība. 

Cilvēka mīlestības sākums nāk no ticības. Tātad visa ceļa sākums ir neviltota 

ticība Dievam. Bez ticības jūsos nesāksies skaistais Dieva atdzimšanas process. Bez 

ticības jūsos neienāks Dieva dotā apskaidrība, bez ticības jūs nevadīs Dieva Svētais Gars. 

Cilvēks bez ticības Dievam ir kā ceļinieks, kurš apmaldījies tālos mūžamežos. 

Cilvēks var saukt pēc palīdzības, bet tā nevar atnākt, jo nav, kam atnākt. Pār mūžamežu 

spīd Dieva Svētā Gara saule, bet tā nepieskaras, ja netiek piesaukta. 

Dieva vārda piesaukšanai ir noteikta kārtība, un to ir noteicis Debesu Tēvs. Jēzus 

Kristus Jaunajā Derībā deva skaidru liecību, kāds ir Dieva lūgšanas ceļš. 

Dievs ir bezgalīgi pilnīgs, un no mūsu Kunga staro bezgalīga gaisma. Šo gaismu 

neviens nevar ar miesu uztvert. Tā uztverama tikai ar cilvēka garu. 

Dievs ir mīlestības avots, kā arī mīlestības pirmsākums. Šī mīlestība aptver visu, 

kas ir radīts, un caur to tiek uzturēta harmonija un kārtība. Dieva mīlestībai ir milzīgs 

spēks. Tā ir pasaulē un arī visā, kas ir radīts. 

Jūs zināt, kāda ir Saule vasarā dienas vidū. Saule ir tik spoža, ka uz to ar 

neapbruņotu aci nevar paskatīties. Saules stari, liekas, visam iet cauri, bet ar mitrumu 

bagātus augus neapvītina. Saule augiem ir nepieciešama. Tā dod dzīvības gaismu pilnīgi 

visam, arī mums, cilvēkiem. Protams, cilvēks to nemana. Ar saules stariem cilvēkā ienāk 

Dieva Svētais gars. 

Nebrīnieties par šo līdzību! Jūs zināt, Saule aptumšosies, Mēness un zvaigznes 

nedos savu spīdumu. Pasaulē iestāsies bads pēc Dieva Vārda. Tas nebūs bads bez pārtikas 

un nebūs bads pēc ūdens, bet būs bads pēc Dieva Vārda. Jūs novērtēsiet to laiku, kad ar 

jums bija Dieva Vārds, kad tas bija tuvu blakām. Katram bija iespējams satvert Dieva 

Vārdu, kurš pasaulē bija nolaidies pie cilvēkiem. Katrs to varēja dabūt, cik vēlējās. Bet ne 

visiem bija vēlēšanās, jo pasaules labumi likās tīkamāki. 

Tā izšķirošā diena Dievam ir nolikta un tā piepildīsies, kad pēc zīmēm debesīs un 

uz Zemes pasaulei trūks Dieva Vārda klātienes. Būs Dieva Vārds, bet tas vairs nebūs 

pasaulē. 

Saule nedos savu spīdumu, Mēness un zvaigznes aptumšosies un mazināsies 

Dieva Svētā Gara gaisma, kas nāca no Saules, Mēness un zvaigznēm. Kas bijis, ir 

pagājis. Bet kā dzīvot bez Dieva Vārda klātienes? 

Vienīgais izdzīvošanas ceļš ir Jēzus Kristus. Ikvienu, kurš ticēs Jēzum Kristum, 

glābs viņa ticība. 

Cilvēka ticībai klāt jāpievieno mīlestība un paļāvība, bet galvenais ir dzija un 

patiesa ticība Jēzum Kristum. Pasaule tiks sadalīta pēc ticības. 

Tie, kas tic Jēzum Kristum, tiks ticībā stiprināti. Tie, kas Jēzum Kristum netic, 

taps nošķirti, un viņiem atņems ļaunuma spēku, kas viņos bija. Neticīgajos tiks iesētas

ailes un nemiers. Cilvēks gribēs aizbēgt pats no sevis, bet nespēs. Vēl tiks dota iespēja 

ticēt Jēzus Kristus vārdam. 

Jā, jā! Ikvienam cilvēkam Dievs dod iespēju ticēt — ticēt Jēzum Kristum. Dievs 

atņems spīdekļu spožumu, lai cilvēkā augtu ticība un paļāvība uz Jēzu Kristu. 

Kā ir labāk — spoža Saule debesīs un ledus gabals sirdī vai blāva Saule debesīs 

un silta gaisma sirdī? Kur ir gaisma, tur ir dzīvība. Kur ir tumsa, tur dzīvība nevar 

pastāvēt. 

Ja jūs sevī, garā, redzat gaismu, tad jūsos ir dzīvība. Ja sevī gaismu nesaskatāt, tad 

ziniet, ka jūsu dzīvībai draud nāves briesmas. Tad dzenieties pēc Bībeles vārdiem un jūsu 

mute lai sauc pēc Jēzus Kristus! 

Jā, tieši Dieva Dēlā ir dzīvības gaisma, kas var dot jūsu dzīvībai spēku. Tikai un 

vienīgi Jēzus Kristus ir dzīvības devējs pasaulē. 

Vai zināt, ka Jēzus Kristus Gars ir aptvēris Zemi un tā būs līdz pasaules galam? 

Jēzus Kristus jūs nav pametis, Dieva Dēla Gars ir pār pasauli un ir gatavs ienākt jūsos. 

Vai tagad saprotat, cik Dievs ir žēlsirdīgs, dodams katram iespēju satvert dzīvību. 

Tātad — ne lai to pazaudētu, bet lai to iegūtu. Tāpēc ir dots šis laiks, kurā mēs dzīvojam. 

Pasaule bija pilna ar Dieva Vārda klātieni. Katram tika dots kā mazam bērnam, 

kurš vēl neprot ar karoti rīkoties, katram tieši mutē tika ielikts Dieva Vārds. Daudzi, 

protams, to izspļāva un negribēja saņemt. 

Bet prieks ir jūsu sirdīs, kuri satvēra Dieva Vārdu un tas tagad mājo jūsos. Tas 

ienes jūsu sirdīs Patiesību un mieru par visu, kam jānotiek. Jūs tagad zināt, kur meklēt 

Dieva Vārdu. Jūs to atradīsiet savā sirdī un pasaulē. Jūs Dieva Vārdu atšķirsiet no 

pārējiem. Jums būs prieks par to. Tā ir jūsu bagātība, kura nezudīs nekad. Dieva Vārds 

cilvēkā pārtop par dzīvu miesu! 

Vai atceraties, kā Dievs ar savu Vārdu radīja debesis, Zemi un visu, kas ir uz tās? 

Dievs visā darbojās ar savu Vārdu, jo Dieva Vārds ir likums visā, kas ir radīts. Dieva 

Vārds visu pārvalda, sakārto un uztur radīto pilnīgā kārtībā. 

Ja cilvēkā Dieva Vārds vēl nerunā, tad viņā nav Dieva kārtības. Ja cilvēks ir 

pieņēmis Dieva Vārdu, tad viņā sāk ienākt Dieva kārtība. Cilvēks ar piesaukto Dieva 

Vārdu tiek sakārtots. Dieva Vārds cilvēku pārvērš par Dievam līdzīgu būtni. 

Dieva Vārds ir pasaulē, to var satvert daudzi un arī iegūt. Tie, kas tic Dieva 

Vārdam, tie to arī saņem. Kuram neatliek laika, tas šo iespēju palaiž garām. 

Reiz būs bads pēc Dieva Vārda. Dieva Vārda pasaulē vairs nebūs, jo tas būs 

aizgājis pie Dieva. Dieva Vārds būs tur, kur ir sākums un gals, tur, no kurienes viss top 

radīts. Tas ir Dievā, pašā Dievā. Līdz turienei neviens nevar aizsniegties. 

Dieva Vārdu var dabūt vienīgi caur ticību un paļāvību uz Jēzu Kristu. Tagad tas ir 

dabūjams. Tātad jūsos var ienākt Dieva Vārds un ienest dzīvību. Tas var nākt no Jēzus 

Kristus sirds gaismas. Katrs patiess vārds cilvēkā ienes mieru, jo tas ir patiess. Meli 

cilvēkā ienes nemieru un bailes, jo meli ir grēks. Grēks ienes nemieru un bailes par 

gaidāmo Dieva sodu. Neviens, kas dara grēku, nepaliek nesodīts. Tas jāzina katram! 

Ja jūsos Dieva Vārds ir dzīvs, tad, lai tas jūsos dzīvotu, ir nepieciešama Jēzus 

Kristus mīlestība. Tas ir visaugstākais, ko jūs varat dot Dievam — Jēzus Kristus 

mīlestību par Viņa lielajām ciešanām pasaulē. Jūs neaptverat Jēzus Kristus ciešanas, 

kuras Dieva Dēls izcieta, lai pasaule tiktu glābta, lai pasaule tiktu uzvarēta, lai ikviens, 

kurš tic, tiktu glābts. 

Ar savu Kristus mīlestību jūs varat atlīdzināt par Viņa lielajām ciešanām. Viss

pasaules ļaunums sadega Jēzus Kristus sirdī. Jūsu daudzu grēki sadega Kristus sirdī. 

Jēzus Kristus slāpst pēc cilvēku mīlestības, jo savu mīlestību viņš atdeva 

cilvēkiem. 

Jēzū Kristū ir bezgalīgs mīlestības avots, kas nāk no Debesu Tēva. Dieva Dēlam 

mīlestības avots nekad neizsīks. Bet nepieciešama ir tieši jūsu mīlestība. 

Kamēr netiks ar jūsu mīlestību dziedēta Jēzus Kristus sirds, tikmēr jums Dieva 

gaismas neredzēt. 

Tātad — lai ikviena sirdī, kurā Dieva Vārds ir dzīvs, dzīvo mīlestība uz Jēzu 

Kristu un savu tuvāko! 

Lūk, tas ir augstāko Dieva baušļu laiks, caur kuriem jūs varat sevi darīt par dzīvu 

Dieva Vārda miesu. Ja jūs Jēzu Kristu mīlat, tad mīlat arī to, kas Dieva Dēlu pasaulē 

sūtīja — Debesu Tēvu. Ja jūs vēl nespējat mīlēt, tad ticiet uz Jēzu Kristu un pildiet 

baušļus! Nekas netiek atmests šajās dienās. Katram Dieva Vārdam ir paliekošs spēks. 

Ja jūs viens otru mīlat, tad vienojieties uz Jēzus Kristus mīlestību! Lai tā ir jūsu 

stiprā draudze — mīlestības apliecinājums Jēzum Kristum! Lai Dieva dzīvais nams ir 

jūsu sirdīs! Atveriet savas sirdis Jēzum Kristum, lai jūsos ienāk Dieva Vārds un 

Patiesība! 

Pasaule Patiesību var dabūt tikai un vienīgi ar Patiesības Garu, kas nāk no Jēzus 

Kristus sirds. Jūs gribat zināt Patiesību — tad paļaujieties uz Jēzu Kristu! Tas ir vienīgais 

Patiesības avots. Citiem avotiem vairs nav nozīmes. Ja grāmatā nav Dieva Vārda spēka, 

tad tā ir bez Dieva Svētā Gara satura, tātad bez Dieva Patiesības apliecinājuma. Dieva 

Vārds var būt dzīvs no Dieva Vārda. Kam ir saprašana, tas lai saprot! 

Laiks rit, un tuvojas tā Kunga apsolītā diena. Lai katra jūsu nodzīvotā minūte ir 

tikpat dārga kā nodzīvotā diena! Lai nodzīvotā diena ir tikpat dārga kā nodzīvotais gads! 

Tā ir jūsu iespēja izmantot katru minūti, lai dzīvotu. 

Dzīvei ir patīkama dzīvības elpa. Tā aptver visu miesu ar dzīvošanas prieku. Un 

klāt nāk skaistā Dieva radītā pasaule, daba, dzīvnieki un putni. Visā pulsē dzīvība, tāpat 

kā mūsu ķermeni. Bet, ja dzīvība cilvēkā pēkšņi pārtrūkst, viss apstājas. Var visā iestāties 

klusums. 

Pasaulīgās dzīves beigas — tās vēl nav beigas. Tas ir turpinājuma sākums, kurā ir 

paredzēti divi varianti: viens ved uz dzīvību un dzīvošanas prieku, otrs ved uz nāvi un 

mūžīgām ciešanām. Atgriezīsimies pie dzīvā Dieva Dēla, lai mūsos ienāk dzīvība! 

Dzīvības vārti cilvēkā veras ar Jēzus Kristus mīlestības spēku. Ja mēs mīlam sevi 

un savu dzīvību, tad mums ir jāiemīl Dieva Dēls. Debesu Tēvs visu cilvēku dzīvības 

atslēgas ir nodevis savam vienpiedzimušajam Dēlam, caur kuru mums pasaulē ir dota 

pestīšana. Jēzū Kristū ir mūžīgās dzīvības maize. Tveriet to ar dzīvā Dieva Vārdu! 

Elpojiet sevī dzīvības gaismu, kas nāk no Jēzus Kristus sirds! 

Dievs stāv jums neiedomājami tuvu, bet Viņš ir aizsniedzams vienīgi ar patiesu 

sirds mīlestību. Dieva mīlestība nevar ienākt grēcīgā cilvēkā. Dieva mīlestība nevar 

ienākt Dievam neticīgā cilvēkā. 

Tikai ticība Dievam paver vārtus uz mīlestību. Dziļi, dziļi jūsu sirdīs mīt Dieva 

mīlestības grauds, kas var uzdīgt un jūsos ienest mīlestības gaismu. Viss ir atkarīgs no 

jums pašiem. 

Jūs gaidāt Cilvēka Dēla zīmi pie debesīm. Jā, tā drīz parādīsies. Tā parādīsies tad, 

kad cilvēki būs pietiekoši dāvājuši savu mīlestību Jēzum Kristum kā samaksu par Jēzus 

Kristus ciešanām pasaulē. Tagad jūs zināt, ka Dieva Dēls ir uzvarējis visus Zemes

ķēniņus. Uzvara nenāca pati no sevis. Tas bija Jēzus Kristus uzvaras gājiens divu 

tūkstošu gadu garumā, kas noslēdzās pēdējos desmit gados ar Dieva Dēla uzvaru. 

Dienu un nakti bez mitas ilga lielā kauja uz Zemes un Debesīs. Tika garā nokauti 

visi, kas Dievu bija nodevuši, kas bija sacēlušies pret Dieva varu. Tika sakauts pūķis, 

kam bija liela vara pār tautām. Tika nokauts zvērs, kurš bija darījis brīnumus un kuru 

pielūdza daudzi Zemes iedzīvotāji. Zvērs zaudēja savu varu un tika iemests uguns un sēra 

jūrā. Tika uzvarēta arī lielā Bābele, Jauno garu mājoklis, nešķīsto garu miteklis. Visas 

tautas ir dzērušas tās netiklības dusmu vīnu, un tagad tā ir uzvarēta. Jēzus Kristus ar savu 

sirds mīlestību un lielo spēku ir uzvarējis, lai tautas vairs neapreibinātos ar netiklības 

dziru. 

Viss ļaunums savu varu zaudējis, jo Dieva Dēls to ir uzvarējis. Velns ir iemests 

uguns un sēra jūrā, turpat ir arī zvērs un viltus pravieši. Tie tiks mocīti dienām un naktīm 

mūžīgi mūžam. 

Uguns un sēra jūra ir ieslodzījuma un moku vieta arī tiem, kuri Dievu ir nodevuši, 

kuri kāvuši cilvēkus viņu Dieva liecības dēļ. Tur ir arī daudzi ķēniņi, kuri atkāpās no 

Dieva, gribēdami būt pārāki par Dieva varu. Tur mīt katrs, kurš ir pacēlis zobenu pret 

Dieva Dēlu. 

Jēzum Kristum pieder sava Tēva dotā vara, un nevienam citam tā netiks piešķirta. 

Tāpēc jūsu cerība lai ir likta tikai uz Jēzu Kristu! Pagrieziet galvas uz Dieva Dēla pusi, 

kurš debesīs stāv, aptvēris Zemi ar savu gara spēku! Jūsu izvēle būs jūsu izvēle. Tai jānāk 

par labu jūsu dzīvībai. Tātad jūsu izvēlei jābūt pie dzīvā Dieva Dēla Jēzus Kristus, kurš ir 

jums blakām līdz pasaules galam. 

Dievs jūs nav atstājis vienus kā nabaga bāreņus, bet stāv ar Jēzus Kristus Garu pār 

Zemi. Tāpēc jūsu sirdis lai ir pievērstas cerībā Jēzum Kristum! Jūsu sirdis lai nav 

iecietinātas, bet lai tajās dzīvo mīlestība! 

Mīlestība sākas ar labiem darbiem un labām domām, ar labā vēlējumiem. Ļaujiet, 

lai jūsos atdzīvojas mīlestība! Tikai ar mīlestību var aizsniegties līdz Dieva Dēlam. Ir 

nepieciešama jūsu mīlestība, lai jūs būtu dzīvi. 

Puskrēsla pasaulē vēl nav pats smagākais pārbaudījums. Vissmagākais var būt vēl 

priekšā, ja jūsu sirdīs valdīs puskrēsla, ja tajās neiespīdēs Dieva mīlestības gaisma. 

Neaizmirstiet, ikvienam cilvēkam tiek dota iespēja atdzīvināt sevī mīlestību! 

Tik dārgi Dievs ir maksājis par cilvēkiem, sūtīdams savu vienpiedzimušo Dēlu 

pasaulē. Dieva Dēls bija pasaulē, lai cilvēki tiktu glābti. Dieva Dēls mūs ir glābis no 

ļaunuma un grēka, lai Dievam ticīgi cilvēki spētu dzīvot. Mums katram ir jāatmaksā ar 

savu mīlestību par to, ko Dieva Dēls mums ir dāvājis! 

Mums ir dāvāta brīvība no ļaunuma un grēka. Mums ir dāvāta iespēja dzīvot un 

mīlēt. Mums tiks dāvāta iespēja ieraudzīt Dievu un dzīvot Dieva gaismā. 

Ar mūsu sirds mīlestību ir jāatdod Dievam atpakaļ tas, ko Viņš mums ir devis. Ar 

vislielāko pateicību un mīlestību. Lai mūsu locekļi un galva klausa Jēzus Kristus 

Patiesībai! Lai mēs dzīvojam ar Dieva Vārdu un mūsos Dieva Vārds ir dzīvs! 

Ļausimies, lai Jēzus Kristus mūs dara dzīvus! Ļausimies, lai Dieva Dēls apskaidro 

mūsu sirdis! 

Vienīgā paļāvība lai ir uz mūsu Kungu, mūžīgi mūžos!

GRĒKA SMAGUMS 

Tikai paļāvība uz Jēzu Kristu mums ienesīs mieru un aizsargās no ļauna, kas ir 

cilvēkos. Grēcīgs cilvēks neaptver, ko nodara viņa grēks. Tas dzen uz Jauniem darbiem. 

Pēc tā pasaulē varat cilvēkus atšķirt — kas dara ļaunu, tas ir grēka pilns, kas dara labu, 

tajā grēks nav noteicējs par darbiem. 

Grēka pārņemtā cilvēkā nav apskaidrības, jo viņu vada grēks. Jūs varat mēģināt 

tādam cilvēkam iestāstīt, lai viņš nedara ļaunus darbus. Varbūt grēcinieks jūs arī 

uzklausīs, tomēr rīkosies pēc sava prāta. Tāpēc pasaulē tik grūti, ka vairākums cilvēku ir 

pārņemti ar viņu pašu grēkiem. Kamēr cilvēks ir sava grēka vergs, tikmēr viņš pasaulei ir 

smagums. Vispirms šis smagums ir jānes Jēzum Kristum — Viņa sirdī grēks ir kā 

asmens, kuru ietriecis grēka darītājs. 

Jā, jā. Ar savu grēku jūs Dieva Dēlam pāri darāt, jo Viņu neklausāt. Cilvēku sirdis 

ir saistītas ar Jēzus Kristus sirdi. Jēzus Kristus ar savu Garu tur Zemi un sargā cilvēkus, 

lai tie no grēku smaguma neietu bojā. Tātad, ja cilvēks ir pārmērīgi daudz sagrēkojis un 

savu grēku panest vairs nevar, tad Jēzus Kristus, ar Dieva Dēla sirds spēku šo grēku 

paņemdams uz sevi, to dzēš. Jēzus Kristus sirds jūt ikvienu cilvēku un arī visus grēkus, 

kas ir cilvēkā. 

Ja jūs šodien esat grēkojuši, tad šis grēka darbs nonāk ari līdz Jēzus Kristus sirdij. 

Tātad — Dieva Dēls jūt katra cilvēka grēku. Cilvēku grēku smagums ir arī smagums 

Dieva Dēla sirdij. Ar savu grēku jūs sāpināt Dieva Dēlu. Aiz sāpēm reizēm norit arī 

asaras no Dieva Dēla vaiga. Bet ziniet, ka ar katru grēku jūs pildāt Dieva dusmu kausu, 

kurš pār jums taps izliets taisnās tiesas dienā. Tā būs — ko paši sakrāsiet, to arī 

saņemsiet! Vēl šodien jūs varat lūgt par grēku piedošanu un piedot citu nodarījumus. 

Grēks ir kā akmens kaklā, kurš jūs velk pie zemes un nedod iespēju pavērties debesīs. 

Grēks jums neļauj redzēt to, kas ir skaists šajā pasaulē. Ar grēku jūs tiekat nošķirti 

no Dieva un no sevis paša. 

Lai grēks ir jūsu vislielākais un vienīgais ienaidnieks! Atsakieties no grēka par 

labu savai dzīvībai! Lai bauslības vārdi skan jūsu sirdīs un ir jaušami jūsu darbos! Lai 

jūsos rimstas nepaklausība Dievam! Lai jūsos atdzimst mīlestība! Ļaujiet sevī darboties 

Dievam, jo Dievs grib, lai ikviens, kas Viņu klausa, dzīvotu! 

Nepaklausīgajam cilvēkam grēks ir kā nelāga brālis, ar kuru kaut kā jāsadzīvo. 

Nepaklausīgais Dieva baušļus nepazīst un Dieva nebīstas. Tā ir šo cilvēku miesa, kas 

neklausa. Miesa darbojas pēc sava prāta. Miesa ir liela spītniece, tā ir ietiepīga un 

stūrgalvīga. Nedodiet vaļu savai pasaulīgajai miesai, bet esiet paši noteicēji pār sevi garā 

un dvēselē! 

Paļaujieties uz Jēzu Kristu, un Viņš jūs sakārtos, lai atdzimtu jūsu gars! Miesai 

jābūt veselīgai un bez grēka, lai gars tajā varētu atdzimt. Jūs taču gribat sajust, ka jūs esat 

un ka arī būsiet. Jūs taču tagad zināt, ka jūsos dziji sirdī mīt jūsu gars, jūs paši, kas 

dzīvojāt un dzīvosiet, ja klausīsiet Dievu. 

Nepaklausīgie un grēcinieki ir smagums arī saviem tuvākajiem. Gaismas pielietas 

cilvēku sirdis jūt otru cilvēku, redz grēka pilnās acis un smagumu grēcinieka rīcība. 

Bezdievis ir grēka pārņemts, jo viņš nav atzinis Dievu. Ja cilvēks Dievu ir atzinis, tad 

viņa ceļu sāk izgaismot Dieva Svētais Gars, kas vedīs viņu pa pareizajām takām. 

Vai atceraties, ka tieši Dieva atzīšana jums dod iespēju būt arī atzītiem no Dieva?

Ja Dievu esat atzinuši, tad pār jums Dievs sūta Dieva zīmi — krustu uz pieres. Ja uz 

cilvēka šī zīme ir, tad viņš sirdī Dievu ir atzinis. Tad ir liela cerība, ka viņš varēs nokāpt 

no grēcinieka ceļa un kļūt par Dievam paklausīgu cilvēku. 

Bērnu dvēseles no grēka ir tīras. Tajās Dieva vārds ienāk brīvi un tur darbojas. Arī 

bērna gars viņā sevi izteic brīvi un ar prieku. 

Pieaudzis cilvēks par savu darbību atbild pēc bauslības likumiem. Jo vairāk grēka 

dvēselē ir sakrāts, jo ciešāk aizveras dvēseles šūniņas un pārtrūkst saikne starp miesu un 

garu. Miesā gara gaisma vairs neiespīd, un cilvēka prāts aptumšojas. 

Jā, grēks aptumšo cilvēka prātu! 

Mazi grēki vēl nespēj aizsegt gara gaismu, bet, ja grēka darbu saradies daudz, tad 

cilvēks grēka iespaidā mainās. 

Ja cilvēks nepārtrauc grēkot, tad viņā grēka smagums var sasniegt kritisko robežu. 

Kā svaru kausi nosveras uz smagāko pusi, tā arī pēc smagiem grēkiem dvēseles šūniņas 

aizveras pilnīgi — tātad cilvēks zaudē saikni ar savu garu. 

Cilvēka gars ir viņam ceļa rādītāja gaisma. Cilvēka garu vada Dieva Svētais Gars. 

Ja saikne starp miesu un garu zūd, tad gars pār miesu vairs nevar valdīt. Miesa alkst 

trakot, un tā trako. 

Kā tad var savaldīt grēcīgo miesu? 

Lūdziet Dievam grēku piedošanu! Paļaujieties uz Jēzu Kristu, un Viņš stiprinās 

jūsu garu un piedos jūsu grēkus! Tad atkal jūsu prātu apspīdēs gara gaisma. Dievs 

cilvēkam var piedot pat vissmagāko grēku. Kļūdīties savā rīcībā, tas nenozīmē zaudēt. 

Vēlme atzīt grēku un lūgt piedošanu — tas ir grēka izpirkšanas sākums. Par katru grēka 

darbu ir jāatbild. Grēks rada sekas, tāpēc iesim grēka piedošanas ceļu! 

Pasaulē cilvēku pavada daudzas ciešanas. Arī grēks cilvēkā rada vajadzību pēc 

ciešanām. Jo ciešanas palīdz grēku saprast. Tās cilvēkā rada īpašu spriedzi un paver 

vārtus uz viņa garu. Ciešanu mirkļos gars apspīd un apskaidro miesu. Tikai cilvēks, kas 

grēku sapratis, var cerēt uz grēka piedošanu. Dievs pasaulē grēku liek priekšā tāpēc, lai 

cilvēks iemācītos atšķirt, kas ir labs, kas — ļauns. 

Atcerieties — grēka smagumu vairo zināmie miesas grēka darbi: laulības 

pārkāpšana, netiklība, nešķīstība, elku kalpība, burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, 

dusmas, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, skaudība, slepkavība, plītēšana, dzīrošana un 

tamlīdzīgas lietas. 

Ļaujiet, lai jūs vada Dieva Svētais Gars! Ļaujiet, lai jūsos darbojas gara augļi! 

Pieņemiet Dieva Vārdus, un tie jums palīdzēs atbrīvoties no grēka!

DIEVA VĀRDS 

Katram, kurš grib dzīvot, ir jāiemācās Dievu klausīt. Vispirms pildīt Dieva 

baušļus, tad — visus likumus, ko Dievs ir noteicis. Tos mēs pazīstam no Bībeles. 

Ikvienam Vecās un Jaunās Derības vārdam ir Dieva likuma spēks šodien, rīt un tā līdz 

pasaules galam, kas tuvu pienācis klāt. 

Jūs redzat, cik pilnīgi darbojas Dieva apsolījuma vārdi, kas pausti Bībelē. Tāpēc 

turieties pie Dieva Vārdiem, lai tie jūsos būtu dzīvi! Lai jūs dzīvotu pēc Dieva baušļiem! 

Ļaujiet, lai jūsos ienāk ikviens Dieva Vārds, kas pasaulē no Dieva nācis! Jūsu sirdīm ir 

jābūt atvērtām Dieva priekšā. Jēzus Kristus vārds lai jūsos ir dzīvā Dieva Vārds! 

Jums visiem ir jāmācās atzīt patieso Dievu. Jums jāprot atšķirt Dieva darbus un 

jāmāk atzīt, ka tie Dieva darīti. Tas ir jūsu uzdevums šajā laikā, ka Dievu atzīstat pēc 

Viņa paveiktajiem darbiem pasaulē. Jums jāatzīst, ka caur Jēzu Kristu pasaulē ir doti 

augstākie Dieva baušļi — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Jums jāatzīst, 

ka Dieva mīlestība pasaulē nākusi caur Jēzu Kristu. Jums jāatzīst, ka grēku piedošana ir 

nākusi caur Jēzu Kristu. Jums jāatzīst, ka Jēzus Kristus ir dzīvības maize; kas to ēdīs, tam 

nemūžam nešalks. Jums jāatzīst, ka dzīvības vārti ved caur Jēzus Kristus sirdi. Jums 

jāatzīst, ka Jēzus Kristus pasauli ir uzvarējis un visu varu Debesu Tēvs ir nodevis Dieva 

Dēlam Jēzum Kristum. Jums jāatzīst, ka pestīšana un augšāmcelšanās būs Jēzus Kristus 

spēkā. Jums jāatzīst, ka Dieva Vārds jūsos ir nācis caur Dieva Dēlu. Jums jāatzīst, ka 

Jēzus Kristus ir bijis pasaulē un ir ar jums katru dienu un tā līdz pasaules galam. Jāatzīst, 

ka visa Dieva mīlestība ir Jēzū Kristū un no Viņa pār jums, ticīgajiem, tā šodien tiek 

izlieta. 

Un tagad ir jūsu kārta dot savu mīlestību Jēzum Kristum, kas ir debesīs. Lai jūsu 

sirdis nav iecietinātas savu nedarbu dēļ, bet lai tās pildās ar Dieva mīlestību! 

Ja tā jūsos ir, tad lai visa tiek dota Jēzum Kristum pateicībā par tiem darbiem un 

tām ciešanām, ko Dieva Dēls par jums ir izcietis! Jūsu sirds patiesā mīlestība lai veldzē 

Jēzus Kristus sirdi, lai sadzīst Dieva Dēla sirds, kas pasaules lielajā kaujā par Dieva doto 

uzvaru tika šaustīta ar Dieva nodevēju bultām! Liela cīņa prasa pilnīgu atdevi, un arī 

ievainojumi neiet secen. Tika atdots viss, lai Dievs svinētu uzvaru pār pasauļu ķēniņiem, 

kuri Dievam gribēja atņemt to, kas tikai un vienīgi Dievam pieder — varu pār visu, kas ir 

radīts. 

Visaptverošs Dieva spēks ir visā, kas radīts. Tās ir debesis un Zeme ar visu, kas ir 

uz tās. Tās ir tālās pasaules, pār kurām valda Dievs. Tās ir dvēseļu pasaules, kurās cilvēks 

izpērk savus grēkus. Pār visu ir mūžīgā Dieva vara. Tās ir debesu pasaules, kurās dzīvo 

tie, kas grēkus ir izpirkuši. Tās ir tālās pasaules, kurās mīt eņģeļi. Arī viņiem Dievs ir 

paredzējis izaugsmes ceļu, pa kuru ejot ir jāapliecina uzticība Dievam. Tās ir tālās 

aizsaules, no kurām Dievs ar saviem palīgiem pārvalda pasaules. Tā ir antipasaule, no 

kuras Dievs visus un visu redz kā spogulī. Tās ir arī bezgalīgi tālās pasaules, kurās dzīvo 

dažādi Dievam radīti palīgi, kas no atšķirīga un pilnīga skatījuma pārredz pasaulēs 

cilvēkus un debesīs eņģeļus. 

Dievs ir bezgalīgi pilnīgs. Līdz ar Dievu mīt Dieva septiņi Gari, kuri pārredz 

pasaules visās septiņās dimensijās, aptverot itin visu. Dievam apkārt ir četras dzīvās 

būtnes, pilnas acīm no priekšpuses un aizmugures, ar sešiem spārniem, kas pilni ar acīm

visapkārt un iekšpusē. Dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Jēzum Kristum, jo 

visu varu Debesu Tēvs ir nodevis Dieva Dēlam. 

Tātad visu, ko Dievs ir radījis, pārvalda Jēzus Kristus, jo viss radītais ir Dieva 

Dēlā un līdz ar uzvaru pār pasaulēm visa vara ir nodota Jēzum Kristum. 

Tagad jūs saprotat, ka Dievs ir tik pilnīgs, ka spēj visu redzēt, sajust, vadīt un 

valdīt pār visu, kas ir. Jūs arī zināt, ka visa vara ir nodota Dieva Dēlam. Tātad visā pastāv 

tikai viens dzīvības un varas avots, kas no Debesu Tēva tagad ir nodots Jēzum Kristum. 

Tie, kas šaubās, lai šaubās, jo tas ir viņu vājums. Tie, kas to nezina, lai uzzina, jo 

viņu neziņa ir viņu aklums. Arī aklajam var palīdzēt Dievs. Tie, kas zina, bet netic, tie 

netic arī sev un nespēj ticēt, ka var dzīvot pēc šīs dzīves. Nebūtība cilvēkā ienes nāvi. 

Līdz ar smagiem grēkiem un neticību cilvēks sāk mirt. Cilvēks viegli tic redzētajam, jo 

tas tā pasaulīgajai miesai nolikts. Bet cilvēka garam ir arī garīgā miesa, un tai ir dots ticēt 

Dievam. 

Ticība ir gara auglis, un tāpēc tā ir meklējama cilvēka dziļumos. Ticību nevar 

apgūt kā skolas mācību. To nevar uziet kā nejaušu atradumu. Ticība ir cilvēka dzīves 

darba auglis. Tā ir cilvēka dzīvības apliecinājums. Ticība ir arī sevis apliecinājums. 

Tātad, ja jūs ticat, tad ticat Dievam un arī sev. Ja jūs ticat sev, tad jūsu gars apskaidros, ka 

jūsu dzīvība ir Dieva dota. Ja šī apskaidrība ir pār jums nākusi, tad jūsos var pavērties 

ceļš uz Patiesību. 

Cilvēkā Patiesību paver Dieva Patiesības Gars. Ja šī gara gaisma pār jums spīd, 

tad jūsos sāk ienākt skaidrība, ka Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu ir sūtījis 

pasaulē, lai ticīgs cilvēks taptu glābts. 

Jūs taču vēlaties, lai jūs tiktu glābti. Tā diena nav aiz kalniem, tā ir pienākusi loti 

tuvu. Tātad, ja tas laiks, kurš izšķir jūsu likteni, ir pienācis klāt loti tuvu, tad jums ir 

jāizlemj — ticēt vai neticēt Jēzus Kristus liecībai. 

Saprotiet, ka tikai no ticības Jēzum Kristum ir atkarīga jūsu dzīvība! Tie, kuri tic, 

ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, taps glābti, jo glābējs ir Dieva Dēls. 

Tie, kuri netic Jēzum Kristum, tie tiks nošķirti pa kreisai rokai, un tas vedīs uz 

mūžīgu pazušanu. 

Tie ir vienkārši vārdi — ticēt uz Jēzu Kristu šodien, rīt un mūžīgi. Patiesā ticība 

savieno cilvēku ar dzīvības saiknēm. Līdz ar šo ticību cilvēkā ienāk dzīvības gaisma no 

Jēzus Kristus. Šī gaisma cilvēku dara dzīvu, un virs viņa iedegas Dieva zīme — balts 

krusts, kas cilvēkam būs kā pavadonis un liecinieks par viņa ticību Jēzum Kristum. Tātad 

jūs paši gādājat par to, vai jūs nostāsieties Jēzus Kristus priekšā ar Dieva zīmi vai bez tās. 

Tas ir atkarīgs no jūsu ticības. 

Tātad lēmums taisnajai tiesai top jau šodien. Ir svarīgi, lai pār jums būtu Dieva 

zīme — balts krusts virs galvas. 

Tas, protams, nenāk viegli. Daudziem cilvēkiem vēl nav šīs zīmes virs galvas, un 

viņi nedomā par Dievu. 

Bet Dievs taču vēl devis šo īso laika sprīdi, lai katrs, kurš vēlas izdzīvot, pieņemtu 

Jēzu Kristu par Pestītāju, ticētu Dieva Dēlam un pajautos uz Viņu. Katras dienas darbs lai 

ir vērsts uz Dieva baušļu pildīšanu! Katras dienas rīts lai sākas ar tēvreizi un Jēzus 

Kristus vārdu uz lūpām! 

Jums šobrīd tiek dota maize, lai jūs remdētu izsalkumu. Jums šobrīd tiek dots 

Dieva Vārds, kuru jūs varat satvert. Jums tas tiek dots vienkārši un patiesi, lai jūs spētu 

saprast, ka Dievs jūs nav pametis.

Dievs ir izraudzījies vislabāko ceļu, pa kuru ejot jūs varētu atgriezties pie ticības 

un savas dzīvības. 

Daudzi jau zinās par rakstīto, bet ari viņos vēl plašāk pavērsies vārti uz Patiesību. 

Cilvēks domā, ka durvis atdarās tikai tad, ja tās ver ar fizisku spēku. Bet durvis uz 

Dieva Patiesību veras no daudzām pusēm. Citreiz nav manāms Dieva darbs cilvēkā vai 

arī Dieva piedāvātais darbs cilvēkam nav zināms. 

Dieva Patiesība nav viegli satverama, bet ticiet ik brīdi, ka Dievs ir ar jums! 

Patiesība vienā mirklī atnāk pie jums, un tad pašiem ir jāizvēlas, vai to satvert vai ne. Vai 

tai ticēt vai ne? Vai to ņemt vērā vai vispār nepiegriezt uzmanību? Tā ir arī ar šo grāmatu. 

Katrs vērtēs no sava viedokļa. Ja jūsu sirds būs gatava, tad pieņems to. 

Ja jūs kādreiz ko dodat citam cilvēkam un viņš nezina, ka tieši jūs tas esat, kas 

dāvina, vai tad viņam nav daudzkārt patīkamāka sajūta, nekā vienkārši saņemot dāvanu 

rokās? Līdzīgi arī Dievs pasaulē nemanāmi dod Dieva Vārdu, un cilvēks, kurš to pats 

atradis, ir daudzkārt priecīgāks, jo tas atradums ar Vārdu nāk no Dieva un ir patīkams 

pārsteigums. 

Pirms izvērtējat lasīto, nesteidzieties ar secinājumiem, jo Dieva Patiesība dziļi 

jūsu sirdī no Dieva ir ielikta! Tātad, ja jūsu sirds atradīs Dieva Patiesību, kas rakstīta šinī 

grāmatā, tad arī jūsos nebūs šaubu, jo jūsu gars jau zina, kā jums vajag. Jūsu gars pazīst 

šos vārdus. Cilvēka gars skaidri atšķir Dieva Vārdus no vienkārši cilvēka teiktajiem 

vārdiem. Šajā mirklī daudz ir atkarīgs no jūsu lēmuma, tāpēc nesteidzieties! Dieva Vārds 

nav redzams atklāti, bet tas krīt garā un garā arī atrodams. 

Dieva Vārdu nevar citādi satvert kā vienīgi garā ar sirdi. Tātad paļaujieties uz 

savu gara miesu, kas ir daudz pilnīgāka nekā pasaulīgais prāts! Jums ir iespējams satvert 

gara lietas. Jūsos ir Dieva dotā gara sirds, kurā mīt Dieva mīlestība un Patiesība. 

Viss skaistais jau mīt jūsos. Bet atrast vajag jums pašiem. Tas ir ceļš uz skaistumu 

un pilnību, kas ir jūsos. Tas ir ceļš, kurš jāatrod ikvienam, kas grib dzīvot. Tas ir ceļš uz 

jūsu dzīvību. Tātad dzīvības ceļš sākas ar jūsu garu, kas ir savienots ar Jēzus Kristus sirdi. 

Ja jūs spējat atzīt Dieva Veco un Jauno Derību, atzīt, ka tie ir patiesā Dieva Vārdi, 

tad jūsos būs dzīvība un tā tiks saglabāta arī taisnajā tiesā. Jums ir jāmāk atzīt arī Dieva 

Vārdu, kas šinī mirklī nāk no Dieva. Tas ir jūsu eksāmens, vai spējat atšķirt Patiesību no 

nepatiesības, Dieva Vārdu no cilvēka vārda. Tas ir jūsu pārbaudījums, vai spējat uzklausīt 

savu sirdsbalsi, vai spējat satvert Dieva Patiesību. Pasaulē ir tik daudz grāmatu, un katrs 

autors cenšas pasniegt savu domu kā vienīgi pareizo. 

Dievs ir viens, un arī Dieva Patiesība ir viena. Tātad visā bezgalīgi lielajā 

informācijas klāstā jums pašiem ar savu sirdi un gara prātu ir jāspēj atrast Dieva Vārdu. 

Daudzi meklē dimantus un zeltu, bet tas viss paliks pasaulē. Tas, kas paliek pēc 

šīs dzīves cilvēkā, ir galvenais — tas ir jūsu gars, kas spēj atšķirt Patiesību no meliem. 

Tas ir jūsu gars, kas, augot lielumā, vairo jūsu dzīvības un mīlestības spēku. 

Tātad visi galvenie dārgumi ir pašā cilvēkā. Visas bagātības ir atrodamas pašā 

cilvēkā. Ikvienam ir jāuzticas sev, tad spēsiet atrast savu bagātību salu. Tā nav nekur tālu. 

Tā ir jūsos pašos. Tas ir jūsu gars, kas izstaro mīlestības gaišumu. Tas ir jūsu gars, kas 

dod jums mieru. Tas ir jūsu gars, kas ienes jūsos prieku, līdzcietību, atturību un vēl 

daudzas skaistas gara īpašības Tas ir jūsu gars, kas pazīst Dieva Vārdu. 

Gars cilvēkā ir kā brīnišķīgs augļu dārzs ar dažādiem krāšņiem augļiem. Ja jūs to 

kopjat, tad tas plaukst un zied. Ja jūs to kopjat, tad tas nogatavina augļus. Ja jūs to kopjat, 

tad arī tārpi nespēj bojāt jūsu augļus. Ja jūs savu gara dārzu kopjat, tad jūs saņemsiet

visus gara augļus pēc pilnības. Tie nezūd un nezudīs, jo gara augļi cilvēkā ir mūžīgi. Tie 

debesīs nekad nepazūd. Tie var pazust pasaulē, ja cilvēks savu gara dārzu pamet nekoptu. 

Iedomājieties tādu varbūtību, ka jūsos ir ļoti skaists no Dieva stādīts dārzs ar 

visādiem augļiem. Un Dievs jums ir licis: kop, cilvēk, savu dārzu, lai tas būtu gara 

augļiem bagāts, tad arī tevī būs visas bagātības, ko tu vēlies! 

Un cilvēkam ir divas iespējas — kopt savu dārzu vai arī aizmirst par to. Daudzi to 

nekopj sava slinkuma dēļ. 

Bet tagad Dievs debesīs dod daudzas zīmes, varbūt vajag saņemties un sākt kopt 

Dieva iestādīto dārzu jūsos? 

Kopt—tas vispirms nozīmē negrēkot un pildīt Dieva baušļus. Kopt — tas nozīmē 

ticēt tam, kurš šo dārzu mūsos ir iesējis; tas nozīmē ticēt Dieva Vārdam, kas pasaulē ir 

nācis. Kopt dārzu, kas mīt gara sirdī, tas nozīmē ticēt Jēzum Kristum un paļauties uz Jēzu 

Kristu. Kopt — tas nozīmē veidot dārzu ar mīlestību, lai jūsos uzplauktu mīlestības ziedi. 

Kopt — tas nozīmē mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. Kopt — tas nozīmē mīlēt Jēzu 

Kristu un atdot savas sirds mīlestības ziedus Dieva Dēlam. 

Kopt savu gara sirds dārzu, tas nozīmē dāvāt Dievam savu mīlestību un iekļauties 

lielajā Dieva mīlestības gaismā. Kopt savu gara bagātības dārzu, tas nozīmē atlīdzināt 

Dievam to, ko Dievs par mums ir atdevis. Kopt savu sirds dārzu, tas nozīmē dziedēt 

ciešanās savainoto Jēzus Kristus sirdi. Nav jālej asaras, ir nepieciešams sakopt savu sirdi. 

Jūsu sirds skaistums vairos Jēzus Kristus sirds skaistumu, jo Dieva Dēls no sevis ir 

atdevis visu līdz pēdējai pilītei, lai jūs būtu laimīgi un mīlestības pilni. Dieva Dēls 

cilvēku sirdis aptver ar savu sirdi. 

Tagad cilvēkam ir jāatlīdzina Dieva dotās bagātības ar savu patieso sirds 

mīlestību. Mīliet, un jūs būsiet bagāti! 

Dievs katram Jēzu Kristu patiesi mīlošam cilvēkam ir devis savu svētību. Līdz ar 

svētību cilvēkā ienāk Dieva Svētais Gars. Tātad jūs, kas zināt, ka patiesi mīlat Jēzu 

Kristu, esat Dieva Svētā Gara pilni. Jūs varat svētīt citus cilvēkus, kas Dievam tic, tad arī 

viņiem caur jums tiks dots Dieva Svētais Gars. Ja cilvēks otram dāvā svētību, tad to viņš 

pats vairumā saņem no Dieva. Ja kāds dara ļaunu, arī to svētījiet, jo tad Dieva Svētā Gara 

spēkā šis Jaunums mitēsies! 

Jēzus Kristus mīlestība dāvā cilvēkam Dieva mīlestības spēku. Tā ir bagātība 

cilvēkā, kura jāizmanto, lai otram darītu labu, lai otram dāvātu mīlestību! 

Jūs, Dieva bērni, kas redzat garā Jēzu Kristu virs Zemes stāvam, nesiet pie 

cilvēkiem šo liecību un Dieva Svētā Gara gaismu! Jūsos tās ir pietiekami. Jūs to saņemat 

no Jēzus Kristus, no Dieva Vārda. Jūs to saņemat diezgan, lai būtu stipri un citus 

stiprinātu lielajai dienai. 

Daudzos cilvēkos tagad pietrūkst Dieva Vārda spēka. Cilvēkam ir grūti piecelties, 

kad viņu pie zemes spiež paša grēks. Ar savu svētību jūs cilvēkam dosiet gara spēku, lai 

viņš spētu piecelties. No jūsu svētības cilvēkam būs iespēja kļūt garā stiprākam. 

Cilvēka gars ir cilvēka galvenais balsts. Ja šis balsts ir vājš, tad arī cilvēks ir vājš. 

Cilvēka stiprums var nākt tikai no tā, kas ir mūžīgs. Jēzus Kristus ir mūžīgās dzīvības 

avots, un cilvēkā ir daļiņa no mūžīgā Dieva. Šis gara sirds kristāls ir cilvēka dzīvības 

avots. Šo avotu vajag kopt, jo tas ir dzīvs, ja visa miesa ticībā ir dzīva. 

Ja no akas ūdeni nesmeļ, tad ūdens akā kļūst lietošanai nederīgs, jo tas bojājas. 

Līdzīgi ir arī ar cilvēka dzīvības avotu. Ja cilvēks neizmanto Dieva doto dzīvības avotu, 

kas ir viņa gara sirdī, tas sāk aizvērties. Var pienākt mirklis, kad smagā grēkā kritis

cilvēks pazaudē saikni ar savu garu un savu dzīvības avotu. Tad cilvēka garā dzīvība var 

izsīkt. 

Ja mēs, garā stiprie, Dieva Svētā Gara vārdā svētījam otru cilvēku, tad dodam 

spēku šīm dzīvības avotam, kas ir gara sirdī. Tātad Jēzum Kristum ticīgiem cilvēkiem ir 

dota iespēja palīdzēt saviem tuvākajiem, dodot viņiem savu svētību. Ja kāds jums dara 

pāri vai nolād, tad svētījiet to, jo grēka pilni cilvēki nezina, ko dara! 

Dieva svētībai ir liels spēks, jo tā nāk Jēzus Kristus un caur jums darbojas 

pasaulē. Jūs, kas esat pasaules gaišums, caur jums pasaulē darbojas Jēzus Kristus! Tātad 

Dievs uz jums ir licis cerības, ka jūs darāt Dievam tīkamus darbus. Dodiet un nežēlojiet, 

jo jūsos, kam Jēzus Kristus ir sirdīs dzīvs, darbojas Dieva Svētais Gars! Visur un visā 

iespīd Dieva Svētā Gara gaisma. Tā nespīd no debesīm, Saules un Mēness tā kā agrāk. 

Toties tā spēcīgāk spīd jūsu ticīgajās sirdīs. Dievs vēlas, lai ikviens, kas tic Jēzum 

Kristum, dzīvotu. 

Debesīs ir sagatavots daudz mājokļu, lai ikviens ticīgais būtu dzīvs jaunajās 

pasaulēs. Tur viss elpo ar dzīvības dvašu, viss ir dzīvs tāpat kā uz Zemes. Tur nav un 

nebūs ļaunuma un slimību, tur nebūs viltus praviešu, jo Jēzus Kristus tos ir uzvarējis. 

Tātad pēc taisnās tiesas ticīgais eņģeļu pavadībā tiks aizvests uz jauno mājvietu. 

Ikvienam tā būs paredzēta pēc nopelniem. 

Bet neticīgais savu dzīvību taisnīgajā tiesā zaudēs, jo viņam to atņems. Ļaundarim 

būs jāatmaksā par Jauniem darbiem. Tāpēc dots šis laiks, lai cilvēks apzinīgi izpirktu 

grēkus, jo Dieva noliktā stunda ir ļoti tuvu klāt. Atgriezieties pie ticības, jo katram, kas 

netic, tiek dota iespēja ticēt Jēzus Kristus vārdam un tapt garā dzīvam! 

Debesu Tēvs savus apsolījumus pilda precīzi. Jūs zināt, ka notiks viss tieši tā, kā 

ir rakstīts Bībelē. Tāpēc tveriet pēc Dieva Vārda un ticiet Jēzum Kristum! Gādājiet par 

savu dzīvību! Ieklausieties savā sirdsbalsī — tā sauc pēc dzīvības! 

Vai jūs zināt, ka, elpojot gaisu, varat satvert arī Dieva Svēto Garu? Dievs pasaulei 

dod savu Garu, lai cilvēka gars uz Zemes spētu izdzīvot. 

Pasaulē ir radīts viss, lai tajā varētu dzīvot cilvēka zemes ķermenis. Bet iekšpusē 

šai pasaulei Dievs ir radījis arī smalkāko gara un dvēseles līmeņa pasauli. 

Ja jūs skatāties uz augošu koku, tad ziniet, ka tas pastāv arī dvēseliskā līmenī. 

Nokaltušā kokā dvēseliskās sastāvdaļas vairs nav. 

Dievs debesis un Zemi pirmsākumā radīja garā. Tā garā ir dzīva ar Dieva Svētā 

Gara klātbūtni visā, kas ir radīts. Dievs no saviem augstumiem pārvalda visus procesus 

un darbības, kas noris gara, dvēseles un pasaulīgajā līmenī. 

Dievs visu kārtību, likumsakarības, dabas procesus vada ar Dieva Svētā Gara 

spēku. Tātad pilnīgi viss uz Zemes ir aptverts ar Dieva Svētā Gara darbību. Mēs esam 

Dieva Svētajā Garā, tāpat kā Viņš ir mūsos. Mēs nevaram būt atrauti no Dieva Svētā 

Gara. 

Dieva Gars harmoniski līdzsvaro visu, kas ir pasaulē, un vada to pēc savas gribas. 

Cilvēks uz Zemes ir īpaši iekļauts Dieva Svētā Gara ritmā. Katrā cilvēkā ir dažāda 

lieluma dzīvības kristāls, caur kuru Dievs cilvēkā īsteno savu gribu. Dieva iespējas vadīt 

cilvēku ir pilnīgas. Tātad ziniet — jebkurā mirklī Dievs jūsu likteni var pagriezt sev 

vēlamā virzienā. Jebkuru procesu uz Zemes Dievs var izmainīt, to vadot ar Dieva Svētā 

Gara spēku. 

Dieva Svētais Gars ir paša Dieva Tēva un Dieva Dēla izpausme un darbība 

pasaulē. Kopā ar mums Dievs ir vienmēr. Jūs to nejūtat, bet Dievs ir blakām ik mirkli.

Dieva Svētais Gars ir vējā, debesīs un zemē, kokos, augos, dzīvniekos, zivīs un, protams, 

cilvēkos. Tātad visur un visā ir Dievs. Ārpus Dieva nekas nevar būt. Dievs visu ir radījis 

sevī un visu radīto uztur ar savu spēku. 

Ja cilvēks sāk atzīt Dievu, tad viņš sāk iekļauties Dieva radītajā ritmā un 

harmonijā. Cilvēks var dzīvot pēc Dieva likumiem un dzīvot ar Dieva Svēto Garu. 

Cilvēkam Dievs ir ļāvis brīvi izvēlēties — dzīvot ar Dievu saskaņā un harmonijā vai būt 

nepaklausīgam bezdievim. 

Nepaklausīgais bezdievis nevar satvert Dieva Svēto Garu, jo viņa miesa ir pilna 

grēka, haosa un disharmonijas. Pār bezdievi nespīd Dieva Svētā Gara gaisma. Bezdievis 

Dieva Svēto Garu nevar satvert, jo viņā nav Dieva esamības atzinuma. Bezdievīgā 

cilvēkā visu līmeņu miesas šūnas ir haosā un nav orientētas uz Dieva harmoniju. 

Pirms koncerta ikviens orķestrants uzskaņo savu instrumentu, lai tas skanētu kopā 

ar pārējo mūziķu instrumentiem vienotā veselumā. Viens neuzskaņots mūzikas 

instruments izjauc kopējo skaņu harmoniju. Ja visi instrumenti ir labi uzskaņoti, orķestra 

izpildījums ir patīkams, un simfonija var izskanēt skaisti un plaši. Tad mēs varam uztvert 

patieso skaņdarba raksturu un orķestrantu sirdis var pievienot mūzikai vēl savu 

skanējuma jaukumu. 

Līdzīgi visā, kas pasaulē ir radīts, ir Dieva skaistais skanējums, harmonija un 

mīlestība, kas izpaužas pasaulē ar Dieva Svēto Garu. Dievs ir absolūta harmonija. Dievs 

ir vispilnīgākais skanējums visā, kas ir radīts. 

Cilvēks savu gara un dvēseles skaistumu smeļas no Dieva pilnības. Cilvēks rada 

skaņdarbus, mākslas darbus un visu skaisto no Dieva pilnības dzijumiem. Ja jūs savā 

dzīvē esat radījuši kaut ko skaistu, tad ziniet, ka tas jums ir no Dieva dots. Kā puķes 

stāds, zemē iedēstīts, uzzied Dieva spēkā, tāpat arī ikvienā cilvēkā var uzziedēt kaut kas 

krāšņs, kas radies Dieva spēkā. 

Un tā mēs ik dienu smejamies no mūsu Radītāja pilnības atvariem, radot pasaulē 

skaistas vērtības. Mēs katru dienu izmantojam Dieva veidoto pasauli. Bet cilvēks domā, 

ka tas zemes gabals un māja uz tā pieder tikai viņam. 

Bet atcerieties, Dievam pieder absolūti viss — gan gaiss, ko elpojam, gan zeme, 

pa kuru staigājam, gan materiāli, no kā māju ceļam, gan ūdens, gaisma, siltums un arī 

vējš. 

Ja cilvēks atzīst Dievu, tad viņš var kļūt par kādas Dievam piederošās bagātības 

daļas mantinieku. Ja cilvēks tic Dievam, viņš var ari sākt satvert Dieva Svēto Garu. Ja 

cilvēks paļaujas uz Dievu, tad Dievs viņā ieliek lielu cerību. 

Ja cilvēks atzīst Dieva Dēlu, viņā var sākt vairoties dzīvība. Ja cilvēks tic, ka 

Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, viņā dzimst mīlestība, un tā var uzplaukt un pasaulē ienest 

gaismu. Ja cilvēkā mīlestība ir uzplaukusi, viņš var mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles 

un miesas. Ja cilvēks Dievu patiesi mīl, tad viņš var iekļauties Dieva mīlestības gaismā, 

kuras harmonijā, spēkā un pilnībā viss radītais tiek vadīts. 

Tātad, ja cilvēks Dievu patiesi mīl, tad viņā sāk darboties Dievs ar savu mīlestību, 

tad Dievs sāk sevi izteikt cilvēkā ar Dieva Vārdu un Dieva gara augļiem. Ja cilvēks Dievu 

patiesi mīl, tad Viņš cilvēkam var uzticēt savus darbus, jo darbi, kas darīti mīlestībā, 

ietvers Dieva pilnību. Tad cilvēks būs iekļāvies vienotā Dieva harmonijas skanējumā un 

spēlēs kopā ar Dievu. Diriģents būs Dieva Svētais Gars, un spēlētājs būs cilvēks. 

Tāds cilvēks spēs satvert Dieva Svēto Garu, kas mums ir visapkārt. Tāds cilvēks 

spēs iekļauties Dieva radītajā ritmā un sajutīs, ka Dievs ir visur un visā. Tāds cilvēks

atklās daudz ko skaistu, kas Dievam radīts. Caur tādu cilvēku Dievs pasaulē darīs 

visskaistākās lietas un darbus, jo tie būs Dieva Svētā Gara pilni. Dieva pilnība var 

izpausties Dievu mīlošā cilvēkā, tad Dieva Svētais Gars cilvēkam ir kā labākais 

ceļabiedrs. 

Jā, pasaulē trūkst Dieva Vārda, tam ir jānāk no jūsu sirds. Tam ir jādzimst jūsu 

garā Dieva Svētā Gara spēkā. 

Tātad, cik bagātīgi jums tika dots no ārienes, no debesīm, Saules, Mēness, 

zvaigznēm un Zemes, tik bagāti jūs tagad esat no iekšienes, tikai šī bagātība ir jāatrod 

ticībā uz Jēzu Kristu. Jūsos Dieva Vārds ir dzīvs, tas ir jāizteic darbos paļāvībā uz Jēzu 

Kristu. Tas jāizteic savam tuvākajam kā liecība par Dieva Dēlu. Ar jūsu muti ir 

jāapliecina, ka Dieva Vārds jūsos ir dzīvs! 

Tikai izteikts Vārds ir dzīvs. Neizteikts Dieva Vārds paliek jūsos, tas nenāk 

pasaulē un nenonāk līdz Jēzus Kristus sirdij. Jūsu „jā" lai ir „jā", un jūsu „nē" lai ir „nē"! 

Ko jūs sakāt, par to ari atbildiet! Ja jūs liecināt, tad jūsu liecība lai ir pareiza! 

Liecība par dzīvo Dievu ir visaugstākā. Ja jūs liecināt par Jēzu Kristu, tad 

izsakieties patiesi un skaidri! Jūs nesat visaugstāko atbildību par Dieva Vārdu. Nav 

augstākas liecības kā tā, ar ko jūs liecināt par Dieva darbību jūsos. 

Ja jūsos ir Dieva liecība, tad Jaujiet, lai tā dzīvo arī pasaulē! Cilvēki slāpst pēc 

Dieva Vārda un pēc Dieva dzīvās liecības. 

Jūs, kas esat Dieva bērni, lieciniet par Jēzu Kristu, kas ir jūsos! Lieciniet par garā 

saņemtajām liecībām, kas ir debesīs un virs Zemes! Jūs tagad nesat Dieva Vārdus, un 

jums tie jādod cilvēkiem pasaulē. Jūs esat Dieva Vārda avots uz Zemes, to jūsos iesēja 

Jēzus Kristus. 

Dieva Vārds Dieva bērnos ir dzīvs. Meklējiet jūs, pārējie, un atrodiet savus 

tuvākos, uz kuriem Dievs ir licis cerību, ka viņi jums dos liecību par dzīvo Dievu! 

Meklējiet Jēzu Kristu mīlošus cilvēkus, jo viņi tagad pasaulē ir gaisma! 

Nežēlojieties, ka jums Dievs ir atņēmis to, kas bija. Dievs, cilvēkus mīlēdams, ir 

devis iespēju atdzimt tiem, kuri tic Viņa vienpiedzimušā Dēla vārdam. Dievs pār pasauli 

ir izlējis savu taisnību, tad apžēlojies un devis ikkatram cilvēkam vēl vienu iespēju 

izdzīvot. 

Tikai ticība Jēzum Kristum Jauj atgūt pazaudēto laiku un dzīvību. Laimīgs ir tas, 

kurš ir ticējis Jēzum Kristum, jo to Dievs ir stiprinājis, lai ikviens, kurš ticējis, būtu miera 

un paļāvības pilns. 

Divus tūkstošus gadu Dievs izlēja savu Svēto Garu pār ikvienu, kas ticēja Jēzum 

Kristum. Katrs ticīgs cilvēks saņēma tik daudz, cik spēja satvert viņa sirds. Dievs 

nežēloja savu Garu, lai neviens, kas Dievu godā, nepazustu. 

Tagad pasaulē jūs redzat, kāds ir jūsu gara spēks, kāds ir jūsu gara sirds spēks. Jūs 

spējat sevi novērtēt, tad novērtējiet ar savu sirdi arī citus! Meklējiet un atrodiet sev 

līdzīgus un garā stiprus cilvēkus! Pie Dievam ticīgiem cilvēkiem ir jūsu glābiņš. 

Dievs ir nošķīris ticīgos no neticīgajiem. Tas tāpēc, lai netraucētu ticīgajiem augt 

savā ticībā. Tas tāpēc, lai ticīgajos vairotos Dieva gaisma un tie būtu par spīdekli 

neticīgajiem. 

Arī jūs, kas vēl neticat Dievam, pavērsiet skatu uz debesīm, un jūs redzat, cik 

strauji viss mainās! Tā Dieva noliktā diena tuvojas. Laiks rit ātri. Jūs nogulāt stundu 

ilgāk, un tieši par stundu zaudējat. Ieklausieties Dievam ticīgo cilvēku vārdos, jo tagad no 

viņiem plūst Dieva Vārds! Lai tā būtu maza liecība par sapni vai parādību, kas redzēta,

et tā ir dzīvā Dieva liecība. Viltvārži un meli ir nošķirti no taisnajiem. Paļaujieties uz 

savām sirdīm, un tās jums norādīs pareizo ceļu! Dieva Svētais Gars jūsos ir dzīvs un jūs 

vada. 

Ikvienā cilvēkā Dieva Svētais Gars darbojas, un arī bezdievi Dievs mēģina 

reanimēt. Tas nav viegli. Nedzīvu garu cilvēkā padarīt par dzīvu — tas nav viegli. 

Bezdievis savu reiz dzīvo garu ir iedzinis nāvē, un tagad Dievs dod iespēju tam atkal 

atdzimt. 

Pajautājiet cilvēkiem, kuri pēc klīniskās nāves ir atgriezušies dzīvē, vai nav labi 

otrreiz atdzimt! Tāpat arī Dievs grib vēl daudzus atgriezt pie dzīvības. Tie, kas esat sevi 

bendējuši ar saviem grēkiem un Jaunajiem darbiem, jūs esat darījuši pāri ticīgajiem un 

Jēzum Kristum, kam par jums ir loti sāpējusi sirds! Bet Dieva žēlastība ir neizmērojama, 

un tā pasaulē ir nākusi caur Jēzu Kristu. Tātad pār visiem cilvēkiem, kas ir pasaulē, ir 

nākusi Dieva žēlsirdība. 

Jūs visi esat aptverti ar Dieva žēlsirdību! Kā māte un tēvs uz Zemes žēlo savus 

bērnus, tā arī Dievs debesīs žēlo cilvēkus, kas pasaulē mīt. Tikai Dieva žēlastība ir 

visauglīgākā. Nav lielākas mīlestības' un nav arī lielākas žēlsirdības par to, kas pasaulē 

nākusi caur Jēzu Kristu. 

Tāpēc ar jūsu sirds mīlestību lai ir pateicība Jēzum Kristum par viņa asinīm un 

ciešanām no Golgatas ceļa līdz šim mirklim! Par jums Dievs ir atdevis visu, lai jūs 

dzīvotu un mīlētu Dievu. 

Tagad ir jūsu kārta atmaksāt Dievam par ikvienu asins lāsi, par ikvienu ciešanu 

asaru, par ikvienu sirds sāpi, par visu, ko Jēzus Kristus par jums ir atdevis! 

Dieva Dēls, kas sēž pie Debesu Tēva labās rokas, kas ir pār visu, kas debesīs un 

virs Zemes, skatās uz jums, vēro jūs un mīl jūs. Jēzus Kristus gaida jūsu mīlestību un 

pateicību par ciešanām, kas pasaulē tika ziedotas. 

Jēzus Kristus gaisma spīd pār pasauli un pār jums, cilvēkiem, kas ir uz Zemes. Tā 

ir jūsu lielā stunda. Tā ir vislielākā iespēja, lai jūs atgrieztos pie dzīvā Dieva un dzīvotu. 

Skaistas pasaules ir sagatavotas un gaida ikvienu, kas tic Jēzus Kristus vārdam. 

Debesīs viss ir dzīvs. Eņģeļu skaits ir tūkstošu tūkstoši. Tie gaida stundu, kad ar Jēzus 

Kristus gaismu un spēku nāks pasaulē, lai nošķirtu ticīgos no neticīgajiem, lai Dieva 

bērnus augšāmceltu un glābtu ikvienu, kas tic. 

Saprotiet, ka tas laiks ir īss, kas jums ir atvēlēts, lai jūs iemantotu dzīvību, savu 

dzīvību! Jā, šodien ikviens lai gādā par savu dzīvību! Katrs par savu dzīvību. 

Dievs jau šodien garā un dvēselē ir nošķīris ticīgo no neticīgā. To, kurš tika atrasts 

ticībā Dievam, to Dievs arī stiprina. To, kurš bija bezdievis, tam tika atņemts, kas vēl 

piederēja. Jūs redzēsiet, cik bezspēcīgs ir kļuvis bezdievis un cik liels Dieva spēks ir 

ticīgajā. 

Dievs pilda savu apsolījumu, un, kā tika izdarīts pasaulē gara un dvēseles līmenī, 

tāpat Jēzus Kristus atnākšanas dienā tiks izdarīts arī starp cilvēkiem — vienu paņems, 

otru atstās. Nošķirs ticīgo no neticīgā. Ak vai! neticīgajam, jo viņa ciešanām nebūs gala. 

Tik daudz tika nokauti Dieva Vārda un liecības dēj! Tik ļoti tika vajāti tie, kuri patiesi tic 

Dievam! Tik daudzu ticīgo asinis tika izlietas Jēzus Kristus vārda liecības dēļ! Tas bija to 

cilvēku darbs, kuri Dievam neticēja. Tas bija to cilvēku darbs, kuri pielūdza zvēru vai 

klausīja viltus praviešu vārdiem un darīja viņu darbus. 

Dievs taisnīgi spriež tiesu pār pasauli, ar katru dienu vairāk nošķirdams bezdievi 

no ticīgā. Debesu Tēvs cilvēkiem ir devis visu, lai tie varētu dzīvot un iepazīt Dievu.

Kāpēc cilvēks nepazīst Dievu? Tāpēc, ka cilvēks neklausa Dievu un nepilda 

Dieva baušļus. Tas ir tādēļ, ka cilvēks visu grib tikai sev – gan mantu, gan varu, gan 

daudzus Dieva aizliegtos augļus. 

Kāpēc jātīko pēc tā, kas tev nepieder? Kāpēc, cilvēk, nepakļaujies Dieva baušļu 

prasībām un tās nepildi? 

Tagad bezdievim lai paša grēks ir viņa nasta! Cik dienā sagrēko, tik uz viņa arī 

būs. Cik gadā sagrēko, tik uz viņa arī būs par gadu kopumā. Dieva Dēls vairs nepalīdzēs 

viņa pārlieku smago grēka nastu nest. Tagad bezdievis var pārliecināties, kas ir grēka 

smagums. Viņa grēks to spiedīs pie zemes, tas atņems elpu un spēku, cerību un mieru. 

Grēks būs cietums, kuru grēcinieks sev uzbūvējis. 

Ak vai! neticīgajam, jo tas nav ticējis Dieva Dēla vārdam. Ak vai! tam, kurš 

runājis pret Dievu. Ak vai! tam, kurš Dieva baušļus nav pildījis, jo katrs grēks, kas nav 

piedots un dzēsts, tiek atmaksāts. Lai bezdievji tagad aizstāv sevi paši! 

Katram ir iespēja atgriezties pie ticības Dievam, tāpēc ir dots šis laiks. Grēka 

smagums varbūt jums liks izdvest vārdu „Dievs" un piesaukt Dievu pēc palīdzības. Būs 

nepieciešama pacietība, lai sagaidītu no Dieva atbildi. Bet grēks būs jūsu pašu un pašiem 

tas būs arī jāizpērk. 

Pavērsiet skatienu uz ticīgajiem! Jūs redzēsiet, ka ar ikvienu, kas patiesi tic Jēzus 

Kristus vārdam, ir Dieva Svētais Gars. Jūs redzēsiet ticīgo smaidīgās sejas. 

Dievam ticīgajos cilvēkos Jēzus Kristus ir sējis mieru, paļāvību un stiprumu. 

Patiesi ticīgā cilvēkā nezudīs cerība uz Dieva Dēlu. Dievs savu mīlestību ir izlējis pār 

Dieva bērniem, kas ir pasaulē. Viņos ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās gaisma, un viņi ir 

paļāvības pilni. Viņos mājo Dieva Vārds. 

Dievam ticīgie, stipriniet savas saites ar sev līdzīgiem! Jūsu savstarpējā mīlestība 

lai ir veltīta Jēzum Kristum! Jūsu paļāvība lai aizsniedzas līdz Jēzum Kristum! Jūsu gods 

lai līdzinās Dieva godam, kas ir jūsu sirdīs! 

Dieva bērni, neaizmirstiet — jūsu sirdīs mīt Jēzus Kristus! Dieva Dēla spēks 

aptver jūsu miesu ar augšāmcelšanās spēku. Nesiet pasaulē Jēzus Kristus vārdu un to 

izplatiet cilvēku vidū, jums tas no Dieva dots! Jūsos mājo Dieva Vārds, un tam ir jāizskan 

pasaulē, lai vēl daudzi tiktu atgriezti pie ticības. Tas ir jūsu laiks, kad jūs varat pievērst 

savus tuvākos ticībai. Jūsos ir patiesā Dieva spēks, un caur jūsu muti tas nāks pasaulē kā 

Dieva Vārds, kas pats liecinās par Jēzu Kristu. 

Pasaulē cilvēkus Dievs ir sadalījis, lai būtu redzams, kas ir kas. Cik gan daudz 

melu, liekuļu un viltvāržu tika mānījuši ticīgos cilvēkus! Cik gan daudz asaru tika izliets 

par netiklībām ģimenēs un cilvēku nedarbiem! Tāpēc nebrīnieties, ja blakām sev esat 

ieraudzījuši grēka pilnu cilvēku. Tāda cilvēka grēka kalns ir veidojies viņa paša dzīves 

laikā. Tās ir netiklības un nedarbi, ko cilvēks slepus, citiem nemanot, tika darījis. 

Dievam ticīgs cilvēks zina Dieva likumu — ļaunu uzvarēt var tikai ar labu. Ja 

kāds tevi nolād, svētī viņu! Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem! Dievs aizstāv 

katru, kas dzīvo ar labu vārdu un dara labus darbus. Bezdievim tika dota vaļa sevi izteikt 

un parādīt, kāds viņš ir patiesībā. Bija vajadzīga pacietība, lai jūs, ticīgie, tagad varētu 

ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir. Patiesība ir viena, un laimīgs ir tas, kurš spēj to 

ieraudzīt. 

Tāpēc Dievs tagad ir nošķīris bezdievi, lai tas vairāk nespētu darīt pāri ticīgajam 

cilvēkam. Dievs pār katru bezdievi ir izlējis dusmu kausu, kurš pakāpeniski cilvēkā 

darbojas. Jūs redzat, kā tagad pasaulē piepildās Dieva apsolījums. Katram jau ir sava

alga. Netaisnais lai turpina darīt netaisnību, nešķīstais lai arī turpmāk grimst nešķīstībā. 

Mums, Dievam ticīgajiem, lai ir miers, jo Dieva vara pār visu ir bezgalīgi pilnīga! 

Neviens vairs nespēj nodarīt pāri Dievu mīlošam cilvēkam, jo bezdievim ir atņemts 

spēks, ar ko viņš darīja savus ļaunos darbus. Viņa spēks aiziet uz viņa paša grēku, kurš 

spiež to pie zemes. Tagad bezdievis lai cīnās ar savu grēku! Kā citus cilvēkus viņš tika 

vazājis aiz deguna un spīdzinājis ar saviem nedarbiem, tā tagad viņu spīdzina paša grēks. 

Lai katrs izbauda sava darba augļus! Katram bija iespēja vākt augļu ražu — vieni 

izvēlējās gara augļus, citi—grēka augļus. Tagad maisi ir piepildīti. Varat izvērtēt savu 

ražu. Laimīgs tas, kam sirds ir pilna ar mīlestību un gara augļiem! 

Laimīgs tas, kas Dieva Vārdu ir pieņēmis!

KALPOSIM DIEVAM 

Katra ticīga cilvēka mūžā pienāk brīdis, kad ir jāizšķiras, kam kalpot — Dievam 

vai pasaulei. 

Pasaulē ir daudz labumu un iespēju, kā cilvēks sevi var izteikt. Ir darbs, ir dažādas 

aizraušanās un patīkamas nodarbošanās. Ir darba kolēģi un labi draugi. Tas ir jauki, bet 

tas pieder pasaulei. 

Dievs prasa, lai cilvēks iemācītos kalpot Jēzum Kristum. Debesu Tēvs visu varu 

un arī tiesu ir atdevis vienpiedzimušajam Dēlam Kristum. Miesa tiecas kalpot pasaulei, 

bet cilvēka gars kalpo Dievam. Tātad, ja cilvēks paļaujas miesas iegribām, tad viņš kalpo 

pasaulei. 

Pasaulē visas vērtības ir zūdošas. Lai cik grandiozu celtni mēs arī neuzbūvētu, to 

tik un tā saēdīs laika zobs. Mēs pasaulei varam atdot daudz, pat loti daudz no sevis, bet 

tas viss paliks pasaulei, tas nepiederēs mums. 

Ja mēs kalpojam Jēzum Kristum, tad kalpojam arī sev, savam garam. Ar 

kalpošanu nav jāsaprot verdzība. Ar kalpošanu Kristum ir jāsaprot Dieva baušļu pildīšana 

un paļāvība uz Dievu. Ja mēs turam kādu no pasaulīgām lietām augstāk par . Dieva 

lietām, tad mēs vēl nedzīvojam Kristū. 

Lēmums par paļāvību un kalpošanu Dievam nenāk uzreiz. Tas veidojas 

pakāpeniski. Tam sākums ir ticība Dievam, tad ticība tam, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, 

un tad mīlestība uz Dievu un savu tuvāko un visbeidzot paļāvība uz Dievu. 

Tikai paļāvība dod iespēju cilvēkam visam būt Jēzū Kristū. Ja cilvēks nespēj 

paļauties uz Dievu, tad viņš ir dalīts — dala miesas kalpo pasaulei, bet otra dala caur garu 

kalpo Dievam. 

Cilvēka gars ir no Dieva nācis un Dievu pazīst. Jēzus Kristus ir nācis no Dieva 

Tēva. Cilvēka gars tāpēc pazīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu. Cilvēka gars grib atgriezties 

Dievā, bet tas ir iespējams vienīgi caur Jēzu Kristu. 

Tātad cilvēkam ir jāizvēlas, kam viņš kalpos un uz ko viņš paļausies. Tas ir ļoti 

svarīgs lēmums. Nevar kalpot vienlaicīgi diviem — Dievam un pasaulei vai, teiksim, 

Dievam un mantai. Tās ir divas atšķirīgas lietas; viena dod dzīvību, otra dzemdē nāvi. 

Ja jūs izšķiraties, kam šodien kalpot, tad ziniet, ka, kalpojot Dievam, jūs varat 

iegūt kaut ko mūžīgu, bet, kalpojot pasaulei, jūs to visu zaudējat. 

Tāpēc ir ļoti svarīgi katru dienu izlemt, kam jūs veltīsiet šo dienu — Dievam un 

sev vai pasaulei. Vispirms ir jākalpo Dievam. Vispirms jūsu diena ir jāvelta Dieva 

darbiem, kuri jums nemanāmi no Dieva tiek doti. Ja jūs izdarāt visus Dieva darbus šajā 

dienā, tad jūs esat uzvarētājs. Jūs esat paveicis pašu galveno. Viss pārējais ir pasaulīgs 

sīkums, kas var būt un var arī nebūt. 

Cilvēkam pasaulē daudzas lietas liekas ļoti svarīgas un izšķirošas. Ja šodien kāds 

darbs netiks padarīts, tad, šķiet, viss sabruks. Pasaulīgajos darbos bieži gadās bankrots, 

bet darbu var sākt no gala un varbūt tas izdosies. Bet, ja jūs esat aizmirsis sevi un jūsos ir 

sācies bankrots, tad to pārtraukt ir ļoti grūti. 

Ja cilvēka gars ik dienu sāk zust un iet mazumā, tad šo procesu ir grūti apturēt. To 

var izlabot vienīgi, paļaujoties uz Dievu. Jūs savā dārzā esat ievērojuši — ja kāds stāds 

sāk nīkuļot un kalst, tad to ir visai grūti atdzīvināt. 

Līdzīgi ir ar cilvēka garu. Dievs cilvēka garu ir radījis tā, lai tas nemitīgi augtu un

pilnveidotos. Augu valstībā arī viss aug — augi izaug un tad nokalst vai nosalst. Bet 

cilvēka gars var augt mūžīgi, līdz bezgalīgajam Dievam. Gars ar katru dienu pēc labi 

padarītiem Dieva darbiem var augt un augt. 

Cilvēka miesa ir augsne garam. Cilvēks pasaulē ir nācis, lai ticībā uz Dievu 

pilnīgotu savu garu, lai tas kļūtu skaistāks un pilnīgāks. Ja mēs kopjam savu miesu 

bauslībā un paklausībā Dievam, tad mūsos ienāk Dieva Svētais Gars un mūsu gars, kas 

esam mēs paši. Ja mēs neesam radījuši sevī labu vidi garam, tad gars mūsos ienākt nevar. 

Gars nevar ienākt grēcīgā un Dievam nepaklausīgā miesā. Gars nevar ienākt 

haosa pilnā miesā. Gars nevar ienākt cilvēka miesā, ja cilvēks Dievam netic. 

Ticība Dievam ir tikai sākums dzīvei Jēzū Kristū. Cilvēka vārdiem ir jāsaskan ar 

viņa darbiem. Cilvēkam Dieva dotie darbi jātur augstāk par pasaulīgajiem darbiem. 

Ja cilvēks izšķiras, ka kalpos Dievam, tad Dieva Svētais Gars sāks cilvēku vadīt 

pa šīs pasaules likteņa ceļiem. Tad cilvēkam nāks apskaidrība par darbiem, kas 

paveicami. 

Dievs vēlas, lai mēs būtu paklausīgi Viņa bērni. Nepaklausīgie cilvēki Dievam 

dara pāri. Dievs visu radījis harmonijā un mīlestībā. Mūsu paļāvība uz Jēzu Kristu dod 

mums iespēju iekļauties Dieva radītajā harmonijā un mīlestībā. 

Lai ienāktu Jēzū Kristū, Viņš ir jāatpazīst no visas pasaules. Tā bija divi tūkstoši 

gadu atpakaļ, tā tas ir arī šodien — cilvēkam ir jāatpazīst Jēzus Kristus pēc Viņa darbiem 

pasaulē un debesīs. Cilvēkam ir jāatpazīst Dieva Dēls pēc Viņa darbiem. Tikai tas, kurš 

patiesi pazīst Jēzu Kristu, tikai tas var ienākt Dievā un dzīvot Jēzū Kristū jau šodien. 

Tas ir visaugstākais mērs, kas tiek prasīts no ticīga cilvēka šodien, — pazīt Jēzu 

Kristu pēc Viņa darbiem un vārdiem pasaulē. Tas ir dots tam, kurš ir dzīvojis ticībā un 

paļāvībā uz Jēzu Kristu. Tas ir dots tam, kurš kalpo nevis pasaulei, bet gan Dievam. Tas 

ir dots tam, kurā nekas vairs nepieder pasaulei, jo visu šis cilvēks ir atdevis Dievam. Viņš 

dzīvo pasaulē, bet ticībā un paļāvībā viņš sevi ir atdevis Jēzum Kristum. 

Jūs tagad saprotat, ka Debesu Valstībā varēs ieiet tie, kas patiesi pazīst Jēzu 

Kristu, kas sevi paļāvībā ir uzticējuši Dievam, kuros nekas nepieder pasaulei, bet itin viss 

pieder Jēzum Kristum. Debesu Valstības vārti ved caur Jēzus Kristus sirdi. Uz mūžīgo 

dzīvošanu cita ceļa nav. Cilvēku dzīvības atslēgas Debesu Tēvs ir nodevis Jēzum 

Kristum. Pestīšana un augšāmcelšanās pieder Jēzum Kristum. 

Vai jūs piederat Jēzum Kristum? 

Kas jums ir mīļāks — pasaule un nāve vai Kristus un dzīvība? Izvēle ir jāizdara 

šodien, jo rītdien varbūt būs par vēlu. Var izvēlēties tikai vienu. Cilvēks nevar satvert 

abus. Nevar kalpot diviem vienlaicīgi, jo tad gars no tā ļoti cieš. 

Jūs jaušat sev blakām divus cilvēkus. Ja skatāties uz vienu, tad to arī redzat. Bet 

tajā pašā brīdī neredzat otru, jo uz viņu nevēršat skatienu. Otrs paliek bez jūsu 

uzmanības. 

Tāpat ir ar kalpošanu — kam jūs veltāt ikdienā uzmanību, tam jūs kalpojat; otrs 

tiek atstāts novārtā. Ja jūs nekalpojat Dievam, tad jūsu gars tiek atstāts novārtā. Jūsu 

dzīvība tiek atstāta novārtā. Un tad tā var sākt iznīkt. 

Atcerieties — kalpojot Dievam, jūs kalpojat sev, jā, tieši sev pašam! Darot Dieva 

darbus, jūs darāt labu sev. Dieva darbs ir tas, kurš no Dieva dots, un jūsu sirds to zina. 

Vieglāk to saprast, ja dienas darbus jūs sākat ar paļāvību uz Dievu un dienas darbus darāt, 

pildot Dieva baušļus. 

Jā, par savu dzīvību cilvēkam ir jāmaksā ar Dieva darbiem, kas pildīti bauslībā.

Dievs ik dienu jātur godā, un darbi, kas veikti ikdienā, lai ir Dievam par godu! 

Jo tuvojas laiks, kad sakustēsies debesu stiprumi un no debesīm nāks Jēzus 

Kristus Dieva spēkā ar saviem eņģeļiem. Tad vienu paņems, otru atstās. 

Vai jūs gribat palikt, lai mirtu, vai arī gribat, lai tiktu augšāmcelti? 

Tāpēc jums ir dots šis laiks, lai jūs to izmantotu un saglabātu dzīvību, lai 

stiprinātos ticībā uz Jēzu Kristu. 

Un tas, kurš Jēzu Kristu ir pieņēmis par savu Kungu, tas lai meklē un atrod Dieva 

Dēla vārdus un darbus, lai tie stiprina viņa sirdi, lai kādā mirklī viņš dzimtu Jēzū Kristū 

mūžīgai dzīvošanai! 

Lai Dievs ir ar jums!

II 

DAĻA 

Tā saka tas Kungs: „Sargiet tiesu un uzturiet taisnību! 

Jo tuvu pienākusi ir mana pestīšana, lai īstenotos, 

un mana taisnība, lai kļūtu skaidri redzama. 

Svētīgs tas cilvēks, kas to veic, un tas cilvēka bērns, 

kas pie tā turas, kas ietur sabatu un to nepārkāpj 

un kas savu roku pasargā no ikviena ļauna darba!" 

Svešinieks, kas turas pie tā Kunga, lai nesaka: 

„Tas Kungs droši vien mani izslēgs 

no savas tautas vidus!" 

Bezdzimuma cilvēks lai nesaka: 

„Es esmu tikai nokaltis koks!" 

Jo to saka tas Kungs bezdzimuma ļaudīm: 

„Kas ievēro manu sabatu, izvēlas to, 

pie kā Man labpatika, 

dara pēc mana prāta un tur manu derību, 

Tiem Es došu vietu savā namā un savos mūros 

un došu tiem vārdu, 

kas labāks kā dēli un meitas, 

mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts!" 

Jesajas 56:1-5

DIEVA DERĪBA 

Iesākumā Dievs radīja debesis, Zemi un visu, kas ir uz tās, ari cilvēku. Uz Zemes 

šajā pasaulē ir dzīvojuši ļoti daudz cilvēku un izmantojuši Dieva radītās bagātības. Arī 

mēs šobrīd pazīstam debesis un pazīstam Zemi tādu, kādu redzam, jūtam, dzirdam un arī 

saožam. Visu to radīja Dievs, lai dzīvošanai mums būtu viss nepieciešamais. 

Dievs radīja ar savu Vārdu un savu dvašu. Dievs runāja, un tā notika. Dievs 

pavēlēja, un viss radās. Dievs pārredz visu radīto no sava troņa. 

Cilvēce ir iemācījusies izmantot šīs Dieva dotās bagātības. Mēs protam izgatavot 

sarežģītas iekārtas, ražojam vairumā dažādus produktus, mums ir apģērbu pārpilnība. Pat 

nabagajam pietiek visa, lai šodien dzīvotu. Tātad mums ir doti apstākli, lai mēs varētu 

skaisti dzīvot. 

Bet Dievs pasauli radīja, lai cilvēks, dzīvojot uz Zemes, iepazītu Dievu un krātu 

debesu bagātības. Sākot jau no Ādama un Ievas laikiem, šajā pasaulē paaudze pēc 

paaudzes gāja Dieva iepazīšanas ceļu. Tas nav viegls ceļš, bet tomēr visskaistākais. Ja 

cilvēks atzīst Dievu, tad viņš vairs nekad nav viens, bet ar viņu ir Dievs. Cilvēks, 

iepazīstot Dievu, sāk iepazīt arī pats sevi. Šis ceļš sākas ar ticību. Un tā tas bijis šo vairāk 

nekā sešu tūkstošu gadu garumā, kopš tika radīts cilvēks. 

Tātad paaudze pēc paaudzes veica grūto Dieva iepazīšanas ceļu. Lai cilvēks 

uzzinātu Dieva Patiesību, Debesu Tēvs pasaulei ir devis Svētos Rakstus — Veco un 

Jauno Derību. 

Ar Bībeles vārdiem pasaulē ir nākusi Dieva Patiesība. 

Ar Bībeles vārdiem mēs iepazīstam Dieva Derību. Debesu Tēvs ar cilvēkiem 

noslēdza Derību uz mūžīgiem laikiem, un tā mums jāpilda. Debesu Tēvs caur Jēzu Kristu 

savai tautai sūta pestīšanu. Un ticīgais iemantos dzīvību. No Dieva Derības nedrīkst 

izmest nevienu burtiņu, jo katrs burts ir dala no Dieva Patiesības. 

Vecā un Jaunā Derība ir Dieva Vārds, kas ienāk cilvēkā. Tā tas ir kopš dienas, kad 

tika uzrakstītas pirmās Bībelē iekļautās grāmatas. Ja kāds domā, ka Bībeles vārdi nav no 

Dieva, tad viņš rūgti maldās. Diemžēl maldās arī tas, kurš netic vai nepiekrīt dažiem 

Bībelē rakstītajiem vārdiem. 

Jā, Bībele ir Dieva Vārds un Dieva Derība, kuru var saprast ar gara prātu, jo tas ir 

Dieva Svētā Gara darbs. Ar pasaulīgo prātu Dieva Vārdu aptvert nevar. Tāpēc, lasot 

Bībeli, ir jāpaļaujas uz Dievu, tad Dieva Patiesības Gars cilvēkam ticībā dos apskaidrību. 

Par Bībeli ir sarakstītas daudzas grāmatas. To autori izklāsta katrs savu 

skaidrojumu par Svēto Rakstu saturu. 

Bet skaidrojums vairs nav pati Patiesība. Var saprast cilvēka vēlmi pieskarties 

Dieva Vārdam un saprotamā veidā grāmatā dot skaidrojumu Bībeles tekstam. 

Nekad nevajag aizmirst, ka Bībele ir Dieva Vecā un Jaunā Derība, ko Debesu 

Tēvs ir noslēdzis ar cilvēkiem. Derība ir Dieva likums, kuru pildot cilvēks var iemantot 

Dieva apsolījumu. Tātad katrs Svēto Rakstu Vārds, kas cilvēkam vairāk vai mazāk 

saprotams, satur Dieva Derības spēku. Tas nav tikai teksts, bet reizē arī Dieva likums, 

kuru mūsu Radītājs mums ir devis. Cilvēks var labi pārzināt Bībelē minētos vēsturiskos 

notikumus, bet aiz katra Svēto Rakstu vārda ir arī gara līmenī ielikta doma.

Vecās un Jaunās Derības teksti ir sakārtoti tā, ka Dieva Vārda saturs var būt 

aptverams tikai ar cilvēka debesu ķermeņa prātu. Dieva Vārds ir Dieva Patiesības Vārds, 

kas pastāv septiņos gara līmeņos. Tātad, ja cilvēka gars spēj aptvert Dieva Patiesības 

Gara pirmo līmeni, tad šajā līmenī viņš arī saprot Dieva Vārda domu. Tieši ticība Dievam 

ir tas galvenais noteikums, pēc kura Dievs cilvēkam var atklāt Dieva Vārda saturu. 

Šī Dieva Vārda atklāsme nav atkarīga no tā, cik labi cilvēks pārzina Bībeles 

tekstu. To var pat iemācīties no galvas. Tas ir loti labi — zināt no galvas Dieva Vārdus. 

Bet svarīgākais ir dzīvot ticībā pēc Dieva Derības prasībām. Un tas jau ir grūtāk. 

Ir jāiziet Dieva ticības ceļš, pēc kura Dievs un vienīgi Dievs no debesīm var dot 

Dieva Patiesības Garu, kas ļaus saprast Dieva Vārda nozīmi Bībelē. 

Ticību Dievam cilvēks var apliecināt tikai ar darbiem, kurus viņš pasaulē veic. 

Lieki vārdi neko nedod. Dieva vārdu bez vajadzības nedrīkst valkāt. Vārds „Dievs" ir 

vissvētākais vārds debesīs un pasaulē. Tāpēc, pirms lasāt vai citējat Dieva Svētos 

Rakstus, lūdziet par to Dievam, lūgšanu sākot ar tēvreizi. Dieva Vārds cilvēkā var būt 

dzīvs, ja cilvēks dzīvo pēc Dieva baušļiem. Baušļi ir Dieva Derības likumi. 

Ja cilvēks baušļus nepilda, tad tādā cilvēkā Dieva Vārda Patiesība nevar atklāties. 

Ja cilvēks grēko, tad viņa grēks ir par traucēkli, jo Dieva Patiesības Gars grēcīgā miesā 

ienākt nevar. 

Cilvēkam ir iespēja iepazīt Dieva Veco un Jauno Derību ar Dieva Vārda spēku. 

Tātad, ja pasaulē Dievs sevi apliecina ar Dieva Vārdu, kas nāk no cilvēka, pār kuru spīd 

Dieva Patiesības Gars, tad šī liecība var plašāk pavērt Svēto Rakstu Patiesības vārtus. 

Ielūkosimies Vecās un Jaunā Derības vārdos Dieva Patiesības Gara spēkā, jo ir 

pienācis laiks aptvert Dieva Vārda domu graudus, kuri garā ir iekļauti Bībeles tekstā! 

Cilvēka gars ir Dieva radīts. Dieva Vārds nāk no Dieva, tātad cilvēks ar savu gara 

prātu ir spējīgs aptvert Dieva Patiesību un ar savu sirdi atšķirt Dieva Vārda patiesumu no 

daudziem citiem vārdiem, cilvēka radītiem vārdiem. 

Cilvēks mīt pasaulē, un viņa vārds ir no pasaules. Dievs mīt garā, un Dieva Vārds 

nāk no Dieva Svētā Gara. Ja Dieva Vārds ir ienācis šobrīd pasaulē, tad Dievam patiesi 

ticīgs cilvēks atšķirs, kurš ir Dieva Vārds. Dievs loti vēlas Dieva Vārdu sēt cilvēkos, 

tāpēc tveriet pēc Dieva Patiesības! Paļaujieties uz savu garu un Jēzu Kristu, tad jūsos 

ienāks Dieva Patiesības Gars, kas jums atklās patiesību par šeit rakstītajiem vārdiem! 

Mēs katrs vēlamies, lai mūsu bērni būtu paēduši. Tāpat arī mūsu Debesu Tēvs 

vēlas, lai Viņa bērni būtu paēduši ar garīgo Dieva Vārdu. 

Cilvēkā Dieva Vārds var būt kā dzīvais Dieva Patiesības Gars, kas ar Dieva Svēto 

Garu var tikt iesēts cilvēkā. Ja cilvēks bauda pasaulīgu ēdienu, tad pēc laika viņš atkal 

jūtas izsalcis. Ja cilvēks spēj satvert dzīvā Dieva Vārdu, tad šis Vārds viņu dara dzīvu. 

Tādā cilvēkā ienāk Dieva Patiesība un ienes apskaidrību par daudzām lietām. 

Dieva Vārds cilvēku sakārto pēc Dieva līdzības. Ar Dieva Vārdu Dievs cilvēku 

pielīdzina sev. Dieva Vārds ir pats Dievs, kas Vārda veidā ir nonācis pie cilvēka. 

Tāpēc jūs varat atšķirt Patiesību no meliem. Meli ir no pasaules un cilvēkā ienes 

grēku. Patiesība ir no Dieva un cilvēkā ienes Dieva Svēto Garu. Ja cilvēkā ienāk Svētais 

Gars, tad viņā ir ienācis pats Dievs, kas cilvēku darīs laimīgu un pilnīgu. 

Tveriet šobrīd pēc Dieva Vārda, kas pie jums ir nācis redzamā veidā! Satveriet 

pašu galveno, ko Dievs ir ielicis Vecās un Jaunās Derības vārdos! Sniedzieties pēc Dieva 

Patiesības, un jūsu sirdis to pazīs! Dzīvais Dievs no debesīm sūta jums šos Dieva Vārdus 

laikā, kas bija, kas ir un kas vēl būs.

Cilvēkiem ir jāmācās no Dieva liecības vārdiem par cilvēku likteņiem kopš 

Ādama un Ievas radīšanas līdz mūsdienām. 

Gudrais mācās no citu kļūdām. Šīs liecības par cilvēkiem, kurus mēs pazīstam pēc 

Bībeles teksta, dos iespēju reāli aptvert to, kas bijis, un ticēt ikvienam Dieva Vārdam par 

to, kas būs. 

Tieši jūsu ticība Dieva Vārdam dos jums spēku izdzīvot šajā grūtajā laikā. Bet 

atceries – daudziem šis laiks tiešam ir dots, lai izdzīvotu, lai kļūtu bagāti garā un lai augtu 

ticības spēkā uz Jēzu Kristu! 

Caur Dieva Dēlu pasaule tiks pestīta un Dievam ticīgie cilvēki taps glābti. Dieva 

Vārds lai dara jūsu miesu dzīvu! Lai jūsos ienāk Dieva Patiesības Gars un apskaidro jūsu 

miesu! 

Dieva Derība lai ikvienā darbojas kā likums!

PAR VECĀS DERĪBAS 

SVĒTAJIEM RAKSTIEM 

Par visu, kas vien ir radīts, valda Dievs. Viss pastāv Dievā, un ārpus Dieva nekas 

nav radīts. Dievs ir gaisma, un viss ar Dieva Vārda spēku top Dieva gaismā. 

Dievs pastāv mūžīgi. Pār visu, kas ir, plūst Dieva mīlestība un Dieva gaisma. 

Dievs Tēvs sevī ir radījis Dieva Dēlu un vienpiedzimušajā Dēlā tapa viss, kas vien ir 

radīts. 

Dieva Dēls ir pirmais un pēdējais, iesākums un gals, Alfa un Omega. Pasauli 

Debesu Tēvs radīja caur Dieva Dēlu Dieva Vārda spēkā. Pasaulē Dieva Vārds ir nācis 

caur Jēzu Kristu un tagad mājo mūsu vidū. 

Pirms debess un Zemes radīšanas Debesu Tēvs Dēlā bija radījis daudzas pasaules, 

aizsaules, eņģeļu pasaules, debesu pasaules un vēl daudzas jo daudzas pasaules, no kurām 

Dievs visu caurskata un pārvalda. Pasaulēs mājo cilvēki, eņģeļi un dažādas dzīvas būtnes. 

Debesu Tēvs savu nodomu īsteno Dieva Dēlā ar Dieva Svēto Garu. Dievs ir visur 

un visā, tāpat arī Dieva Svētais Gars ir visur un visā. Mēs dzīvojam Dievā un esam Viņa 

bērni. Mēs sevī nesam Dieva dzīvības liesmu, elpojam Viņa radīto gaisu, izmantojam 

Dieva gaismu un visu, kas mums apkārt ir radīts. 

Reiz pienāca laiks, kad Dievs radīja debesis un Zemi. Tas bija jauns veidojums 

izplatījumā. Ar Zemes radīšanu Dievs sāka īstenot savu nodomu – radīt cilvēkiem zemes 

ķermeņus, kuros ielikt cilvēku debesu ķermeņus, lai tie augtu garā un krātu sevī debesu 

bagātības. 

Ar cilvēka radīšanas mirkli uz Zemes aizsākās bezgalīgi pilnīgais Dieva nodoms – 

dot iespēju dzīvot miesā, dvēselē un garā visiem cilvēkiem un eņģeļiem, kurus Dievs bija 

radījis garā. 

Tātad pa šiem vairāk nekā sešiem tūkstošiem gadu uz Zemes nonāca un dzīvoja 

ikviens cilvēks un eņģelis, kuru Dievs pirmsākumā garā bija radījis. Daudzi no šā 

bezgalīgi lielā skaita cilvēku un eņģeļu pēc Dieva gribas uz Zemes iemiesojās atkārtoti. 

Šiem izredzētajiem bija sevi jāapliecina Dieva priekšā ar ticīgu dzīvi bauslībā un Dieva 

mīlestībā. 

Par ikvienu dzīvo radību valda Dievs, un katram no pasaulē dzīvojošajiem 

cilvēkiem pienāk brīdis, kad viņš mirst. Cilvēki miesā mirst arī citās Dieva radītajās 

pasaulēs un pēc nāves nonāk kādā no dvēseļu vai garu pasaulēm. Cilvēks pēc dzīves 

pasaulē nonāk Dieva un Viņa eņģeļu priekšā, un Dievs izlemj katra cilvēka vai eņģeļa 

likteni. 

Zemes ķermenī var iemiesoties cilvēka vai eņģeļa gars tikai pēc Dieva nodoma. 

Pasaulē mums blakām ir daudz Dieva eņģeļu, bet tie iemiesoties var tikai pēc Dieva 

gribas, jo garam, lai dzīvotu zemes ķermenī, ir nepieciešama dvēsele. Cilvēka dvēseli 

veido Dievs īpašā dvēseļu pārejas līmeņa pasaulē. Kad cilvēks dzīvo uz Zemes, viņā ir no 

Dieva dota dvēsele. 

Debesu un Zemes radīšanas process ir vispilnīgākais Dieva noslēpums,, pār kuru 

nevienam nekad nav bijis un nekad arī nebūs varas. Tāpēc, kā Debesu Tēvs debesis un 

Zemi radīja, tā pēkšņi vienā mirklī, Dieva eņģeļa septītajai bazūnei skanot, tās pārvērtīs. 

Dieva noslēpums nevienam nav pieejams. Pasaulē ir nācis Dieva Vārds, caur kuru

cilvēkiem daudz kas kļuvis zināms. 

Tātad, ja Debesu Tēvs vēlas, tad Viņš var daudzas lietas darīt mums zināmas. 

Dievs visu pārvalda ar Dieva Vārdu. Dieva Vārda spēkā Debesu Tēvs debesīs un 

uz Zemes radīja visu, kas ir radīts. Visi procesi pasaulē ir dzīvi un top vadīti ar Dieva 

Vārdu Dieva Svētā Gara spēkā. 

Tātad ziniet, ka ikviens Dieva Vārds visiem pasaulē ir likums! Ja Dievs ir ko 

teicis, tad tas notika, notiek un notiks. Cilvēkam ir jātic, ka Dieva Vārdam ir absolūts 

spēks. Ar Dieva Vārdu viss top pārveidots un īstenots pēc Debesu Tēva pilnīgā nodoma. 

Mums jāzina, ka Bībele ir Dieva Vārds un, to lasot, mēs varam pārliecināties par 

Dieva Vārda spēku visu šo gadsimtu gaitā. 

Dievs laika skatījumu pasaulē ir sadalījis divās daļās: pirms Dieva Dēla Jēzus 

Kristus dzimšanas – tas ir laiks pirms mūsu ēras – un pēc Jēzus Kristus dzimšanas – tā ir 

mūsu ēra. Tāpat arī Vecā Derība ir par laiku pirms mūsu ēras un Jaunā Derība – par mūsu 

laiku, un šis Dieva Derības apvieno pravietojums un Dieva apsolījums par laiku, kas bija 

un kas būs. 

Mēs dzīvojam Dieva apsolījumu piepildījuma laikā. Tātad visus šos daudzos 

tūkstošus gadu cilvēki ticēja Dieva apsolījumam, un par katra ticību Dievs atalgos Dieva 

tiesas dienā. 

Jūs skaidri jūtat, ka noliktais laiks ir pienācis tuvu klāt. To vairs nevar aizkavēt. 

Tajā var tikai dzīvot, ticēt Dieva Vārdam un satvert Dieva Patiesību. Cik jūs šodien Dieva 

Vārdu satversiet, tik jums arī taisnajā tiesā tiks dots. Ja jūs būsiet Jēzu Kristu atzinuši un 

pazinuši, tad Dieva Dēls arī jūs atzīs un jums dāvās dzīvību. 

Dieva Vārds ir nonācis pie cilvēkiem, lai dotu sapratni Dieva Vecajā un Jaunajā 

Derībā, kuru Debesu Tēvs ir noslēdzis ar ikvienu cilvēku. Dievs ir licis daudziem 

cilvēkiem dzīvot uz Zemes kā Vecās, tā arī Jaunās Dieva noslēgtās Derības laikā. 

Tātad katram no tiem vispirms bija iespēja iepazīt Dievu caur Vecās Derības 

vārdiem un tad arī Dieva Svēto Trīsvienību — Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dieva Svēto 

Garu — ar Jaunās Derības vārdiem. 

Tātad ziniet, ka mūsos un arī visos mūsu senčos darbojās Dieva Vārds. Ja cilvēks 

to pieņēma, tad viņš tapa garā dzīvs. Ja cilvēks Dieva Vārdu nespēja pieņemt, tad viņš 

zaudēja sava gara spēku un varbūt arī dzīvību. Jo, kurā ir gars, tas ir dzīvs un dzīvos. 

Kurā gara nav, pār to ir jānāk Dieva Svētajam Garam, kas viņu var darīt dzīvāku. Tas ir 

iespējams, ja cilvēks miesā spēj ticēt un atzīt Dievu. 

Ikvienam cilvēkam ir iespēja iepazīt Dievu ar Dieva Vārdu, kas nācis pasaulē, lai 

cilvēku darītu dzīvu. 

Dievs visu rada sevī no sevis. Tātad pirmsākumā Zemes un debess nebija. Šajā 

vietā bija Dievs ar sevis radīto izplatījumu. Dievs debess un Zemes radīšanai izvēlējās 

vietu — visa radītā pašā centrā. Mēs dzīvojam visa izplatījuma un debesu pašauju centrā. 

Tas Dievam radīts tāpēc, ka līdz ar Zemes rašanos uz mūsu planētas sāka 

norisināties paši galvenie visu pašauju un debesu pašauju notikumi. Līdz ar cilvēku 

radīšanu un viņu vairošanos uz Zemes iemiesojās dažāda gara lieluma cilvēki no 

daudzām pasaulēm. 

Debesu pasaulēs kļuva zināms, ka uz Zemes dzims Dieva Dēls, kurš valdīs pār 

visu, kas vien Dievam ir radīts. Daudzās debesu pasaulēs dzīvoja arī Dievam 

nepaklausīgi eņģeļi un cilvēki. Par tādiem viņi netika radīti, bet bija kļuvuši paši savas 

augstprātības un Dieva likumu neievērošanas dēļ.

Dievs nekad nevienam neatklāja savu pilnību un varenību. Tāpēc daudziem citu 

pasauļu valdniekiem likās, ka kāds no viņiem varētu kļūt par to vienīgo ķēniņu, kurš 

valdītu pār visām pasaulēm. Pasauļu valdnieki redzēja, ka Dievs atklājās caur praviešiem 

tikai uz Zemes un ari Dieva Vārds Bībelē tika dots tikai uz Zemes. Nav nevienas citas 

planētas izplatījumā, kur Dieva Vārds būtu nonācis lasāmā veidā, kur pats Dievs būtu 

atklājies un runājis ar praviešiem. 

Laikam ritot, radās dramatiska aina, sākās cīņa par varu debesīs, kas pakāpeniski 

tika īstenota uz Zemes. Šī lielā cīņa par Dieva varu norisa daudzu tūkstošu gadu garumā 

un noslēdzās šā gadsimta deviņdesmitajos gados. 

Dievu nekad nav iespējams uzvarēt. Dievs visu ir radījis sevī, un cilvēki Viņa 

priekšā ir mazi radījumi. Dažam cilvēkam likās, ka viņš ir liels, ka ap viņu griežas visi 

pasaules notikumi. Cilvēka lielums pasaulē ir laicīgs, bet gara lielums ir paliekošs. Ja 

cilvēks garā ir liels un Dievu mīl, tad tāds cilvēks ir kā saule, kas gaismu no Dieva ienes 

pasaulē. 

Līdz ar debess un Zemes radīšanu izmainījās daudzu debesu pašauju patiesais 

stāvoklis un notikumu norise tajās. 

Zeme pēc izmēriem ir radīta neliela, bet ģeogrāfiskais stāvoklis ir noteikts; rases 

un tautas ir izvietotas stingri pēc Dieva nodoma. Visi notikumi uz Zemes risinās pēc 

Dieva vēlmes, tāpēc arī cilvēku likteņus vada Dievs un mūsos ikvienā īsteno savu 

nodomu. 

Dievs sevī pašā pasauļu centrā ar Dieva Vārda spēku radīja debesis un Zemi. 

Dievs teica, un Zeme tapa. Ar savu Vārdu Dievs radīja materiālā līmeņa pasauli — 

debesis un Zemi. Dieva Gars lidinājās pār Zemi, bija tumsa. Un Dievs sacīja: „Lai top 

gaisma!" Un gaisma tapa radīta. Tā pasaulē ienāca Dieva gaisma, un Dievs atšķīra 

gaismu no tumsas. Tā bija pirmā radīšanas diena. 

Gaismu mēs pazīstam kā dienu un tumsu — kā nakti. Dievs pasaulē radīja savu 

ritmu — dienu, vakaru, nakti, rītu un atkal dienu. Tā šis ritms pastāv nemainīgi kopš 

dienas, kad Dievs radīja debesis un Zemi. Dievs savā spēkā izveidoja izplatījumu, kas 

atšķīra ūdeņus, kuri bija zem izplatījuma. Tā bija otrā radīšanas diena. 

Dieva Vārds visā darbojās kā Radītāja spēks un likums. Ar debess un Zemes 

radīšanas brīdi visā sāka darboties Dieva likums un Dieva Vārda spēks. Mēs visi 

dzīvojam Dievā un esam pakļauti Dieva darbībai mūsos. Ja kāds tic Dievam un dzīvo pēc 

Dieva likumiem, tad viņu aptver Dieva labvēlība un mīlestība. Ja kāds Dievu neklausa, 

tad viņš ir ārpus Dieva labvēlības, viņš ir pats par sevi kā bārenis. 

Ar Dieva Vārda spēku trešajā radīšanas dienā ūdeni zem izplatījuma saplūda 

vienkopus un tika atšķirta zeme no ūdeņiem. Mēs zinām, ka Dieva spēkā turas ūdens 

okeānos, jūrās, ezeros un upēs. Dieva spēkā ūdeņi tek virs un zem zemes. Šis Dieva 

noteiktais ūdens tecējuma ritms ir absolūts. Ūdens ir zemes dzīvās asinis, kas rit, pulsē un 

visā ienes dzīvībai nepieciešamo saturu. 

Ūdens ir dzīvā Dieva sastāvdaļa, kas mūsos veido dzīvības procesus. Ūdens 

daudzuma koncentrācija visā radītajā ir dažāda, bet absolūti nepieciešama. Jā, pat klintī, 

kurā mitruma gandrīz nav, tomēr vissmalkākajā matērijas līmenī ūdens pastāv, un tas 

veido dzīvu savienojumu, lai arī klints būtu dzīva. Ja tajā mitruma daudzums izsīkst, tā 

sāk plaisāt un sabirst. Līdzīgi ir arī ar akmeni. Ūdens pastāv matērijas vissmalkākajās 

formās, kuras ar mikroskopu nav saskatāmas. 

Ūdens ir Dieva neredzamā dvaša, ko Dievs sūtīja pār Zemi, lai uz tās būtu

mitrums, arī atmosfērā. 

Tad Dievs radīja zāli, stādus, kokus un sēklas, lai viss dabā vairotos. Dievs ielika 

visā radītajā dabā dzīvīgu ritmu, kas mainās un pastāv vēl šodien. Mēs esam pieraduši pie 

Dieva radītā ritma dabā, jo arī mēs esam Dieva radīti un varam dzīvot vienotā dzīves 

ritmā. 

Ceturtajā radīšanas dienā Dievs radīja spīdekļus debess izplatījumā, lai tie 

nošķirtu dienu no nakts. Šie Dieva radītie spīdekli tapa par zīmēm, kas sadala laiku 

dienās un gados. 

Debess izplatījumā spīdekli Dievam tapa radīti pēc Zemes radīšanas. Tātad Saule, 

Mēness un zvaigznes ir tikai Dieva radīti spīdekļi, kas tapa pēc Zemes radīšanas. Kāpēc 

cilvēks domā, ka izplatījumā ārpus Saules sistēmas redzamās tāltālās zvaigznes ir saules 

vai planētas? Tie ir tikai spīdekļi. 

Jūs zālē varat sakārt daudz lampu un gaismas ķermeņu, tie tad būs gaismas 

spīdekļi. Tāpat ari debesīs redzat Dievam zināmā kārtībā radītos spīdekļus. Cilvēkam tīk 

izvēlēties plato, sevis veidoto viltus ceļu. Bet patiesais ir šaurais, kurš ir aptverams ar 

Bībeles Patiesības vārdiem. 

Un mēs redzam Sauli un Mēnesi, ko Dievs ir radījis, un Dievs to spožumu var ari 

izmainīt. Tāpat arī zvaigznes — to stiprumi var sakustēties, jo viss notiek dzīvā Dieva 

spēkā. 

Piektajā radīšanas dienā Dievs ūdenī radīja dzīvo radību pulkus un debesīs — 

putnus, lai tie zem debess izplatījuma lidotu pār zemi. Dieva Vārds visā darbojās ar 

radīšanas spēku, un visā radītajā darbojās dzīvā Dieva likumi. Katrā radījumā Dievs 

ielika savu nodomu. Dievs radīja ari lielos jūras zvērus un dzīvniekus, kas rāpo un pilda 

ūdeņus. Un Dievs radīja tos katru pēc savas kārtas. Pār visu nāca Dieva svētība, lai Dieva 

Svētais Gars visu radīto vadītu. Tā itin viss ir pakļauts Dieva Svētā Gara darbībai. 

Neviens putns, neviena zivs nav izsalkusi, jo par visām dzīvajām radībām gādā Dieva 

Svētais Gars. 

Sestajā radīšanas dienā Dievs no zemes radīja dzīvniekus, katru pēc savas kārtas, 

lopus, rāpuļus un meža zvērus, arī katru pēc savas kārtas. 

No zemes Dievs tas Kungs izveidoja arī cilvēku un iedvesa viņa nāsīs dzīvības 

dvašu. Ikvienā cilvēkā plūsmo dzīvā Dieva dzīvības dvaša, ar kuras spēku cilvēks ir dzīva 

būtne. 

Dievs cilvēku radīja pēc sava tēla un līdzības. Un Dievs cilvēkam ir devis varu 

valdīt pār zivīm jūrā un pār putniem debesis, pār lopiem un pār visu zemi, un visiem 

rāpuļiem. Atcerieties, tas viss mums no Dieva dots kopš pirmā cilvēka radīšanas dienas. 

Mēs tagad zinām, ka Dievs debesīs nav tikai gaisma un mīlestība, bet Dievs ir izskatā 

līdzīgs cilvēkam — milzīgā spēkā un varenībā. Nav iespējams salīdzināt cilvēku un 

Dievu citādi, kā vien pēc tēla un līdzības. Mēs zinām, ka esam līdzīgi mūsu Debesu 

Tēvam. Dieva Dēls dzima miesā un apstiprināja šo Patiesību — cilvēks ir radīts pēc 

Dieva tēla un līdzības. 

Tad Dievs tas Kungs no cietā miegā gulošā cilvēka izņēma vienu sānkaulu un no 

tā izveidoja sievieti. Vīrs un sieva tika radīti no vienas miesas, tāpēc vīrs atstāj savu tēvu 

un māti, pieķeras savai sievai un tie top par vienu miesu. No vienas miesas, no debesīm 

nākuši, vīrs un sieva, dzimstot uz Zemes, tad precoties veido vienu ģimeni. Ja Dievs šos 

cilvēkus savieno, tad tie kļūst par vienu veselu. 

Dievs svētīja cilvēkus, un ar Dieva svētību cilvēki ir dzīvi un dzīvo. Mūsu dzīvība

miesā pastāv, pateicoties Dieva svētībai. Dieva svētība mūsos var vairoties, ja mēs 

atzīstam Dievu kā mūsu Radītāju. Dievs atdeva Zemi cilvēkiem un deva spēju valdīt pār 

zivīm jūrā, putniem gaisā un visiem dzīvniekiem. 

Cilvēkam no Dieva dots ir viss, lai tas pasaulē spētu eksistēt. Dievs devis augus, 

kas nogatavina sēklu, kokus, kas nes augļus ar savu sēklu, un tos mēs izmantojam pārtikā. 

Dievs gādā arī par zemes zvēriem un putniem gaisā, kā arī par rāpuļiem. Tiem visiem 

barības ir pietiekoši. 

Dievs septītajā dienā atpūtās no sava darba un iesvētīja septīto dienu par svētu 

dienu. Mēs zinām, ka nedēļas septītajai dienai ir Dieva svētība, lai katrs cilvēks varētu 

atpūsties no saviem darbiem un svētdienā saņemtu Dieva svētību jaunajai darba nedēļai. 

Pirmie cilvēki bija Ādams un Ieva. Dievs dēstīja dārzu Ēdenē un lika izaugt no 

zemes visādiem kokiem. Tos bija jauki skatīt un no tiem bija patīkami augļus baudīt. Tā 

pirmie cilvēki dzīvoja Ēdenes dārzā, un Dievs viņiem bija blakām. 

Dievs dārza vidū bija iedēstījis dzīvības koku un laba un ļauna atzīšanas koku. 

Dievs teica cilvēkiem savu gribu, atjaudams ēst no visiem dārza kokiem, tikai no laba un 

ļauna atzīšanas koka neļaudams ēst. Dievs blakām Ādamam bija veidojis visādus lauka 

zvērus un putnus, likdams viņiem iet pie cilvēka, un vērojis, kā cilvēks tos nosauks. 

Visviltīgākā no visiem lauka zvēriem bija čūska. Dievs čūskā bija ielicis kārdinājumu, 

līdzīgu grēkam. Jā, grēks ir čūskas kārdinājumam līdzīgs, kas bieži vien cilvēku ievilina 

neceļos. Ja cilvēks ir vājš, tad viņš krīt grēka kārdinājumā. 

Tā arī Ieva pēc čūskas kārdinājuma krita grēkā un ņēma no laba un ļauna 

atzīšanas koka augli, to ēda un deva arī Ādamam, un viņš arī ēda. Tas bija pirmais 

cilvēku grēka darbs uz Zemes. No šā brīža cilvēka miesā iemitinājās grēks, un tur tas mīt 

vēl šodien. Ja cilvēks pakļaujas savas miesas kārdinājumam, tad viņš krīt grēkā. Miesas 

darbi ir grēka darbi, un tā tas bijis kopš pirmo cilvēku grēkā krišanas. 

Ar grēkā krišanas brīdi pārtrūka dzīvā saikne starp Dievu un cilvēkiem, jo viņu 

grēks tai bija par šķērsli. Nepaklausīga, grēcīga miesa nevar dzīvot kopā ar Dievu. Tā 

nevar sadzīvot arī ar paša cilvēka garu. 

Tā sākās cilvēku atpakaļceļš pie sava gara un pie Dieva. Lai cilvēks atgrieztos pie 

Dieva, viņam ir jāatbrīvojas no grēka. Tikai no grēka brīvs cilvēks var atkal dzīvot kopā 

ar Dievu. 

Grēku piedošana pasaulē nākusi caur Jēzu Kristu. Tātad atgriešanās pie Dieva ir 

iespējama vienīgi caur Jēzu Kristu, caur bauslību un grēku piedošanu. 

Ar grēkā krišanas mirkli Ādams un Ieva savu miesu saistīja ar grēku un pasauli. 

Cilvēks, krītot grēkā, zaudē saikni ar Dievu, jo grēks cilvēku piesaista pasaulei. Jo vairāk 

cilvēks grēko, jo ciešāka saikne veidojas ar visu pasaulīgo, un vienlaicīgi viņš zaudē 

saikni ar savu garu un ar Dievu. Grēcīgā cilvēkā Dievs nevar atklāties. 

Tātad ar šo pirmo Ādama un Ievas grēku cilvēks zaudēja iespēju dzīvot kopā ar 

Dievu Ēdenes dārzā. Dievs nolādēja Zemi Ādama grēka dēļ un noteica tam, grūti 

strādājot, maizi ēst visu mūžu. Un Ievai Dievs noteica sāpēs bērnus dzemdēt un viņas 

nopūtas vairot. Jo Dievs bija liedzis cilvēkam ēst no dzīvības koka, lai viņš nekļūtu 

mūžīgs un nedzīvotu mūžīgi. 

Dievs izraidīja Ādamu kopā ar Ievu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no 

kuras pats bija ņemts. Ādams un Ieva apmetās austrumos no Ēdenes dārza, un ķerubi ar 

atvēzta zobena liesmu apsargāja ceļu uz dzīvības koku. 

Ādams atzina Ievu, savu sievu, un tā dzemdēja Kainu. Viņa pēc tam dzemdēja arī

Ābelu. Ābels kļuva par avju ganu, bet Kains kļuva par zemkopi. Reiz Kains aiz skaudības 

cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva (40. gs. pr. Kr.). Par šo noziegumu Kains tika 

nolādēts zemes virsū, un tā vairs turpmāk nedeva viņam savu spēku. 

Dievs pielika Kainam īpašu zīmi, lai viņu kāds nenokautu. Un Kains aizgāja no 

Dieva acīm, dzīvoja austrumos no Ēdenes un atzina savu sievu. Tā dzemdēja Ēnohu. 

Ēnoha mūžs bija trīs simti sešdesmit pieci gadi, viņš dzemdināja dēlus un meitas. 

Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu, un tad viņa pēkšņi vairs nebija, jo Dievs viņu 

ņēma pie sevis. Ēnohs bija pirmais cilvēks uz Zemes, kuru Dievs šādi paņēma pie sevis, 

tāpat kā vēlāk pravieti Eliju. 

Kad Ēnoham bija sešdesmit pieci gadi, viņš dzemdināja Metuzālu (3317. g. pr. 

Kr.), un Metuzāla mūžs bija deviņsimt sešdesmit deviņi gadi. 

Metuzāls dzemdināja Lamehu (3130. g. pr. Kr.), un Lameha mūžs bija septiņsimt 

septiņdesmit septiņi gadi. 

Lamehs dzemdināja Nou (2948. g. pr. Kr.). 

Noa pieci simti gadu vecumā dzemdināja dēlus Jafetu, Šemu (2446. g. pr. Kr.) un 

Hamu. 

Cilvēki sāka vairoties un piepildīja Zemi. Un Dievs noteica cilvēka dzīves garumu 

uz Zemes — simt divdesmit gadus. 

Cilvēku vidū zēla Jaunums. Grēks viņus dzina uz ļaunu. Dievam tas nepatika, un 

Viņš nolēma visus cilvēkus sodīt. Tikai Noa ar ģimeni atrada žēlastību Dieva acīs. Noa 

bija taisns un nevainojams, jo staigāja Dieva ceļus. 

Cilvēki Dieva priekšā bija izvirtuši un pilni varas darbu. Viņu miesa bija grēku 

pārņemta. Un cilvēkos Jaunums ņēma virsroku pār labajiem darbiem. Grēka darbi bija 

viņus padarījuši par grēka vergiem. Ļaunumu pasaulē vairs nevarēja apturēt, kā vien ar šo 

cilvēku izdeldēšanu no zemes virsas. Dievs paglāba vienīgi Nou un viņa ģimeni, lai no 

viņiem dzimtu miesā šķīsti cilvēki. Grēcīga miesa nevar dzemdēt šķīstu miesu. Cilvēka 

gars, nācis no debesīm, grēcīgā miesā var nosmakt un iznīkt. 

Dievs lika Noam, lai taisa šķirstu no sveķainiem skuju kokiem garumā trīssimt, 

platumā piecdesmit un augstumā trīsdesmit olektis (24. gs. pr. Kr.). Dievs pavēstīja, ka 

Viņš liks nākt lieliem ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, 

kam vien ir dzīvības dvaša. 

Ar Nou Dievs noslēdza derību un teica, lai šķirstā līdz ar viņu ieiet Noas sieva, 

dēli un viņu sievas, lai līdzi šķirstā paņem no visiem dzīvniekiem, no katras radības pa 

divi: tēviņu un mātīti. Dievs lika paņemt līdzi arī no putniem pēc viņu kārtas, no lopiem 

pēc viņu kārtas, kā arī ēdamā krājumus, lai visiem būtu pietiekami. Noa darīja, kā Dievs 

lika. 

Noa bija seši simti gadus vecs, kad lielie ūdensplūdi sākās zemes virsū (2348. g. 

pr. Kr. jeb 1656. g. kopš radīšanas). 

Dieva noliktajā dienā pārplūda lielo dzelmju avoti un tika atvērti debesu logi. 

Lietus pār Zemi lija četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Kā Dievs debesis un Zemi 

radīja, tā ari ūdensplūdus Dievs savā spēkā sūtīja pār Zemi, lai izdeldētu cilvēku 

ļaunumu, lai pēc plūdiem zeme, cilvēki, dzīvnieki un putni būtu šķīsti. 

Plūdi pieņēmās spēkā simts piecdesmit dienas. Viss, kam bija dzīvības dvaša, 

nobeidzās, dzīvi palika vienīgi Noa un visi, kas bija ar viņu šķirstā. 

Tad Dievs lika pār Zemi pūst vējam, un ūdeņi kritās, aizvērās debesu logi, un 

mitējās līt lietus. Ūdeņi notecēja un izsīka. Tad Dievs lika Noam un visiem līdz ar viņu

iziet no šķirsta. 

Noa uzcēla Dievam altāri. Un Dievs noslēdza derību ar cilvēkiem uz Zemes, ka 

turpmāk dzīvā radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un grēku plūdi vairs Zemi 

nemaitās. Dievs lika varavīksni padebešos, lai tā būtu par derības zīme starp Dievu un 

pasauli. 

Ja ieraugāt pie debesīm varavīksni, tad atcerieties, ka tā ir Dieva derības zīme, ar 

kuru tas Kungs atgādina par sevi un šo derību! Varavīksne — tā ir dzīvā Dieva derības 

zīme. Varavīksne — tā ir atgādinājums par Dieva Vārda spēku un ikviena Dieva 

apsolījuma piepildījumu. Ko Dievs teica Noam, tas piepildījās. Ko Dievs ir teicis par 

Jēzus Kristus atnākšanas dienu, arī tas piepildīsies. 

Vecā Derība ir Dieva liecība par darbiem, ko tas Kungs ir paveicis cilvēku vidū. 

Dieva Vārdam ir likuma spēks, kurš nav grozāms. Tas noteikti piepildīsies. Tveriet 

ikvienu Dieva Vārdu, ko tas Kungs uz Zemes ir sūtījis, stiprinieties ar šiem Dieva 

Vārdiem. Debesu Tēvs gādā, lai ikviens, kas Dievu atzīst, būtu stiprs. Liecība par Vecās 

un Jaunās Derības Patiesību ir ielikta ikviena cilvēka garā. Ja jūs ticēsiet Dieva Vārdiem, 

tad jūsos šī liecība tiks atvērta, tad jūs varēsiet smelt no Dieva Patiesības avota un jūsu 

sirdīs būs miers par laiku, kas tuvojas. 

Viss Noas mūžs bija deviņsimt piecdesmit gadi. Dievs sūtīja Noas dēlus uz trijiem 

kontinentiem — Šemu uz Āziju, Hamu uz Āfriku un Jafetu uz Eiropu, kur vairojās viņu 

ģimenes un bija kupls viņu pēcnācēju pulks. 

Pasaules ūdensplūdi notika pirms divtūkstoš trīssimt četrdesmit astoņiem gadiem 

pirms mūsu ēras un tūkstoš sešsimt piecdesmit sešus gadus pēc Ādama un Ievas 

radīšanas. 

Visā pasaulē toreiz bija viena valoda. Un tad vietā, ko sauca par Bābeli un kur 

cilvēki bija sākuši celt torni, kas iesniegtos debesīs un darītu tos varenus, kādu dienu 

Dievs sajauca cilvēku valodas un izklīdināja tos pa visu zemes virsu (23. gs. pr. Kr.). 

Kopš tā laika pasaulē katra tauta runā savā valodā. Ikvienu valodu ir devis Dievs, un arī 

tautas un nācijas ir tapušas pēc Dieva gribas un nodoma. 

Visu pasaulē dzīvojošo tautu un nāciju skaits atbilst debesu pašauju skaitam, 

kuras Dievs debesīs ir radījis. Cilvēks pēc dzīves kādā no debesu pasaulēm nonāk kādā 

Dieva radītajā dvēseļu pasaulē. Tad pēc Dieva nodoma šis cilvēks dzimst miesā uz Zemes 

un nonāk tajā valstī un tautā, kuras cilvēku vairums ir dzīvojuši vienā un tajā pašā debesu 

pasaulē. Jo lielāka valsts, jo pastāv lielāka iespēja, ka tajā dzīvo dažādu debesu pasauļu 

iemītnieki. 

Pasaulē vērojams asimilācijas process, kura rezultātā tautas saplūst un veidojas 

kopēja kultūra, tiek runāts kopējā valodā. Katrai valodai ir sava īpatnība un arī savs 

enerģētiskais līmenis. Tādām valodām kā angļu, krievu, franču un daudzām citām ir 

augsts enerģētiskais līmenis. Tas nozīmē, ka katra šo valodu vārda skanējums ir plašs un 

visaptverošs — viens vārds spēj saturēt vairāk gara līmeņa informācijas. 

Vārds dzimst cilvēka garā un dvēselē, tad tiek izrunāts un ir dzirdams pasaulē. Ar 

dažādu valodu tapšanu Dievs pasauli sašķēla tautās un nācijās, lai visā turpmākajā 

cilvēces likteņgaitā tas Kungs varētu piepildīt savu nodomu un noslēpumu. 

Kā Dievs cilvēku valodas sajauca un viņus izklīdināja, tā Jēzus Kristus taisnīgajā 

tiesā atkal visus vienos. Garā cilvēki runā vienā Dieva dotajā valodā, kas saprotama kā 

cilvēkiem, tā arī eņģeļiem. 

Pagāja gadu simti. Tad dzima Ābrams (1996. g. pr. Kr.). Viņš ņēma sievu, kuras

vārds bija Sara. Dievs uzrunāja Ābramu un lika viņam iziet no savas zemes, no savas 

cilts, no savām mājām un doties uz Dieva norādīto zemi. Līdz ar viņu izgāja Ābrama 

sieva Sara un brāļa dēls Lats. Un tie aizgāja uz Kānaāna zemi. Dievs parādījās Ābramam 

un sacīja, ka šo zemi dos viņa pēctečiem un ka viņam būs tikpat daudz pēcnācēju, cik 

zvaigžņu debesīs. Ābrams paļāvās uz savu Kungu, un tas Kungs apsolīja, ka Sārai, kura 

bija neauglīga, piedzims dēls. 

Pasaulē divu pilsētu — Sodomas un Gomoras — apgrēcība bija ļoti liela un 

smaga. Lats bija apmeties Sodomas pievārtē. Pie viņa nonāca divi eņģeļi, un viņš tos 

uzņēma, bet pilsētas vīri aplenca namu un Latam uzmācās ar varu. Pilsētas iedzīvotāji 

grima grēkā. Un Dievs bija licis šo pilsētu nopostīt. Dieva eņģeļi izveda Latu, viņa sievu 

un abas meitas no pilsētas ārā. 

Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru. Un Viņš nopostīja šīs 

pilsēta un visus iedzīvotājus, un arī zemes augus. Eņģeļi Latam, viņa sievai un meitām 

piekodināja, lai, ejot projām no pilsētas, tikai atpakaļ neskatās. Lata sieva tomēr atskatījās 

un kļuva par sāls stabu (1898.g.pr.Kr.). 

Dievam nepaklausīgiem cilvēkiem ir viens ceļš – uz pazušanu. Grēks cilvēkus 

dzen nāvē. Patiesība par Sodomu un Gomoru ir mācība visai cilvēcei. Bezdievji un grēka 

pilni cilvēki iet bojā. 

Tāpēc meklējiet tā Kunga Vārdus, lasiet un ticiet visām patiesajām liecībām, ko 

Dievs ar savu Vārdu pasaulē ir devis! 

Dieva varenība ir bezgalīga, un Dieva taisnīgums ir pilnīgs. Tikai Dievam 

paklausīgie cilvēki izdzīvos. 

Ticiet Jēzus Kristus vārdam, un jūs tiksiet glābti, kā Lats ar meitām tika paglābti 

no Sodomas drausmīgā gala! 

Ābramam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad Dievs slēdza derību ar Ābramu un 

sacīja viņam (I Mozus 17:4-7): 

Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu 

turpmāk nebūs saukt: Ābrams, bet tavam vārdam būs būt Ābrahāms, jo par daudzu tautu 

tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, daudzām tautām un ķēniņiem 

būs nākt no tavām miesām. Un Es uzcelšu savu derību starp sevi un starp tevi un taviem 

pēcnācējiem, kas nāks pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību, un būšu par Dievu tev 

un taviem pēctečiem pēc tevis. 

Un Dievs teica Ābrahāmam (19. gs. pr. Kr.): 

Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraj, bet Sara lai ir viņas vārds. Jo Es to 

svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un valstu 

ķēniņi celsies no tās. (I Mozus 17:15,16) 

Dievs svētīja un vairoja Ābrahāma pēcnācējus. 

Ābrahāmam dzima īzāks, īzākam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jūda un viņa 

brāļi, Jūdam dzima Ferecs, Ferecam dzima Hecrons, Hecronam dzima Ārāms, Aramam 

dzima Aminadabs, Aminadabam dzima Nahšons, Nahšonam dzima Salmons, Salmonam 

dzima Boāss, Boāsam dzima Obeds, Obedam dzima Isaja, īsajam dzima ķēniņš Dāvids, 

Dāvidam dzima Salamans, Salamanam dzima Rehabeāms, Rehabeāmam dzima Abijs, 

Abijam dzima Asa, Asam dzima Jošafats, Jošafatam dzima Jorāms, Jorāmam dzima 

Usija, Usijam dzima Jotāms, Jotāmam dzima Ahass, Ahasam dzima Hiskijs, Hiskijam 

dzima Manase, Manasem dzima Amons, Amonam dzima Josijs, Josijam, Bābeles trimdas 

laikā, dzima Jehonja, Jehonjam dzima Sealtiēls, Sealtiēlam dzima Zerubābels,

Zerubābelam dzima Abihuds, Abihudam dzima Eljakims, Eljakimam dzima Azurs, 

Azuram dzima Cadoks, Cadokam dzima Jakīna, Jakīnam dzima Ēlihuds, Ēlihudam dzima 

Ēleāzars, Ēleāzaram dzima Matans, Mata-nam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jāzeps, 

vīrs Marijai, no kuras piedzimis Jēzus Kristus. 

Tā ir Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilmes grāmata (skat. 

pielikumu). 

Dāvida dzimta ir Dieva dzimta, un pēc Ābrahāma Dievs pasaulē ir sējis 

divpadsmit ciltis. No šīm ciltīm Dievs ir atzinis par saviem kalpiem simts četrdesmit 

četrus tūkstošus no visām Israēla bērnu ciltīm. 

No Jūdas cilts apzīmogoti divpadsmit tūkstoši, no Rūbena cilts divpadsmit 

tūkstoši, no Gada cilts divpadsmit tūkstoši, no Ašera cilts divpadsmit tūkstoši, no Naftala 

cilts divpadsmit tūkstoši, no Manases cilts divpadsmit tūkstoši, no Simeona cilts 

divpadsmit tūkstoši, no Levija cilts divpadsmit tūkstoši, no Isašara cilts divpadsmit 

tūkstoši, no Zebulona cilts divpadsmit tūkstoši, no Jāzepa cilts divpadsmit tūkstoši, no 

Benjamiņa cilts divpadsmit tūkstoši. 

Tie ir tie, kuri, dzīvodami uz Zemes, atzina, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ar 

savu ticību darbos apliecināja uzticību Dievam, dzīvodami dažādās zemēs un dažādās 

tautās. Pats sākums Israēla bērnu ciltīm ir likts no Ābrahāma, un šo cilvēku skaits ir 

bezgalīgi liels, bet tikai simt četrdesmit četriem tūkstošiem no divpadsmit ciltīm būs dots 

dzīvot kopā ar Dievu. Pārējiem ticīgajiem no visām ciltīm, no visām tautām būs jānāk 

Jēzus Kristus priekšā, un Dieva Dēls par katru spriedīs taisnīgu tiesu. Neviens nepaliks 

bez taisnās tiesas sprieduma, un tas, kam būs dota dzīvība, dzīvos jaunās Dieva radītās 

pasaulēs, mācīsies mīlēt Dievu, un Dieva bērni būs šīm tautām un ciltīm par priesteriem. 

Bet bezdievjiem, liekuļiem, slepkavām un meliem būs vieta uguns un sēra jūrā. 

Kā pār Sodomu un Gomoru Dievs izlēja sēru un uguni un tās tika izdeldētas kopā ar 

visiem, kas tajās dzīvoja, tāpat arī bezdievji tiks atšķirti no ticīgo vidus un izdeldēti no 

zemes virsas. 

Dievam ticīgajam cilvēkam būs iespēja iepazīt Dievu, apgūt Dieva Patiesību un 

iemācīties īsteni mīlēt Dievu to Kungu. 

Dievs katru cilvēku pārbauda, cik viņš, dzīvojot uz Zemes, ir uzticīgs Dievam. 

Šeit ir tik daudz maldu ceļu. Israēla bērnu ciltstēvu Ābrahāmu Dievs arī pārbaudīja, 

likdams sagatavoties upurēt savu mīļo dēlu Īzāku, kurš bija vēl pavisam jauns. Ābrahāms 

klausīja Dievu un, sāpēs lūzdams, veda dēlu uz upurēšanas vietu. Kad Ābrahāms jau bija 

pacēlis nazi, lai savu dēlu nogalinātu, Dieva eņģelis viņa roku apstādināja un sauca, lai 

nenodarot tam it nekā. 

Dievs novērtēja Ābrahāma uzticību. Dievam nav vajadzīgi cilvēku upuri, bet 

Dievam ir tiesības katra ticību pārbaudīt visdažādākajos veidos. Un jūs nemaz nezināt, 

kurā mirklī Dievs jūsu uzticību pārbaudīs. Šis pārbaudījums var likties neloģisks un 

prātam neaptverams, bet tas būs tāds, kādu katram cilvēkam Dievs ir nolicis. Tas visā 

dzīvē var būt tikai viens un svarīgākais, tāpat kā Ābrahāmam. Tāpēc esiet modri un 

gatavi apliecināt ticību Dievam! Ir arī mazāki ikdienas ticības apliecinājumi Dievam, bet 

galvenais tomēr ir tas uzticības apliecinājums, kurš dzīvē ir visnozīmīgākais. 

Īzākam dzima Jēkabs (18. gs. pr. Kr.). Jēkabam dzima divpadsmit dēli (18. gs. pr. 

Kr.). Jēkaba dēli kļuva par Israēla tautas cilšu tēviem. Jo Dievs Jēkabu svētīja un deva 

tam vārdu Israēls. 

No visiem saviem dēliem Jēkabs visvairāk mīlēja Jāzepu. Jāzepa brāļi par to viņu

ienīda un nodevīgi pārdeva viņu tirgotājiem, kuri devās uz Ēģipti. Tur, nepamatoti un 

negodīgi apvainots, Jāzeps tika iemests cietumā. Atrodoties cietumā, viņš izskaidroja 

divu faraona galma viru sapņus, kuri ari bija apcietināti. Reiz viņš izskaidroja arī paša 

faraona sapņus, jo Jāzepam tas bija no paša Dieva dots. Jāzeps faraonam pavēstīja, ka 

gaidāmi septiņi bagātīgas ražas gadi, kuriem sekos septiņi bada gadi. Un faraons iecēla 

Jāzepu par visas Ēģiptes pārvaldnieku un deva viņam varu un lielu godu. 

Ja cilvēks redz pravietisku sapni, kas ir no Dieva, tad tas piepildīsies. Pasaulē 

šobrīd daudzi ticīgie cilvēki redz pravietiskus sapņus. Sapņi, kuri ir nākuši no Dieva kā 

atklāsmes, ir tik spēcīgi, ka tos nevar aizmirst. Dievs ar sapņiem dod ziņu un liecību par 

laikiem, kas gaidāmi. 

Jāzepa skaidrojumi faraona sapņiem piepildījās. Pēc septiņiem gadiem bads skāra 

visas zemes, tikai Ēģiptē bija tikusi iekrāta labība. Ēģiptē glābiņu lūdza arī Jāzepa brāļi. 

Un Dievs pavēlēja Jēkabam vest visu savu saimi uz Ēģipti pie Jāzepa un solīja tautu 

izvest atpakaļ uz apsolīto zemi. Dievs ik dienu savu tautu veda pa tā Kunga noliktajiem 

ceļiem. 

Neviens nevar izmainīt Dieva tautas likteņus, jo tos vada pats Debesu Tēvs. Arī 

katru cilvēku vada Dievs. Bezdievis tiek ielikts īpašos apstākļos, un pār viņu Dieva 

labvēlības nav. Uz viņa ir uzlikta Dieva dusmu zīme, jo tas Dievam nav pievērsies. 

Katru ticīgo vada Dieva Svētais Gars un Dieva eņģeļi. Un Dievam ticīgu cilvēku 

apspīd Dieva labvēlības gaisma. Tāpēc staigājiet Dieva noliktos ceļus, ticiet Jēzum 

Kristum, un jūs tapsiet glābti! 

Israēla tauta Ēģiptē vairojās ļoti lieliem pulkiem un pieņēmās varā. Kad Jāzeps un 

viņa brāļi jau bija miruši, Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu un viņa darbiem 

neko nezināja. Ēģiptieši sāka Israēla bērnus kalpināt, darot viņu dzīvi ar grūtiem darbiem 

sūru. Bet, jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie izplatījās un pieņēmās spēkā. Pēdīgi faraons 

pavēlēja tautai, lai visus israēliešu zēnus, kas piedzimst, iemet upē. 

Kāds Levija cilts vīrietis ņēma par sievu vienu no šīs cilts meitām. Sieva kļuva 

grūta un dzemdēja dēlu. 

Māte slēpa mazuli trīs mēnešus. Kad vairs nevarēja noslēpt, tad pagatavoja šķirstu 

no niedrēm, ielika tanī bērnu un nolika niedrēs upes krastmalā. Faraona meita nāca uz 

upi, lai peldētos, un ieraudzīja šķirstu. Faraona meita iežēlojās par bērnu un izglāba tam 

dzīvību. Kad bērns bija paaudzies, faraona meita viņu nosauca par Mozu. 

Mozus pieaudzis redzēja, cik smagos spaidos bija viņa īstie tautas brāli. Tiem 

palīdzēt gribēdams, Mozus sakaitināja faraonu un pats bija spiests bēgt. Četrdesmit gadus 

Mozus dzīvoja kā gans, pavadot tuksnesī ilgas vientulības dienas. Reiz, kad Mozus ganīja 

avis, viņam parādījās tā Kunga eņģelis uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma. Viņš 

redzēja, ka ērkšķu krūms deg ugunīs, bet nesadeg. Mozu uzrunāja tas Kungs un teica, ka 

ir nolaidies uz Zemes, lai paglābtu savu tautu no Ēģiptes spaidiem un aizvestu to uz 

auglīgām zemēm. Dievs sūtīja Mozu pie faraona un Israēla tautas, lai to izvestu no 

Ēģiptes. 

Mozum parādījās tas Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, visu dzīvo Dievs, 

un Dieva spēks garus gadus bija ar Mozu. 

Ticiet tam, ka Dievs cilvēkam var atklāties, un ticiet tam, ka Dievs nevienu ticīgo 

nav pametis! Ticiet, un jums taps dots, jo šis irtas laiks, kad ir jātic tā, kā ticēja Mozus, 

kas izveda Israēla tautu no Ēģiptes un veda to pa Dieva noliktajiem ceļiem. Tikai ticība 

Jēzum Kristum jūs šodien darīs stiprus. Mozus savus Dieva dotos darbus izpildīja. Tagad

kārta ir jūsu ticībai un jūsu darbiem! 

Dievs lika Mozum pavēstīt Israēla tautai, ka Dievs to atpestīs. Tad Mozus devās 

pie faraona un lūdza atļauju Israēla tautai atstāt valsti. Taču faraons nepiekrita. Dievs bija 

ar Mozu un liecināja faraonam par to ar brīnumu darbiem, uzsūtot ļaudīm vairākas 

šausmīgas likstas. Dievs pats faraona sirdi bija nocietinājis, un, tikko briesmas bija 

atsauktas, tas ikreiz mainīja savu lēmumu un atkal aizliedza Israēla tautai atstāt Ēģipti. 

Un notika, ka Dievs caur Mozu darīja brīnumu brīnumus. Dzīvību nesošie Nīlas 

ūdeņi pārvērtās sārtās asinīs. Tad nāca varžu, odu un indīgu kukaiņu masveida 

uzbrukumi. Faraona sirds pēc katra Dieva brīnumdarba atkal nocietinājās, un viņš Mozus 

lūgumus tomēr neuzklausīja. Pēc deviņām neaptveramām sērgām Mozus brīdināja 

faraonu par desmito visbriesmīgāko nelaimi. Kādā naktī bija jāmirst ikvienam ēģiptiešu 

ģimenes pirmdzimtajam. 

Lai šajā naktī Israēla tauta paglābtos no nāves postošā spēka, ikvienai israēliešu 

ģimenei bija jāveic īpaši sagatavošanās darbi — jānokauj jērs un ar tā asinīm jāapziež 

savas mājas durvju stabi un palodā. Tas simboliski nozīmēja, ka pirmdzimtā vietā ir 

ziedota jēra dzīvība. Savās mājās bija jāgatavo īpaša maltīte — uz uguns cepta jēra gāja, 

neraudzēta maize un rūgtas zāles. Tas tika veikts slepeni no ēģiptiešiem. 

Un nāve ienāca katrā ēģiptiešu namā un paņēma ikvienu pirmdzimto. Tai naktī 

Ēģipti piepildīja vaimanas un raudas. Faraons atsauca Mozu un lika Mozum Israēla tautu 

vest prom. Tā Dievs ar savu spēku izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, kurtie bija 

uzturējušies gadu simtus, un vadīja uz zemi, kuru tautai bija apsolījis. 

Dievs piepilda katru savu solījumu un piepildīs arī Pastarajā dienā. Dievs ar savu 

spēku atšķirs ticīgo no bezdievja un augšāmcels izredzētos, pa divpadsmit tūkstoši 

cilvēku no visām divpadsmit Israēla ciltīm. Taisnajiem ceļš ved caur taisno tiesu un tad 

uz dzīvošanu Dieva radītajās pasaulēs. Bet neticīgajiem vieta būs degošā uguns un sēra 

jūrā. 

Atcerieties, ka Dievs savu varenību ir rādījis caur Mozu! Jūs tagad zināt, cik 

precīzi ir jāizpilda ikviens norādījums, ko Dievs caur pravieti dod savai tautai. Katrs 

Dieva Vārds ir ar lielu likuma spēku. Lata sieva nepaklausīja, atskatījās uz Sodomu un 

tapa pārvērsta par sāls stabu. 

Allaž jāatceras, ka Dieva Vārdu nevajag apspriest, bet jāizpilda tā, kā to noteicis 

Dievs. 

Vecajā Derībā aprakstītie notikumi ir Patiesība, un katram ticīgajam ir jāmācās 

pildīt Dieva baušļus un norādījumus tieši tā, kā tie rakstīti. Lai cilvēks izdzīvotu, nekādu 

atkāpju no Bībeles vārdiem nedrīkst būt! 

Dieva Vārds ir Patiesība ar absolūtu spēku pilnīgi visā. Viscietāko akmeni vai 

dimantu ir loti grūti slīpēt, bet tas tomēr ir iespējams. Bet Dieva Vārdu izmainīt nav 

iespējams, jo tas savā darbībā un spēkā ir absolūts, tas nāk no Dieva — visa Radītāja. 

Tāpēc mācieties no patiesi vēsturiskajiem faktiem, kā Dievs savu tautu veda pa 

Dieva paklausības ceļiem, kā tā klausīja un kas notika, ja neklausīja. Ikviens, kas Dievu 

neklausa, zaudē sevi un saņem pelnīto algu. Ir jāmācās būt Dievam paklausīgam, tad 

visas lietas jums no Dieva tiks dotas! Gudrais mācās no citu kļūdām. Pētīsim tālāk 

patiesos notikumus no Dieva tautas piedzīvojumiem, kuri aprakstīti Vecajā Derībā. 

Dievs bija un ir ar savu tautu ik brīdi. Israēla tautu Dievs veda uz apsolīto zemi. 

Viņiem tomēr sekoja faraona armija, kas strauji tuvojās israēliešu milzīgajam pūlim. Tas 

Kungs savu tautu izglāba. Pēc Dieva pavēles Mozus pacēla zizli pār jūru, un spēcīgs vējš

atpūta ūdeni atpakaļ, un ūdens pāršķēlās, darot jūru par sauszemi. Israēla bērni iegāja 

jūras vidū sausām kājām un to pārgāja. 

Dieva eņģelis ar mākoņa stabu bija nošķīris ēģiptiešus no israēliešiem. Kad 

ēģiptiešu karaspēks sekoja bēgļu pulkam, Dievs atgrieza jūras ūdeņus vietā, tā 

nogremdējot visu lielo karaspēku, kas bija dzinies pakaļ Israēla tautai. Tā Israēla ļaudis 

redzēja lielo darbu, ko Dievs viņu labā bija darījis, un ticēja tam Kungam un Viņa kalpam 

Mozum. Un viņi dziedāja slavas dziesmas tam Kungam. 

Atcerieties arī jūs, ka Dievs savu tautu, kas Viņam tic, nepametīs un piepildīs tos 

apsolījumus, kuri ir rakstīti Bībele! Tā diena tuvojas, kad pie debesīm parādīsies Cilvēka 

Dēla zīme un nāks Dieva Dēls no debešu padebešiem ar lielu spēku un godību. Tad Jēzus 

Kristus izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūni, tie pulcēs Viņa izredzētos no četriem vējiem, 

no viena debess gala līdz otram. 

Mozus Israēla tautu veda pa tuksnesi uz Sinaja kalnu. Dievs pats bija par ceļvedi 

savai tautai un kā mākoņa stabs dienā vai kā uguns stabs naktī slīdēja viņiem pa priekšu. 

Bet tuksnesī Israēla bērni sāka kurnēt par to, ka nebija vairs to labumu, kādus bija ēduši 

Ēģiptē. 

Tad Dievs tautai sūtīja maizi no debesīm. No rīta, kad rasa sāka nozust, tad 

tuksnesi klāja smalka zvīņveidīga viela, gluži tik smalka kā sarma virs zemes. Tā bija 

maize, ko Dievs tika tautai devis par barību. Katram bija jāsalasa debesu maize tik, lai 

pietiktu līdz rītam. Tā ik rītu Israēla tauta tuksnesī salasīja debesu maizi, cik varēja apēst, 

bet, tikko saule iesildīja zemi, viela izkusa. Un ļaudis sauca šo vielu par mannu. 

Svētdiena bija sabats, un tanī dienā tuksnesī maizes nebija. Bet pirms sabata visi debesu 

maizi salasīja divtik, lai pietiktu svētdienai. Tā Dievs gādāja par savu tautu visus gadus, 

ko tā klejoja tuksnesī. 

Tāpēc ziniet, ka arī pārjums šodien gādā Dievs, lai jums visa ikdienā pietiktu. 

Nekrājiet rītdienai un ilgam laikam uz priekšu, jo iekrātais bojāsies. Vairāk paļaujieties 

uz to Kungu, tad jums visa būs gana! Svaigs ēdiens dod vislielāko spēku. 

Arī debesīs pēc augšāmcelšanās katrs Dieva bērns katru mēnesi saņems savu augli 

no dzīvības koka, un tā lapas tautām būs par dziedināšanu. Cilvēkam viss top dots no 

Dieva, tāpēc lai ir jūsu paļāvība un pateicība par visu tam Kungam! 

Trešajā mēnesi pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes tauta nonāca Sinaja 

tuksnesī un tur kalna pakājē cēla nometni. Mozus uzkāpa kalnā, un Dievs viņu uzrunāja, 

pavēstīdams, ka Israēla tauta būs svēta tauta un Dieva īpašums visu tautu vidū. Mozus to 

darīja zināmu tautai un to izveda ārā no nometnes pretī Dievam, un visi nostājās kalna 

pakājē. 

Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca ugunī, un viss kalns loti trīcēja. Bazūnes 

skaņas pieņēmās spēkā. Mozus runāja, un Dievs viņam atbildēja pērkonā. 

Un Dievs sacīja visus šos vārdus, teikdams: 

„Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu 

nama. 

Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. 

Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas 

ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. 

Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs 

Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas

Mani ienīst, 

Un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus 

baušļus. 

Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās 

nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā. 

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 

Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. 

Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev 

nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, 

nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešniekam, kas ir tavos vārtos. 

Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs 

atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, 

lai tā būtu svēta. 

Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs 



Tev nebūs laulību pārkāpt. 


Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. 

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz 

viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam 

tuvākam pieder." 

Kad visa tauta redzēja pērkonu, zibeņus un dzirdēja bazūņu skaņas, un redzēja 

kalnu kūpam, tad tauta, to vērodama, bēga un nostājās iztālēm. 

(II Mozus 20:1-18) 

Israēla ļaudis paši bija redzējuši, kā Dievs tika runājis uz viņiem. Dievs noteica 

veselu virkni likumu, kuri Israēla tautai bija jāpilda. 

Šodien visu Dieva likumu pamats ir šie desmit baušļi, kurus Dievs savai tautai 

deva caur Mozu, un divi augstākie baušļi — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko —, kurus 

mums pasaulē deva Jēzus Kristus. 

Mums ir jāpilda visi Dieva baušļi, tikai tad mēs varam tikt pestīti. Neviens 

bauslības burts nav izmainīts. Kādam liekas, ka Dieva baušļi ir ļoti stingri. Cilvēkam tīk 

visu sagrozīt pēc sava prāta. Dieva baušļi ir visaugstākais Dieva likums mums visiem, tos 

nevar grozīt un tie netiks izmainīti līdz pasaules galam. 

Tagad, kad esam izlasījuši šos baušļus, pildīsim tos, jo citādi neviens nevar tikt 

pestīts! Tikai baušļu pildīšana dod iespēju izvairīties no grēkiem. Lai katra jūsu diena tiek 

pavadīta Dieva bauslībā un mīlestībā, tad Dieva gaisma spīdēs pār jums un dos ikdienai 

nepieciešamo spēku! 

Septītā diena ir sabats, tai ir jābūt svētai. Septītajai nedējas dienai ir jābūt pilnīgai 

atpūtas dienai. Ja kāds svētdienā dara kādu darbu, tam jātop izdeldētam no tautas vidus. 

Ikvienam, kas sabata dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāds ir Dieva likums, kā 

teikts Bībelē. 

Dieva tautai svētdiena ir jātur svēta. Tā ir mūžīgā derības zīme no paaudzes uz 

paaudzi starp Dievu un Israēla bērniem.

Ja jums tīk svētdienā strādāt, tad ziniet, ka tā ir jūsu grēcīgās miesas vēlme. 

Apslāpējiet šo miesas iegribu, jo grēks cilvēkā dzemdē nāvi! Izpildiet Dieva Derību, ko 

tas Kungs ar mums ir noslēdzis! Ja jūs svētdienā strādājat, tad ziniet, ka jūsu gars no tā 

ļoti cieš, jo tas pakāpeniski mirst! 

Svētdienas darbam nav Dieva svētības, un arī jūsu miesa nesaņem Dieva svētību 

visai nākamajai nedēļai. Dieva Derība ir svēta, un tā mums it visiem ir jāpilda! 

Dievs Sinaja kalnā Mozum deva divas liecības plāksnes — akmens plāksnes, kas 

bija Dieva pirksta aprakstītas. 

Tajā pašā laikā, kamēr Mozus uzklausīja Dievu Sinaja kalnā un tur kavējās, kalna 

pakājē tauta savā neprātā darīja lielu grēku — no zelta rotām izlēja zelta teju, pienesa tam 

pateicības upurus, ēda, dzēra un līksmojās. Un Dievs iedegās dusmās par tautas grēkiem. 

Mozus nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokās. Tās bija abās pusēs 

aprakstītas. Un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs. 

Mozus nonāca nometnē un ieraudzīja zelta teļu un līksmo dejošanu. Mozus 

iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos. Viņš sagrāba zelta teju, 

sadedzināja to ugunī, sagrūda to smalkos putekjos, kurus izkaisīja pa ūdens virsu. Un šo 

ūdeni deva dzert Israēla bērniem. 

Tad Mozus aicināja pie sevis tos, kuri vēlējās kalpot tam Kungam. Bet pārējie 

palika nošķirti no Mozus un pēc Dieva pavēles tika apkauti. Tanī dienā krita ap trīs 

tūkstoši viru. 

Grēcīga tauta Dievu nespēj klausīt. Līdzīgi notiks arī Pastarajā dienā, kad degošā 

uguns un sēra jūrā metīs ikvienu, kurš Dievu nav klausījis. Mūžīgās ciešanās mirs katrs, 

kurš nebūs iemantojis Dieva uzticības zīmi — baltu krustu uz pieres. 

Tad Mozus no jauna griezās pie tā Kunga un izlūdzās Dievam piedošanu par 

tautas grēkiem. 

Un Dievs nolaidās mākoņu stabā un sarunājās ar Mozu tā, kā kāds sarunājas ar 

savu draugu. Dievs veda īsraēla tautu uz Ābrahāmam, Izākam un Jēkabam apsolīto zemi 

un sūtīja savu eņģeli pa priekšu, kurš gādāja, lai apsolītā zeme tiktu atbrīvota. 

Tas Kungs Mozum vēlreiz lika izkalt divas akmens plāksnes, tādas pat kā 

iepriekšējās. Mozus izkala divas amens plāksnes un kāpa Sinaja kalnā. Tas Kungs 

nolaidās mākonī un nostājās viņa priekšā. Dievs slēdza Derību ar Mozu un Israēlu. 

Mozus kalnā uzturējās četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Maizi viņš neēda un ūdeni 

nedzēra. 

Dievs uzrakstīja uz akmens plāksnēm desmit derības vārdus. Mozum, nokāpjot no 

kalna, rokās bija abas derības plāksnes un viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar 

Dievu. Mozus tautai pavēstīja Dieva vārdus, ko tas Kungs bija pavēlējis izpildīt. 

Mozus pildīja ikvienu tā Kunga pavēli un darīja to zināmu savai tautai. Mēs 

varam no pravieša Mozus mācīties uzticību un paļāvību tā Kunga Vārdam. 

Vecajā un Jaunajā Derībā sniegta liecība, ka Dievs ir runājis uz savu tautu un ar 

katru uzrunu īsraēla tautā iemājoja Dieva Vārds. Tagad tas ir mūsos tik, cik mēs esam 

spējuši to uztvert. Dieva tauta šobrīd ir izkaisīta pa visu Zemi, tā dzīvo dažādās valstīs un 

vairo citu tautu ticību. 

Tāds ir Dieva tautas darbs — vairot ticību Dievam citu tautu vidū. Tas, kurš tic uz 

Jēzu Kristu, tas ar Dieva Svēto Garu un Dieva spēkā spēj pasaulē ienest Dieva Vārdu, kas 

ļaudīs tika iesēts šajos daudzajos gadu tūkstošos. Ja cilvēks Dieva Vārdu sirdī ir 

pieņēmis, tad Dieva Vārds viņā nepazūd, tad viņš Dieva Vārdus var darīt zināmus

daudziem cilvēkiem. 

Lai jūsos Dieva Vārds ir dzīvs un lai tas skan pasaulē daudzu tautu vidū! Lai 

Dieva gaisma, kas ir jūsos, spīd arī pār daudzu citu cilvēku sirdīm! Esiet bagāti Dieva 

mīlestībā un mīliet savus tuvākos, jo tā jūs varat palīdzēt cilvēkiem! Lai jūsu mīlestība uz 

Jēzu Kristu aug lielumā, jo Dieva Dēls jums ir devis visu nepieciešamo, lai jūs tiktu 

augšāmcelti lielajā dienā... 

Tad Dievs pavēlēja Mozum uzcelt saiešanas telti un tanī novietot derības šķirstu, 

uzstādīt upuru altāri, novietot mazgājamo trauku starp saiešanas telti un altāri. Pēc tam 

Dievs Mozum lika svētīt mājokļa sienas un visus piederumus, lai tie būtu svēti. Mozus 

visu darīja tā, kā tas Kungs to viņam bija noteicis. Katram Israēla bērnam, ja viņš gribēja 

staigāt Dieva ceļus, bija jāpilda Dieva prasības, tāpat kā tās pildīja Mozus. 

Dievs Mozu uzrunāja un teica vārdus, kas Mozum un visai tautai jāpilda, lai 

Dievs būtu ar viņiem. 

Arī ikvienam no mums ir jāpilda viss, ko Dievs caur Jēzu Kristu un praviešiem ir 

teicis. Galvenais mūsu ticības ceļā ir Dieva baušļu pildīšana. Ja kāds domā, ka ticībā 

pietiek tikai ar vārdiem vien, tad viņš kļūdās. Ticība ir jāapliecina ar Dieva baušļu 

pildīšanu darbos dienu dienā! 

Dievs savai tautai caur Mozu deva daudzus norādījumus, un tikai tas, kurš tos 

pildīja un negrēkoja, kļuva stiprāks ticībā uz Dievu. Tas bija Dieva tautas gara izaugsmes 

sākuma periods, kad ikviens, kurš pildīja visu, ko Dievs bija savai tautai noteicis, ieguva 

ticības spēku. Dieva norādījumi attiecās uz visdažādākajiem darbiem un lietām, uz svētku 

svinēšanu, upurēšanu un rituāliem, kā arī sadzīvi. 

Cilvēka gars zina Dieva pavēles un prasības, tāpēc cilvēkam ir jāiemācās saklausīt 

sava gara sirdsbalsi. Tā viņu nekļūdīgi izvedīs pa visiem dzīves ceļiem... 

Un pienāca laiks, kad Dievs Mozum lika Israēla ļaudis uzskaitīt pēc to ciltīm. 

Ļaužu skaits bija krietni pieaudzis. Uz katru Israēla bērnu bija stingras Dieva prasības. Tā 

pieauga arī Israēla tautas spēks. Un visu to kopskaits, kas varēja iet karapulkos, bija 

sešsimt trīs tūkstoši piecsimt piecdesmit. 

Dievs runāja uz Mozu un lika viņam izsūtīt vīrus, kas izlūko Kānaāna zemi, to 

zemi, kuru Dievs savai tautai bija apsolījis. Vīri no Kānaāna zemes izlūkošanas atgriezās 

pēc četrdesmit dienām. Tie bija redzējuši, ka zeme ir bagāta — tur tek trekns piens un 

medus, ir daudz augļu, bet tauta tur ir stipra un pilsētas ir pamatīgi nocietinātas. Un 

Dievam nepaklausīgie vīri par šo zemi izlaida nelabu slavu. Israēla bērni, to dzirdot, atkal 

kurnēja pret Mozu un otru pravieti, Mozus brāli Āronu, sūrodamies, ka pametuši Ēģiptes 

labumus. 

Tie, kas bija nostājušies pret Dievu un Mozu, kas bija neslavu cēluši apsolītajai 

zemei, par nepaklausību piepešā nāvē nomira tā Kunga priekšā. Jo Dievs arvien atdalīja 

Dievam paklausīgos cilvēkus no Dievam nepaklausīgajiem, lai Israēla tautā neizplatītos 

grēka un nepakļāvības sērga. 

Tāpat arī Korahs, Dātans un Abirāms pulcināja ļaudis un kūdīja pret Mozu un 

Āronu. Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, sacīdams, lai viņi atkāpjas no 

nepaklausīgajiem, jo tos zeme acumirklī aprīs. Un tā arī notika — zeme, uz kuras stāvēja 

dumpīgie vīri un viņu saimes, pāršķēlās, un tie dzīvi nogrima ellē ar visu savu mantu. Un 

no tā Kunga izšāvās uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus. 

Dievs daudzkārtīgi no Israēla tautas atšķīra nepakļāvīgos vīrus, lai tautā 

nevairotos grēcīgo un nepaklausīgo skaits. No tā seciniet, cik daudz pūļu Dievam ir

jāpieliek, lai cilvēkus iemācītu pildīt Dieva baušļus un lai tie negrēkotu. 

Arī šobrīd ir tas laiks, kad Dievs vēlas atgriezt visus cilvēkus ticībā un paļāvībā 

tam Kungam. Jā, ir cits gadu tūkstotis, bet cilvēks pēc pasaulīgās būtības jau daudz 

nemainās. Tas dzimst, dzīvo, līdz mirstot atstāj šo pasauli. 

Bet vai cilvēkā ir augusi ticība un paklausība Dievam? Analizējiet arī paši, cik 

pilnīgi jūs pildāt Dieva baušļus? Vai jūsos ir vēlēšanās būt paļāvīgiem uz Dievu? Dievs 

zina visu par katru cilvēku, jo ir solījis nenovērst savas acis ne no viena, kurš dzīvo uz 

Zemes. Jūs vēl nezināt Dieva spriedumu, bet atcerieties, ka taisnās tiesas diena pienāks, 

jo Dievs to ir apsolījis! 

Lasot Veco Derību, jūs varat pārliecināties, ka katrs Dieva solījums ir tapis 

piepildīts. Un arī taps piepildīts. No tā mācieties, ka taisnās tiesas stunda nāks un atdalīs 

ticīgo no neticīgā, līdzīgi kā tas notika laikā, kad Mozus nokāpa no Sinaja kalna. Savā 

pusē viņš aicināja ticīgos, bet neticīgie pēc Dieva gribas tika apkauti. Uz Israēla tautu 

caur Mozu un Āronu runāja tas Kungs un sūtīja savus eņģeļus, lai Israēls būtu Dievam 

paklausīga tauta. Tagad ziniet — ja jūs Dievam klausāt un ticat Dieva Vārdam, tad jūs 

esat no Dieva tautas. Un Dievs jūs vada ar Svēto Garu. 

Ja kādā mīt Dieva nepaklausības gars, tad dzeniet to projām, jo jūsu apgrēcība ir 

par traucēkli, lai Dievs jūs pieņemtu par savu bērnu. 

Pirmsākumā Dievs radīja cilvēkus vienādus garā. Tad no visa pulka izvēlējās tos, 

kuri Dievam ticēja un bija paklausīgi. No ticīgajiem Dievs izveidoja Israēla tautu, un lika 

cerību, ka tā savu Kungu klausīs. 

Pārējie cilvēki ir ceļā uz ticību, lai kādreiz Dievs arī viņus pievienotu savai tautai. 

Dieva tauta ir Dievam paklausīga tauta. Israēla tauta mīt pasaulē un debesīs, tā ir izkaisīta 

citu tautu vidū, lai arī pārējās pievērstu ticībai un paklausībai Dievam. 

Israēls—tā nav konkrēta tauta vai nācija uz Zemes. Israēls — tā ir Dieva tauta. 

Tai pirmsākums likts no Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba, un tālāk no paaudzes uz paaudzi tā 

turpinās cilvēku tūkstošos. 

Dieva tauta atzīst Jēzu Kristu, tic Dieva Dēlam un gaida Viņa atnākšanu. Debesu 

Tēvs visu varu kā debesīs, tā arī uz Zemes ir nodevis Jēzum Kristum, un caur Viņu nāks 

tā Kunga lielā diena. Lai Dieva tautas paļāvība ir uz Dieva Dēlu Jēzu Kristu! 

Un tas Kungs nodeva apsolīto Kānaāna zemi Israēla tautai un vēlēja, lai ļaudis to 

nepadarītu par nešķīstu zemi. Tas Kungs lika savai tautai vairoties vēl tūkstoškārt, 

salīdzinot ar to skaitu, kāds tolaik bija. Un tā arī notika. 

Mozus sasauca visu Israēla tautu un lasīja tiem Dieva likumus, kuri visiem bija 

jāmācās un sīki jāpilda. 

Mēs zinām Dieva baušļus, un tie mums ir jāievēro. Tie ir spēkā vēl šodien un tā 

līdz pasaules galam. Dievs deva arī mīlestības bausli — 

Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas 

dvēseles un ar visu savu spēku. 

Šis bauslis lai jūsu sirdīs ir dzīvs, jo tas nes cilvēkā dzīvības gaismu un dod spēku 

augt viņa garam! 

Dieva bauslības vārdus pieņemiet savās sirdīs, tad Dievs jums dos spēku, lai jūs 

tos spētu pildīt! Dieva likumi ir tikpat dzīvi, cik dzīvi esam mēs. Tie ir visā un visur 

darbojas ar Dieva varenības spēku. 

Dieva baušļi ir jāpilda! Tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam izdzīvot. Bauslības 

pildīšana jūsos ienesīs dzīvības prieku un pavērs ceļu uz mīlestību. Dieva paklausības

cels — tas ir arī Dieva mīlestības ceļš... 

Mozus bija simt divdesmit gadus vecs, un viņa dzīves spēks nebija zudis, kad viņš 

nomira. Bet pirms tam Mozus devās Nebo kalnā, un Dievs viņam rādīja apsolīto zemi, ko 

viņam nebija vēlēts sasniegt. 

Un tas Kungs Mozu apraka ielejā Moāba zemē, bet neviens nezina viņa kapa vietu 

līdz pat šai dienai. Dievs Mozu kā uzticīgu kalpu bija ņēmis pie sevis. Un Israēla tautā 

necēlās cits tāds pravietis kā Mozus, ko Dievs atzinis vaigu vaigā. 

Pēc Mozus nāves tas Kungs runāja ar Jozuu, Mozus palīgu, un vēlēja, lai Jozua 

tagad vada tautu, un Dievs būs ar viņu, tāpat kā bija ar Mozu. Dievs solīja būt ar Jozuu 

visur, kurp vien viņš ietu. Dievs pildīja solījumu, vadīja caur Jozuu Israēla tautu uz 

apsolīto Kānaāna zemi. 

Mums ikvienam ir jāatceras, ka Dievs ir ar ikvienu, kurš Viņu ir atzinis. Dievs ir 

blakām ticīgajam ar Svēto Garu. Dieva solījumam ir absolūts spēks. Israēla tautai bija 

nepieciešams paļāvīgi ticēt un pildīt Dieva norādījumus, ko tas Kungs deva caur Jozuu. 

Tāpat arī ikvienam no jums ir jātic un jāpilda Dieva noteikumi, kas pie jums nonāk ar 

Dieva Vārdu. Tad Dieva Svētais Gars jūs izvedīs pa pareizo ceļu un jūs sveiki un veseli 

sagaidīsiet Jēzus Kristus atnākšanas dienu. 

Lasot Veco Derību, jūs ievērojāt, cik pilnīgi tas Kungs pārvaldīja savu tautu, to 

izvedot no Ēģiptes, vadot pa tuksnesi un aizvedot uz apsolīto Kānaāna zemi. Jūs 

atceraties, kā, izejot no Ēģiptes, Israēla tautas priekšā Dievs pašķīra jūru. Un tā tapa 

kājām pārejama. Ēģiptiešu karaspēka priekšā jūras ūdeņi atkal saklāvās. Un visi kara 

pulki gāja bojā jūras dzelmē. 

Arī Jardānas upes ūdeņus Israēla tautas priekšā Dievs pašķīra, lai ļaudis varētu to 

pāriet. Upe mutuļoja, un pavasara palu ūdens spēks bija liels. Jozua klausīja Dieva 

norādījumiem, un tauta tos pildīja. Priesteri ar derības šķirstu gāja pa priekšu, un, kad tie 

iebrida Jardānas upes ūdeņos, tās tecējums augšpus straumes apstājās. Tur ūdens krājās 

kā lielā aizsprostā, bet lejpusē — izsīka. Israēla tauta pārgāja upi pa sausumu, tāpat kā 

reiz šķērsoja Sarkano jūru, izejot no Ēģiptes. 

Dievs ar šo liecību stiprināja savu tautu, lai ļaudis ticētu, ka tas Kungs ir viņu vidū 

un ka Viņš neatvairāmi izdzīs kānaānie-šus no Israēlam apsolītās zemes. 

No tā mācieties, ka Dievs ir mušu vidū un Dievam ticīgos cilvēkus vada Dieva 

Svētais Gars! Stiprinieties šajā grūtajā laikā un paļaujieties uz Jēzu Kristu! 

Četrdesmit gadus Israēla tauta bija staigājusi tuksnesī, līdz visi karotāji, kas bija 

izgājuši no Ēģiptes, apmira — jo tie nebija klausījuši tā Kunga balsij. Tagad viņu vietā 

bija stājušies viņu dēli, lai sasniegtu zemi, kas tēvu tēviem apsolīta. 

Ticiet Dieva lielo darbu liecībai, kuru tas Kungs pasaulē ir veicis! Ticiet, ka 

ikvienu patiesu kristieti Dievs vadīs pa pareizo dzīves ceļu! Ir nepieciešama jūsu ticība, 

ticība un vēlreiz ticība Dieva Vārdam, un arī paļāvība, paļāvība un vēlreiz paļāvība uz 

Jēzu Kristu šodien, rīt un tā līdz Viņa lielajai atnākšanas dienai. 

Tāpēc tveriet pēc Dieva liecības, ko tas Kungs ir devis cilvēkiem Vecajā un 

Jaunajā Derībā! Svēto Rakstu vārdi jums lai ir par stiprinājumu! Un Dieva Vārdi, kas 

nākuši pasaulē, lai ir par gaismu jūsu sirdīs! Tikai Dieva Vārdu spēks jums dāvās sirds 

ticību, paļāvību un mīlestību. Jūsu gars loti tiecas pēc patiesajiem Dieva Vārdiem. Tāpēc 

atveriet savas sirdis Jēzus Kristus un Viņa vārdu priekšā! Lai Jēzus Kristus vārds skan 

jūsu sirdīs ar mīlestību, mīlestību un vēlreiz mīlestību! 

Jozuam un Israēla tautai bija jāieņem pilsēta Jērika, kas bija ārkārtīgi labi

nocietināta. Dievs pavēlēja Jozuam veikt dīvainu rituālu — sešas dienas pēc kārtas viņa 

kareivjiem reizi dienā bija jāsoļo apkārt nocietinātajai pilsētai. Pirmie gāja bruņoti 

karavīri, aiz viņiem septiņi priesteri, kas nepārtraukti pūta āžu ragu taures. Aiz tiem 

sekoja derības šķirsts, kuru nesa priesteri, un tad gāja vēl viena karavīru grupa. Sešas 

dienas procesijas vīriem bija jāiet apkārt pilsētai klusējot, bet septītajā dienā pēc septiņu 

reižu apiešanas apkārt pilsētai priesteri garāk pūta taures un tauta no visa spēka kliedza. 

Dieva spēkā pilsētas mūri sagruva, un kareivji varēja netraucēti ieņemt pilsētu ar 

visiem tās iedzīvotājiem. Kānaāna zemes ieņemšana bija Dieva gādības rezultāts. Dievs 

savu apsolījumu piepildīja un tautai deva bagātīgo zemi. 

Kānaāniešu zemes ciltis bija grēka pilnas. Tās pielūdza dažādus elku dievus, kas 

tika uzskatīti par zemes aizbildņiem un kurus simbolizēja vērša vai čūskas tēli. Ciematos 

bija svētnīcas, kurās tika upurēti dzīvnieki, raža un reizēm pat bērni. 

Platais cejš, grēka ceļš miesai ir liels kārdinājums, tāpēc arī israēlieši pakāpeniski 

Kānaāna zemē sāka apmeklēt baāla svētnīcas un pildīt viltus dievu ceremonijas. 

Tikai Dieva spēks un Jozua uzticība Dievam deva iespēju noturēt Israēla tautu pie 

ticības tam Kungam. Pēc uzvaras pār Kānaāna zemes ciltīm Jozua sadalīja iekaroto zemi 

starp Israēla ciltīm. Katrai ciltij bija jāaizstāv tai ierādītā teritorija, un Dievs bija ar Israēla 

tautu. 

Neviens vārds nepalika nepiepildīts no visiem svētīgajiem solījumiem, ko tas 

Kungs Israēla tautai bija devis. Viss īstenojās. 

Arī šodien pasaulē ir daudz viltus pielūgsmes elku un dievību. To reliģiskie rituāli 

cilvēkiem liekas vilinoši un pievilcīgi. Un diemžēl daudz laužu arī mūsdienās staigā šos 

viltus ticības ceļus. Dievs ir viens, un ir dota viena Patiesība ar Vecās un Jaunās Derības 

vārdiem. Ja kāds nevēlas dzirdēt Patiesību, tad tāda cilvēka tiešām ir žēl. 

Teiksim katram bezdievim Dieva Vārdus, lai tie pievēršas patiesajai Dieva ticībai! 

Dievs savus bērnus arī šobrīd vada, tāpat kā ieejot un dzīvojot Kānaāna zemē, lai tie 

nekristu grēkā. Arī jūs, Dievam ticīgie, turieties pie Jēzus Kristus un neļaujieties viltus 

ticības kārdinājumam! 

Elku un dievību pielūgsmes ceļš ir bruģēts ar pasaulīgām bagātībām. Bet tās taču 

vienā mirklī zudīs! Tāpēc turieties pie debesu bagātībām, kuras nezudīs nekad, kuras 

jums piederēs mūžīgi! Debesu bagātības — gara augļus — var sakrāt tikai uz Zemes, 

tāpēc izmantojiet šo iespēju, kas katram cilvēkam tiek dota! Nekurniet, ja tas Kungs 

uzliek kādu pārbaudījumu! Tam tā jābūt, jo tikai ciešanās un pārbaudījumu brīžos jūs 

varat apliecināt uzticību tam Kungam. Esiet stipri ticībā, kā stipri savā ticībā un darbos 

bija Dieva uzticamie kalpi Mozus un Jozua! 

Kad Jozua un pēc krietna laika arī visi vecaji, kas bija redzējuši it visus tā Kunga 

lielos darbus, tika piepulcināti saviem tēviem debesīs, tad Israēla tautas jaunā paaudze 

darīja to, kas Dievam nepatika, — viņi kalpoja baāliem. Viņi atstāja to Kungu un sekoja 

citiem dieviem, tiem dieviem, kurus pielūdza vietējās ciltis. Tā Kunga bardzība iedegās 

pret Israēlu, un Viņš nodeva tautu laupītāju rokās. Un tauta nonāca lielās bēdās. 

Tad Dievs tautā iecēla savus soģus-glābējus, kuri to atsvabināja no laupītājiem un 

taisnīgi vadīja ļaudis. Bet tauta neklausīja arī soģiem un pielūdza svešus dievus. Kad 

Dievs bija ar soģiem, tad tauta tika no ienaidniekiem glābta. Bet, tiklīdz soģis nomira, 

ļaudis no jauna pievērsās saviem ļaunajiem darbiem, un Dievs atkal tautai uzsūtīja 

dažādas likstas. 

No tā jūs varat mācīties — kamēr cilvēks vai tauta dzīvo ar Dievu un klausa savu

Dievu to Kungu, tikmēr Dievs tautu vada un dod visu nepieciešamo. Ja kāds Dieva 

likumus nepilda, tad arī tas Kungs vairs nesūta pār viņu Svēto Garu. 

Kad Israēla bērni atkal piesauca to Kungu, tad Viņš tautai deva jaunu soģi, ar kuru 

bija tā Kunga Gars, un tauta tika glābta no ienaidniekiem uz ilgiem gadiem. 

Tāpēc, kad jūs patiesi un no sirds Dievam lūgsiet, tad jums taps dots Svētais Gars. 

Dievs savus bērnus neatstāj, tikai pats cilvēks nedrīkst atkāpties no ticības Dievam. 

Daudzos rodas šaubas par Dieva esamību vai Dieva iespējām. Ir stingri jātic, ka 

jūsos ir dzīvība, kura nemirst pēc šīs zemes dzīves. Ja jūs tam ticat, tad ziniet, ka jūsu 

dzīvība ir Dieva noslēpums, bet reizē arī bagātība, kas nākusi no Dieva tā Kunga! Kā 

mūsu dzīvība pieder Dievam, tā arī mūsu miesa un itin viss, kas ir apkārt, pieder Dievam 

visa Radītājam. Dievs stiprinās mūsu ticību un aizdzīs projām šaubas, kā to izdarīja arī ar 

soģi Gideonu. 

Gideonam parādījās tā Kunga eņģelis un sacīja, ka tas Kungs ir ar viņu. Gideons, 

lai gan tika uzcēlis altāri tam Kungam, nespēja pilnīgi noticēt, ka Dievs viņu izraudzījies 

par Israēla glābēju, un lūdza, lai Dievs to apliecina ar pasaulīgu liecību. 

Gideons izklāja aitas vilnas cirpumu uz klona un lūdza Dievam šādu liecību — ja 

rasa no rīta būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad viņš 

zinās, ka Dievs ir nolēmis atpestīt Israēlu tieši ar viņa roku. No rīta Gideons pārliecinājās, 

ka rasa ir tikai uz vilnas, un no šā cirpuma izspieda veselu kausu ūdens. Gideonam ticības 

joprojām pietrūka, un viņš Dievam lūdza atkārtot apliecinājumu, tikai otrādi — vilna lai 

paliek sausa, bet rasa lai ir uz zemes klāja. Tajā naktī tā arī notika, un Gideons vairs 

nešaubījās, ka Dievs ir ar viņu. 

Jūs arī, šķiet, vēlētos gūt pierādījumus par Dieva esamību. Tomēr Dievs šādus 

lielus apliecinājumus parāda tikai tiem praviešiem, caur kuriem Viņš pasaulē piepilda 

savu nodomu. Pārējiem netiek liegti mazāki, varbūt grūtāk pamanāmi apliecinājumi par 

Dieva esamību. Bet jums toties ir dota ticība. 

Tam, kurš pilda Dieva baušļus, Dievs dāvā ticību, un ticības spēkā viss ir 

iespējams. Pildiet Dieva baušļus, un visas pārējās lietas jums tiks piemestas klāt! 

Gideons, Dieva vadīts, uzvarēja un satrieca Midianu, kas bija Israēlu apspiedis smagus 

septiņus gadus. Un zemei atkal bija miers četrdesmit gadus. 

Ari jūs, ja dzīvosiet ticībā un paļāvībā uz to Kungu, uzvarēsiet un iegūsiet dzīvību 

debesīs... 

Soģu laikā bija ari kāds Dieva izredzētais, vārdā Simsons (12. gs. pr. Kr.), kas tika 

iesvētīts Dieva darbiem jau kopš dzimšanas. Un viņš tiesāja Israēlā filistiešu konflikta 

laikā divdesmit gadus. Simsons bija apveltīts ar pārdabisku fizisku spēku, kas saistījās ar 

Dieva dotu noslēpumu. Ja nocirptu viņa matus, tad Dieva spēks, kas bija viņā, pazustu. 

Reiz savu noslēpumu Simsons pārgalvīgi atklāja iemīļotajai Delīlai. Viņa Simsonu 

nodevīgi iemidzināja, tad pasauca kādu vīru, kurš nogrieza Simsona matiem septiņas 

cirtas. Arto brīdi Dieva spēks Simsonu atstāja. Tad filistieši Simsonu sagrāba, nežēlīgi 

izdūra viņam acis un iekala važās. Simsona mati cietumā pamazām atauga, un pie viņa 

atgriezās tā Kunga spēks. 

Filistieši svinēja lielus svētkus savam dievam par godu un nodomāja izsmiet 

sagūstīto Simsonu. Tie lika izvest Simsonu no cietuma, lai par viņu paņirgātos, un 

nostādīja to divu stabu starpā. Simsons piesauca to Kungu un lūdza, lai Jauj kaut par 

vienu no viņa izdurtajām acīm atriebties filistiešiem. 

Viņš aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem balstījās nams, pilns ļaužu, un tos

sasvēra. Dieva spēks atkal bija ar Simsonu. Nams sagāzās pār grēcīgo filistiešu pūli un 

saspieda. Dieva spēkā viss ir iespējams. 

Tāpēc ziniet, ka Dievs jūs var apveltīt ar lielu spēku! Jābūt tikai stipriem savā 

ticībā un paļāvībā uz to Kungu. Šī liecība par Simsonu ir Dieva Vārds jums, lai jūs ticētu, 

ka Dieva Svētā Gara spēks var nākt pār ikvienu, kurš patiesi un no sirds tic Dievam. 

Dieva spēks cilvēkā var būt ļoti liels un dažādi izpausties. Tā var but garīga atklāsme, tas 

var būt mīlestības spēks vai arī cilvēka fiziskās iespējas. 

Ticiet, un jums taps dots! Ticiet, ka viskritiskākajā brīdī Dievs jūs nepametīs, tikai 

ticība jūsos tad lai ir pilnīga! Cik svaru kausā būs ticības, tik Dievs jums tajā mirklī arī 

dos, un cik jūsos vēl būs atlicis neticības, tik jums taps atņemts no tā, ko Dievs dos. Jūsu 

ticība lai ir jūsu bagātība! 

Soģu laikā dzīvoja Boāss, kas ņēma par sievu Rūti, kura bija moābiete. Rute ticēja 

Dievam. Boāsam un Rutei piedzima dēls, kuru nosauca vārdā Obeds (13. gs. pr. Kr.). 

Vēlāk Obedam dzima Isaja (12. gs. pr. Kr.), un īsajam dzima Dāvids — nākamais ķēniņš 

Dāvids (1085. g. pr. Kr.). 

No tā seciniet, ka Israēla bērni šodien pasaulē dzīvo daudzās un dažādās tautās. 

Dieva bērni ir patiesi Dievam uzticīgi cilvēki. 

Ne miesa, kas ir grēcīga, var būt Dieva tauta, bet gan Dieva radītais cilvēka gars ir 

daļa no Israēla tautas. Tikai cilvēka gars un vienīgi gars var iemantot Debesu Valstību un 

dzīvot kopā ar Dievu. Tāpēc nešķirojiet ļaudis pēc tautības, bet vienojieties visi kopīgā 

ticībā uz Jēzu Kristu! 

Tikai tas, kurš tic Dieva Dēlam un tic arī dzīvajam Kristus vārdam, tikai tas var 

iemantot Debesu Valstību Jēzus Kristus atnākšanas dienā. Vērtējiet sevi pēc ticības Dieva 

Dēlam, tad arī zināsiet, vai jūsos Dieva Svētais Gars dzīvo un vai tas darbojas. Cik jūs 

spējat Kristum ticēt, tik jūsos ir dzīvības. Tikai Kristus jums var dod dzīvību, jo Debesu 

Tēvs visu tiesu ir nodevis savam vienpiedzimušajam Dēlam... 

Dieva varā ir sievietes klēpi aizslēgt, lai viņai nebūtu bērnu. Tā bija arī soģu laikā 

ar Annu, jo tas Kungs uz laiku bija aizslēdzis viņas klēpi. Reiz Anna, Šilo svētnīcā Dievu 

lūdzot, deva tam Kungam svētu solījumu — ja Dievs viņai piešķirtu dēlu, tad viņa to 

novēlētu uz visu mūžu kalpošanai tam Kungam. 

Dievs Annas lūgšanu pieminēja. Viņa no sava vīra Elkana kļuva grūta, dzemdēja 

dēlu un nosauca to vārdā Samuēls (12. gs. pr. Kr.). Anna no sirds pateicās Dievam, un 

zēns jau jauns sāka kalpot tam Kungam priestera Ēļa uzraudzībā. Un zēns Samuēls patika 

tam Kungam un arī cilvēkiem. 

Reiz, kad Samuēls gulēja tā Kunga svētnīcā, viņu uzrunāja Dievs, un vārdi, ko 

bija teicis tas Kungs, piepildījās. Un Samuēls pieauga, un Israēls pārliecinājās, ka tagad 

tas Kungs ir ar Samuēlu, ka Samuēls izraudzīts par tā Kunga uzticīgo pravieti. 

Un Samuēls Israēla tautai teica, lai tā atgriežas pie tā Kunga, lai izmet no sava 

vidus svešo tautu dievu un īpaši Aštartes attēlus, tad Dievs paglābs tautu no filistiešiem. 

Israēla tauta klausīja Samuēlu un kalpoja vienīgi Dievam tam Kungam. Un tas Kungs bija 

grūtā brīdī ar savu tautu. 

Pagāja laiks, un Israēla tauta sauca pēc sava ķēniņa. Samuēls paklausīja tā Kunga 

vārdam un, brīdinājis par visām ķēniņa tiesībām, kas var tautai sagādāt drūmas dienas, 

beidzot par ķēniņu iecēla Sauļu, izcilu jaunekli no Benjamiņa cilts. Ķēniņš Sauls savā 

valdīšanas sākumā klausīja tam Kungam, bet ar laiku viņa raksturs mainījās. Saula 

nepaklausība Dievam auga.

Tad Samuēls pēc Dieva gribas no astoņiem Isaja dēliem izvēlējās Dāvidu, pašu 

jaunāko, ņēma eļļas ragu un svaidīja viņu par ķēniņu (1055. g. pr. Kr.). Tā Kunga Gars 

nāca pār Dāvidu un viņā palika arī turpmāk. Ar to pašu mirkli tā Kunga Gars atstāja 

Sauļu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija tā Kunga sūtīts. 

No tā mācieties — ja jūs atkāpsieties no dzīvā Dieva, ar to pašu mirkli no jums 

atkāpsies arī Dieva Svētais Gars! Jā, tikai mirklis nodevīgu šaubu un nepaklausības var 

novest jūs pie smaga zaudējuma — jūsu miesu var atstāt dzīvā Dieva Gars. Bez gara 

miesa ir nedzīva, tā ir tukša, un tad nav vairs tās dzīvības, kas ļautu dzīvot pēc šīs zemes 

dzīves. To var pazaudēt ar atkāpšanos no bauslības un ticības Dievam. 

Tā Kunga Gars bija ar Dāvidu, kad viņš izgāja cīnīties ar filistiešu stiprinieku, 

vārdā Goliāts, kura augums bija sešas olektis un viens sprīdis. Visi Israēla vīri, ieraugot 

viņu, metās bēgt. Kad varenais filistietis ieraudzīja jauno zēnu Dāvidu, viņš to nonievāja. 

Bet Dāvids tā Kunga vārdā stājās pretī Goliātam. Viņš iebāza roku gana tarbā, izņēma no 

turienes paslēpto akmeni un ar lingu laida to Goliātam tieši pierē, un milzis nokrita uz 

mutes pie zemes. Un Dāvids Goliātu pieveica. To redzēdami, filistieši metās bēgt, un 

Israēls tajā kaujā uzvarēja. 

Ja Dievs ir ar cilvēku, tad viņā ir Dieva spēks, kas pasaulē tiek izpausts pēc Dieva 

gribas. Ja jūs būsiet ar Dievu, tad arī Dievs būs ar jums. Dievs jūs aizstāvēs un sargās, jo 

Dievam ticīgais ir tā Kunga bērns... 

Ilgus gadus sarežģītas attiecības pastāvēja starp Dāvidu un Sauļu. Faktiskais 

ķēniņš Sauls Dāvidu gan mīlēja, gan nīda un grasījās nogalēt, bet Dāvids palika viņam 

uzticams. Un daudzas kaujas tika izcīnītas šajos gados, līdz karā ar filistiešiem Sauls un 

viņa dēli gāja bojā. Un Dāvids sēroja un no sirds apraudāja viņus. Tik cēlsirdīgs bija 

Dāvids. 

Pēc Saula nāves par ķēniņu kļuva Dāvids, lai gan karš starp Saula namu un 

Dāvida namu vēl nerimās, un viņš valdīja pār visu Israēla valsti četrdesmit gadus. 

Dievs runāja ar Dāvidu un solīja celt dzimumu, kas nāks no Dāvida, un Dievs 

uzcels namu Dāvida vārdam un nostiprinās viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Un 

Dievs solīja, ka Dāvida nams un ķēniņa Dāvida valstība pastāvēs nešaubīgi un mūžīgi. 

Dāvida dzimta ir Dieva Dāvida dzimtas pirmsākums pasaulē. Jēzus Kristus ir no 

Dāvida dzimtas. Dieva bērni ir no Dāvida dzimtas. Dāvida dzimtas nams tagad ir uzcelts, 

un līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu tas pastāvēs mūžīgi. 

Kristus, Dāvida dēls, ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Katrs cilvēks pēc Jēzus 

Kristus atnākšanas redzēs, ka Bībeles vārdi ir Patiesība, un Dieva tronis debesīs spīdēs 

par mūžīgu gaismu visiem, kas Dieva Dēlu ir atzinuši. 

Jēzus Kristus, Uzticīgais un Patiesais, ir uzvarējis, un galvā tam ir daudzu ķēniņu 

kroņi. Dievs no Dāvida valstības troņa izlies savu valdīšanas gaismu pār visu, kas vien ir 

radīts. 

Dāvids bija ar Dievu, un Dievs bija ar viņu. Un Dāvids uzvarēja visus 

ienaidniekus un izveidoja stipru valsti. 

Dāvids pateicās Dievam un lūdza Viņu šādiem vārdiem 

(II Samuēla22:2-51): 

Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs. 

Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas 

pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani 

atpestī no varmācībām.

Es piesaukšu to Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem 

ienaidniekiem. 

Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja, 

Elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza. 

Savās bailēs es kliedzu pēc tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad 

Viņš sadzirdēja manu balsi sava pilī, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs. 

Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija 

dusmās iededzies; 

Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi 

dzirkstīja no Viņa. 

Viņš nolaida debesis, un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa 

kājām; 

Un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja, un traucās lejup ar vētras spārniem; 

Un tumsu Viņš lika sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi 

bija virs Viņa; 

No spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi. 

Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visaugstākais lika nodārdēt savai 

balsij. 

Un Viņš izmeta savas bultas un izklīdināja savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus 

un tos izbiedēja. 

Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti tā Kunga bardzības 

dēl ar Viņa nāšu dvašu. 

No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku, un Viņš mani satvēra un izvilka no 

lieliem ūdeņiem, 

Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie 

bija varenāki nekā es. 

Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet tas Kungs bija mans atbalsts; 

Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret 

mani. 

Tā tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu 

roku šķīstības, 

Jo es esmu pasargājis tā Kunga ceļus svētus, un neesmu atkritis neuzticībā no 

sava Dieva. 

Visi Viņa tiesas nolikumi ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad 

neesmu atkāpies. 

Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma. 

Un tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs. 

Labajam Tu parādi sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns. 

Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplami dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos. 

Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu. 

Tu, Tu, ak Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu. 

Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu 

lēkt pār mūriem. 

Tiešām, šī Dieva ceļš ir pilnīgs, tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir 

par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa. 

Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu

Dievs? 

Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus. 

Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz saviem 

augstumiem; 

Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu. 

Tu man piešķīri savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu. 

Maniem soliem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krimšļi nav ļodzījušies. 

Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriežos atpakaļ, iekams 

viņus nebiju pilnīgi izdeldējis. 

Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem 

manām kājām. 

Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani 

sacēlušies. 

Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju. 

Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus 

saucienus pie tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja; 

Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas 

netīrumus, un tos es izkaisīju. 

Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku pagānu 

tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo. 

Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus 

vārdus un paklausa man. 

Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām 

nocietinātām pilīm. 

Tas Kungs ir dzīvs, — slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans 

Dievs, manas glābšanas klints, 

Tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām, 

Kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstināja pār 

tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm! 

Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam vārdam es došu 

godu, dziedādams slavas dziesmas, 

Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris savam ķēniņam, un kas Tu esi žēlastību 

parādījis savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi! 

Mums ir jāmācās no Dāvida, kā viņš teica paļauties uz Dievu! Dāvids no Dieva 

baušļiem neatkāpās, un tas Kungs Dāvidam atdarīja pēc taisnības. Dieva ceļš ir pilnīgs. 

Dievs cilvēkā var ielikt savu pilnību. Tas Kungs ir dzīvs, un mums ikvienam ir jāmācās 

paļauties uz to Kungu! 

Mums ir jāmācās no Dāvida dziesmām, kuras mēs varam lasīt psalmos. Katrs 

psalms ir mācību stunda, kā mums lūgt Dievu. Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir Dieva 

vārds! Dziediet tam Kungam slavas dziesmas, jo Viņš drīz nāks! Ar Dieva Vārdu ir 

radītas debesis un Zeme. Dievs pavēlēja, un viss radās. 

Dievs pavēlēs, un ķēniņu Ķēniņš, kungu Kungs Jēzus Kristus nāks pasaulē, lai 

augšāmceltu Dieva bērnus un tiesātu cilvēkus, katru pēc viņa darbiem. 

Dievs savu pilnību izlēja pār ķēniņu Dāvidu, lai pasaulē ienāktu Dieva Vārda 

gaisma, lai taptu Dāvida dzimta, lai pasaulē nāktu Dieva Dēls Dieva spēkā un varā.

Teiciet Dievam slavas dziesmas un kalpojiet tam Kungam ar bijāšanu! Mācieties 

no cilvēka, uz kura Dievs ir licis tik lielu cerību! Dāvida dzimtas sākums ir ķēniņš 

Dāvids. Lai mūžīga slava Dievam, visa Radītājam! Tas Kungs lai ir ar mums! 

Ķēniņam Dāvidam bija dēls Salamans. Dāvids deva zvērestu pie tā Kunga un 

apsolīja savai sievai, ka dēls Salamans mantos ķēniņa troni. Dāvids solījumu izpildīja. 

Kad pienāca Dāvida miršanas brīdis, tad savam dēlam Salamanam viņš pavēlēja, 

lai tas staigātu tā Kunga ceļus, stingri glabātu Dieva likumus un baušļus, un viņu iecēla 

par ķēniņu (1015. g. pr. Kr.). Un Salamans nostiprināja ķēniņa valsts varu. 

Kādu nakti valdīšanas sākumā Salamanam tas Kungs parādījās sapnī un vaicāja, 

ko lai viņam dāvā. Salamans Dievam lūdza, lai viņam tiktu dots gaišs sirdsprāts, lai viņš 

varētu būt taisns soģis pār tautu, lai varētu atšķirt labu un ļaunu. 

Salamans nelūdza Dievam nedz garu mūžu, nedz bagātību, nedz arī nāvi 

ienaidniekiem, bet lūdza gudrību, lai varētu izprast taisnību un tai paklausīt, lai tādējādi 

spētu pārvaldīt skaitliski lielo Dieva tautu. 

Dievs Salamanam deva gudru sirdi un gaišu prātu. Un tādēļ, ka viņš citu neko 

nebija lūdzis, Dievs Salamanam piešķīra arī bagātību un godu. 

Mācieties no Dievam izredzētā vīra, kurš nelūdza bagātību, bet vēlējās izprast 

taisnību un tai paklausīt! Cilvēkam savā dzīvē ir jāstaigā pa Dieva Patiesības iepazīšanas 

ceļu, jo, aptverot Dieva gudrību, tam apskaidrojas sirds un prāts. Tad cilvēkā var 

darboties Dieva Svētais Gars, kas vada viņu pa vispareizākajiem dzīves ceļiem un to 

pasargā... 

Ķēniņš Salamans bija ķēniņš pār visu Israēli. Ar savu gudrību un izpratni viņš 

kļuva slavens daudzās valstīs. Salamans bija gudrāks nekā visi Austrumu un Ēģiptes 

gudrie, jo viņa gudrība bija Dieva dota. Viņš sacerēja trīsdesmit tūkstošus sakāmvārdu un 

tūkstoš piecas dziesmas. Viņš prata runāt līdzībās. Ļaudis no visām tautām nāca klausīties 

Salamana daudzinātās gudrības. 

Pēc četru gadu valdīšanas Salamans sāka celt Jeruzalemē tam Kungam namu, jo 

miers valdīja tautā un apkārt nebija ienaidnieku. Un Salamans varēja pildīt to, ko tas 

Kungs Dāvidam jau bija paredzējis un vēstījis. Templis tika būvēts no akmens un apšūts 

ar ciedru koku baļķiem. Šajā svētajā vietā nedrīkstēja atskanēt ne āmura, ne citu 

darbarīku radīts troksnis. Darbi ritēja plaši, un tempļa celtniecība turpinājās septiņus 

gadus. 

Dievs uzrunāja Salamanu un viņam solīja: ja Salamans sargās Dieva likumus un 

pildīs baušļus, tad pēc šā nama uzcelšanas Dievs patiesi dzīvos Israēla bērnu vidū un 

nekad vairs neatstās savu tautu. 

Pēc visu celtniecības darbu un grezno iekštelpu apdares pabeigšanas ķēniņš 

Salamans dievnamā noglabāja sava tēva Dāvida svētās lietas. Un noliktajā dienā priesteri 

svinīgi ienesa tā Kunga derības šķirstu ar abām akmens plāksnēm, ko Dievs, noslēdzot 

derību ar Israēla tautu, bija devis Mozum Horeba kalnā. 

Un, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, tūlīt Dieva godība piepildīja tā Kunga 

namu. Tad Salamans svētīja visu saaicināto draudzi, lai tā staigātu Dieva ceļus. Un 

Salamans lūdza Dievu, lai Israēla tautai tiktu dāvāta žēlastība un tās grēki piedoti. 

Dievs Salamanam parādījās vēl otro reizi un viņu uzrunāja, vēstīdams: ja 

Salamans un Israēla tauta pildīs nolikumus un baušļus, tad Dievs uzcels viņa valdības 

krēslu pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem. Bet, ja Salamans un Israēla tauta nepildīs Dieva 

tā Kunga baušļus un kalpos citiem dieviem, tad Dievs izdeldēs Israēlu no tās zemes, kuru

viņiem ir iedevis, un tad Israēis kļūs par palamu un apsmieklu citām tautām. 

Un notika, ka Israēla valsts Salamana valdīšanas laikā strauji attīstījās, pieauga tās 

bagātība. Salamans cēla krāšņas pilis, uzbūvēja tirdzniecības kuģu floti, audzēja un 

eksportēja zirgus. Un ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais ķēniņš ne tikai gudrībā, bet 

arī turībā. 

Ķēniņš Salamans valsti sadalīja administratīvos rajonos. Valstī bija papilnam 

zelta, sudraba, ziloņkaula un citu dārgumu. 

Bet Salamana gudrība un bagātība nepasargāja viņu no kļūdām. Salamana sirds 

pieķērās svešzemju sievietēm. Jau viņa pirmā sieva bija Ēģiptes faraona meita. Bet ar 

laiku Salamanam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti 

blakussievu. Un katra no tām pielūdza kādu citu dievu un tādējādi locīja ķēniņa prātu. 

Pēc tādiem grēkiem Salamans, kļūstot vecs, pats arī pievērsās svešiem dieviem. Salamans 

atzina sidoniešu dievieti Aštarti, amoniešu riebīgo elku Milkomu, kā arī citus šausmīgus 

elku dievus, un cēla tiem kalnu svētvietas, un ierīkoja upurvietas svešticību sievām. 

Salamans darīja to, kas bija zaimi tā Kunga acīs, viņš nekalpoja vairs uzticami 

tam Kungam kā viņa tēvs Dāvids. 

Par tādu nepaklausību Dievs nosolījās atņemt Salamanam ķēniņa varu. 

Un vienīgi ķēniņa Dāvida dēļ Dievs to nepiepildīja Salamana dzīves laikā. 

Salamans valdīja četrdesmit gadus, bet viņa pēdējie gadi vairs nebija miera pilni. 

No tā jūs mācieties — lai kāda vara un gudrība cilvēkam būtu dota, tā var vienā 

mirklī zust, ja cilvēks Dieva baušļus nepilda un ir Dievam nepaklausīgs. Cilvēkam 

gudrība ir dota ne tāpēc, lai krātu bagātību un vairotu zemes labumus, bet lai augtu viņa 

sirds un gara gudrība. Bet tas ir iespējams, ja cilvēks atzīst Dievu, godā to Kungu un 

pilda Viņa baušļus. 

Vismazākā atkāpšanās no bauslības cilvēkā dzemdē grēku, kas nošķir cilvēku no 

Dieva, miesu — no gara, prātu — no sirds. Nepaklausīgos cilvēkus Dieva Svētais Gars 

pamet, tāpat kā Dieva svētība pēdīgi pameta Salamanu… 

Pēc Salamana nāves sākās Israēla ķēniņvalsts šķelšanās (975.g.pr.Kr.). desmit 

ziemeļu ciltis atdalījās no dienvidu ciltīm. Ziemeļu ķēniņvalsts saglabāja Israēla vārdu, 

bet dienvidu ķēmiņvalsts, kurā ietilpa Jūdas cilts un Benjamīna cilts, tika dēvēta par 

Jūdas valsti. Israēla ķēniņs bija Jerobeāms, sazvērnieks, bet par Israēla bērnu ķēniņu, kuri 

dzīvoja Jūdas pilsētās, kļuva Rehabeāms, Salamana dēls, kas mita Jeruzalemē. 

Jerobeāms, bīdamies, ka tauta nealkst atgriezties Jeruzalemē, lai upurētu tā Kunga 

namā, lika darināt divus zelta teļus un ieveda Israēlu grēkā vēl dziļāk, likdams pielūgt un 

pats pielūgdams zelta teļu statujas. 

Patiesā Dieva pielūgšanas izkropļošana un atkāpšanās no bauslības lika pamatus 

Israēla valsts sabrukumam. 

Tā Israēls atkal nepildīja Dieva baušļus un nestaigāja Dieva noliktos ceļus. Un 

abas ķēniņvalstis, kuras nemitējās karot savā starpā, piemeklēja dažādas likstas un 

grūtības, ko tas Kungs par nepaklausību bija uzsūtījis. Tomēr Rehabeāmam izdevās 

nodibināt ilgstoši pastāvošu dinastiju. 

Tas notika gadus sešdesmit pēc Israēla sašķelšanās — Jūdā valdīja Rehabeāma 

mazdēls Asa, bet Israēla — vēl pēc trīs sazvērestībām — pie varas bija jau septītais 

ķēniņš Ahabs, kas apņēma svešzemju sievu Izebelu, Baāla pielūdzēju. 

Dievs uzrunāja pravieti Eliju un teica, lai viņš dodas projām no valsts uz 

austrumiem, uz Kritās līci, kas ir Jardānas austrumos, jo Viņš nākamajos gados sūtīs pār

Israēlu sausumu, nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc tā Kunga Vārda pavēles. Dievs 

solīja, ka dzert Elija varēs no upes un ar maizi viņu apgādās kraukļi. Bet, pirms doties 

prom, pareģojums par gaidāmo sausumu bija jāpavēsta ķēniņam Ahabam. 

Pravietis Elija bija ar Dievu un uz vārda klausīja tā Kunga pavēlei, un visu 

izpildīja. Un tā arī notika — kraukļi no rīta pienesa viņam maizi un pievakarē — gaļu, bet 

dzēra viņš no upes. Pēc dažām dienām ūdens upē izsīka, jo pār Israēlu lietus nebija lijis. 

Bet par pravieti Eliju gādāja Dievs (9. gs. pr. Kr.). 

Pēc trim sausuma un bada gadiem tas Kungs sūtīja pravieti Eliju pie Israēla tautas 

un lika darīt tā, kā viņam teica Dievs. Un tad tas Kungs ar uguni atklājās tautai un sūtīja 

pār zemi arī lietu. Tādējādi tas Kungs caur Eliju dalu no Israēla tautas atgrieza pie 

paklausības Dievam un paglāba to no viltus dievu pielūgšanas. 

Tajā laikā, kad jau Israēla valdīja Ahaba dēls Ahasja, ķēniņš krītot reiz stipri 

sasitās un sūtīja savus sūtņus pie Ekronas dieva Baāl-Zebuba uzzināt, vai viņš izārstēsies 

no slimības. Tas Kungs sūtņiem pretī lika doties Elijam ar jautājumu — vai tad Israēla 

nav Dieva, ka jūs ejat pie Ekronas dieva Baāl-Zebuba? Vēstneši atgriezās pie ķēniņa un 

paziņoja, ko bija teicis Elija. Tad ķēniņš nosūtīja paka] Elijam virsnieku ar piecdesmit 

vīriem papildus tiem piecdesmit, kas viņam jau bija. Virsnieks, uzkāpis kalnā pie Elijas, 

uzsauca: Tu, Dieva vīrs, ķēniņš ir pavēlējis: kāp zemē! 

Bet Elija atbildēja: Ja es tiešām esmu Dieva vīrs, tad lai uguns nāk no debesīm un 

aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus! Un tiešām — no debesīm gāzās uguns un aprija 

virsnieku līdz ar piecdesmit vīriem. Tomēr ķēniņš no jauna sūtīja piecdesmit vīrus. Dievs 

bija ar Eliju, un vēl divas reizes uguns nāca no debesīm un aprija tos, kurus ķēniņš bija 

sūtījis. Elijas pravietojums piepildījās un pierādīja tā Kunga visvarenību. 

No tā mācieties, ka tā Kunga iespējas ir pilnīgas! Tā Kunga vārdi nāca caur Elijas 

muti, un Viņš savu solījumu turēja. Tāpēc ziniet — ja caur kādu pravieti runā Dievs, tad 

Dievs savus vārdus pasaulē arī piepilda! Dieva darbus var atšķirt, jo tie ir Dieva spēkā 

darīti! 

Kad pienāca laiks, tas Kungs Eliju, vētrai plosoties, gribēja uzņemt debesīs. Elija 

gāja kopā ar Elīsu, kuru Dievs bija licis Elijam iesvētīt par pravieti savā vietā un kas Eliju 

vairs vienu neatstāja. Un piecdesmit no praviešu mācekļiem redzēja, kā abi vīri apstājās 

pie Jardānas upes. 

Elija satina savu mēteli un sita ar to pa ūdeni. Ūdens pašķīrās uz abām pusēm, un 

abi pravieši pa sausu zemi pārgāja upes gultni. 

Elija jautāja Elīsam, ko lai tam labu izdara, pirms viņš tiks paņemts projām. Un 

Elīsa lūdza, lai Elijas gars tiktu viņam dots divkārt. Ja tu mani tobrīd redzēsi — tas 

notiks, teica Elija. 

Piepeši no debesīm nāca ugunīgi zirgi un ugunīgi rati, un Elija vētrā aizbrauca 

debesīs. Tad Elīsa ņēma Elijas mēteli, ar to sita upes ūdeni, un ūdens atkal pašķīrās uz 

abām pusēm. Tā Elīsa pārnāca pāri Jardānai. 

Praviešu mācekli iztālēm to redzēja un zināja, ka Elijas gars nu ticis Elīsam (9. gs. 

vidus pr. Kr.). 

Ticiet šai Bībeles Patiesībai — pravietis Elija Dieva spēkā tapa aizrauts debesīs! 

Ticiet tam, ka tas pēc tā Kunga pavēles var notikt! 

Ticiet arī tam, ka Jēzus Kristus atnākšanas dienā Dieva eņģeļi sapulcinās Dieva 

bērnus no visām četrām debess pusēm un Dieva spēkā patiesie Dieva kalpi tiks paņemti 

debesīs, lai dzīvotu Dieva gaismā un Viņa tuvumā mūžīgi mūžos! Garš ir bijis Dieva

tautas ceļš līdz šai dienai, kad katram no Dieva bērniem bija jāapliecina sava uzticība 

Dievam. Tas bija stingras Dieva bauslības ievērošanas ceļš un patiesas Dieva mīlestības 

ceļš. 

Jēzus Kristus ar savām ciešanām un asinīm atpirka Dieva tautu no grēkiem, lai tā 

nepazustu. Kas Jēzu Kristu atzina, atzina, ka Viņš ir Dieva Dēls, tā grēkus Kristus 

paņēma uz sevis un to no pasaules atpirka. Tāpēc jūs, kas savā gara sirdī redzat krustā 

sistu Jēzu Kristu, ziniet, ka Dieva Dēls ir atpircis jūs no nāves. Lai mūžīga slava tam 

Kungam! 

Israēlā bija ap septiņi tūkstoši cilvēku, kas turējās pie tā Kunga vārda. Elīsa, 

mantojis Dieva doto pravieša spēku, deva gudrus padomus Israēla tautai, veica svētīgus 

brīnumdarbus, lai ļaudis pārliecinātos par tā Kunga visvarenību un neatkāptos no tā 

Kunga. Tas Kungs vadīja savu tautu, bet tauta visai negribīgi staigāja Dieva noliktos 

ceļus. 

Daudzi tā Kunga pravieši vadīja Israēlu, un Dieva vēlme bija viena vienīgā — lai 

tauta klausītu Dieva gribai un pildītu Dieva noteiktos likumus un baušļus. 

Uca zemē mita ījabs — svētbijīgs un taisns vīrs, jo viņš bijās Dieva un vairījās no 

ļauna. Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas. Ījabs bija arī bagāts vīrs. Viņam piederēja 

septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu, pieci simti jūga vēršu, pieci simti ēzeļmāšu 

un ļoti daudz kalpu. ījabs bija viscildenākais vīrs austrumnieku vidū. 

Lai pārbaudītu dievbijīgā vīra neviltoto uzticamību, tas Kungs ļāva Sātanam 

paņemt visu, kas Ījabam piederēja. Jo, raugi, abi noslēdza derības. Un notika tā, ka 

nelaimju nelaimes nāca par Ījabu, un gāja bojā gan viņa lopi, gan kalpi, gan visi viņa 

bērni. 

Tomēr Ījabs neatkāpās no ticības Dievam, paļāvās uz Dievu un kā agrāk slavēja tā 

Kunga vārdu. Dievs redzēja, ka Ījabs ir sirdsskaidrs, bīstas Dieva un stingri turas pie 

dievbijības. 

Sātans atkārtoti nostājās tā Kunga priekšā un derēja ar Viņu, ka Ījabs no Dieva 

atsacītos, ja viņa miesu un kaulus skartu sāpes. Un Dievs atdeva Ījabu Sātana varā, tomēr 

neļaujot tam laupīt uzticīgā vīra dzīvību. 

Un Ījabu no Sātana piemeklēja ļaundabīgi augoņi no kāju pēdām līdz pat matu 

galiem. ījaba sievas runas un draugu bezpalīdzība, redzot viņa mokas, vedināja atteikties 

no Dieva, ījaba ciešanas bija ļoti, ļoti smagas, pie tam viņš atzina sevi gluži bezvainīgu 

esam un tādu briesmīgu sodu nepelnījušam, tomēr viņš neatkāpās no Dieva. Īaba bijība 

pret Dievu bija liela, un viņa mute slavināja Dieva varenību. 

Tad tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa uzrunāja Ījabu un liecināja par savu 

visaptverošo pilnību. Jā, Dievs gādā par visu un visiem, Dievs nosaka debesu un Zemes 

valdīšanas likumus. Un Dieva lielums un varenība cilvēka prātam nav aptverama. 

Tad ījabs atzina sevi par vainīgu un nožēloja savu paštaisnumu. Un tas Kungs 

novērsa Ījaba likteņa piemeklējumus un atjaunoja viņa agrāko labklājību. Tas Kungs 

svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vēl vairāk nekā viņa dzīves sākuma, dodams 

divkāršu skaitu sīklopu, kamieļu, jūga vēršu un ēzeļmāšu. Viņam piedzima vēl septiņi 

dēli un trīs meitas. Un Ījabs nodzīvoja simt četrdesmit gadus. 

Dieva svētība un mīlestība nāk pār to cilvēku, kurš ir stiprs savā ticībā un paļāvībā 

un lūdz Dievam piedošanu par saviem grēkiem. Mācieties dievbijību no Ījaba, kas, ciešot 

šausmīgas mokas, neatkāpās no Dieva, lūdza piedošanu un ļaunumu uzvarēja! Cilvēkam

ir jābūt līdz galam stipram savā ticībā Dievam. Katra cilvēka dzīvē ir neizsakāmi daudz 

pārbaudījumu. Un dažas ciešanas var būt ļoti lielas — tādos brīžos turieties vēl stingrāk 

pie Dieva savā ticībā un paļāvībā! 

Cilvēks nedrīkst atkāpties no ticības Jēzum Kristum, jo atkāpjoties var zaudēt 

tiešo saikni ar Dievu, un to ir grūti atjaunot. Pazaudēt labu draugu var it viegli, bet atrast 

labu draugu ir daudz grūtāk. Dievs ir cilvēka dzīvības devējs, un pazaudēt saikni ar Dievu 

— tas nozīmē zaudēt savu dzīvību... 

Dievs caur praviešiem darīja tautai zināmu savu gribu un sludināja savu vārdu. Tā 

tas Kungs garā uzrunāja pravieti Jesaju (pravietoja — 760.-698. g. pr. Kr.), sūtīdams 

tautai Dieva vēsti un atklādams savu nākotnes nodomu. 

Es uzaudzināju savus bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā, bet viņi atkrita no 

Manis. (Jes. 1:2) 

Un Dievs sūtīja lāstu tautai, kura bija atkāpusies un novērsusies no Viņa. Šīs 

tautas zeme bija kļuvusi par tuksnesi, pilsētas bija ar uguni nodedzinātas. Bet Jesaja 

liecināja, ka tie, kas Dieva baušļiem būs paklausīgi, baudīs savas zemes svētību. Dievs 

nomazgās viņu grēkus, un tie kļūs balti kā sniegs. Bet tos, kas pretosies un nepaklausīs, 

tos aprīs zobens. 

Pravietis Jesaja liecināja, ka laiku beigu posmā tā Kunga nama kalns jo stingri 

stāvēs uz saviem pamatiem. Tad Dievs spriedīs tiesu pār pagāniem un tiesās daudzas 

tautas. 

Pēc taisnās tiesas ļaudis pārkais zobenus par lemešiem un šķēpus par vīna 

dārznieka nažiem. Un tauta pret tautu vairs zobenu nepacels. Tas Kungs turēs tiesu pār 

lieliem un lepniem, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu. Vienīgi tas Kungs stāvēs 

augsti pāri visam. Liktenīgajās dienās cilvēki paslēpsies dziļās alās un klinšu aizās aiz 

bailēm no tā Kunga varenās godības. Tad viņi beidzot atmetīs savus sudraba un zelta elku 

dievus. 

Bēdas būs bezdievim, jo viņam atmaksās pēc paša roku darba. Tanī lielajā dienā 

tas Kungs cilvēkiem atņems viņu dārgos niekus, svētku tērpus, un smalko smaržu vietā 

plūsmos paša cilvēka smaka. Tanī dienā septiņas sievas pieķersies vienam vīram, kurš 

bija Dievu klausījis, un lūgtin lūgsies, lai varētu saukties taisnā vīra vārdā. 

Un tie, kas būs paglābuši savu dzīvību, tiks nosaukti par Viņa svētajiem, kas 

pierakstīti Jeruzalemē uz dzīvi. 

Un Dievs Jesajam darīja zināmu, ka ..jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa 

tam dos vārdu Imanuēls. (Jes. 7:14) 

Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pāri tiem, kas dzīvo nāves 

ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. (Jes. 9:1) 

Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība gul uz Viņa kamiešiem. 

Viņa vārds ir: „Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera 

lielskungs." Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa 

ķēniņa valstībā.. (Jes. 9:5, 6) 

Viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu 

tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos Viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus 

nokaus ar savu lūpu dvašu. (Jes. 11:4) 

Pār visu, kas jauns, klāsies tā Kunga Gars, gudrība, saprāta, padoma, spēka,

atziņas un tā Kunga bijības Gars. 

Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna, teļš un jauns lauva, un 

trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un 

nupat no krūts atšķirtais bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna 

neviens vairs nedarīs un negrēkos.., jo zeme būs tā Kunga atziņas pilna.. (Jes. 11:6, 8, 9) 

Tāda būs Jaunā pasaule, ko Dievs debesīs ir radījis. Tā jau pastāv ar visu dzīvo, 

tikai cilvēki vēl nestaigā tā Kunga no jauna celtajās mājās. Jaunajās pasaulēs ticīgie ieies 

pēc tā Kunga taisnās tiesas, jo viņos būs dzīvība un viņi tiks nošķirti pa tā Kunga labai 

rokai. 

Tanī lielajā dienā tas Kungs sapulcinās savus izklīdinātos bērnus no visiem 

četriem zemes stūriem. Tanī dienā ticīgais pateiksies Dievam. 

Tiešām, Dievs ir mūsu Pestītājs, Viņš ir mūsu glābējs. Dziedāsim tam Kungam 

slavas dziesmas, pateiksimies Viņam un sludināsim Viņa darbus tautu vidū! 

Tā Kunga diena ir tuvu un nāks kā zibens spēriens no Visuvarenā Dieva. Tā 

Kunga diena nāks ar briesmīgām dusmām un bardzību, lai pārvērstu Zemi par tuksnesi un 

iznīcinātu visus grēciniekus. Jo debesu zvaigznes un lielie spīdekļi tā vairs nespīd. Tanī 

lielajā dienā Dievs satricinās debesis, un Zeme izkustēsies no savas vietas, cilvēki 

raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skatieni būs vērsti uz to Kungu, savu Dievu. Debesu 

logu atvari vērsies vaļā, un Zeme trīcēs. Zeme sagrūs drupās, sabirs drumstalās, tā 

ļodzīsies, drebēs, tā sairs pīšļos. Zeme svārstīsies šurpu un turpu kā nemaņā. Smagi gul 

uz tās grēki, tā kritīs un vairs necelsies. Blāvais Mēness nosarks, spožā Saule nobālēs, jo 

tas Kungs pārņems visu varu debesīs Ciānas kalnā, Jeruzalemē, un vecaju priekšā 

nostāsies mirdzošā godībā. 

Paļaujieties uz to Kungu vienmēr, jo Dievs tas Kungs ir mūžīga klints! Taisnā ceļš 

būs līdzens, jo tas Kungs ir redzējis viņa paklausību. Bet pār bezdievi nāks atmaksas 

stunda. Tanī dienā atskanēs Dieva lielā bazūne, tas notiks piepeši, vienā acumirklī. Tas 

Kungs visus piemeklēs ar pērkonu un zemestrīci, vētras auriem un negaisu, ar iznīcīgām 

uguns liesmām. Lāsts tiem, kas atkritēji! 

Tas Kungs gaida, lai ticīgajam parādītu savu žēlastību, jo tā Kunga tiesa ir 

taisnīga. Svētīgs, kas paļaujas uz Dievu, jo tas Viņu redzēs. Un tur, debesīs, Mēness 

gaisma būs arī Saules gaisma un Saules gaisma būs septiņreiz spožāka. 

Tas Kungs nāk šurp no tālienes, un Viņa dusmas kvēlo, un Viņa lūpas dveš 

bardzību, un Viņa mēle ir kā postoša uguns. Jau sen ir sataisīta šausmu pilna 

sadedzināšanas vieta nepaklausīgajiem, un tas Kungs augsto sārtu aizdedzinās ar savu 

ugunīgo dvašu. Jo Viņš dos iznīcībai bezdievjus un Jaunuma veicinātājus. 

Tad Ķēniņš valdīs pēc taisnības. Un Dieva tauta tad dzīvos miera mājās drošos un 

netraucētos mitekļos. Dievs būs savu paklausīgo bērnu dzīves likteņu pamats, pestīšanas 

bagātība, gudrības un atziņas avots. Tad bijība Dieva priekšā būs dārgums. 

Tas Kungs ir mūsu soģis, mūsu likumu noteicējs, mūsu Ķēniņš, kas mūs izglābs. 

Tanī dienā debesis saritināsies kā rakstu rullis. Tā ir tā Kunga atriebības diena, atmaksas 

laiks par visu, kas darīts pāri tam Kungam. 

Bet tā Kunga atsvabinātie pa līdzenu un drošu ceļu atgriezīsies mājās un ar 

gavilēm pārnāks Ciānā. Un nerimstošs prieks apņems viņus, gaviles un līksmība pildīs 

viņu sirdis. 

Mūsu Dieva Vārds paliek mūžīgi! 

Tā Kunga kalps ir Dieva izredzētais. Tas Kungs lika savu Garu uz Viņa, lai Viņš

nestu visām tautām taisnību. 

Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš 

nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc 

Patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr nenodibinās taisnību virs zemes.. (Jes. 42: 

2-4) 

Tā vēsta tas Kungs, mūsu Dievs, kas radījis debesis un Zemi ar visiem tās 

augļiem, kas iedvesis cilvēkiem dvašu un garu. 

Kam saprotams, tas lai saprot! Lai apskaidrojas galvas tiem, kam sirdis ir gaišas! 

Dziediet tam Kungam slavas dziesmas un daudziniet Viņa visvarenību! Tas 

Kungs kā varonis uzsāk savu kara gaitu. Viņš nostājas kā uzvarētājs pretī saviem 

naidniekiem. Dievs ir tas Kungs, un cita nav neviena. 

Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu. 

(Jes. 55:6) Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss 

nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. (Jes. 59:1) 

Bezdievis lai pamet savu apgrēcīgo ceļu un atgriežas pie tā Kunga, mūsu Dieva, 

jo Viņš ir bagāts savā žēlastībā. Dieva Vārds, kas iziet no Dieva mutes, tas neatgriežas 

pie Dieva tukšā, tas izpilda uzdevumu, ko Dievs ir devis. 

Svētīgs ir tas cilvēks, kas ietur sabatu un to nepārkāpj, jo tāda ir Dieva Derība. 

Svešinieks no citas tautas lai turas pie tā Kunga un ietur sabatu, tad tas Kungs dos viņam 

vietu savā namā un dos tam vārdu, mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts! 

Arī svešiniekus no citām tautām, kas stingri ievēro sabatu un tur Dieva Derību, 

Dievs vedīs savā svētajā kalnā, jo Dieva nams būs lūgšanu nams visām tautām. Un Dievs 

tas Kungs, kas pulcina Israēla izklīdinātos, pievienos klāt vēl vairāk tiem, kas jau ir 

sapulcināti. 

Lai mierīgs ir ikviens, kas godam gājis savu taisno Dieva nolikto ceļu! Pār Dieva 

bērniem tas Kungs būs mūžīgā gaisma un brīnišķīgs greznums. Tad Dieva tauta sastāvēs 

tikai no taisnajiem. Un ticīgo saule vairs nenorietēs. Kā zeme nogatavina savus augļus, tā 

tas Kungs liks uzplaukt taisnībai un Dieva tautas godam visu tautu priekšā. 

Jūs tagad zināt, ko tas Kungs uz cilvēkiem ir runājis caur pravieti Jesaju un 

liecinājis par laikiem, kas būs, pirms nāks tā Kunga taisnās tiesas diena, un kā tā nāks. 

Dievs visām tautām uz Zemes ar Bībeles vārdiem ir devis iespēju uzzināt par tā Kunga 

Jēzus Kristus atnākšanu. Ticiet, ka Dievs ir žēlsirdības pilns un pieņems ikvienu, kurš 

piesauks Jēzus Kristus vārdu, pildīs bauslību un turēs svētu sabata dienu. 

Dieva Derība ir jāpilda ikvienam, kurš grib dzīvot. Bet bez dievim — ak vai, 

kādas šausmas un ciešanas būs tam jāpanes mūžīgi! Tāpēc turieties pie tā Kunga Vārda 

un slavējiet Viņa darbus, un dzīvojiet mīlestībā un paļāvībā uz Dievu! 

Pār pravieti Jeremiju nāca tā Kunga Vārds, un Dievs bija viņu svētījis un 

izredzējis par pravieti tautām. Un tas Kungs bija ar Jeremiju, sargāja viņu un ielika viņa 

mutē savus vārdus. Jeremija sludināja Dieva liecību, kas bija viņam atklāta. Nāks tā 

Kunga diena, kad Dievs piepildīs savu apsolījumu. Dievs piešķirs saviem uzticīgajiem 

bērniem vienādas sirds domas un vienādus dzīves ceļus, Dievs slēgs ar saviem bērniem 

mūžīgu derību un nemitēsies viņiem labu darīt, un liks savu bijību viņu sirdīs, lai tie 

nekad neatkristu no Dieva un paliktu Viņam vienmēr uzticīgi. 

Palieciet pie dzīvā Dieva, atveriet sirdis Jēzum Kristum, un jūs tapsiet glābti! Lai 

Dieva Vārds jūsos skan dzīvs un jūsu darbi lai sakrīt ar Dieva gribu! Lai jūs pildāt Dieva

aušļus un ievērojat sabata dienu! Lai jūsos elpo dzīvā Dieva Gars, kas katru dara dzīvu! 

Pravietim Ecēhiēlam (pravietoja — 595.-574. g. pr. Kr.) atklājās tas Kungs. Un 

viņš redzēja, kā piepeši stiprā vētrā nāca liels mākonis ar uguni, un mākonim bija 

spožums visapkārt. Tā vidū bija redzami četri dzīvi radījumi, kas līdzīgi cilvēku tēliem, 

bet tiem katram bija četras sejas un četri spārni, un ritenis zemē katra priekšā, kas ritēja 

līdz ar tiem. Un viņu spārnu švīkoņa bija kā pērkona rūkšana. Tad balss atskanēja no 

izplatījuma, kas bija virs četriem dzīvajiem gaismas pilnajiem radījumiem. 

Augstu pāri izplatījumam vīdēja tronis, un uz troņa sēdēja tēls, kuram bija cilvēka 

izskats. Un uguns liesma apņēma Viņu. Un visapkārt virmoja spilgti starojoša gaisma. 

Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap 

Viņu. (Ecēh. 1:28) 

Tā Kunga godības parādību redzēja Ecēhiēls. 

Tas Kungs uzrunāja Ecēhiēlu un sūtīja viņu pie nepaklausīgās atkritēju tautas un 

lika sludināt tai Dieva Vārdus. Pravietis Ecēhiēls klausīja Dievu to Kungu un mācīja 

tautu ar svēto Dieva Vārdu. 

Jūs redzat, cik rūpīgs ir tas Kungs, kas nepamet savus bērnus un gādā, lai Dieva 

Vārds dzīvotu tautu vidū. Arī šodien tveriet pēc Dieva Vārda, kas lasāms Bībelē, kas 

nācis no praviešiem un kas nācis no Dieva kalpu mutes! Tveriet Dieva Vārdu, jo tikai tā 

Kunga Vārds jūs darīs dzīvus! Jūsu ceļi lai ir Jēzū Kristū, tad pār jums nāks Patiesības 

Gars, kas izgaismos jūsu sirdis un prātus! Cerība, ticība un paļāvība uz to Kungu lai ir 

mūžīga! 

Tas Kungs atklājas arī praviešiem Hozejam (pravietoja — 785.-725. g. pr. Kr.) un 

Daniēlam (pravietoja — 606.-534. g. pr. Kr.). 

Pravietim Joēlam (pravietoja — 8. gs. pr. Kr.) tas Kungs atklāja, kādas būs zīmes, 

pirms nāks tā Kunga lielā diena. Dievs atklāja pravietim Joēlam, ka tas Kungs izlies savu 

Garu pār visu dzīvo radību, dēli un meitas zinās nākamās lietas, vecajie redzēs atklāsmes 

sapņos, bet jaunie skatīs parādības. 

Un ļaudis redzēs tā Kunga brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes. - 

Saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinīs, pirms nāks tā Kunga lielā un 

briesmīgā diena. (Joēla 3:4) Un izglābt sevi spēs ikviens, kas piesauks tā Kunga vārdu — 

tā tika vēstīts. 

Tas Kungs liks grandēt pērkona dārdiem no Ciānas un skanēt savai balsij arī no 

Jeruzalemes, kas debesīs, tā ka trīcēs zeme un debess. Tas Kungs, mūsu Dievs, būs 

patvērums savai tautai un stipra pils visiem Dieva bērniem. 

Tas Kungs atklājās arī pravietim Amosam (pravietoja 8. gs. pr. Kr.) un lika 

liecināt tautai, kas notiks tanīs dienās. Dievs tas Kungs vēstīja, ka liks Saulei norietēt jau 

ap pusdienas laiku un liks tumsai nākt pār zemi visgaišākajā dienas stundā. Dievs tad 

svētku dienas pārvērtīs par sēru dienām un visas dziesmas par raudu dziesmām un liks 

visiem pārdzīvot bēdas, kādas pārņem cilvēku vienīgā zudušā dēla dēj. Un visas šīs lietas 

noslēgs rūgta nelaimes diena. 

Dievs tanīs dienās sūtīs zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet 

alkas pēc tā Kunga Vārda. Un ļaudis skraidīs un meklēs tā Kunga Vārdu un tomēr 

neatradīs. 

Jo kas ir bijis, tas ir pagājis. Pasaulē bija Dieva Vārds, uņ ikvienam tika dota

iespēja to satvert. Un piepeši vienā mirklī ar tā Kunga spēku un gaismu Dieva Vārds taps 

paņemts debesīs. 

Tas paliks vienīgi cilvēku sirdīs. Cik kurš ir sakrājis, tik tam arī būs. Ja Dieva 

Vārds cilvēkā būs dzīvs, tad šis taisnais izdzīvos. Kurā Dieva Vārda nebūs, tas to meklēs, 

bet citur neatradīs, kā vien pie kāda Dieva bērna, jo viņa sirdī Dieva Vārdi ir dzīvi. 

Tāpēc, izslāpušie pēc Dieva Vārdiem, meklējiet tos Dieva izredzēto vidū, meklējiet un 

atrodiet, tad arī jūs tapsiet glābti! Dievs pazīst tos, kas pie Viņa Vārda meklē patvērumu. 

Tas Kungs atklājās pravietim Cakarijam (pravietoja — 8. gs. pr. Kr.) un vēstīja, 

ka Viņš iepriecinās Ciānu un sev atkal izredzēs Jeruzalemi, kas debesīs celta. Un Dievs 

pats apsolīja būt par ugunīgu mūri tai visapkārt un parādīties tās vidū visā savā dižajā 

godībā. 

Un visā Zemē jānotiek tā, ka vienai trešdaļai cilvēku, kas palikuši, būs jāiziet 

pārbaudījums — tos vedīs caur uguni, kausēs, šķīstīs un pārbaudīs, kā pārbauda zeltu. 

Tie, kuri piesauks tā Kunga vārdu, būs Dieva tauta. 

.. Un viņi teiks: „Tas Kungs ir mans Dievs!" (Cak. 13:9) 

Un tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemes virsu. .. un Viņa vārds arī būs — 

Vienīgais. (Cak. 14:9) 

Dievs uzrunāja pravieti Maleahiju (pravietoja — 420.-397. g. pr. Kr.) un vēstīja, 

ka Dieva Vārdam ir jākļūst augstam un varenam pagānu vidū. Jo Dievs ir liels un varens 

valdnieks. Ja kāds negrib klausīt un godāt Dieva Vārdu, tad tas Kungs raidīs savu lāstu 

pār tādu. Dievs sūtīs savu sūtni, kam būs sataisīt ceļu tam Kungam. Un tad tas Kungs 

nāks un tiesās, Viņš nodos taisno liecību pret burvjiem, laulības pārkāpējiem, zvērestu 

lauzējiem un pret visiem tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni. 

Un katrs lai ziedo desmito tiesu no savas algas Dieva klētī. 

Pār visiem, kas Dieva Vārdu bīstas, uzlēks taisnības saule, un Dieva bērnos 

ieplūdīs šīs saules dziedinājums. 

Un viņi mierinās cits citu:.. Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir 

atcerei saraksts tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa vārdu. (Mal. 3:16) 

Ikviens Dieva apsolījums tapa un taps piepildīts. Dievs savu Derību piepilda ik 

mirkli. Laimīgs ir tas, kurš Dievu atzinis un Jēzu Kristu pieņēmis par savu Pestītāju. Tāda 

cilvēka sirdī ir miers par tām dienām, kas tuvojas. Dievs mīl savus paklausīgos bērnus un 

pār viņiem izlej savu mīlestību. Dievam ticīgs cilvēks spēj satvert Dieva Vārdus un no 

šiem Vārdiem ik brīdi klust bagātāks. Dzīvojiet mīlestībā uz to Kungu, jo Viņš ik mirkli 

ir cilvēkos un pilda savu apsolījumu! 

Dieva Vecā Derība ir ciešā saiknē ar Jēzus Kristus Jauno Derību. Dieva Derība 

nav dalāma, tā ir vienīgā Dieva Derība ar cilvēkiem, kas atklāta jau senāk caur 

praviešiem kā Vecā Derība un vēstīta daudzās Bībeles grāmatās, un mūsu Kunga un 

Pestītāja Jaunā Derība, kas nākusi pasaulē no Dieva Dēla Dieva Svētā Gara spēkā. 

Dievs ir viens, un Dievs sevi izpauž Dieva Svētajā Trīsvienībā. 

Mēs dzīvojam Dieva Svētā Gara apspīdētā pasaulē, un Dievs mūs vada ar savu 

Garu. Visu, kas vien ir, ir radījis Debesu Tēvs, un visu Viņš radīja Dieva Dēlā. Debesu 

Tēvs visu varu un dzīvības avotu ir nodevis vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kas ir 

dzīvs, caur kuru cilvēki tiks pestīti. Jēzus Kristus ir dzīvības avots un dzīvības maize. 

Tajā, kurš ir atzinis Jēzu Kristu, tajā ir dzīvība, tam būs dala pie dzīvības avota.

Tātad ikvienā garā dzīvā cilvēkā ir Jēzus Kristus dzīvības avots, kur saglabā un 

saglabās ari debesīs cilvēka dzīvību un to uzturēs ar mūžīgu Dieva spēku. Laimīgs ir tas, 

kura sirdī ir daļiņa no Jēzus Kristus Gara. Tāds cilvēks debesīs dzīvos un staigās Dieva 

sagatavotos ceļus. Gādājiet, lai jūsu sirdīs mītošais dzīvības avots pildītos un nekad 

neizsīktu! Ticiet katram Vecās un Jaunās Derības vārdam, jo tie ir nākuši no paša Dieva! 

Dievs savā esībā ir vienots. Dievs nav dalāms, ir tikai dažādas Dieva izpausmes 

visos Viņa radītajos līmeņos. Debesu Tēvu neviens nevar ieraudzīt, Viņu redz Dieva 

Dēls. Debesu Tēvs sevi izpauž Dieva Dēlā. Jēzus Kristus aptver un valda pār visu, kas ir 

no Dieva radīts Viņā. 

Redzot Dēlu, jūs redzat arī Tēvu. Ticot Dēlam, jūs ticat arī Tēvam. Mīlot Dēlu, 

jūs mīlat arī Tēvu. Paļaujoties uz Dēlu, jūs paļaujaties arī uz Tēvu. 

Tēvs un Dēls — tas ir viens vesels. Dēls ir Tēvā, un Tēvs ir Dēlā. Dievs ir visā, un 

Dievs visā ir vienots kā Vienīgais Dievs. 

Tēvs un Dēls pasaulēs darbojas ar Svēto Garu. Dieva Svētais Gars ir itin visā, kas 

vien ir radīts, visu pārzina un pārvalda. Dieva Svētā Gara spēks ir absolūts. Tā ir vienīgā 

Dieva absolūtā izpausme it visās pasaulēs. Dieva Svētā Gara gaismā viss top, viss 

mainās, un tā spēkā piepildās Dieva nodoms. 

Bībele aptver Dieva Derību ar cilvēkiem par to laiku, kas bija, ir un vēl būs. 

Tāpēc tveriet Bībeles vārdus un dzīvojiet ar tiem! Jo tieši pēc Dieva Derībā izteiktajām 

prasībām jūs tiksiet novērtēti Dieva taisnajā tiesā. Dievs runāja ar praviešiem, un šīs 

liecības mēs zinām pēc Vecās Derības. Arī tagad rakstītais top pēc Dieva gribas, un jums 

tiek atklāta Dieva Patiesība. Un šinī brīdī jūsu sirdīs top pavērti Patiesības vārti. 

Pirms tika rakstīti šīs grāmatas pirmie teikumi, Jēzus Kristus garā rādīja grāmatu 

un teica: „Redzi, šī grāmata debesīs garā jau ir uzrakstīta. Tu tās saturu, lappusi pēc 

lappuses, garā saņemsi un rakstīsi uz papīra, lai tā nonāktu pie cilvēkiem. 

Dievs grib ikvienu, kas Dievam tic, darīt dzīvu. Tiek dota iespēja izdzīvot katram, 

kas tic dzīvā Dieva Vārdam. Jo tā ir dzīvības maize. Grāmatas saturs nav ar roku vai 

prātu tverams. Dievs grāmatu ir uzrakstījis garā un devis zināmu cilvēkiem, lai ikviens, 

kas vēlas to lasīt, iepazītu Dieva Patiesību un dzīvotu. Jā, grāmatas saturs ir dzīvības 

maize; kas to ēdīs, tam nešalks ne šodien, ne rīt, tam tā būs mūžīgi. 

Dievs izvēlas, kad un kā pasniegt dzīvības maizi — Dieva Vārdu. Kas šo grāmatu 

atzīs, to neskars bads pēc Dieva Vārda. Ikviens ticīgais pazīs sevī mītošo Patiesību, 

salīdzinot to ar Bībeli un šīs grāmatas vārdiem. Dievs ļoti mīl savus bērnus un šobrīd 

gādā, lai visiem, kas vēlas, būtu dzīvības maize — Dieva Vārds, kas ir mūžīgs. 

Patiesais Dieva Vārds cilvēkā ir dzīvs un dzīvos mūžīgi. Dieva Vārds — tā ir 

dzīvības maize, kas savienota ar mūžīgās dzīvības avotu, kas ir Dieva Dēlā. Tiek pavērti 

vārti uz Patiesību. Raksti visu, vārdu pēc vārda, tieši tā, kā ir Dievam rakstīts debesīs! Tu 

pabeigsi rakstīt grāmatu tieši laikā. Dieva Patiesības Gars tevi izgaismos un Dieva Vārds 

nonāks pasaulē." 

Tā teica Jēzus Kristus. 

Grāmata tiek rakstīta Dieva Patiesības Gara gaismā un top pēc satura tieši tāda, kā 

no Dieva rakstītā debesīs. Katram lasītājam ir iespēja pavērt savus vārtus, kuri ved uz 

Patiesību. Patiesības vārtu skaits ir bezgalīgs. Nedomājiet, ka kādā brīdī jūs spēsiet 

aptvert visu Patiesību pilnībā un jums vairs nebūs, ko izzināt. Dievs ir bezgalīgs, un arī 

Dieva Patiesības izzināšanas ceļš ir bezgalīgs. Laimīgs irtas cilvēks, kurš ir sācis iet pa šo

skaisto ceļu. 

Aptvert Patiesību — tas nozīmē aptvert pakāpeniski visas lietas, kādas tās īstenībā 

ir, izzināt to patieso jēgu, stāvokli un saturu. Izzināt Patiesību, tas nozīmē izzināt arī sevi. 

Cilvēks ir neierobežots pēc būtības un iespējām. Piekļūt tam visam var pakāpeniski, ejot 

Dieva mīlestības ceļu. Dievs nežēlo saviem patiesi skaistajiem bērniem savu pilnību, ļauj 

to aptvert un tajā ielūkoties. 

Vecās Derības grāmatās Dievs ir ielicis daudz skaistu Patiesības graudu. Tos 

saskatīt nav tik viegli, tāpēc šis loti vienkāršais Vecās Derības pārskats ir tikai atslēga uz 

Dieva Patiesību. Dievs atsedza daudzu Vecajā Derībā aprakstīto notikumu jēgu, lai 

cilvēks saprastu galveno — Dievs visu ir radījis, ik mirkli pārvalda sevis radīto un vada 

cilvēkus pa Dieva noliktajiem ceļiem. Dievs caur praviešiem dara zināmu savu gribu un 

norāda cilvēkiem pareizo ceļu. Ikvienam ir brīva vaļa, kuru ceļu izvēlēties — Dieva 

paklausības vai nepaklausības ceļu. 

Katrai cilvēka darbībai ir sekas. Un tas ir labi, ja cilvēks savā dzīvē Dievu klausa 

un krāj gara augļus. 

Dieva Derība ir likums, kas bija, ir un būs spēkā līdz pat pasaules galam. Ticiet 

ikvienam Bībeles vārdam, jo tā ir Patiesība! Prāts negribēs klausīt Dieva Vārdam, jo 

prātam nav dots to aptvert. Toties gars Dieva Vārdu saprot. 

Pēc Vecās Derības Jēzus Kristus spēkā tika dots Dieva Derības turpinājums, kas, 

neatceļot nevienu Vecās Derības burtu, pavēra vārtus uz Dieva Derības pilnību, kas 

atklājas Jaunajā Derībā. 

Tātad Bībele aptver Dieva Vienīgo Derību, kas tapa noslēgta ar visiem cilvēkiem. 

Pienāk mirklis, kad Dievs cilvēkiem paver Patiesības vārtus, kas ietverti Dieva Derībā. 

Katram no mums ir jāpilda Dieva Derība, jo tuvojas Dieva apsolījuma laiks! 

Mēs, Dievam ticīgie, to gaidām, jo tā mums būs Dieva apsolītā algas diena par 

mūsu ticību, mīlestību un arī ciešanām. Kamēr mēs mītam pasaulē, tikmēr esam pakļauti 

Dieva Derības prasībām. Mēs pasaulē varam saņemt dzīvības maizi — Dieva Vārdu, ko 

lasām Bībelē un grāmatā, kura tapusi pēc Dieva gribas. 

Ēdot maizi, mēs zinām, ka tā ir maize, un mums tā garšo. Maizi var pazīt pēc 

izskata, smaržas un garšas. Garīgu maizi arī var atpazīt ar savu gara sirdi. Mūsu gars alkst 

pēc garīgās barības. Mūsu gars ir izslāpis pēc Dieva Vārda. No tā jūs pazīsiet Dieva 

Vārdus, jo jūsu gars pēc tiem salks, kā cilvēka miesa pēc maizes un ūdens. 

Tveriet šos vārdus, kurus jūsu gars pazīst, jo tie dzīvo jūsu gara sirdī! Dievs no 

debesu augstumiem pasaulē sūta Dieva Vārdus. Dieva Svētais Gars mīt jūsu sirdīs un 

atpazīst savus vārdus. Kad cilvēks lasa patiesos Dieva spēkā rakstītos vārdus, viņa gars 

pazīst šos vārdus, jo tie ir dzīvi viņa garā. 

Tad notiek miesas un gara savienojums, un rezultātā cilvēka gars no debesīm 

saņem dzīvības maizi — Dieva Vārdus, kuri uztverti un sirdī atzīti kā Dieva Patiesība. 

Tad cilvēks kļūst bagātāks, jo viņā ienāk dzīvības maize. Dieva Vārds — tā ir augstākā 

Dieva Svētā Gara izpausme cilvēkā. 

Tātad, ja cilvēks izlasa Dieva Vārdus un tos neatzīst vai tiem netic, viņš itin neko 

neiegūst. Tikai ticība un Dieva Vārdu atzīšana cilvēkam dod dzīvības maizi. 

Dzīvības maize — tā ir gara bagātība, kas pilnīgo cilvēka gara miesu un vēl 

ciešāk savieno ar dzīvības avotu Jēzū Kristū. Visa dzīvība nāk no Dieva Dēla. Ja kāds to 

vēl neatzīst, tad tiešām žēl. Patiesība vienmēr ir un paliek Patiesība! To var apspriest, bet 

izmainīt nevar.

Cilvēka prāts meklē izskaidrojumus un pierādījumus. Par garīgām lietām pasaule 

nevar saņemt skaidrojumu, jo pasaulīgam prātam garīgas lietas saprast nav dots. Tātad ik 

mirkli ir jābūt dzīvai ticībai, kas dos gara spēku miesai, lai cilvēks ticētu Dieva Patiesībai. 

Ticība, ticība un vēlreiz ticība. Tikai ticība dos cilvēkam spēku aptvērt Dieva 

patiesību. Svētīgs, kas neredz, bet tomēr tic! Ticiet un jums taps dots! 

Ticības spēkā jūs tiksiet augšamcelti! 

PAR JAUNĀS DERĪBAS 

SVĒTAJIEM RAKSTIEM 

Pirmsākumā cilvēki tapa radīti gara miesā, visi vienādā gara spēka lielumā. Dievs 

taisnīgi dzīves pirmsākumā cilvēkus nolika pie starta līnijas, visiem radot vienādus 

apstākļus. Cilvēki dzīvoja debesīs, gara pasaulēs, un periodiski pēc Dieva nodoma tika 

sūtīti dzīvot citās pasaulēs, kur katram cilvēkam bija dota iespēja krāt gara augļus un augt 

garā. Pasaulēs cilvēkiem ir lauta brīva izvēle — dzīvot saskaņā ar Dieva likumiem vai tos 

neievērot. Pēc tā cilvēki atšķiras — Dievam paklausīgo cilvēku gars palielinās, bet 

Dievam nepaklausīgo cilvēku gars samazinās. 

Cilvēka gara lielums viņa skaistumā un viņa pilnībā ir noteicošais. Garā lielam 

cilvēkam ir raksturīgas gara īpašības — mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, 

labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība. Ja cilvēks garā ir vājš, tad viņā pārsvaru 

ņem miesas īpašības, kas rada grēka darbus. 

Un tā gadsimtu gaitā dala cilvēku, krājot gara augļus, garā auga, bet otra daļa 

cilvēku, slinkojot un darot grēka darbus, savu gara lielumu zaudēja. 

Dievs debesīs noteica laiku, kas iezīmēja cilvēku pirmā finiša līniju. Tie, kuri bija 

sasnieguši noteiktu gara lielumu, iekļuva to cilvēku skaitā, no kuriem Dievs izveidoja 

savu tautu ar visām divpadsmit Israēla ciltīm. 

Ritēja laiks, un ikvienam cilvēkam pasaulē bija dota iespēja turpināt krāt gara 

augļus un augt garā. Dievs savu tautu veda pa pasaules dzīves ceļiem, bet ne visi cilvēki 

staigāja Dievam tīkamus ceļus. Par to var uzzināt pēc patiesajiem seno laiku notikumiem, 

izlasot Veco Derību. 

Tad pienāca Dieva nospraustā otrā finiša līnija, aiz kuras tika atšķirti tie cilvēki, 

kuru gars bija sasniedzis Dieva noteikto lielumu. No šiem cilvēkiem Dievs izveidoja 

Dāvida cilti. 

Dievs savu skatu nenovērsa no tiem, kuri bija iekļauti Dāvida ciltī. Ikvienam

joprojām tika dota iespēja garā augt, un cilvēku gara sirdis izveidojās atšķirīgas — 

vieniem lielākas, citiem mazākas. 

Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus Kristus dzīvoja uz Zemes cilvēka miesā, un 

cilvēkiem bija iespēja atzīt Dieva Dēlu, dzimušu Jēzū Kristū. Tiem no Dāvida cilts, kuri 

atzina, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tiem tika dota iespēja kļūt par Dieva bērniem. Un 

tad ikviens Dieva bērns atkal dzima uz Zemes miesā no augšienes, lai ar savu dzīvi 

apliecinātu uzticību Jēzum Kristum. Mēs zinām to cilvēku skaitu, kuri var kļūt par Dieva 

bērniem un tiks augšāmcelti, un dzīvos kopā ar Dievu. To skaits būs simt četrdesmit četri 

tūkstoši. 

Pārējiem Dievam ticīgajiem tiek dota iespēja apliecināt savu ticību Jēzum 

Kristum un iegūt mūžīgo dzīvību taisnajā tiesā. Visiem, kas tic Jēzum Kristum, taps 

saglabāta dzīvība. Tie mājos skaistās Dieva radītās pasaulēs, lai kādā dienā, kad izaugs 

garā lieli, arī varētu dzīvot Dieva gaismā Dieva Valstībā. 

No Ābrahāma līdz Dāvidam bija četrpadsmit paaudzes. Ar ķēniņa Dāvida laiku uz 

Zemes Dievs veidoja Dāvida cilti. No Dāvida līdz Kristum bija divdesmit astoņas 

paaudzes. Ar Dieva Dēla atzīšanu cilvēks pieņēma Jēzu Kristu kā Pestītāju. Ar šo 

atzīšanas mirkli cilvēkā ienāca mūžīgā Dieva Gars, kas viņam deva iespēju iemantot 

mūžīgo dzīvību. 

No tā liktenīgā laika pagājuši gandrīz divi tūkstoši gadu. Pasaulē dzima un 

dzīvoja ikviens no mūžīgās dzīvības mantiniekiem, un katram dzīves laikā bija 

jāapliecina sava uzticība Jēzum Kristum. Tikai Kristus apustuli un vēl nedaudzie no 

Dieva bērniem ar savu pilnīgo dzīvi bija pārpārēm pierādījuši savu patieso mīlestību uz 

Jēzu Kristu, un Dievs viņus vairs nesūtīja dzīvot pasaulēs. 

Ar Jēzus Kristus Jauno Derību plašāk tiek pavērti vārti uz Patiesību un cilvēkiem 

tiek atklāts Dieva nodoms par pestīšanu un augšāmcelšanos, par Dieva baušļu dziļāku 

izpratni un par patieso šauro ceļu, pa kuru ejot var iemantot Debesu Valstību. 

Jaunā Derība ir sakārtota pēc Dieva gribas. Četros evaņģēlijos ietverta Jaunās 

Derības pamatbūtība, kas tālāk tiek atklāta vieglākai cilvēka sapratnei par Dieva Patiesību 

un Dieva nodomu cilvēkos un pasaulē. Ar Dieva Derību mēs satveram arī Dieva 

apsolījumu, kurš tiek vēstīts Vecajā un Jaunajā Derībā. Kā kulminācija Dieva apsolījuma 

darbībai pasaulē ir Jāņa atklāsmes grāmata. 

Jāņa atklāsmes grāmata ir dala no Dieva Patiesības. Katrs atklāsmes vārds pasaulē 

nes Dieva nodomu un Dieva darbu aprakstu par lielo Dieva Jēra kauju Armagedonu, par 

kauju ar varenajiem, ķēniņiem, zvēru un visiem tiem, kuri bija nostājušies pret Dievu. 

Jēzus Kristus Dieva spēkā ir uzvarējis nepaklausīgos ķēniņus. Dieva Jērs, 

Uzticīgais un Patiesais, Dieva Vārds, uz kura ir Dieva Gars, tiesāja, karoja par taisnību un 

uzvarēja. 

Dieva Gars ir Jēra spēks, un neviens nevar to uzvarēt. Dieva pilnība nav 

izmērojama. Tā aptver visu, kas ir radīts. Tā ir pārāka par visu, kas ir dzīvs, tāpēc to 

nekas nevar uzveikt. Vislielākais zemes ķēniņš Dieva priekšā ir tikai niecība. 

Dievs mīl ikvienu, kas Viņu klausa un Viņa gribai pakļaujas. Dievs atalgo katru, 

kurā mīlestība uz Viņu ir dzīva. 

Mīlestība ir kā mēraukla, kura norāda cilvēka dzīvības spēku. Cilvēks mīlestības 

spēkā ir dzīvīgs un skaists. Augstākie mīlestības baušļi cilvēku dara dzīvu un pilnīgu. 

Debesu karapulki sekoja Dieva Jēram un uzvarēja netaisnību. No Uzticīgā Dieva 

kalpa mutes izšāvās ass zobens, kas Dieva spēkā paveica visus Dieva darbus.

Dieva Derības vārdi ir likums, kurš visās pasaulēs darbojas ar absolūtu spēku. 

Nekāda vara nevar būt pārāka par Dieva apsolīto pilnību. Tik niecīgi bija nepaklausīgie 

zemes ķēniņi bezgalīgā Dieva priekšā! Katrs pats izvēlas savu ceļu — klausīt vienīgajam 

Dievam vai ne. 

Jaunā Derība ir liecība par taisno tiesu. Ikviens cilvēks ir dzirdējis par Dieva 

apsolīto Pastaro dienu un taisno tiesu. Šīs lielās dienas laiks tuvojas, jūs to zināt pēc 

zīmēm debesīs un Dieva apsolījuma, kas lasāms Bībelē. 

Līdz pasaules galam no bauslības nezudīs ne mazākais burts, pat ne svītriņa. 

Dieva spēkā viss notiek un notiks. Tāpēc lai liela ir jūsu ticība Dieva Derības vārdiem! 

Pašā pirmsākumā bija Dieva Vārds, un Dieva Vārda spēkā viss tiek pārvaldīts un 

uzturēts pilnīgā kārtībā. Dieva nodoms tiek īstenots absolūtā Dieva spēkā. Vārds, ko lasāt 

Bībelē, ir Dieva likums. Dieva Vārds ir rakstīts garā, un pasaulē lasāmie Bībeles vārdi 

satur dziļu Dieva nodomu. Tas ietverts septiņos Patiesības līmeņos. 

Tātad, ja esat lasījuši Bībeles tekstu daudzkārt, tas vēl nenozīmē, ka visu, ko 

Dievs gribējis ar šiem vārdiem pateikt, jūs esat sapratuši. Tikai tad, kad pienāks īstais 

brīdis, tikai tad Dieva Svētais Gars var jums atklāt Dieva Patiesību, kas ir ietverta kādā 

teikumā un satur Dieva nodomu. 

Dažu Bībelē rakstīto vārdu jēgu Dievs var atklāt šodien vai arī tad, kad būs 

pienācis īstais laiks. Tāpēc nebrīnieties, ja, lasot Bībeles tekstu atkārtoti, jums atklāsies 

arvien kaut kas jauns, līdz šim nezināms. Dievs ir pilnība, un Dieva Vārds arī ir pilnība. 

Jums ir dota iespēja lasīt Dieva Vārdus, tātad — pieskarties Dieva pilnībai. 

Dievs visu radīto uztur mierā, harmonijā, mīlestībā un absolūtā pilnībā. Dievam 

viss ir pilnīgā kārtībā. Pasaulēs cilvēki un eņģeli var radīt savu kārtību, kas ir tāla no 

Dieva pilnīgās kārtības. Cilvēks ar Dieva mīlestību var tuvoties Dieva pilnībai un arī 

harmonijā radīt skaistas un Dievam tīkamas lietas un darbus. Dzīvosim Dieva mīlestībā 

un harmonijā, darīsim skaistus darbus! 

Dieva Dēls ir Tēvā, un Tēvs ir Dēlā. Viss, kas ir pasaulē, ir radīts Jēzū Kristū. Kas 

pagodina Dēlu, tas pagodina arī Tēvu. Kas mīl Dēlu, tas mīl arī Tēvu. 

Mums ir jāatzīst, ka esam Jēzū Kristū un Jēzus Kristus ir mūsos un visā, kas ir 

mums apkārt. Dievs valda pār visu, kas ir mūsos. Jaunā Derība mums atklāj šo Dieva 

Patiesību. 

Tikai caur Jēzu Kristu nāk pestīšana. Jēzus Kristus ir dzīvā maize; kas to ēd, tas 

var iemantot dzīvību. Jēzus Kristus vārdi ir maize; kas tos pieņem, tajā ienāk dzīvība. 

Dieva Vārds cilvēku dara dzīvu. 

Gars cilvēku dara dzīvu. Dieva Vārds ir gara maize; ja cilvēks to pieņem, tad gars 

aug un tajā dzīvība vairojās. Miesa neder nenieka. Miesa ir tikai vide un apstākļi, kuros 

gars un dvēsele dzīvo. Ja cilvēks neatrod savu garu un neiesaista to ikdienas dzīvē, tad 

cilvēks ar miesu vien pasaulē ir vājš. Tad viņa pasaulīgā līmenī radītie darbi ir pakļauti 

pazušanai, tiem nav garīgās vērtības. 

Jēzus Kristus atzīšana cilvēkam dod iespēju atrast savu garu un sākt dzīvot daudz 

pilnīgāku dzīvi. Maize, kas nāk no debesīm, tā dara cilvēku patiesi dzīvu. 

Tveriet pēc vārdiem, kuri ir nākuši no Dieva, krājiet tos sevī un vairojiet sevī 

dzīvību! Cilvēka sirds atpazīst, kuri vārdi nākuši no Dieva. Paļaujieties uz savu garu, kas 

zina Dieva Patiesību! Tajā mirkli, kad jūs ticat Dieva Vārdiem, jūsu gars savienojas ar 

uztverto Dieva Patiesību, un Dieva Svētais Gars vairo jūsu gara augļus. Un tā tas notiek 

ik mirkli, kad jūs pie-skaraties Dieva Vārdam. Ne uzreiz var satvert Dieva Vārdus, ir

jābūt lielai ticībai un paļāvībai uz Dievu. Ticības mēram ik dienu, ik mirkli ir jābūt 

iespējami lielam. Cilvēks ik brīdi veidojas un garā var augt, tāpēc katrai dienai ir arvien 

lielākas vai arī īpašas prasības. Ticības spēks lai jūsos ir liels! Tā jūs varat satvert Dieva 

Vārdu, un tas vairos jūsu gara augļus. 

Jaunās Derības četri evaņģēliji pēc savas dziļākās būtības neatkārto viens otru, bet 

gan pakāpeniski paver vārtus uz Patiesību un ticībā dod apskaidrību par Dieva Derību. 

Mateja evaņģēlijs sniedz Jēzus Kristus mācības pamatus. Jēzus Kristus savā 

Kalna runā deva cilvēkiem pasaulē skaidru mācību par to, kā viņiem dzīvot. Tā ir Dieva 

bauslība, kuru Dieva Dēls cilvēkiem pauda skaidrā un izvērstā veidā. Jūs lasāt Kristus 

vārdus, un tajos ir ietverta Dieva mācība. Tā ir Dieva Derība, kas mums ikvienam ir 

jāpilda. Tā ir Dieva prasība — būt Dievam paklausīgiem bērniem. 

Jēzus Kristus mums deva tēvreizi, un tagad cilvēki zina, kā ir jāuzrunā Dievs, 

pirms mēs Viņu lūdzam. Tēvreize ir Dieva Vārdi, kurus izrunājot mēs zinām, ka darām 

pareizi un Dievs mūs uzklausīs. Tēvreize ir vienīgie un galvenie vārdi, caur kuriem mums 

ir dota droša saikne ar Dievu Tēvu debesīs. Dievs visu zina un redz, bet uzklausīs un 

atbildēs tikai pēc tēvreizes, kas teikta no sirds mīlestībā uz Jēzu Kristu. Dieva Dēls ir 

gaisma un ceļš, pa kuru ejot mēs dzīvosim. 

Dieva Derība darbojas caur katru Bībeles vārdu, tāpēc ikviens Svēto Rakstu vārds 

ir izgaismots ar Dieva Patiesības Gara gaismu. Katrs cilvēks var izlasīt sev nepieciešamos 

Dieva Vārdus. Tie ir atrodami ik mirkli. 

Tātad Bībelē apkopotie Dieva Vārdi ir domāti ikvienam cilvēkam. Šajos Svētajos 

Rakstos ir iekļauti visu cilvēku likteņi. Ja kāda pamācība vai notikums vēsta par pagājušo 

laiku, tad atcerieties, ka Dieva Derība darbojas arī šodien un tā līdz pasaules galam! Jo 

Bībelē paustie Dieva Vārdi ir tikai pamats, uz kuriem Dievs garā ir uzcēlis savu Derību, 

un tā garā ir dzīva, pastāv septiņos gara līmeņos un ir Derība ar visiem cilvēkiem, kas 

dzīvoja, dzīvo un vēl dzīvos uz Zemes. Dieva Vārds vienmēr ir dzīvs, jo tas ar Patiesības 

Garu nāk no dzīvā Dieva nepārtrauktā plūsmā uz cilvēkiem. 

Turot rokās Bībeli, ziniet, ka tā ir tikpat dzīva kā mūžīgais Dievs, kā mēs šodien! 

Lai cilvēks būtu dzīvs rītdien, ir jātver dzīvais Dieva Vārds! Dieva Vārds, pieņemts 

miesā, top dzīvs un dzīvu dara cilvēka garu. Jaunā Derība cilvēkā ienes cerību un ticību 

rītdienai, jo tā atklāj Patiesību par laikiem, kas ir un kas tuvojas. Dieva apsolījuma 

piepildījuma laikā cilvēkiem jābūt stipriem ticībā un paļāvībā uz Dievu! 

Dieva spēks ir bezgalīgs, un Dieva Vārds cilvēku stiprina ar Dieva Svēto Garu. 

Dieva Gars, nonācis pasaulē, cilvēku piepilda ar Dieva spēku. Tad cilvēks vairs nav vājš, 

bet stiprs, jo Dievs ir ar viņu. 

Daudziem cilvēkiem dažas Svētajos Rakstos izteiktās prasības liekas 

nepieņemamas. Debesu Valstībā tādi ļaudis diemžēl ieiet nevarēs. 

Jo augstāk cilvēks kāpj kalnā, jo grūtāk ir kāpt. Vējš, aukstums, ledus un skābekļa 

trūkums kāpienu apgrūtina. Līdzīgi ir arī cilvēkam, kura gars jau ir tik liels, ka viņš 

gandrīz ir gatavs saņemt Dieva Garu, lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Un grūtais šaurais ceļš 

kļūst vēl šaurāks. Dieva prasības pret cilvēku pieaug, un tad ir jāizpilda ikviens Dieva 

Derībā minētais noteikums. 

Ja kāds atmet kaut vienu no vismazākajām Dieva prasībām, tas debesīs būs mazs. 

Baušļu pilnīga ievērošana nav panākama vienā dienā. Vajag censties ar katru dienu 

baušļus pildīt pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk, tad nākošajā dienā kāpums būs uz augšu 

un jūs varēsiet tos izpildīt vēl pilnīgāk. Tāds ir cilvēka dzīves ceļš — ievērot Dieva

aušļus, iepazīt Dievu un sevi pašu. 

Ja kāds domā, ka skaistajā dzīves kalnā var uzkāpt, nepildot Dieva baušļus, tas 

maldās. Nepildīt baušļus, tas nozīmē dzīvot grēkā, bet grēks cilvēkā dzemdina nāvi. 

Tātad — bauslība un dzīvība vai grēks un nāve. Cits ceļš nav paredzēts, jo pēc šīs 

pasaulīgās dzīves par katru cilvēku Dievs pieņem lēmumu. 

Dievs ir noslēdzis Derību ar ikvienu no mums. Starp Dievu un cilvēku nedrīkst 

būt neviens starpnieks. Šī saikne starp Dievu un cilvēku ir svēta, un Dievs to sargā. 

Tomēr dzīvē cilvēks bieži vien meklē dažādus vidutājus un domā, ka kāds cits viņu 

uzvedīs uz dzīvības ceļa. 

Tikai un vienīgi Jēzus Kristus ir dzīvības ceļš. Tāpēc, ja kāds jums norāda citu 

ceļu, neticiet! Maldu ceļu ir daudz, un pasaulē ir daudz maldu vadātāju. Un tikai šī svētā 

saikne — Dievs un cilvēks — glābs jūs no maldīšanās. Tveriet rokā Svētos Rakstus, un 

tas lai ir jūsu ceļa rādītājs! Jēzus Kristus gaisma lai ir jūsu ceļa gaisma! 

Jēzus Kristus atklāja veidu, kā var atbrīvoties no grēkiem. Tā ir piedošana. 

Lūgsim grēku piedošanu un paši piedosim citiem, salabsim ar saviem pretiniekiem un 

aizmirsīsim viņu pāridarījumus! Grēku piedošana ir cilvēka glābiņš, tā viņš var izrauties 

no nāves. Katrs grēka darbs cilvēkā rada grēka sekas un ved viņu uz pazušanu. Tātad 

cilvēkam katru dienu ir jādomā par grēku piedošanu un jālūdz Dievs, lai viņa grēks tiktu 

dzēsts. Katram cilvēkam ir dota iespēja iegūt grēku piedošanu un iemantot dzīvību. 

Grēka piedošanā piedalās pats Dievs. Tātad, kad jūs kādam piedodat vai lūdzat 

Dievu par jūsu grēku piedošanu, Dievs ir ar jums un tikai Jēzus Kristus spēkā grēks var 

tikt dzēsts. 

Mīliet savus ienaidniekus un piedodiet viņiem, jo tajā mirkli Dievs būs ar jums un 

jūs aizstāvēs! Paļaujieties uz Dievu, un Dievs jūs aizsargās! Jūs taču atceraties, ka 

Debesu Tēvs visas lietas un visas mūsu vajadzības labi zina! 

Dievs mums ar mīlestību dos vienmēr, protams, ja mēs būsim paklausīgi Viņa 

bērni. Ticība Dievam ir svēta, un tā lai ir tikai Dievam un jums pašiem zināma. Ja par 

jūsu ticību zina arī kaimiņš, tas neko jūsu ticībā nemaina. Labāk lai jūsu ticība Dievam ir 

pilnīga un klusa. Kad Dievu lūdzat, tad runājiet tikai ar Viņu un neliekuļojiet, jo Dievam 

tīk patiesi, no sirds teikti vārdi! 

Ja jūs gribat par Dieva Vārdiem liecināt kaimiņam, tad tā lai ir liecība, nevis 

ticības izrādīšana. Ja kāds vairo Dieva Vārdu cilvēkos, tad arī viņā Dievs vairos savu 

Vārdu. Par Dievu sniegtā liecība pasaulē ir kā skaista sēkla, kas pēc brīža dod 

desmitkārtīgu ražu. 

Dievs loti vēlas, lai Viņa Vārds tiktu godāts cilvēku vidū. Par to, kurš liecinās par 

Jēzu Kristu, taisnajā tiesā liecinās Dēls sava Tēva priekšā. Ikviena patiesa liecība par 

Dievu pasaulē nes bagātus augļus cilvēka garā. 

Slavējiet to Kungu un vairojiet Viņa godu virs Zemes! Mīliet to Kungu un 

vairojiet Dieva mīlestību cilvēku vidū! Cik jūs šeit, pasaulē, laba iesēsiet, tikpat laba 

debesīs arī saņemsiet. 

Lai Dieva Derība un Dieva darbi jums ir pirmajā vietā un tad tikai lai nāk 

pasaulīgie darbi, jo no Dieva darbiem vairojas jūsu dzīvība un jūs kļūstat bagātāki! Un 

paļāvība uz Dievu jūs lai pavada ik dienu, jo paļāvība ir tiešā saikne ar Dieva Svēto Garu, 

kas jūs vadīs un sargās! 

Katrai dienai ir savas bēdas un savi darbi. Tie ir jums no Dieva dotie darbi, tos 

paveicot, jūs saņemsiet algu. Arī ciešanas ir Dieva dotais darbs, jo caur tām cilvēka

dvēsele šķīstās. Grēks rada sekas, un tās var izpausties ciešanu veidā. Dievs pats arī var 

cilvēkam uzlikt ciešanas kā kādreiz Ījabam. Pēc pacietīgi panestām ciešanām cilvēks var 

saņemt algu, varbūt kā Ijabs — divkārtīgu. Tātad pēc kādām lielām ciešanām cilvēkam 

garā Dievs var dot divtik daudz gara bagātības. Tāpēc nezūdieties par šodienas ciešanām! 

Dievs tās redz un zina, kālab tās dotas. 

Cilvēks uz Zemes ir nācis, lai sakrātu gara bagātības. Cilvēks, kurš dzīvoja jaukā 

Debesu pasaulē, kādā dienā, Dieva sūtīts, dzima miesā uz Zemes, lai sakrātu debesu 

bagātības un atgrieztos mājās skaists un pilnīgs. 

Debesu pasaulēs ir izteikta atšķirība starp garā lieliem un garā maziem cilvēkiem. 

Gandrīz tāpat kā starp putniem un skudrām. Putniem dots lidot un pabūt daudz kur, bet 

skudras zina tikai vienu taku un vienu darbu. Ir prieks, ka skudras ir čaklas; būsim arī 

mēs čakli, lai pēc šīs zemes dzīves debesīs būtu skaisti un brīvi savā Dieva dāvātajā 

lidojumā! Cilvēks uz Zemes dzīvo tikai īsu mirkli, salīdzinot ar to laika posmu, ko viņš 

pavada debesīs — savās patiesajās mājās. 

Padomāsim par brīdi, kad mēs atgriezīsimies savās mājās debesīs — padomāsim, 

kādi būsim! Mēs taču gribēsim būt garā bagāti un skaisti ar Dieva dāvātām īpašībām. Bet 

tas ir atkarīgs no tā, kā mēs nodzīvosim katru mūsu dzīves stundu. Nezaudēsim veltīgi 

laiku, pildīsim Dieva Derības prasības! 

Lūgsim Dievu un paļausimies uz Jēzu Kristu! Dzīvosim mīlestībā uz Dievu un 

savu tuvāko! Atvērsim savas sirdis dzīvajam Dieva Vārdam, lai tas vairo mūsos skaistos 

gara augļus! 

Ar Jēzus Kristus ienākšanu pasaulē tika pavērts ceļš, kurš savieno Dievu un 

cilvēku. Jūs varat lūgt, un jums taps dots. Klaudziniet pie Dieva durvīm, un jums taps 

atvērts! Pasaulē Dieva Svētais Gars atklājās Dieva Dēla spēkā, un tagad visiem, kas 

vēlas, tas ir tverams. Jā, Dievs pavēra ar Svēto Garu ceļu, kurš vieno Dievu un cilvēku. 

Jūs lūdzat, un Dieva Svētais Gars ir pie jums. Dieva Svētais Gars ir Dieva Tēva un Dieva 

Dēla izpausme pasaulē. Dievs ar savu Garu pie mums ir ik mirkli. 

Tāpēc tveriet pēc Dieva Vārda un lūdziet Dievu patiesi un no sirds! Pie jums nāks 

Dievs ar Svēto Garu un piepildīs jūsu patiesās vēlmes, vēlmes ne pēc pasaules labumiem, 

bet pēc patiesajiem gara augļiem, kas nezūd. Tie ietver arī pasaulē esošos labumus un 

visu, kas cilvēkam ir nepieciešams, lai viņš izietu Dieva noteikto likteni. 

Cilvēka liktenis pasaulē ir ar skaidri saskatāmu Dieva iezīmēto likteņa ceļu. 

Dievam viss ir savests absolūtā kārtībā. Dievs pirmāk rada, un tad mēs šajā Viņa radītajā 

dzīvojam. Tātad mēs nedzīvojam neziņā vai vēl neradītajā, bet jau radītajā Dieva 

nodomā, laikā un telpā. 

Mums ik dienu Dievam ir jāpateicas, ka Tēvs, kas debesīs, gādā par saviem 

bērniem, gādā par visu, kas mums ir nepieciešams! Dievs piemet cilvēkam ik dienu tik, 

cik ir vajadzīgs, un ne vairāk. Jo viss liekais rada vienīgi jucekli. 

Mums ir jādzīvo mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem! Labie darbi lai ir mūsu darbi! 

Kā mēs darām sevis labad, tāpat darīsim arī saviem tuvākajiem! Mēs visi dzīvojam 

Dievā, esam viena Dieva radīti, tātad — brāļi un māsas. Mēģināsim saskatīt tuvākajā 

tiešām sev tuvu un labu cilvēku! Lai tuvākā sliktās īpašības paliek otrajā plānā! Dosim 

savu skaistumu citiem un no tā paši kļūsim skaistāki! 

Cilvēka sirds pazīst cilvēkus. Cilvēka darbi raksturo cilvēku. Labs cilvēks dara 

labus darbus. Darīsim labus darbus, lai tie vairo cilvēku skaistumu! No labiem darbiem 

cilvēks iemācās darīt labu. Mēs katru dienu ar saviem darbiem ceļam sev māju. Tās

pamati var būt stipri tikai ticībā un paļāvībā uz Dievu, jo tie būs celti ar labiem darbiem. 

Lai mīlestība ir kā cements javai; jo tās vairāk, jo stiprāki būs mūsu mājas pamati. 

Dieva Derība ir kā audekls, kurā ir saausti skaisti raksti. Tie satur Dieva likumus 

un Dieva nodomu, kuru Viņš, visu radot, ir ielicis visā, kas ir. 

Vecā Derība ir audekla pamats, ar to Dieva Derība tika darināta. Jēzus Kristus 

Jaunā Derība ir audekla smalkākais raksts, kurš atklāj daudzus Dieva Derības 

noslēpumus. Jaunā Derība skaidrāk izceļ audekla pamatrakstu jeb pamatsaturu. Un tagad 

pienācis laiks, kad tiek ļauts skatīt šā Dieva Derības audekla visskaistākos un 

vissmalkākos rakstus, kuri tiek atklāti cilvēkiem, lai būtu zināmi pasaulē. 

Ir pienācis šis skaistais laiks, kad debesīs ir jaušami Debesu Valstības vārti. Rit 

Dieva Derības noslēpuma darbības laiks. Jūs lasāt Dieva Vārdus, caur kuriem jūsos ienāk 

atklāsme par Dieva Derības pilnību. Dievs paver vārtus uz Dieva Patiesību. Tveriet Dieva 

Patiesību ar savām sirdīm, jo sirdis to jau sen pazīst! Jūsu sirdis ir pilnas ar Dieva Derību, 

jo Dievs pats to ir ielicis radīšanas mirklī. 

Jaunā Derība cilvēkiem atklāj Patiesību, ka katram ir dots sakrāt gara augļus. Cik 

cilvēks sakrās, tik viņam arī būs. Pienācis pļaujas laiks. Nezāli pļaus un sadedzinās. 

Cilvēka gara bagātība paliks, tāpat kā kvieši, kas ir skaisti ienākušies un novākti nokļūs 

saimnieka klētī. 

Jēzus Kristus pasaulē ir sējis labo sēklu, kas ir mūžīga. Laimīgs irtas cilvēks, kurš 

Dieva Dēla priekšā ir atvēris savu sirdi, lai šī labā sēkla tiktu viņā iesēta. Ja jūsos ir Jēzus 

Kristus gara grauds, jūs dzīvosiet un jūsu dzīvība nekad nezudīs. 

Katrs strādnieks pēc padarītā darba gaida savu algu. Arī mēs, ilgi jo ilgi 

strādādami, gaidām algas dienu, kura Dievam ir nolikta kā pasaules Pastarā diena. Lai 

ikviena sirds ir miera pilna, ja viņš Jēzu Kristu ir atzinis kā Dieva Dēlu! 

Patiesi, patiesi — tas ir galvenais jautājums, uz kuru šodien, tad Pastarajā dienā 

būs jāatbild, — vai jūs patiesi atzīstat, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls? Ja to no sirds 

atzīstat, tad jūsos ir un būs dzīvība. Ja kāds vēl šaubās, tad ziniet — beidzot jāpieņem 

pareizais lēmums uz šo tik ļoti svarīgo jautājumu! 

Visā garajā dzīves ceļā cilvēkam ir bijušas dažādas dzīves situācijas un to dažādi 

risinājumi. Bet katra cilvēka dzīvē pienāk galvenais un visnozīmīgākais mirklis — tad, 

kad jūs meklējat un atrodat atbildi uz svarīgo jautājumu. Jā, patiesi — Dieva 

vienpiedzimušais Dēls ir Jēzus Kristus, dzīvības maize un cilvēku Pestītājs, jo Debesu 

Tēvs visu varu un taisno tiesu ir nodevis Dieva Dēla rokās! Tad lai stipras ir jūsu sirdis 

ticībā un lai mīlestība ir jūsu sirds spēcinātājs šajā izšķirošajā mirklī! 

Tātad ne debesīs, bet šeit, uz Zemes, cilvēkam ir jāapliecina sava ticība Dievam ar 

ticību Jēzum Kristum. Katrs cilvēks reiz tiek nostādīts šā jautājuma priekšā. Vecs, jauns 

vai pusmūžā, bet katram tiek piedāvāta dzīves situācija, kurā no sirds ir jādod patiesa 

atbilde par ticību Jēzum Kristum. 

Ja jūs vēl svārstāties, tad meklējiet atbildi pie Dieva un savā sirdī! Kamēr jūs vēl 

dzīvojat uz Zemes, tikmēr jums vēl ir laiks. Izmantojiet šo laiku, lai iepazītu Dievu un 

sevi! Pasaulīgais paliek pasaulē, un pēc neilga laika tam vairs nav būtiskas nozīmes. 

Meklējiet Dievu ticībā un lūdziet, lai Viņš jums palīdz atrast pareizo ceļu! Dievs vēlas, lai 

ikviens, kurš ir radīts, dzīvotu. Bet, lai dzīvotu, ir jāatzīst dzīvības devējs un dzīvības 

avots. 

Ikviena cilvēka dzīvības avots ir Jēzus Kristus. Jūs varat domāt citādi, bet 

Patiesība ir viena. Jūsu dzīvība tiek uzturēta no tā avota, kurš ir Jēzus Kristus sirdī. Tāda

ir Patiesība. Ja jūs atzīstat dzīvības avotu Jēzū Kristū, jūsos šis avots strāvo dzīvību un 

mūžību. 

Ar Jēzus Kristus atzīšanas mirkli mūžīgās dzīvības avots tiek savienots ar jūsu 

gara sirdi, un tad jūs nemirsiet. Taisnajā tiesā spoži dzīvības spēkā spīdēs jūsu sirds un 

Jēzus Kristus jūs atzīs par savējo, kurā Dieva Vārds ir dzīvs. Gars ir uzvarējis miesu un 

grēku. Šī uzvara ir jūsu laime, jo jūs dzīvosiet! 

Vai jūs ticat, ka Dievs spēj visu? Dievs radīja debesis, Zemi un itin visu, kas ir uz 

tās. Tad arī cilvēkus. Dievs ik mirkli spēj visu, pilnīgi visu! Jēzus Kristus liecības par 

Dieva iespējām lai jūs stiprina ticībā uz augšāmcelšanās dienu! Dievs jau ir pārveidojis 

jūsu miesu un sagatavojis jūs, ticīgos, lielajai Jēzus Kristus atnākšanas dienai. 

Ko gan nozīmē augšāmcelt cilvēku, kurš jau vairākas dienas kā miris? Bet šajā 

liecībā Dievs ir ielicis lielu ticības spēku Jēzus Kristus augšāmcelšanai, un, kā notika ar 

Viņu, tāpat notiks arī ar jums. Dieva spēkā un Dieva gaismā jūs, Dieva bērni, septītajai 

bazūnei skanot, tapsiet augšāmcelti debesīs. 

Dieva gaismas stars jūs pārvērtīs līdzīgus eņģeļiem, kas spēj brīvi pacelties 

debesīs un traukties pie Jēzus Kristus. Mīļa Dieva gaisma jūs aptvers kā silti saules stari, 

un jūs nemanīsiet, ka jau staigājat garā pa debesīs Dieva celtām kāpnēm ceļā uz Debesu 

Valstības vārtiem, un Jēzus Kristus eņģeļi jūs pavadīs šajā skaistajā gaitā. Laimīgas lai ir 

jūsu sirdis, jo tas piepildīsies ļoti drīz! 

Bet ticība katram Dieva Derības vārdam lai jūsos ir pilnīga! Ticība Dieva Vārdam 

jums dos spēku šajā grūtajā laikā. Ar savu ticību jūs varat vairot arī ticību citu cilvēku 

sirdīs, un, cik jūs to vairosiet citos, tik tā vairosies arī jūsos. 

Ticības ceļš lai sākas ar Jēzus Kristus vārdu! Viss nepieciešamais Dieva spēks 

cilvēkiem nāk no Jēzus Kristus sirds. Mīlestības gaisma satur dzīvības spēku un to vada 

no sirds uz sirdi. Lai jūsu sirdis vienmēr ir atvērtas Jēzum Kristum, tad jūs saņemsiet 

dzīvības gaismu, kas jūs darīs pilnīgākus un skaistākus! Un par to, lai jūsu sirdis tiešām 

būtu atvērtas Dieva Dēla priekšā, jums pašiem ir jāgādā! Sirds vārti var būt vaļā tad, ja 

mīlat Dieva Dēlu un uz Viņu paļaujaties. 

Ir dzīvības avots, un esat jūs. Katram cilvēkam ir jābūt ciešā saiknē ar dzīvības 

avotu, kas ir Jēzū Kristū. 

Jūs varat saņemt dzīvības avota ūdeni tikai mīlestībā, ticībā un paļāvībā un Jēzu 

Kristu. Dieva Svētā Gara gaisma, kas ir jūsu sirdīs, lai ir vaduguns, uguns — ceļa 

rādītāja! Lai tā izgaismo jūsu miesu! 

Miesa ik mirkli kāro savu. Miesa neaptver gara prasības. Jūsu gars zina Patiesību 

par Jēzu Kristu un par Dieva Vārdiem. Bet cilvēka gars nav spējīgs izlauzties pie cilvēka 

pasaulīgās miesas bez viņa ticības Dievam. Tikai Dieva spēkā var tikt pavērti vārti, kuri 

savieno cilvēka miesu ar cilvēka garu. 

Tātad dzīvības ceļa sākums ir patiesa ticība un paļāvība uz Jēzu Kristu, kurā mēs 

visi dzīvojam. 

Jēzus Kristus ar savu Garu ir aptvēris Zemi un vada to pēc Debesu Tēva noteiktā 

nodoma. Tēvs un Dēls ir viens vesels. Tēvs sevi izpauž Dēlā, un pasaulē Dievs ienāk ar 

Svēto Garu. Tikai Dievs savā spēkā var darīt dzīvu ikvienu, kas to vēlas un kas tic Jēzum 

Kristum. 

Atcerieties — Jēzus Kristus ir dzīvības maize; kas to ēdīs, tas nemūžam nešalks! 

Tāds ir Dieva noliktais dzīvības likums. Cilvēkam ir brīva izvēle to pieņemt vai 

nepieņemt — iegūt dzīvību mūžīgai dzīvošanai vai to pazaudēt taisnajā tiesā uz visiem

laikiem. Ir pienācis laiks ikvienam izšķirties par galveno: dzīvot, lai dzīvotu, vai 

uzdzīvot, lai pēc taisnās tiesas mirtu. 

Dieva Jaunā Derība savā pilnīgā saturā mums atklāj Patiesību par Pastaro dienu 

un taisno tiesu. Un lēmums par katru cilvēku jau top. Tātad pasteidzieties izdarīt pareizo 

izvēli! Atzīstiet savā ticībā Dievu! Atzīstiet savā ticībā Jēzu Kristu! Atzīstiet savā ticībā 

Dieva Derību! Atzīstiet savā ticībā Dieva Vārdus! Atzīstiet savā ticībā Dieva Veco un 

Jauno Derību kā dzīves likumu jums un kā Dieva Patiesību! 

Jums jāatzīst, ka Dievs ir Patiesība un viss, kas ir nācis no Dieva, ir Patiesība! 

Jums jāatzīst, ka jūsu dzīvība pastāv Dieva spēkā un ka visu, ko jūs redzat, ir radījis 

Dievs! 

Tāpēc Jēzus Kristus jūsu sirdīs un prātā lai ir pirmajā vietā! Ja jūs mīlat vecākus, 

bērnus vai draugus vairāk nekā Dieva Dēlu, tad vēl neesat Viņa cienīgi un neieiesiet 

Debesu Valstībā. Ja cilvēks pats grib atrast mūžīgās dzīvības risinājumu, tad ziniet — 

viņš to neatradīs! 

Cilvēks nevar atrast savu dzīvību, jo viņam pār to nav varas. Labāk dzīvību 

pazaudēt Jēzus Kristus ticības dēļ, jo tādam taps dota mūžīgā dzīvošana. Ir jāprot pieņemt 

visu, ko Dievs cilvēka likteņceļā ir ielicis. Vai tās būtu bēdas un ciešanas, sāpes un raizes, 

lai tās ir, jo Dievs to visu redz un novērtē jūs šajos pārbaudes brīžos! Pieņemsim Dieva 

doto likteni ar pateicību! Cilvēka pasaulīgās dzīves ceļš ir Dieva dota iespēja izaugt garā, 

lai atgrieztos debesīs ar jo bagātiem gara augļiem. 

Jūsu alga būs redzama debesīs. Uz Zemes jūs ar laiku varat apjaust, kas ir sakrāts 

sirdī un dvēselē. Kamēr jūs nekļūsiet kā bērni, jums Debesu Valstības neredzēt! Tātad 

saprotiet to tieši un pielīdziniet sevi bērnam! 

Vai jūsu acis ir tik skaidras un tīras kā bērnam? Vai jūsu skatiens un smaids ir tik 

patiess kā bērnam? Vai jūsu miesa un dvēsele ir tik šķīsta kā bērnam? Vai jūsu gara augļi 

pasaulē ir tik redzami kā bērnam? Gara augli ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, 

laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība. Droši pielīdziniet sevi bērnam! 

Tikai tīrā, šķīstā un harmonijas pilnā miesā dzimšanas brīdī var ienākt no Dieva 

sūtīta cilvēka dvēsele un gars. Tātad arī jūsos Dieva Svētais Gars var ienākt tikai tad, kad 

jūsu miesa un dvēsele ir tīra kā bērnam. Jā, droši pielīdziniet sevi bērnam! Bērna 

pasaulīgais intelekts, protams, ir vājš, bet tas nav noteicošais Dieva iepazīšanas ceļā. 

Cilvēka gars pazīst Dievu, un cilvēks miesā Dievu var atklāt tad, kad viņš to vēlas un ir 

gatavs tam. Tātad vispirms ir jābūt vēlmei to darīt. Ja kādam tās nav, tad Dievs gādā 

cilvēka dzīvē tādus izšķirošus notikumus, lai viņš aizdomātos par sevi un savu likteni. 

Pieņemiet likteni, no Dieva sūtītu, tādu, kāds ir nolikts. To izmainīt nevar, var no 

tā tikai vairīties. Var vienkārši dzīvi nogulēt, un tad viss būs beidzies, jo būs palaista 

garām iespēja izdzīvot un būt dzīvam mūžīgi. 

Debesu Valstība vēl līdz nesenam laikam tika cietusi uzbrukumus, un varas 

lietotāji to gribēja nolaupīt. Dieva Tēva spēks izlija pār Dieva Dēlu Jēzu Kristu, kurš 

uzvarēja visus varas tīkotājus, un patiesā vara visā un pilnīgi visur pieder Dieva Dēlam. 

Tāpēc lai mierīgs ir jūsu prāts, jo viss ļaunums ir uzvarēts! Nekāds Jaunums no 

ārienes cilvēku vairs nevar skart! Tagad cilvēkā ir tas, kas ir. Ko katrs ir sakrājis, tas arī 

atrodams viņa dvēselē un garā. Ja cilvēku vēl tirda kādas ļaunas domas vai vīd kāds 

ļaunums, tas ir viņa dvēselē, jo viņš to ir savā dzīves laikā iekrājis. 

Laimīgs ir tas cilvēks, kura dvēsele ir no grēkiem tīra un kura miesu apspīd viņa 

gars. Ticiet, ka Jēzus Kristus ir uzvarējis! Ticiet Dieva Vārdam! Un šī ticība jūsos nesīs

laimi un prieku. 

Dievs saviem bērniem ir atklājis Patiesību, un jūs to varat lasīt un pieņemt ar sirdi, 

jo sirdī šī Patiesība jau reiz ielikta. 

Dievs paslēpis gara Patiesību no gudrajiem un prātniekiem, jo viņi Dievam netic, 

viņi tic vienīgi savai gudrībai. Prāta gudrība ir tikai pasaules gudrība, tā nedod dziļāku 

skaidrojumu pēc īstenās lietu un apstākļu būtības. 

Prāts domā, ka Zeme ir radusies no kosmosā jau sen pastāvošās matērijas, un 

prātu tas apmierina, jo tas ir prātam saprotams skaidrojums par Zemes izcelšanos. Prāts 

nevar aptvert, kā ne no kā, pēc Dieva Vārda Dieva spēkā, tukša izplatījuma vidū var radīt 

Zemi un debesis. Dievs visu rada no sevis. 

Gars zina, ka Dievs visu ir radījis un rada savā spēkā — arī debesis, Zemi un visu, 

kas uz tās ir. Mēs staigājam Dieva spēkā un elpojam Dieva spēkā. Viss tiek virzīts Dieva 

spēkā, un viss joprojām top Dieva Spēkā. Gars zina šīs lietas kā vienīgo Patiesību. 

Tāpēc tikai ticīgajiem cilvēkiem Dievs ar Patiesības Garu atklāj Patiesību, bet 

neticīgajiem šīs lietas ir apslēptas. Lai kādas arī laboratorijas un kādi pētnieciskie institūti 

strādātu, tiem nekad nebūs dots pēc materiāla līmeņa teorijām un zinātnēm izprast Dieva 

Patiesību. 

Tikai Dievs ar Patiesības Garu cilvēkam var atklāt Patiesību, ko viņš tik ļoti vēlas 

aptvert. Katram rosīgam cilvēkam ir vēlme uzzināt arvien vairāk un vairāk. Mēs varam 

pārzināt daudz sīku lietu vai lielu notikumu, bet tas Patiesības izzināšanas ceļā nedos 

neko, ja cilvēks Dievam neticēs un nemeklēs ceļu uz Patiesību, kas ir viņā pašā. 

Ja cilvēks nespēj atrast Dievu, tad viņš neatrod arī sevi. Un, ja cilvēks sevi 

neatrod, tad viņš sevi pazaudē. Gars, kuru cilvēks, dzīvodams miesā, neatrod, nosmok un 

izsīkst, jo tas netiek papildināts ar gara augļiem. Gara augļi cilvēka garam ir barība un 

dzīvības būtība. 

Viss, kas Jaunajā Derībā vēstīts, ir otrā Dieva Derības atklāsmes pakāpe, kas tika 

dota cilvēkiem, lai tā viņos dzīvotu. 

Ar šajā grāmatā rakstītiem vārdiem jums tiek dota jauna Dieva Derības atklāsme, 

lai tā būtu vieglāk saprotama un tā jūsos dzīvotu kā Dieva Vārds. Jūsos ir gars, un gara 

sirds pazīst Dieva Vārdu. Ja jūs ļausiet savai sirdij saprast Dieva Vārdus, tad sirds tos 

pieņems, jo pazīst tos. 

Cik pilnīgi Dievs visu ir radījis, ielikdams cilvēka gara sirdī Patiesību, lai tā jau 

būtu pie viņa! Tātad cilvēkam nav vis jāmeklē kaut kas jauns, kas ir kaut kur tālu no viņa, 

bet gan jau esošais paša sirdī, un pasaulē lasītais un dzirdētais ir jāsalīdzina ar Patiesību, 

kas mīt sirdī. 

Tas ir izcils brīdis, kad savienojas pasaulē cilvēka atzītā Dieva Patiesība ar to, kas 

jau no Dieva ielikta sirdī. Tad rodas tāds kā zibens spēriens, kurš savieno Dieva 

Patiesības Garu ar cilvēka garu, un tajā mirklī cilvēkā ieplūst Dieva Gars, kas viņu dara 

bagātāku uz mūžīgiem laikiem. 

Protams, ir svarīgi neatkāpties no ticības Dievam un no Dieva Derības prasībām. 

Atkāpšanās ir solis atpakaļ, kas atmet cilvēku visai tālu no Patiesības. 

Nepieļaujiet atkāpšanos no ticības Dievam! Tad labāk nogaidiet un cietiet, līdz 

apskaidrojas jūsu prāts! Bet, ja jūs pieļausiet šaubīšanos un atkāpšanos no ticības 

Dievam, jums būs viss jāsāk atkal no sākuma. Uz sabrukušās mājas nevar uzcelt jaunu 

namu. Var gan izmantot vecās mājas pamatus, bet pirms ir jānovāc gruveši un jāattīra 

būvlaukums. Lai jūsu ticības nams tiek celts pārliecībā, ritmiski dzīvojot harmonijā un

saskaņā ar Dieva likumiem! 

Tā ir iespēja izdzīvot, iespēja dzīvot pēc Dieva Derības prasībām! Ir jābūt virzībai 

uz priekšu! Nedrīkst ilgi mīņāties uz vietas, jo tad sāksies pagurums un dzīves vezums 

var ievilkt jūs aizā! Turieties pie dzīvā Dieva Vārda, jo tam ir mūžīgi pamati, kas Dieva 

ielikti! 

Dievs visu rada ar savu Vārdu, un viss Dieva teiktais top un piepildās. 

Cilvēks par saviem vārdiem ir noteicējs, un par katru veltīgi runātu vārdu viņam 

būs jāatbild tiesas dienā. Pēc labiem vārdiem cilvēks tiks attaisnots un pēc ļauniem un 

veltīgiem vārdiem tiks pazudināts. Veltīgie vārdi pasaulē un cilvēkā krājas, tie nepazūd 

gaisā vai miesā, tie visi ir jūsos no paša pirmā vārda, ko, bērns būdams, izrunājāt, līdz pat 

pēdējam vārdam, ko izteiksiet. 

Pļāpāšana ir kā tukšu salmu kulšana, un tad šajos salmos tiks pielaista uguns, kas 

jūs var pazudināt. Tāpēc jūsu „jā" lai ir „jā" un jūsu „nē" lai ir „nē"! Lai lieki vārdi netiek 

izrunāti un nepiedrazo jūs ar salmiem! Katram vārdam ir saturs, un vārds ir garā un 

dvēselē radīts materiāls veidojums, kurš, izteikts pasaulē, tur ir paliekošs, kā arī ir 

paliekošs jūsos, jo no jums tas nācis. 

Vārds lai allaž ir jūsu bagātība un skaistums, kas izteikts ienes cilvēkos un pasaulē 

kaut ko skaistu un paliekošu! Dieva Vārds ir mūžīgs, tas ir no Dieva nācis, un, ja cilvēks 

to sevī ir pieņēmis, tad viņš to mūžīgi arī nēsā kā izcilu Dieva Gara bagātību. Dieva 

Vārds cilvēka garu dara dzīvu un gaismas pilnu. Dieva Vārdā ir harmonija, tas cilvēkā 

atklāj Dieva Patiesību. Dieva Vārds ir bezgalīgi pilnīgs un arī bezgalīgs pēc sava dziļākā 

satura, jo nācis no Dieva Gara dziļumiem. Dieva Vārds veido cilvēkus un pasauli. Lai 

jūsos Dieva Vārds vienmēr ir dzīvs! 

Dieva Vārds cilvēku dara dzīvīgu, un viņa acis kļūst redzīgas un ausis dzirdīgas, 

lai cilvēks spētu satvert gara atklāsmes un Dieva Patiesību. Jūs, dzirdīgie, dzirdat un, 

redzīgie, redzat virs Zemes Jēzu Kristu Dieva spēkā stāvam, un jūtat Viņu sev blakām! 

Ticiet, ka Dieva Dēls būs ar jums līdz pasaules galam! Dievs nekad nepamet 

savus mīļos bērnus. Sirds mīlestība ienes Dieva Patiesības mieru un prieku. Bērns ir ļoti 

laimīgs par vecākiem, kas ir blakām mīļi un skaisti. Ticīgs cilvēks ir laimīgs no tā, ka jūt 

Dievu sev blakām esam. Tā ir brīnišķīga sajūta — just Dieva tuvumu. To nevar aprakstīt, 

to vajag piedzīvot un izjust, tad jūs zināsiet, kas ir Dieva mīlestība un Dieva neaptveramā 

gādība par ikvienu no mums. Tāpēc jūsu sirdīs lai ir prieks par ticību Dievam un par 

mīlestību! Mīlestība cilvēkā ienes Dieva harmoniju, un mīlestībā jūs varat sajust mūžības 

dvesmu. 

Mīlestība ir tik pilnīga, jo tās avots ir Dievs! 

Jaunajā Derībā Jēzus Kristus mācības tiek sniegtas līdzībās, tajās ir dziļa jēga un 

ir ietverta Patiesība, kura ir aptverama tikai garā. Jēzus Kristus atklāj Debesu Valstības 

noslēpumu, kas saprotams tikai tam, kam jau dots to saprast. 

Tāpēc ziniet — ne ar prāta spēku jūs varat atvērt Dieva Patiesības durvis, bet ar 

jūsu ticību un paļāvību Dievam, un tad jums Patiesības Gars arī visu apskaidros, ja jūs to 

būsiet pelnījuši. Dieva Patiesības atklāsme — tā ir daļa no jūsu algas par ticību un 

paklausību Dievam, par Dieva Derības pildīšanu. Cilvēka prāts nevar aizsniegt gara 

līmeņa Patiesību. 

Katras Jēzus Kristus sniegtās mācības jēga tika pausta līdzībās un ir tverama ar 

gara sirdi, vārdi ir jāsavieno cilvēka gara sirdī, kas cilvēkā spēj Dieva Patiesības Gara 

spēkā atklāt to būtību, kura Dievam šajos vārdos ir ielikta.

Nav pasaulē pilnīgāku vārdu par tiem, kuri nākuši no Dieva, un tos mēs lasām 

Svētajos Rakstos. Dieva Vārds aptver vienlaicīgi Dieva nodomu un saturu, tiem nav laika 

un telpas ierobežojuma. Tikai paļāvībā uz Dievu Patiesības Gars var jūs izgaismot, un tad 

jūs spēsiet saprast jēgu, ko Dievs šajos vārdos ir ielicis. 

Jēzus Kristus Dieva spēkā darīja daudz brīnumu. Viņš dziedināja slimos, parādīja 

savu varu pār dabas spēkiem, uzcēla cilvēkus no miroņiem. Šīs liecības bija 

nepieciešamas visām paaudzēm, lai ticīgos stiprinātu ticībā, ka Jēzus Kristus ir Dieva 

Dēls, un neticīgos pievērstu ticībai Dieva Dēla atnākšanai. 

Ticībā vājam cilvēkam ir vajadzīgi brīnumdarbi un liecības, bet ticībā stiprie tāpat 

tic Dievam un paļaujas uz Viņu. Tāpēc daži no Dieva lūdz un gaida Viņa esamības 

apliecinājumus, bet daudzi vienkārši Viņam tic. 

Svētīgs, kas neredz, bet tic, jo redzot ticēt ir viegli, bet zūd ticības spriedze, kas 

miesu dara rosīgu. Ticība Dievam ir cilvēka dienu no dienas izveidotā spriedze miesā, 

kurai koncentrējoties cilvēks spēj ticēt Dieva Vārdam. Cilvēkam ticība ir jākopj katru 

dienu. Ja ticību nevairo, tad tā aizaug ar šaubām un neticības nezālēm. 

Tāpēc ticēt nozīmē darīt Dieva darbu, tas nozīmē sevī izveidot vidi, kurā Dieva 

Svētais Gars var brīvi darboties. Ticības pilnā miesā Dievs var sevi izpaust un jūs 

pārveidot par skaistiem Dieva bērniem. 

Par Dieva bērnu var tapt cilvēks, kurš tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, ka Viņā 

ir dzīvības maize un augšāmcelšanās spēks, ka Viņam Tēvs ir uzdevis spriest tiesu pār 

visiem. 

Ticiet Jēzum Kristum, un jūs būsiet laimīgi! 

Cilvēks cilvēkam ir kā brālis vai māsa, jo mēs esam no viena Dieva radīti un tad 

paaudzi pēc paaudzes dzimuši pasaulē. Uzvārdi mūs sadala dzimtās, un vārdi ir par 

atšķirības zīmi katram. Nav pasaulē vienādu cilvēku, tie var būt tikai līdzīgi vai loti 

līdzīgi. Dievs ar savu pilnību radījis ikvienu no mums kā atsevišķu personību. Visus mūs 

vieno līdzība Dieva tēlam, bet mēs esam dažādi pēc dziļākās būtības, jo Dievs cilvēkus 

garā radīja atšķirīgus. Dieva pilnība ļauj radīšanas procesā neatkārtoties sevis radītajā. 

Bet cilvēks diemžēl atzīst tikai miesīgo brāli vai māsu, ja tādi viņam ir. Dievs 

vēlas, lai mēs atkal vienotos Dievā. Tas ir, veidojot sevi miesā un garā pilnīgus, krājot 

debesu bagātības, pildot Dieva Derību un klausot Debesu Tēva gribai, atkal atpazītu katrā 

cilvēkā brāli vai māsu. Atpazītu kā līdzīgus pēc Dieva tēla un pilnības. Dieva bērni uztver 

cits citu kā brāļus un māsas, jo viņos ir Jēzus Kristus Gars, kas dara šo cilvēku miesu ar 

mūžīgo dzīvības augli un skaistajiem gara augļiem līdzīgu Dieva miesai. 

Jēzus Kristus Dieva bērniem atver acis un atdara sirdis, lai tie ieraudzītu savu 

patieso brāli un māsu. Dieva bērni pazīst Jēzu Kristu, jo Viņš ir atklājies to sirdīs un arī 

debesīs. 

Dieva bērni cits citu pazīst pēc tā, ka mīl viens otru patiesi un no visas sirds. Šī 

mīlestība ir skaista un šķīsta. Šī mīlestība neprasa neko, tā pacietīgi gaida atbildes 

mīlestību. Pasaule nevar dot tādu mīlestību. Pasaulē neko nevar salīdzināt ar šo mīlestību. 

Un Jēzus Kristus ir šīs Dieva mīlestības avots. Tā ir dzidra, klusa, tīra un skaista, tā ir un 

būs mūžīgi. 

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš ir spējis mīlēt Jēzu Kristu tā, ka Dieva Dēls viņam ir 

dāvājis savu mīlestību. Kristus mīlestība ir gaismas un dzīvības avots, kas pirmais var 

ieplūst Dievu mīloša cilvēka sirdī. Tad sirds top atvērta, un cilvēks sāk dzīvot mīlestībā ik 

dienu, pildot Dieva visaugstākos baušļus.

Jūs redzat, ka Dieva Derības pildīšana vainagojas ar Dieva dāvanu — Dieva 

mīlestību, kas ir savienota ar gaismas un dzīvības avotu. Cilvēks var tapt saistīts ar 

mūžīgās dzīvības avotu, un viņa vārds tad tiks ierakstīts Mūžīgās Dzīvības grāmatā. 

Dievs ikvienam cilvēkam dod šo iespēju. Bet vispirms ir jāievēro Dieva Derība. 

Tātad ikvienai Derības prasībai no cilvēka puses ir jābūt izpildītai. Mēs zinām, ka Dievs 

no savas puses Derības prasības ir izpildījis un izpildīs. Tātad viss turpmākais ir atkarīgs 

no mums pašiem. 

Atgriezties Dievā nozīmē atgriezties mājās un atgriezties mūžībā, kur nav nāves, 

nav aukstuma, nav izsalkuma un nav ciešanu. Ir mīlestība, pilnība, miers, prieks un laime. 

Tā ir nebeidzama gaisma un harmonija. Un blakām ir Dievs ar savu pilnību un māsas, un 

brāli, kas vienoti garā. Un nekas netiek dalīts, un cilvēkam visa kā ir pietiekoši. Jo Dievs 

gādā par visu, un cilvēkam dzīvot ir laime. Atgriezties mājās nozīmē būt laimīgam un 

rosīgam savos darbos, jo Dievs gādā, lai tam pietiktu spēka. 

Tāpat kā mēs šajās zemes mājās vēlamies visu sakārtot, arī debesīs, mūsu īstajās 

mājās, būs daudz darāmā. Tie būs radoši darbi, kuru augli cilvēkiem nesīs prieku un 

laimi. Tā būs iespēja gādāt par saviem jaunākajiem brāļiem un māsām. Tā būs iespēja 

vest tautas pa Dieva noliktajiem ceļiem. Tāpat kā mūs veda Jēzus Kristus, arī jūs vedīsiet 

tautas pa pareizajiem ticības ceļiem. Nekur vairs nebūs Jaunuma un lāstu. Vairs nebūs 

grēka darbu, jo Dievs ir sagatavojis daudz citu Dieva iepazīšanas ceļu. 

Kā iemācīt atzīt Dievu par visa Radītāju? Kā iemācīt ticēt Dievam? Kā iemācīt 

atzīt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls? 

Pasaulē jūs redzat, cik grūti ir cilvēkam atrast atbildes uz šiem jautājumiem. Dievs 

visur un visā sagādā dažnedažādus apstākļus, lai cilvēki iepazītu Dievu. 

Uz Zemes ir dota Dieva Derība, un, lasot Dieva Vārdus, mēs varam iepazīt Dievu. 

Ja cilvēks atzīst Jēzu Kristu, Dievs pār viņu sūta Patiesības Garu, kas vēl dziļāk viņam 

atklāj Dieva Patiesību. 

No Jaunās Derības rakstiem mēs zinām par Debesu Valstību un zinām, ka pēc 

katra darbiem tiks spriesta taisnā tiesa. Tāpēc Debesu Valstība lai ir jūsu ceļa galamērķis 

un Jēzus Kristus lai ir jūsu ceļa rādītājs! 

Bet tiem, kas to nevēlas un ir pārkāpuši Dieva likumus, pēc taisnās tiesas vieta 

būs degošā ceplī. Dieva Derība ir likums, kurš darbojas absolūtā Dieva spēkā. 

Mazticīgajam ir grūti, jo viņu allaž māc šaubas un sakrātais grēks spiež pie zemes. 

Bet arī mazticīgajam ir iespēja stiprināt savu ticību, ja viņš turēsies pie Jēzus Kristus 

vārda. Vai nav pietiekoši, ja Dieva Dēls ar saviem darbiem un savām liecībām pasaulei 

devis ticības spēku? Tad turieties pie šīm liecībām un ticiet tām, jo citu vairs nebūs! 

Gaidiet ticībā Jēzu Kristu pie jums atnākam! 

Tikai ticības spēkā cilvēks var būt pilnīgs. Bet kā lai pārbauda, vai jūsu ticība ir 

pietiekami stipra? 

Jēzus Kristus, saticis Pēteri un Andreju, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bartolomeju, 

Tomu un Mateju, Jēkabu, Tadeju un Sīmani, aicināja viņus līdzi, lai tie kalpotu Dievam. 

Un viņi tūdaļ atstāja savu darbu un ģimenes un sekoja Jēzum Kristum, lai viņos un caur 

viņiem pasaulē piepildītos Dieva nodoms. 

Vai jūs šodien spētu pamest pasaulīgo darbu, pamest ģimeni, dzīvesvietu un 

sekotu dzīvajam Jēzum Kristum, lai pildītu Dieva darbus uz Zemes? 

Kāda būs jūsu patiesā atbilde, pēc tā arī spriediet, vai jums Jēzus Kristus ir 

pirmajā vietā un tikai tad viss, kas pasaulē, vai arī otrādi. Šis salīdzinājums lai jums ir kā

mēraukla, pēc tās seciniet, kāda ir jūsu ticības pakāpe! Nekad ticības mērs nevar būt 

pilnīgs, tāpat kā cilvēks nevar būt pilnīgs, jo pilnīgs ir vienīgi Dievs. 

Ticību vājina cilvēka grēks. Ja cilvēks pilda baušļus, tad viņā nerodas grēka augli 

un neaptumšo viņa sirdi. Vajag lūgt par grēku piedošanu un pašiem piedot savu tuvāko 

pāridarījumus! Tāpēc izvērtējiet savus vārdus, jo tie visvairāk sagāna cilvēku! Vārds iziet 

no cilvēka sirds, un par katru vārdu ir jāatbild. 

Ja cilvēks no grēkiem ir tīrs, tad viņa gars ir tas, no kura nāk ticības spēks. 

Cilvēka ticība ir gara dāvana. Tātad pašā pirmsākumā cilvēka garā ir daudz ticības, un tā 

var būt jums galvenais palīgs. Jūs esat ievērojuši, ka bērni viegli tic visam, kas patiesi 

teikts. Bērnā nav grēka augļu, un tāpēc viņš spēj viegli noticēt. 

Pieaudzis cilvēks par katru rīcību atbild pēc Dieva Derības prasībām. Domājiet, 

pirms darāt! Domājiet, pirms kaut ko sakāt! 

Nesiet savas dzīves krustu un no tā neatsakieties, jo šis krusts ir no Dieva dots un 

par tiem darbiem, kuri ir iekļauti jūsu dzīves krustā, jums būs jāatbild taisnajā tiesā. Ko 

jūs virs Zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs, un, ko virs Zemes atraisīsiet, tas būs 

atraisīts arī debesīs. Tik liela ir cilvēka atbildība par saviem ikdienas darbiem. Tātad par 

katras dienas darbiem lai ir jūsu vislielākā atbildība! 

Cilvēkam tīk turēt savus likumus, bet Dieva baušļus atmest. Dieva likums ir 

taisnīgs, un tā prasības ir pilnīgas. Dievs baušļos noteicis, kā cilvēkam ir jādzīvo. Dieva 

baušļos ir ietverta harmonija un kārtība, kas pastāv visā, kas radīts. 

Ar Dieva baušļu nepildīšanu cilvēkā rodas grēks, kas visā cilvēka miesā rada 

haosu. Tātad mīlestība, kas cilvēka garā mīt kā gara auglis, pēc cilvēka apgrēkošanās no 

viņa iziet ar šā grēka nokrāsu. Ja cilvēks dzīvē liekuļo, tad mīlestības gaisma vairs nav 

tīra un harmonijas pilna, bet ir ar šīs liekulības nokrāsu. Katrs grēks aptumšo patieso 

mīlestības gaismu, un cilvēkā tā vairs nav tik dzīvīga. Ar grēku iezīmētā mīlestība vairs 

neuztver Dieva Svēto Garu un nespēj saistīt Dievu ar grēcīgo cilvēku. 

Tikai no grēka šķīsts cilvēks spēj izstarot tīru un patiesu mīlestības gaismu un 

uztvert ar savu sirdi Jēzus Kristus mīlestību. 

Mīlēt ir jāmācās no maziem bērniem. Viņi ir patiesi un bez grēka. Tāpēc grēku 

piedošana lai ir jūsu ikdienas Dieva darbs, lai atraisās jūsu sirdis skaistai un patiesai 

mīlestībai! 

Jēzus Kristus sirds izstaro bezgalīgu mīlestību, un to spēj satvert ikviens, kam ir 

tīra un dzidra sirds. Tāpēc nebrīnieties, ja jūs nespējat patiesi mīlēt. Tas ir tādēļ, ka esat 

sevi iecietinājuši grēkā. Dieva baušļi ir Dieva likums, un, pildot tos, jūs vairs nekrāsiet 

sevī grēkus. Dievs paklausīgos Dieva bērnus vada un viņu labad neko nežēlo. 

Daudziem patīk sevi attaisnot un domāt, ka nepaklausīgus cilvēkus Dievs mīl 

tāpat kā Viņam paklausīgos. Cilvēkam gribas darīt grēkus un par nepaklausību Dievam 

vēl saņemt mīlestību. 

Dievs pasauli ir radījis vienreizēji pilnīgu. Jēzus Kristus mīlestības gaisma apspīd 

visus cilvēkus, tikai grēcīgs cilvēks to saņemt nevar, jo grēks tam ir par traucēkli. Un līdz 

ar padarīto grēku cilvēks no Dieva savā liktenī saņem taisnīgu pavērsienu. Par katru 

padarīto darbu nākas taisnīga alga. Tāpēc nemieriniet sevi ar domu: ja izdarīšu grēku, 

man nekas par to nebūs! Vai neatceraties, ka grēks cilvēkā dzemdē nāvi? 

Jēzus Kristus ir devis pasaulei pestīšanu. Grēku piedošana nāk caur Jēzu Kristu, 

un tā ir Dieva žēlastības izpausme, ka tiem, kas tic Dieva Dēlam, grēki tiek piedoti. Dievs 

savā žēlsirdībā pasaulē ir sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai cilvēki taptu glābti. Jums

jāzina, ka, tikai pateicoties Jēzum Kristum, jūs, kas ticat, dzīvosiet. Dieva Dēla apžēlas 

pilnā sirds daudz cieš no cilvēku grēkiem, tāpēc jūsu pateicība un mīlestība var kaut 

nedaudz aizdziedēt Jēzus Kristus brūces. 

Dieva Dēls ir dzīvs un kā dzīvs vienmēr arī ir jāuztver. Ja jums sāp par kādu 

pārinodarījumu, tad tāpat arī Jēzum Kristum var sāpēt sirds dēļ jūsu grēkiem un 

nedarbiem. Mīlēdami Dievu, jūs mīliet sev vistuvāko dzīvo Pilnību, no kuras ir radies 

viss, kas ir radies. Ja jūs runājat ar Dievu, tad runājiet patiesi un no sirds kā ar miesīgo 

tēvu, runājiet par visu, kas jums ir būtisks! Tikai dzīvā saikne var būt dzīvīga. Tikai dzīva 

un patiesa mīlestība var būt dzīvīga jūsu sirdīs. 

Dieva mīlestības gaisma lai apspīd jūsu sirdis! Nežēlojiet savu mīlestību Dievam 

un saviem tuvākajiem! Lai par katru pasaulīgu darbu no jūsu mutes skan pateicības vārdi 

Dievam! 

Dievs cilvēka likteni veido ik dienu, to padarot skaistāku vai arī grūtāku atkarībā 

no viņa katras dienas veikuma. Tāpēc nebrīnieties, ja jūsu grēka darbi varbūt jau otrā 

dienā liek sevi manīt. Jā, par katru grēka darbu cilvēkam ir jānes atbildība! 

Katrs cilvēks var panest tik, cik viņš spēj nest. Tāpat ir ar Dieva baušļu pildīšanu. 

Cilvēks, kurš Dievam tic un ir sācis ievērot baušļus, cenšas tos izpildīt, un viņam tas 

izdodas. Ja cilvēks Dievam netic, viņš neievēro Dieva likumus un viņam ir grūti uzsākt 

baušļu pildīšanu. Ja cilvēks par savas dzīves mērķi ir nolicis Dieva iepazīšanas ceļu, tad 

viņš spēj baušļus izpildīt, jo Dieva Svētais Gars palīdz iziet šo vienīgi pareizo šauro ceļu. 

Jums ir jāiemācās atrast šo Dieva iepazīšanas ceļu, tad dzīvei būs jēga un saturs! 

Var dzīvot bezmērķīgi, bet tāda ceļa beigās sagaida nāve. Iepazīstot Dievu, cilvēks 

iepazīst sevi. Iepazīstot sevi, veidojas saikne ar cilvēka garu, kurā ir daļiņa no mūžīgā 

Dieva. Iepazīstot Dievu, jums paveras vārti uz mūžību. 

Ikvienam ir dota iespēja dzīvot, lai dzīvotu mūžīgi! 

Un vēlreiz pieminiet Dieva žēlastību, kas ir Jēzū Kristū! Pieminiet grēku 

piedošanu, jo tikai tad var sākties jūsu pestīšanas ceļš! Izmantojiet Dieva žēlastības 

augļus, tie ikvienam ir pieejami! Dievs ir žēlsirdīgs pret jums. Bet jūs zināt, ka tuvojas 

Dieva noliktā stunda, kad žēlastību nomainīs Dieva taisnīgums. Dieva spriedums par 

ikvienu cilvēku būs taisnīgs. Tāpēc neceriet vairs uz Dieva žēlastību taisnās tiesas dienā! 

Kādi jūs tad būsiet, tāds būs arī spriedums. 

Jaunajā Debesu Valstībā neviens nevarēs ieiet, kas nesvēts, tātad — kam ir grēki. 

Grēku visātrāk var dzēst šeit, uz Zemes. Jūs varat piedot, un jums taps piedots! 

Jūs varbūt daudziem esat nodarījuši pāri, un kā ass īlens jūsu grēka darbs ir 

iedurts otra cilvēka sirdī. Tad šinī pašā mirklī lūdziet piedošanu Dievam un savam 

tuvākajam, atsauciet savu grēcīgo vārdu vai grēcīgās rīcības darbību! Lūdziet Dievu, lai 

jums taptu piedots un lai jūsu grēka darbu „īlens" vairs nesāpinātu neviena cilvēka sirdi! 

Ļauns vārds, izskanējis no cilvēka mutes, tik tiešām var būt kā ass īlens, kas ieduras tur, 

kur tas sūtīts. Tāpat jūsu ļaunie darbi cilvēkos var radīt sekas, no kurām cieš nevainīgais. 

Tālab jums ir zināmi Dieva baušļi un Dieva Derības prasības. Pildiet tās, un jums 

būs iespēja izvairīties no grēka! Jūsu gars ir bez grēka, tāpēc klausiet savai sirdij, tā ir 

dzīvā saikne starp miesu un garu. Ceļš mājup, uz dzīvību debesīs, ved tikai caur 

šaurajiem vārtiem, tāpēc esiet pret sevi prasīgi! 

Uzņemiet sevī debesu bagātības, kas paliek mūžīgi! Krājiet sevī gara augļus, lai 

tie būtu Jēzus Kristus atnākšanas dienā! Dievs vērtēs jūs pēc sakrātajām debesu 

bagātībām un gara augļiem. Jēzus Kristus savus vārdus ir devis kā dzīvības maizi; kas tos

ir pieņēmis, tajā ir dzīvība. Atcerieties—Jēzus Kristus vārdi ir dzīvības maize! Meklējiet 

tos, atrodiet un pieņemiet savā sirdī! Ticiet Jēzus Kristus vārdiem, tad jūsos vairosies 

dzīvība! 

Ikviens, kurš tic uz Jēzu Kristu, Pastarajā dienā taps augšāmcelts un dzīvos pie 

Dieva. 

Ticība Jēzum Kristum ir jāveido katru dienu! Pamests dārzs ātri aizaug ar 

nezālēm. Līdzīgi ticība cilvēkā strauji iznīkst, ja cilvēks to nekopj. Dieva un cilvēka 

attiecībām jābūt tikpat dabiskām kā vecāku un bērnu attiecībām. Debesu Tēvs mūs radīja 

pašā pirmsākumā, bet miesā mēs esam dzimuši no tēva un mātes. Mums ir jāgodā Dievs 

un jāciena arī savi vecāki. 

Vecāki, kas mums ir devuši dzīvību miesā, vada savu dzīvi. Mēs ar viņiem esam 

saistīti kā bērni. Bet Dievs ik dienu par mums gādā, lai mūsos nezustu dzīvība. No Jēzus 

Kristus miesas plūst dzīvā ūdens straume, kas uztur dzīvību visā, kas dzīvs. Dieva Svētais 

Gars nebeidzami strāvo no Dieva Dēla miesas. Visa dzīvība ir Viņā. Arī pestīšana nāk 

caur Viņu. Arī mīlestība nāk caur Viņu. 

Visa vara ir Viņa, mūsu Kungā un Pestītajā Jēzu Kristu! 

Dieva pilnība ir Jēzu Kristu, un tā Dēlam ir no Tēva dota. Visu, ko vien jūs 

gribētu garā iegūt, jūs varētu saņemt tikai un vienīgi no Jēzus Kristus. Dieva Svētais Gars 

aptver un vada visu, un tas nāk no dzīvā Dieva Dēla miesas. Tas staro nepārtrauktā 

strāvojumā, izgaismojot it visu, kas Debesu Tēvam ir radīts Jēzū Kristū. 

Jūs tagad aptverat Jēzus Kristus patieso lielumu. Viņā ir itin viss — mūsu dzīvība, 

mīlestība, laime, prieks, viss, viss, kas ir no mūžības. Tāpēc jūsu sirdis lai raugās uz Jēzu 

Kristu! Viņš ir visu ticīgo cilvēku Pestītājs. Viņā ir pilnīgs Dieva lielums, un mēs esam 

Viņā. Jēzus Kristus ir pasaules un dzīvības gaisma. Tveriet pēc šīs gaismas ticībā un 

mīlestībā uz Jēzu Kristu! Lūdziet, lai Kristus jūs atbrīvo no jūsu grēkiem! 

Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus Jaunā Derība mums lai ir likums un ceļa 

gaisma! No Jēzus Kristus ar Svēto Garu tā ir nākusi pasaulē. Tas ir dzīvais Dieva Vārds. 

Dosim ceļu šo Jēzus Kristus vārdu darbībai sevī! Atcerieties — Jēzus Kristus ir jūsu 

dzīvības maize, kas nākusi no debesīm! 

Jums ir jātic, ka Jēzus Kristus, krustā sists, paņēma ticīgo cilvēku grēkus uz sevis, 

lai viņi tiktu pestīti! Dieva Dēls nāca pasaulē, lai glābtu no pazušanas tos, kuri tic Viņa 

vārdam. Jēzus Kristus nonāca pasaulē, lai to uzvarētu un ienestu tajā Dieva Svētā Gara 

gaismu. 

Un, miesā miris, Jēzus Kristus trešajā dienā Dieva spēkā tika augšāmcelts. Jums 

tam ir jātic, tad arī jūs tapsiet Jēzus Kristus spēkā augšāmcelti! Dieva Dēls atpirka jūs, 

ticīgos, no nāves, lai jums dotu savu dzīvību! 

Dieva Vārds pasaulē ir likums. Dieva liecība, nākusi pasaulē, ir Patiesība. Viss, 

kas rakstīts Jaunajā Derībā, ir Patiesība. 

Tāpēc ticiet, ka Jēzus Kristus atnākšanas diena, kas tuvojas, ir patiesa liecība par 

laiku, kas Dievam ir nolikts! Saule aptumšosies, un Mēness nedos savu spīdumu, 

zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu stiprumi sakustēsies. Zeme grīļosies un 

svārstīsies. Un tad pie debesīm parādīsies Dieva Dēla zīme. 

Tad ziniet, ka noliktais laiks jau ir klāt! Septītajai bazūnei skanot, Dieva Dēls 

nāks no debesīm ar lielu spēku un godību. Viņš izsūtīs savus eņģeļus, un tie sapulcēs 

Jēzus Kristus izredzētos, lai Dieva spēkā pārvērstu un garā augšāmceltu. Dieva bērni tiks 

ietērpti nemirstības drānās un nonāks Debesu Valstībā, lai dzīvotu pie Dieva.

Dievs nožāvēs izredzēto asaras, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz sāpju. Kas 

bija vēlējies pildīt un pildīja Dieva Derību, tas arī mantoja no Dieva mūžīgo dzīvošanu. 

Tas ir Dieva apsolījums, ko mēs lasām Dieva Derībā, un tas līdz galam taps piepildīts. 

Un tāpēc vēl dots laiks, lai katrs no jums domātu un izvēlētos pareizo ceļu. Jūs 

zināt, ka dzīvību iemantos tas, kurš tic Jēzum Kristum un pilda Dieva Derību. Patiesība 

nekad nav jāpierāda. Tā vienkārši pastāv kā Dieva likums, kuru neviens nevar izmainīt. 

Var tikai to pieņemt vai nepieņemt. Bet tas jau ir katra paša ziņā... 

Netaisnais lai vēl dara netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl dziļāk nešķīstībā, jo 

tiem jau ir sava alga nolikta. 

Bet jūs, taisnie, stāviet par taisnību un svētu turiet Dieva Vārdu, un pildiet Dieva 

Derību! Tad jums būs dala pie dzīvības koka un Jēzus Kristus būs jūsu dzīvības gaisma. 

Lai slavēts ir mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus! 

PIELIKUMS 

Pielikumā jūs varat lasīt Vecās un Jaunās Derības teksta fragmentus un skatīt tiem 

atbilstošus Juliāna Šnorres Karofelda gravīru fragmentus (19. gs.). 

Vērojiet, lasiet un ticiet, ka kādreiz patiesi tā bijis, sākot no Ādama un Ievas 

radīšanas līdz Jēzus Kristus un Viņa apustuļu laikam. 

Zem attēliem un Bībeles teksta redzama laika tabula. Tās sākums ir 4004. gads 

pirms Kristus dzimšanas. Katrā pielikuma lappusē uz laika līnijas ir iezīmēts tikai viens 

gadsimts ar gadu desmitu iedaļām. Virs laika līnijas atzīmēti gadu simti kopš radīšanas, 

bet zem laika līnijas rakstīti gadu simti pirms Kristus dzimšanas. Laika tabulā pēc Kristus 

dzimšanas gadi ir rakstīti virs laika līnijas. 

Attēli virs laika līnijas ir kārtoti hronoloģiski, tie seko viens aiz otra atbilstoši 

Bībeles tekstam. Attēli katrā lappusē nav tieši saistīti ar laika tabulu. Zem Bībeles 

tekstiem ir notikumu nosaukumi un blakus tiem minēts gadsimts vai gads, ko jūs cituviet 

atradīsiet arī uz laika līnijas. Tā būs vieglāk aptvert laika posmu, kurā attēlotie notikumi 

ir risinājušies. Ainas, kas attēlo Jaunajā Derībā aprakstītos notikumus, aptver laika posmu 

dažus gadus pirms Kristus dzimšanas un pirmo gadsimtu pēc Kristus dzimšanas, kā arī 

Jāņa atklāsmē minētos pravietojumus. 

Virs laika līnijas ir iezīmētas Bībelē minēto cilvēku dzīves līnijas, viņu vārdi, 

dzīves ilgums, dzimšanas un miršanas laiki. Ja šos gadus, izmantojot Bībelē un 

vēsturiskajos materiālos minētos skaitļus, nebija iespējams noskaidrot, tad tie nav minēti. 

Zem laika līnijas dota cilmes grāmata (līnija) no Ādama līdz Jēzus Kristus 

dzimšanai. Uz katra cilvēka cilmes līnijas ir datēts paaudzes dzīves laiks. Piemēram, 

Ādama dzīves laiks līdz Seta dzimšanai bija 130 gadi. Līniju sākumā ir minēts cilvēku 

dzimšanas laiks pirms Kristus. Sendienās laika skaitīšana nebija tik pilnīga kā mūsu 

laikmetā, tāpēc daudzi minētie skaitļi ir aptuveni. Gadu skaitīšanai pirms Kristus ir 

izmantoti Bībelē un vēsturiskajos materiālos uzrādītie dati.

Atcerēsimies, ka gadi un gadsimti pirms Kristus dzimšanas (pirms mūsu ēras) tiek 

skaitīti uz atpakaļ. Piemēram, vispirms bija 301. gads pirms Kristus un tikai tad 300. gads 

pirms Kristus; bija 3. gadsimts pirms Kristus un tad 2. gadsimts pirms Kristus. Gadi pēc 

Kristus dzimšanas (mūsu ēra), kā zināms, tiek skaitīti uz priekšu. 

Jums tiek dota iespēja apcerēt Bībelē aprakstītos laikus un saprast, ka visos 

gadsimtos cilvēks ir domājis par dzīves jēgu, par ticību Dievam, par Patiesību. Laiks rit, 

un ikvienam cilvēkam ir jāpadomā — kas būs pēc šīs dzīves? 

Jūs varēsiet secināt, cik tuva ir pagātne un cik īss ir cilvēka ceļš, kura laikā ir 

jāsakrāj debesu bagātības. Jūs varat pielikumu papildināt ar jums zināmajiem skaitļiem, 

vēsturiskajiem faktiem un zīmējumiem, tā pilnveidojot savu priekšstatu par cilvēces 

vēstures gaitu. 

Lai Jums veicas Dieva iepazīšanas ceļā! 

IZMANTOTIE SAĪSINĀJUMI: 

gads pirms Kristus - (g. pr. Kr.) 

gads kopš radīšanas - (g. k. rad.) 

gads pēc Kristus - (g.p. Kr.) 

gadsimts - (gS) 

dzīvojis - (dziv.) 

miris - (†) 

pravietis - (prav)

Ēriks Delpers grāmata Iespēja izdzīvot

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?