Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos. Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
dzīvās radības un cilvēki, arī debesis, zeme un jūras, arī valstības un pasaules. Vispirms Es tās radu ar savu gudrību un Atziņu savā Valstībā kā projektu un tad to īstenoju laicīgajās valstībās un pasaulēs visā izplatījumā. Visu Es radu tūkstoš gadus uz priekšu, un neviens nespēj manus nodomus izjaukt. Ikvie nam, kas radīts, ir jāiekļaujas manos likumos un jāiziet manis noliktie ceļi. Zivis lai dzīvo ūdenī, putni lai spēj lidot debesīs, lai ikviena dzīvā radība ir atbilstoši piemērota saviem apstākļiem. Bet cilvēks ir radīts pēc manas līdzības. Cilvēkam Es esmu iecerējis īpaši lielu gara izaugsmi. Es visiem esmu devis bezgalīgas attīstības iespējas. Uz cilvēkiem un dzīvām būtnēm Es attiecinu savus likumus, un ar ikvienu Es noslēgšu Derību. Redzi, Ādam, cilvēkam tiks dota iespēja izzināt manu gudrību un Patiesību. Viss notiks pakāpeniski. Gudrībai un Patiesībai pastāv daudzi izzināšanas līmeņi. Vispirms Es došu pirmā līmeņa gudrību kā dāvanu, tad sūtīšu dzīvot pasaulēs un tad, atkarībā no sakrātās gara bagātības, atklāšu ticīgajiem tālāk savu Patiesību un dzi ļāko gudrību. Tver visu, ko Es dodu, un esi paklausīgs.” Tālā gaisma pamazām izzuda, un Ādams skaidri aptvēra redzamo Debesu Valstību. Viņš sirdī pateicās Dievam par atklāsmi un gudrību. Bija cilvēka gara izaugsmes sākums. SESTĀ DIENA Skaļāk un skaļāk trallināja putni, sakliedzās zvēri un atdzīvojās visa dzīvā radība. Bija sākusies ilgi gaidītā sestā diena. Ādama sirds satraukumā staroja gaismu vēl spožāk. Viņš vērsa skatienu uz tālumā mirdzošo Ciānas kalnu. Arī laimes putns, skandinādams jautru dziesmu, rādīja virzienu uz Svēto kalnu. Soļi ritēja raiti. Gaisā vējoja svaigums, un smiltis izstaroja siltumu. No jūras krastā izskrēja dažādi jūras iemītnieki, savukārt sauszemes radībām arī patika draiskoties jūras ūdeņos. Ādams redzēja gan jokainos pingvīnus un lielos bruņurupučus, gan žirafes un zebras. Pat lielie ziloņi brida jūrā un viens otru aplaistīja ar ūdeni. Tas nebija sāļš. Dzīvnieki jūras ūdeni nedzēra, bet par to tikai priecājās. Viss bija tik dzīvs. Jūrā ietecēja daudzas upes ar dzidru ūdeni. Ādams tās šķērsoja pārpeldot un tad ceļu turpināja pa piejūras pļavām un mežiem. Laimes putns nemitējās rādīt ceļa virzienu, pārlaizdamies no viena koka uz otru, no vienas vietas uz citu. Putna dzidrā dziesma ik pa laikam aizskanēja pār mežu galiem. Ādams vēroja retos mūžzaļos kokus un priecājās 84 85
par to krāšņumu. Dažiem kokiem lapas ik pa brīdim mainīja krāsu – no zaļas uz dzeltenu, no dzeltenas uz oranžu, tad atkal uz gaiši zaļu. Pļavas bija pilnas ar daudzveidīgiem ziediem un augiem. Viņš redzēja arī ziedošus kaktusus. To adatas nebija asas, drīzāk maigas un viegli samtainas. Tās varēja glāstīt, nesa durot rokas. Pēc daudzām ceļā pavadītajām stundām Ādams tālumā ievēroja lidojam arī citus putnus, līdzīgus viņa laimes putnam. Tie bija tikpat krāšņi, un tagad jau skanēja vesels putnu koris. Jo tuvāk viņš nāca Ciānas kalnam, jo vairāk šo putnu debesīs saradās. Tuvojās lielais laimes brīdis. Sasniedzot zaļojoša uzkalna virsotni, Ādamam pavērās pārsteidzoši skaists skats uz ieleju – tik zaļu un baltiem ziediem kā nokaisītu. Tas bija visskaistāko ziedu paklājs. Ziediņu baltie vainadziņi ar dzelteniem ziedputekšņiem vidū līdzinājās mazām saulī tēm – ziedlapiņas bija stari. Un tad Ādams ieraudzīja pirmos ciltsbrāļus– cilvēkus baltās drānās, ar zeltainiem matiem un skaidrām acīm. Ādams metās tiem klāt un teica: “Esiet sveicināti, mani brāļi!” Cilvēki viens otru sveica, samīļoja, un katram bija, ko stāstīt. Ziediem klātā ieleja kalna pakājē bija pilna ar cilvēkiem – to skaits ar katru stundu pieauga. Ciānas ieleja Dievam bija izraudzīta par viņu tikšanās vietu. Cilvēku godība pārspēja ziedu krāšņumu, un baltais ziedu lauks bija pārtapis par zeltīti vizmojošo cilvēku kopu. Ieleju pildīja runas un čalas. Ikviens priecājās satikt savu brāli. Tā bija vislielākā laime, ko cilvēki bija piedzīvojuši. Arī visas debesis gavilēja līdz ar viņiem – sudrabaini zilganā gaisma nomainījās ar zeltītiem Dieva rakstiem. Itin visā varēja sajust šīs dienas lielumu. Cilvēki sastapa cits citu, lai tagad spētu viens otru mīlēt, priecāties un mūžīgi būt kopā. Cilvēks vienmēr ilgosies pēc otra cilvēka, un cilvēku mīlestība būs vienota ar Dieva mīlestību. Dievs visus ir savienojis ar mīlestības gaismu. Mīlēsim viens otru mūžīgi! Cilvēku uzticamie pavadoņi laimes putni cits pēc cita aizspurdza debesīs Ciānas kalna virzienā. Tie savu uzdevumu bija izpildījuši. Ikviens cilvēks bija atradis ceļu uz šo Svēto ieleju Ciānas kalna pakājē. Dieva radīto bija ļoti daudz, un tie tika sadalīti divpadsmit ciltīs. Svētais Gars ikvienu uzrunāja un vadīja, un cilvēki atrada katrs savu cilti. Arī Ādams atrada savu cilti. Viņu priecēja ciltsbrāļu skaistums un gudrība. Arī viņus Dievs bija uzrunājis un mācījis savu gudrību. Cilvēki zināja par Tēvu – visa Radītāju un par Dieva Dēlu. Ikviens cilvēks, ar ko Ādams runāja, bija redzējis Dēlu un ar Viņu runājis. Cilvēki zināja par Svēto Garu, kas ir itin visā. Cilvēki bija pieredzējuši dažādas dzīves situācijas un no tām mācījušies, un uzklausījuši Dieva teikto. 86 87
- Page 1 and 2: Eriks Delpers ZELTA GRAUDI
- Page 3: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai
- Page 6 and 7: IEVADS Vissvētākie vārdi ir Diev
- Page 8 and 9: PIRMSĀKUMS Miers, klusums un piln
- Page 10 and 11: saprātīga būtne, kas radīta pē
- Page 12 and 13: Gara miesu spēj radīt un dzemdin
- Page 14 and 15: CILVĒKA RADĪŠANA. PIRMĀ DIENA J
- Page 16 and 17: dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un
- Page 18 and 19: Dievs mīt neaizsniedzamos augstumo
- Page 20 and 21: OTRĀ DIENA Par jaunas dienas sāk
- Page 22 and 23: Tie pārsteidza ar savu dzidrumu. C
- Page 24 and 25: Ikviena cilvēka garam ir apvalks -
- Page 26 and 27: Dāvida dzimta vēršas plašumā,
- Page 28 and 29: paklausību un uzticību, ar paļā
- Page 30 and 31: Ādamam patika izbaudīt krāšņo
- Page 32 and 33: zeltainās smiltis. Ezera krastos a
- Page 34 and 35: Ādams nometās ceļos, skatījās
- Page 36 and 37: piedzīvojis - vispirms no Dieva, t
- Page 38 and 39: adījis, un cenšos ar savu mīlest
- Page 40 and 41: PIEKTĀ DIENA Visapkārt ieskanēj
- Page 42 and 43: viegliem aulekšiem. Turoties pie k
- Page 46 and 47: Ādams pamanīja, ka neviens cilvē
- Page 48 and 49: augļu daudzumu, to Es atpirkšu no
- Page 50 and 51: Dzīvības avotu, kas ir manā sird
- Page 52 and 53: Tas Kungs un Dievs ir vienīgais Di
- Page 54 and 55: visām tautām uz mūžīgiem laiki
- Page 56 and 57: Šie ir manas Derības vārdi: Es e
- Page 58 and 59: krātuves. Ar manas mūžīgās dz
- Page 60 and 61: Arī cilvēki atrada sev tīkamas v
- Page 62 and 63: iespējas. Cilvēki sirdī slavēja
- Page 64 and 65: domām un gara dziļumu savienojās
- Page 66 and 67: II DAĻA Jēzus sacīja viņiem: Es
- Page 68 and 69: aizrauj gadsimta prasības. Mēs es
- Page 70 and 71: cilvēkus - saudzēja. Kad vilnis p
- Page 72 and 73: Bez gara vadības cilvēks ir vāj
- Page 74 and 75: glāzes, tad tajā brīdī cilvēks
- Page 76 and 77: cilvēkam dāvā iespēju dzīvot p
- Page 78 and 79: ir atšķirīgs tonis. Cilvēka dzi
- Page 80 and 81: zvaigzne slīdēja pa gaismas staru
- Page 82 and 83: Tēvs un Dēls ir viens Dievs divā
- Page 84 and 85: Tas ir negrozāms Dieva likums. Uz
- Page 86 and 87: Cilvēks ar savu prātu var izgudro
- Page 88 and 89: Kas atzīst Jēzu Kristu un Svēto
- Page 90 and 91: Dieva izzināšanas ceļš, tam vie
- Page 92 and 93: Dzīvības avots, Dieva Patiesības
par to krāšņumu. Dažiem kokiem lapas ik pa brīdim<br />
mainīja krāsu – no zaļas uz dzeltenu, no dzeltenas<br />
uz oranžu, tad atkal uz gaiši zaļu. Pļavas bija pilnas<br />
ar daudzveidīgiem ziediem un augiem. Viņš redzēja<br />
arī ziedošus kaktusus. To adatas nebija asas, drīzāk<br />
maigas un viegli samtainas. Tās varēja glāstīt, nesa<br />
durot rokas.<br />
Pēc daudzām ceļā pavadītajām stundām Ādams<br />
tālumā ievēroja lidojam arī citus putnus, līdzīgus viņa<br />
laimes putnam. Tie bija tikpat krāšņi, un tagad jau<br />
skanēja vesels putnu koris. Jo tuvāk viņš nāca Ciānas<br />
kalnam, jo vairāk šo putnu debesīs saradās. Tuvojās<br />
lielais laimes brīdis.<br />
Sasniedzot zaļojoša uzkalna virsotni, Ādamam<br />
pavērās pārsteidzoši skaists skats uz ieleju – tik zaļu<br />
un baltiem ziediem kā nokaisītu. Tas bija visskaistāko<br />
ziedu paklājs. Ziediņu baltie vainadziņi ar dzelteniem<br />
ziedputekšņiem vidū līdzinājās mazām saulī <br />
tēm – ziedlapiņas bija stari.<br />
Un tad Ādams ieraudzīja pirmos ciltsbrāļus– cilvēkus<br />
baltās drānās, ar zeltainiem matiem un skaidrām<br />
acīm. Ādams metās tiem klāt un teica: “Esiet sveicināti,<br />
mani brāļi!” Cilvēki viens otru sveica, samīļoja,<br />
un katram bija, ko stāstīt. Ziediem klātā ieleja kalna<br />
pakājē bija pilna ar cilvēkiem – to skaits ar katru<br />
stundu pieauga. Ciānas ieleja Dievam bija izraudzīta<br />
par viņu tikšanās vietu. Cilvēku godība pārspēja ziedu<br />
krāšņumu, un baltais ziedu lauks bija pārtapis par<br />
zeltīti vizmojošo cilvēku kopu. Ieleju pildīja runas<br />
un čalas. Ikviens priecājās satikt savu brāli. Tā bija<br />
vislielākā laime, ko cilvēki bija piedzīvojuši.<br />
Arī visas debesis gavilēja līdz ar viņiem – sudrabaini<br />
zilganā gaisma nomainījās ar zeltītiem Dieva<br />
rakstiem. Itin visā varēja sajust šīs dienas lielumu. Cilvēki<br />
sastapa cits citu, lai tagad spētu viens otru mīlēt,<br />
priecāties un mūžīgi būt kopā. Cilvēks vienmēr ilgosies<br />
pēc otra cilvēka, un cilvēku mīlestība būs vienota<br />
ar Dieva mīlestību. Dievs visus ir savienojis ar mīlestības<br />
gaismu. Mīlēsim viens otru mūžīgi!<br />
Cilvēku uzticamie pavadoņi laimes putni cits<br />
pēc cita aizspurdza debesīs Ciānas kalna virzienā. Tie<br />
savu uzdevumu bija izpildījuši. Ikviens cilvēks bija<br />
atradis ceļu uz šo Svēto ieleju Ciānas kalna pakājē.<br />
Dieva radīto bija ļoti daudz, un tie tika sadalīti divpadsmit<br />
ciltīs. Svētais Gars ikvienu uzrunāja un vadīja,<br />
un cilvēki atrada katrs savu cilti.<br />
Arī Ādams atrada savu cilti. Viņu priecēja ciltsbrāļu<br />
skaistums un gudrība. Arī viņus Dievs bija uzrunājis<br />
un mācījis savu gudrību. Cilvēki zināja par Tēvu –<br />
visa Radītāju un par Dieva Dēlu. Ikviens cilvēks, ar<br />
ko Ādams runāja, bija redzējis Dēlu un ar Viņu<br />
runājis. Cilvēki zināja par Svēto Garu, kas ir itin visā.<br />
Cilvēki bija pieredzējuši dažādas dzīves situācijas un<br />
no tām mācījušies, un uzklausījuši Dieva teikto.<br />
86 87
Change language