Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos. Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
PIEKTĀ DIENA Visapkārt ieskanējās putnu dziesmas. Bija dzirdami arī zvēru saucieni. Kāds dzeltenīgi raibs putns plivinājās tieši virs gulošā Ādama. Tas uzsāka jautru čivināšanu. Putna dziesmai bija raksturīgi skaļi izsaucieni, kas aicināja celties. Bija piektās dienas sākums. Laimes putns lidoja augstu debesīs un Ādamam rādīja virzienu uz Ciānas kalnu. Ceļš lejup bija daudz vieglāks. Taka vijās otrpus kalna. Visapkārt bija redzamas kristāliska veidojuma klintis. Ādams tālumā pamanīja upi. Viņš ievēroja upes savādos ūdeņus. Tie likās balti kā piens. Ūdens virsmu klāja smalka, gaismas pilna migla. Arī upes krasti bija klāti ar samtaini baltiem, izgaismotiem akmeņiem. Daudzviet spīguļoja dažādu krāsu dimanti. No kalna nokāpis, Ādams nonāca plašā ielejā. Viņš steidzās apskatīt savādo upi. Arī otrpus tai slējās aug sta kalnu grēda. Tālumā jau zaigoja gaismas pilnais Ciānas kalns. Ielejas vidū Ādams ieraudzīja upi ar pārsteidzoši kristāldzidru ūdeni. No ūdens cēlās balta migla, kas kopā ar baltajiem akmeņiem radīja piena upes ilūziju. Visapkārt bija ziedu pilnas pļavas ar smalku un mīkstu zāli. Ziedos lidinājās bites, kas rūpīgi vāca nektāru un nesa to koku dobumos. No laukiem vēdīja daudzveidīga un patīkama dvesma. Ziedu aromāts dāvāja svētlaimes baudu, tas apņēma visu Ādama augumu. Bija sajūtama arī svaiga medus smarža. Tā veldzēja un spirdzināja. Ādams nosauca šo vietu par Smaržu ieleju. Šeit savā starpā ziedi sacentās ar krāšņumu un smaržām. Ik pa brīdim tās mainījās un deva svaigumu. Pa retam augošie koki atšķīrās pēc sugām. Ikviens koks pārsteidza ar savu savādo ārieni, ar lapām un ziediem. Gandrīz visi koki bija pilnos ziedos. Tā taču bija Smaržu ieleja. Ādams juta, ka šajā ielejā kokiem un augiem patika lepoties ar savu skaistumu. Šī bija tā pati krāšņā ieleja, ko viņš redzēja no Zilā kalna. Zaļajā zālē draiskuļojās zaķēni un ezīši. Arī suns ar tiem uzsāka jautru rotaļu. Šajā ielejā bija kā sapņu valstībā. Te notika viss tas, pēc kā cilvēks tik ļoti ilgojās. Tālumā ganījās govis, aļņi, stirnas, arī lauvas un vilki ēda sulīgo zāli. Lāči lasīja nogatavojušās ogas, lapsas plūca zāli un dažādas ziedlapiņas. Dievs katram bija gādājis barību. Ādamam patika tas, ka dzīvā radība bija tik drau dzīga. Neviens otram pāri nedarīja. Valdīja pilnīga saskaņa. Visas debesis mirdzēja zaigojošā gaismā, kas nāca no Dāvida saules aiz Ciānas kalna. Debesis bija vienotas ar visvarenā Dieva gaismu. Tās sildīja un iedvesa mieru. Debesīs mākoņu nebija, tās mainījās gaismas 76 77
atspulgos, pa laikam veidojot dažādus rak stus. Brīžiem debesīs iezīmējās smalks un simetrisks raksts. Tādās reizēs Ādams juta, ka Dievs tas Kungs sirdīs uzrunā cilvēkus. Viņš teikto nesaprata, bet zināja, ka Dievs ik mirkli par sevi atgādina. Ādams bija pārsteigts par Svētās upes ūdeņiem, tik pilniem ar maigumu un gaismu. Cilvēks sajuta no tiem plūstam Dieva mīlestību. Baltā migla virs ūdens – tā bija upes aura. Miglas kā tādas nebija. Upes aina iezīmēja tās svētumu. Ūdens bija kristāldzidri tīrs un svaigs. Upes krastos auga visskaistākie koki, ziedoši krūmi un puķes. Arī zāle un ūdensaugi pārsteidza ar zeltaino mirdzumu. Ādamam gribējās smelt šo ūdeni un dzert. Viņš apsēdās uz tuvākā akmens un vēroja upes tecējumu. Tas sagādāja prieku un baudu. Upe aizvijās starp zeltaini baltām klintīm un lēzenām pļavām. Pļavās auga sulīga zāle un puķes, kas veidoja daudzkrāsainu ziedu paklāju. Tālāk krasta ainavā iekļāvās ziedoši krūmi un koki. Tālumā upes otrā pusē bija redzami kalni. Upes gultni klāja caurspīdīgi kristāli. Starp tiem vizuļoja un ņirbēja daudzkrāsaini dimanti. Tie izstaroja spožu gaismu. Putni un zvēri šīs upes ūdeni nedzēra. Zivis un rāpuļi tajā nebija redzami. Bez Dieva atļaujas cilvēks bijās šīs upes ūdeni nobaudīt. Viss debess jums iegaismojās, un Ādams sajuta tā Kunga pieskārienu: “Šīs Svētās upes ūdeni var dzert tikai cilvēks. Tās ūdeņus Es veidoju no sevis, tā iztek no maniem dziļumiem. Sagaidi sesto dienu, kad Es visiem cilvēkiem došu svētību, un tad jūs varēsiet dzert upes ūdeni. Tad jūs ēdīsiet arī augli no dzīvības koka. Un tā turpmāk katru mēnesi. Šīs upes ūdens iztek no mana mūžīgās Dzīvības avota, un tas ir vissvētākais. To dzers tas, kurš dzīvo Debesu Valstībā, un dzers tas, kurš tajā būs atgriezies, un tā mūžīgi.” Ādams nokrita uz ceļiem un teica: “Lai slavēts tas Kungs un Dievs!” Viņš raudzījās dzīvības ūdens upē, juta tās svē tumu un domāja – dzīvības ūdens iztek no paša Dieva. Tas spēj atdzīvināt manus locekļus un augumam dod spēku. Bez dzīvības ūdens es laikam iztikt nespētu. Lai pateicīgs ikviens, kas dzer šo dzīvības ūdeni! Ādams saprata to, ka Svētās upes ūdens spēs viņā vairot dzīvību. Debesīs sāka dziedāt laimes putns, kurš rādīja tālāko cilvēka ceļu projām no upes. Tas tur pinājās pa Smaržu ielejas ziedošajām pļavām un pakal niem. Ādamam pretī iznāca zirgs ar balti sudrabotu spalvu un spožām acīm. Tas stāvēja zem liela koka un ar priekškāju kārpīja smilšaino zemi, bubi nāja un aicināja cilvēku kāpt tam mugurā. Ādamu iedrošināja zirga gudrās acis, un viņš sēdās tā mugurā. Drīz vien zirgs uzsāka raitu soli, tad pārgāja uz 78 79
- Page 1 and 2: Eriks Delpers ZELTA GRAUDI
- Page 3: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai
- Page 6 and 7: IEVADS Vissvētākie vārdi ir Diev
- Page 8 and 9: PIRMSĀKUMS Miers, klusums un piln
- Page 10 and 11: saprātīga būtne, kas radīta pē
- Page 12 and 13: Gara miesu spēj radīt un dzemdin
- Page 14 and 15: CILVĒKA RADĪŠANA. PIRMĀ DIENA J
- Page 16 and 17: dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un
- Page 18 and 19: Dievs mīt neaizsniedzamos augstumo
- Page 20 and 21: OTRĀ DIENA Par jaunas dienas sāk
- Page 22 and 23: Tie pārsteidza ar savu dzidrumu. C
- Page 24 and 25: Ikviena cilvēka garam ir apvalks -
- Page 26 and 27: Dāvida dzimta vēršas plašumā,
- Page 28 and 29: paklausību un uzticību, ar paļā
- Page 30 and 31: Ādamam patika izbaudīt krāšņo
- Page 32 and 33: zeltainās smiltis. Ezera krastos a
- Page 34 and 35: Ādams nometās ceļos, skatījās
- Page 36 and 37: piedzīvojis - vispirms no Dieva, t
- Page 38 and 39: adījis, un cenšos ar savu mīlest
- Page 42 and 43: viegliem aulekšiem. Turoties pie k
- Page 44 and 45: dzīvās radības un cilvēki, arī
- Page 46 and 47: Ādams pamanīja, ka neviens cilvē
- Page 48 and 49: augļu daudzumu, to Es atpirkšu no
- Page 50 and 51: Dzīvības avotu, kas ir manā sird
- Page 52 and 53: Tas Kungs un Dievs ir vienīgais Di
- Page 54 and 55: visām tautām uz mūžīgiem laiki
- Page 56 and 57: Šie ir manas Derības vārdi: Es e
- Page 58 and 59: krātuves. Ar manas mūžīgās dz
- Page 60 and 61: Arī cilvēki atrada sev tīkamas v
- Page 62 and 63: iespējas. Cilvēki sirdī slavēja
- Page 64 and 65: domām un gara dziļumu savienojās
- Page 66 and 67: II DAĻA Jēzus sacīja viņiem: Es
- Page 68 and 69: aizrauj gadsimta prasības. Mēs es
- Page 70 and 71: cilvēkus - saudzēja. Kad vilnis p
- Page 72 and 73: Bez gara vadības cilvēks ir vāj
- Page 74 and 75: glāzes, tad tajā brīdī cilvēks
- Page 76 and 77: cilvēkam dāvā iespēju dzīvot p
- Page 78 and 79: ir atšķirīgs tonis. Cilvēka dzi
- Page 80 and 81: zvaigzne slīdēja pa gaismas staru
- Page 82 and 83: Tēvs un Dēls ir viens Dievs divā
- Page 84 and 85: Tas ir negrozāms Dieva likums. Uz
- Page 86 and 87: Cilvēks ar savu prātu var izgudro
- Page 88 and 89: Kas atzīst Jēzu Kristu un Svēto
atspulgos, pa laikam veidojot dažādus rak stus. Brīžiem<br />
debesīs iezīmējās smalks un simetrisks raksts.<br />
Tādās reizēs Ādams juta, ka Dievs tas Kungs sirdīs<br />
uzrunā cilvēkus. Viņš teikto nesaprata, bet zināja, ka<br />
Dievs ik mirkli par sevi atgādina.<br />
Ādams bija pārsteigts par Svētās upes ūdeņiem, tik<br />
pilniem ar maigumu un gaismu. Cilvēks sajuta no tiem<br />
plūstam Dieva mīlestību. Baltā migla virs ūdens – tā bija<br />
upes aura. Miglas kā tādas nebija. Upes aina iezīmēja tās<br />
svētumu. Ūdens bija kristāldzidri tīrs un svaigs. Upes<br />
krastos auga visskaistākie koki, ziedoši krūmi un puķes.<br />
Arī zāle un ūdensaugi pārsteidza ar zeltaino mirdzumu.<br />
Ādamam gribējās smelt šo ūdeni un dzert. Viņš apsēdās<br />
uz tuvākā akmens un vēroja upes tecējumu. Tas sagādāja<br />
prieku un baudu.<br />
Upe aizvijās starp zeltaini baltām klintīm un lēzenām<br />
pļavām. Pļavās auga sulīga zāle un puķes, kas<br />
veidoja daudzkrāsainu ziedu paklāju. Tālāk krasta<br />
ainavā iekļāvās ziedoši krūmi un koki. Tālumā upes otrā<br />
pusē bija redzami kalni.<br />
Upes gultni klāja caurspīdīgi kristāli. Starp tiem<br />
vizuļoja un ņirbēja daudzkrāsaini dimanti. Tie izstaroja<br />
spožu gaismu. Putni un zvēri šīs upes ūdeni nedzēra.<br />
Zivis un rāpuļi tajā nebija redzami. Bez Dieva atļaujas<br />
cilvēks bijās šīs upes ūdeni nobaudīt.<br />
Viss debess jums iegaismojās, un Ādams sajuta tā<br />
Kunga pieskārienu:<br />
“Šīs Svētās upes ūdeni var dzert tikai cilvēks. Tās<br />
ūdeņus Es veidoju no sevis, tā iztek no maniem dziļumiem.<br />
Sagaidi sesto dienu, kad Es visiem cilvēkiem<br />
došu svētību, un tad jūs varēsiet dzert upes ūdeni.<br />
Tad jūs ēdīsiet arī augli no dzīvības koka. Un tā turpmāk<br />
katru mēnesi.<br />
Šīs upes ūdens iztek no mana mūžīgās Dzīvības<br />
avota, un tas ir vissvētākais. To dzers tas, kurš dzīvo<br />
Debesu Valstībā, un dzers tas, kurš tajā būs atgriezies,<br />
un tā mūžīgi.”<br />
Ādams nokrita uz ceļiem un teica:<br />
“Lai slavēts tas Kungs un Dievs!”<br />
Viņš raudzījās dzīvības ūdens upē, juta tās svē tumu<br />
un domāja – dzīvības ūdens iztek no paša Dieva. Tas<br />
spēj atdzīvināt manus locekļus un augumam dod spēku.<br />
Bez dzīvības ūdens es laikam iztikt nespētu. Lai pateicīgs<br />
ikviens, kas dzer šo dzīvības ūdeni!<br />
Ādams saprata to, ka Svētās upes ūdens spēs viņā<br />
vairot dzīvību. Debesīs sāka dziedāt laimes putns,<br />
kurš rādīja tālāko cilvēka ceļu projām no upes. Tas<br />
tur pinājās pa Smaržu ielejas ziedošajām pļavām un<br />
pakal niem. Ādamam pretī iznāca zirgs ar balti sudrabotu<br />
spalvu un spožām acīm. Tas stāvēja zem liela<br />
koka un ar priekškāju kārpīja smilšaino zemi, bubi <br />
nāja un aicināja cilvēku kāpt tam mugurā. Ādamu<br />
iedrošināja zirga gudrās acis, un viņš sēdās tā mugurā.<br />
Drīz vien zirgs uzsāka raitu soli, tad pārgāja uz<br />
78 79
Change language