Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
zieds ar savu gaismu un enerģiju balstīja gara sirdi un<br />
deva tai dzīvības spēku. Gara sirds un šī lotosa zieda<br />
noslēpums Ādamam nebija zināms. Viņš domāja, ka tas<br />
laikam ir pats Dievs, kas dzīvo viņa sirdī.<br />
Tas Kungs un Dievs uzrunāja cilvēku:<br />
“Ādam, Es ar tevi būšu vienmēr, un mans<br />
pirmsākums ir tavā gara sirdī. Tavas sirds lotosa<br />
zieds ir tiešā saiknē ar manu mūžīgās dzīvības lotosa<br />
ziedu. Tevī mīt Tēva miesas daļiņa, kas ir dzīvības<br />
kristāls. To tu neredzi, bet zini – lai kur tu būtu, tevī<br />
vienmēr būs daļiņa no dzīvā Radītāja. Un tā visos<br />
cilvēkos. Ikviens ir atbildīgs, lai viņa darbi vairotu gara<br />
bagātības. Dievs mīt sakoptā un dzīvā vidē. Cilvēkam<br />
no pirmās radīšanas dienas ir jāklausa Dievs, jāveido<br />
miesā harmoniska vide un jāpilda Dieva prasības.<br />
Dievs mīl paklausīgos.”<br />
Ādams saprata, ka Dievs ar savu klātbūtni viņā<br />
būs vienmēr, un saprata, ka ir atbildīgs par to, lai<br />
lotosa zieds ziedētu vienmēr. Paklausība un labie<br />
darbi, tie viņā vairos gara bagātības. Ādams priecājās<br />
par skaistajām ūdensrozēm un par mūžīgā Dieva<br />
klātbūtni viņa sirds dziļumos.<br />
Par to cilvēkam gribējās stāstīt putniem un dzīvniekiem.<br />
Viņš paņēma rokās blakus sēdošo putnu,<br />
paskatījās tā actiņās un noteica – esi laimīgs! Viņš<br />
izstiepa roku, un putns tajā pašā mirklī aizspurdza<br />
debess zilgmē.<br />
Ādamā ar katru mirkli pieauga vēlme satikt cilvēkus.<br />
Viņam tik ļoti gribējās citiem pastāstīt par to,<br />
ko viņš no Dieva bija dzirdējis. Ādams nodomāja –<br />
varbūt upes tajā pusē mīt mani ciltsbrāļi? Viņš iebrida<br />
siltajā upes ūdenī un sāka peldēt tai pāri. Šajā vietā<br />
arī upe bija kļuvusi manāmi mierīgāka un plašāka.<br />
Ādams reizēm ienira dzelmē un redzēja, ka ūdeņi pilni<br />
ar dažādām zivīm un radībām. Tās visas bija draudzī<br />
gas, un dažas ar viņu uzsāka rotaļas.<br />
Upes straume cilvēku lēni nesa lejup, līdz viņš<br />
izkāpa krastā. Priekšā bija redzama zilgani caurspīdīga<br />
klints. Tās vidū pavērās pārsteidzošs skats – klintī<br />
no debesīm krītošie stari izgaismoja kalnam līdzīgu<br />
veidojumu, un tā virsotnē viņš saskatīja tādu kā<br />
gaismas pili. Tā ir laba zīme, viņš nodomāja un<br />
tajā pašā mirklī redzēja laimes putnu lidojam Svētā<br />
kalna – Ciānas kalna – virzienā. Svētā kalna virsotnē<br />
spīdēja spoža Dieva gaisma. Likās, šis kalns ir debess<br />
un visa izplatījuma gaismas avots. Aiz kalna staroja<br />
visspožākā Dieva gaismas saule.<br />
Līdz Ciānas kalnam vēl bija tālu.<br />
Cilvēks nesteidzās. Dzīves mirkļi saplūda ar<br />
mūžību. Visam bija savs laiks. Viņš turpināja ceļu<br />
laimes putna norādītajā virzienā. Pēc ilgāka laika Ādama<br />
priekšā pavērās brīnišķīgs skats uz auglīgu ieleju. Tā<br />
bija gaismas un miera pilna. Ielejas vidū zilgoja liels<br />
ezers lēzeniem krastiem. Ūdenī atmirdzēja liedaga<br />
58 59
Change language