Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
PIEKTĀ DIENA<br />
Visapkārt ieskanējās putnu dziesmas. Bija dzirdami<br />
arī zvēru saucieni. Kāds dzeltenīgi raibs putns plivinājās<br />
tieši virs gulošā Ādama. Tas uzsāka jautru čivināšanu.<br />
Putna dziesmai bija raksturīgi skaļi izsaucieni,<br />
kas aicināja celties. Bija piektās dienas sākums.<br />
Laimes putns lidoja augstu debesīs un Ādamam<br />
rādīja virzienu uz Ciānas kalnu. Ceļš lejup bija daudz<br />
vieglāks. Taka vijās otrpus kalna. Visapkārt bija redzamas<br />
kristāliska veidojuma klintis. Ādams tālumā pamanīja<br />
upi. Viņš ievēroja upes savādos ūdeņus. Tie likās<br />
balti kā piens. Ūdens virsmu klāja smalka, gaismas<br />
pilna migla. Arī upes krasti bija klāti ar samtaini baltiem,<br />
izgaismotiem akmeņiem. Daudzviet spīguļoja<br />
dažādu krāsu dimanti.<br />
No kalna nokāpis, Ādams nonāca plašā ielejā.<br />
Viņš steidzās apskatīt savādo upi. Arī otrpus tai slējās<br />
aug sta kalnu grēda. Tālumā jau zaigoja gaismas pilnais<br />
Ciānas kalns. Ielejas vidū Ādams ieraudzīja upi<br />
ar pārsteidzoši kristāldzidru ūdeni. No ūdens cēlās<br />
balta migla, kas kopā ar baltajiem akmeņiem radīja<br />
piena upes ilūziju. Visapkārt bija ziedu pilnas pļavas ar<br />
smalku un mīkstu zāli. Ziedos lidinājās bites, kas rūpīgi<br />
vāca nektāru un nesa to koku dobumos. No laukiem<br />
vēdīja daudzveidīga un patīkama dvesma. Ziedu<br />
aromāts dāvāja svētlaimes baudu, tas apņēma visu<br />
Ādama augumu. Bija sajūtama arī svaiga medus smarža.<br />
Tā veldzēja un spirdzināja.<br />
Ādams nosauca šo vietu par Smaržu ieleju. Šeit savā<br />
starpā ziedi sacentās ar krāšņumu un smaržām. Ik pa<br />
brīdim tās mainījās un deva svaigumu. Pa retam augošie<br />
koki atšķīrās pēc sugām. Ikviens koks pārsteidza ar<br />
savu savādo ārieni, ar lapām un ziediem. Gandrīz visi<br />
koki bija pilnos ziedos. Tā taču bija Smaržu ieleja.<br />
Ādams juta, ka šajā ielejā kokiem un augiem patika<br />
lepoties ar savu skaistumu. Šī bija tā pati krāšņā<br />
ieleja, ko viņš redzēja no Zilā kalna. Zaļajā zālē draiskuļojās<br />
zaķēni un ezīši. Arī suns ar tiem uzsāka jautru<br />
rotaļu. Šajā ielejā bija kā sapņu valstībā. Te notika viss<br />
tas, pēc kā cilvēks tik ļoti ilgojās. Tālumā ganījās govis,<br />
aļņi, stirnas, arī lauvas un vilki ēda sulīgo zāli. Lāči<br />
lasīja nogatavojušās ogas, lapsas plūca zāli un dažādas<br />
ziedlapiņas. Dievs katram bija gādājis barību. Ādamam<br />
patika tas, ka dzīvā radība bija tik drau dzīga. Neviens<br />
otram pāri nedarīja. Valdīja pilnīga saskaņa.<br />
Visas debesis mirdzēja zaigojošā gaismā, kas nāca<br />
no Dāvida saules aiz Ciānas kalna. Debesis bija vienotas<br />
ar visvarenā Dieva gaismu. Tās sildīja un iedvesa<br />
mieru. Debesīs mākoņu nebija, tās mainījās gaismas<br />
76 77
Change language