Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
viegliem aulekšiem. Turoties pie krēpēm, Ādams braši<br />
jāja ar sudraboto zirgu. Garām zibēja koki un krūmi.<br />
Daudzviet izbrīnā galvas pacēla zvēri un putni. Tādu<br />
skatu tie vēl nebija redzējuši. Laimes putns, rādīdams<br />
ceļu, lidoja pa priekšu. Tā vien likās, ka zirgs to labi<br />
saprata. Ādams nodomāja – Svētais Gars vada manu<br />
sudraboto zirgu, un tāpēc manī tāds miers. Vēl tāls<br />
ceļš priekšā, un ir laikā jāpaspēj līdz tikšanās vietai<br />
Ciānas ielejā.<br />
Taču drīz vien putns un tad arī zirgs mainīja<br />
virzienu, un viņi attālinājās no Ciānas kalna. Tā bija<br />
Dieva griba, un Ādams paļāvās uz savu Kungu. Viņš<br />
ilgi jau bija auļojis, līdz piepeši tālē ieraudzīja kristāldzidru<br />
jūru. Tā vien likās, ka tā uzņēmusi visu debess<br />
spožumu. Sudrabainā gaismā vizuļoja jūras ūdens. Vēju<br />
pie jūras nejuta, un viļņus arī nemanīja. Krasta zeltainās<br />
smiltis bija smalkas, un zirga kājas tajās viegli grima,<br />
atstājot pēdas. Sasniedzis ūdens malu, zirgs apstājās.<br />
Ādams nokāpa no zirga, noglaudīja tā galvu un tam<br />
pateicās. Ādams atkal palika viens.<br />
Tālumā skatoties, viņš juta Svētā Gara klātbūtni.<br />
Gaismas pilnā debess pamalē saplūda ar jūras ūdeņiem.<br />
Jūras piekrastē bija daudz putnu – gārņi un fla <br />
mingo, dzērves un stārķi, fazāni un pāvi. Jūrā pel dēja<br />
balti gulbji un košas pīles. Putnu dažādību bija grūti<br />
aptvert. To nebija pārāk daudz, bet tie bija ļoti atšķirīgi.<br />
Jūra bija pilna ar zivīm, roņiem un delfīniem.<br />
Tā mudžēt mudžēja no dzīvām radībām. Tā viscaur<br />
bija dzīva. Cilvēks lēnām iebrida jūras ūdenī un tad<br />
ienira tajā. Viņš sāka aplūkot Dieva radīto zemūdens<br />
pasauli. Blakām cilvēkam ūdenī peldēja dažādas zivis.<br />
Ar viņu sāka spēlēties delfīns. Ādams ieķērās tā spurās<br />
un tika ievilkts vēl dziļākos ūdeņos. Pretī peldēja gan<br />
lielas, gan mazas, gan svītrainas, gan daudzkrāsainas<br />
zivis – ovālas un garenas, smieklīgas un jestras. Tas<br />
bija krāšņs Radītāja uzvedums – cilvēkiem un pašām<br />
radībām par prieku.<br />
Jūras dibens bija klāts ar visdažādāko krāsu koraļļiem.<br />
Daudzveidīgās aļģes un koraļļu rifi radīja prieka<br />
sajūtu. Starp tiem peldēja lielas un mazas medūzas.<br />
Ādamam patika tās tvarstīt un ar tām spēlēties. Medūzas<br />
bija tik maigas un trauslas. Tās nedzēla. Tās nebēga<br />
un nevairījās. Arī zivis no cilvēka nebaidījās. Jūras<br />
radībām patika ar cilvēku draudzēties.<br />
Dažviet bija redzamas viscēlāko dārgakmeņu klintis<br />
un zeltītas smiltis. To mirdzums pārspēja cilvēka<br />
iztēli. Vērojot skaisto zemūdens pasauli, Ādams izjuta<br />
prieku un lepnumu par sava Tēva – visa Radītāja<br />
bezgalīgajām iespējām, par Viņa pilnību un daudzveidību.<br />
Visā radītajā bija saskaņa, līdzsvars un miers.<br />
Mūžīga pateicība Dievam!<br />
Ādamam patika lūkoties uz jūras iemītniekiem.<br />
Tie viņu pieņēma kā savējo. Cilvēkam likās – tas viss<br />
ir radīts ne tikai priekš zivīm un citām radībām, kas<br />
80 81
Change language