Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos. Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Arī cilvēki atrada sev tīkamas vietas un ziedošajā pļavā atlaidās mieram un atpūtai. Savās domās un sapņos cilvēki, Dieva Svētā Gara vadīti, aizlidoja skaistajās, tālajās Dieva Valstībās, apmeklēja Dieva dārzus, kalnus un ielejas. Cil vēki dzirdēja Dievu sakām: “Esiet laimīgi, mani mīļie bērni. Es ik mirkli esmu ar jums mīlestībā un gādībā. Lai miers un prieks ir ar jums!” SEPTĪTĀ DIENA Sabata diena iesākās ar īpaši svētu klusumu. Debe sis mirdzēja gaiši zeltītā gaismā, un visā varēja sajust Dieva pilnības mieru. Klusums un miers viscaur radīja harmoniju un līdzsvaru. Tā bija Debesu Valstības un visu dzīvo radību saprašanās un izlīdzināšanās diena ar Dievu visā Viņa godībā. Cilvēki guļot vēroja debesis un dabu. Arī putni un zvēri čaloja un sevi pieteica klusu. Neviens nesteidzās skriet vai iet. Bija sākusies Dieva atpūtas diena. Cilvēki sirdīs pateicās Dievam un veltīja Viņam savu sirds mīlestību. Tēvs un Dēls ik mirkli bija par viņiem rūpējušies. Dieva ziņā bija arī citi radījumi un visa Debesu Valstība. Cilvēki domās samīlēja savu Kungu un lūdza piedo šanu par savām kļūdām. Viņi zināja, ka ar katru savu kļūdu sagādā Dievam lielas reizes. Cilvēki domāja, ka Dievs no tām nogurst, un pateicībā viņi no sirds mīlēja savu Kungu un Dievu. Cilvēki bez steigas piecēlās kājās un gāja vērot Debesu Valstības krāšņumu. Viņu augumi un sirdis pielija ar Dieva svētību. Bija tik skaista diena. 116 117
Svētajā klusumā zeltītajās debesīs iemirdzējās daudz, daudz spožu zvaigznīšu. Tās visas lēnām sāka krist lejup kā smalks zvaigžņu lietus. Tas bija Dieva svētības lietus, kas lija pār visu Debesu Valstību, pie pildot gaisu ar maigu svaigumu. Zvaigžņu lietus krita uz kokiem, augiem, puķēm, uz cilvēkiem un dzīvām radī bām, un arī uz ūdeņiem un zemes. Un deva Dieva svētību visam, kas bija Debesu Valstībā. Debesu Tēvs caur savu Dēlu šajā svētajā dienā no savas Debesu Svētnīcas avota izlēja svētību pār visu, kas bija radīts. Laimīgs bija ikviens, kas to juta, un arī daba pateicās, iemirdzoties visā vēl krāšņāk. Kokiem lapas tagad vizēja ne tikai zaļas, tās spēlēja dažādu krāsu simfoniju. Katrs zieds savā krāsā iezaigojās vēl spilgtāk. Un zāle – tā sāka starot maigi samtainu gaismu. Pat zeme un smiltis, kalni un ielejas pārvērtās par pavi sam dzī vām radībām. Svētības pilnais zvaigžņu lietus zemi un visu, kas bija uz tās, piepildīja ar Dieva svētību, kas visu darīja dzīvu. Pat Ciānas kalna dārg akmeņi no Dieva Svētnīcas avota veldzes pārtapa par dzīviem Dieva akmeņiem. Tiem pieskaroties, varēja sajust, ka viņos pulsē dievišķa dzīvība. Cilvēki priekā baudīja patiesi skaistos skatus, un viņos vairojās Dieva svētība. Cilvēkos bija vērojamas pārsteidzošas izmaiņas. Gara miesa un it sevišķi acis sāka spīdēt zeltīti luminiscējošā gaismā. Ikviens sajuta, cik viņš ir dzīvs, un apjauta, cik Dievs visos ir dzīvs. Cilvēku gara sirdis iemirdzējās spožā gaismā kā rīta zvaigznes, un to stari savienojās ar citu cilvēku sirdīm. Tā bija cilvēku vienotības simfonija. Gara sirds gaisma tagad ar īpašu spožumu spīdēja visās miesas šūniņās. Cilvēkus vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņu gaišās drānas iekrāsojās visskaistākajos toņos. Plecu apmetņu sudraboto baltumu nomainīja viskošākās krā sas. Apmetņu raksts, kas iezīmēja jostas vietu, tagad zel taini spīdēja. Raksta krāsas tonis sakrita ar zvaig žņotā lietus toņiem. Arī baltie krekli un bikses ieguva košas krāsas, tomēr saglabājot katrai ciltij raksturīgo toni. Kopējā skatījumā Dieva tauta veidoja pārsteidzoši harmonisku krāsu gammu. Ģērbu krāsas papildināja dabā redzamās un izcēlās ar košumu un neatkārtojamu pilnību. Cilvēki sabata dienā sajuta un saprata, cik Dievs ir visaptveroši pilnīgs, cik Dievs visā ir dzīvs, ka Viņam visas lietas ir iespējamas. Cilvēki izjuta vēlmi Dievam pateikties ar patiesas mīlestības vārdiem. Un katrs sirdī teica savu sakāmo. Cilvēku un Dieva starpā izveidojās mīlestības un pateicības saikne. Tā bija visdzīvākā saikne, kas visus apvienoja vienā Dievā. Cilvēki juta Tēva un Dēla gādību par ikvienu. Viņi juta Dieva neizmērojamās 118 119
- Page 10 and 11: saprātīga būtne, kas radīta pē
- Page 12 and 13: Gara miesu spēj radīt un dzemdin
- Page 14 and 15: CILVĒKA RADĪŠANA. PIRMĀ DIENA J
- Page 16 and 17: dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un
- Page 18 and 19: Dievs mīt neaizsniedzamos augstumo
- Page 20 and 21: OTRĀ DIENA Par jaunas dienas sāk
- Page 22 and 23: Tie pārsteidza ar savu dzidrumu. C
- Page 24 and 25: Ikviena cilvēka garam ir apvalks -
- Page 26 and 27: Dāvida dzimta vēršas plašumā,
- Page 28 and 29: paklausību un uzticību, ar paļā
- Page 30 and 31: Ādamam patika izbaudīt krāšņo
- Page 32 and 33: zeltainās smiltis. Ezera krastos a
- Page 34 and 35: Ādams nometās ceļos, skatījās
- Page 36 and 37: piedzīvojis - vispirms no Dieva, t
- Page 38 and 39: adījis, un cenšos ar savu mīlest
- Page 40 and 41: PIEKTĀ DIENA Visapkārt ieskanēj
- Page 42 and 43: viegliem aulekšiem. Turoties pie k
- Page 44 and 45: dzīvās radības un cilvēki, arī
- Page 46 and 47: Ādams pamanīja, ka neviens cilvē
- Page 48 and 49: augļu daudzumu, to Es atpirkšu no
- Page 50 and 51: Dzīvības avotu, kas ir manā sird
- Page 52 and 53: Tas Kungs un Dievs ir vienīgais Di
- Page 54 and 55: visām tautām uz mūžīgiem laiki
- Page 56 and 57: Šie ir manas Derības vārdi: Es e
- Page 58 and 59: krātuves. Ar manas mūžīgās dz
- Page 62 and 63: iespējas. Cilvēki sirdī slavēja
- Page 64 and 65: domām un gara dziļumu savienojās
- Page 66 and 67: II DAĻA Jēzus sacīja viņiem: Es
- Page 68 and 69: aizrauj gadsimta prasības. Mēs es
- Page 70 and 71: cilvēkus - saudzēja. Kad vilnis p
- Page 72 and 73: Bez gara vadības cilvēks ir vāj
- Page 74 and 75: glāzes, tad tajā brīdī cilvēks
- Page 76 and 77: cilvēkam dāvā iespēju dzīvot p
- Page 78 and 79: ir atšķirīgs tonis. Cilvēka dzi
- Page 80 and 81: zvaigzne slīdēja pa gaismas staru
- Page 82 and 83: Tēvs un Dēls ir viens Dievs divā
- Page 84 and 85: Tas ir negrozāms Dieva likums. Uz
- Page 86 and 87: Cilvēks ar savu prātu var izgudro
- Page 88 and 89: Kas atzīst Jēzu Kristu un Svēto
- Page 90 and 91: Dieva izzināšanas ceļš, tam vie
- Page 92 and 93: Dzīvības avots, Dieva Patiesības
- Page 94 and 95: Jēzus Kristus vārdi cilvēku dara
- Page 96 and 97: augļus! Ticīgajā vienmēr būs d
- Page 98 and 99: Kristus Gara daļa nav pakļauta gr
- Page 100 and 101: līdzi Debesīs paņemt nevar, jo p
- Page 102 and 103: saņemtu, ir jāizveido un jāpilnv
- Page 104 and 105: saikni cilvēka garam pieskaras ne
- Page 106 and 107: liekas visai nesvarīgi. Nu un kas,
- Page 108 and 109: un grēku. Neticīgā cilvēka prā
Svētajā klusumā zeltītajās debesīs iemirdzējās daudz,<br />
daudz spožu zvaigznīšu. Tās visas lēnām sāka krist<br />
lejup kā smalks zvaigžņu lietus. Tas bija Dieva svētības<br />
lietus, kas lija pār visu Debesu Valstību, pie pildot<br />
gaisu ar maigu svaigumu. Zvaigžņu lietus krita uz<br />
kokiem, augiem, puķēm, uz cilvēkiem un dzīvām radī <br />
bām, un arī uz ūdeņiem un zemes. Un deva Dieva<br />
svētību visam, kas bija Debesu Valstībā.<br />
Debesu Tēvs caur savu Dēlu šajā svētajā dienā no<br />
savas Debesu Svētnīcas avota izlēja svētību pār visu,<br />
kas bija radīts.<br />
Laimīgs bija ikviens, kas to juta, un arī daba pateicās,<br />
iemirdzoties visā vēl krāšņāk. Kokiem lapas tagad<br />
vizēja ne tikai zaļas, tās spēlēja dažādu krāsu simfoniju.<br />
Katrs zieds savā krāsā iezaigojās vēl spilgtāk. Un<br />
zāle – tā sāka starot maigi samtainu gaismu. Pat zeme<br />
un smiltis, kalni un ielejas pārvērtās par pavi sam dzī <br />
vām radībām. Svētības pilnais zvaigžņu lietus zemi<br />
un visu, kas bija uz tās, piepildīja ar Dieva svētību,<br />
kas visu darīja dzīvu. Pat Ciānas kalna dārg akmeņi<br />
no Dieva Svētnīcas avota veldzes pārtapa par dzīviem<br />
Dieva akmeņiem. Tiem pieskaroties, varēja sajust, ka<br />
viņos pulsē dievišķa dzīvība.<br />
Cilvēki priekā baudīja patiesi skaistos skatus, un<br />
viņos vairojās Dieva svētība. Cilvēkos bija vērojamas<br />
pārsteidzošas izmaiņas. Gara miesa un it sevišķi<br />
acis sāka spīdēt zeltīti luminiscējošā gaismā. Ikviens<br />
sajuta, cik viņš ir dzīvs, un apjauta, cik Dievs visos ir<br />
dzīvs. Cilvēku gara sirdis iemirdzējās spožā gaismā<br />
kā rīta zvaigznes, un to stari savienojās ar citu cilvēku<br />
sirdīm. Tā bija cilvēku vienotības simfonija. Gara<br />
sirds gaisma tagad ar īpašu spožumu spīdēja visās<br />
miesas šūniņās.<br />
Cilvēkus vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņu gaišās<br />
drānas iekrāsojās visskaistākajos toņos. Plecu apmetņu<br />
sudraboto baltumu nomainīja viskošākās krā <br />
sas. Apmetņu raksts, kas iezīmēja jostas vietu, tagad<br />
zel taini spīdēja. Raksta krāsas tonis sakrita ar zvaig <br />
žņotā lietus toņiem. Arī baltie krekli un bikses ieguva<br />
košas krāsas, tomēr saglabājot katrai ciltij raksturīgo<br />
toni.<br />
Kopējā skatījumā Dieva tauta veidoja pārsteidzoši<br />
harmonisku krāsu gammu. Ģērbu krāsas papildināja<br />
dabā redzamās un izcēlās ar košumu un neatkārtojamu<br />
pilnību.<br />
Cilvēki sabata dienā sajuta un saprata, cik Dievs ir<br />
visaptveroši pilnīgs, cik Dievs visā ir dzīvs, ka Viņam<br />
visas lietas ir iespējamas. Cilvēki izjuta vēlmi Dievam<br />
pateikties ar patiesas mīlestības vārdiem. Un katrs<br />
sirdī teica savu sakāmo.<br />
Cilvēku un Dieva starpā izveidojās mīlestības<br />
un pateicības saikne. Tā bija visdzīvākā saikne, kas<br />
visus apvienoja vienā Dievā. Cilvēki juta Tēva un Dēla<br />
gādību par ikvienu. Viņi juta Dieva neizmērojamās<br />
118 119
Change language