Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos. Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Dāvida dzimta vēršas plašumā, un top noteikts nākamais skaits to, kas ir izpildījuši Dieva Derības pra sības. Dāvida dzimta vairosies. Un tā tas turpi nāsies mūžīgi. Dāvida dzimtai varēs pievienoties tikai tie, kas būs izpildījuši Debesu Tēva noslēgto Derību ar cilvēkiem. Dāvida dzimta vairojas un veidojas pasaulē, un tikai Dieva Dēla spēkā ikviens var tikt augšāmcelts Debesu Valstībā. Tas, kurš atgriezīsies Dieva Dēlā, mūžīgi piederēs Dieva Dāvida dzimtai. Visi cilvēki garā tika mācīti un sagatavoti ilgajam ceļam pasaulēs. Dzīve ārpus Valstības ir grūta. Tās laikā ir jāpilda Dieva Derība, jāpilnveidojas un jāvairo gara bagātības. Dzīve pasaulē ir sāpju un bēdu pilna. Par ciešanām un taisnību ikviens tiek atalgots. Dievs ik mirkli mūs redz, un Viņa eņģeļi raksta par mūsu dzīves gaitām. Bet tāds ir Dieva Derības likums, ka atgriezties Debesu Valstībā mūžīgai dzīvošanai var tikai caur Jēzu Kristu un ir jāizpilda Dieva Derības prasības. Dieva vārdi cilvēku dara dzīvāku un sirdī skaidrāku. Dieva vārdi cilvēkam atklāj Patiesību. Dieva vārdi ir cilvēka gara dzīvā maize. Ar Dieva vārdiem gars var apskaidrot miesu. Dievs dod mums savu Patiesību, lai mēs to šobrīd pieņemtu, lai būtu gatavi saņemt Dieva Zelta graudus, lai mēs zinātu Patiesību par sevi. Mūžīga pateicība Dievam augstībā par Viņa žēlastību! Pateicība Dievam par mums atklāto Patiesību! Mēs zinām, ka Debesu Tēvs gaida ikvienu atgriežamies mājās – Debesu Valstībā. Mēs garā tapām radīti, augām Dieva mīlestībā, saņēmām Dieva gudrību un visi tikām sūtīti pasaulēs, lai sakrātu gara augļus un gara pilnībā atgrieztos Dievā. Pateicība Dēlam, kas mums atklāj Patiesību! Lai slavēts tas Kungs Jēzus Kristus! Pirmā gara miesā radītā cilvēka vārds ir Ādams. Arī uz Zemes Dievs pirmo miesā radīto cilvēku nosauca par Ādamu. Pēc pirmā cilvēka radīšanas Debesu Valstībā no Dieva Gaismas iznāca liels jo liels skaits garā radīto cilvēku. Debesu Tēva Gaisma pieskārās Valstības zemei dažādās vietās, un cilvēki vairojās un vairojās. Ādams jau bija ceļā uz Ciānas kalnu. Arī pārējie, Dieva vadīti, gāja šī Svētā kalna virzienā. Cilvēki bez steigas iepazina Debesu Valstības skaistumu un pilnību. Visus vadīja Dievs ar savas godības pilnību. Debesu Valstības plašumi ir neizmērojami. Tos nevar salīdzināt ar Zemes virsmas lielumu. Debesu Valstība ir bezgalīgi liela ar dažādām tās daļām un gara pilnības līmeņiem. Kā Dievā viss ir bezgalīgs, tā arī Debesu Valstībai ir bezgalīgs turpinājums. Garā radītie cilvēki pirmsākumā dzīvoja un iepazina pirmo Debesu Valstības līmeni, tātad to, kur mīt Dēls ar savu pilnību. Ārpus tās Dievs radīja lielu skaitu 48 49
Debesu pasauļu un arī Zemi. Radīja arī eņģeļu pasaules, vecaju pasaules un dzīvo būtņu pasaules. Pirmā cilvēka Ādama otrās dienas gājums turpinājās gar strauju upi. Taku tur nebija. Pļavas un zālāji, krūmi un daudzveidīgās zāles veidoja iešanai labvēlīgu ceļu. Ziedi un koki ar savu krāšņumu pārsteidza ik uz soļa. Ādama sirds bija līksma, jo to pildīja Dieva mīlestība un miers. Viņam nevajadzēja ne par ko rūpēties, jo Dievs viņam bija devis visu nepieciešamo, lai varētu laimīgi dzīvot. Ādamam visvairāk patika debesu gaisma. Tā dāvāja patīkamu sajūtu, tajā mita visaptverošā Dieva mīlestība. Uzlūkojot debesis, viņa acis pildījās ar maigu Dieva svētumu, un sirds tajos brīžos izjuta bezgalīgu mīlestību. Bija miers un mīlestība. Ar savu sirdi gribējās aptvert un samīlēt debess jumu. Gaismas tonis debesīs ik mirkli mainījās, tās bija dzīvas. Dienas lielāko daļu debesis bija gaiši zilas. Tās pildījās ar spožu gaismu. No šīs gaismas staroja siltums, kas aptvēra visu augumu. Ādams juta un saprata, ka tā ir tā pati gaisma, no kuras viņš bija radīts. Ādamu pārņēma liels prieks, jo viņš saprata, ka viscaur visā ir Tēvs ar savu Gaismu un klātbūtni. Tā bija laime – zināt, ka vienmēr blakām ir Dievs, kas visu ir radījis. Un tad debesis pielija ar gaiši zeltītu gaismu. Tas visā ienesa bijību. Dievs ienāca ar savu Dievišķo būtību, tā vairojot visā radītajā dzīvību. Dzīvības pilnāki tapa augi un koki, dzīvnieki un putni, ūdens un pat gaiss. Arī cilvēks juta sevi pie pildāmies ar Dieva doto spēku. Kādubrīd Ādams atkal sajuta nepieciešamību atgul ties zālē un atpūsties. No zeltītajām, ar gaismu pielietajām debesīm visu radīto uzrunāja Dievs: “Laiks mieram un atpūtai.” Ādama sirdī par redzēto, dzir dēto un iepazīto bija prieks. Gara prāts ienesa skaidrību. Ādams juta, ka daudzas lietas viņš zināja jau pats no sevis, no gara sirds gudrības, no Dieva. Neviens viņu īpaši nebija mācījis, kā rīkoties dažādās situācijās, bet viņš to jau apjauta. Debesu Tēvs kopš radī šanas mirkļa viņam bija dāvājis spēju izjust un saprast visapkārt redzamo. Cilvēka garam piemita zināma gudrība. Un tā arī pārējiem cilvēkiem. Dievs no viņu vidus neizcēla nevienu, visiem bija vienlīdzīgas gara prāta spējas. Cilvēkiem vajadzēja parādīt centību un uzcītību, kā rezultātā jau no paša iesākuma ikviena darbs tika atalgots. Pateicībā par to Ādams sāka lūgt Dievu un teica: “Tēvs, mans Radītāj, es mīlestībā Tev pateicos par visu, ko Tu man esi dāvājis. Es vēlos Tev dāvāt daļiņu no savas mīlestības un laimes. Es gribu, Tēvs, Tev mūžīgi pateikties ar mīlestību un labiem darbiem, ar 50 51
- Page 1 and 2: Eriks Delpers ZELTA GRAUDI
- Page 3: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai
- Page 6 and 7: IEVADS Vissvētākie vārdi ir Diev
- Page 8 and 9: PIRMSĀKUMS Miers, klusums un piln
- Page 10 and 11: saprātīga būtne, kas radīta pē
- Page 12 and 13: Gara miesu spēj radīt un dzemdin
- Page 14 and 15: CILVĒKA RADĪŠANA. PIRMĀ DIENA J
- Page 16 and 17: dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un
- Page 18 and 19: Dievs mīt neaizsniedzamos augstumo
- Page 20 and 21: OTRĀ DIENA Par jaunas dienas sāk
- Page 22 and 23: Tie pārsteidza ar savu dzidrumu. C
- Page 24 and 25: Ikviena cilvēka garam ir apvalks -
- Page 28 and 29: paklausību un uzticību, ar paļā
- Page 30 and 31: Ādamam patika izbaudīt krāšņo
- Page 32 and 33: zeltainās smiltis. Ezera krastos a
- Page 34 and 35: Ādams nometās ceļos, skatījās
- Page 36 and 37: piedzīvojis - vispirms no Dieva, t
- Page 38 and 39: adījis, un cenšos ar savu mīlest
- Page 40 and 41: PIEKTĀ DIENA Visapkārt ieskanēj
- Page 42 and 43: viegliem aulekšiem. Turoties pie k
- Page 44 and 45: dzīvās radības un cilvēki, arī
- Page 46 and 47: Ādams pamanīja, ka neviens cilvē
- Page 48 and 49: augļu daudzumu, to Es atpirkšu no
- Page 50 and 51: Dzīvības avotu, kas ir manā sird
- Page 52 and 53: Tas Kungs un Dievs ir vienīgais Di
- Page 54 and 55: visām tautām uz mūžīgiem laiki
- Page 56 and 57: Šie ir manas Derības vārdi: Es e
- Page 58 and 59: krātuves. Ar manas mūžīgās dz
- Page 60 and 61: Arī cilvēki atrada sev tīkamas v
- Page 62 and 63: iespējas. Cilvēki sirdī slavēja
- Page 64 and 65: domām un gara dziļumu savienojās
- Page 66 and 67: II DAĻA Jēzus sacīja viņiem: Es
- Page 68 and 69: aizrauj gadsimta prasības. Mēs es
- Page 70 and 71: cilvēkus - saudzēja. Kad vilnis p
- Page 72 and 73: Bez gara vadības cilvēks ir vāj
- Page 74 and 75: glāzes, tad tajā brīdī cilvēks
Debesu pasauļu un arī Zemi. Radīja arī eņģeļu pasaules,<br />
vecaju pasaules un dzīvo būtņu pasaules.<br />
Pirmā cilvēka Ādama otrās dienas gājums turpinājās<br />
gar strauju upi. Taku tur nebija. Pļavas un zālāji,<br />
krūmi un daudzveidīgās zāles veidoja iešanai labvēlīgu<br />
ceļu. Ziedi un koki ar savu krāšņumu pārsteidza<br />
ik uz soļa.<br />
Ādama sirds bija līksma, jo to pildīja Dieva mīlestība<br />
un miers. Viņam nevajadzēja ne par ko rūpēties, jo<br />
Dievs viņam bija devis visu nepieciešamo, lai varētu<br />
laimīgi dzīvot.<br />
Ādamam visvairāk patika debesu gaisma. Tā<br />
dāvāja patīkamu sajūtu, tajā mita visaptverošā Dieva<br />
mīlestība. Uzlūkojot debesis, viņa acis pildījās ar maigu<br />
Dieva svētumu, un sirds tajos brīžos izjuta bezgalīgu<br />
mīlestību. Bija miers un mīlestība. Ar savu sirdi gribējās<br />
aptvert un samīlēt debess jumu. Gaismas tonis<br />
debesīs ik mirkli mainījās, tās bija dzīvas. Dienas<br />
lielāko daļu debesis bija gaiši zilas. Tās pildījās ar spožu<br />
gaismu. No šīs gaismas staroja siltums, kas aptvēra<br />
visu augumu. Ādams juta un saprata, ka tā ir tā pati<br />
gaisma, no kuras viņš bija radīts.<br />
Ādamu pārņēma liels prieks, jo viņš saprata, ka<br />
viscaur visā ir Tēvs ar savu Gaismu un klātbūtni. Tā<br />
bija laime – zināt, ka vienmēr blakām ir Dievs, kas<br />
visu ir radījis.<br />
Un tad debesis pielija ar gaiši zeltītu gaismu.<br />
Tas visā ienesa bijību. Dievs ienāca ar savu Dievišķo<br />
būtību, tā vairojot visā radītajā dzīvību.<br />
Dzīvības pilnāki tapa augi un koki, dzīvnieki<br />
un putni, ūdens un pat gaiss. Arī cilvēks juta sevi pie<br />
pildāmies ar Dieva doto spēku.<br />
Kādubrīd Ādams atkal sajuta nepieciešamību atgul ties<br />
zālē un atpūsties. No zeltītajām, ar gaismu pielietajām<br />
debesīm visu radīto uzrunāja Dievs:<br />
“Laiks mieram un atpūtai.”<br />
Ādama sirdī par redzēto, dzir dēto un iepazīto bija<br />
prieks. Gara prāts ienesa skaidrību. Ādams juta, ka<br />
daudzas lietas viņš zināja jau pats no sevis, no gara sirds<br />
gudrības, no Dieva. Neviens viņu īpaši nebija mācījis,<br />
kā rīkoties dažādās situācijās, bet viņš to jau apjauta.<br />
Debesu Tēvs kopš radī šanas mirkļa viņam bija dāvājis<br />
spēju izjust un saprast visapkārt redzamo. Cilvēka<br />
garam piemita zināma gudrība.<br />
Un tā arī pārējiem cilvēkiem. Dievs no viņu vidus<br />
neizcēla nevienu, visiem bija vienlīdzīgas gara prāta<br />
spējas. Cilvēkiem vajadzēja parādīt centību un uzcītību,<br />
kā rezultātā jau no paša iesākuma ikviena darbs tika<br />
atalgots.<br />
Pateicībā par to Ādams sāka lūgt Dievu un teica:<br />
“Tēvs, mans Radītāj, es mīlestībā Tev pateicos par<br />
visu, ko Tu man esi dāvājis. Es vēlos Tev dāvāt daļiņu<br />
no savas mīlestības un laimes. Es gribu, Tēvs, Tev<br />
mūžīgi pateikties ar mīlestību un labiem darbiem, ar<br />
50 51
Change language