Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
CETURTĀ DIENA<br />
Debess jums pielija ar baltu gaismu. Pirmie sāka<br />
čivināt putni. Jaukās putnu dziesmas pamodināja<br />
cilvēkus un dabu. Sāka rosīties arī zvēri un rāpuļi.<br />
Kaut kur tālumā ierēcās lauvas. Viss liecināja, ka sāku<br />
sies jauna diena. Tā bija ceturtā diena kopš cilvēka<br />
radīšanas.<br />
Ādamam patika strauta čalošana, un viņš uzsāka<br />
ceļu lejup uz ezeru. Sirds ļoti ilgojās pēc cilvēkiem,<br />
un klusībā viņš cerēja – varbūt pie ezera kādu no<br />
ciltsbrāļiem ieraudzīs. Bet tad atcerējās, ka vēl divas<br />
dienas šķir no ilgi gaidītā mirkļa. Dieva teiktais ir<br />
likums, un tam bija jātic.<br />
Ezera krastos cilvēks vēroja daudz jo daudz dažādu<br />
zvēru, putnu un rāpuļu. Viņam patika tas, ka Svētais<br />
Gars deva apskaidrību par visu, arī par to, kā katru<br />
dzīvo radību sauc. Ezera ūdeni dzēra žirafe, un blakām<br />
draiskuļodamies pieskrēja lauva. Tad brašiem<br />
lēcieniem ieskrēja ezerā un ilgi peldējās. Pa smilšainajiem<br />
krastiem skraidīja suņi un aitas, lēkāja kazas<br />
un tīģeri, cēli pastaigājās kamieļi un zebras. Dzīvās<br />
radības bija ļoti draudzīgas. Tās viena otru saprata, un<br />
dusmu tām nebija.<br />
Ādams vēroja, kā teļš ēda zāli kopā ar vilku, kā<br />
govs laizīja lāci un abi draudzīgi spēlējās. Radības bija<br />
priecīgas, tām visa pietika. Garām aizslīdēja odze,<br />
un viņš paspēja noglāstīt tās samtaino ādu. Viss radītais<br />
bija pildīts ar Svētā Gara mieru un mīlestību. Pie<br />
Ādama pienāca kalnu kaza un sāka laizīt viņam roku.<br />
Tajā mirklī no tuvākā koka uz viņa pleca nolaidās<br />
liels ērglis. Arī tas gribēja cilvēku samīlēt. Ērglis ar<br />
spārniem pieglaudās Ādama galvai un ar knābi centās<br />
sakārtot matus. No ūdens izpeldēja ronēns. Uz<br />
deguna tas nesa krāsainu gliemežnīcu un sniedza cilvēkam.<br />
Ādams ar izbrīnu dāvanu pieņēma, un dzīvnieks<br />
savu galvu nolika uz viņa kājām. Roņa ūsas<br />
kutināja pēdas, un tajā mirklī Ādams saprata, cik liela<br />
sadraudzība ir Dieva radītajā Valstībā.<br />
Miers un labestība bija viscaur visā.<br />
Cilvēks vēl ilgi kavējās pie ezera iemītniekiem<br />
un baudīja prieku un saskaņu. Un tikai pēc daudzām<br />
stundām Ādams uzsāka ceļu uz tuvāko kalnu. Viņš<br />
bija sadraudzējies ar zvēriem, rāpuļiem un putniem,<br />
un daudzi no tiem viņam sekoja. Bija patīkami just<br />
savus ceļabiedrus, savus labākos draugus. Daži no<br />
viņiem līdzi tikt nevarēja. Cilvēks tos brīžiem pagaidīja<br />
un tad atkal soļoja tālāk. Viņš tik ļoti visus mīlēja.<br />
Mīlestība bija vispatīkamākā izjūta, ko Ādams bija<br />
66 67
Change language