Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Tas Kungs un Dievs teica:<br />
“Ādam, arī domas Es tevī sēšu ar Svēto Garu. Un<br />
labākās domas būs no manis. Pieņem tās, un tu sevī<br />
vairosi gudrību un gara bagātības. Ar Svēto Garu ik<br />
mirkli Es vadīšu cilvēkus arī tālajās pasaulēs izpla tījumā.<br />
Tāpēc klausi un pieņemt to, ko Es ar Svēto Garu saku.<br />
Svarīgi ir atpazīt savu Kungu un paļauties uz Viņu. Kas<br />
mani klausīs, to Es nepametīšu.”<br />
Gaismas spožums debesīs mazinājās, un tā Kunga<br />
vaigs padebešos izzuda. Gaisma izlīdzinājās, un visā<br />
iestājās miers. Pakāpeniski atsāka čivināt putni,<br />
ūdenī – draiskuļot zivis, un krasta malā atkal spēlējās<br />
zvēri un rāpuļi. Ādams ievēroja, ka visa dzīvā radība<br />
Dievu atpazīst. Tā Kunga priekšā visos bija svēta<br />
bijība. Šajos īpašajos mirkļos viss dzīvais un arī daba<br />
saņem Dieva svētību. Dzīvā radība vienmēr tiecas<br />
pēc Dieva svētības. Svētais Gars ir tas, kas visā ar<br />
svētību vairo dzīvību.<br />
Ādams lūkojās uz ziedošām puķēm un saprata,<br />
ka tās dzīvas un skaistas dara Dieva Svētais Gars. Viņš<br />
vēroja lauvēnu, kas spēlējās ar kazlēnu, un saprata, ka<br />
arī viņus vada Svētais Gars. Viss dzīvīgums dzīvajās<br />
radībās ienāk ar Svēto Garu.<br />
Cilvēks skatījās uz savām rokām un juta tajās<br />
ieplūstam maigu siltumu – tas bija Svētais Gars, kas<br />
pieteica savu klātbūtni. Tā bija liela laime – sajust, ka<br />
viņā ir Svētais Gars. Svētais Gars darbojās visā.<br />
Un tābūs vienmēr. Cik svarīgi ir izjust un saprast šo<br />
Patiesību, ka tik reāli un taustāmi visā ir Dievs.<br />
Ādamam ezers patika. Tā krasts veidoja sirds formu.<br />
Ādams nolēma ezeru apiet. Krastmalas smil tis bija<br />
smalkas jo smalkas un zeltaini mirdzēja. Uz ezeru<br />
ceļoja daudzi dzīvnieki un rāpuļi. Visiem patika dzert<br />
svētīto ezera ūdeni. Viņš ik mirkli brīnījās par zvēru<br />
un rāpuļu daudzveidību. Ūdeni dzēra arī daudzi<br />
putni. Pie upes viņš to netika manījis.<br />
Ezeram bija kaut kāda īpaša nozīme. Ezera ūdens<br />
bija pilns ar Svēto Garu, tas deva spēku un vairoja<br />
dzīvīgumu.<br />
Ezerā ietecēja septiņi strauti. Ādams sāka iet<br />
aug šup gar viena strauta krastu un pēc dažu stundu<br />
gājiena nonāca līdz avotam, no kura šis strauts iztecēja.<br />
Strauta smiltis bija no tīra zelta. Dzidrais ūdens,<br />
kas spiedās no zemes, cilāja zeltainās smiltis. Ādams<br />
lūkojās avotā un domāja – no kurienes tas ņem<br />
ūdeni, kur ir tā pirmavots? Strauts taču bez mitas<br />
dod ūdeni.<br />
Un tad viņš atcerējās Svēto Garu un saprata, ka<br />
Svētais Gars vada arī zemē notiekošos procesus. Svētais<br />
Gars pārvalda arī ūdens tecējumu, un tā tas notiek<br />
visur.<br />
Cilvēks saprata, ka atbildes uz visiem viņa jautājumiem<br />
sniedz Svētais Gars. Viņš juta, ka galvenais ir<br />
nezaudēt saikni ar Dievu.<br />
62 63
Change language