Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos. Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
OTRĀ DIENA Par jaunas dienas sākšanos pirmie ar savām čalām un treļļiem pavēstīja putni. Sadziedājās mazi un lieli. Tad ar līksmiem saucieniem sevi pieteica zvēri un zvēriņi. Debesis pielija ar svētības gaismu. Puķes pla šāk pavēra ziedus. Visapkārt dūca bites un lidoja daudz krāšņu taureņu. Katrs dzīvais radījums gribēja sasveicināties un kaut ko labu pavēstīt. Pār cilvēku nāca atmoda un skaidra savas realitātes izjūta. Sirds bija laimes un spēka pilna. Domās tika redzēts pārsteidzoši daudz. Cilvēks bija izrunājies ar Dievu, arī labi atpūties un tagad varēja turpināt savas gaitas Debesu Valstībā. Visapkārt redzamais bija skaists un dzīvīgs. Dzirdot brīnišķīgo sadziedāšanos, cilvēkam gribējās tai atsaukties. Viņš tikai noteica: “Paldies jums visiem, un vislielākā pateicība Dievam. Paldies, ka redzu un dzirdu šo skaistumu.” Bija sākusies otrā diena. Cilvēks ar priecīgu sirdi uzsāka soļot gar upes krāšņajiem krastiem. Ūdenī spēlēdamās lēkāja zivis. Liekas, arī tās sajuta jaunas dienas sākumu. Ceļu rādīdams, no viena koka uz otru pārlidoja laimes putns un palaikam skaļi iesvilpās. Cilvēks vēroja laimes putna zeltainās spalvas. Tās bija rotātas visām vara vīksnes krāsām. Dieva gaisma no debesīm putna spalvām deva vizuļojošu spīdumu. No šīs gaismas laistījās arī koku lapas un spoži iemirdzējās visapkārt ziedošās puķes. Dzīvā radība pazina Dieva laimes putnu. To apņēma īpašs Dieva gaismas starojums. Vērojot putna krāšņumu, garā radītais cilvēks priecājās arī par savu apģērbu: par baltu kreklu no viegla, mīksta auduma ar rakstu uz apkakles un aprocēm. Par skaisto plecu apmetni. Par ērtajām biksēm ar platu jostu un rakstu uz tās. Par īpaši mīkstajām sandalēm, kas ejot viegli kutināja kāju pēdas. Sandales gan atdalīja no zemes, gan savienoja ar to. Kājas juta gan zemi, gan augus. Sandales šķita kā dabīga pēdas sastāvdaļa. Ūdenī tās nesamirka. Cilvēks priecājās arī par sudraboti balto plecu apmetni. Viegls un caurspīdīgs, tas sniedzās līdz ceļiem un kustoties liegi plīvoja. Jostas vieta bija iezīmēta ar zeltainu rakstu. Apmetni varēja noklāt uz zemes atpūtas vietās. Tas nekļuva netīrs. Dieva dotajām drānām netīrumi klāt nemaz nelipa. Dieva dotās drānas bija no materiāla, kas atgādināja gaiši zeltīto cilvēka ādu. Apmetni un sandales atpūtas mirkļos gribējās novilkt, bet pārējais apģērbs likās kā daļa no paša miesas. Zinādams cilvēka domas, Dievs viņu pamācīja: “Šīs drānas pieder tavai miesai, un to tu neatkailini. 36 37
Krekls un bikses lai vienmēr nosedz tavu augumu. Drānās tu vari peldēties un mazgāties. Tās tev jānēsā līdz pilngadībai, tās veidotas no materiāla, kas līdzīgs tavai ādai. Apmetni un apavus mainīsi ik Gaismas gadu gadumijas lielajās svinībās. Ar katru Gaismas gadu tavā ģērbā vairosies raksti, tie būs tev par zīmēm tavai izaugsmei. Taviem ciltsbrāļiem ir līdzīgas, bet katram atšķirīgas drānas. Vienādu ģērbu cilvēkiem nav. Tie ik Gaismas gadu mainīsies, un ikvienam Es esmu radījis vispiemērotāko un visskaistāko. Cilvēki, kas tapa radīti, tiks sadalīti divpadsmit ciltīs. Katrai ciltij ir savs vārds, un katras cilts apģērbos būs atšķirības zīmes. Es radīju ļoti lielu cilvēku saimi. Viņu skaitu zinu tikai Es. Bet mūžības laika gaitā tu tiksies ar visiem. Turpini savu ceļu pie saviem ciltsbrāļiem.” Cilvēks savā iztēlē redzēja daudzus jo daudzus cilvēkus. Tie stāvēja liela kalna pakājē pie kristāldzidras jūras un bija sadalīti divpadsmit ciltīs. Cilvēks sirdī pateicās Dievam, un viņa acīs sariesās prieka asaras: “Mani mīļie brāļi, es gribu jūs redzēt.” Kavējoties domās par nākotni, cilvēks nonāca pie upes ūdenskrituma. Gaisā saceltajos ūdens pilienos zaigoja krāšņa varavīksne. Košās krāsas maigi saplūda, veidojot harmoniskas toņu nianses. Pretī ūdenskrituma straumei lēca brīnum skaistas zivis. Cilvēkam ļoti iegribējās būt ūdenī un peldēt kopā ar tām. Aiz ūdenskrituma sākās mierīga ūdens plūsma. Upe šajā vietā bija plata. Pretējā krastā slējās daudzpakāpju klintis. Cilvēku pārsteidza klints akmeņu neparastais krāšņums. Lielākā daļa bija caurspīdīgi un gaismā vizēja. Gan gaiši zili, gan dzidri kā kristāli, gan maigi zaļi un gaiši dzelteni. Klints pamatnē krāsas pārgāja uz košiem smaragda toņiem, un tā turpinājās arī ūdens dziļumos. Klints atspulgi ūdenī izraisīja patīkamu sajūtu sirdī. Visur varēja just Dieva klātbūtni, pat krāsu mirgā, kas nāca no upes dziļumiem. Cilvēks, noņēmis apmetni un noāvis sandales, iebri da siltajā ūdenī. Kājas nekļuva slapjas, pat ne mitras. Ūdens bija patīkami veldzējošs un atgādināja caurspīdīgu miglu. Upes lēzeno krastu klāja smalkas smiltis, un tās sedza arī upes gultni. Cilvēks lielā priekā metās uz priekšu un ar visu augumu pazuda zem ūdens virsmas. Zemūdens pasaule bija skaistuma un harmonijas pilna. Zivis ar savu plastiskumu un pārsteidzoši košo krāsainību radīja laimes sajūtu. Cilvēks pieskārās zivīm, un tās nebaidījās. Pat astoņkājis pēc pieskāriena sāka jauku rotaļu deju, ar savām garajām kājām izveidodams dažādas figūras, un dejas ritms likās ļoti patīkams. Cilvēks virzījās arvien dziļāk upes dzīlēs. Viņš redzēja dažādus akmeņus. Ļoti gribējās aizsniegt zilgani caurspīdīgo zemūdens klinti. Tā vizēja kā dārgakmens. Tālāk viņš ieraudzīja citu nokrāsu kristālus. 38 39
- Page 1 and 2: Eriks Delpers ZELTA GRAUDI
- Page 3: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai
- Page 6 and 7: IEVADS Vissvētākie vārdi ir Diev
- Page 8 and 9: PIRMSĀKUMS Miers, klusums un piln
- Page 10 and 11: saprātīga būtne, kas radīta pē
- Page 12 and 13: Gara miesu spēj radīt un dzemdin
- Page 14 and 15: CILVĒKA RADĪŠANA. PIRMĀ DIENA J
- Page 16 and 17: dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un
- Page 18 and 19: Dievs mīt neaizsniedzamos augstumo
- Page 22 and 23: Tie pārsteidza ar savu dzidrumu. C
- Page 24 and 25: Ikviena cilvēka garam ir apvalks -
- Page 26 and 27: Dāvida dzimta vēršas plašumā,
- Page 28 and 29: paklausību un uzticību, ar paļā
- Page 30 and 31: Ādamam patika izbaudīt krāšņo
- Page 32 and 33: zeltainās smiltis. Ezera krastos a
- Page 34 and 35: Ādams nometās ceļos, skatījās
- Page 36 and 37: piedzīvojis - vispirms no Dieva, t
- Page 38 and 39: adījis, un cenšos ar savu mīlest
- Page 40 and 41: PIEKTĀ DIENA Visapkārt ieskanēj
- Page 42 and 43: viegliem aulekšiem. Turoties pie k
- Page 44 and 45: dzīvās radības un cilvēki, arī
- Page 46 and 47: Ādams pamanīja, ka neviens cilvē
- Page 48 and 49: augļu daudzumu, to Es atpirkšu no
- Page 50 and 51: Dzīvības avotu, kas ir manā sird
- Page 52 and 53: Tas Kungs un Dievs ir vienīgais Di
- Page 54 and 55: visām tautām uz mūžīgiem laiki
- Page 56 and 57: Šie ir manas Derības vārdi: Es e
- Page 58 and 59: krātuves. Ar manas mūžīgās dz
- Page 60 and 61: Arī cilvēki atrada sev tīkamas v
- Page 62 and 63: iespējas. Cilvēki sirdī slavēja
- Page 64 and 65: domām un gara dziļumu savienojās
- Page 66 and 67: II DAĻA Jēzus sacīja viņiem: Es
- Page 68 and 69: aizrauj gadsimta prasības. Mēs es
OTRĀ DIENA<br />
Par jaunas dienas sākšanos pirmie ar savām čalām<br />
un treļļiem pavēstīja putni. Sadziedājās mazi un lieli.<br />
Tad ar līksmiem saucieniem sevi pieteica zvēri un<br />
zvēriņi. Debesis pielija ar svētības gaismu. Puķes pla šāk<br />
pavēra ziedus. Visapkārt dūca bites un lidoja daudz krāšņu<br />
taureņu. Katrs dzīvais radījums gribēja sasveicināties un<br />
kaut ko labu pavēstīt.<br />
Pār cilvēku nāca atmoda un skaidra savas realitātes<br />
izjūta. Sirds bija laimes un spēka pilna. Domās tika<br />
redzēts pārsteidzoši daudz. Cilvēks bija izrunājies ar<br />
Dievu, arī labi atpūties un tagad varēja turpināt savas<br />
gaitas Debesu Valstībā. Visapkārt redzamais bija skaists un<br />
dzīvīgs.<br />
Dzirdot brīnišķīgo sadziedāšanos, cilvēkam gribējās<br />
tai atsaukties. Viņš tikai noteica: “Paldies jums visiem,<br />
un vislielākā pateicība Dievam. Paldies, ka redzu un<br />
dzirdu šo skaistumu.” Bija sākusies otrā diena.<br />
Cilvēks ar priecīgu sirdi uzsāka soļot gar upes<br />
krāšņajiem krastiem. Ūdenī spēlēdamās lēkāja zivis.<br />
Liekas, arī tās sajuta jaunas dienas sākumu. Ceļu<br />
rādīdams, no viena koka uz otru pārlidoja laimes putns<br />
un palaikam skaļi iesvilpās. Cilvēks vēroja laimes putna<br />
zeltainās spalvas. Tās bija rotātas visām vara vīksnes<br />
krāsām. Dieva gaisma no debesīm putna spalvām deva<br />
vizuļojošu spīdumu. No šīs gaismas laistījās arī koku<br />
lapas un spoži iemirdzējās visapkārt ziedošās puķes.<br />
Dzīvā radība pazina Dieva laimes putnu. To apņēma<br />
īpašs Dieva gaismas starojums.<br />
Vērojot putna krāšņumu, garā radītais cilvēks<br />
priecājās arī par savu apģērbu: par baltu kreklu no viegla,<br />
mīksta auduma ar rakstu uz apkakles un aprocēm. Par<br />
skaisto plecu apmetni. Par ērtajām biksēm ar platu<br />
jostu un rakstu uz tās. Par īpaši mīkstajām sandalēm,<br />
kas ejot viegli kutināja kāju pēdas. Sandales gan atdalīja<br />
no zemes, gan savienoja ar to. Kājas juta gan zemi, gan<br />
augus. Sandales šķita kā dabīga pēdas sastāvdaļa. Ūdenī<br />
tās nesamirka.<br />
Cilvēks priecājās arī par sudraboti balto plecu<br />
apmetni. Viegls un caurspīdīgs, tas sniedzās līdz ceļiem<br />
un kustoties liegi plīvoja. Jostas vieta bija iezīmēta ar<br />
zeltainu rakstu. Apmetni varēja noklāt uz zemes atpūtas<br />
vietās. Tas nekļuva netīrs. Dieva dotajām drānām<br />
netīrumi klāt nemaz nelipa. Dieva dotās drānas bija<br />
no materiāla, kas atgādināja gaiši zeltīto cilvēka ādu.<br />
Apmetni un sandales atpūtas mirkļos gribējās novilkt,<br />
bet pārējais apģērbs likās kā daļa no paša miesas.<br />
Zinādams cilvēka domas, Dievs viņu pamācīja:<br />
“Šīs drānas pieder tavai miesai, un to tu neatkailini.<br />
36 37
Change language