Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
jūrām, un spožu Dieva gaismu visapkārt. Visā radītajā<br />
bija Dievs ar savu pilnību un harmoniju.<br />
Cilvēks ieraudzīja zvērus un putnus, rāpuļus<br />
un zivis. Tie visi cilvēku mīlēja, no viņa nebēga.<br />
Zvēri ēda zāli, un putni pārtika no sēklām, zivis –<br />
no ūdens augiem. Stirnas draudzējās ar lauvām, un<br />
čūskas spēlējās ar cālēniem. Bites lidinājās ziedos un<br />
aiztiktas nedzēla. Neviena radība pāri otrai nedarīja.<br />
Un cilvēkam, garā radītam, tas patika. No debesīm<br />
spīdēja spoža gaisma, ienesdama dabā zeltainu mirdzumu<br />
un svaigumu. Ziedu aromāts sniedza spirdzinošu<br />
svētlaimes baudu.<br />
Garā radītais cilvēks ieraudzīja dzidro strauta<br />
ūdeni un to dzēra. Tam bija veldzējoša un maigi samtaina<br />
garša. Ūdens smaržoja pēc tikko baudītās Dieva<br />
Gaismas un pilnīgās Dieva dvesmas. Šī smarža – tā<br />
bija kā smaržu simfonija, kas aptver visu, kas mīt<br />
pilnīgajā Dievā. Ūdens spirdzināja cilvēka gara miesu.<br />
Mutē izkūstot, tas izplūda kā jauka strāva pa visu<br />
ķermeni un nonāca pat pirkstos un matos. Ūdens<br />
tīkamais aroms saplūda ar miesas smaržu pilnību.<br />
Gara miesā ūdens ienesa mieru un harmoniju –<br />
viss tapa tik pilnīgs, patīkams un maigs. Ūdens<br />
malks pārsteidza ar tam piemītošo spēku un valdzinājumu.<br />
Arī stirnas un lauvas, brieži un aitas, kazlēni un<br />
daudzi citi zvēriņi dzēra strauta ūdeni. Arī putni to<br />
dzēra. Šis ūdens daudzas jo daudzas dzīvās radības<br />
veldzēja un spēcināja.<br />
Strauts ietecēja upē. Arī tur ūdens bija dzidrs jo<br />
dzidrs. No debesīm spīdošā Dieva gaisma vizuļoja<br />
tekošajos ūdeņos. Strauta mazos ūdenskritumus no<br />
mainīja lielie, krāšņie upes ūdenskritumi.<br />
Visapkārt viss zaļoja un ziedēja – krūmi un koki,<br />
daudzveidīgās puķes un zāles. Valstība bija ziedu<br />
pilna. Pat palmas rotājās ar krāšņiem ziediem. Lielie<br />
baobabi un eikalipti mazajiem krūmiem gaismu<br />
neaizsedza. Ēnas zem kokiem nemanīja, jo Dieva<br />
gaisma bija visā.<br />
Augļi, ziedi, zāle un meža svaigums veidoja īpašu<br />
saskaņu un radīja patīkamu aromātu. Viena smarža<br />
nomainīja otru, un krāsas papildināja cita citu. Zaļā<br />
krāsa viscaur “draudzējās” ar dzelteno, violetā – ar<br />
sārto un rozā, zilā – ar balto, un tā bezgalīgā krāsu<br />
vijumā.<br />
Vēl nesen garā radītais cilvēks ne no kā nebai dī jās.<br />
Viņš nebija viens, jo viscaur visā bija Dievs. Cilvēks to<br />
juta. Viņš Dievu arī uzrunāja visā:<br />
“Dievs, es zinu, ka Tu esi tepat blakām. Es jūtu, Tu<br />
esi tajos ziediņos. Un tagad Tu jau esi tajā krāšņajā auglī,<br />
kas koka zaros redzams. Vai drīkst, es tveršu šo augli un<br />
baudīšu?”<br />
Cilvēks dzirdēja Dievu sakām:<br />
“Jā, bērns, ēd to un audz liels. Uzsāc skaisti savu<br />
26 27
Change language