Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Cilvēks jutās tik labi. Bija viņš un Dievs, un viss Dievā<br />
radītais. Cilvēks zināja maz – viņš atcerējās to, kā iznācis<br />
no bezgalīgi spožās Gaismas un ieraudzījis skaistu<br />
Valstību, un sācis to iepazīt, kā dzirdējis Dievu un<br />
zinājis, ka nav viens. Kaut kur blakām bija viņa ciltsbrāļi.<br />
Nobaudītais auglis deva spēku un mieru. Cilvēks<br />
bija tik laimīgs. Viņam nekā netrūka, un viss vēl bija<br />
priekšā.<br />
Visapkārt lidinājās krāšņi putni. Tie draiskojās<br />
un jautri čaloja. Putnu dziedāšana saplūda skaņu<br />
simfonijā. Sirdī bija prieks un miers. Un tad atlidoja<br />
kāds krāšņs liels putns. Tas līdzinājās pāvam vai,<br />
drīzāk, laimes putnam. Acis tam bija gudras, un<br />
izskats vēstīja par kaut ko īpašu. Putns klusēja, bet tā<br />
domu <strong>graudi</strong> skāra cilvēka apziņu. Cilvēkam gribējās<br />
ar putnu parunāt un tam uzticēties. Nekas neliecināja<br />
par īpašo saikni starp garā radīto cilvēku un šo<br />
laimes putnu, tikai viņa sirds nojauta teica, ka tas ir<br />
Dieva sūtīts.<br />
Cilvēks sadzirdēja Dieva balsi no augšienes:<br />
“Klausi šim putnam un ej tā norādītajā virzienā.<br />
Manis sūtītais laimes putns parādīs ceļu pie taviem<br />
ciltsbrāļiem.”<br />
Tagad cilvēkam bija Dieva dots pavadonis. Tas no<br />
cilvēka turējās atstatu, bet vienmēr parādīja virzienu,<br />
kurā jāturpina ceļš. Cilvēks sajuta Dieva gādību un<br />
Viņam pateicās.<br />
Nakts kā tādas Debesu Valstībā nav, jo Dieva gaisma<br />
to apspīd mūžīgi. Tomēr pienāk mirklis, kad pieklust<br />
putnu balsis un apgulstas zvēri. Mierīgākas kļūst arī zivis<br />
un visa radība, kas ūdeņos. Debešķīgajā dabā iestājas<br />
klusums un miers – atpūtas laiks.<br />
Arī cilvēks sajuta nepieciešamību atlaisties un<br />
atpūsties upes līča zeltainajās smiltīs. Galvu viņš no lika<br />
uz kupla zāles pudura, bet augums atdusējās siltajās<br />
līča smiltīs. Apziņa bija skaidra, un miegu gara cilvēks<br />
nepazina.<br />
Debesu Valstībā cilvēks garā ik mirkli ir nomodā.<br />
Miegs viņam nav nepieciešams, jo gara miesa vienmēr<br />
ir aktīva. Kad gara miesa atpūšas, to pārņem miers un<br />
Svētais Gars cilvēkam dāvā dzīvības gaismu un spēku.<br />
Atpūtas brīžos cilvēkam paveras viņa iek šējā pasaule ar<br />
Dieva dāvātajām iespējām domās pabūt neaizsniedzamajās<br />
Debesu Valstības vietās un ieskatīties smalkajā Dieva<br />
Valstībā. Cilvēkam tiek dota iespēja pasapņot un ar<br />
domām pieskarties saviem ciltsbrāļiem un citām dzīvām<br />
radībām.<br />
Šie ir īpaši mirkļi. Debesis pielīst ar zeltītu gaismu,<br />
un viss radītais pieklust. Šis brīdis ir svēts, jo pats<br />
Dievs ar Svēto Garu nokāpj no Debesīm un pieskaras<br />
ikvienam dzīvam radījumam. Cilvēks ar viņā radīto<br />
pilnīgo “Es” spēj aizceļot krāšņajos Dieva ziedu dārzos,<br />
ieskatīties vēl dziļāk Dieva radītajā Valstībā, uzrunāt<br />
Dievu un izstāstīt Radītājam visas savas vēlmes.<br />
30 31
Change language