Ēriks Delpers: grāmta Zelta graudi
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto algu – Dieva doto Zelta graudu un atgriešanos savās mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Eriks <strong>Delpers</strong><br />
ZELTA GRAUDI
Eriks <strong>Delpers</strong><br />
ZELTA GRAUDI
Mūsu Tēvs debesīs!<br />
Svētīts lai top Tavs vārds.<br />
Lai nāk Tava valstība.<br />
Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.<br />
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.<br />
Un piedod mums mūsu parādus,<br />
Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.<br />
Un neieved mūs kārdināšanā,<br />
Bet atpestī mūs no ļauna.<br />
Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi.<br />
Āmen.<br />
Mateja ev. 6:9–13
SATURS<br />
Ievads.....................................9<br />
I<br />
P i r m s ā k u m s . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1 3<br />
Cilvēka radīšana. Pirmā diena........24<br />
Otrā diena..........................................36<br />
Trešā diena......................................55<br />
Ceturtā diena....................................66<br />
Piektā diena.......................................76<br />
Sestā diena.........................................85<br />
Septītā diena....................................117<br />
I<br />
I<br />
Pārmaiņu vējš.................................131<br />
Gara apskaidrība........................... 138<br />
Liktenis.......................................... 146<br />
Gudrība un Atziņa........................159<br />
Dieva Patiesības atklāsme............ 171<br />
Ceļš uz Dzīvības avotu................ 187<br />
Nosacījumi un prasības............... 207<br />
Pamācības un lūgšanas............. 234
IEVADS<br />
Vissvētākie vārdi ir Dieva Derības vārdi. Visaugstākā<br />
lūgšana ir Tēvreize. Jēzus Kristus to mums ir mācījis, un<br />
mēs tam ticam.<br />
Ikviens cilvēks pašā pirmsākumā garā ir Debesu Tēva<br />
radīts. Iznācis no Radītāja Gaismas Debesu Valstībā, viņš<br />
iepazina Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Katram cilvēkam tika<br />
dota iespēja dzīvot Dieva tuvumā, labvēlībā un gaismā<br />
un izzināt Dieva gudrību un Patiesību. Cilvēks garā ilgus<br />
jo ilgus gadus apguva zināšanas par Dieva radīto un Viņa<br />
likumus. Tas bija pašā pirmsākumā.<br />
Rakstu liecību, ko Jēzus Kristus garā man ir devis. Es<br />
redzēju garā un dzirdēju balsī Dieva vārdus visskaidrākajā<br />
veidā. Dieva Dēla atklāsme bija spējāka un stiprāka par<br />
zibeni un skaļāka par pērkona dārdienu. Dieva vārdi<br />
atklājās kā pārliecinoša Patiesība notikumu redzējumā<br />
un atziņā. Manis garā redzētais un grāmatā rakstītais ir<br />
skaidri palicis atmiņā, un es ar labpatiku pie tā kavējos.<br />
Patiesība nāk no mūžīgā Dieva kā negrozāms likums.<br />
Patiesības vārdi ienes skaidrību, dod spēku un gudrību.<br />
Mūsu Kungs Jēzus Kristus mūs ļoti mīl un ir žēlsirdīgs.<br />
Viņš gaida, kad ticīgais ieklausīsies Dieva vārdos.<br />
9
Šī grāmata ir liecība par cilvēku dzīvi Debesu<br />
Valstībā, par Dieva Derību, par iespēju iegūt apsolīto<br />
algu – Dieva doto <strong>Zelta</strong> graudu un atgriešanos savās<br />
mājās, Debesu Valstībā, uz mūžīgiem laikiem. Vislielākā<br />
laime ir dzīvot kopā ar Dievu mūžu mūžos.<br />
Lai paklausīgas un atvērtas ir mūsu sirdis uz mūsu<br />
Kungu Jēzu Kristu!<br />
Lūdzu Dievu, lai ticīgais garā redzētu un dzirdētu<br />
šo atklāsmi tikpat skaidri un pārliecinoši, kā tas Kungs<br />
to man dāvāja. Ja jūs redzēsiet, tad jūsu ticība jums būs<br />
palī dzējusi. Ja neredzēsiet, tad ticiet ar sirdi, ka Dieva<br />
liecība ir dzīva, ka Dieva Patiesība nāk no Tēva ar<br />
Patiesības Garu, un paļaujieties vienīgi uz mūsu Kungu<br />
Jēzu Kristu.<br />
Cilvēka gars pazīst Dieva Patiesību un sirdī sen jau<br />
to pieņēmis. Grāmatā rakstītie vārdi palīdzēs saprast<br />
dziļo Dieva nodomu mūsos. Pirmsākumā – dzīve garā<br />
Debesu Valstībā, tad – dzīve pasaulēs, Dieva Derības<br />
pildīšana un gara augļu vairošana, ticība Jēzum Kristum<br />
un Dieva apsolījuma spēkā atgriešanās Debesu Valstībā<br />
vai – taisnā tiesa. Mūsu Kungs mūs māca, būsim<br />
paļāvības un paklausības pilni!<br />
Lai slavēts mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!<br />
I<br />
DAĻA<br />
Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi,<br />
tā bija skaidra kā kristāls<br />
un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla.<br />
Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks,<br />
tas nesa augļus divpadsmit reizes,<br />
katru mēnesi savu augli,<br />
un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.<br />
Nekas tur nebūs vairs nolādēts.<br />
Tur stāvēs Dieva un viņa Jēra tronis,<br />
un viņa kalpi tam kalpos.<br />
Tie skatīs viņa vaigu,<br />
un viņa vārds būs tiem uz pierēm.<br />
Tur nebūs vairs nakts, un tiem nevajadzēs vairs<br />
ne uguns gaismas, nedz saules gaismas;<br />
jo Kungs Dievs izlies pār viņiem savu gaismu,<br />
un viņi valdīs mūžu mūžos.<br />
Jāņa atkl. 22:1–5<br />
<strong>Ēriks</strong> <strong>Delpers</strong><br />
10 11
PIRMSĀKUMS<br />
Miers, klusums un pilnīga Gaisma. Tā aptver visu.<br />
No mūžības plūstošā harmonija. Viss sakārtots un<br />
skaists. Radīšanas pilnības avots ir Dievā Tēvā. Dievs ir<br />
visas radības sākums. Tas ir tālu jo tālu no pasaules un<br />
dziļi jo dziļi mūžīgajā Dievā. Tēvs ir mūžīgs noslēpums.<br />
Tēvs sevi atklāj caur Dēlu. Cik mēs zinām par Dēlu, tik<br />
mēs zinām par Tēvu.<br />
Dieva Dēls atklājas Jēzū Kristū, un caur Viņu mēs<br />
iepazīstam Patiesību par Dievu. Ik mirkli Dēls atklāj<br />
Dieva Patiesību, un ticīgais to var iepazīt. Pār pasauli<br />
plūst Dieva Patiesība un apskaidro tos, kas tic Dēlam.<br />
Pasaulē darbojas Svētais Gars. Tas nāk no Tēva un<br />
Dēla, kas ir viens Dievs. Svētais Gars apskaidro cilvēka<br />
garu. Gars skar garu. Gars pazīst garu. Svētais Gars<br />
pārzina visu, kas radīts.<br />
Svētais Gars uzrunā cilvēka garu. Gars dzird garu.<br />
Cilvēka gars klausa Svēto Garu. Cilvēka gars pazīst<br />
Svēto Garu. Cilvēka gars pazīst savu Debesu Tēvu un<br />
Dēlu. Mēs visi esam Tēva bērni. Mūsu gara miesa –<br />
debesu ķermenis – ir Tēva radīta. Gars – tas ir mūsu<br />
“Es”, kas bijis, ir un būs. Tie esam mēs paši ar gara prātu,<br />
13
jūtām, gudrību un atziņu. Gara miesa pēc izskata ir ļoti<br />
līdzīga mūsu pasaulīgajai miesai – zemes ķermenim –,<br />
tikai tūkstoškārt pilnīgāka un gudrāka par to. Gars zina<br />
Patiesību par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.<br />
Cilvēka gars saprot Svētos Rakstus un pilda Dieva<br />
Derības prasības. Gars ir paklausīgs Dievam. Gars<br />
pārzina Dieva radīto kārtību un likumus. Debesu Tēvs<br />
ikvienu cilvēku garā ir mācījis un devis to gudrību,<br />
kāda ir nepieciešama, lai spētu dzīvot Dieva radītajās<br />
pasaulēs. Tēvs mums ir devis Dēlu, un Viņš ir par ceļa<br />
rādītāja gaismu. Dieva Dēls būs ar mums līdz pasaules<br />
galam.<br />
Pasaulīgā miesa fiziskajā nāvē nomirst. Tā nevar tikt<br />
augšāmcelta, jo tai jāpaliek zemē un jāpārvēršas par pīšļiem.<br />
Zemes ķermenis pieder zemei, bet debesu ķermenis tiek<br />
augšāmcelts pie Dieva. Tā vēl nav augšāmcelšanās<br />
Debesu Valstībā. Vēl jāsagaida Jēzus Kristus otrā<br />
atnākšana, un tikai tā Kunga spēkā cilvēki varēs tikt<br />
augšāmcelti Debesu Valstībā. Arī Debesu pasaulēs<br />
dzīvojošie. Visiem, kas garā dzīvi, Kristus atnākšana būs<br />
jauna ceļa sākums.<br />
Pasaulīgā miesa nespēj ticēt dzīvei Debesu Valstībā,<br />
jo tā nomirst šajā pasaulē, tā nav spējīga Valstībā nokļūt.<br />
Tāpēc cilvēka miesa nespēj ticēt garīgām lietām. Cilvēka<br />
miesa ir vāja, tā nesaprot garu, tā netic Dievam, tā nespēj<br />
saprast Dieva vārdus. Ja cilvēka miesa nav vienota ar<br />
garu, tad tajā nav ticības.<br />
Ticība nāk no cilvēka gara, jo tas zina par Dieva<br />
esamību un zina par mūžīgo dzīvību. Cilvēka gars<br />
ir apskaidrots ar daudziem Dieva darbiem pasaulē.<br />
Gars zina cilvēka likteni pasaulē. Bet bez ticības<br />
Dievam cilvēks nevar tikt apskaidrots ar sava gara<br />
gudrību.<br />
Cilvēks pasaulē apgūst daudz zinību, un tās visas<br />
noder ikdienas dzīvē. Zināšanas ir nepieciešamas, lai<br />
orientētos pasaulē notiekošajos procesos, lai spētu<br />
sevi izteikt, lai strādātu un veidotu dzīvi skaistāku.<br />
Tomēr bez gara līdzdalības cilvēka miesa nespēj radīt<br />
paliekošas vērtības. Bez garīga satura darbam nav jēgas,<br />
tas ir tukšs. To var darīt un darīt bez apstājas. Bet, ja<br />
darbā cilvēks neieliek savu dvēseli un garu, tad tāds<br />
darbs augļus nenes un nesagādā arī prieku.<br />
Vai kādam tīk bez mīlestības un garīga satura<br />
pagatavots ēdiens? Jā, to var ēst, bet sātīguma un prieka<br />
sajūtas nebūs. Vajag taču pabarot arī debesu ķermeni.<br />
Zemes ķermenim nepieciešama sava daļa, bet dvēselei<br />
un garam – ēdiena garīgā daļa.<br />
Lai kā mēs vēlētos atrast laimi pasaulē, tā nenāk no<br />
pasaules, tā nāk no Dieva, garā un dvēselē. Tā nāk no<br />
mūsu dzīvības avota, no mūsu gara. Un arī visas skaistās<br />
īpašības un izjūtas nāk no mūsu gara. Tātad ikvienam<br />
cilvēkam ir jāmeklē un jāatrod saikne ar savu garu, ar<br />
savu lielo un gudro “Es”.<br />
Cilvēks atšķiras no pērtiķa vispirms ar to, ka ir<br />
14 15
saprātīga būtne, kas radīta pēc Dieva līdzības. Dievs<br />
iesākumā radīja cilvēku – Ādamu, kuram no Debesīm<br />
deva garu un dvēseli. Tikai cilvēka gars ir gudrs un<br />
pilnīgs ar savu garīgumu. Garā mīt visas labās cilvēka<br />
īpašības. Garā cilvēks vienmēr ir skaists.<br />
Ja cilvēks ignorē sevī mītošo garu, tad viņš vairāk<br />
līdzinās pērtiķim ar savām miesas kaislībām un<br />
prasībām. Ja kāds teic, ka ir cēlies no pērtiķa, tad sevī<br />
acīmredzot arī atrod līdzību ar to. Tikai cilvēka gars spēj<br />
cilvēkā ienest garīgumu – to, ko mēs tik ļoti vēlamies<br />
atrast savā tuvākajā.<br />
Cilvēks meklē sev draugus, meklē pēc savas<br />
līdzības un garīgā skaistuma. Cilvēks meklē vislabākos<br />
draugus un atrod tos, kuros garīgums ir skaists kā<br />
plaukstošs zieds. Ar skaidru skatienu, ar gaišu sirdi, ar<br />
dziļām domām, ar maigām jūtām, ar daiļām kustībām<br />
un garīgu spēku. Cilvēka garīgums ir kā neizs īkstošs<br />
avots ar veldzējošu ūdeni, ar mīlestības spēku un jūtu<br />
pārpilnību.<br />
Garīgums cilvēkā atplaukst no iekšienes, no<br />
gara. Tas nevar rasties no ārienes, to nevar nopirkt.<br />
Ikvienā cilvēkā mīt garīgums. Bet tas var uzplaukt tikai<br />
Dieva spēkā. Bez ticības Jēzum Kristum pār cilvēku<br />
Svētais Gars nenāk. Neticīgajā valda tumsa un tukšums.<br />
Gaisma ienāk ticības spēkā. Bez ticības Dievam<br />
cilvēka miesa snauž, tās šūniņās nav Svētā Gara<br />
gaismas.<br />
Ar ticību Dievam cilvēka miesa sāk mosties, paveras<br />
miesas šūniņas un tajās ieplūst pirmie Svētā Gara stari.<br />
Bez ūdens augi novīst. Lielā sausumā nokalst arī<br />
koki. Ikdienā rīta rasa ir tā, kas veldzē dabu. Cilvēku<br />
veldzē Svētais Gars.<br />
Cilvēka miesa var būt dzīva arī bez gara klātbūtnes,<br />
jo dzīvību uztur dvēsele. Tādā cilvēkā var atrast visas<br />
viņa vājības. Miesas darbi ir smagi. Tajos atklājas gan<br />
nešķīstība un ienaids, gan dusmas un ķildas, gan citas<br />
tamlīdzīgas lietas. Miesa nevēlas atzīt garu, tā iestājas<br />
pret garu. Miesai patīk tikai savas vēlmes un iegribas.<br />
Bez gara apskaidrības miesa ir spītīga.<br />
Viss labais cilvēkā ienāk no gara. Cilvēks kļūst skaistāks<br />
tikai tad, kad sāk meklēt un atrod sevī garu. Ikviens tiecas<br />
pēc mīlestības. Arī mīlestība nāk no gara. Visas labās<br />
un skaistās izjūtas nāk no gara. Atrast saikni ar savu<br />
garu, tas nozīmē atrast savu laimi un ceļu uz mūžīgo<br />
dzīvošanu. Gars palīdz izvēlēties pareizo dzīves ceļu<br />
un palīdz atrisināt ikvienu sarežģījumu. Gars palīdz<br />
savaldīt kašķīgo un nepaklausīgo miesu.<br />
Miesa izdara grēka darbu, un gars vienmēr to<br />
nožēlo. Miesai patīk grēka darbi, un tā savus darbus<br />
nenožēlo. Tikai cilvēka gars spēj izvest uz pareizā dzīves<br />
ceļa. Tikai gars spēj apskaidrot mūsu prātu un dāvāt<br />
gaišas domas.<br />
Garam piemīt dievišķas īpašības. Tas izstaro<br />
harmoniju un gaismu. Garu ik mirkli pavada mīlestības<br />
16 17
gaisma. Arī veselība cilvēkā nāk no gara. Ja cilvēkā<br />
trūkst garīguma, viņā trūkst arī harmonijas un līdz<br />
svara, dzīvīguma un spēka. Ja tā visa cilvēkā trūkst, tad<br />
drīz vien viņu piemeklē slimības. Miesa bez gara atbalsta<br />
ir vāja. Jā, slimību var ārstēt no ārienes. Un var izārstēt,<br />
ja cēlonis ir ārējs. Bet, ja slimības cēlonis ir dziļi iekšējs,<br />
dvēselē un gara vājumā, tad slimība ir ārstējama ar Svēto<br />
Garu ticībā uz Jēzu Kristu.<br />
Cilvēkā mītošais gars ir no mūžības – no mūžīgā<br />
Dieva. Mēs visi sevī nesam Debesu Tēva radīto garu.<br />
Tēvs mīt nepieejamā Gaismā. Viņa spožums ir tikai<br />
Dēlam saskatāms. Un gars ir Dieva ziņnesis.<br />
Debesu Tēvs sevī radīja Dēlu, un Dēlā pirmsākumā<br />
visi cilvēki tika radīti garā. Mēs esam radīti no Tēva pilnības<br />
Dēlā un Viņā mītam arī šobrīd. Mēs esam pagodināti<br />
Dēlā, un līdz ar Jēzus Kristus atzī šanu un mīlestību mēs<br />
pagodinām Tēvu kā savu Radītāju. Visas garīgas būtnes<br />
ir Tēva radītas. Tās radītas Dēlā, jo vispirms Dieva Dēls<br />
un tad viss, kas radīts, tika radīts Viņā.<br />
Ja kāds Dēlu neatzīst, tādam netiek atklāts viņa gars.<br />
Ja kāds neatzīst Dēlu no vienīgā Dieva dzimušu, tādam<br />
netiek dota Svētā Gara apskaidrība. Dievs atklājas ticības<br />
spēkā. Cilvēks uzzina no Bībeles, no cilvēku liecībām par<br />
Dieva esamību, un tajos mirkļos viņam gars dod ticības<br />
spēku un apskaidrību. Cil vēkā ticība ienāk pakāpeniski.<br />
Tikai tad, kad ticības spēka viņā ir jau pietiekoši, cilvēks<br />
patiesi tic Dievam.<br />
Ar katru lūgšanu un garīgu mirkli ikvienā miesas<br />
šūniņā ienāk cilvēka gars un vairojas apskaidrība.<br />
Šūniņās vairojas gara gaisma. Vissmalkākajās miesas<br />
šūniņās ir atvere, līdzīgi vārtiem tā atdarās cilvēka ticības<br />
spēkā, un tad šūniņas top bagātinātas ar gara spēku.<br />
Jo vairāk cilvēks tic Dievam, jo pilnīgākas ar garu kļūst<br />
šūniņas. Svētais Gars ticīga cilvēka miesu pār veido, un<br />
miesas šūniņas top gara gaismas uzņēmī gas. Jo pilnīgāks<br />
ir ticības ceļš, jo pilnīgāka top visa miesa.<br />
Ticīga cilvēka acis ir gaismas pielietas, un arī visā<br />
miesā atspīd gara gaisma. Cilvēka gars izstaro spožu<br />
gaismu, kuras pirmsākums ir cilvēka gara sirds. Tā ir kā<br />
visspožākā saule, kas izgaismo visu garu, un tad gars spēj<br />
ienākt ikvienā šūniņā. Tātad – ne tikai galvā vai sirdī, bet<br />
itin visā zemes ķermenī.<br />
Mazs bērniņš ir pilns ar gara gaismu. Viņā staro<br />
viss – acis un rokas, seja un augums. Bērniņā viss ir<br />
mīļš. Viņā ir miers un prieks. Viņā ir Dieva un cilvēku<br />
mīlestība, visās viņa šūniņās gars ielīst pārpārēm.<br />
Arī pieaugušā cilvēkā garam jāienāk ik šūniņā,<br />
un tā enerģijai jāplūst pārpārēm. Bērniņu sargā Dievs,<br />
stiprinot viņa aizsargauru un izlejot pār viņu savu Svēto<br />
Garu. Bērniņš aug, un viņam jāizaug par lielu cilvēku.<br />
Tas ir sarežģīts process, un Radītājs ar Svēto Garu pie<br />
bērniņa ir ik mirkli.<br />
Kādreiz pašā pirmsākumā mēs tikām dzemdināti<br />
garā un pirmoreiz garā ieraudzījām Debesu Valstību.<br />
18 19
Gara miesu spēj radīt un dzemdināt tikai Debesu Tēvs.<br />
Arī eņģeļus garā rada Tēvs. Arī vecajus un dzīvas būtnes.<br />
Pilnīgi visus pirmsākumā rada Debesu Tēvs. Mūžīga<br />
pateicība un gods mūsu Radītājam – Debesu Tēvam!<br />
Mūsu mīlestība lai ir pateicība Tēvam, Dēlam un Svētajam<br />
Garam!<br />
Gara miesa nevar dzemdināt gara miesu. Debesīs<br />
cilvēka debesu ķermenim nevar piedzimt bērns. Arī<br />
eņģeļiem nedzimst bērni. Visus garā rada Debesu Tēvs.<br />
Cilvēks nespēj radīt gara ķermeni, jo tas ir Dievam līdzīgs<br />
un bezgalīgi pilnīgs. Cilvēks nevar pat iedomāties, cik<br />
pilnīgs ir paša gars. Debesu Tēvs no savas Gaismas rada<br />
pilnīgu un neatkārtojamu gara miesu. Neviens nevar<br />
līdzināties Tēva radīšanas iespējām.<br />
Cilvēka garu Tēvs rada mūžībai, tātad – lai tas varētu<br />
dzīvot mūžīgi. Mūsu gars pastāv jau no radīšanas<br />
mirkļa un spēj pastāvēt mūžīgi.<br />
Tātad mūsos ir debesu ķermenis, kurš spēj dzīvot,<br />
dzīvot un dzīvot mūžīgi. Cilvēks nespēj no sevis radīt<br />
vai dzemdināt mūžīgu radību. To var vienīgi mūžīgais<br />
Debesu Tēvs.<br />
Cilvēka gars radīts no Tēva pilnības dziļumiem.<br />
Garā nav nepilnību un vājību. Gars ir dāsni apveltīts<br />
ar gara bagātībām, vispirms ar mīlestību un prieku,<br />
ar mieru un pacietību, ar laipnību un labprātību,<br />
uzticību un lēnprātību, atturību un harmoniju, tad<br />
gudrību un atziņu. Garam piemītošo īpašību klāsts<br />
ir bezgalīgs. Tās atklājas pakāpeniski, tās atklāsies<br />
Debesu Valstībā, un tā mūžīgi.<br />
Debesu Tēvs, radot mūs no savas pilnības, arī mums<br />
dāvā pilnību. Cilvēkos viss pilnīgais jau pastāv, tikai<br />
aizsniegties līdz tam mēs uzreiz nevaram. Lai saņemtu<br />
ikvienu gara augli, mums vispirms ticības spēkā uz Jēzu<br />
Kristu ir jāizpilda Dieva Derības prasības.<br />
Dieva radītie likumi ir pilnīgi. Tie ir vienkārši un<br />
reizē arī absolūti. Ar patiesu un vienkāršu bauslības<br />
pildīšanu mēs varam aizsniegties līdz tai pilnībai, kas mīt<br />
mūsu garā. Ticība ir ceļš uz mūsu izaugsmi garā. Ticībā<br />
un Svētā Gara spēkā mēs varam atrast sevi un savu garu.<br />
Ticība Dievam nav tikai vārdi. Tās spēkā paveras atziņa<br />
par gara esamību un gars apskaidro miesu par Dieva<br />
esamību.<br />
Kas nemeklē sevi, tas laimi neatradīs. Kas nemeklē<br />
ceļu pie Dieva, tas sevi neatradīs. Kas sevi neatradīs, tas<br />
sevi pazaudēs.<br />
Nonākot pasaulē, cilvēkam tiek dota iespēja sevī<br />
vairot gara augļus un dzīvību. Ticības spēkā Svētais<br />
Gars cilvēkā atklāj Patiesību par garu un tajā esošo<br />
Dieva pilnību. Ticības spēkā cilvēkam atveras acis ieraudzīt<br />
Patiesību. Ticības spēkā cilvēks tiek pārveidots, viņš<br />
vairs nav miesas vergs, bet pats ar savu “Es” no saka<br />
savu darbību šajā pasaulē. Ticības spēkā cilvēks<br />
dzimst sava gara gaismā – veidojas garā apskaidrotais<br />
cilvēks. Tā ir otrā dzimšana – atdzimšana garā, kad<br />
20 21
miesā vietu ieņem gars ar savu pilnību – cilvēka “Es”,<br />
kāds bijis, ir un būs.<br />
Pirms simts gadiem mēs visi dzīvojām Debesu<br />
pa saulēs gara miesā, viens otru skatījām, tikāmies,<br />
runājām, darbojāmies. Mēs strādājām radoši, dzīvojām<br />
mīlestībā un saskaņā. Daudzi jo daudzi arī šodien<br />
dzīvo tur, Debesīs. Bet mēs esam pasaulē, dzīvojam<br />
katrs savā miesā un par mūžīgo dzīvi nezinām,<br />
ja neticam. Un tikai ticībā Svētā Gara spēkā mēs<br />
apjaušam un izjūtam sevi, izjūtam, ka ar savu “Es”<br />
esam tie paši, kas mituši Debesīs, un arī turpmāk būsim<br />
dzīvi Debesu Tēva dāvātā mūžīgā gara miesā. Cik<br />
katrs sevi atrod, tik viņš ir laimīgs. Kas sevi nemeklē,<br />
tas sevi nekad neatradīs.<br />
Gara meklēšanas ceļš ir tik skaists. Cilvēka miesā<br />
Dievs ir ielicis instinktu tiekties pēc gara, pēc garīguma.<br />
Ikviens cilvēks tiecas izzināt pasauli un sevi. Atrast<br />
sevi nozīmē dāvāt laimi arī saviem tuvākajiem. Garīgs<br />
cilvēks pasaulei un sabiedrībai ir atra dums. Dievs<br />
apskaidro cilvēka garu, un gars apskaidro cilvēka miesu.<br />
Labās idejas dzimst no Dieva, un lai mīgs ir tas, kurš spēj<br />
saklausīt sava gara teikto.<br />
Cilvēka gars atceras visu kopš radīšanas. Cilvēka<br />
gars atceras bērnību garā, kas pavadīta Dieva tuvumā,<br />
kur Dēls rotaļājās ar visām radībām un Svētais Gars<br />
sildīja locekļus un apskaidroja prātu. Gars pazīst Dieva<br />
Dēlu. Gars ir skatījis Dieva Dēlu vaigā.<br />
Tēvs un Dēls ir viens Dievs. Tēvs sevi atklāj caur<br />
Dēlu. Cilvēka gars Dēlā atpazīst Dievu. Dēls mīt Tēvā,<br />
un Tēvs mīt Dēlā. Dēls mīt ikviena cilvēka garā, un<br />
ikviens gars mīt Dēlā.<br />
Debesu Valstība ir Dievā. Ikviens vēlas atgriezties<br />
Debesu Valstībā, no kurienes pēc radīšanas izgājis.<br />
Cilvēka gars ir Tēva radīts Dēlā. Cilvēks garā ir radīts<br />
Dēlā, skolots un mācīts, pilnveidots un mīlēts. Tālās<br />
bērnības un gara pilnveidošanas laiks ir bijis ilgs. Tur<br />
Dievā, pilnīgā gaismā un harmonijā, mīlestībā un Dēla<br />
gādībā auga ikviens, kas garā radīts. Šo radību ir ļoti<br />
daudz. Dievs ir bezgalīgs. Dievs ir mūžīgs noslēpums.<br />
Par Dievu mēs uzzinām caur Jēzu Kristu un Dieva<br />
Derību. No Dieva mēs esam nonākuši pasaulēs, lai ticībā<br />
un Jēzus Kristus augšāmcelšanas spēkā atkal pie Dieva<br />
atgrieztos.<br />
Cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Ikviens izvēlas,<br />
pa kuru ceļu iet. Vienīgi šaurais Patiesības ceļš ved uz<br />
dzīvību un atgriešanos Debesu Valstībā, kas ir Jēzū<br />
Kristū. Dieva Derības noliktais ceļš ir atgriešanās ceļš<br />
mājup mūžīgai dzīvošanai Dievā.<br />
Debesu Tēvs sūtīja pasaulē ikvienu garā radīto,<br />
lai atkal sagaidītu atgriežamies mājās ar sakrāto gara<br />
bagātību, ar vairotiem dzīvības augļiem, ar atgūto<br />
mīlestību uz Dievu un cilvēkiem, un deva mums savu<br />
Dēlu, lai mēs nepazustu, lai mēs turētos pie Jēzus Kristus<br />
un taptu augšāmcelti.<br />
22 23
CILVĒKA RADĪŠANA.<br />
PIRMĀ DIENA<br />
Ja cilvēks garā spētu ielūkoties savā gara sirdī, tad<br />
redzētu spožu gaismu. Ja ielūkotos dziļāk šajā gaismā,<br />
tad redzētu vēl spožāku gaismu, kas vienota ar Jēzus<br />
Kristus sirdi Debesīs. Ja Dievs ļautu ielūkoties vēl dziļāk,<br />
tad cilvēks redzētu dzīvības kristālu, kas savā spožumā ir<br />
vienots ar Debesu Tēvu.<br />
Tēvā ir mūžība. No Tēva viss ir radies. Tēva pil nīgā<br />
Gaisma ir tik spoža – tā nav acīm skatāma. Tēva pilnība<br />
nekad nebūs aptverama. Tēvam nav robežu, Tēvs ir<br />
mūžīgi bezgalīgs.<br />
Vienīgi Dēls redz Tēvu. Un vienīgi Dēls zina par<br />
Tēvu. Un vienīgi Dēls atklāj mums par Tēvu.<br />
Jēzus Kristus mums šobrīd dāvā Patiesību par Tēvu.<br />
Mēs visi pašā pirmsākumā esam Debesu Tēva radīti<br />
Dēlā, esam radīti garā un esam dzīvojuši Dievā. Debesu<br />
pasaules izplatījumā vēl nebija radītas. Dievā tapa radīti<br />
arī eņģeļi, vecaji un dzīvās būtnes.<br />
Debesu Tēva godības Gaisma ir vienota ar Dēlu.<br />
Tēva pilnība top izteikta Dēlā. Tēvs ar savu godību<br />
pagodina Dēlu, Dēls ar savu paklausību un darbiem<br />
pagodina Tēvu. Dēlā viss notiek pēc Tēva gudrības.<br />
Tēvs vienmēr darbojas Dēlā ar savu Atziņu un gudrību.<br />
Tēva un Dēla Gaisma ir viena Dieva Gaisma. Šajā<br />
Gaismā mēs garā esam dzemdināti.<br />
Ikviens cilvēks garā ir radīts no Dieva pilnības.<br />
Mūsu gars ir pielīdzināts Dieva Garam, jo mēs esam<br />
radīti pēc Dieva līdzības, tikai ļoti maziņi bezgalīgā<br />
Dieva priekšā un lieli pēc būtības. Ikviens, kas garā<br />
radīts, tika radīts ar Debesu Tēva Vārda spēku un<br />
iznāca no Dieva Gaismas Dēlā. Un no Gaismas Dieva<br />
radīšanas spēkā tapa par cilvēku gara miesā. Un tā<br />
viens pēc otra, līdz tika radīti visi garā dzīvie, kas<br />
vien ir radīti.<br />
Katrs cilvēks garā tapa radīts pēc Dieva līdzības<br />
ar iespēju dzīvot mūžīgi. Katrs cilvēks ir atšķirīgs pēc<br />
izskata un auguma, īpašībām un pazīmēm, bet visiem ir<br />
vienādas iespējas garā augt un pilnveidoties.<br />
Viss Dievā radītais ir svēts, un šis svētums aptver<br />
visu Debesu Valstību. Dievs darbojas ar Svēto Garu<br />
un ienes visā mieru un harmoniju. Dieva mīlestība<br />
skar ikvienu radību. Radītāja Gaisma vairo dzīvību<br />
un apskaidrību. Cilvēks vienmēr ir saistīts ar savu<br />
Radītāju.<br />
Pirmais radītais cilvēks iznāca no pilnīgās un<br />
spožās Dieva Gaismas un ieraudzīja Dēlā esošo Debesu<br />
Valstību ar ziedošām pļavām un augļu kokiem, ar<br />
laukiem un mežiem, ar strautiem un upēm, un dzīvām<br />
radībām tajās. Ar kalniem un lejām, ar ezeriem un<br />
24 25
jūrām, un spožu Dieva gaismu visapkārt. Visā radītajā<br />
bija Dievs ar savu pilnību un harmoniju.<br />
Cilvēks ieraudzīja zvērus un putnus, rāpuļus<br />
un zivis. Tie visi cilvēku mīlēja, no viņa nebēga.<br />
Zvēri ēda zāli, un putni pārtika no sēklām, zivis –<br />
no ūdens augiem. Stirnas draudzējās ar lauvām, un<br />
čūskas spēlējās ar cālēniem. Bites lidinājās ziedos un<br />
aiztiktas nedzēla. Neviena radība pāri otrai nedarīja.<br />
Un cilvēkam, garā radītam, tas patika. No debesīm<br />
spīdēja spoža gaisma, ienesdama dabā zeltainu mirdzumu<br />
un svaigumu. Ziedu aromāts sniedza spirdzinošu<br />
svētlaimes baudu.<br />
Garā radītais cilvēks ieraudzīja dzidro strauta<br />
ūdeni un to dzēra. Tam bija veldzējoša un maigi samtaina<br />
garša. Ūdens smaržoja pēc tikko baudītās Dieva<br />
Gaismas un pilnīgās Dieva dvesmas. Šī smarža – tā<br />
bija kā smaržu simfonija, kas aptver visu, kas mīt<br />
pilnīgajā Dievā. Ūdens spirdzināja cilvēka gara miesu.<br />
Mutē izkūstot, tas izplūda kā jauka strāva pa visu<br />
ķermeni un nonāca pat pirkstos un matos. Ūdens<br />
tīkamais aroms saplūda ar miesas smaržu pilnību.<br />
Gara miesā ūdens ienesa mieru un harmoniju –<br />
viss tapa tik pilnīgs, patīkams un maigs. Ūdens<br />
malks pārsteidza ar tam piemītošo spēku un valdzinājumu.<br />
Arī stirnas un lauvas, brieži un aitas, kazlēni un<br />
daudzi citi zvēriņi dzēra strauta ūdeni. Arī putni to<br />
dzēra. Šis ūdens daudzas jo daudzas dzīvās radības<br />
veldzēja un spēcināja.<br />
Strauts ietecēja upē. Arī tur ūdens bija dzidrs jo<br />
dzidrs. No debesīm spīdošā Dieva gaisma vizuļoja<br />
tekošajos ūdeņos. Strauta mazos ūdenskritumus no<br />
mainīja lielie, krāšņie upes ūdenskritumi.<br />
Visapkārt viss zaļoja un ziedēja – krūmi un koki,<br />
daudzveidīgās puķes un zāles. Valstība bija ziedu<br />
pilna. Pat palmas rotājās ar krāšņiem ziediem. Lielie<br />
baobabi un eikalipti mazajiem krūmiem gaismu<br />
neaizsedza. Ēnas zem kokiem nemanīja, jo Dieva<br />
gaisma bija visā.<br />
Augļi, ziedi, zāle un meža svaigums veidoja īpašu<br />
saskaņu un radīja patīkamu aromātu. Viena smarža<br />
nomainīja otru, un krāsas papildināja cita citu. Zaļā<br />
krāsa viscaur “draudzējās” ar dzelteno, violetā – ar<br />
sārto un rozā, zilā – ar balto, un tā bezgalīgā krāsu<br />
vijumā.<br />
Vēl nesen garā radītais cilvēks ne no kā nebai dī jās.<br />
Viņš nebija viens, jo viscaur visā bija Dievs. Cilvēks to<br />
juta. Viņš Dievu arī uzrunāja visā:<br />
“Dievs, es zinu, ka Tu esi tepat blakām. Es jūtu, Tu<br />
esi tajos ziediņos. Un tagad Tu jau esi tajā krāšņajā auglī,<br />
kas koka zaros redzams. Vai drīkst, es tveršu šo augli un<br />
baudīšu?”<br />
Cilvēks dzirdēja Dievu sakām:<br />
“Jā, bērns, ēd to un audz liels. Uzsāc skaisti savu<br />
26 27
dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un mācīšu. Dienu pēc dienas<br />
tu iepazīsi manu Valstību. Sestajā dienā tu sastapsi<br />
savus ciltsbrāļus un būsi laimīgs. Tu pieņemsies<br />
gudrībā, iepazīsi mani un arīdzan Debesu Valstību. Tu<br />
zināsi manus likumus un mācīsies tos pildīt. Tu ap gūsi<br />
zināšanas par pasaulēm, kuras Es radīšu izplatījumā<br />
un kurās tu vēlāk dzīvosi. Darīsim visu bez steigas. Tev<br />
priekšā vēl vesela mūžība.<br />
Izzini rūpīgi visu, ko Es tev un taviem ciltsbrāļiem<br />
mācīšu. Jo rūpīgāk to tu apgūsi, jo vieglāk tev būs dzīvot<br />
pasaulēs. No šī mirkļa sāc veidot sevi, un Es tev<br />
visā palīdzēšu. Es došu tev visu nepieciešamo, lai tu<br />
izaugtu garā liels un skaists. Astoņpadsmit Gaismas<br />
gadus tu augsi un nemitīgi vairosi savas zināšanas<br />
par visu, kas radīts. Tu zināsi, kas ir radīts un kā pa<br />
reizi jādzīvo. Es radīšu ārpus Dieva Valstības Debesu<br />
pa saules daudzos jo daudzos līmeņos. To būs ļoti,<br />
ļoti daudz.<br />
Mans bērns, tu ik Gaismas gadu iepazīsi visumā<br />
pastāvošos likumus un likumsakarības, zināsi planētu<br />
atrašanās vietas un to nozīmi. Tā gadu pēc gada Es tev<br />
atklāšu savu gudrību. Centies mācīties un rūpīgi uzkrāj<br />
visas sniegtās zināšanas. Laika līdz tavai pilngadībai<br />
ir ļoti daudz, bet tomēr mācies tvert visu ik mirkli.<br />
Neslinko, jo jau tagad tu veido savu lai mes likteni. Jo<br />
vairāk tu zināsi, jo labāk izpratīsi dzīvi manis radītajās<br />
Debesu pasaulēs.<br />
Viss, ko tu redzi un redzēsi Debesu Valstībā, tas<br />
ir priekš tevis – gan ūdens, gan augļi, gan medus un piens<br />
no augļiem. Tikai zaļos auglīšus neēd, jo tie ir priekš<br />
dzīvniekiem un putniem. Turpmāk tev pietiks ar vienu<br />
augli mēnesī. Dzert tu vari, kad gribas. Vēro visu un<br />
pieņem manis teikto kā vienīgo Patiesību. Redzi, šo<br />
dzelteni sārto augli kokā, to ēd, un tevī ienāks spēks.<br />
Baudi to, un Es tev rādīšu ceļu pie taviem ciltsbrāļiem.”<br />
Cilvēks pateicās Dievam, norāva dzelteni sārto<br />
augli un baudīja to. Auglis smaržoja pēc tikko sajus tās<br />
Dieva dvesmas. Tas bija viegli caurspīdīgs, un roka juta<br />
tā dzestrumu. Nokostais kumoss mutē izkusa kā svaigs<br />
medus. Augļa garša likās jau pazīstama, bet bija vēl<br />
pilnīgāka kā ūdens malkam. Tā savienojās ar visu gara<br />
miesu, ienesa tajā svaigumu un spēku. Visas šūnas tika<br />
pildītas ar kaut ko bezgala veldzējošu – ar spirdzinošo<br />
Dieva augli. Līdz ar katru kumosu cilvēkā ienāca spēks<br />
un svaigums.<br />
Augļa smarža vēdīja ap cilvēku un deva Dieva<br />
klātbūtnes sajūtu. Auglī bija apvienots vismaigākais<br />
aromāts ar sulīgu saturu un veldzējošu garšu. Likās,<br />
auglim ir vistiešākā saikne ar to Gaismas pilnību, kas<br />
Dievā. Cilvēks nodomāja – laikam Dievs ar šo augli<br />
manī ielej daļu no savas dzīvības.<br />
Garā radītais cilvēks pazina tikai Dievu, kurš<br />
nesen bija viņu uzrunājis. Visapkārt skanēja dziedošo<br />
putnu balsis, čaloja upes ūdens, un visā bija miers.<br />
28 29
Cilvēks jutās tik labi. Bija viņš un Dievs, un viss Dievā<br />
radītais. Cilvēks zināja maz – viņš atcerējās to, kā iznācis<br />
no bezgalīgi spožās Gaismas un ieraudzījis skaistu<br />
Valstību, un sācis to iepazīt, kā dzirdējis Dievu un<br />
zinājis, ka nav viens. Kaut kur blakām bija viņa ciltsbrāļi.<br />
Nobaudītais auglis deva spēku un mieru. Cilvēks<br />
bija tik laimīgs. Viņam nekā netrūka, un viss vēl bija<br />
priekšā.<br />
Visapkārt lidinājās krāšņi putni. Tie draiskojās<br />
un jautri čaloja. Putnu dziedāšana saplūda skaņu<br />
simfonijā. Sirdī bija prieks un miers. Un tad atlidoja<br />
kāds krāšņs liels putns. Tas līdzinājās pāvam vai,<br />
drīzāk, laimes putnam. Acis tam bija gudras, un<br />
izskats vēstīja par kaut ko īpašu. Putns klusēja, bet tā<br />
domu <strong>graudi</strong> skāra cilvēka apziņu. Cilvēkam gribējās<br />
ar putnu parunāt un tam uzticēties. Nekas neliecināja<br />
par īpašo saikni starp garā radīto cilvēku un šo<br />
laimes putnu, tikai viņa sirds nojauta teica, ka tas ir<br />
Dieva sūtīts.<br />
Cilvēks sadzirdēja Dieva balsi no augšienes:<br />
“Klausi šim putnam un ej tā norādītajā virzienā.<br />
Manis sūtītais laimes putns parādīs ceļu pie taviem<br />
ciltsbrāļiem.”<br />
Tagad cilvēkam bija Dieva dots pavadonis. Tas no<br />
cilvēka turējās atstatu, bet vienmēr parādīja virzienu,<br />
kurā jāturpina ceļš. Cilvēks sajuta Dieva gādību un<br />
Viņam pateicās.<br />
Nakts kā tādas Debesu Valstībā nav, jo Dieva gaisma<br />
to apspīd mūžīgi. Tomēr pienāk mirklis, kad pieklust<br />
putnu balsis un apgulstas zvēri. Mierīgākas kļūst arī zivis<br />
un visa radība, kas ūdeņos. Debešķīgajā dabā iestājas<br />
klusums un miers – atpūtas laiks.<br />
Arī cilvēks sajuta nepieciešamību atlaisties un<br />
atpūsties upes līča zeltainajās smiltīs. Galvu viņš no lika<br />
uz kupla zāles pudura, bet augums atdusējās siltajās<br />
līča smiltīs. Apziņa bija skaidra, un miegu gara cilvēks<br />
nepazina.<br />
Debesu Valstībā cilvēks garā ik mirkli ir nomodā.<br />
Miegs viņam nav nepieciešams, jo gara miesa vienmēr<br />
ir aktīva. Kad gara miesa atpūšas, to pārņem miers un<br />
Svētais Gars cilvēkam dāvā dzīvības gaismu un spēku.<br />
Atpūtas brīžos cilvēkam paveras viņa iek šējā pasaule ar<br />
Dieva dāvātajām iespējām domās pabūt neaizsniedzamajās<br />
Debesu Valstības vietās un ieskatīties smalkajā Dieva<br />
Valstībā. Cilvēkam tiek dota iespēja pasapņot un ar<br />
domām pieskarties saviem ciltsbrāļiem un citām dzīvām<br />
radībām.<br />
Šie ir īpaši mirkļi. Debesis pielīst ar zeltītu gaismu,<br />
un viss radītais pieklust. Šis brīdis ir svēts, jo pats<br />
Dievs ar Svēto Garu nokāpj no Debesīm un pieskaras<br />
ikvienam dzīvam radījumam. Cilvēks ar viņā radīto<br />
pilnīgo “Es” spēj aizceļot krāšņajos Dieva ziedu dārzos,<br />
ieskatīties vēl dziļāk Dieva radītajā Valstībā, uzrunāt<br />
Dievu un izstāstīt Radītājam visas savas vēlmes.<br />
30 31
Dievs mīt neaizsniedzamos augstumos. Dievs<br />
mīt pilnīgā Gaismā un harmonijā. Dievs sevi atklāj<br />
pakāpeniski, un ceļojums domās šajos atpūtas brīžos<br />
uz Dieva visskaistākajām Valstībām ir gara šūniņām kā<br />
dzīvības nektārs. Dieva pilnības klātbūtne cilvēkam ik<br />
mirkli ir ļoti nepieciešama.<br />
Atpūtas brīžos cilvēka augums pildās ar dievišķo<br />
nektāru, tajā ieplūst Dieva harmonija, miers un<br />
mīlestība. Dievs cilvēkam ļauj ieskatīties Viņa pilnības<br />
mājokļos. Cilvēks izjūt Dieva gādību un mīlestību.<br />
Cilvēks pārliecinās par Dieva visaptverošajām iespējām<br />
un bezgalīgajiem Radītāja mājokļiem. Cilvēks uzzina<br />
Dieva Patiesību un iepazīst dzīvās radības.<br />
Šajos atpūtas brīžos cilvēks saplūst ar Dieva pilnību<br />
un Radītājs iepazīstina ar sevi. Dievs cilvēkā iesēj vēlmi<br />
izzināt Dieva pilnību un Patiesību.<br />
Paies ilgs jo ilgs laiks no radīšanas līdz dienai,<br />
kad cilvēki tiks sūtīti dzīvot pasaulēs, lai vairotu gara<br />
lielumu desmitkārt. Pēc Dieva Dēla atzīšanas Viņa<br />
spēkā ticīgie tiks Pastarajā dienā augšāmcelti Debesu<br />
Valstībā. Un tikai tad Dieva bērniem tiks dota iespēja<br />
baudīt pilnīgākos Dieva Valstības krāšņumus un būt tur,<br />
kur pirmsākumā cilvēks tikai ar domām, ar savu “Es”<br />
lidoja šajos atpūtas brīžos. Tā būs kā samaksa par ticību,<br />
uzticību un paklausību Dieva Dēlam, par mīlestību uz<br />
Dievu un savu tuvāko.<br />
Bet tas viss garā radītajam cilvēkam vēl bija priekšā.<br />
Vēl astoņpadsmit Gaismas gadi Debesu Valstībā, vēl<br />
sevis, cilvēku un visu dzīvo radību iepazīšanas laiks.<br />
Vēl Dieva radīto pasauļu un Viņa likumu iepazīšanas<br />
laiks. Vēl Dieva mācības un gudrību izziņas laiks. Vēl<br />
nesen kā garā radītajam cilvēkam jātop par gudru un<br />
pieaugušu cilvēku – ne miesā, bet dievišķajā gudrībā.<br />
Ikvienam sevī jāatmodina Dieva dāvātās gara īpašības.<br />
Cilvēkam vēl sevī jāpilnveido gribasspēks un vēlme<br />
uzklausīt Dievu, būt savā darbībā aktīvam un iemācīties<br />
tvert no Dieva visu, ko Viņš dod.<br />
Cik cilvēks spēj sevi atvērt un sevī pamodi nāt<br />
dievišķās īpašības, tik viņā to arī būs. Jau ar pir majām<br />
cilvēka gara aktivitātēm viņam rodas īpašās iekšējā<br />
“Es” gara sirds izaugsmes iespējas. Jau ar pirmo dzīves<br />
Gaismas gadu cilvēka garā veidojas personība.<br />
Pakāpeniski astoņpadsmit Gaismas gadu garumā tā<br />
izveidojas pilnīgi.<br />
Cilvēks pēc radīšanas garā nebija maza auguma, kā<br />
tas ir pasaulē, dzimstot bērnam no tēva un no mātes<br />
miesām. Dieva garā radītie cilvēki, pēc pasau līgās<br />
sapratnes, bija pusaudžu vecumā. Tātad jau gan<br />
drīz pieauguši, tikai tiem trūka gudrības un pilnīgas<br />
sapratnes par dzīvajām radībām un Dieva radītajām<br />
pasaulēm, kā arī kārtību tajās. Tāpēc cilvēkiem tika doti<br />
astoņpadsmit Gaismas gadi, lai iepazītu Dieva gudrību.<br />
Tas bija brīnišķīgs un skaists laiks, kad ik mirkli<br />
cilvēks sajuta Dieva tuvumu, gādību un mīlestību,<br />
32 33
kad ikviens varēja uzrunāt Dievu, mīlēt savus ciltsbrāļus<br />
un dzīvās radības. Kad ar savu gara sirdi varēja<br />
sajust un uzklausīt katru, kas bija tuvu vai tālu Dieva<br />
radītajā Valstībā.<br />
Cilvēka gars vienmēr ilgojas pēc mājām Debesu<br />
Valstībā – tur, kur spīd mūžīgā Dieva gaisma, kur ir<br />
siltums un mājīgums, laime un prieks, krāšņums un<br />
bagātība. Dieva Valstībā ir itin viss, tur nekā netrūkst.<br />
Debesu Tēvs saviem bērniem ir gādājis gan mīlestības<br />
pilnu pasauli, gan laimi un harmoniju, gan patiesu<br />
pilnību visā.<br />
Ikviena cilvēka gars zina, ka jāsakrāj sevī pietiekoši<br />
gara augļu, tad mīlestībā un ticībā uz Jēzu Kristu<br />
ticīgais Dieva Dēla spēkā var tikt augšāmcelts Debesu<br />
Valstībā. Tā būs atgriešanās mājās pie mūžīgā Dieva, lai<br />
tur dzīvotu mūžīgi un paceltos līdz Dieva apsolītajiem<br />
gara augstumiem. Gars ļoti vēlas dzīvot kopā ar Dievu<br />
un dāvāt tam Kungam savu mīlestību. Bet pasaulīgās<br />
miesas neticība un šaubas bieži vien ir par šķērsli gara<br />
izaugsmei un paļāvībai uz Jēzu Kristu.<br />
Ieklausīsimies savā sirdsbalsī un lūgsim Jēzum<br />
grēku piedošanu! Lūgsim tam Kungam par miesas<br />
apskaidrību! Lūgsim, un mums taps dots jau šajā pat<br />
mirklī!<br />
Dievs mīl tos, kas Viņu lūdz, kas Viņu uzrunā.<br />
Ikvienam ir dota iespēja garā uzrunāt Dievu. Tā nekad<br />
nav bijusi liegta. Dievs ir jālūdz garā, un Debesu Tēvs ir<br />
jāuzrunā ar Tēvreizi. Tas Kungs Jēzus Kristus mums to<br />
ir darījis zināmu.<br />
Tēvs ik mirkli uzrunā Dēlu, un Dēls Svētajā Garā<br />
uzrunā mūs. Tēvs un Dēls ir viens Dievs. Tēvs sevi<br />
atklāj Dēlā. Tēvu mēs varam iepazīt tikai caur Dēlu. Kas<br />
to pieņem par Patiesību, tas no Tēva saņem žēlastību,<br />
kas nāk caur Jēzu Kristu. Dieva Tēva, Dieva Dēla un<br />
Dieva Svētā Gara Trīsvienība ir mūžīgi svēta – tajā ir<br />
viss Vienīgais Mūžīgais Dievs. Tajā ir visas Patiesības<br />
atklāsmes sākums. Dievs savā Svētajā Trīsvienībā ir<br />
viscaur visā.<br />
Kas grib uzzināt Patiesību par savu garu no paša<br />
pirmsākuma, tas lai tic Jēzus Kristus vārdiem. Dieva<br />
Derība ir likums visiem. Kas šo likumu pieņem, to arī<br />
Dievs pieņems savā Valstībā, tam Dievs atklās Patiesību<br />
par pirmsākumu.<br />
34 35
OTRĀ DIENA<br />
Par jaunas dienas sākšanos pirmie ar savām čalām<br />
un treļļiem pavēstīja putni. Sadziedājās mazi un lieli.<br />
Tad ar līksmiem saucieniem sevi pieteica zvēri un<br />
zvēriņi. Debesis pielija ar svētības gaismu. Puķes pla šāk<br />
pavēra ziedus. Visapkārt dūca bites un lidoja daudz krāšņu<br />
taureņu. Katrs dzīvais radījums gribēja sasveicināties un<br />
kaut ko labu pavēstīt.<br />
Pār cilvēku nāca atmoda un skaidra savas realitātes<br />
izjūta. Sirds bija laimes un spēka pilna. Domās tika<br />
redzēts pārsteidzoši daudz. Cilvēks bija izrunājies ar<br />
Dievu, arī labi atpūties un tagad varēja turpināt savas<br />
gaitas Debesu Valstībā. Visapkārt redzamais bija skaists un<br />
dzīvīgs.<br />
Dzirdot brīnišķīgo sadziedāšanos, cilvēkam gribējās<br />
tai atsaukties. Viņš tikai noteica: “Paldies jums visiem,<br />
un vislielākā pateicība Dievam. Paldies, ka redzu un<br />
dzirdu šo skaistumu.” Bija sākusies otrā diena.<br />
Cilvēks ar priecīgu sirdi uzsāka soļot gar upes<br />
krāšņajiem krastiem. Ūdenī spēlēdamās lēkāja zivis.<br />
Liekas, arī tās sajuta jaunas dienas sākumu. Ceļu<br />
rādīdams, no viena koka uz otru pārlidoja laimes putns<br />
un palaikam skaļi iesvilpās. Cilvēks vēroja laimes putna<br />
zeltainās spalvas. Tās bija rotātas visām vara vīksnes<br />
krāsām. Dieva gaisma no debesīm putna spalvām deva<br />
vizuļojošu spīdumu. No šīs gaismas laistījās arī koku<br />
lapas un spoži iemirdzējās visapkārt ziedošās puķes.<br />
Dzīvā radība pazina Dieva laimes putnu. To apņēma<br />
īpašs Dieva gaismas starojums.<br />
Vērojot putna krāšņumu, garā radītais cilvēks<br />
priecājās arī par savu apģērbu: par baltu kreklu no viegla,<br />
mīksta auduma ar rakstu uz apkakles un aprocēm. Par<br />
skaisto plecu apmetni. Par ērtajām biksēm ar platu<br />
jostu un rakstu uz tās. Par īpaši mīkstajām sandalēm,<br />
kas ejot viegli kutināja kāju pēdas. Sandales gan atdalīja<br />
no zemes, gan savienoja ar to. Kājas juta gan zemi, gan<br />
augus. Sandales šķita kā dabīga pēdas sastāvdaļa. Ūdenī<br />
tās nesamirka.<br />
Cilvēks priecājās arī par sudraboti balto plecu<br />
apmetni. Viegls un caurspīdīgs, tas sniedzās līdz ceļiem<br />
un kustoties liegi plīvoja. Jostas vieta bija iezīmēta ar<br />
zeltainu rakstu. Apmetni varēja noklāt uz zemes atpūtas<br />
vietās. Tas nekļuva netīrs. Dieva dotajām drānām<br />
netīrumi klāt nemaz nelipa. Dieva dotās drānas bija<br />
no materiāla, kas atgādināja gaiši zeltīto cilvēka ādu.<br />
Apmetni un sandales atpūtas mirkļos gribējās novilkt,<br />
bet pārējais apģērbs likās kā daļa no paša miesas.<br />
Zinādams cilvēka domas, Dievs viņu pamācīja:<br />
“Šīs drānas pieder tavai miesai, un to tu neatkailini.<br />
36 37
Krekls un bikses lai vienmēr nosedz tavu augumu.<br />
Drānās tu vari peldēties un mazgāties. Tās tev jānēsā<br />
līdz pilngadībai, tās veidotas no materiāla, kas līdzīgs<br />
tavai ādai. Apmetni un apavus mainīsi ik Gaismas<br />
gadu gadumijas lielajās svinībās. Ar katru Gaismas<br />
gadu tavā ģērbā vairosies raksti, tie būs tev par zīmēm<br />
tavai izaugsmei. Taviem ciltsbrāļiem ir līdzīgas, bet<br />
katram atšķirīgas drānas. Vienādu ģērbu cilvēkiem<br />
nav. Tie ik Gaismas gadu mainīsies, un ikvienam Es<br />
esmu radījis vispiemērotāko un visskaistāko.<br />
Cilvēki, kas tapa radīti, tiks sadalīti divpadsmit<br />
ciltīs. Katrai ciltij ir savs vārds, un katras cilts apģērbos<br />
būs atšķirības zīmes. Es radīju ļoti lielu cilvēku saimi.<br />
Viņu skaitu zinu tikai Es. Bet mūžības laika gaitā<br />
tu tiksies ar visiem. Turpini savu ceļu pie saviem<br />
ciltsbrāļiem.”<br />
Cilvēks savā iztēlē redzēja daudzus jo daudzus<br />
cilvēkus. Tie stāvēja liela kalna pakājē pie kristāldzidras<br />
jūras un bija sadalīti divpadsmit ciltīs. Cilvēks sirdī<br />
pateicās Dievam, un viņa acīs sariesās prieka asaras:<br />
“Mani mīļie brāļi, es gribu jūs redzēt.”<br />
Kavējoties domās par nākotni, cilvēks nonāca pie<br />
upes ūdenskrituma. Gaisā saceltajos ūdens pilienos<br />
zaigoja krāšņa varavīksne. Košās krāsas maigi saplūda,<br />
veidojot harmoniskas toņu nianses. Pretī ūdenskrituma<br />
straumei lēca brīnum skaistas zivis. Cilvēkam ļoti<br />
iegribējās būt ūdenī un peldēt kopā ar tām.<br />
Aiz ūdenskrituma sākās mierīga ūdens plūsma.<br />
Upe šajā vietā bija plata. Pretējā krastā slējās daudzpakāpju<br />
klintis. Cilvēku pārsteidza klints akmeņu<br />
neparastais krāšņums. Lielākā daļa bija caurspīdīgi<br />
un gaismā vizēja. Gan gaiši zili, gan dzidri kā kristāli,<br />
gan maigi zaļi un gaiši dzelteni. Klints pamatnē krāsas<br />
pārgāja uz košiem smaragda toņiem, un tā turpinājās arī<br />
ūdens dziļumos. Klints atspulgi ūdenī izraisīja patīkamu<br />
sajūtu sirdī. Visur varēja just Dieva klātbūtni, pat krāsu<br />
mirgā, kas nāca no upes dziļumiem.<br />
Cilvēks, noņēmis apmetni un noāvis sandales,<br />
iebri da siltajā ūdenī. Kājas nekļuva slapjas, pat ne<br />
mitras. Ūdens bija patīkami veldzējošs un atgādināja<br />
caurspīdīgu miglu. Upes lēzeno krastu klāja smalkas<br />
smiltis, un tās sedza arī upes gultni. Cilvēks lielā<br />
priekā metās uz priekšu un ar visu augumu pazuda<br />
zem ūdens virsmas. Zemūdens pasaule bija skaistuma<br />
un harmonijas pilna. Zivis ar savu plastiskumu un<br />
pārsteidzoši košo krāsainību radīja laimes sajūtu.<br />
Cilvēks pieskārās zivīm, un tās nebaidījās. Pat astoņkājis<br />
pēc pieskāriena sāka jauku rotaļu deju, ar savām<br />
garajām kājām izveidodams dažādas figūras, un dejas<br />
ritms likās ļoti patīkams.<br />
Cilvēks virzījās arvien dziļāk upes dzīlēs. Viņš<br />
redzēja dažādus akmeņus. Ļoti gribējās aizsniegt zilgani<br />
caurspīdīgo zemūdens klinti. Tā vizēja kā<br />
dārgakmens. Tālāk viņš ieraudzīja citu nokrāsu kristālus.<br />
38 39
Tie pārsteidza ar savu dzidrumu. Cilvēks ūdenī jutās<br />
tāpat kā ārpus tā, jo garā cilvēks neelpo. Garam tādas<br />
vajadzības nav.<br />
Gara miesā cilvēks dzīvo ar gara sirds spēku, ar<br />
padzertu dzīvības ūdeni un reizi mēnesī apēstu Dieva<br />
augli. Debesu Valstībā cilvēka eksistenci nodrošina<br />
Dieva dzīvības gaisma. Tā aptver visu cilvēka gara miesu<br />
no ārienes un gara sirds dzīvības kristāla gaismu no<br />
iekšienes. Cilvēkam garā viņā uzņemtais ūdens un gara<br />
auglis pārtop par gaismas enerģiju.<br />
Pasaulē cilvēka gara dzīvīgumu nodrošina Debesu<br />
Tēva dzīvības kristāls un gara sirds, kas saņem enerģiju<br />
no Dieva Dēla, un tā izplūst pa visu augumu. Laika un<br />
darbības gaitā enerģija tiek patērēta un iet mazumā.<br />
Dievs ik mirkli gādā, lai cilvēkam nekad tās netrūktu.<br />
Mūžīga pateicība Dievam, mūsu dzīvības devējam!<br />
Garā radīto cilvēku ūdenī pārņēma savāda<br />
labpatika – vide bija sevišķi jauka. Tā bija skaista Dieva<br />
dāvana. Cilvēks upes ūdeņos varēja justies droši un<br />
viegli. Dziļumā ūdens spiedienu ausīs nemanīja un<br />
pārvietoties varēja ar vieglām roku un kāju kustībām<br />
bez īpašas piepūles. Ūdenī viņš jutās līdzīgi zivij.<br />
Cilvēkam tas sagādāja neizsakāmu baudu. No upes<br />
gultnes izceltie akmeņi bija krāšņākie dārgakmeņi.<br />
Tika atrastas arī dzidri caurspīdīgas pērles. Skaistā<br />
zemūdens pasaule dāvāja visdažādākos pārsteigumus.<br />
No kāda pazemes avota skalojās laukā smiltis no tīra<br />
zelta. Tās bija smalkas un tīkamas. Paņemtas plaukstā,<br />
zelta smiltis viegli izslīdēja caur pirkstiem un<br />
sabira atpakaļ upes gultnē. Šī spēle ar smiltīm sagādāja<br />
cilvēkam prieku un papildināja viņa apziņu ar<br />
Dieva Valstības skaistuma, tās pilnības un bagātības<br />
vērtējumu.<br />
Izniris no ūdens, cilvēks atgriezās krastā. Skaļi<br />
iedziedājās laimes putns. Tam piebiedrojās arī daudzi<br />
citi putni. Ar savām dziesmām tie sveicināja cilvēku un<br />
priecājās par viņa klātbūtni.<br />
Debesu Tēvs šajā tālajā pirmsākumā gara miesā<br />
turpināja radīt daudzus jo daudzus cilvēkus. Tos Dievs<br />
radīja no sevis Dēlā, tie iznāca no Dieva Gaismas un<br />
nonāca Debesu Valstības dažādās vietās.<br />
Arī ikviens no mums savā laikā pirmo reizi<br />
ieraudzīja Valstību un sevi. Ikviens spēja dzirdēt Dievu<br />
un spēja ar Viņu runāt. Katram radītajam cilvēkam<br />
tika dotas sešas dienas pēc Dieva laika, lai aprastu ar<br />
Valstību un sadraudzētos ar citām dzīvām radībām.<br />
Ikvienu vadīja pats Dievs ar Svēto Garu, un ceļu rādīja<br />
Dieva svētītie laimes putni. No visām Valstības pusēm<br />
garā radītie cilvēki gāja uz pulcēšanās vietu pie Ciānas<br />
kalna, pie kristāldzidrās jūras Svētajā ielejā un priecājās<br />
par katru dzīves mirkli.<br />
Viscaur visu apspīdēja Dieva gaisma. Svētās ielejas<br />
lielie plašumi bija īpaši piepildīti ar Dieva dvašu.<br />
Ciānas kalna virsotne bija veidota no tīra un dzidra<br />
40 41
kristāla. Tas Dieva gaismas spožumā mirdzēja kā liela<br />
zvaigzne. Arī pārējās kalna klintis bija veidotas no<br />
divpadsmit dažādiem dārgakmeņiem. Tie bija: jaspiss,<br />
safīrs, halcedons, smaragds, sardonikss, sardijs, hrizolīts,<br />
berils, topāzs, hrizoprazs, hiacints, ametists.<br />
Ciānas kalns uzņēma Dieva gaismas spožumu<br />
un to pārvērta divpadsmit dažādos krāsu atspulgos.<br />
Katrs kalna iežos esošais dārgakmens simbolizēja<br />
vienu cilti. No Ciānas kalna plūda harmonijas pilna<br />
mirdzoša gaisma, ko cilvēka gars sajuta kā glāsmainu<br />
Dieva pieskārienu. Jau no attāluma varēja jaust tā īpašo<br />
svētību. Gaisma viegli skāra cilvēka augumu un izgāja<br />
cauri visam garam līdz pat sirds dziļumiem.<br />
Ciānas kalns ir mūžīgs Dieva pilnības un varenības<br />
simbols. Gaisma no tā apspīd visu radīto un atmirdz<br />
cilvēku gara sirdīs esošajos dzīvības kristālos. Gara sirds<br />
kristāla gaisma saplūst ar gaismu, kas nāk no Dieva<br />
mūžības kalna.<br />
Ciāna nozīmē pirmsākumu. To pazīst ikviena<br />
cilvēka gars, jo katrs to ir redzējis un pieskāries kalna<br />
pakājē mirdzošajiem dārgakmeņiem. Katrs ir vienots<br />
ar Ciānas kalnā esošo svētību. Debesu Tēvs ir radījis<br />
vienīgo, vispilnīgāko, tikai no dārgakmeņiem radīto<br />
Svēto kalnu, kas ir visa radītā centrā. Aiz Ciānas kalna<br />
ir Dieva Svētā pilsēta Ciāna. Tajā mīt tikai Dievs visā<br />
Trīsvienībā, un Dieva saules spožums vienmēr rotā<br />
Ciānas kalnu.<br />
Dieva saule ir bezgalīgi spoža gaisma, kas no Dieva<br />
pilnības dziļumiem apspīd visu, kas ir Dieva Valstībā.<br />
Dieva saules gaisma apspīd Debesu Valstības debesis,<br />
un to spožums dod gaismu visam radītajam.<br />
Debesu Valstības plašumos viscaur visā mīt Dieva<br />
Svētais Gars, kas visu vada un uzrunā Dieva godībā.<br />
Dieva mīlestība pārpārēm ielīst visā radītajā. Cilvēks<br />
dāvā savu mīlestību un tūlīt var sajust atbildes mīlestību<br />
– no tuviem un tāliem cilvēkiem, no putniem<br />
un zvēriem, no kokiem un augiem, no puķēm un<br />
ziedošiem krūmājiem, pat no rāpuļiem un zivīm.<br />
Debesu Tēvs visu radījis mīlestībā, un visā ir tverama<br />
Dieva mīlestība. Bet no cilvēka uz cilvēku plūst īpaša<br />
mīles tības gaisma. Tā cilvēkam dod gara spēku un vairo<br />
mīlestību uz Dievu.<br />
Garā radītie cilvēki devās pretim šai lielajai Dieva<br />
mīlestībai, bija ceļā uz Debesu Valstības galveno virsotni<br />
– Ciānas kalnu. Cilvēks pazina Dievu, bet ciltsbrāļu<br />
iepazīšana vēl bija priekšā.<br />
Debesu Tēvs Dēlā bija radījis gara miesā cilvēku<br />
sev līdzīgu, garā nešķirtu – kā vienu veselu. Cilvēka garā<br />
vīrišķās un sievišķās daļas ir vienotas. Dievs ir viens, un<br />
cilvēka gars ir viens vesels.<br />
Dievs sevi izteic Svētajā Trīsvienībā – Tēvā, Dēlā<br />
un Svētajā Garā. Cilvēks tālākajā darbībā pasaulēs sevi<br />
izteic garā, dvēselē un miesā.<br />
42 43
Ikviena cilvēka garam ir apvalks – dvēsele, kuras<br />
veidolā cilvēks dzīvo Dvēseļu pasaulēs, kas ir ārpus<br />
Debesu Valstības. Bet, dzimstot un dzīvojot citās<br />
pasaulēs, līdzīgi kā uz Zemes cilvēka gars ar dvēseli<br />
mīt ķermenī (miesā). Uz Zemes cilvēka gara vīrišķā<br />
daļa un sievišķā daļa tiek atdalītas – viena mīt vīrietī,<br />
otra – sievietē. Gars daloties no savām īpašībām un<br />
iespējām neko nezaudē. Ja no vienas iedegtas sveces<br />
aizdedzina tādu pašu otru sveci, tad abas sveces deg<br />
ar to pašu liesmu. Uguns liesmai daloties tās īpašības<br />
nemainās, uguns no sevis neko nezaudē. Tāpat tad,<br />
ja no gara atdala tā sievišķo daļu, abas gara puses pēc<br />
lieluma un iespējām ir vienādas. Un arī otrādi, ja no<br />
gara atdala vīrišķo daļu, tad paliekošajai pusei saglabājas<br />
tā garīgums. Saglabājas arī savs “Es”.<br />
Dievs ir noteicis, lai katra cilvēka gars pasaulē<br />
meklē un atrod savu otru pusi un tad lai šie abi cilvēki<br />
precas. Cilvēka gars ļoti mīl un pieķeras sava<br />
gara otrajai pusei. Ticībā un Dieva svētībā cilvēka<br />
gara abas puses vairo gara augļus, vairo ticību uz<br />
Dievu un savu tuvāko. Katra cilvēka gars mīlestībā ir<br />
vienots ar sava gara otru pusi, lai, atgriežoties Debesīs,<br />
Dieva spēkā uz mūžīgiem laikiem tiktu vienots vienā<br />
veselā.<br />
Katra cilvēka gars pēc dzīves pasaulē atkal tiek<br />
savienots. Debesīs, Dieva priekšā tiek sasummēti gara<br />
augļi un sakrātie grēki un tiek atrasta Debesu pasaule,<br />
kur tos varēs izpirkt. Ja grēku nav, tad cilvēks, garā<br />
vienots, nonāk visskaistākajā Debesu pasaulē.<br />
Jā, nonākot Debesīs, arī otras gara puses sakrātie<br />
grēki būs jāuzņemas uz sevis un otrādi. Tāpēc tik būtiski<br />
pasaulē atrast savu otru pusi, to mīlēt un tai visos dzīves<br />
ceļos palīdzēt, to izprast un tai pietuvoties, to izzināt un<br />
dāvāt savu sirds mīlestību.<br />
Tikai tas, kurš ir atzinis Jēzu Kristu kā Dieva<br />
Dēlu, kurš mīl Dievu un savus tuvākos, kurš dzimis no<br />
augšienes, no Dieva, kā viens vesels gars, kā Dieva bērns,<br />
tas vairs netiks dalīts divās daļās – vīrietī un sievietē, bet<br />
būs viens vesels kā pirmsākumā, kad tika garā radīts<br />
Debesu Valstībā, un tā mūžīgi. Dieva bērnu gars jau ir<br />
vienots vienā veselā.<br />
Sevis atrašanas ceļš, gara izaugsmes ceļš, Dieva<br />
iepazīšanas ceļš, Dieva noliktās Derības ceļš, Dieva<br />
un savu tuvāko mīlestības ceļš, tas ir ceļš uz mūžīgo<br />
dzīvošanu! Debesu Valstībā Dieva bērni izjutīs tā Kunga<br />
pilnību un lielumu. Izredzētajiem Dievs dāvās spējas<br />
būt gara miesā pilnīgiem, būt par spīdekli tautām un par<br />
spožumu pasaulēm.<br />
Būt mūžīgi mūžīgā Dieva gaismā un labestībā – tā<br />
ir lielākā cilvēka laime un iespēja dzīvot mūžīgi. Dzīve<br />
Debesu Valstībā dos iespēju skatīt daudzas pasaules,<br />
cilvēkus un eņģeļus tajās, dāvās iespēju būt iesaistītiem<br />
Dieva radošajos darbos, dos iespēju sevi izteikt ar tām<br />
bagātībām, ko ikviens ir sakrājis.<br />
44 45
Ticēsim Jēzum Kristum un mūžīgi būsim laimīgi!<br />
Pasaules labumi paliek pasaulē, bet sakrātās gara<br />
bagātības dod iespēju atgriezties sava gara vienotībā<br />
Debesu Valstībā, atgriezties visā tā lielumā. Jo Debesu<br />
Tēvs ikvienam ir vēlējis augt ticībā un mīlestībā, vēlējis<br />
ticēt Dieva Dēlam un pildīt Dieva Derību, vēlē jis sakrāt<br />
gara augļus un atgriezties mājup Debesu Valstībā.<br />
Cilvēku skaits, kuri pirmie atgriezīsies Debesu Valstībā,<br />
ir zināms – divpadsmit tūkstoši no katras cilts, kopā<br />
simts četrdesmit četri tūkstoši. Debesu Tēvs gaida<br />
atgriežamies visus, bet vispirms cilvēkiem ir jāizpilda<br />
Dieva Derība. Lai svētīts ikviens, kas meklē ceļu pie<br />
Dieva!<br />
Debesu Tēvā ir Dēls, un Dēlā ir Debesu Valstība.<br />
Pirmsākumā Tēvs garā radīja lielu skaitu cilvēku un tos<br />
sadalīja divpadsmit ciltīs. Tie iznāca no Gaismas Dieva<br />
Dēlā, Debesu Valstībā. Tēvs ar Svēto Garu un Atziņu<br />
veidoja un vadīja visus, kas tapa radīti Dēlā.<br />
Debesu Tēvs mīt spožā un pilnīgā Gaismā. Viņu<br />
redz tikai Dēls. Tēvs sevi atklāj Dēlā. Tēvs un Dēls ir<br />
viens Dievs, kurš sevi izteic visā ar Svēto Garu. Tēvs<br />
Dēlā rada visu, kas ir radīts. Ārpus Dēla ir tikai Tēvs<br />
ar mūžīgo Gaismu un noslēpumu. Arī Dēlā ir Tēvs ar<br />
pilnību un mūžīgo pirmsākumu.<br />
Tēvs ir viscaur visā, kas ir Dievs. Caur Dēlu un<br />
Svēto Garu tiek atklāta Dieva godība un varenums. Dēlā<br />
ir mūžīgās Dzīvības avots, kas ir Tēvs.<br />
Dievs atklājas tikai caur Dēlu. Ceļš uz Patiesību ir<br />
Jēzū Kristū. Tēva Gaisma atspīd Dieva Dēla sirdī un<br />
visā, kas Viņš ir. Dēls atklājas cilvēkiem un eņģeļiem.<br />
Kas Viņu pieņem kā vienpiedzimušo Dieva Dēlu, tas<br />
tiek savienots ar mūžīgās Dzīvības avotu.<br />
Tēvs Dēlam ir devis visu varu pār cilvēkiem<br />
un pasaulēm, pār eņģeļiem un visiem dzīvajiem.<br />
Dēlam dota vara spriest taisnu tiesu pār ikvienu, kas<br />
Viņā radīts. Dēlam dota vara dāvāt mūžīgo dzīvību<br />
ikvienam, kas tic Viņa vārdam un pilda Dieva Derību.<br />
Dēlam ir dots augšāmcelšanas spēks, ar kuru Debesu<br />
Valstībā tiks atgriezti pirmie, kas izpildījuši Dieva<br />
Derību un ir atpirkti no pasaules, no bauslības un<br />
no grēka.<br />
Jēzus Kristus mums atklāj Patiesību par Dāvida<br />
dzimtu. Tēvs ir Dāvids, un Dēls ir Dāvids. Dieva Derība<br />
mums atklāj vārdu Dāvids. Mūsu Kunga un Pestītāja<br />
Jaunās Derības Mateja evaņģēlijā ir rakstīti vārdi, ka<br />
Jēzus Kristus ir Dāvida dēls, Abrahāma dēls, un tālāk<br />
tiek minētas četrdesmit divas paaudzes no Abrahāma<br />
līdz Kristum, kad Jāzepam un Marijai dzima Dieva Dēls.<br />
Dāvida dzimta ir Dieva dzimta, un tā tiek veidota no<br />
tiem, kas pieņem Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, kas pieņem<br />
un pilda Dieva Derību.<br />
Dāvida dzimtu veido tie, kas jau atpirkti no<br />
pasaules caur Jēzus Kristus asinīm un ir Dieva bērni.<br />
Dāvida dzimtu veido simts četrdesmit četri tūkstoši.<br />
46 47
Dāvida dzimta vēršas plašumā, un top noteikts nākamais<br />
skaits to, kas ir izpildījuši Dieva Derības pra sības. Dāvida<br />
dzimta vairosies. Un tā tas turpi nāsies mūžīgi. Dāvida<br />
dzimtai varēs pievienoties tikai tie, kas būs izpildījuši<br />
Debesu Tēva noslēgto Derību ar cilvēkiem. Dāvida<br />
dzimta vairojas un veidojas pasaulē, un tikai Dieva Dēla<br />
spēkā ikviens var tikt augšāmcelts Debesu Valstībā.<br />
Tas, kurš atgriezīsies Dieva Dēlā, mūžīgi piederēs Dieva<br />
Dāvida dzimtai.<br />
Visi cilvēki garā tika mācīti un sagatavoti ilgajam<br />
ceļam pasaulēs. Dzīve ārpus Valstības ir grūta. Tās<br />
laikā ir jāpilda Dieva Derība, jāpilnveidojas un jāvairo<br />
gara bagātības. Dzīve pasaulē ir sāpju un bēdu pilna.<br />
Par ciešanām un taisnību ikviens tiek atalgots. Dievs<br />
ik mirkli mūs redz, un Viņa eņģeļi raksta par mūsu<br />
dzīves gaitām. Bet tāds ir Dieva Derības likums, ka<br />
atgriezties Debesu Valstībā mūžīgai dzīvošanai var<br />
tikai caur Jēzu Kristu un ir jāizpilda Dieva Derības<br />
prasības.<br />
Dieva vārdi cilvēku dara dzīvāku un sirdī skaidrāku.<br />
Dieva vārdi cilvēkam atklāj Patiesību. Dieva vārdi<br />
ir cilvēka gara dzīvā maize. Ar Dieva vārdiem gars var<br />
apskaidrot miesu. Dievs dod mums savu Patiesību, lai<br />
mēs to šobrīd pieņemtu, lai būtu gatavi saņemt Dieva<br />
<strong>Zelta</strong> graudus, lai mēs zinātu Patiesību par sevi.<br />
Mūžīga pateicība Dievam augstībā par Viņa žēlastību!<br />
Pateicība Dievam par mums atklāto Patiesību!<br />
Mēs zinām, ka Debesu Tēvs gaida ikvienu atgriežamies<br />
mājās – Debesu Valstībā. Mēs garā tapām radīti,<br />
augām Dieva mīlestībā, saņēmām Dieva gudrību un<br />
visi tikām sūtīti pasaulēs, lai sakrātu gara augļus un<br />
gara pilnībā atgrieztos Dievā. Pateicība Dēlam, kas<br />
mums atklāj Patiesību!<br />
Lai slavēts tas Kungs Jēzus Kristus!<br />
Pirmā gara miesā radītā cilvēka vārds ir Ādams.<br />
Arī uz Zemes Dievs pirmo miesā radīto cilvēku nosauca<br />
par Ādamu. Pēc pirmā cilvēka radīšanas Debesu<br />
Valstībā no Dieva Gaismas iznāca liels jo liels skaits<br />
garā radīto cilvēku. Debesu Tēva Gaisma pieskārās<br />
Valstības zemei dažādās vietās, un cilvēki vairojās un<br />
vairojās. Ādams jau bija ceļā uz Ciānas kalnu. Arī<br />
pārējie, Dieva vadīti, gāja šī Svētā kalna virzienā. Cilvēki<br />
bez steigas iepazina Debesu Valstības skaistumu un pilnību.<br />
Visus vadīja Dievs ar savas godības pilnību.<br />
Debesu Valstības plašumi ir neizmērojami. Tos nevar<br />
salīdzināt ar Zemes virsmas lielumu. Debesu Valstība<br />
ir bezgalīgi liela ar dažādām tās daļām un gara pilnības<br />
līmeņiem. Kā Dievā viss ir bezgalīgs, tā arī Debesu<br />
Valstībai ir bezgalīgs turpinājums.<br />
Garā radītie cilvēki pirmsākumā dzīvoja un iepazina<br />
pirmo Debesu Valstības līmeni, tātad to, kur mīt<br />
Dēls ar savu pilnību. Ārpus tās Dievs radīja lielu skaitu<br />
48 49
Debesu pasauļu un arī Zemi. Radīja arī eņģeļu pasaules,<br />
vecaju pasaules un dzīvo būtņu pasaules.<br />
Pirmā cilvēka Ādama otrās dienas gājums turpinājās<br />
gar strauju upi. Taku tur nebija. Pļavas un zālāji,<br />
krūmi un daudzveidīgās zāles veidoja iešanai labvēlīgu<br />
ceļu. Ziedi un koki ar savu krāšņumu pārsteidza<br />
ik uz soļa.<br />
Ādama sirds bija līksma, jo to pildīja Dieva mīlestība<br />
un miers. Viņam nevajadzēja ne par ko rūpēties, jo<br />
Dievs viņam bija devis visu nepieciešamo, lai varētu<br />
laimīgi dzīvot.<br />
Ādamam visvairāk patika debesu gaisma. Tā<br />
dāvāja patīkamu sajūtu, tajā mita visaptverošā Dieva<br />
mīlestība. Uzlūkojot debesis, viņa acis pildījās ar maigu<br />
Dieva svētumu, un sirds tajos brīžos izjuta bezgalīgu<br />
mīlestību. Bija miers un mīlestība. Ar savu sirdi gribējās<br />
aptvert un samīlēt debess jumu. Gaismas tonis<br />
debesīs ik mirkli mainījās, tās bija dzīvas. Dienas<br />
lielāko daļu debesis bija gaiši zilas. Tās pildījās ar spožu<br />
gaismu. No šīs gaismas staroja siltums, kas aptvēra<br />
visu augumu. Ādams juta un saprata, ka tā ir tā pati<br />
gaisma, no kuras viņš bija radīts.<br />
Ādamu pārņēma liels prieks, jo viņš saprata, ka<br />
viscaur visā ir Tēvs ar savu Gaismu un klātbūtni. Tā<br />
bija laime – zināt, ka vienmēr blakām ir Dievs, kas<br />
visu ir radījis.<br />
Un tad debesis pielija ar gaiši zeltītu gaismu.<br />
Tas visā ienesa bijību. Dievs ienāca ar savu Dievišķo<br />
būtību, tā vairojot visā radītajā dzīvību.<br />
Dzīvības pilnāki tapa augi un koki, dzīvnieki<br />
un putni, ūdens un pat gaiss. Arī cilvēks juta sevi pie<br />
pildāmies ar Dieva doto spēku.<br />
Kādubrīd Ādams atkal sajuta nepieciešamību atgul ties<br />
zālē un atpūsties. No zeltītajām, ar gaismu pielietajām<br />
debesīm visu radīto uzrunāja Dievs:<br />
“Laiks mieram un atpūtai.”<br />
Ādama sirdī par redzēto, dzir dēto un iepazīto bija<br />
prieks. Gara prāts ienesa skaidrību. Ādams juta, ka<br />
daudzas lietas viņš zināja jau pats no sevis, no gara sirds<br />
gudrības, no Dieva. Neviens viņu īpaši nebija mācījis,<br />
kā rīkoties dažādās situācijās, bet viņš to jau apjauta.<br />
Debesu Tēvs kopš radī šanas mirkļa viņam bija dāvājis<br />
spēju izjust un saprast visapkārt redzamo. Cilvēka<br />
garam piemita zināma gudrība.<br />
Un tā arī pārējiem cilvēkiem. Dievs no viņu vidus<br />
neizcēla nevienu, visiem bija vienlīdzīgas gara prāta<br />
spējas. Cilvēkiem vajadzēja parādīt centību un uzcītību,<br />
kā rezultātā jau no paša iesākuma ikviena darbs tika<br />
atalgots.<br />
Pateicībā par to Ādams sāka lūgt Dievu un teica:<br />
“Tēvs, mans Radītāj, es mīlestībā Tev pateicos par<br />
visu, ko Tu man esi dāvājis. Es vēlos Tev dāvāt daļiņu<br />
no savas mīlestības un laimes. Es gribu, Tēvs, Tev<br />
mūžīgi pateikties ar mīlestību un labiem darbiem, ar<br />
50 51
paklausību un uzticību, ar paļāvību un kalpošanu.<br />
Tēvs, dāvā man iespēju Tevi darīt laimīgu! Es vēlos,<br />
lai Tev par mani būtu prieks. Es Tevi tik ļoti, ļoti<br />
mīlu!”<br />
Un Ādama sirds mīlestībā saplūda ar Tēva<br />
mīlestības gaismu. Tā bija gaisma, kurai nebija gala.<br />
Tā bija gaisma, kas mita arī Ādama sirdī. Tā bija Dieva<br />
gaisma, kas cilvēku dzīvu darīja. Un tā tas turpinās<br />
arī tagad, un tā būs mūžīgi. Mīlestība ir dzīvā Dieva<br />
dzīvības gaisma. Ar gara mīlestību mēs aizsniedzam<br />
līdz Dieva Dzīvības avotam.<br />
Ādams saprata, ka lūgšana ir pamats viņa un<br />
Dieva mīlestībai. Lūgšana ir pirmsākums Dieva<br />
uzrunai. Lūgšanā saplūda viņa gara sirds dziļumi ar<br />
visa Radītāju. Guļot smaržīgajā zālē, cilvēka domas<br />
aizceļoja tālu līdz ar sirds gaismu pie Dieva. Ādams<br />
gaismas spožumā redzēja cilvēkam līdzīgu tēlu, tērptu<br />
garā apmetnī, kas apjozts ar zeltītu rakstu jostu. Viņam<br />
galvā bija dzirkstoša mirdzuma dārgakmeņiem rotāts<br />
kronis. Viņa vaigs bija kā visspožākā saule un mati –<br />
kā sniegbalta vilna. Viņa acis – kā degošas uguns<br />
liesmas, kas aptvēra visu visapkārt. Viņa rokā bija<br />
spožuma un varas pilns zizlis, kājas – kā krāsnī kūstoša<br />
zelta rūda.<br />
Ādams dzirdēja jau pazīstamo Dieva balsi:<br />
“Redzi, tas ir mans Dēls, un tev būs Viņu klausīt.<br />
Es un mans Dēls, mēs esam viens Dievs. Mēs esam<br />
viens vesels. Es esmu Dēlā, un Dēls ir manī. Es<br />
cilvēkiem atklāšos caur savu Dēlu. Dzirdot Dēlu, tu<br />
dzirdēsi mani. Nav nekā pilnīgāka par Dēlu, jo Es pats<br />
esmu Viņā. Tu mani pazīsi pēc tās pašas balss, ko jau<br />
dzirdi. Es runāšu no debesīm un runāšu tavā sirdī.<br />
Tu ar savu sirdi mani pazīsi vienmēr. Arī tad, kad jau<br />
būsi tālu projām ārpus Debesu Valstības. Dieva Dēls<br />
ir cilvēku Dzīvības avots. Dēls ir pirmais un pēdējais.<br />
Dēls aptver visu, kas radīts. Ar šo mirkli tu redzēsi un<br />
dzirdēsi runājam Dēlu, kas ir Dievs, un Viņu tev būs<br />
uzrunāt: Kungs un Dievs.”<br />
Ādams redzēja, kā Dieva Dēls paceļ labo roku,<br />
un dzirdēja tā Kunga balsi, līdzīgu varenu ūdeņu<br />
šalkoņai:<br />
“Ādam, tu esi pirmdzimtais cilvēku vidū, un tev<br />
būs mani klausīt. Tu un tavi ciltsbrāļi mani redzēs un<br />
dzirdēs. Es jūs ilgi mācīšu un sagatavošu tālajam ceļam<br />
pasaulēs. Cilvēki iepazīs manu gudrību un uzzinās<br />
Patiesību par manis radīto. Es būšu par ceļa rādītāja<br />
gaismu uz mūžīgo dzīvošanu. Es runāšu tikai tad,<br />
kad būs nepieciešamība. Kad tu lūdz un mani uzrunā,<br />
tu neraizējies, ka tajā mirklī mani neredzi. Es visu<br />
redzu un visu dzirdu. Man būs zināmi tavi darbi un<br />
nodomi. Tavu likteni Es noteikšu daudzus gadus uz<br />
priekšu. Tu tagad pazīsti vaigā savu Kungu un Dievu.<br />
Mans laimes putns tev rādīs ceļu uz Ciānas kalnu. Tu<br />
satiksi savus ciltsbrāļus un ar tiem dzīvosi kopā vēl<br />
52 53
astoņpadsmit Gaismas gadus. Uzrunā mani: Kungs un<br />
Dievs.”<br />
Ādams vēl ilgi skatīja tā Kunga un Dieva<br />
visspožākās gaismas pilno vaigu, Viņa ugunīgās acis,<br />
Viņa dzirkstoša mirdzuma kroni un varas pilno zizli. Tā<br />
Kunga mīlestības gaisma pildīja Ādama sirdi. Tas bija<br />
neizsakāmas laimes mirklis.<br />
Viņš teica: ”Es pateicos, mans Kungs un Dievs.”<br />
TREŠĀ DIENA<br />
Ādamā ieplūda zeltīta gaisma, un viņu pārņēma<br />
atziņas skaidrība. Arī debesis pielija ar svētītu gaismu.<br />
Visā dzīvajā strāvoja Svētais Gars un veldzējošs<br />
svaigums. Bija sākusies trešā diena.<br />
Ādams, laimes pārņemts, iegāja dziļāk mežā. Vis<br />
apkārt bija bijības pilns klusums. Kokus un krūmus<br />
ieskāva zeltīta gaisma. Putni un zvēri uzmanīgi vēroja<br />
cilvēku. Ādams saprata, ka dzīvā radība sajuta neseno<br />
Dieva pieskārienu. Svētības gaisma pildīja Ādama<br />
augumu. Sirdī bija miers un prieks. Cilvēku Dievs<br />
radīja sev līdzīgu, ar bagātām izjūtām, ar gudrību un<br />
spēju mīlēt. Pārējai dzīvai radībai tas nebija dots. Ar<br />
to Ādams apjauta savu pārākumu visa radītā vidū.<br />
Viņš izjuta rūpes un gādīgumu. Viņš vēlējās samīlēt<br />
un saudzēt jaukās radības un dabu.<br />
Visapkārt auga ozoliem līdzīgi koki – viens<br />
no otra atstatus. Ozolu saknes pletās plaši jo plaši,<br />
vietām tās vīdēja virs zemes. Starp kokiem auga daudz<br />
ziedošu krūmu. Dažiem ziedi bija lieli un kupli, bet<br />
citiem – smalki. Tie veidoja daudzkrāsainas ziedu<br />
kupenas.<br />
54 55
Ādamam patika izbaudīt krāšņo ziedu smaržu. Tā<br />
veldzēja visu augumu un ļāva apjaust kaut ko vēl pilnīgāku<br />
par redzamo Valstību. Ziedu aromāts krūtīs pavēra<br />
plašu izjūtu pasauli, kas rosināja iztēli par gaismu un<br />
mīlestību. Ādams caur šīm smaržām spēja izjust Dieva<br />
pilnību. Tā bija visā radītajā, vajadzēja tikai vērīgāk<br />
ieskatīties.<br />
Ādams vēroja arī krāšņos putnus. Tie visi likās<br />
saposti kā uz svētkiem. Krāsu gamma bija tik pilnīga.<br />
Tām saplūstot, acu priekšā iemirdzējās varavīksnes<br />
loki. Putnu spalvu nokrāsas, košas un reizē saskanīgas,<br />
spēlēja īstu krāsu simfoniju.<br />
Cilvēks smiltīs atrada krāsainus akmentiņus un no<br />
tiem sāka veidot krāsu kombinācijas. Viņš salika akmentiņus<br />
atbilstošā krāsu secībā, apvienojot tos ar pārejas<br />
toņiem. Dzeltenie akmentiņi “draudzējās” ar zaļganajiem,<br />
tad ar zilajiem un violetajiem. Zeltītā nokrāsa mijās ar<br />
gaiši brūno un sārto. Ādams centās izveidot dažādus<br />
rakstus. Salīdzinājis ar putnu krāsu niansēm, viņš saprata,<br />
ka līdz Dieva radītai pilnībai vēl bezgala tālu. Cilvēks ar<br />
to samierinājās. Viņš sevī sajuta vēlmi pēc izzināšanas<br />
un zināšanām. Ādamam patika tas, ka Dievs dažādās<br />
situācijās viņu ik mirkli mācīja.<br />
Cilvēks pie sevis nodomāja lūgt Dievam gudrību:<br />
“Mans Kungs un Dievs, es redzu, ka Tavai pilnībai<br />
es nevaru līdzināties. Bet man tās pietrūkst. Es lūdzu,<br />
izgaismo manu prātu un māci mani. Mans Kungs, es<br />
gribu daudz zināt un iepazīt Tavu gudrību. Manī mīt<br />
vēlme pēc zināšanām. Kungs, māci man savu gudrību.<br />
Es vēlos būt Tev paklausīgs un noderīgs.”<br />
Tas Kungs un Dievs atbildēja:<br />
“Ar katru dienu tu kļūsi gudrāks. Es tevi mācīšu<br />
caur dažādām dzīves situācijām, un tu mācīsies savu<br />
ciltsbrāļu vidū. Atceries vienu – Es savu gudrību cilvēkiem<br />
došu papilnam, tikai ikvienam būs jāizrāda<br />
centība un vēlme to pieņemt. Zināšanas un gudrība<br />
taps no stiprinātas darbos. Centies iepazīt Debesu<br />
Valstību un manus likumus. Laimīgs būs tas, kurš<br />
pieņems manu mācību.”<br />
Ādams atbildēja:<br />
“Es pateicos, mans Kungs. Es centīšos, man slāpst<br />
pēc Tavas gudrības. Es gribu izzināt Tavu pilnību. Mana<br />
sirds tiecas pēc Tevis, mans Kungs un Dievs.”<br />
Tālumā virs kokiem pacēlās laimes putns un<br />
lidoja upes virzienā. Ādams sekoja tam. Pie upes<br />
nonācis, viņš ieraudzīja ziedošas ūdensrozes. Viņš<br />
uzmanīgi sāka aplūkot jaukos ziedus. Baltās ziedlapiņas<br />
simetriski veidoja… brīnišķīgu lotosa ziedu dzelteniem<br />
ziedputekšņiem vidū. Tas bija pārsteidzošs skaistums.<br />
Ādams neuzdrošinājās ziedus noplūkt. Viņu<br />
pār ņēma sajūta, ka kaut ko līdzīgu viņš bija redzējis<br />
sevī. Klusums un miers ļāva saskatīt sevī gaismas<br />
pilnu sirdi un tās pamatnē ieraudzīt lotosa ziedu, kas<br />
vizmoja ar tūkstošiem smalku ziedlapiņu. Šis dzīvī bas<br />
56 57
zieds ar savu gaismu un enerģiju balstīja gara sirdi un<br />
deva tai dzīvības spēku. Gara sirds un šī lotosa zieda<br />
noslēpums Ādamam nebija zināms. Viņš domāja, ka tas<br />
laikam ir pats Dievs, kas dzīvo viņa sirdī.<br />
Tas Kungs un Dievs uzrunāja cilvēku:<br />
“Ādam, Es ar tevi būšu vienmēr, un mans<br />
pirmsākums ir tavā gara sirdī. Tavas sirds lotosa<br />
zieds ir tiešā saiknē ar manu mūžīgās dzīvības lotosa<br />
ziedu. Tevī mīt Tēva miesas daļiņa, kas ir dzīvības<br />
kristāls. To tu neredzi, bet zini – lai kur tu būtu, tevī<br />
vienmēr būs daļiņa no dzīvā Radītāja. Un tā visos<br />
cilvēkos. Ikviens ir atbildīgs, lai viņa darbi vairotu gara<br />
bagātības. Dievs mīt sakoptā un dzīvā vidē. Cilvēkam<br />
no pirmās radīšanas dienas ir jāklausa Dievs, jāveido<br />
miesā harmoniska vide un jāpilda Dieva prasības.<br />
Dievs mīl paklausīgos.”<br />
Ādams saprata, ka Dievs ar savu klātbūtni viņā<br />
būs vienmēr, un saprata, ka ir atbildīgs par to, lai<br />
lotosa zieds ziedētu vienmēr. Paklausība un labie<br />
darbi, tie viņā vairos gara bagātības. Ādams priecājās<br />
par skaistajām ūdensrozēm un par mūžīgā Dieva<br />
klātbūtni viņa sirds dziļumos.<br />
Par to cilvēkam gribējās stāstīt putniem un dzīvniekiem.<br />
Viņš paņēma rokās blakus sēdošo putnu,<br />
paskatījās tā actiņās un noteica – esi laimīgs! Viņš<br />
izstiepa roku, un putns tajā pašā mirklī aizspurdza<br />
debess zilgmē.<br />
Ādamā ar katru mirkli pieauga vēlme satikt cilvēkus.<br />
Viņam tik ļoti gribējās citiem pastāstīt par to,<br />
ko viņš no Dieva bija dzirdējis. Ādams nodomāja –<br />
varbūt upes tajā pusē mīt mani ciltsbrāļi? Viņš iebrida<br />
siltajā upes ūdenī un sāka peldēt tai pāri. Šajā vietā<br />
arī upe bija kļuvusi manāmi mierīgāka un plašāka.<br />
Ādams reizēm ienira dzelmē un redzēja, ka ūdeņi pilni<br />
ar dažādām zivīm un radībām. Tās visas bija draudzī<br />
gas, un dažas ar viņu uzsāka rotaļas.<br />
Upes straume cilvēku lēni nesa lejup, līdz viņš<br />
izkāpa krastā. Priekšā bija redzama zilgani caurspīdīga<br />
klints. Tās vidū pavērās pārsteidzošs skats – klintī<br />
no debesīm krītošie stari izgaismoja kalnam līdzīgu<br />
veidojumu, un tā virsotnē viņš saskatīja tādu kā<br />
gaismas pili. Tā ir laba zīme, viņš nodomāja un<br />
tajā pašā mirklī redzēja laimes putnu lidojam Svētā<br />
kalna – Ciānas kalna – virzienā. Svētā kalna virsotnē<br />
spīdēja spoža Dieva gaisma. Likās, šis kalns ir debess<br />
un visa izplatījuma gaismas avots. Aiz kalna staroja<br />
visspožākā Dieva gaismas saule.<br />
Līdz Ciānas kalnam vēl bija tālu.<br />
Cilvēks nesteidzās. Dzīves mirkļi saplūda ar<br />
mūžību. Visam bija savs laiks. Viņš turpināja ceļu<br />
laimes putna norādītajā virzienā. Pēc ilgāka laika Ādama<br />
priekšā pavērās brīnišķīgs skats uz auglīgu ieleju. Tā<br />
bija gaismas un miera pilna. Ielejas vidū zilgoja liels<br />
ezers lēzeniem krastiem. Ūdenī atmirdzēja liedaga<br />
58 59
zeltainās smiltis. Ezera krastos auga karaliskās<br />
palmas un ziedēja krūmi. Ūdens virsmu rotāja baltas<br />
ūdensrozes.<br />
Ezera ūdens bija tik tīrs, ka Ādamam gribējās to<br />
padzerties. Iebridis ezerā, viņš smēla ūdeni saujās un<br />
malkoja. Šo dzidro veldzi bija patīkami nobaudīt. Tas<br />
spirdzināja un izplūda pa visu miesu, dodot spēku un<br />
mundrumu. Ezera ūdeņos tālumā atspoguļojās Svētais<br />
kalns. Tik tālu un reizē arī tuvu bija Dievs ar savas<br />
gaismas pilnību.<br />
Cilvēks ūdenī ieraudzīja savu atspulgu. Viņam<br />
patika savas gaišzilās acis un uzacis. Viņam patika arī<br />
zeltainie mati, kas sniedzās gandrīz līdz pleciem, un<br />
sejas vaibsti. Savs izskats viņam ļoti patika.<br />
Lūkojoties atspulgā, Ādams ieraudzīja sava Kunga<br />
gaismas pilno vaigu. Viss ezers zeltaini iemirdzējās, un<br />
viņš sajuta maigu pieskārienu. Pacēlis galvu, cil vēks<br />
debesīs redzēja Dievu.<br />
Tas Kungs un Dievs teica:<br />
“Tas esmu Es, tavs Kungs un Dievs, un pieskaros<br />
Es tev ar Svēto Garu. Tas ir manas gudrības un manas<br />
Atziņas darbības Gars.<br />
Svētais Gars iznāk no vienīgā Dieva – no Tēva un<br />
Dēla, kas ir viens vesels. Svētais Gars ir gaismas un<br />
darītāja Gars. Svētais Gars aptver visu radīto. Svētais<br />
Gars ir mana gudrība un Atziņa, kas darbojas visā<br />
radītajā, kas vada dzīvās radības un īsteno manus<br />
nodomus. Svētais Gars aptver radītā izplatījuma visas<br />
tāles un visus dziļumus. Svētais Gars darbojas Debesu<br />
Valstībā un arī ārpus tās. Pēc astoņpadsmit Gaismas<br />
gadiem tu un tavi ciltsbrāļi dzīvos pasaulēs, un arī tur<br />
visā būs Svētais Gars. Svētais Gars ir visur un visā. Savā<br />
gudrībā un Atziņā ar Svēto Garu Es radu un veidoju,<br />
pārvaldu un pārskatu radīto.<br />
Svētais Gars – tas esmu Es pats, vienmēr esošs<br />
pie visa, kas radīts, un arī pie tevis, Ādam. Tad, kad tu<br />
mani neredzi, bet jūti un dzirdi, tas esmu Es Svētajā<br />
Garā. Un dažos mirkļos kā šobrīd Es parādos savā<br />
godībā.<br />
Tātad vispirms Es esmu pie tevis ar Svēto Garu<br />
un tad šajā gaismā – arī pats. Un tā Es nākšu pie<br />
ikviena cilvēka un arī pie citām dzīvām radībām. To,<br />
ko Es mācu tev, Es mācu arī taviem ciltsbrāļiem. Līdz<br />
jūsu tikšanās mirklim ikviens cilvēks no manis būs<br />
saņē mis šīs pirmās zināšanas.”<br />
Ādams skatījās uz savu Kungu un bija laimīgs. No<br />
Dieva acīm staroja gaisma, kas ieplūda Ādama sirdī.<br />
Viņš izjuta savas sirds vienotību ar Dievu. Ādams tvēra<br />
šo gaismu, un tā patīkami pildīja viņa augumu. Viņā<br />
ienāca gudrība un Patiesība.<br />
Ādams tagad pazina Dieva Svēto Garu. Viņš<br />
to spēja apjaust un saskatīt. Tas bija itin visā – puķēs<br />
un augos, kokos un zālē, ūdeņos un debesīs, arī visā<br />
dzīvajā radībā.<br />
60 61
Tas Kungs un Dievs teica:<br />
“Ādam, arī domas Es tevī sēšu ar Svēto Garu. Un<br />
labākās domas būs no manis. Pieņem tās, un tu sevī<br />
vairosi gudrību un gara bagātības. Ar Svēto Garu ik<br />
mirkli Es vadīšu cilvēkus arī tālajās pasaulēs izpla tījumā.<br />
Tāpēc klausi un pieņemt to, ko Es ar Svēto Garu saku.<br />
Svarīgi ir atpazīt savu Kungu un paļauties uz Viņu. Kas<br />
mani klausīs, to Es nepametīšu.”<br />
Gaismas spožums debesīs mazinājās, un tā Kunga<br />
vaigs padebešos izzuda. Gaisma izlīdzinājās, un visā<br />
iestājās miers. Pakāpeniski atsāka čivināt putni,<br />
ūdenī – draiskuļot zivis, un krasta malā atkal spēlējās<br />
zvēri un rāpuļi. Ādams ievēroja, ka visa dzīvā radība<br />
Dievu atpazīst. Tā Kunga priekšā visos bija svēta<br />
bijība. Šajos īpašajos mirkļos viss dzīvais un arī daba<br />
saņem Dieva svētību. Dzīvā radība vienmēr tiecas<br />
pēc Dieva svētības. Svētais Gars ir tas, kas visā ar<br />
svētību vairo dzīvību.<br />
Ādams lūkojās uz ziedošām puķēm un saprata,<br />
ka tās dzīvas un skaistas dara Dieva Svētais Gars. Viņš<br />
vēroja lauvēnu, kas spēlējās ar kazlēnu, un saprata, ka<br />
arī viņus vada Svētais Gars. Viss dzīvīgums dzīvajās<br />
radībās ienāk ar Svēto Garu.<br />
Cilvēks skatījās uz savām rokām un juta tajās<br />
ieplūstam maigu siltumu – tas bija Svētais Gars, kas<br />
pieteica savu klātbūtni. Tā bija liela laime – sajust, ka<br />
viņā ir Svētais Gars. Svētais Gars darbojās visā.<br />
Un tābūs vienmēr. Cik svarīgi ir izjust un saprast šo<br />
Patiesību, ka tik reāli un taustāmi visā ir Dievs.<br />
Ādamam ezers patika. Tā krasts veidoja sirds formu.<br />
Ādams nolēma ezeru apiet. Krastmalas smil tis bija<br />
smalkas jo smalkas un zeltaini mirdzēja. Uz ezeru<br />
ceļoja daudzi dzīvnieki un rāpuļi. Visiem patika dzert<br />
svētīto ezera ūdeni. Viņš ik mirkli brīnījās par zvēru<br />
un rāpuļu daudzveidību. Ūdeni dzēra arī daudzi<br />
putni. Pie upes viņš to netika manījis.<br />
Ezeram bija kaut kāda īpaša nozīme. Ezera ūdens<br />
bija pilns ar Svēto Garu, tas deva spēku un vairoja<br />
dzīvīgumu.<br />
Ezerā ietecēja septiņi strauti. Ādams sāka iet<br />
aug šup gar viena strauta krastu un pēc dažu stundu<br />
gājiena nonāca līdz avotam, no kura šis strauts iztecēja.<br />
Strauta smiltis bija no tīra zelta. Dzidrais ūdens,<br />
kas spiedās no zemes, cilāja zeltainās smiltis. Ādams<br />
lūkojās avotā un domāja – no kurienes tas ņem<br />
ūdeni, kur ir tā pirmavots? Strauts taču bez mitas<br />
dod ūdeni.<br />
Un tad viņš atcerējās Svēto Garu un saprata, ka<br />
Svētais Gars vada arī zemē notiekošos procesus. Svētais<br />
Gars pārvalda arī ūdens tecējumu, un tā tas notiek<br />
visur.<br />
Cilvēks saprata, ka atbildes uz visiem viņa jautājumiem<br />
sniedz Svētais Gars. Viņš juta, ka galvenais ir<br />
nezaudēt saikni ar Dievu.<br />
62 63
Ādams nometās ceļos, skatījās uz dzidro strauta<br />
ūdeni un lūdza Dievu:<br />
“Mans Kungs un Dievs, es pateicos Tev par<br />
Svētā Gara klātbūtni manī un visā. Es esmu laimīgs,<br />
sajūtot Tavu klātbūtni. Mana gudrība un domas nāk<br />
no Svētā Gara. Es Tev pateicos par Viņa klātbūtni un<br />
lūdzu – māci mani, kā saglabāt prāta un jūtu skaidrību,<br />
kā saglabāt saikni ar Svēto Garu. Es būšu Tev<br />
paklausīgs. Vadi mani un piepildi manu augumu ar<br />
Svēto Garu. Es vēlos dzīvot Tavā Gara gaismā un vairot<br />
gudrību. Vadi mani, Kungs un Dievs! Es paļaujos<br />
tikai uz Tevi, un tā mūžīgi!”<br />
Ādamu pārņēma mīlestības siltums. Viņš saprata –<br />
tas ir Svētais Gars.<br />
Debesis pielija ar zeltītu gaismu. Atkal bija pie nācis<br />
laiks mieram un atpūtai. Cilvēks apgūlās zaļajā zālājā.<br />
Smaržoja pēc svaiguma un zie diem. Visā augu mā ieplūda<br />
Dieva spēks un harmo nija. Ādamam patika atpūtas<br />
brīži, kad sevi viņš uzticēja Dievam. Varēja domāt par<br />
debesu pla šumiem un par Valstības bagā tībām. Viņš<br />
maz vēl bija redzējis, un daudz pār stei gumu vēl bija<br />
priekšā.<br />
Šajos atpūtas brīžos cilvēks izjuta, kā laiks savienojās<br />
ar mūžību. Tas apstājās un reizē arī ritēja. Likās,<br />
ka viņa augums piederēja debesīm un Valstībai, tātad<br />
visam, kas ir Dievs. Cilvēks saplūda ar Dieva gaismu<br />
un Viņa pilnību.<br />
Ādams zināja, ka ir radīts pēc Dieva līdzības, un<br />
saprata, ka dienu pēc dienas ir jāmācās Dieva dotā<br />
gudrība un jātiecas pēc Dieva pilnības. Tas jādara<br />
vienkārši un bez steigas, tā Kunga noliktajā laikā. Bija<br />
patīkami apjaust, ka viņa Radītājs Tēvs ir šeit pat blakām<br />
Dēlā un Svētajā Garā.<br />
Veldzējošs un mīlestības pilns bija Svētā Gara<br />
pieskāriens. Tas Ādamam deva spēku un skaidrību.<br />
Viņš teica:<br />
“Es pateicos Tev, Kungs un Dievs, par katru mirkli,<br />
ko es dzīvoju, par Tavu gādību, par gara maizi, ko<br />
Tu dod ar Svēto Garu. Lai slavēts ir mans Kungs un<br />
Dievs!”<br />
64 65
CETURTĀ DIENA<br />
Debess jums pielija ar baltu gaismu. Pirmie sāka<br />
čivināt putni. Jaukās putnu dziesmas pamodināja<br />
cilvēkus un dabu. Sāka rosīties arī zvēri un rāpuļi.<br />
Kaut kur tālumā ierēcās lauvas. Viss liecināja, ka sāku<br />
sies jauna diena. Tā bija ceturtā diena kopš cilvēka<br />
radīšanas.<br />
Ādamam patika strauta čalošana, un viņš uzsāka<br />
ceļu lejup uz ezeru. Sirds ļoti ilgojās pēc cilvēkiem,<br />
un klusībā viņš cerēja – varbūt pie ezera kādu no<br />
ciltsbrāļiem ieraudzīs. Bet tad atcerējās, ka vēl divas<br />
dienas šķir no ilgi gaidītā mirkļa. Dieva teiktais ir<br />
likums, un tam bija jātic.<br />
Ezera krastos cilvēks vēroja daudz jo daudz dažādu<br />
zvēru, putnu un rāpuļu. Viņam patika tas, ka Svētais<br />
Gars deva apskaidrību par visu, arī par to, kā katru<br />
dzīvo radību sauc. Ezera ūdeni dzēra žirafe, un blakām<br />
draiskuļodamies pieskrēja lauva. Tad brašiem<br />
lēcieniem ieskrēja ezerā un ilgi peldējās. Pa smilšainajiem<br />
krastiem skraidīja suņi un aitas, lēkāja kazas<br />
un tīģeri, cēli pastaigājās kamieļi un zebras. Dzīvās<br />
radības bija ļoti draudzīgas. Tās viena otru saprata, un<br />
dusmu tām nebija.<br />
Ādams vēroja, kā teļš ēda zāli kopā ar vilku, kā<br />
govs laizīja lāci un abi draudzīgi spēlējās. Radības bija<br />
priecīgas, tām visa pietika. Garām aizslīdēja odze,<br />
un viņš paspēja noglāstīt tās samtaino ādu. Viss radītais<br />
bija pildīts ar Svētā Gara mieru un mīlestību. Pie<br />
Ādama pienāca kalnu kaza un sāka laizīt viņam roku.<br />
Tajā mirklī no tuvākā koka uz viņa pleca nolaidās<br />
liels ērglis. Arī tas gribēja cilvēku samīlēt. Ērglis ar<br />
spārniem pieglaudās Ādama galvai un ar knābi centās<br />
sakārtot matus. No ūdens izpeldēja ronēns. Uz<br />
deguna tas nesa krāsainu gliemežnīcu un sniedza cilvēkam.<br />
Ādams ar izbrīnu dāvanu pieņēma, un dzīvnieks<br />
savu galvu nolika uz viņa kājām. Roņa ūsas<br />
kutināja pēdas, un tajā mirklī Ādams saprata, cik liela<br />
sadraudzība ir Dieva radītajā Valstībā.<br />
Miers un labestība bija viscaur visā.<br />
Cilvēks vēl ilgi kavējās pie ezera iemītniekiem<br />
un baudīja prieku un saskaņu. Un tikai pēc daudzām<br />
stundām Ādams uzsāka ceļu uz tuvāko kalnu. Viņš<br />
bija sadraudzējies ar zvēriem, rāpuļiem un putniem,<br />
un daudzi no tiem viņam sekoja. Bija patīkami just<br />
savus ceļabiedrus, savus labākos draugus. Daži no<br />
viņiem līdzi tikt nevarēja. Cilvēks tos brīžiem pagaidīja<br />
un tad atkal soļoja tālāk. Viņš tik ļoti visus mīlēja.<br />
Mīlestība bija vispatīkamākā izjūta, ko Ādams bija<br />
66 67
piedzīvojis – vispirms no Dieva, tad no visas dzīvās<br />
radības. Savā domās viņš ar mīlestību pieskārās arī<br />
saviem ciltsbrāļiem.<br />
Laimes putns, pārlidodams no koka uz koku,<br />
rādīja ceļu uz kādu kalnu. Virs kalna Ādams redzēja<br />
iemirdzamies zvaigzni. Tam apkārt staroja gaišzila<br />
gaisma. Ceļā pagāja vairākas stundas. Zvēru un rāpuļu,<br />
kas viņam sekoja, palika arvien mazāk. Putni bija<br />
vispacietīgākie, līdz arī tie aizlidoja pa lauku un mežu<br />
plašumiem. Un tā arī labāk, jo katram bija savs ceļš<br />
ejams. Nonācis pie kalna pakājes, viņš saprata, ka būs<br />
jākāpj līdz pašai virsotnei. Arī taka, kas veda augšup,<br />
bija jau saskatāma. Dažviet caurspīdīgajās klintīs bija<br />
izcirsti pakāpieni. Kalns bija augsts. Gaiši zilganās<br />
klintis liegi saplūda ar debess zilgmi. Ādams to nosauca<br />
par Zilo kalnu.<br />
Visapkārt klintīs auga mazi, ziedoši krūmāji, kas<br />
papildināja kalna krāšņumu. Daži krūmi ziedēja gaiši<br />
violetiem ziediem, citi dzelteniem, bija arī sārti un<br />
oranži ziediņi. Gaiss bija tīrs un dzestrs. Jo aug stāk<br />
Ādams kāpa, jo vairāk viņu pārsteidza Debesu Valstības<br />
plašumi. Tālumā vīdēja kalni un pakalni, ielejas un<br />
pļavas. Bija redzamas arī upes un ezeri.<br />
Ādams turpināja kāpt augšup, jo līdz virsotnei<br />
vēl bija tālu. Pusceļā viņš apsēdās uz akmens un sāka<br />
lūkoties tālumā. Virs galvas lidinājās dažādi putni.<br />
Arī viņš vēlējās lidot kā putns. Tad būtu iespējams<br />
skatīt tāles un plašumus. Un cilvēks saprata, ka<br />
katram Dievs ir sagatavojis savu vidi un savas iespējas.<br />
Putniem pienākas debesis, zivīm – ūdens, dzīvniekiem<br />
– sauszeme, bet cilvēkiem – visa Valstība ar tās<br />
bagātībām.<br />
Viņu uzrunāja tas Kungs un Dievs:<br />
“Tu redzi, Ādam, šos plašumus – tā ir niecīga<br />
daļiņa no visas Debesu Valstības plašumiem; Valstība<br />
nav aptverama un izstaigājama. Cilvēkiem un dzīvām<br />
būtnēm tajā vienmēr pietiks vietas. Es tev patiesi<br />
saku – Dievs ir bezgalīgs un pilnīgs. Tu ar laiku iepazīsi<br />
manu Valstību un arī izplatījumu, kas radīts ārpus<br />
Debesu Valstības. Es tev mācīšu savu gudrību un<br />
vairošu tavas iespējas. Tu zināsi manus likumus un<br />
iepazīsi Patiesību.<br />
Visā radītajā pastāv manis iedibināta kārtība.<br />
Es visā esmu ar Svēto Garu un mīlestību. Dievā mīt<br />
absolūts miers un saskaņa. Es nevienam neļaušu to<br />
izjaukt. Cilvēkam Es esmu piešķīris dažādas spējas.<br />
Viņš spēj veidot un darināt, domāt un izgudrot. Cilvē<br />
kam ir brīva izvēle. Gara prāts tiecas pēc zinā šanām.<br />
Klausi savai sirdsbalsij, tā pateiks priekšā. Mans Gars<br />
tevī vienmēr darbosies. Uzticies Svētajam Gara – ar<br />
katru dienu tu zināsi vairāk un vairāk. Tas būs manas<br />
pilnības iepazīšanas ceļš. Klausi mani uz vārda un<br />
centies iziet savu likteni. Es to esmu sagatavojis un<br />
nolicis astoņpadsmit Gaismas gadus uz priekšu.<br />
68 69
Katram cilvēkam viņa likteņa ceļš ir vislabā kais. Kas ies<br />
pa šo ceļu, tas plūks bagātīgi gara augļus un vairos sevī<br />
gudrību. Es ikvienam to novēlu. Radīto cilvēku skaits ir<br />
liels. Savus ciltsbrāļus tu drīz satiksi.”<br />
Tā Kunga balss kā spēcīga dārdoņa vēl ilgi atskanēja<br />
pakalnos. Tas bija Kungs un Dievs. Ādama sirds<br />
priecājās par tā Kunga gādību un klātbūtni. Viņš zināja,<br />
ka Dievs sagatavo katras dienas likteņa ceļu, saliek<br />
notikumus un gādā darbus. Ādams zināja, ka Dievs dos<br />
visu, lai viņš būtu laimīgs.<br />
Cilvēks turpināja ceļu augšup. Īpaša noguruma<br />
nebija, tikai, tuvojoties kalna virsotnei, viņu pārņēma<br />
svētuma izjūta. Viņš nezināja, vai kāds cilvēks šeit bijis<br />
vai nē. Ar Ādamu bija Dievs, viņš nebija viens. Cilvēks<br />
jutās drošs un priecīgs.<br />
Lūk, jau bija saskatāma kalna virsotne. Stāvais<br />
kāpums noslēdzās ieapaļā laukumā ar apmali. Un vidū<br />
uz paaugstinājuma atradās sols. Viss bija veidots no tīra<br />
un caurspīdīga kristāla, kura struktūra saau dās skaistā<br />
rakstā. Tas viss – Dieva radīts.<br />
Kalna otrā pusē pavērās pārsteidzoši skaists<br />
skats. Tālumā bija redzams vēl augstāks kalns. Tam<br />
visapkārt – spoži zeltaina gaisma. Tas bija Ciānas<br />
kalns. Jau iztālēm visās varavīksnes krāsās varēja redzēt<br />
zaigojam kalna dārgakmeņus. Aiz Ciānas kalna līdz<br />
pat horizontam stiepās kalnu grēda. Tā norobežoja<br />
Dieva Valstību, kur visā godībā mita pats Dievs.<br />
Virs Ciānas kalna spoži spīdēja tā Kunga un Dieva<br />
Dāvida saule.<br />
Tālumā spulgoja kristāldzidra jūra. Ciānas kalna<br />
pakājei piekļāvās pasakaini ziedoša ieleja. Cauri tai<br />
tecēja dzīvības ūdens upe. Tās ūdeņi bija skaidri kā<br />
kristāls. Ielejas vidū auga viens vienīgs liels jo liels koks.<br />
Tā zaros spīdēja zeltaini augļi.<br />
Ādams zināja, ka sestajā dienā viņam jānonāk<br />
šajā ielejā un tur viņš sastaps savus ciltsbrāļus. Cilvēks<br />
skatīja vēl daudzus ezerus un upes, kalnus un pakal nus.<br />
Valstībā auga daudz skaistu koku. To lapas bija dažādās<br />
krāsās un toņos. Viņš redzēja arī pļavas un ielejas, pilnas<br />
ziediem. Tajos dvesmoja Dieva mīles tība. Ādams jutās<br />
laimīgs, skatot šo Valstības krāš ņumu. Viņš nokrita uz<br />
ceļiem un lūdza Dievu:<br />
“Mans Kungs un Dievs, es noliecu galvu Tavā<br />
priekšā un pateicos par savu dzīvību, ko Tu man esi<br />
devis. Es runāju un zinu, ka Tu mani dzirdi. Tevi es<br />
jūtu blakām ik mirkli. Es pateicos, Tēvs, ka Tu esi<br />
mani radījis un esi atklājis man savu Dēlu, kuru es<br />
tagad pazīstu. Es pateicos Tev, Dievs, ka esi pie manis<br />
vienmēr ar Svēto Garu. Es jūtos drošs, jo Tu, Kungs,<br />
esi mana stiprā klints, kas mani sargā un vada. Es<br />
paļaujos uz Tevi un lūdzu Tevi – vadi manas gaitas<br />
ik mirkli. Es klausīšu Svētajam Garam. Kungs, dar<br />
bo jies manī! Es vēlos, lai uzzied manā miesā Tavs<br />
radītais gara augļu dārzs. Es mīlu visu, ko Tu, Dievs, esi<br />
70 71
adījis, un cenšos ar savu mīlestību pateikties Tev par<br />
to, ka esmu. Es jūtu savā sirdī starojam gaismu – tā<br />
ir Tava, Dievs, gaisma. Lai tā apspīd viscaur manus<br />
locekļus un izgaismo manu prātu! Lai tā manī ir<br />
darbīga un virza mani noliktajos likteņa ceļos. Es<br />
cenšos būt paļāvības pilns un no sirds pateicos.”<br />
Ādams juta, ka Dievs viņu apņem ar gaismu un,<br />
pacēlis galvu, debesīs ieraudzīja savu Kungu un Dievu.<br />
Gaismas spožums pieauga, un Ādama acis vienā mirklī<br />
apžilba. Uz viņu runāja tas Kungs un Dievs:<br />
“Manī mīt mūžīgais Tēvs, un Viņa pilnībai nav<br />
gala. Es redzu Tēvu un Tēvs – mani. Tu Tēvu nespēj<br />
redzēt, jo Viņš mīt visspožākajā un vispilnīgākajā<br />
Gaismā. Bet tu Tēvu tūlīt dzirdēsi, jo Tēvs caur mani<br />
tev grib teikt:<br />
Tu pareizi uzrunā Dievu, sacīdams – Kungs un<br />
Dievs. Ar to zini, ka Tēvs, visa Radītājs, ir vienots ar<br />
Dēlu. Divi veido vienu veselu, kas ir Kungs un Dievs.<br />
Savās lūgšanās piemini Tēvu, piemini Dēlu un Svēto<br />
Garu. Cilvēkus Es uzrunāšu vissvētākajos mirkļos.<br />
Visu manā spēkā darīs Dēls un jūs vadīs Svētais Gars.<br />
Tavas domas un tavs vārds nonāk caur Dēlu arī pie<br />
manis. Es dzirdu visu, redzu visu un pār visu valdu.<br />
Es mītu arī tavas sirds dziļumos. Gādā, lai dzīvības<br />
kristāls, kas ir daļiņa no Tēva, tevī nepazustu. Ar<br />
labiem darbiem un paklausību vairo to sevī un krāj<br />
gara bagātības. Es tev dāvāju gudrību un apskaidrību.<br />
Klausi katram mana Dēla vārdam, jo Viņš ir ceļa<br />
rādītāja gaisma un neizsīkstošais Dzīvības avots, un<br />
tā mūžīgi.”<br />
Gaisma debesīs pierima, un Ādams skaidri redzēja<br />
Dieva Dēlu. Viņa galvu rotāja dzirkstoša mirdzuma<br />
kronis un vaigs bija kā visspožākā saule. Tā Kunga<br />
mati bija kā sniegbalta vilna un acis – kā degošas uguns<br />
liesmas. Viņa tērps zvīļoja un kājas bija kā kūstoša zelta<br />
rūda. Viņam runājot no mutes izgāja gaismas stars, kas<br />
spēja pārvaldīt visu radīto.<br />
Tas Kungs un Dievs teica:<br />
“Es esmu ceļš uz Patiesību. Kas mani meklē, tas<br />
mani atrod, kas atrod mani, tas atrod arī Tēvu, visa<br />
Radītāju.”<br />
Ādamu pārņēma miers un prāta apskaidrība.<br />
Viņš atcerējās to pilnības Gaismu, no kuras nesen<br />
bija iznācis. Tēvs, visa Radītājs, ir pati pilnība, un<br />
Ādams sirdī sajuta siltumu. Ar visu savu būtību viņš<br />
saprata, ka Dievs ir arī viņā. Gara sirds gaišums bija<br />
tik spožs, ka viņš to nespēja skatīt. Ādams domāja:<br />
“Mans Tēvs, mans Radītājs mīt manā sirdī un dod man<br />
dzīvību. Tas Kungs dod spēku un gudrību miesai, lai<br />
tā dzīvotu. Mūžīga pateicība Dievam!”<br />
Ādams ilgi lūkojās pāri kalniem un lejām. Visā<br />
bija mūžības miers un harmonija. Pa retam kalna<br />
virsotni pārlidoja dažādi putni. Arī tiem patika<br />
vērot visu notiekošo. Laiks ritēja, un pienāca atpūtas<br />
72 73
īdis. Visa dzīvā radība norima. Debesis iekrāsojās<br />
gaiši zeltītas. Bija patīkami skatīt tagad pieklusušo<br />
Valstību.<br />
Ādams apgūlās uz kristāla sola, lai atpūstos. Domas<br />
lidinājās atmiņās. Un Ādams juta, ka savā iztēlē<br />
spēj lidot līdzīgi putniem. Viņš laidās pāri kalniem<br />
un lejām. Sev spārnus viņš neredzēja. To nemaz<br />
nebija, bet lidot viņš varēja.<br />
Dievs viņam šo iespēju bija dāvājis, lai viņš<br />
vairāk un vairāk iepazītu Dieva pilnību. Pamanījis<br />
upes krastu, Ādams aizlidoja līdz tam un turpināja<br />
lidot virs paša ūdens. Nolaisties viņš nespēja, un arī<br />
lidojuma vir ziens ar neredzamu spēku tika vadīts. Reizēm<br />
lidojums bija ātrs, reizēm strauji tika mainīts virziens.<br />
Bija redzamas daudzas upes un kalni, ielejas<br />
un pļa vas. Lidojums domās turpinājās, un Ādamam<br />
tas ļoti patika.<br />
Dziļi sirdī skanēja Dieva tā Kunga balss:<br />
“Pēc astoņpadsmit Gaismas gadiem tu kopā ar<br />
visiem cilvēkiem atstāsi Debesu Valstību un dzīvosi<br />
tālās pasaulēs, lai tur vairotu sevī gara augļus. Tev būs<br />
jāpilda Dieva Derība, un Dieva Dēls tev rādīs patieso<br />
ceļu mājup. Dievs taisnajā tiesā augšāmcels tos, kuri<br />
būs desmitkārt vairojuši sava gara lielumu, kuri būs<br />
ticējuši Dieva Dēlam un kuri būs atpirkti no nāves<br />
un no grēka. Viņus sauks par Dieva bērniem, un tie<br />
iemantos Debesu Valstību mūžīgai dzīvošanai.<br />
Tiem, kas atgriezīsies pie manis Debesu Valstībā,<br />
Es došu varu būt par priesteriem tautām. Dieva bērni<br />
spēs manā Valstībā lidot līdzīgi putniem – ne ar<br />
spārniem, bet ar manis dotām spējām. Viņi varēs pār<br />
vietoties telpā un būt tur, kur tas vajadzīgs. Saviem<br />
bērniem Es dāvāšu daudzas jo daudzas spējas, kuru<br />
nebūs nevienam citam, kas dzīvs. Mana alga, atgriežoties<br />
Valstībā, būs liela. Ādam, vienmēr tiecies pēc<br />
mana apsolījuma un klausi mani.”<br />
74 75
PIEKTĀ DIENA<br />
Visapkārt ieskanējās putnu dziesmas. Bija dzirdami<br />
arī zvēru saucieni. Kāds dzeltenīgi raibs putns plivinājās<br />
tieši virs gulošā Ādama. Tas uzsāka jautru čivināšanu.<br />
Putna dziesmai bija raksturīgi skaļi izsaucieni,<br />
kas aicināja celties. Bija piektās dienas sākums.<br />
Laimes putns lidoja augstu debesīs un Ādamam<br />
rādīja virzienu uz Ciānas kalnu. Ceļš lejup bija daudz<br />
vieglāks. Taka vijās otrpus kalna. Visapkārt bija redzamas<br />
kristāliska veidojuma klintis. Ādams tālumā pamanīja<br />
upi. Viņš ievēroja upes savādos ūdeņus. Tie likās<br />
balti kā piens. Ūdens virsmu klāja smalka, gaismas<br />
pilna migla. Arī upes krasti bija klāti ar samtaini baltiem,<br />
izgaismotiem akmeņiem. Daudzviet spīguļoja<br />
dažādu krāsu dimanti.<br />
No kalna nokāpis, Ādams nonāca plašā ielejā.<br />
Viņš steidzās apskatīt savādo upi. Arī otrpus tai slējās<br />
aug sta kalnu grēda. Tālumā jau zaigoja gaismas pilnais<br />
Ciānas kalns. Ielejas vidū Ādams ieraudzīja upi<br />
ar pārsteidzoši kristāldzidru ūdeni. No ūdens cēlās<br />
balta migla, kas kopā ar baltajiem akmeņiem radīja<br />
piena upes ilūziju. Visapkārt bija ziedu pilnas pļavas ar<br />
smalku un mīkstu zāli. Ziedos lidinājās bites, kas rūpīgi<br />
vāca nektāru un nesa to koku dobumos. No laukiem<br />
vēdīja daudzveidīga un patīkama dvesma. Ziedu<br />
aromāts dāvāja svētlaimes baudu, tas apņēma visu<br />
Ādama augumu. Bija sajūtama arī svaiga medus smarža.<br />
Tā veldzēja un spirdzināja.<br />
Ādams nosauca šo vietu par Smaržu ieleju. Šeit savā<br />
starpā ziedi sacentās ar krāšņumu un smaržām. Ik pa<br />
brīdim tās mainījās un deva svaigumu. Pa retam augošie<br />
koki atšķīrās pēc sugām. Ikviens koks pārsteidza ar<br />
savu savādo ārieni, ar lapām un ziediem. Gandrīz visi<br />
koki bija pilnos ziedos. Tā taču bija Smaržu ieleja.<br />
Ādams juta, ka šajā ielejā kokiem un augiem patika<br />
lepoties ar savu skaistumu. Šī bija tā pati krāšņā<br />
ieleja, ko viņš redzēja no Zilā kalna. Zaļajā zālē draiskuļojās<br />
zaķēni un ezīši. Arī suns ar tiem uzsāka jautru<br />
rotaļu. Šajā ielejā bija kā sapņu valstībā. Te notika viss<br />
tas, pēc kā cilvēks tik ļoti ilgojās. Tālumā ganījās govis,<br />
aļņi, stirnas, arī lauvas un vilki ēda sulīgo zāli. Lāči<br />
lasīja nogatavojušās ogas, lapsas plūca zāli un dažādas<br />
ziedlapiņas. Dievs katram bija gādājis barību. Ādamam<br />
patika tas, ka dzīvā radība bija tik drau dzīga. Neviens<br />
otram pāri nedarīja. Valdīja pilnīga saskaņa.<br />
Visas debesis mirdzēja zaigojošā gaismā, kas nāca<br />
no Dāvida saules aiz Ciānas kalna. Debesis bija vienotas<br />
ar visvarenā Dieva gaismu. Tās sildīja un iedvesa<br />
mieru. Debesīs mākoņu nebija, tās mainījās gaismas<br />
76 77
atspulgos, pa laikam veidojot dažādus rak stus. Brīžiem<br />
debesīs iezīmējās smalks un simetrisks raksts.<br />
Tādās reizēs Ādams juta, ka Dievs tas Kungs sirdīs<br />
uzrunā cilvēkus. Viņš teikto nesaprata, bet zināja, ka<br />
Dievs ik mirkli par sevi atgādina.<br />
Ādams bija pārsteigts par Svētās upes ūdeņiem, tik<br />
pilniem ar maigumu un gaismu. Cilvēks sajuta no tiem<br />
plūstam Dieva mīlestību. Baltā migla virs ūdens – tā bija<br />
upes aura. Miglas kā tādas nebija. Upes aina iezīmēja tās<br />
svētumu. Ūdens bija kristāldzidri tīrs un svaigs. Upes<br />
krastos auga visskaistākie koki, ziedoši krūmi un puķes.<br />
Arī zāle un ūdensaugi pārsteidza ar zeltaino mirdzumu.<br />
Ādamam gribējās smelt šo ūdeni un dzert. Viņš apsēdās<br />
uz tuvākā akmens un vēroja upes tecējumu. Tas sagādāja<br />
prieku un baudu.<br />
Upe aizvijās starp zeltaini baltām klintīm un lēzenām<br />
pļavām. Pļavās auga sulīga zāle un puķes, kas<br />
veidoja daudzkrāsainu ziedu paklāju. Tālāk krasta<br />
ainavā iekļāvās ziedoši krūmi un koki. Tālumā upes otrā<br />
pusē bija redzami kalni.<br />
Upes gultni klāja caurspīdīgi kristāli. Starp tiem<br />
vizuļoja un ņirbēja daudzkrāsaini dimanti. Tie izstaroja<br />
spožu gaismu. Putni un zvēri šīs upes ūdeni nedzēra.<br />
Zivis un rāpuļi tajā nebija redzami. Bez Dieva atļaujas<br />
cilvēks bijās šīs upes ūdeni nobaudīt.<br />
Viss debess jums iegaismojās, un Ādams sajuta tā<br />
Kunga pieskārienu:<br />
“Šīs Svētās upes ūdeni var dzert tikai cilvēks. Tās<br />
ūdeņus Es veidoju no sevis, tā iztek no maniem dziļumiem.<br />
Sagaidi sesto dienu, kad Es visiem cilvēkiem<br />
došu svētību, un tad jūs varēsiet dzert upes ūdeni.<br />
Tad jūs ēdīsiet arī augli no dzīvības koka. Un tā turpmāk<br />
katru mēnesi.<br />
Šīs upes ūdens iztek no mana mūžīgās Dzīvības<br />
avota, un tas ir vissvētākais. To dzers tas, kurš dzīvo<br />
Debesu Valstībā, un dzers tas, kurš tajā būs atgriezies,<br />
un tā mūžīgi.”<br />
Ādams nokrita uz ceļiem un teica:<br />
“Lai slavēts tas Kungs un Dievs!”<br />
Viņš raudzījās dzīvības ūdens upē, juta tās svē tumu<br />
un domāja – dzīvības ūdens iztek no paša Dieva. Tas<br />
spēj atdzīvināt manus locekļus un augumam dod spēku.<br />
Bez dzīvības ūdens es laikam iztikt nespētu. Lai pateicīgs<br />
ikviens, kas dzer šo dzīvības ūdeni!<br />
Ādams saprata to, ka Svētās upes ūdens spēs viņā<br />
vairot dzīvību. Debesīs sāka dziedāt laimes putns,<br />
kurš rādīja tālāko cilvēka ceļu projām no upes. Tas<br />
tur pinājās pa Smaržu ielejas ziedošajām pļavām un<br />
pakal niem. Ādamam pretī iznāca zirgs ar balti sudrabotu<br />
spalvu un spožām acīm. Tas stāvēja zem liela<br />
koka un ar priekškāju kārpīja smilšaino zemi, bubi <br />
nāja un aicināja cilvēku kāpt tam mugurā. Ādamu<br />
iedrošināja zirga gudrās acis, un viņš sēdās tā mugurā.<br />
Drīz vien zirgs uzsāka raitu soli, tad pārgāja uz<br />
78 79
viegliem aulekšiem. Turoties pie krēpēm, Ādams braši<br />
jāja ar sudraboto zirgu. Garām zibēja koki un krūmi.<br />
Daudzviet izbrīnā galvas pacēla zvēri un putni. Tādu<br />
skatu tie vēl nebija redzējuši. Laimes putns, rādīdams<br />
ceļu, lidoja pa priekšu. Tā vien likās, ka zirgs to labi<br />
saprata. Ādams nodomāja – Svētais Gars vada manu<br />
sudraboto zirgu, un tāpēc manī tāds miers. Vēl tāls<br />
ceļš priekšā, un ir laikā jāpaspēj līdz tikšanās vietai<br />
Ciānas ielejā.<br />
Taču drīz vien putns un tad arī zirgs mainīja<br />
virzienu, un viņi attālinājās no Ciānas kalna. Tā bija<br />
Dieva griba, un Ādams paļāvās uz savu Kungu. Viņš<br />
ilgi jau bija auļojis, līdz piepeši tālē ieraudzīja kristāldzidru<br />
jūru. Tā vien likās, ka tā uzņēmusi visu debess<br />
spožumu. Sudrabainā gaismā vizuļoja jūras ūdens. Vēju<br />
pie jūras nejuta, un viļņus arī nemanīja. Krasta zeltainās<br />
smiltis bija smalkas, un zirga kājas tajās viegli grima,<br />
atstājot pēdas. Sasniedzis ūdens malu, zirgs apstājās.<br />
Ādams nokāpa no zirga, noglaudīja tā galvu un tam<br />
pateicās. Ādams atkal palika viens.<br />
Tālumā skatoties, viņš juta Svētā Gara klātbūtni.<br />
Gaismas pilnā debess pamalē saplūda ar jūras ūdeņiem.<br />
Jūras piekrastē bija daudz putnu – gārņi un fla <br />
mingo, dzērves un stārķi, fazāni un pāvi. Jūrā pel dēja<br />
balti gulbji un košas pīles. Putnu dažādību bija grūti<br />
aptvert. To nebija pārāk daudz, bet tie bija ļoti atšķirīgi.<br />
Jūra bija pilna ar zivīm, roņiem un delfīniem.<br />
Tā mudžēt mudžēja no dzīvām radībām. Tā viscaur<br />
bija dzīva. Cilvēks lēnām iebrida jūras ūdenī un tad<br />
ienira tajā. Viņš sāka aplūkot Dieva radīto zemūdens<br />
pasauli. Blakām cilvēkam ūdenī peldēja dažādas zivis.<br />
Ar viņu sāka spēlēties delfīns. Ādams ieķērās tā spurās<br />
un tika ievilkts vēl dziļākos ūdeņos. Pretī peldēja gan<br />
lielas, gan mazas, gan svītrainas, gan daudzkrāsainas<br />
zivis – ovālas un garenas, smieklīgas un jestras. Tas<br />
bija krāšņs Radītāja uzvedums – cilvēkiem un pašām<br />
radībām par prieku.<br />
Jūras dibens bija klāts ar visdažādāko krāsu koraļļiem.<br />
Daudzveidīgās aļģes un koraļļu rifi radīja prieka<br />
sajūtu. Starp tiem peldēja lielas un mazas medūzas.<br />
Ādamam patika tās tvarstīt un ar tām spēlēties. Medūzas<br />
bija tik maigas un trauslas. Tās nedzēla. Tās nebēga<br />
un nevairījās. Arī zivis no cilvēka nebaidījās. Jūras<br />
radībām patika ar cilvēku draudzēties.<br />
Dažviet bija redzamas viscēlāko dārgakmeņu klintis<br />
un zeltītas smiltis. To mirdzums pārspēja cilvēka<br />
iztēli. Vērojot skaisto zemūdens pasauli, Ādams izjuta<br />
prieku un lepnumu par sava Tēva – visa Radītāja<br />
bezgalīgajām iespējām, par Viņa pilnību un daudzveidību.<br />
Visā radītajā bija saskaņa, līdzsvars un miers.<br />
Mūžīga pateicība Dievam!<br />
Ādamam patika lūkoties uz jūras iemītniekiem.<br />
Tie viņu pieņēma kā savējo. Cilvēkam likās – tas viss<br />
ir radīts ne tikai priekš zivīm un citām radībām, kas<br />
80 81
ūdenī, bet arī priekš manis. Un tā tiešām bija. Jo tālāk<br />
Ādams ceļoja jūrā, jo vairāk viņu pārsteidza zem<br />
ūdens pasaules krāšņums un dažādība. Viņš neatrada<br />
nedz pēc izskata vienādu zivju, nedz arī vienādu<br />
zemūdens augu. Arī krabji un dažādi citi jūras iemītnieki<br />
atšķī rās viens no otra. Vairāk un vairāk cilvēks<br />
sirdī izjuta cieņu pret Dievu. Tēva – visa Radītāja<br />
iespējām un pilnībai nebija gala. Jūras ūdeņos cilvēks<br />
saplūda ar mūžību. Viņu pārņēma laime un prieks.<br />
Tā bija mūžības jūra.<br />
Pēc ilgām zemūdens ceļojuma stundām Ādams<br />
atgriezās jūras krastā un no sirds pateicās Dievam<br />
par doto iespēju:<br />
“Kungs un Dievs, es pateicos par visu, ko Tu<br />
ik mirkli man dod, par dzīvību, par to, ka es esmu,<br />
par gādību, kādu ik mirkli es sajūtu, par šo skaisto<br />
Valstību, kuru Tu esi radījis, par tām izjūtām, kuras es<br />
piedzīvoju, par šo bezgalīgo skaistumu, ko es ik mirkli<br />
redzu, par harmoniju, kas ir itin visā un arī manī, par<br />
Tavu klātbūtni un mīlestību. Es izjūtu Tavu godību<br />
un zinu, ka Tu ar Svēto Garu esi it visur. Man ir prieks,<br />
ka Tu esi manī, un es lepojos par Tevi, Kungs un Dievs.”<br />
Debesis jau atkal iekrāsojās zeltainas. Visapkārt<br />
pieklusa putni un zvēri. Bija pienācis atpūtas laiks.<br />
Ādams atlaidās zeltainajās liedaga smiltīs, un viņa<br />
augumu pārņēma tīkams siltums. Tas bija Svētais<br />
Gars, kas ieplūda augumā, un sirds pildījās ar liegu<br />
mīlestības un harmonijas gaismu. Tie bija laimes<br />
brīži, kad mierā un paļāvībā varēja izjust Svēto Garu<br />
un sevi. Atpūtas mirkļos likās, ka redzamā Valstība<br />
izgaist, ir tikai Dievs ar savu Svēto Garu un cilvēks.<br />
Atpūtas mirkļi cilvēku satuvināja ar mūžīgo Dievu.<br />
Varēja izjust tā Kunga un Dieva klātbūtni, Viņa dzīvo<br />
esamību un darbību. Tad allaž visa radība pieklusa,<br />
jo pats Dievs nonāca pie ikviena, lai samīlētu un stiprinātu,<br />
lai dāvātu dzīvīgumu un laimi. Ādamam bija<br />
svarīgi izjust Dieva realitāti, gādību un mīlestību.<br />
Cilvēka domas atkal aizlidoja tālu Dieva gaismā, un<br />
viņš redzēja krāšņu ziedu pasauli. Likās, ka tur mīt tikai<br />
puķes, to smaržas un gaisma. Savās domās viņš spēra<br />
soļus ziedu valstībā. Apģērbs iekrāsojās ziedputekšņu<br />
krāsās. Neviena putna vai bites viņš nemanīja. Nevienu<br />
dzīvo radību viņš nesatika.<br />
Klusumu pāršalca Dieva balss, kas aptvēra visu<br />
Valstību:<br />
“Es esmu iesākums un gals. Manai pilnībai nav<br />
robežu. Es visu radu no saviem dziļajiem avotiem, no<br />
savas pilnības Valstības. Pirmsākumā esmu Es, Dievs –<br />
visa Radītājs, un visu radīto Es aptveru ar savu pilnību.<br />
Tu, Ādam, redzi manas puķu Valstības daļiņu.<br />
Tajā Es radu un veidoju dažādas puķes, uzziedinu<br />
viskrāšņākos ziedus un tad to sēklas sēju Debesu Valstībā<br />
un tālāk arī izplatījumā radītajās pasaulēs.<br />
Vispirms viss nāk no manis, arī augi un koki, arī<br />
82 83
dzīvās radības un cilvēki, arī debesis, zeme un jūras,<br />
arī valstības un pasaules. Vispirms Es tās radu ar savu<br />
gudrību un Atziņu savā Valstībā kā projektu un tad<br />
to īstenoju laicīgajās valstībās un pasaulēs visā izplatījumā.<br />
Visu Es radu tūkstoš gadus uz priekšu, un<br />
neviens nespēj manus nodomus izjaukt. Ikvie nam,<br />
kas radīts, ir jāiekļaujas manos likumos un jāiziet<br />
manis noliktie ceļi.<br />
Zivis lai dzīvo ūdenī, putni lai spēj lidot debesīs,<br />
lai ikviena dzīvā radība ir atbilstoši piemērota saviem<br />
apstākļiem.<br />
Bet cilvēks ir radīts pēc manas līdzības. Cilvēkam<br />
Es esmu iecerējis īpaši lielu gara izaugsmi. Es visiem<br />
esmu devis bezgalīgas attīstības iespējas. Uz cilvēkiem<br />
un dzīvām būtnēm Es attiecinu savus likumus,<br />
un ar ikvienu Es noslēgšu Derību. Redzi, Ādam, cilvēkam<br />
tiks dota iespēja izzināt manu gudrību un<br />
Patiesību. Viss notiks pakāpeniski. Gudrībai un Patiesībai<br />
pastāv daudzi izzināšanas līmeņi. Vispirms Es<br />
došu pirmā līmeņa gudrību kā dāvanu, tad sūtīšu<br />
dzīvot pasaulēs un tad, atkarībā no sakrātās gara bagātības,<br />
atklāšu ticīgajiem tālāk savu Patiesību un dzi <br />
ļāko gudrību. Tver visu, ko Es dodu, un esi paklausīgs.”<br />
Tālā gaisma pamazām izzuda, un Ādams skaidri<br />
aptvēra redzamo Debesu Valstību. Viņš sirdī pateicās<br />
Dievam par atklāsmi un gudrību. Bija cilvēka gara<br />
izaugsmes sākums.<br />
SESTĀ DIENA<br />
Skaļāk un skaļāk trallināja putni, sakliedzās<br />
zvēri un atdzīvojās visa dzīvā radība. Bija sākusies ilgi<br />
gaidītā sestā diena. Ādama sirds satraukumā staroja<br />
gaismu vēl spožāk. Viņš vērsa skatienu uz tālumā<br />
mirdzošo Ciānas kalnu. Arī laimes putns, skandinādams<br />
jautru dziesmu, rādīja virzienu uz Svēto kalnu.<br />
Soļi ritēja raiti. Gaisā vējoja svaigums, un smiltis<br />
izstaroja siltumu. No jūras krastā izskrēja dažādi<br />
jūras iemītnieki, savukārt sauszemes radībām arī<br />
patika draiskoties jūras ūdeņos. Ādams redzēja gan<br />
jokainos pingvīnus un lielos bruņurupučus, gan<br />
žirafes un zebras. Pat lielie ziloņi brida jūrā un viens<br />
otru aplaistīja ar ūdeni. Tas nebija sāļš. Dzīvnieki<br />
jūras ūdeni nedzēra, bet par to tikai priecājās. Viss<br />
bija tik dzīvs. Jūrā ietecēja daudzas upes ar dzidru<br />
ūdeni. Ādams tās šķērsoja pārpeldot un tad ceļu turpināja<br />
pa piejūras pļavām un mežiem. Laimes putns<br />
nemitējās rādīt ceļa virzienu, pārlaizdamies no viena<br />
koka uz otru, no vienas vietas uz citu. Putna dzidrā<br />
dziesma ik pa laikam aizskanēja pār mežu galiem.<br />
Ādams vēroja retos mūžzaļos kokus un priecājās<br />
84 85
par to krāšņumu. Dažiem kokiem lapas ik pa brīdim<br />
mainīja krāsu – no zaļas uz dzeltenu, no dzeltenas<br />
uz oranžu, tad atkal uz gaiši zaļu. Pļavas bija pilnas<br />
ar daudzveidīgiem ziediem un augiem. Viņš redzēja<br />
arī ziedošus kaktusus. To adatas nebija asas, drīzāk<br />
maigas un viegli samtainas. Tās varēja glāstīt, nesa<br />
durot rokas.<br />
Pēc daudzām ceļā pavadītajām stundām Ādams<br />
tālumā ievēroja lidojam arī citus putnus, līdzīgus viņa<br />
laimes putnam. Tie bija tikpat krāšņi, un tagad jau<br />
skanēja vesels putnu koris. Jo tuvāk viņš nāca Ciānas<br />
kalnam, jo vairāk šo putnu debesīs saradās. Tuvojās<br />
lielais laimes brīdis.<br />
Sasniedzot zaļojoša uzkalna virsotni, Ādamam<br />
pavērās pārsteidzoši skaists skats uz ieleju – tik zaļu<br />
un baltiem ziediem kā nokaisītu. Tas bija visskaistāko<br />
ziedu paklājs. Ziediņu baltie vainadziņi ar dzelteniem<br />
ziedputekšņiem vidū līdzinājās mazām saulī <br />
tēm – ziedlapiņas bija stari.<br />
Un tad Ādams ieraudzīja pirmos ciltsbrāļus– cilvēkus<br />
baltās drānās, ar zeltainiem matiem un skaidrām<br />
acīm. Ādams metās tiem klāt un teica: “Esiet sveicināti,<br />
mani brāļi!” Cilvēki viens otru sveica, samīļoja,<br />
un katram bija, ko stāstīt. Ziediem klātā ieleja kalna<br />
pakājē bija pilna ar cilvēkiem – to skaits ar katru<br />
stundu pieauga. Ciānas ieleja Dievam bija izraudzīta<br />
par viņu tikšanās vietu. Cilvēku godība pārspēja ziedu<br />
krāšņumu, un baltais ziedu lauks bija pārtapis par<br />
zeltīti vizmojošo cilvēku kopu. Ieleju pildīja runas<br />
un čalas. Ikviens priecājās satikt savu brāli. Tā bija<br />
vislielākā laime, ko cilvēki bija piedzīvojuši.<br />
Arī visas debesis gavilēja līdz ar viņiem – sudrabaini<br />
zilganā gaisma nomainījās ar zeltītiem Dieva<br />
rakstiem. Itin visā varēja sajust šīs dienas lielumu. Cilvēki<br />
sastapa cits citu, lai tagad spētu viens otru mīlēt,<br />
priecāties un mūžīgi būt kopā. Cilvēks vienmēr ilgosies<br />
pēc otra cilvēka, un cilvēku mīlestība būs vienota<br />
ar Dieva mīlestību. Dievs visus ir savienojis ar mīlestības<br />
gaismu. Mīlēsim viens otru mūžīgi!<br />
Cilvēku uzticamie pavadoņi laimes putni cits<br />
pēc cita aizspurdza debesīs Ciānas kalna virzienā. Tie<br />
savu uzdevumu bija izpildījuši. Ikviens cilvēks bija<br />
atradis ceļu uz šo Svēto ieleju Ciānas kalna pakājē.<br />
Dieva radīto bija ļoti daudz, un tie tika sadalīti divpadsmit<br />
ciltīs. Svētais Gars ikvienu uzrunāja un vadīja,<br />
un cilvēki atrada katrs savu cilti.<br />
Arī Ādams atrada savu cilti. Viņu priecēja ciltsbrāļu<br />
skaistums un gudrība. Arī viņus Dievs bija uzrunājis<br />
un mācījis savu gudrību. Cilvēki zināja par Tēvu –<br />
visa Radītāju un par Dieva Dēlu. Ikviens cilvēks, ar<br />
ko Ādams runāja, bija redzējis Dēlu un ar Viņu<br />
runājis. Cilvēki zināja par Svēto Garu, kas ir itin visā.<br />
Cilvēki bija pieredzējuši dažādas dzīves situācijas un<br />
no tām mācījušies, un uzklausījuši Dieva teikto.<br />
86 87
Ādams pamanīja, ka neviens cilvēks nav līdzīgs<br />
otram. Katram bija savādāka seja, augums. Katram bija<br />
savādāka runa, un visi atšķīrās ar uzvedību. Ādams<br />
lūkojās cilvēkos, un tie ar katru mirkli viņam vairāk<br />
un vairāk iepatikās. Viņš vēroja viņu vaibstus, viņu<br />
kustības un visā saskatīja kaut ko brīnumaini skaistu.<br />
Un viņš saprata, cik daudz laika vaja dzēs, lai iepazītu<br />
visus cilvēkus.<br />
Visi bija ģērbti baltos kreklos ar dažādiem rakstiem,<br />
gaišās biksēs ar platām jostām un apmetņos.<br />
Katrai ciltij bija savas atšķirības zīmes uz kreklu<br />
apkaklēm, aprocēm un jostām. Ādams skatījās uz sava<br />
apģērba rakstu zīmēm, un tās bija līdzīgas kā viņa<br />
ciltsbrāļiem.<br />
Debesīs spožāk iemirdzējās zeltainā gaisma, līdz<br />
pārtapa par starojošu gaismas sauli. Tad visā godībā<br />
ugunī virs Ciānas kalna parādījās tas Kungs un Dievs.<br />
Ciānas kalna ielejā bijībā visi pieklusa. Arī putnu un<br />
dzīvnieku balsis vairs nebija dzirdamas.<br />
Pār cilvē kiem lielā spēkā kā ūdeņu šalkoņa skanēja<br />
tā Kunga un Dieva balss:<br />
“Es esmu tas Kungs un Dievs, un jums būs mani<br />
klausīt. No Dieva Tēva jūs esat dzimuši Dēlā, un jūs<br />
mani pazīstat. Es esmu jums katram parādījies un<br />
uzrunājis. Ar Svēto Garu esmu vadījis un šurp visus<br />
aicinājis. Šī ir mūsu lielā tikšanās diena. Jūs stāvat<br />
sadalīti pa divpadsmit ciltīm un redzat – katram no<br />
jums ir īpašas cilts pazīšanās zīmes. Jūsu piederība savai<br />
ciltij ir noteikta uz mūžīgiem laikiem.<br />
Astoņpadsmit Gaismas gadus jūs dzīvosiet Debesu<br />
Valstības dažādās malās, apgūsiet Dieva gudrību un<br />
likumus, līdz sasniegsiet pilngadību. Esiet uzcītīgi un<br />
centīgi. Esiet paļāvības pilni, un Svētais Gars ik mirkli<br />
jūs vadīs. Jums jāapgūst daudz jo daudz zināšanu, lai<br />
jūs garā būtu gudri un stipri.<br />
Kad noteiktais laiks būs pienācis, pēc Tēva gribas<br />
jūs dosieties dzīvot ārpus Valstības Debesu pasaulēs<br />
un materiālajās pasaulēs izplatījumā. To skaits ir liels.<br />
Pasaules būs dažādas pēc dzīves apstākļiem. Jūsu<br />
garu Es ietērpšu dvēseles apvalkā. Dvēsele būs gara<br />
aizsargs. Tā vēlāk būs arī starpnieks starp garu un<br />
pasaulīgo miesu. Dvēselē uzkrāsies visa informācija<br />
par labiem un grēka darbiem. Dvēsele būs pasaulīgās<br />
dzīves spogulis. Gars un dvēsele veidos debesu ķermeni,<br />
kurš dzīvos Debesu pasaulēs.<br />
Debesu Tēvs rada un radīs arī materiālās pasaules.<br />
Tās būs daudzas jo daudzas planētas ar dabu un<br />
dzīvām radībām līdzīgi kā šeit, Valstībā. Tur būs radīti<br />
visi nepieciešamie apstākļi, lai pasaulīgā miesa varētu<br />
dzīvot un pastāvēt. Debesu Tēvs pasaulē miesā radīs<br />
pirmo cilvēku – vīrieti un no viņa ribas radīs sievieti.<br />
Vīrietis un sieviete pieķersies viens otram, mīlēs viens<br />
otru, un sieviete spēs radīt pēcnācējus. Tā vairosies<br />
cilvēku dzimums. Dzimšanas mirklī Svētā Gara<br />
88 89
spēkā cilvēkbērnā ienāks viņa debesu ķermenis un savienosies<br />
ar pasaulīgo miesu. Tā cilvēks, dzī vojot materiālajā<br />
pasaulē, būs vienots garā, dvēselē un miesā.<br />
Materiālajās pasaulēs cilvēku dzīves apstākļi būs<br />
visgrūtākie. Bet tā būs vislabākā vide, kurā ikviens ar<br />
Dieva Derības prasību izpildīšanu un labajiem darbiem<br />
visātrāk varēs vairot savas gara bagātības. Dieva<br />
Derības nepildīšana būs grēks. Visi ļaunie darbi būs<br />
grēks. Cilvēka pasaulīgā miesa tieksies uz grēku un būs<br />
nepaklausīga. Cilvēka gars Dievu klausīs un tieksies<br />
darīt labus darbus. Miesu varēs savaldīt tikai Dievs un<br />
cilvēka gars. Jums ik dienu būs jāveido saikne ar mani.<br />
Pasaulē cilvēkam vispirms būs jātic Dievam un<br />
ticības spēkā jālūdz, lai Dievs ar Svēto Garu stiprina<br />
garu. Un tā bez mitas katru dienu. Ja cilvēks dienas<br />
sākumā lūgt Dievu aizmirsīs, tad viņa gars Svētā<br />
Gara stiprinājumu nesaņems, netiks svētīta arī miesa,<br />
un cilvēks iestigs grēka darbos. Tikai Svētais Gars<br />
varēs cilvēkā veidot garu, dvēseli un miesu kā vienu<br />
veselu. Un tikai Svētā Gara spēkā cilvēks materiālajā<br />
pasaulē spēs pildīt Dieva Derību, krāt gara augļus un<br />
tā vairot sava gara lielumu.<br />
Tajā mirklī, kad Debesu Tēvs jūs visus sūtīs dzīvei<br />
pasaulēs, līdz ar jums došos arī Es un būšu ar jums līdz<br />
pasaules galam, līdz jūsu atgriešanās mirklim Debesu<br />
Valstībā. Es būšu pie jums par ceļa rādītāja gaismu<br />
un būšu ar jums ik brīdi. Būšu jūsu sirdīs un vadīšu<br />
Svētajā Garā. Tāpēc turiet sirdis atvērtas uz mani jau<br />
šodien un tā vienmēr. Ja savas sirdis aizvērsiet, tad pārtrūks<br />
saikne ar mani, ar manī esošo Dzīvības avotu.<br />
Visa pirmsākums ir mūžīgais Debesu Tēvs. Viņš<br />
mīt manī un Es – Viņā. Mēs esam viens vesels. Tēvs sevi<br />
izteic caur Dēlu. Kas redz Dēlu, tas redz Tēvu. Kas atzīst<br />
Dēlu, to atzīst Tēvs. Dievs ir visā. Dievs visu pārvalda ar<br />
Svēto Garu. Visā, ko jūs redzat, vis pirms ir Svētais Gars,<br />
tad – Dēls un tad – Tēvs.<br />
Svēto Garu jūs izjūtat vispirms, un tikai tad varu<br />
atklāties Es. Tēvu redzu tikai Es. Jūs Viņu redzēt<br />
nespēsiet, jo Viņš mīt nepieejamā Gaismā. Tēvu jūs<br />
spēsiet dzirdēt, kad Viņš runās. Jūs zināsiet, ka tas ir<br />
Viņš. Visas lietas un vara man ir no Tēva dotas, jo Tēvs<br />
manī paliek mūžīgi. Tēvs un Dēls – tas ir viens Dievs.<br />
Atgriezties Debesu Valstībā pēc dzīves pasaulēs<br />
jūs varēsiet tikai tad, kad būsiet izpildījuši Dieva<br />
Derību, būsiet mani atpazinuši un man klausījuši,<br />
un gara lielumu vairojuši desmitkārt. Tādas ir Dieva<br />
Derības pamatprasības.<br />
Pasaulēs Es jums atklāšos visdažādākajos mirkļos.<br />
Būs laiki, kad jūs mani ilgi neredzēsiet. Tikai ticība<br />
un paļāvība uz Dievu dos jums spēku izdzīvot. Pasaulē<br />
Dieva Derību jūs varēsiet iepazīt caur praviešiem<br />
un mani. Pasaulē, materiālajā miesā, dzimšu arī Es,<br />
lai jūs mācītu un pēc tam arī pestītu. To, kas mani<br />
atpazīs, man ticēs un būs sakrājis nepieciešamo gara<br />
90 91
augļu daudzumu, to Es atpirkšu no pasaules, no<br />
bauslības, no nāves un no grēka. To Es saukšu par Dieva<br />
bērnu, un tam būs daļa pie augšāmcelšanās.<br />
Katra diena, ko dzīvosiet Debesu Valstībā, būs<br />
laimes un prieka pilna. Bet līdz ar visu patīkamo jums<br />
vajadzēs veidot sevī gribasspēku un iet Dieva paklausības<br />
ceļu. Jo vairāk jūs pieņemsiet visu, ko Es mācu,<br />
jo gudrāki un garā bagātāki kļūsiet. Es visiem cilvēkiem<br />
ik dienu došu vienādu daudzumu laimes, gudrības<br />
un mīlestības. Nevienam netiks atvēlēta īpaša<br />
labvēlība, visiem tiks sadalīts vienādi. Bet jūsu centība<br />
būs atšķirīga, tā būs atkarīga no jūsu vēlmes mani<br />
uzklausīt. Paklausīgais sakrās vairāk gudrības un viņam<br />
piemitīs arī lielāks gribasspēks. Savas nākotnes iespējas<br />
jūs veidojat jau šodien. Cik dienā jūs iegūsiet, tik<br />
jums piederēs mūžīgi. Gara vērtības ir mūžīgas. Tās<br />
var iegūt, bet var grēka darbos arī pazaudēt.<br />
Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva līdzības. Ikvienam ir<br />
dāvātas lielas iespējas. Katrā cilvēkā dziļi sirdī mīt Dievs,<br />
un gara sirds vienmēr ir visciešākā saiknē ar mūžīgā<br />
Dieva Dzīvības avotu.<br />
Ja cilvēki Dievu klausa, tad viņos vairojas die višķās<br />
īpašības un viņiem tiek dāvātas jaunas un jaunas<br />
iespējas.<br />
Dievs ir pati pilnība. Dievs ir absolūta harmonija<br />
un līdzsvars. Dievs ir gudrības un Atziņas avots.<br />
Mīlestības un Dzīvības avots. Dievs ir visas pilnības<br />
pirmsā kums. Dieva pilnība nav sasniedzama, tai nav<br />
gala un nav robežu. Uz Dieva pilnību vienmēr ir jātiecas.<br />
Dievam paklausīgs cilvēks pakāpeniski iemanto<br />
Dieva gudrību, harmoniju un mīlestību. Dievam paklausīgā<br />
cilvēkā vairojas dzīvība un atklājas Patiesība. Pēc<br />
viņa paklausības un labajiem darbiem Dievs cilvē kam<br />
dāvā daļiņu no savas pilnības. Ikvienā no jums dzīva ir<br />
tieksme pēc Dieva mīlestības un pilnības.<br />
Lai vienmēr jūs pavada Dieva Patiesības izzināšanas<br />
tieksme. Katra jauna Dieva pilnības un gudrības<br />
atklāsme jums dāvās laimes sajūtu. Esiet laimīgi,<br />
un esiet Dievam paklausīgi bērni.<br />
Debesu Tēvs visā ir iedibinājis savu varu un no<br />
tei cis savus likumus. Ikvienam cilvēkam ir jāpilda<br />
Dieva likumi. Nepaklausība cilvēkā dzemdē grēku,<br />
un grēks cilvēkā mazina gara dzīvības spēku, tas<br />
nozīmē – dzemdē nāvi. Garā jūs visi esat Dievam<br />
paklausīgi. Jūsos šeit nevar būt grēks vai nepaklausība,<br />
jo Tēvs jūs garā no sevis ir radījis. Tātad arī jūsu<br />
gars, kas dzimis no Dieva, ir bez grēka. Jūs tagad esat<br />
pašā Dievā. Tāpēc jūs mani spējat redzēt un dzirdēt,<br />
jo tie, kas ir manī, mani redz. Debesu Val stība ir<br />
manas mājas. Es mītu Tēvā un Tēvs – manī.<br />
Debesu Tēva noteiktajā laikā Es jūs vedīšu pasaulēs.<br />
Tad jūs būsiet ārpus Debesu Valstības. Cilvēkiem<br />
pasaulē būs jāvairo gara bagātības, un tikai manā spēkā<br />
jūs varē siet atgriezties Debesu Valstībā.<br />
92 93
Valstībā visa ir pietiekoši. Dienu sāciet ar lūgšanu,<br />
klausiet mani, tad Svētais Gars mīlestībā jūs vadīs un<br />
vairos jūsu gudrību.<br />
Septiņas dienas – tā ir nedēļa, un četras nedēļas<br />
veido mēnesi. Gadā ir divpadsmit mēneši. Katram<br />
mēnesim Es dodu vārdu atbilstoši jūsu cilts vārdam:<br />
pirmajam Jūdas, otrajam Rūbena, trešajam Gada, ceturtajam<br />
Ašera, piektajam Naftaļa, sestajam Mana ses,<br />
septītajam Simeona, astotajam Levija, devītajam Isašara,<br />
desmitajam Zebulona, vienpadsmitajam Jāzepa un divpadsmitajam<br />
Benjamīna vārdu.<br />
Septītā nedēļas diena ir Dieva atpūtas diena. Tātad<br />
arī jums jāpagodina Dievs ar lūgšanām, pateicību,<br />
mieru un prieku. Septītajā dienā jūs varēsiet atpūsties<br />
pēc sava prāta un ieskatiem. Debesu Tēvs ir radījis<br />
daudzas un dažādas atpūtas vietas, dāvājis dažādas<br />
spēles un pārsteidzošas iespējas. Svētdienas būs tās<br />
dienas, kad jūs no sirds varēsiet pateikties Dievam,<br />
priecāties, atpūsties un viens otru satikt.<br />
Jūs zināt savu vārdu – dariet to zināmu saviem<br />
tuvākajiem, iepazīstieties un sauciet viņus vārdā. Mīliet<br />
viens otru un vairojiet savu draudzību. Pakāpeniski<br />
astoņpadsmit Gaismas gadu garumā jūs viens otru<br />
iepazīsiet, atcerēsieties un mīlēsiet.<br />
Gara prāts spēj iegaumēt visus notikumus, vārdus<br />
un likumus. Jūsu gara prāts ir vispilnīgākais visu dzīvo<br />
radību vidū. Tas daudzkārt pārspēs arī dvēseles prāta<br />
un pasaulīgās miesas prāta iespējas. Pasaulē, satiekot<br />
savus Valstībā iegūtos draugus, atpazīsiet tos un atjaunosiet<br />
ar viņiem draudzību. Tāpēc allaž turiet sirdis<br />
mīlestībā atvērtas uz Dievu un saviem tuvākajiem.<br />
Gara sirds ir pati pilnība, jo tajā mīt Dievs. Sirds<br />
dod gara miesai dzīvības spēku un gudrību. Vispirms<br />
nepieciešamo un patieso gudrību zinās jūsu sirds, un<br />
tad tā nonāks līdz jūsu prātam. Es vienmēr un visur<br />
jums došu visu nepieciešamo, jums tikai ir jāpie ņem.<br />
Lai jūsu sirdis mīlestībā ir atvērtas uz to Kungu un<br />
Dievu, untā mūžīgi!<br />
Tēvs mīlestībā jūs ir radījis un novēlējis mīlestībā<br />
dzīvot mūžīgi. Debesu Valstībā mīlestībai nav šķēršļu<br />
un traucēkļu. Tā ir visā. Baudiet to un tveriet, dāvā <br />
jiet savu mīlestību tuvākajiem un esiet laimīgi!<br />
Materiālajās pasaulēs vispirms grēka darbi mīlestībai<br />
būs par traucēkli. Mīlestība cilvēku visā dzīvu<br />
dara. Mīlestībā cilvēka gars uzzied un dzied. Mīles tībā<br />
visas cilvēka šūnas ir atvērtas un spēj saņemt Dieva<br />
dzīvības gaismu. Mīlestībā cilvēks ir visā dzīvs. Mīlestības<br />
spēkā arī pasaulē gars, dvēsele un miesa tiek<br />
vienoti vienā veselā un ir saistīti ar Dzīvības avotu.<br />
Mīlestībā cilvēka šūnas ir atvērtas kā skaistie lotosa<br />
ziedi. Tad cilvēks visā tiek vienots ar Svēto Garu un<br />
top pilnīgāks.<br />
Arī tagad mūs vieno mīlestība. Jūsu gara sirdis ir<br />
vienotas ar mīlestības gaismas pavedienu, ar mūžīgās<br />
94 95
Dzīvības avotu, kas ir manā sirdī. Lai spožāk iemirdzas<br />
jūsu sirdis! Es dāvāju jums savu mīlestību un<br />
Svētā Gara spēku, lai jūsu ausis kļūst dzirdīgākas, acis –<br />
redzīgākas un sirdis – atvērtākas.<br />
Pēc mirkļa jūs uzrunās Debesu Tēvs – visa Radītājs.<br />
Tēvs visā iedibina kārtību un nosaka likumus. Viņa<br />
Vārds visā ir dzīvs un negrozāms likums. Pie ņemiet<br />
sirdīs Tēva vārdus kā vispilnīgāko Patiesību. Dieva<br />
Vārds visā rada, veido un iedibina kārtību.<br />
Lai Dieva Vārds jūsos ir mūžīgi dzīvs! Pieņemiet<br />
savās sirdīs Debesu Tēva teikto kā mūžīgo likumu!<br />
Gods Dievam augstībā!”<br />
Piepeši tā Kunga un Dieva gaismas spožums pie<br />
auga. Virs Ciānas kalna iedegās uguns saule, kas vidū<br />
kvēloja visspilgtākajā spožumā. No uguns izšāvās<br />
zibeņi, kas aiztraucās pa visu Valstību kā mirdzoši<br />
stari. Gaismas spožums aptvēra debess jumu, un visā<br />
ienāca Dieva godības Gaisma. Ciānas kalns dega spilgtā<br />
Tēva Gaismas ugunī.<br />
Tad iedziedājās lielā bazūne, skaņas pie ņēmās<br />
spēkā, līdz visa Valstība sāka viegli vibrēt. Varenās<br />
skaņas nāca no pašiem debesu augstumiem. Cilvēki<br />
juta Debesu Tēva – visa Radītāja tuvumu. Gaismas<br />
spožumā viegli žilba acis.<br />
Cilvēki pazina sava Tēva Gaismu, jo no tās visi<br />
bija iznākuši un tā bija arī viņu sirdīs.<br />
Visa tauta cieņā un mīlestībā Debesu Tēva godības<br />
priekšā nometās ceļos un klausījās. Atskanēja pērko <br />
nam līdzīga balss. Debesu Tēvs sacīja šādus vārdus:<br />
“Es esmu Debesu Tēvs – visa Radītājs un jūs uzrunāju<br />
caur manu vienpiedzimušo Dēlu – Kungu un<br />
Dievu. Es un Dēls esam viens Dievs. Kad jūs redzat<br />
Dēlu, jūs redzat Tēvu. Es nākšu pie jums un atklāšos<br />
Dēlā. Caur Dēlu Es visā iedibinu savu kārtību un<br />
nosaku visus likumus. Es tagad runāju no saviem pilnības<br />
dziļumiem. Visu savu gudrību un Atziņu esmu<br />
sējis Dēlā un ik mirkli to vairoju.<br />
Šajā mirklī arī jūsos Es sēju savu gudrību, likumus<br />
un noslēgšu ar jums Derību! Es esmu visaugstākais<br />
Dievs Tēvs – visa Radītājs. Es esmu neizmērojama un<br />
neaptverama pilnība.<br />
Mani jūs varat iepazīt tikai caur Dēlu. Es mītu<br />
nepieejamā Gaismā, absolūtā pilnībā un harmonijā.<br />
Dieva izzināšanas ceļš ir mūžīgs. No manis Dēlā plūst<br />
mīlestības un mūžīgās dzīvības dzīvā straume.<br />
Nākot pie Dēla, jūs nākat pie manis, lūdzot Dēlam,<br />
jūs lūdzat man un no manis caur Dēlu arī saņemat.<br />
Paļaujoties uz Dēlu, jūs paļaujaties uz Tēvu. Es esmu<br />
Dēlā, un Dēls ir manī. Mēs esam viens vesels, un tā<br />
mūžīgi.<br />
Tas Kungs un Dievs ir Tēvs un Dēls, viens Dievs,<br />
kas visu pārvalda ar Svēto Garu.<br />
Es esmu radījis Debesu Valstību un pasauļu visumu<br />
un ik mirkli turpinu savu radīšanas darbu. Es visu<br />
96 97
adu ar savu gudro ziņu un izveidoju pēc sava nodoma.<br />
Pēc manas Atziņas un gudrības radītais darbojas<br />
pilnīgā līdzsvarā un harmonijā. Mana Atziņa darbojas<br />
visam pa priekšu un sagatavo radītā darbības ceļu.<br />
Viss radītais ir mana dzīvā organisma sastāvdaļa,<br />
un caur manu Dēlu pie visa plūst dzīvības gaisma. Es<br />
esmu visā mūžīgi dzīvs, un Dēls manī paliks mūžīgi<br />
dzīvs.<br />
Visā radītajā ir dzīva kustība. Katrai radībai, arī<br />
Valstības zemei un visam, kas uz tās, ir savs ritms. Un<br />
tas ir dažāds.<br />
Arī Svētais Ciānas kalns, tā dārgakmens ir dzīvs,<br />
jo Es esmu tajā. Kalna ritms ir lēni plūstošs un mū <br />
žīgs. Svētajā kalnā atbalsojas Dēla mūžīgās Dzīvības<br />
avota ritms. Tas atskan arī jūsu sirdīs, kurās mīt Dievs.<br />
Dēls ir mans mūžīgais mantinieks visā un visam,<br />
kas radīts, un tā mūžīgi. Es Viņam esmu novēlējis<br />
visas valstības un pasaules, visus cilvēkus un dzīvās<br />
būtnes. Esmu novēlējis Viņam savu tautu. Viņš jūs<br />
mācīs un ganīs. Tas Kungs būs jūsu Aizstāvis un<br />
Pestītājs.<br />
Dēls uzvarēs visus, kas iestāsies pret Dieva gribu,<br />
un vienmēr mantos varu pār visu, ko esmu radījis.<br />
Dēls ir manī, un Es esmu Dēlā. Mēs esam viens Dievs<br />
itin visā ar Svēto Garu. Mūžīgā Dieva pilnībai nav<br />
gala. Dievam ir mūžīgs turpinājums Atziņā, gudrībā,<br />
Patiesībā, harmonijā, mīlestībā, žēlsirdībā un radīšanā.<br />
Es paveru jūsu sirdis Dieva Patiesības izzināšanai.<br />
Dēla gaismas sirds vārti vienmēr būs atvērti un vienoti ar<br />
jūsu sirdīm. Tveriet Dēla doto gudrību un izziniet Dieva<br />
Patiesību. Es iesēju jūsu sirdīs tieksmi izzināt Dievu caur<br />
to Kungu. Jums katram tiek dota iespēja izzināt manu<br />
pilnību vairāk un vairāk.<br />
Mūžīgais Kungs un Dievs ir jūsu patvērums visur<br />
un vienmēr. Pār jums ir izplestas Dieva gādīgās rokas.<br />
Esiet paklausīgi, un Svētais Gars ar jums būs mūžīgi.<br />
Mani bērni, jūs esat sava mūžības ceļa sākumā. Es<br />
jums došu visu nepieciešamo, lai jūs vairotu sevī gudrību<br />
un augtu garā. Novēlu jums pieņemt visu, ko Es<br />
caur Dēlu dodu. Mana mīlestība uz jums ir mūžīga!<br />
Kas piesauks tā Kunga un Dieva vārdu, tas taps<br />
vadīts, pasargāts un glābts! Es raugos un redzu jūs no<br />
septiņām pusēm ar tā Kunga un Dieva septiņām acīm.<br />
Es redzu jūs no jūsu sirds dziļumiem. Es pār zinu visu<br />
radīto un uzturu visā kārtību ar savu spēku un absolūto<br />
varu.<br />
Runājiet cits citam patiesību, esiet atklāti un neko<br />
sevī neslēpiet – nedz domas, nedz sakāmos vārdus, kas<br />
nāk no sirds dziļumiem.<br />
Klausiet savai sirdij. Es jūsu sirdīs runāšu un ielikšu<br />
vislabāko domu un vēlējumu.<br />
Jūsu stiprums ir tai Kungā un Dievā. Cik jūs<br />
būsiet ar Dievu, tik jūs būsiet stipri un sargāti. Cik<br />
jūs nošķirsieties no Dieva, tik jūs no sevis zaudēsiet.<br />
98 99
Tas Kungs un Dievs ir vienīgais Dievs, kas mīt jūsu<br />
sirdīs un dod dzīvības dvesmu.<br />
Es esmu iecerējis jūs izveidot par skaistiem un<br />
pilnīgiem cilvēkiem. Jums būs mani tā Kunga vārdā<br />
klausīt un izpildīt manu Derību, tad jūs garā augsiet<br />
un jūsos atklāsies vairāk dievišķu īpašību. Es jūs<br />
esmu radījis pēc savas līdzības un jūsos esmu iesējis<br />
savas pilnības graudus. Vairojiet tos, jo pienāks diena,<br />
kad tas Kungs ievāks ražu no Tēva sētā lauka. Tiesas<br />
dienā mērīs ar mēriem un izvērtēs, cik gara augļu<br />
katrs ir sakrājis.<br />
Mūžības ceļš ir garīgās izaugsmes ceļš, kas ved uz<br />
Dieva pilnību. Jūsu gara sirdīs krāsies gara bagātības,<br />
kas stiprinās gara miesu. Tā augs lielumā un pilnībā.<br />
Dzīves ceļš Debesu Valstībā ilgs astoņpadsmit Gais <br />
mas gadus. Tas ir pietiekoši liels laiks. Jūs vairosiet<br />
gudrību un izzināsiet savas iespējas. Ārpus Debesu<br />
Valstības Es radīšu pasaules visumu ar Debesu un<br />
materiālajām pasaulēm. Katrai būs sava nozīme un<br />
savs veidojums. Debesu un materiālo pasauļu skaits<br />
būs liels. Es radīšu sev palīgus un nosaukšu viņus par<br />
eņģeļiem, vecajiem un dzīvām būtnēm. Tie visi būs<br />
man uzticīgi palīgi. Es visu pārvaldīšu tā Kunga un<br />
Dieva spēkā un būšu neuzvarams.<br />
Pēc astoņpadsmit Gaismas gadiem jūs būsiet<br />
sasnieguši pilngadību. Jūs būsiet sakrājuši gudrību un<br />
zināsiet visu par manu Derību. Es sūtīšu jūs dzīvot uz<br />
Debesu un materiālajām pasaulēm. Jums būs jāpilda<br />
mana Derība un jāsakrāj gara augļi.<br />
Dēls pasaulēs nāks jums līdz un būs par ceļa<br />
rādī tāja gaismu, glābēju un Pestītāju. Viņa Valstība<br />
ies plašumā. Tiks sakauta ikviena vara, kas būs nepaklausīga<br />
un pacels roku pret Dievu.<br />
Paklausība un ticība Dievam būs stiprums visur<br />
un visā. Kas to Kungu klausīs, tam tiks dots. Jums<br />
cītīgi jāmācās tā Kunga dotā gudrība, lai pasaulēs<br />
esot, jūs būtu garā stipri, lai ticība un gars jūsos neizsīktu.<br />
Neticīgajam pasaulēs būs grūti.<br />
Pasaulēs jūsu gars tiks ietērpts dvēselē, un to sauks<br />
par debesu ķermeni. Tajā dzīvosiet Debesu pasaulēs.<br />
Materiālajās pasaulēs debesu ķermenis tā Kunga<br />
spēkā iemiesosies pasaulīgajā ķermenī, kas dzims no<br />
mātes un tēva miesām. Materiālajā pasaulē jūsu gars<br />
tiks dalīts vīrišķajā un sievišķajā daļā. No vīrišķā dzimuma<br />
sievišķajam dzimumam dzims pēcnācēji –<br />
bērni. Tā materiālajās pasaulēs vairosies cilvēku dzimums.<br />
Vīrišķo dzimumu sauks par vīrieti un sie višķo –<br />
par sievieti.<br />
Cilvēks debesu ķermenī un pasaulīgajā ķermenī<br />
taps radīts pēc Dieva tēla un līdzības.<br />
Pasaulē cilvēku miesai būs tieksme uz grēku un<br />
ļaunumu. Miesas tieksme būs pret garu. Cilvēka garam<br />
piemīt tādas skaistas īpašības kā mīlestība, prieks,<br />
miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība,<br />
100 101
lēnprātība un atturība. Gara miesa iestāsies pret pasaulīgo<br />
miesu. Ar sava gara spēku jums būs jāsa valda<br />
miesas tieksme. Ticībā uz to Kungu un Dievu jūs<br />
saņemsiet Svētā Gara atbalstu un tiksiet pasargāti no<br />
ļaunuma.<br />
Debesu Valstībā grēka un ļaunuma iedīgļi nepastāv.<br />
Arī jūsu gara miesā tie nekad nevar pastāvēt.<br />
Gara stiprums un ticība uz to Kungu spēs paglābt<br />
ikvienu no ļaunuma un pazušanas.<br />
Kad jūsu gara lielums būs vairots desmitkārt, tad<br />
jūs būsiet spējīgi izpildīt manus visaugstākos baušļus –<br />
mīlēt Dievu un mīlēt savus tuvākos. Tad jūs būsiet<br />
spējīgi pasaulē atpazīt savu Kungu un Dievu, Viņam<br />
ticēt un mīlēt vairāk par saviem tuvākajiem. Tikai<br />
Dieva Dēls jūs spēs atbrīvot no bauslības, atpirkt<br />
no pasaules, Pastarajā dienā augšāmcelt un atgriezt<br />
Debesu Valstībā.<br />
Visa valdība guļ uz mana Dēla. Viņš ir jūsu brīnišķais<br />
padoma devējs un miera lielskungs. Viņš ir<br />
tas Kungs un Dievs mūžīgi mūžos. Kad runās Dēls,<br />
tad caur Viņu runāšu Es. Kad jūs redzēsiet Dēlu, jūs<br />
redzēsiet mani, jo Es esmu Viņā.<br />
Dēls būs ar jums ik mirkli Debesu Valstībā un arī<br />
pasaules visumā līdz tā galam. Es radīšu planētu, ko<br />
sauks par Zemi. Uz tās nonāks dzīvot ikviens cilvēks,<br />
ko esmu radījis. Tā būs materiālā pasaule ar visu tās<br />
skaistumu un dzīves smagumu. Dzīves apstākļi uz tās<br />
būs sevišķi smagi. Miesa tieksies uz grēku, un tikai<br />
cilvēka gars spēs apturēt tās vēlmes. Dzīvojot miesā,<br />
cilvēka gara izaugsmei būs dotas vislabākās iespējas.<br />
Ja miesu vadīs gars, ja cilvēks negrēkos un pildīs<br />
manas Derības prasības, tad viņa gars strauji augs<br />
lielumā.<br />
Noteiktā laikā pasaulīgajā miesā piedzims mans<br />
vienpiedzimušais Dēls. Viņš dzims no mātes miesām<br />
Svētā Gara spēkā. Viņu sauks par Jēzu Kristu. Kas<br />
Viņam ticēs, tas taps glābts. Viņš atpirks no bauslī <br />
bas, no grēka, no nāves, no pasaules tos, kas Viņu<br />
atzīs kā Dieva Dēlu. Laimīgs būs tas, kurš savu Kungu<br />
un Dievu būs atpazinis ar savu sirdi, ticībā un mīlestībā.<br />
Tad Dēls atkal nāks pie cilvēkiem, lai pasauli<br />
tiesātu un tās varenos uzvarētu, lai visā iedibinātu<br />
Visuvarenā kārtību. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr<br />
nenodibinās taisnību virs Zemes. Viņš nemanāmi<br />
padarīs Dieva darbu līdz galam.<br />
Uz mana Dēla vienmēr būs mans Gars, un Es<br />
būšu Viņā. Es būšu ikvienā Viņa šūniņā. Viņa roka<br />
celsies manā spēkā un gudrība nāks no maniem dziļumiem.<br />
Mana Atziņa Dēlam sagatavos ceļu. Visus nepaklausīgos<br />
valdniekus, ķēniņus un varenos Es nolikšu<br />
Viņa priekšā par pameslu. Dēls iedibinās taisnību<br />
visu dzīvo radību vidū.<br />
Tāpēc lai vienmēr ir ticība un paļāvība uz manu<br />
Dēlu. Es esmu Viņu iecēlis par Kungu un Dievu<br />
102 103
visām tautām uz mūžīgiem laikiem. Tēvs un Dēls –<br />
mēs esam viens vesels.<br />
Turiet savas sirdis uz to Kungu atvērtas! Dziediet<br />
tam Kungam slavas dziesmu, jo Viņš ir mūžīgais<br />
vadonis! Godiniet Viņu un celiet Viņa slavu ik dienu,<br />
un tā mūžīgi!<br />
No Dēla sirds uz jūsu sirdīm plūst dzīvības gaisma.<br />
Jūsu Dzīvības avots ir tas Kungs un Dievs. Priecā <br />
jieties un gavilējiet, jo Dievs tas Kungs ar jums būs<br />
mūžīgi!<br />
Es mīlu tos, kas mīl manu Dēlu. Es uzklausu tos,<br />
kas klausa Dēlu. Es sargāju tos, kas uz Dēlu paļaujas.<br />
Es paaugstinu tos, kas uz to Kungu un Dievu dzīvo<br />
pazemībā. Bagātība un gods ir manās rokās.<br />
Es ienīstu augstprātību un iedomību, nelāgos<br />
darbus un netaisnās runas. Es ienīstu ikvienu ļaunu<br />
darbu. Ikviens ļaunais kritīs no mana Dēla rokas un<br />
Vārda.<br />
Gars ir radīts no manis, un tam piemīt tikai dievišķas<br />
īpašības. Tās ir visskaistākās, tāpēc centieties<br />
tās vairot. Jums jātop garā stipriem, lai, nonākot<br />
pasaulē, jūs spētu pretoties miesas iegribām. Pasaulīgajai<br />
miesai patiks grēkot un darīt nelāgos darbus.<br />
Gars tieksies pie tā Kunga, bet miesa gribēs savu.<br />
Turieties ik mirkli pie tā Kunga un paļaujieties uz<br />
Viņu. Tas Kungs jūs izvedīs pa taisnīgo ceļu. No Viņa<br />
jūs saņemsiet gudrību un Svētā Gara spēku. Viņa<br />
Atziņa jums dos vienīgi pareizo padomu. Lūdziet to<br />
Kungu un slavējiet. Tam Kungam patīk iemājot cil <br />
vēkā ar Svēto Garu dienas sākumā, līdz ar pirmo apziņu.<br />
Dievs tas Kungs ir Debesu Ķēniņš. Viņā ir Dieva<br />
Dzīvības avots. Viņš ir sākuma turpinājums, kas nāk<br />
no manis. Viņš ir vissvētākais, mīlestības un žēlastī bas,<br />
laipnības un varenības Kungs.<br />
Es esmu visā, kur ir Dēls, un visā darbojos caur<br />
Dēlu. Viņš ir mūžīgais Kungs visiem, kas ir un būs,<br />
un tā mūžīgi. Dēlam ir piešķirta vara, godība un<br />
valdīšana. Viņa vara ir mūžīga. Viņa Valstību neviens<br />
nevar iznīcināt.<br />
Redzat, debesis ir gaismas pilnas. Tā ir mana<br />
Gaisma, kas caur Dēlu nāk pār visu Debesu Valstību.<br />
Debesis ir Dieva goda tronis. Tās ir atspulgs no<br />
maniem augstumiem. Un gaisma, kas spoži spīd virs<br />
Ciānas kalna kā saule, tā ir Dieva Gaisma, kas staro<br />
no Svētās pilsētas Ciānas.<br />
Tēva vārds ir Dāvids, un Dēla vārds ir Dāvids, kas,<br />
pasaulē nonācis, tiks saukts par Pestītāju Jēzu Kristu.<br />
Jūs redzat Dāvida saules gaismu. No ticīgajiem un<br />
paklausīgajiem Es veidošu Dāvida cilti.<br />
Jūs esat Dieva tauta ar divpadsmit ciltīm. Jums<br />
visiem ir viena valoda. Jūs esat radīti pēc mana tēla<br />
un līdzības. Jūsu gars ir pilnīgs. Tajā Es esmu ielicis<br />
daļiņu no manas mūžības. Pakāpeniski ikvienā var<br />
atklāties vēl skaistākas un pilnīgākas iespējas. Cilvēka<br />
104 105
garā Es esmu apvienojis vīrišķās un sievišķās īpa šī bas,<br />
lai pasaulēs gars vienlaicīgi varētu augt un veido ties<br />
gan vīrietī, gan sievietē. Jūs savu otru pusi meklē siet,<br />
atradīsiet un mīlēsiet. Tādu Es nosaku gara izaugsmes<br />
ceļu pasaulēs.<br />
Es nosaku algu pēc taisnības. Par katru labu darbu –<br />
klāt mēriņš gara izaugsmei, un par katru nepaklau sību<br />
viens mēriņš no gara tiks atskaitīts. Kas ievāks gara<br />
graudus, tie būs garā bagāti un slavēs to Kungu. Un, kas<br />
lasīs ogas vīnam no tā Kunga īstā vīnakoka, tie to arī<br />
dzers Dieva Svētnīcas pagalmos.<br />
Kas turēsies pie tā Kunga un klausīs, tas ik dienu<br />
vai ros sava gara bagātību. Pasaulē ticības un paļāvī bas<br />
pilnus cilvēkus tas Kungs mīlēs un mācīs, vadīs un visos<br />
dzīves ceļos stiprinās. Vienīgi tas Kungs spēs atpirkt jūs<br />
no pasaules un augšāmcelt Debesu Valstībā. Bet pār tiem,<br />
kas to Kungu un Dievu savās sirdīs nebūs pieņēmuši,<br />
pār tiem būs taisnīga tiesa. Dievam paklausīgie un ticīgie<br />
pastāvēs mūžīgi.<br />
Kas ticēs manam Dēlam, tiks pestīti un saukti par<br />
Dieva bērniem. Tie piederēs Dāvida ciltij. No Dieva<br />
bērnu vidus Es izraudzīšu virspriesterus un apustuļus<br />
tautām. Ar Dieva bērniem Es slēgšu mūžīgu Derību,<br />
un viņu vārdi tiks ierakstīti mūžīgās Dzīvības<br />
grāmatā.<br />
Kad atgriezīsieties mājās ar uzvaru, Es dzemdi<br />
nāšu jūsu jaunākos brāļus. Jums būs, par ko rūpēties.<br />
Viņi būs sava dzīves ceļa sākumā, tāpat kā jūs tagad.<br />
Un cilvēku dzimums vairosies un ies plašumā. Visam<br />
ir paredzēta mūžīga attīstība uz pilnību. Klausiet savu<br />
Kungu un vairojiet sevī gara bagātības. Tās jums pavērs<br />
ceļu uz manu pilnību.<br />
Ar Atziņu Es veidoju, ar Vārdu Es radu. Mans Vārds<br />
darbojas visā, kas ir. Ar savu Vārdu arī šobrīd Es jūsos<br />
darbojos un radu. Es jūs veidoju pilnīgākus un iedibinu<br />
jūsos savu likumu. Manas domas ir augstā kas par<br />
jūsējām. Manas domas ir pilnīgas. Jūs esat un vienmēr<br />
būsiet ceļā uz manu pilnību. Radītāja gud rība nav<br />
aptverama.<br />
Ik dienas Es jums došu vislabāko domu. Tveriet<br />
to, un jūsos vairosies gudrības <strong>graudi</strong>. Manas domas<br />
pie jums nāk ar Atziņu un mana gudrība – ar maniem<br />
vārdiem. Es darbojos jūsos caur Dēlu ar Svēto<br />
Garu. Katram Es došu papilnam savu gudrību. Tveriet<br />
to, lai dabūtu skaidru prātu. Ar gudrību un skaidru<br />
prātu būsiet svētlaimīgi un jūsu labās dienas vairosies.<br />
Gudrības sākums ir tā Kunga bijāšana. Klausiet savai<br />
sirdij un kļūstiet dziļi savā atziņā.<br />
Es esmu visaugstākais Dievs Tēvs – visa Radītājs un<br />
nodibinu savu Derību ar jums, ka jūs klausāt manu Dēlu<br />
un izpildāt manus likumus. Savu Derību Es ceļu starp sevi<br />
un jums uz mūžīgiem laikiem, un tas būs visaugstākais<br />
likums. Mana Derība būs spēkā Debesu Valstībā un visā<br />
izplatījumā.<br />
106 107
Šie ir manas Derības vārdi:<br />
Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs citus<br />
dievus meklēt un turēt manā priekšā.<br />
Es esmu taisnīgs Dievs. Visa Dieva godība<br />
un vara ir tai Kungā un Dievā.<br />
Es parādu žēlsirdību visiem, kas mani mīl<br />
un manus likumus tur svētus.<br />
Jums nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi<br />
valkāt un pieminēt.<br />
Es esmu trīsvienīgs Dievs – Tēvā, Dēlā un<br />
Svētajā Garā. Es visā esmu ar Svēto Garu. Savam<br />
vienpiedzimu šajam Dēlam Es esmu devis visu<br />
vadību un varu. Es esmu Dēlā un Dēls – manī. Mēs<br />
esam viens vesels. Tas Kungs un Dievs ir jūsu ceļa<br />
rādītājs un glābējs.<br />
Jums būs godāt Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, lūgt un<br />
teikt pateicības vārdus. Turiet uz Dievu, savu Kungu,<br />
sirdis atvērtas un esiet patiesi.<br />
Jums jāievēro septītā diena – sabata diena. Tā lai ir<br />
brīvdiena, un turiet to svētu. Es atpūšos no visiem<br />
darbiem un arī jums to vēlu.<br />
Mīliet viens otru un nedariet savam tuvākam pāri.<br />
Jums būs savu Kungu un Dievu mīlēt no visas savas<br />
sirds un ar visu spēku. Esiet uz savu Dievu paļāvības<br />
pilni un dziediet tam Kungam slavas dziesmu.<br />
Lūdziet, lai tas Kungs jūs vada pēc savas taisnības un<br />
gudrības, lai tas Kungs jūs svētī katrai jaunai dienai<br />
un ir žēlsirdīgs. Ik dienu sāciet ar lūgšanu, tas Kungs jūs<br />
uzklausīs.<br />
Kalpojiet tam Kungam ar bijāšanu. Svētīgs ikviens, kas<br />
turēsies pie manas bauslības. Tas Kungs<br />
atspirdzinās paklausīgo sirdis un vedīs viņus<br />
pa taisnības ceļiem.<br />
Tas Kungs ir stiprums un sargs savai tautai.<br />
Tas Kungs ir visaugstākais vienīgais Dievs,<br />
bijājam s un varens valdnieks pār visu, kas ir radīts.<br />
Novēliet savu ceļu tam Kungam un ceriet uz Viņu.<br />
Dziediet tam Kungam slavas dziesmu:<br />
Tas Kungs ir visaugstākais Dievs,<br />
vienīgais un mūžīgais Tēvs.<br />
Man prieks ir dzīvot pēc Tava prāta,<br />
mans Kungs un Dievs.<br />
Un Tavi likumi lai mūžīgi ir rakstīti manā sirdī.<br />
Nepārtrauc, Kungs, savu žēlastību pār mani.<br />
Taviem likumiem un padomiem nav nekā līdzīga,<br />
Tava gudrība nav izsmeļama, tai ir mūžīgs<br />
turpinājums.<br />
Diženas ir Tavas svētības pilnās domas<br />
un lieli Tavi darbi, Kungs un Dievs.<br />
Es lieku visu cerību uz Tevi un paļaujos,<br />
liec spīdēt savai gaismai pār savu bērnu.<br />
Tas Kungs ir mana mūžīgā gaisma<br />
un brīnišķais greznums.<br />
Es paļaujos uz Tevi, Kungs un Dievs!<br />
108 109
Es esmu jums devis dzīvības ūdens upi, kas iztek<br />
no tā Kunga un Dieva, un dzīvības koku, kas nes augļus<br />
divpadsmit reizes gadā, katru mēnesi savu augli, un tā<br />
lapas dod dziedināšanu.<br />
Tas ir vissvētākais dzīvības ūdens un vissvētākais<br />
auglis. Dzeriet šo dzīvības ūdeni un ēdiet dzīvības koka<br />
augli reizi mēnesī, un jūs būsiet garā stipri.<br />
Katra gada pirmajā sestdienā Es savākšu savu<br />
tautu vienuviet svētām un nopietnām pārdomām. Es<br />
jūs uzrunāšu un teikšu savu sakāmo.<br />
Un katra gada pirmā svētdiena lai ir lielākie svētki.<br />
Es atdarīšu debesis un Gaismā Dēlā nākšu pie jums.<br />
Es atdarīšu vissvētākos pazemes avotus, lai jūs tajos<br />
veldzētos. Es likšu uzziedēt viskrāšņākajiem ziediem,<br />
lai tie jūs priecē. Es atdarīšu jūsu sirdis mīlestībai<br />
un laimei.<br />
Vienmēr ziniet – Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs<br />
un savā Dēlā Es atklājos jūsu priekšā. Augsti godājiet<br />
savu Dievu to Kungu. Dēla spēks ir mans spēks. Tēva<br />
vara ir dota Dēlam, un tā mūžīgi.<br />
Ievērojiet rūpīgi tā Kunga, sava Dieva, Derību<br />
līdz ar baušļiem un likumiem, ko pildīt Es uzlieku<br />
par pienākumu.<br />
Es savu Dēlu esmu cēlis par ķēniņu Ciānā, savā<br />
Svētajā pilsētā, un Viņam esmu devis tautas par īpašumu<br />
un pasaules par mantību. Viņam esmu novēlējis<br />
valdīt ar taisnību un stingrību. Tā Kunga balss<br />
ir pilna varenības un godības. Klausiet Dieva Vār dam –<br />
un būsiet laimīgi!.<br />
Tas Kungs un Dievs jūs vadīs un mācīs astoņpadsmit<br />
Gaismas gadus. Jūs dzīvosiet Dieva mīlestības<br />
gaismā. Jums visiem tiek dota darbības brīva izvēle.<br />
Cik būsiet paklausīgi un uzcītīgi, tik arī garā augsiet<br />
un uzņemsiet gudrību.<br />
Debesu Valstībā var dzīvot tikai paklausīgie un<br />
taisnie. Grēciniekiem šeit vieta nav paredzēta. Tāpēc<br />
atgriezties mājās varēs vienīgi taisnie, tie, kas būs<br />
atpirkti no grēka un pasaules.<br />
Kā samaksu par paklausību un uzticību Dievam<br />
jūs iemantosiet mūžīgo dzīvošanu Debesu Valstībā. Es<br />
saviem bērniem būšu sagatavojis vietu savā namā un<br />
došu tiem mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts. Es radīšu<br />
jums Svēto pilsētu Jeruzālemi. Pilsētas mūra pamati būs<br />
rotāti ar viskrāšņākajiem dārgakmeņiem, vārti būs no<br />
pērlēm, un pilsētas ielas – no tīra zelta kā caurspīdīga<br />
kristāla.<br />
Pilsētas spožums būs tā Kunga un Dieva godības<br />
spožums. Un Dievs pats dzīvos cilvēku vidū, un tautas<br />
staigās Dieva gaismā. Tur dzīvos tie, kas būs ierakstīti<br />
tā Kunga Dzīvības grāmatā. Kungs Dievs pār<br />
viņiem izlies savu gaismu un viņi valdīs mūžu mūžos.<br />
Svētajā pilsētā dzīvos ikviens, kas savu gara<br />
lielumu būs vairojis desmitkārt. Pirms augšāmcelšanas<br />
ikvienā Dieva bērnā Es sēšu <strong>Zelta</strong> graudu no savas sirds<br />
110 111
krātuves. Ar manas mūžīgās dzīvības spēku tas ticīgajā<br />
vairos garu divkārt. Tā būs mana alga par uzticību<br />
un paklausību. <strong>Zelta</strong> graudu saņems ikviens, kas<br />
būs pelnījis.<br />
Savam Dēlam esmu atdevis visu varu spriest taisnīgu<br />
tiesu pār ikvienu. Viņš izvērtēs katru, tad pārbaudīs.<br />
Tas Kungs no visām debess pusēm savāks savus<br />
izredzētos un Lielajā dienā augšāmcels. Pārē jiem nāks<br />
tiesa. Svētīgs būs ikviens, kam būs daļa pie pirmās augšāmcelšanas.<br />
Kas piesauks tā Kunga vārdu, tas dzīvos!<br />
Es, Debesu Tēvs – visa Radītājs, ko esmu solījis,<br />
visu laikā izpildīšu. Turpmāk daudziniet manus likumus<br />
un ņemiet manu Derību savās sirdīs. Es bieži<br />
pieminēšu savu Derību, kādu Es savā un jūsu starpā<br />
esmu noslēdzis. Derība visiem ir kā negrozāms un<br />
piepildāms likums.”<br />
No debesīm atplūda varenās bazūnes skaņa.<br />
Gais mas spožums visā pierima. Tautas priekšā caur<br />
Gaismu un zibeņiem pērkonīgā balsī bija runājis visa<br />
Radītājs – Debesu Tēvs. Cilvēki redzēja Dieva godību<br />
un vare nību. Viņos vēl skanēja Debesu Tēva vārdi,<br />
kas uz mū žīgiem laikiem tika ierakstīti ikviena sirdī<br />
kā nemainīgs likums. Dieva Svētā kalna ielejā Debesu<br />
Tēvs bija nostiprinājis savu Derību cilvēku vidū uz<br />
mūžīgiem laikiem.<br />
Ieleja pielija ar zeltainu gaismu. Cilvēki atkal<br />
ieraudzīja savu Kungu un Dievu. Viņa vaigs bija kā<br />
visspožākā saule un mati – kā sniegbalta vilna. Viņa<br />
tērps bija no tīra zelta ar jostu ap krūtīm, un uz galvas<br />
spīdēja zeltīts kronis ar septiņiem dārgakme ņiem. To<br />
mirdzums bija līdzīgs dimanta mirdzumam, un to<br />
gaisma bija Debesu Tēva Gaismas atspulgs. Septiņus<br />
dārgakmeņus kroņa vidū vienoja visspožākais dimants<br />
smalki slīpētām šķautnēm. Kronis liecināja par Dieva<br />
varenību un spēku.<br />
Tā Kunga acis dega kā uguns liesmas. Un Viņa<br />
vaigs staroja kā saule. Tas Kungs teica:<br />
“Es esmu tas Kungs un Dievs mūžīgi mūžos.<br />
Lai Debesu Tēva Derība jūsos darbojas kā likums.<br />
Lai Dieva Vārds jūsos ir mūžīgi dzīvs! Gods Dievam<br />
augstībā!<br />
Tagad celieties un nāciet pie dzīvības ūdens upes<br />
un dzeriet. Remdējiet savas slāpes un vairojiet sevī<br />
dzīvību. Pēc tam ejiet pie dzīvības koka un raujiet<br />
katrs vienu augli. Ēdiet to bez steigas un krājiet sevī<br />
spēku. Tas izkusīs jūsu miesā un dos dzīvības spēku.<br />
Un raujiet pa lapai no šī koka un glabājiet pie sevis.<br />
Tās jūs dziedinās un noņems sāpes.<br />
Pēc tam atpūtieties ielejā. Rītdien būs svētā diena,<br />
atpūtas diena. Es dāvāšu jums rītdienu skaistu, prieka<br />
un pārsteigumu pilnu. Staigājiet Dieva svētībā.”<br />
Tas Kungs un Dievs aizgāja padebešos, līdzi paņemdams<br />
savu zeltaino spožumu. Debesis pierima un<br />
iekrāsojās savā ierastajā gaismā.<br />
112 113
Dieva tauta priekā apkampās, un ļaudis sveica<br />
viens otru. Viņos bija ienākusi Dieva apgaismība, un<br />
cilvēku sirdīs bija ierakstīta Derība uz mūžīgiem laikiem.<br />
Cilvēki zināja par Debesu Tēva nodomu viņos<br />
un visā radītajā.<br />
Cilvēki viens pēc otra tuvojās Dieva upei un dzēra<br />
dzīvības ūdeni. Tas notika bez steigas, ar vislielāko<br />
svētību. Ūdens bija Dieva gaismas un maiguma pilns.<br />
Dzīvības ūdens izstaroja Dieva svētību un mīlestību.<br />
Cilvēkiem gribējās vēl un vēl smelt šo Dieva ūdeni.<br />
Ikviens veldzēja slāpes, un gara miesa pildījās ar Svēto<br />
Garu. Cilvēki pateicās Dievam.<br />
Dzīvības ūdens upe iztecēja no paša Dieva, un tās<br />
ūdens spēja veldzēt un vairot dzīvību ikvienam cilvēkam.<br />
Šo ūdeni dzēra visa tauta, un upes ūdens neizsīka.<br />
Tas nāca no mūžības, un cilvēka miesā savienojās<br />
ar gara sirdī mītošo Dieva Tēva doto kristālu.<br />
Mūžība savienojās ar mūžīgo dzīvību, kas iesēta cilvēku<br />
sirdīs. Dievs izlēja savu pilnību dzīvības ūdens<br />
upes ūdeņos, lai to vairotu ikviena cilvēka sirdī.<br />
Tie, kas bija ūdeni padzēruši, devās pie dzīvības<br />
koka. Tas bija liels jo liels augļu koks ar iegarenām un<br />
spīdīgām, zaļām lapām. Tās bija viegli caurredzamas<br />
un spēja mainīt savu nokrāsu, pieskaņojoties augļu<br />
tonim.<br />
Dzīvības koka augļi bija lieli, viegli, mīksti un<br />
sulīgi. Tie apkopoja visu labāko augļu garšu un smaržu.<br />
Un pārspēja visus pēc sulīgā un bagātā satura. Koka<br />
zari bija pilni ar dzīvības augļiem – no koši dzelteniem,<br />
maigi zaļiem līdz sārtiem.<br />
Cilvēki nāca pie koka un rāva katrs vienu augli.<br />
Dzīvības koks nolieca savus zarus cilvēku priekšā,<br />
tā katrs bez piepūles varēja noraut savu augli. Augļu<br />
pietika visiem un vēl palika pāri.<br />
Koka stumbrs un zari bija no dzīva zelta. Un varenās<br />
saknes pletās plašumā un aptvēra upi un ieleju.<br />
Dzīvības koks ar savām saknēm arī dzēra dzīvības<br />
ūdeni.<br />
Cilvēki norautos dzīvības koka augļus noskūpstīja,<br />
klusībā pateicās Dievam un ēda – lēni, ar baudu<br />
un bez steigas. Augļi bija neparasti sulīgi. Nokostais<br />
kumoss mutē izkusa, tas savienojās ar visu gara<br />
miesu. Tas bija dzīvības eliksīrs. Cilvēkā ienāca Dieva<br />
dāvātais spēks un možums. Cilvēks sajuta augļa<br />
bagātīgo saturu. Salds un reizē arī viegli rūgtens, tas<br />
bija kā visas dzīvības auglis. Ikviens cilvēks, kas tika<br />
baudījis augli un dzēris ūdeni, laimē un priekā staroja.<br />
Viņā bija viss, lai dzīvotu. Dievs savā mīlestībā un<br />
gādībā iepriecināja savus bērnus.<br />
Visas tautas izvietojās pa ciltīm plašajā ielejā.<br />
Cil vēki viens otru mīlestībā uzrunāja un veltīja cits<br />
citam daudzus skaistus vārdus. Ciānas ieleja pielija<br />
ar Dieva svētību. Debesis iekrāsojās zeltītas. Tuvojās<br />
atpūtas laiks. Pieklusa dzīvās radības un daba.<br />
114 115
Arī cilvēki atrada sev tīkamas vietas un ziedošajā pļavā<br />
atlaidās mieram un atpūtai.<br />
Savās domās un sapņos cilvēki, Dieva Svētā Gara<br />
vadīti, aizlidoja skaistajās, tālajās Dieva Valstībās,<br />
apmeklēja Dieva dārzus, kalnus un ielejas.<br />
Cil vēki dzirdēja Dievu sakām:<br />
“Esiet laimīgi, mani mīļie bērni. Es ik mirkli esmu<br />
ar jums mīlestībā un gādībā. Lai miers un prieks ir ar<br />
jums!”<br />
SEPTĪTĀ DIENA<br />
Sabata diena iesākās ar īpaši svētu klusumu.<br />
Debe sis mirdzēja gaiši zeltītā gaismā, un visā varēja<br />
sajust Dieva pilnības mieru. Klusums un miers viscaur<br />
radīja harmoniju un līdzsvaru. Tā bija Debesu<br />
Valstības un visu dzīvo radību saprašanās un izlīdzināšanās<br />
diena ar Dievu visā Viņa godībā.<br />
Cilvēki guļot vēroja debesis un dabu. Arī putni un<br />
zvēri čaloja un sevi pieteica klusu. Neviens nesteidzās<br />
skriet vai iet. Bija sākusies Dieva atpūtas diena. Cilvēki<br />
sirdīs pateicās Dievam un veltīja Viņam savu sirds<br />
mīlestību.<br />
Tēvs un Dēls ik mirkli bija par viņiem rūpējušies.<br />
Dieva ziņā bija arī citi radījumi un visa Debesu<br />
Valstība. Cilvēki domās samīlēja savu Kungu un lūdza<br />
piedo šanu par savām kļūdām. Viņi zināja, ka ar katru<br />
savu kļūdu sagādā Dievam lielas reizes. Cilvēki domāja,<br />
ka Dievs no tām nogurst, un pateicībā viņi no sirds mīlēja<br />
savu Kungu un Dievu.<br />
Cilvēki bez steigas piecēlās kājās un gāja vērot<br />
Debesu Valstības krāšņumu. Viņu augumi un sirdis<br />
pielija ar Dieva svētību. Bija tik skaista diena.<br />
116 117
Svētajā klusumā zeltītajās debesīs iemirdzējās daudz,<br />
daudz spožu zvaigznīšu. Tās visas lēnām sāka krist<br />
lejup kā smalks zvaigžņu lietus. Tas bija Dieva svētības<br />
lietus, kas lija pār visu Debesu Valstību, pie pildot<br />
gaisu ar maigu svaigumu. Zvaigžņu lietus krita uz<br />
kokiem, augiem, puķēm, uz cilvēkiem un dzīvām radī <br />
bām, un arī uz ūdeņiem un zemes. Un deva Dieva<br />
svētību visam, kas bija Debesu Valstībā.<br />
Debesu Tēvs caur savu Dēlu šajā svētajā dienā no<br />
savas Debesu Svētnīcas avota izlēja svētību pār visu,<br />
kas bija radīts.<br />
Laimīgs bija ikviens, kas to juta, un arī daba pateicās,<br />
iemirdzoties visā vēl krāšņāk. Kokiem lapas tagad<br />
vizēja ne tikai zaļas, tās spēlēja dažādu krāsu simfoniju.<br />
Katrs zieds savā krāsā iezaigojās vēl spilgtāk. Un<br />
zāle – tā sāka starot maigi samtainu gaismu. Pat zeme<br />
un smiltis, kalni un ielejas pārvērtās par pavi sam dzī <br />
vām radībām. Svētības pilnais zvaigžņu lietus zemi<br />
un visu, kas bija uz tās, piepildīja ar Dieva svētību,<br />
kas visu darīja dzīvu. Pat Ciānas kalna dārg akmeņi<br />
no Dieva Svētnīcas avota veldzes pārtapa par dzīviem<br />
Dieva akmeņiem. Tiem pieskaroties, varēja sajust, ka<br />
viņos pulsē dievišķa dzīvība.<br />
Cilvēki priekā baudīja patiesi skaistos skatus, un<br />
viņos vairojās Dieva svētība. Cilvēkos bija vērojamas<br />
pārsteidzošas izmaiņas. Gara miesa un it sevišķi<br />
acis sāka spīdēt zeltīti luminiscējošā gaismā. Ikviens<br />
sajuta, cik viņš ir dzīvs, un apjauta, cik Dievs visos ir<br />
dzīvs. Cilvēku gara sirdis iemirdzējās spožā gaismā<br />
kā rīta zvaigznes, un to stari savienojās ar citu cilvēku<br />
sirdīm. Tā bija cilvēku vienotības simfonija. Gara<br />
sirds gaisma tagad ar īpašu spožumu spīdēja visās<br />
miesas šūniņās.<br />
Cilvēkus vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņu gaišās<br />
drānas iekrāsojās visskaistākajos toņos. Plecu apmetņu<br />
sudraboto baltumu nomainīja viskošākās krā <br />
sas. Apmetņu raksts, kas iezīmēja jostas vietu, tagad<br />
zel taini spīdēja. Raksta krāsas tonis sakrita ar zvaig <br />
žņotā lietus toņiem. Arī baltie krekli un bikses ieguva<br />
košas krāsas, tomēr saglabājot katrai ciltij raksturīgo<br />
toni.<br />
Kopējā skatījumā Dieva tauta veidoja pārsteidzoši<br />
harmonisku krāsu gammu. Ģērbu krāsas papildināja<br />
dabā redzamās un izcēlās ar košumu un neatkārtojamu<br />
pilnību.<br />
Cilvēki sabata dienā sajuta un saprata, cik Dievs ir<br />
visaptveroši pilnīgs, cik Dievs visā ir dzīvs, ka Viņam<br />
visas lietas ir iespējamas. Cilvēki izjuta vēlmi Dievam<br />
pateikties ar patiesas mīlestības vārdiem. Un katrs<br />
sirdī teica savu sakāmo.<br />
Cilvēku un Dieva starpā izveidojās mīlestības<br />
un pateicības saikne. Tā bija visdzīvākā saikne, kas<br />
visus apvienoja vienā Dievā. Cilvēki juta Tēva un Dēla<br />
gādību par ikvienu. Viņi juta Dieva neizmērojamās<br />
118 119
iespējas. Cilvēki sirdī slavēja savu Dievu to Kungu un<br />
sildīja Viņa godību ar savas sirds mīlestību.<br />
Arī ūdens upēs, ezeros un jūrā pielija ar Dieva<br />
Svētnīcas avota veldzi. Ūdens viscaur visā Debesu<br />
Valstībā ievizējās maigi zeltītā krāsā, un zivis priekā<br />
lēkāja virs ūdens. Priecājās itin visi.<br />
Daudzi cilvēki devās pastaigā uz kristāldzidro jūru.<br />
Pa ceļam ikviens varēja priecāties par brīnišķīgajām<br />
pārvērtībām pilnīgi visā. Putni līksmi pērās smiltīs<br />
un ūdenī. Un trallināja visdažādākās dziesmas. Putni<br />
bija apmainījuši savu spalvu krāšņumu pret kaut ko<br />
pilnīgāku un tagad centās sakārtot savas spalvas. Putniem<br />
tas likās pārsteidzoši jauks piedzī vojums. Visi bija<br />
uzposti kā uz svētkiem.<br />
Tie patiešām bija svētki. Tie bija vissvētākie un<br />
pirmie svētki, ko cilvēki piedzīvojuši. Debesu Tēvs<br />
bija tik daudz pūlējies, radot visu un gādājot par<br />
visiem. Dieva Dēls bija rūpējies par visiem cilvēkiem<br />
un radījumiem, tos sevī uzņemot. Spriedze visā<br />
Valstībā sabata dienā bija pieklususi.<br />
Tēvs un Dēls atpūtās no darbiem, atvēra debesis<br />
un pār Debesu Valstību izlēja Dieva Svētnīcas avota<br />
veldzi. Tā bija svētība un pateicība visiem, kas dzīvoja<br />
līdzsvarā un harmonijā ar Dievu.<br />
Vēl nebija radīti izplatījums un pasaules. Vēl<br />
nekur nepastāvēja grēks un haoss. Vēl nebija radītas<br />
planētas, kur, miesā dzīvojot, cilvēks pēc savas<br />
gribas varētu sākt darīt ļaunos darbus un Dievu<br />
neklausīt.<br />
Visā radītajā bija miers un harmonija. Viss<br />
radī-tais vēl bija tikai savas pastāvēšanas pašā pirmsākumā.<br />
Un Dievs redzēja visu labu esam un atpūtās<br />
no visiem darbiem. Dievs savus radījumus mīlēja un<br />
pār visiem izlēja savu svētību un mīlestību.<br />
Cilvēki, līdz jūrai nonākuši, metās tajā un lēkāja<br />
pa zeltainās gaismas pilnajiem ūdeņiem līdzīgi delfīniem<br />
un zivīm. Cilvēki gribēja sajust vienotību ar<br />
visu radīto. Tas bija tik jauki.<br />
Arī citās vietās esošie cilvēki vēlējās pieskarties<br />
Dieva radītajam skaistumam. Debesu Tēvs ar savu<br />
pilnību pārveidoja Debesu Valstības dabu un dzīvās<br />
radības, lai šajā svētajā dienā cilvēks izjustu Dieva<br />
bezgalīgās iespējas, Dievā mītošo pilnību un harmoniju,<br />
lai izjustu Dieva klātbūtni visā radītajā, lai sajustu<br />
vienotību ar savu Kungu un Dievu.<br />
Dievs visā izlēja savu neaptveramo pilnību, gādību<br />
un mīlestību. Dieva zvaigžņu lietus pierima, un<br />
gaiši zeltītajās debesīs cilvēki ieraudzīja viskrāšņāko<br />
varavīksni. Varavīksne mirdzošā lokā aptvēra Ciānas<br />
kalnu. Debesu zeltītā gaisma lika tai vizuļot un mir <br />
got. Tad varavīksnes zeltītais tonis pārlija maigi dzeltenā<br />
gaismā, saplūda ar visdzīvāko zaļo toni, tad<br />
maigi zilo, tad ar visaptverošu gaiši zilu, tad ar dzidri<br />
violeto, kas mijās ar izcili košu sarkano krāsu. Katram<br />
120 121
pamattonim vēl bija septiņi apakštoņi, kas skaidri ik<br />
pa laikam iezaigojās varavīksnes lokā. Tā patiešām<br />
bija Dieva krāsu simfonija.<br />
No debess juma atskanēja Dieva tā Kunga balss:<br />
“Varavīksne lai ir Derības zīme starp mani un<br />
jums, un visām dzīvām būtnēm. Es pieminēšu savu<br />
Derību, kādu Es savā un jūsu starpā pašā pirmsākumā<br />
esmu slēdzis, un ik pa laikam sabata dienās<br />
atgādināšu. Mans Vārds ir likums, un mana Derība<br />
lai jūsos ir likums. Svētiet šo dienu un pieminiet<br />
manu Derību. Es darīšu laimīgus visus, kas manu<br />
Derību pilda un tā Kunga un Dieva vārdus tur svētus.”<br />
Tas Kungs runāja svētsvinīgā klusumā un mierā.<br />
Dieva vārdi skanēja kā vismaigākais pieskāriens. Tas<br />
drīzāk bija varavīksnes skaisto krāsu glāsts. Dieva vārdi<br />
ieskanējās cilvēku sirdīs un tur arī palika dzīvi. Šajā<br />
svētajā dienā Dievs visā bija pilnīgs ar savu visaptve rošo<br />
svētumu.<br />
Cilvēku sirdis pildījās ar laimes un svētības<br />
izjūtu. Tā bija neaprakstāma sajūta, ka esi dzīvs visu<br />
varenajā Dievā. Debesu Tēvs un Dēls savā augstākajā<br />
mājoklī atpūtās no visiem darbiem un izlēja savu pilnību<br />
no Dieva Svētnīcas avota, no visdziļākajiem un<br />
vispilnīgākajiem avotiem.<br />
Dieva Radītāja laime ieplūda visā radītajā. Jūtīgās<br />
sirdis, saņemot svētību, atbildēja ar pateicību un<br />
mīlestību. Septītā diena bija visas Dieva svētības un<br />
pilnības diena. Dievs ar savu svētumu nāca pie cilvēkiem,<br />
un tie plaši atvēra sirdis visuvarenā Dieva<br />
priekšā.<br />
Miers un mīlestība, harmonija un līdzsvars valdīja<br />
visā Valstībā. Tā bija pirmā visu radīto cilvēku<br />
un Dieva pilnīgās saskaņas un svētības diena. Šīs dienas<br />
laika ritējums savienojās ar mūžību. Laika ritē <br />
jums bija apstājies. Dievs dāsni dāvāja savu svētību.<br />
Septītās dienas izskaņā atkal viss pierima. Bija klusums<br />
un miers. Bija laime un prieks. Bija mīlestība un<br />
svētlaime. Visos cilvēkos bija tas Kungs un Dievs savā<br />
godībā, un viņu sirds dziļumos – Tēvs ar savu mūžīgo<br />
svētumu. Dievs bija vienojis cilvēkus mūžīgā Derībā,<br />
un Dieva likums nemainīgi darbojās visā. Derības likums<br />
bija ierakstīts cilvēku sirdīs uz mūžī giem laikiem.<br />
Derība aptvēra apsolījumu un taisnīgumu. Cilvēka<br />
gars tiecās pēc Derības piepildījuma, jo bija izjutis<br />
Dieva svētības pilnību un svētlaimi, kādu sabata<br />
dienā tas Kungs un Dievs no Tēva Svētnīcas augstumiem<br />
bija izlējis pār ikvienu cilvēku, dzīvo radību<br />
un dabu.<br />
Cilvēki šajā svētajā dienā atlaidās atpūtai, un<br />
ikviens apjauta jaunās nedēļas, katras jaunās dienas<br />
nozīmīgumu. Dievs ikvienā ar savu vārdu spēku bija<br />
ielicis tieksmi pēc Dieva Patiesības izzināšanas, pēc<br />
Dieva gudrības un Atziņas. Cilvēkos bija miers, jo<br />
viņu sirdīs mita Dieva pilnības daļiņa. Cilvēki ar<br />
122 123
domām un gara dziļumu savienojās ar savu Kungu<br />
un baudīja visā Viņa labvēlību. Ar katru Dieva atklāsmi<br />
un pieskārienu ikviens sajuta sava Tēva gādību, sava<br />
Kunga un Dieva labvēlību. Sajuta Dieva taisnīgumu<br />
un gudrību, sajuta Viņa Atziņas visaptverošo vare <br />
nību un pilnību.<br />
Sarosījās putni un zvēri. Modās daba un visa<br />
Debesu Valstība. Bija jaunas dienas sākums. Bija<br />
Dieva Derības piepildījuma jauna diena. Bija Dieva<br />
gudrības un Atziņas astoņpadsmit Gaismas gadu<br />
izzināšanas sākums. Bija tikai vēl pats pirmsākums.<br />
Cilvēka gars atceras Dieva gudrības un Atziņas<br />
iepazīšanas laika katru dienu un katru mirkli, kas<br />
pavadīti tā Kunga un Dieva gaismā Debesu Valstībā.<br />
Gars atceras katru mācību un pamācību, katru atzi <br />
ņas un gudrības mirkli. Gars pazīst savu Kungu un<br />
Dievu, pazīst Svēto Garu un pazīst savus mīļos ciltsbrāļus.<br />
Gars ir daudz redzējis, daudz izzinājis no tā<br />
Kunga gudrības avotiem.<br />
Cilvēks pazīst Dieva Patie sības Gara pieskārienu.<br />
Cilvēka gars zina savu uzdevumu pasaulē un<br />
Debesu pasaulēs. Cilvēka gars zina, ka galvenais ir<br />
izpildīt Dieva Derības prasības, un zina, ka ticībā un<br />
mīlestībā uz Dievu ir sevī jāvairo un jāsakrāj gara<br />
augļi desmitkārt. Ir jāatpazīst pasaulē Dieva Dēls, un<br />
caur Viņu un vienīgi caur Viņu ir iespējama grēku<br />
izpirkšana, atpirkšana no pasaules, pestīšana un<br />
atgriešanās savās mājās Debesu Valstībā.<br />
Vienīgi Dieva Dēls spēj parādīt vienīgo pareizo<br />
ceļu, kas ved atpakaļ uz mājām. Vienīgi Dieva Dēlam,<br />
tam Kungam un Dievam, Tēvs ir piešķīris varu un<br />
augšāmcelšanas spēku. Dēlam ir dota vara spriest<br />
taisnu tiesu par katru un vara taisnot ikvienu Debesu<br />
Tēva priekšā. Dieva Dēls ik mirkli redz ikvienu cil <br />
vēku un dzīvo radību un ik mirkli nosaka pār visiem<br />
savu spriedumu.<br />
Cilvēka gars to zina. Cilvēka gars atceras katru<br />
nodzīvoto dienu, stundu un mirkli gan Debesu<br />
Valstībā, gan izplatījumā ārpus tās. Jautājiet savam<br />
garam un uzticieties savai sirds balsij. Gars jums pavēstīs<br />
to, kādas tad bija turpmākās dienas pie Dieva<br />
Debesu Valstībā visu astoņpadsmit Gaismas gadu<br />
garumā. Uzticieties, un gars jums atklās viņā mītošo<br />
gudrību un Atziņu. Gars ir cilvēka visuztica mākais<br />
“Es”, ikviena vislielākais un patiesākais draugs.<br />
Viņā, svētajā un mūžīgajā “Es”, mīt daļiņa no Tēva,<br />
mīt tas Kungs savā godībā, mīt Dieva Patiesība un vēl arī<br />
Debesu apsolījums. Cilvēka gars spēj atbil dēt uz visiem<br />
miesas uzdotajiem jautājumiem par pasauli un Dieva<br />
Derību.<br />
Gars, mūsu mīļais gars un mūžīgais Dievs ir mūsos.<br />
Bet cilvēks savā grēcīgajā miesā ir tik bezspēcīgs šajā<br />
124 125
grūtajā pārmaiņu laikā. Viss mainās tik strauji. Varbūt<br />
vēlreiz padomāsim par visu būtiskāko, kas ir<br />
iekļauts Dieva Derībā, par pašu būtiskāko, kas spēj<br />
vairot mūsos dzīvību. Varbūt labāk desmitkārt atkārtosim<br />
Dieva Derības vārdus un desmitkārt pārdomā<br />
sim vienu un to pašu tēmu. Varbūt tas spēs vairot<br />
dzīvību ikvienā, kas tic.<br />
Kas netic Dieva Vārdam un dzīvai liecībai, tas sevi<br />
pazaudē. Kas neatpazīst dzīvu Vārdu, tas vairs neatpazīst<br />
arī dzīvo Dievu. Mazticīgajā iestājas gara vājums.<br />
Bet vēl taču ir laiks, mēs visi esam Dieva radīti, un<br />
Dievs ikvienu tik ļoti mīl.<br />
Atvērsim savas sirdis dzīvai liecībai no tā Kunga,<br />
no Debesīm. Mūsu sirdīs ierakstītie vārdi ir dzīvi<br />
un patiesā liecība ir dzīva. Mūsu gars zina, ka tā ir<br />
Patiesība. Ikviena cilvēka gars ir dzirdējis Tēva un<br />
Dēla teiktos vārdus un tos atceras. Ikviena cilvēka<br />
gara sirdī ir ierakstīta Dieva Derība – ar tās pirmajiem<br />
vārdiem un visiem pārējiem, ko cilvēks garā ir<br />
saņēmis un arī pasaulē ir lasījis un lasa.<br />
Dievs visā ir tik dzīvs, un tik dzīva un patiesa ir šī<br />
liecība, kas garā nākusi no Jēzus Kristus, no Debesīm<br />
Dieva spēkā un godībā.<br />
Dieva patieso liecību un Dieva vārdus izdzēst nav<br />
iespējams. Tos var pieņemt vai nepieņemt. Prāts nekad<br />
nebūs spējīgs pieņemt Dieva Patiesību, to spēj vienīgi<br />
cilvēka gars, un gars, kas saņēmis liecību un Dieva<br />
vārdus Svētā Gara spēkā, spēj apskaidrot miesu. Jā,<br />
patiešām – vienīgi gara apskaidrota miesa spēj ticēt<br />
Dieva vārdiem.<br />
Paļausimies uz Dievu un savu garu, tad ticībā un<br />
Svētā Gara spēkā saņemsim liecību, ka <strong>Zelta</strong> graudu<br />
vārdi patiesi ir rakstīti Jēzus Kristus atklāsmē un<br />
spēkā.<br />
Lai mūžīgi mūžos slavēts mūsu Kungs un Pestītājs<br />
Jēzus Kristus!<br />
126 127
II<br />
DAĻA<br />
Jēzus sacīja viņiem:<br />
Es esmu dzīvības maize.<br />
Kas pie manis nāk, tas nesalks,<br />
un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.<br />
Jo tāda ir mana Tēva griba,<br />
lai ikvienam, kas skata Dēlu<br />
un Viņam tic,<br />
būtu mūžīgā dzīvība,<br />
un es viņu celtu augšā pastarā dienā.<br />
Jāņa ev. 6:35;40<br />
128 129
PĀRMAIŅU VĒJŠ<br />
Pāri zemei pūš pārmaiņu vējš. Ko tas sapūtīs?<br />
Vai aukstu laiku vai skaidras debesis? Miers dabā, un<br />
miers sirdīs. Un miers mūsu domās.<br />
Dziļā putenī nav skaidrības. Arī vētrā nav zināms,<br />
kas notiks. Pārmaiņas mūsos ir uz labu. Pārmaiņas<br />
cilvēkam patīk. Ja gribam ko jaunu, tad visā jāienes<br />
svaigums – jūtās un elpā, sirdspukstos un arī prāta<br />
skaidrībā.<br />
Vējš pūš no dziļumiem, no vietas, kur ir visa<br />
sākums un gals, kur viss savienojas Dievā. Vējš pūš ar<br />
Dieva spēku, un neviens nezina, kāda vējam ir sūtība.<br />
Vai tikai šūpot kokus un lapas? Varbūt vējš vairāk<br />
vajadzīgs putniem? Bet varbūt tomēr visvairāk – cil <br />
vēkiem?<br />
Lielais pārmaiņu vējš. Tā spēcīgā pūsma jaušama<br />
arī mūsos. Vējš skar cilvēka dziļumus. Arī dvēselei ir<br />
nepieciešama svaiga vēja strāva. Vēja spēkā tiek aiztrauktas<br />
koku lapas. Arī cilvēku domas var lidot straujāk<br />
un pacelties augstāk šajās trauksmainajās dienās.<br />
Mēs dzīvojam īpašā laika ritmā. Tik ļoti cilvēkiem<br />
ir nepieciešams dvēseles miers. Mūs aizvien vairāk<br />
130 131
aizrauj gadsimta prasības. Mēs esam apkrāvušies ar<br />
steidzamiem darbiem un vēlamies satvert visu, ko<br />
pie dāvā tehnikas progress. Gribam iegūt to, kā vēl<br />
nav, gribas apgūt to, ko neprotam, gribam sasniegt<br />
to, pēc kā tiecamies.<br />
Es redzēju sapni – cilvēki nāca viens pēc otra un<br />
atdeva Kristum, mūsu Kungam, daudzas grāmatas.<br />
Cilvēki nesa biezas grāmatas, kas bija par viņiem<br />
rakstītas. Dieva eņģeļu rakstītas par ikviena darbiem<br />
un likteņa piepildījumu no paša pirmsākuma, no<br />
radīšanas garā, līdz šim mirklim.<br />
Redzēju, kā Dieva Dēls tās pieņēma un katra cilvēka<br />
vārdu ierakstīja īpašā grāmatā. Dzirdēju Dieva<br />
eņģeli saucam: “Par ikvienu cilvēku tas Kungs un<br />
Dievs pieņem lēmumu, lai taisnajā tiesā to pasludi <br />
nātu. Vēl ir atvēlēts laiks, lai vairotu ticību un gara<br />
bagātības.”<br />
Ikviens cenšas vairot sevī skaisto un mūžīgo. Tāda<br />
ir cilvēka vēlme jau no paša pirmsākuma. Gars zina,<br />
kas ir nepieciešams, lai cilvēks kļūtu skaistāks. Ir<br />
sācies mūsu padarīto darbu atskaites laiks. Mēs pošamies<br />
stundai, kura Dievam jau nolikta, tā Kunga<br />
atnākšanas dienai.<br />
Tāpēc no pašiem dziļumiem trauc pārmaiņu vējš,<br />
kas skar ikvienu. Debesu augstumos zvani jau skan.<br />
Vējš runā kokos un arī cilvēku sirdīs. Šie Debesu<br />
zvani iezvana mūsu likteņus, kas vedīs augšup pa<br />
Debesu pasaules ceļiem.<br />
Vējš pāršalc koku galotnēm, un nokrīt sausie zari.<br />
Spārnos paceļas putni un aizlido tālumos. Putniem<br />
pieskaras Svētais Gars un vada tos. Putni lido un atrod<br />
vietu, kur ligzdot un baroties, kur svaigu ūdeni dzert.<br />
Arī katram cilvēkam ir sava mājvieta, savs zemes<br />
stūrītis. Dievs saviem bērniem dāvā mīlestību un sir <br />
dīs nes mieru. Neliedz arī maizes klaipu un daudz ko<br />
labu. Mums ir viss, lai mēs būtu vienoti ar sirdi, dvēseli<br />
un garu, lai mēs mācītos atzīt šo vēju, atzīt, ka tas ir<br />
mūsu Kunga un Dieva sūtīts. Mums jāatzīst, ka it viss<br />
ir Dieva radīts.<br />
Vējš pieklust, un cilvēkos paliek Dieva dotais miers.<br />
Jau no pirmsākuma, no dzimšanas mirkļa garā mums<br />
ir dāvāts miers par mūsu dzīvību, par to, ka esam. Mūsu<br />
svētais miers no Radītāja.<br />
Vai kāds vēl sajūt jau izsenis Dieva dāvāto mieru?<br />
Vai garā apjauš to, kas bijis, ir un būs? Vai kāds domā<br />
par skaisto esamības mirkli, par prieku, ka esam<br />
un – būsim?<br />
Klusums dabā, un lielais pārmaiņu vējš debesīs.<br />
Tas skar arī ikvienu cilvēka. Šis pārmaiņu vējš ienes<br />
skaidrību – tas Kungs ir tik tuvu klāt pienācis.<br />
132 133
No godības augstumiem pār visu spīd spoža Dieva<br />
gaisma. Tā spīd pār debesu plašumiem, pār skaistajām<br />
pasau lēm, pār eņģeļiem, cilvēkiem un visām<br />
radībām. Vai sajūtam sirdīs ko jaunu? Tā ir dvesma<br />
no mūžī bas, no Debesu augstumiem, no tā Kunga<br />
godības troņa.<br />
Dievs mums pieskaras ar Svēto Garu un mūs ik<br />
mirkli pārveido. Pateicība mūsu Kungam un Dievam!<br />
Mēs varam ēst un skriet, un darboties. Mēs varam<br />
braši strādāt, celt un būvēt. Mēs varam apspriest notikumus<br />
un... aprunāt tuvākos. Mēs varam lidot un<br />
apceļot pasaules plašumus. Bet vai tam ir kāda nozīme,<br />
ja esam aizmirsuši par sevi – par savu garu, ja esam<br />
aiz mirsuši dzīvības devēju – Dievu? Mūsu gars, mūsu<br />
“Es”, tas neliekuļo un negrēko, tas zina savu lielumu<br />
un par sevi līksmojas.<br />
Gars zina savu sūtību un pārzina lietu būtību.<br />
Gars domās var būt kopā ar draugiem un tai pat laikā<br />
ar savu gaismu spēj aptvert visu planētu. Gars dzīvo<br />
jau sen un pazīst pārmaiņu vēju. Gars pazīst savu<br />
Debesu Tēvu. Gars klausa Dēlu. Gars dzīvo ar to Kungu<br />
mīlestībā un gaismā. Gars ilgojas pēc Debesu Valstības<br />
– pēc savas dzimtenes.<br />
Dieva mīlestība aptver visu, kas radīts, un šajā mīles<br />
tības gaismā dzīvojam arī mēs. Lielo pārmaiņu vējā<br />
ir mīlestība no mūsu Radītāja. Apkārt esošā pasaule<br />
klusē. Cilvēka prāts nesajūt Svētā Gara klāt būtni. Bet<br />
visā ir Dieva svētība, miers un mīles tība. Ar Dieva<br />
gaismu mēs visi esam aptverti un elpojam pār maiņu<br />
vēsmas. Mūs skar Dieva Derības piepil dījums.<br />
Dieva mīlestība mūsos ienāk kā svētlaime un<br />
prieks. Mēs savu Kungu piesaucam, un Viņš ir klāt<br />
ar dziedinošu spēku un dzīvīgumu. Jēzus Kristus ar<br />
mīlestību mūs veldzē un stiprina. Kristus mīlestība ir<br />
maiga un glāstoša, tīra un dzidra. Tā ienāk ticīga cilvēka<br />
sirdī un dara brīnumus. Kristus mīlestība ir Dzīvības<br />
avota starojošā gaisma, kas spēj darīt mūs stiprus šajā<br />
pārmaiņu laikā.<br />
Sirdīs ir klusums un miers. Sirdīs valda prieks,<br />
jo tas Kungs jau ir atklājies Debesu augstumos un cil <br />
vēka gars to jau zina. Mūsu sirdis priecājas, jo tām ar<br />
savu mīlestību ik mirkli pieskaras tas Kungs un Dievs.<br />
Es redzēju sapni par jūru. Tā bija rāma un dzidra,<br />
un viegli viļņi skaloja klinšaino krastu. Diena bija saules<br />
un gaismas pielieta. Sirdī – miers un svētlaime.<br />
Un tad es ieraudzīju no tālumiem pāri visām<br />
jūrām un zemēm šurp veļamies augstu jo augstu<br />
vilni. Tas tuvojās gluži kā devītais vilnis, un visu<br />
aptvēra dunoņa. Mani pārsteidza milzīgā viļņa spēks<br />
un varenība. Tas nāca tieši no jūras – arvien tuvāk<br />
un tuvāk un nu jau sniedzās līdz pašām debesīm. Ar<br />
savu spēku apgāza kuģus kā skaidiņas, tomēr daudzus<br />
134 135
cilvēkus – saudzēja. Kad vilnis pilnībā aizsedza debesis,<br />
es ieraudzīju, ka tas ir caurspīdīgs. Jo nebūt nebija no<br />
jūras ūdens, tam piemita daudz lielāks spēks un neierobežotas<br />
iespējas. Tas aizrāva līdzi visu savā ceļā, atstājot<br />
neskartus tikai ticīgos cilvēkus – tos, virs kuriem<br />
bija Dieva zīme – gaismas pilns krusts.<br />
Un tad vilnis sasniedza arī mani. Redzēju, kā tas<br />
ar savu caurspīdīgo masu veļas pāri, mani neskarot,<br />
pat neizkustinot no vietas. Pāršalca kā vēja brāzma<br />
un aizrāva daudzus, bet ticīgos – neskāra.<br />
Tad no Debesīm dzirdēju balsi kā stipru ūdeņu<br />
šal koņu. Tā skanēja pār visu debess jumu un Zemi.<br />
Gaismā parādījās tas Kungs un teica:<br />
“Redzi, tuvojas Dieva apsolījuma piepildījuma<br />
laiks. Es pasargāšu tos, kas man ticējuši, un spriedīšu<br />
taisnīgu tiesu pār bezdievīgajiem. Piepeši, septītajai<br />
bazūnei skanot, būs mana atnākšana. Ar Tēva doto<br />
spēku un godību Es aptveru debesis un Zemi. Drīz<br />
Es piepildīšu Derības apsolījumu. Zini, ka tas laiks ir<br />
tuvu klāt pienācis.”<br />
grāmatu – svēto eņģeļu rakstītu par mums, par mūsu<br />
ikdienu vissenākajos laikos, nesen un tagad. Tur it<br />
viss ir lasāms – kādi bijām un kādus darbus esam<br />
veikuši.<br />
Mūsu labos un sliktos darbus tas Kungs liek<br />
svaru kausos. Viņš ir mūsu taisnīgais tiesnesis. Vai<br />
kādam tiesas kausi būs līdzsvarā? Nē. Jo svari nav<br />
pasaulīgi. Svērts un vērtēts tiek pēc tā Kunga likumiem.<br />
Par katru labu darbu klāt viens mēriņš, par diviem<br />
labiem darbiem – divi, bet par grēka darbu – mēriņš<br />
nost. Mēs tiekam vērtēti par bijušo, par padarīto un<br />
arī par šodienas darbiem.<br />
Pacelsim skatus uz savu Kungu un Dievu, tversim<br />
Viņa mīlestību un gaismu ar ticību, paļāvību un sirds<br />
mīlestību!<br />
Gaisma virmo debesu augstumos, gaisma atspīd<br />
eņģeļu spārnos. Jau bazūnes skandina prieka vēsti –<br />
tas Kungs ir atklājies pār visu Zemi ar savu gaismu un<br />
pilnību.<br />
Ikviens no mums nāk Dieva priekšā ar savu darbu<br />
136 137
GARA APSKAIDRĪBA<br />
Rudens vējos sēklas iekrīt zemē, lai pavasarī uzdīgtu.<br />
Daudz sēklu iekrīt zemē, un ikvienai ir iespējams<br />
iesakņoties un dzīt jaunu dzinumu. Mūs visus ik mirkli<br />
apspīd Svētā Gara gaisma. Tā var ticības spēkā cil vēku<br />
pilnveidot. Svētā Gara spēkā ikviens var tikt vienots<br />
garā, dvēselē un miesā. Apskaidrība no Dieva ienāk<br />
cilvēka garā, tad dvēselē un miesā.<br />
Dievs visā darbojas ar sava Vārda spēku. Tas tā jau<br />
ir no pirmsākuma, un caur Dieva Vārdu viss ir radies.<br />
Dieva Vārds cilvēkā ir kā sēkla. Kad tas iemājo miesā,<br />
Dievs cilvēku vada un apskaidro. Bet vai cilvēks ir gatavs<br />
pieņemt Dieva vārdus? Ja viņā Dieva vārdi neie nāk, tad<br />
nav sēklas, kura spētu uzdīgt, lai vairotu gara bagātību<br />
un skaistumu.<br />
Ja gribam uzņemt sengaidītus draugus, mēs sakopjam<br />
savu māju. Arī miesa ir jākopj un jāsakārto.<br />
Nesa koptā miesā Dieva vārdi ienākt nevar. Gars, kas<br />
izsenis no Dieva radīts, Dieva vārdus pieņem. Miesa<br />
bez gara dalības Dieva vārdus nespēj pieņemt. Cilvēks<br />
vis pirms sevi apzinās miesā un apjauš pasaulīgā<br />
izteik smē. Miesa bez gara apskaidrības Dieva vārdus<br />
nesaprot. Dieva vārdi nāk no Debesu Tēva dziļumiem.<br />
Tēvs caur Dēlu atklāj Dieva vārdu būtību, un<br />
to mēs varam lasīt Svētajos Rakstos. Svētais Gars<br />
mūsos ienes apskaidrību par Derības vārdu būtību.<br />
Mūsu gars tiecās pēc Dieva Patiesības un gudrības.<br />
Gars zina, ka visus dzīvības procesus mūsos Dievs<br />
vada un uztur ar Svēto Garu. Gars alkst pēc Svētā<br />
Gara un Dieva vārdiem.<br />
Cilvēkam jābūt ārēji sakoptam. Tomēr svarīgāk<br />
vis pirms ir sakārtot savu iekšējo pasauli, savu dziļumā<br />
mītošo dvēseli. Mūsu gars, tātad mūsu “Es”,<br />
tas ir, tas pats debesu ķermenis, kas dzīvoja pirms šīs<br />
dzīves, vēlas sevi izpaust šajā pasaulē. Gars jau sen ir<br />
attīstījis savu prātu, guvis izpratni par Dieva radīto<br />
kārtību izplatījumā. Gars aptver zināšanas par Dieva<br />
likumiem, par Debesu pasaulēm, par cilvēkiem un<br />
eņģe ļiem. Gars zina daudz arī par Zemi un pasaulīgo<br />
ķermeni.<br />
Ja cilvēks savu garu ignorē, par garu nemaz neinteresējas,<br />
tad nekādu palīdzību no tā arīdzan nesaņem.<br />
Garam vienmēr ir noteicošā loma cilvēka garīgajā<br />
izaugsmē. Gars vēlas miesu vadīt un caur to darboties.<br />
Gars zina savus ikdienas uzdevumus, jo to apskaidro<br />
Dievs. Miesa ar savām vājībām, trūkumiem<br />
un slimībām, savu pasaulīgo dzīvi dzīvojot, mokās<br />
un cieš, ja garam netiek dota iespēja ienākt cilvēkā,<br />
vadīt viņu un apskaidrot.<br />
138 139
Bez gara vadības cilvēks ir vājš. Ja cilvēks Dievam<br />
netic, tad viņu neskar Patiesības Gars un neapskaidro<br />
pasaulīgo prātu par gara esamību ikvienā. Bezdievis<br />
netic, ka viņā ir debesu ķermenis ar prātu, jūtām, ar<br />
skaistām un dievišķām īpašībām. Viņš netic saprātīga<br />
“Es” esamībai. Pasaulīgā aprobežotība cilvēku dara<br />
aklu. Un, ja cilvēks nav sakopis sevi arī iekšēji, Dievs<br />
viņā neienāk.<br />
Visļaunākie cilvēka darbi ir grēka darbi. Tie cilvēka<br />
miesā ienes haosu un tumsu. Grēcīga cilvēka acīs jaušams<br />
trulums. Miesa prasa no pasaules daudz un<br />
gandrīz visu uzreiz. Miesa dzenas pēc visa bez apstājas:<br />
pēc naudas, pēc zelta, pēc bagātības, pēc varas un<br />
citiem pasaulīgiem labumiem. Miesa tiecas pēc aizliegtā<br />
augļa, jo miesai tīk Dieva likumus nepildīt. Miesai<br />
tīk sveša manta, sava tuvākā sieva vai vīrs. Miesai tīk<br />
būt augstprātīgai un tīk tiekties pēc slavas un goda,<br />
pēc augstiem amatiem un varas. Miesa negrib pazīt<br />
nabagos vai vājākos. Tāda ir cilvēka miesas daba,<br />
ja gars tajā neienes apskaidrību.<br />
Cilvēks pēc brīvas gribas var sākt interesēties<br />
par Dievu, par savu garu un dzīvību. Neviens ticību<br />
neuzdāvinās. To nevar nopirkt vai iemācīties. Ticība<br />
ir jānopelna. Ir jāpilda Dieva baušļi, jādara labi darbi<br />
un jāiemācās mīlēt savu tuvāko. Ticība neatnāk uzreiz.<br />
Tā cilvēkā neiedzimst nejauši. Ticības sēklu var atmodināt<br />
ar lūgšanām un Dieva Derības pildīšanu.<br />
Cilvēks, no rīta pamodies, tikai pēc mirkļa aptver<br />
savu esamību šai pasaulē. Viņā pakāpeniski ienāk<br />
prāta un dvēseles apskaidrība, tad arī gars ar savu<br />
apziņu. Ticīga cilvēka apskaidrība par pasauli ir daudz<br />
pilnīgāka, jo viņā darbojas Svētais Gars. Pēc rīta lūgšanām<br />
gars ienāk miesas šūniņās un Dieva spēkā<br />
apskaidro arī prātu. Jo stiprāka ticība, jo gara uzņēmī<br />
gākas ir miesas šūniņas. Ticības spēkā cilvēks visā<br />
būtībā ir orientēts uz Dievu, un tad Svētais Gars viņā<br />
vieno garu, dvēseli un miesu par vienu veselu.<br />
Ticības spēkā cilvēkam pašam ir jāuzņem sevī Dieva<br />
vārdi, un tikai tad šī Dieva sēkla sāks vairot gara augļus<br />
un stiprināt miesu. Dieva vārdi, tie ir Vecās un Jaunās<br />
Derības vārdi, kas pasaulē nākuši no mūsu Kunga un<br />
Dieva. Gars Dieva vārdus pazīst.<br />
Vissvētākā lūgšana ir Tēvreize. Gars zina, ka Dievs<br />
cilvēkus uzklausa un atbild tikai pēc Tēvreizes vārdiem.<br />
Gars dzird Dieva teikto. Dieva vārdi ir Dieva<br />
radošā darbība cilvēkā. Dieva vārdi paver apziņu<br />
Patiesībai.<br />
Cilvēka gars miesā ienāk Svētā Gara spēkā. Ticība<br />
Jēzum Kristum nosaka to, cik plaši atvērsies mūsu<br />
iekšējās pasaules – četrdesmit deviņu dvēseles līmeņu<br />
un septiņdesmit miesas līmeņu – vārti. Ja ticības<br />
Dievam nav, tad tie ir aizvērti. Ja ticība ir vāja, tad tie<br />
atvērsies tikai daļēji un gars šo līmeņu šūniņās ienāks<br />
arī tikai daļēji.<br />
140 141
Tātad mūsos mītošais gars var ienākt un apskaidrot<br />
miesas prātu tikai tad, ja ir ticība Dievam, jo tad<br />
Viņš ar savu spēku atdara šūniņas visos līmeņos. Un<br />
Svētā Gara spēkā mūsu miesā ienāk gars, mūsu sa prātīgais<br />
“Es”, kas sen jau radīts un dzīvojis Debesu pasaulēs.<br />
Debesu ķermenis, nonākdams uz Zemes, vēlas<br />
dzīvot aktīvi, augt garā, dāvāt miesai apskaid rību,<br />
patiesību un mīlestību.<br />
Ticības spēkā mūsu šūniņas ir vērstas pareizā virzienā<br />
– uz Jēzu Kristu, jo no tā Kunga mēs saņemam<br />
dzīvības spēku. Ja ticība ir vāja, tad šūniņas ir tikai<br />
daļēji orientētas uz Jēzu Kristu un tajās Svētais Gars<br />
ienāk tikai daļēji. Mazticīgajā lielākā daļa šūniņu ir<br />
orientētas uz pasauli un grēku. Pār viņu valda miesas<br />
iegribas. Tādā cilvēkā Svētā Gara gaisma ir vāja. Tad<br />
cilvēks patiesībā dzīvo tikai daļēji. Jo pasaulē viss ir<br />
īslaicīgs. Pasaulē veidotais paliek pasaulē, to nevar<br />
paņemt līdzi Debesīs. Pasaulē paliek viss laicīgais,<br />
manta, bagātība un arī domas par šo pasauli.<br />
Vienīgi tas darbs, kas veikts ar gara līdzdalību,<br />
saņem Dieva svētību un atstāj garīgu liecību uz Zemes.<br />
Gara pieskāriens pilnveido ikvienu darbu. Arī adītie<br />
cimdi vai no sirds gatavots ēdiens ir pildīts ar garīgo<br />
saturu un tuvākajam dāvā prieku.<br />
Ar gara mīlestību mēs pasauli darām skaistāku, mēs<br />
priecējam Dievu, kurš tik ļoti gaida, lai mēs gara spēkā<br />
darītu labus un paliekošus darbus.<br />
Nav tik vienkārši atrast sevi un iepazīt savu garu.<br />
Un vēl grūtāk ir izveidot saikni ar savu “Es” un ar to<br />
sadraudzēties. Bez ticības Dievam tas nav iespējams.<br />
Ja cilvēka gars ir vājš, tad vāja ir arī ticība. Šaubas un<br />
neticība cilvēku noved neceļos. Cilvēkam ar reālistisku<br />
uztveri gribas visu pašam redzēt un pārliecināties, ka tas<br />
tiešām tā ir – ka zāle ir zaļa, debesis ir zilas vai ka pļava<br />
ir dzeltenu ziedu pilna.<br />
Bet ko darīt aklajam, kurš nekad to nav redzējis?<br />
Viņš var sataustīt, var apjaust ar ožu un izjūtām. Bet,<br />
ja zāle ir zaļa, tad arī neredzot vajag tam ticēt, ticēt,<br />
ka pļava ir pilna ar dzelteniem ziediem, kuri līksmi<br />
uztver sauli un debesu zilgmi. Mēs taču ticam, teiksim,<br />
ka tuksnesī vasaras vidū zāle vairs nezaļo.<br />
Ticības darbības iespējas visos cilvēkos ir vienādas.<br />
Ticības spēju nosaka mūsos esošais gara spēks. Jo lielāks<br />
debesu ķermeņa gara spēks, jo lielāks ir arī ticības<br />
spēks. Gars izstaro mīlestību, harmoniju, mieru un<br />
ticību. Ticība ir gara izpausmes veids. Ticības spēkā<br />
paveras vārti no gara uz miesu, un gars var to stiprināt.<br />
Ticība ar gara gaismu cilvēkā ienes skaid rību.<br />
Ticība cilvēku dara patiesi garā dzīvu – apskaidrojas<br />
prāts un visas šūniņas tiek sakārtotas un orientētas<br />
uz Dzīvības avotu.<br />
Cik ticībā sevi spējam orientēt uz Dieva Dēlu, tik<br />
ar Viņa spēku tiekam piepildīti. Ja prātā šaudās domas,<br />
kā iegūt lielo naudu vai kā tikt pie alkohola<br />
142 143
glāzes, tad tajā brīdī cilvēks no Dzīvības avota gaismu<br />
nesaņem. Cilvēkā esošais gars būs noskumis, jo tādā<br />
situācijā palīdzēt nevar. Skumji, ka cilvēks sevi pār<br />
dod pasaulei un grēkam. Grēcīgā cilvēkā gars savu<br />
ietekmi zaudē un zūd arī daļa no gara bagā tībām.<br />
Ja sēklas dīgšanai nav labvēlīgu apstākļu, ja tā<br />
iekaisīta akmeņainā zemē, tad tā neuzdīgst, tā sakalst.<br />
Cilvēka miesa ir vide, kurā gars var augt un var grēka<br />
iespaidā arī pakāpeniski iznīkt. Cilvēks sava gara<br />
augļus var iegūt un var arī zaudēt. Ir žēl zaudēt to<br />
gara bagātību, kuru gadsimtiem ilgi ikviens ir krājis.<br />
Cilvēks var piedzimt garā bagāts, bet ar grēku un<br />
augstprātību savā dzīves laikā šo bagātību var zaudēt.<br />
Daži nodzer savu algu, māju, zaudē ģimeni un iekrīt<br />
parādos. Arī gars var iet zudumā, ja miesa ir ļoti stūrgalvīga<br />
un dumja. Daudz nevajag, lai saprastu vienkāršu<br />
patiesību – ikviens cilvēks ir dzīvojis Debesu<br />
pasaulēs un tagad, Tēva sūtīts, ir nonācis uz Zemes.<br />
Dievs ikvienam dod iespēju garā izaugt, kļūt skais <br />
tākam un vairot dievišķas īpašības.<br />
Pasaule ir radīta, lai ikviens cilvēks ar pasaulīgo<br />
dzīvi apliecinātu savu paklausību un uzticību Dievam.<br />
Ar saviem darbiem ir jāapliecina ticība Jēzum Kristum.<br />
Mums ir jāiemācās mīlēt Dievu un savus tuvākos. No<br />
Dieva Derības mēs zinām, ka glābts tiks ikviens, kas<br />
sirdī piesauks tā Kunga Jēzus Kristus vārdu.<br />
Lūgšana:<br />
Kungs, mana dvēsele sauc pēc pestīšanas<br />
un gars – pēc apskaidrības. Mana sirds ilgojas<br />
pēc savām mājām un acis skumst pēc Debesu<br />
Valstības. Es tik ļoti vēlos izjust Tavu, Kungs,<br />
tuvumu.<br />
Savu miesu es ielieku Tavās rokās un atveru<br />
dvēseli Tavai, Kungs, darbībai. Es ilgojos pēc<br />
Dieva mīlestības un vēlos, lai mani locekļi ir<br />
paklausīgi un miesa ir gara vadīta.<br />
Kungs, es atzīstu katru savu kļūdu un grēku.<br />
Bez Tavas gaismas es esmu garā akls. Ar sirdi un<br />
dvēseli es sniedzos pēc Tevis un alkstu pēc Tavas<br />
gādības un žēlastības. Mans gars mīt Tavā gaismā,<br />
un es lūdzu, lai arī mana dvēsele un miesa ir<br />
Svētā Gara apspīdētas.<br />
Es tveru pēc Tevis ik mirkli. Man cita Kunga<br />
un Dieva nav un nevar būt, jo es to nepieļauju.<br />
Esi, Kungs, mans glābējs un Pestītājs!<br />
Es visā esmu Tavs padevīgs bērns. Es mīlu<br />
visu, kas Dieva radīts. Mana ticība Tev ir mans<br />
glābiņš, un mana mīlestība uz Tevi ir gaisma,<br />
kas mani silda un mierina. Es lūdzu, Kungs, dod<br />
man apskaidrību un sūti pār mani Patiesības<br />
Garu. Lai pazemīgs ir mans prāts, lai tas klausa<br />
Tevi vienmēr un visā!<br />
Gods Dievam augstībā!<br />
144 145
LIKTENIS<br />
Pirmsākumā Dievs ar Atziņu un gudrību rada savu<br />
projektu un tad Dēlā to īsteno. Vispirms top radīts gara<br />
līmenī, tad – dvēseliskajā un tad – mate riālajā. Zeme un<br />
planētas griežas Radītāja spēkā. Uz Zemes notiekošie<br />
procesi ir Dieva vadīti. Arī cilvēku likte ņus projektē un<br />
savā spēkā nosaka Dievs.<br />
Ikvienam tiek ļauts brīvi izvēlēties, pēc kā savā<br />
dzīvē tiekties – vai pēc garīgiem augstumiem, vai pēc<br />
pasaulīgiem labumiem. Ja cilvēks sev izvirza par galveno<br />
dzīves mērķi veidot attiecības ar Dievu un savu<br />
garu, tad ticībā darīs labus darbus un negrēkos, un<br />
sasniegs augstumu augstumus garīgajā un pasaulīgajā<br />
dzīvē. Cilvēkam ir jāiemācās ar sirdi saklausīt<br />
gara teikto. Dievs garu vada pa vienīgi patieso likteņa<br />
ceļu, un tas katram ir visderīgākais. Paklausīgais<br />
no tā Kunga saņem žēlsirdību, mīlestību un svētību<br />
visiem darbiem. Tad cilvēks vairs nav viens, bet ar<br />
viņu ik mirkli ir Dievs. Mūsu Tēvs uzticīgiem bēr <br />
niem neko nežēlo.<br />
Ja cilvēks par galveno dzīves mērķi izvirza karjeras<br />
taisīšanu vai materiālo labumu iegūšanu, tad viņš, šos<br />
savus sapņus piepildot, mokās viens. Viņa darbiem<br />
nav svētības, un arī panākumiem ir īss mūžs. Bez<br />
Dieva svētības cilvēks strādā tukšgaitā.<br />
Piedzimis pasaulē, bērniņš ierauga māti, tēvu un<br />
citus cilvēkus. Mazais, mīļais cilvēciņš sāk iepazīt pa<br />
sauli. Viņa prāts ir skaidrs, tas vēl nav pildīts ar zināšanām,<br />
gudrību un atziņām. Bērniņš vēl īpaši neko<br />
nezina. Ir tikai viņa skaistā iekšējā pasaule. Viņš vairāk<br />
dzīvo sevī, dvēselē un garā. Bērniņš daudz guļ un<br />
redz sapņus. Viņam jātop pieaugušam, jāpierod pie<br />
visa un jāiepazīst zemes dzīve. Bērniņš nenojauš, kas<br />
viņu sagaida.<br />
Ar katru dienu bērniņš pieņemas svarā un arīdzan<br />
gudrībā. Prāta šūniņas saņem aizvien vairāk informācijas,<br />
tā krājas un dažādojas. Mazais cilvēks alkst pēc<br />
pasaules izzināšanas un gudrības. Viņš vēlas zināt visu!<br />
Jaundzimušie nonāk atšķirīgos apstākļos. Ikvienam<br />
nolikts savs liktenis, kas sākas ar piedzimšanas<br />
dienu un kā neredzams gaismas ceļš visu dzīvi vijas<br />
pa priekšu. Dievs ar Svēto Garu un eņģeļiem vada un<br />
nosaka katras dienas ritumu.<br />
Maza bērniņa liktenis ir vairāk saistīts ar ģimeni,<br />
pieauguša cilvēka – ar pasauli un Dieva nodomu viņā.<br />
Ar katras dienas sākumu eņģelis ikvienam palīdz iziet<br />
Dieva noteikto ceļu. Cilvēka gars zina katrai dienai<br />
nolemto. Gars to zina arī tālāk uz priekšu, jo Dievs<br />
garu apskaidro. Gars zina, ka Dieva noliktais ceļš<br />
146 147
cilvēkam dāvā iespēju dzīvot pareizi, izmantot dzīvi<br />
pilnīgi un krāt gara augļus vairumā.<br />
Gars sūta mūsu prātam pareizās domas. Cilvēks<br />
tās uztver kā savējās. Mūsu “Es”, mūsu gars cenšas<br />
vadīt pa vienīgi pareizo ceļu un vēlas, lai mēs pieņemtu<br />
pareizos lēmumus. Miesa ir spītīga, tā bieži<br />
garu neklausa. Tad cilvēkam talkā nāk Dieva eņģelis.<br />
Visu cilvēku savstarpēja darbība ir saskaņota, jo<br />
ikvienu vada Svētais Gars. Pasaulē Dieva spēks ir tik<br />
pat pilnīgs kā Debesīs. Dieva iespējas vienmēr un<br />
visur ir absolūtas.<br />
Cilvēkā dažkārt iemājo slinkums. Miesai tīk vaļoties<br />
un gardi paēst. Slinkums cilvēkā samazina šūnu<br />
aktivitāti. Slinkuma varā nonācis cilvēks Dieva gribai<br />
neklausa. Slinks cilvēks no Dieva neko nesaņem, jo<br />
negrib iet likteņa ceļu. Slinkums ir cilvēka vājums un<br />
var progresēt, ja to pieļauj. Pēc ilgstošas slinko šanas<br />
cilvēkā ienāk trulums. Miesā zūd gara gaismas spožums,<br />
tā top pelēka. Slinku cilvēku neviens nemīl.<br />
Bet gars laisko miesu ik mirkli cenšas aktivizēt.<br />
Gara spēkā spēj atmosties visas ķermeņa šūnas. Tāpēc<br />
pateiksim sev to, ko iekšēji gribam, pavēlēsim savai<br />
miesai darboties rosīgi. Ļausim, lai mūsos ar visu<br />
spēku ienāk gars.<br />
Ja cilvēks no rīta ir lūdzis Dievu un saņēmis Viņa<br />
svētību, tad miesa visu dienu būs darbīga. Ar Svēto<br />
Garu stiprināts gars miesu spēs vadīt un apskaidrot.<br />
Ikvienam taču ir jāiziet savs liktenis, jo to Dievs ir<br />
noteicis kā likumu. Ja jāiet uz skolu, tad ir jāiet. Ja<br />
vajag būt darbā, tad tur jābūt un jāstrādā. Ja jādodas<br />
ceļojumā, tad – tikai uz priekšu! Trīs galvenie Dieva<br />
dotie dienas uzdevumi ir jāatrisina pareizi. Nopelnītos<br />
gara augļus par nodzīvoto dienu cilvēks saņem<br />
tikai otrās dienas rītā. Ar ticību mēs tuvojamies<br />
Dievam un varam saņemt gudrību, to patieso, dziļi<br />
sirdī mītošo, kas nāk no mūžīgās Patiesības avota.<br />
Ir zināšanas, un ir gudrība. Pasaulīgās zināšanas<br />
nepieciešamas, lai cilvēks spētu labi orientēties un<br />
dar boties pasaulē, lai spētu strādāt kvalificētu darbu.<br />
Pasaulīgās zināšanas mīt cilvēka prātā, krājas mūsu<br />
smadzeņu šūniņās ar katru dienu vairāk un vairāk.<br />
Mēs iemācāmies tik daudz un tad zinām, kas un kā<br />
pasaulē notiek.<br />
Bet sirds gudrība cilvēkā nāk no gara. Patiesā<br />
gud rība nāk no Dieva, no Debesīm. Dievs vēlas, lai<br />
cilvēks ēstu gudrības maizi un dzertu gudrības vīnu,<br />
kas Viņa doti. Dieva gudrība cilvēku pamāca, kā rīkoties,<br />
kā pieņemt pareizo lēmumu. Gudrība apskaidro<br />
prātu par Dieva lietām, par Viņa radīto pasauli, cilvēkiem<br />
un eņģeļiem. Gudrība dāvā cilvēkam skaidru<br />
prātu. Gudrība ir Dieva Patiesības Gara dota. Laimīgs<br />
tas, kurš to saņem!<br />
Gudrība palīdz ieklausīties savā sirdī, dod ceļu<br />
gara prātam. Gudrība ļauj saprast Dieva vārdus.<br />
148 149
Ticīga un gudra cilvēka galvu rotā zeltītas gaismas<br />
nimbs. Tā ir Dieva dota zīme. Ar gudrību apveltīts<br />
cilvēks ir laimīgs un tiek godāts citu cilvēku vidū.<br />
Gudrs cilvēks Dievu klausa un Viņam uzticas.<br />
Gudrība parāda ceļu pie Dzīvības avota, pie Kristus,<br />
mūsu Kunga un Pestītāja. Kas Dievu godā, tajā ir gudrība;<br />
kas Dievu bijā, tas ir uz pareizā ceļa.<br />
Gudrība nāk no Radītāja. Tēvs to devis Dēlam un<br />
tas Kungs pēc nopelniem dāvā paklausīgajiem. Mūsu<br />
Kungs un Dievs ticīgajiem dāvā Patiesības Garu, kas<br />
cilvēkam dod gudrību. Ceļš uz gudrību ir ik mirkļa<br />
ticība uz Jēzu Kristu. Ja pastāv saikne starp Dievu<br />
un cilvēku, tad gudrība viņā ir dzīva, tad tā sevi var<br />
izteikt pilnīgāk un skaidrāk. Patiesā gudrība apskaidro<br />
visu miesu. Tā neienāk tikai prātā, tā ar savu gaismu<br />
aptvert visu cilvēka augumu. Gudrība cilvēkam dod<br />
ziņu par likteņa ikdienas gaitu. Patiesā gudrība ir<br />
Dieva Atziņas darbības veids.<br />
Ieklausieties, kā pukst sirds. Tai ir savs ritms, Dieva<br />
noteikts ritms. Šim ritmam pakļaujas viss ķermenis.<br />
Sirds pukstu ritmā mūsu šūniņās staro dzīvība. Un<br />
cilvēka mies as ritmam ir jāsakrīt ar gara ritmu, kas<br />
jau kopš cilvēka radīšanas garā sakrīt ar Dieva radīto<br />
ritmu izplatījumā.<br />
Zemes griešanās ātrums nosaka diennakts ritmu.<br />
Tas ir pirmais laika cikls, kas veido galveno ritmu.<br />
Katrā gadalaikā dienas un nakts ilgums ir atšķirīgs.<br />
Mainās dienas ilgums, tātad mainās arī cilvēka dzīves<br />
ritms. Tam jāpieskaņojas, tas jāpieņem tāds, kāds ir.<br />
Jo garāka diena, jo aktīvāks ir cilvēks. Īsākās dienas<br />
dod iespēju vairāk atpūsties un padomāt.<br />
Visā izplatījumā Dievs uztur savu ritmu un harmoniju.<br />
Jo cilvēks ir tuvāk Dieva radītajai saskaņai,<br />
jo vairāk viņā ienāk miers un Dieva ritms. Laika<br />
izteiksmē pasaulē veidojas dažādi ritmi. Dievs jau no<br />
pasaules radīšanas ir devis atziņu par nedēļas ciklu.<br />
Sešas dienas strādājam, septītajā atpūšamies. Kas<br />
atzīst sabata dienu un atpūšas no visiem darbiem, tas<br />
iekļaujas Dieva noteiktajā pamat ritmā un atbilstoši<br />
nopelniem tiek atalgots.<br />
Nākošais laika cikls ir mēnesis. Dievs debesīs radīja<br />
spīdekli – Mēnesi, kura fāzes tad arī nosaka mēneša<br />
ritmu. Tukšs mēness iezīmē sākumu, augošs – pieaugumu,<br />
pilns mēness iezīmē cikla beigas un dilstošs –<br />
atgriešanos pie sākuma. Mēness fāzes ietekmē visus<br />
cilvēkus, iešūpo miesas šūniņas īpašā ritmā. Par to<br />
var domāt un arī – nedomāt. Tas ir ritms, kas skar<br />
cilvēku visā tā dziļākajā būtībā. Ir labi uzsākt jaunus<br />
darbus augošā mēness fāzē, bet tukšā mēness fāzē der<br />
atturēties no nozīmīgiem darbiem, labāk ir pāriet no<br />
viena darba posma uz otru.<br />
Nozīmīgākais laika cikls ir gads. Katram cilvēkam<br />
šis cikls sākas viņa dzimšanas dienā un beidzas – dienā<br />
pirms dzimšanas dienas. Katra cilvēka gada ritmam<br />
150 151
ir atšķirīgs tonis. Cilvēka dzimšanas datums un laiks<br />
jau nosaka īpašo ritmu un tā skanējumu. Arī katra<br />
gada cikla ritms ir atšķirīgs. Sākoties jaunam dzīves<br />
gadam, cilvēkā noris izmaiņas. Pirms dzim šanas dienas<br />
viņa miesa Svētā Gara spēkā tiek pārveidota un<br />
pielāgota jaunā dzīves gada ritma vaja dzī bām. Tāpēc<br />
bieži vien pirms dzimšanas dienas cil vēks jūtas neparasti,<br />
var pieaugt organisma iekšējā sprie dze, jo šūnās<br />
notiek būtiskas izmaiņas.<br />
Ik septiņi cilvēka dzīves gājuma gadi veido lielāko<br />
viņa dzīves ciklu. Pēc katriem septiņiem gadiem cilvēkā<br />
notiek krasi izteiktas izmaiņas. Dievs ir noteicis<br />
cilvēka vidējo zemes dzīves ilgumu – septiņdesmit<br />
gadus, tātad desmit pilnvērtīgus ciklus.<br />
Noslēdzoties septiņu gadu ciklam, cilvēka miesas<br />
šūniņas tiek pielāgotas vecumam, dzīves ritmam un<br />
vajadzībām. Vadoties no tā, kā nodzīvoti iepriekšējie<br />
septiņi gadi, atbilstoši nopelniem tiek pārveidotas<br />
smalkās miesas šūniņas dzīves nākamajiem gadiem.<br />
Tātad cilvēks savu laimi un labsajūtu veido šobrīd,<br />
ik mirkli un to algā saņem pēc nodzīvotā gada, pēc<br />
dzimšanas dienas, un tad atkal pēc nodzīvotiem septiņiem<br />
gadiem, un tā visu mūžu.<br />
Cilvēka dzīves ritmam atbilst arī viņa vārds un<br />
uzvārds. Var gadīties, ka vārds ir dots nepareizi. To<br />
sajūt arī pats cilvēks un viņa tuvākie. Katram vārdam<br />
un uzvārdam ir atšķirīgs burtu salikums. Burtam,<br />
tāpat kā notij, ir savs skanējums. Noteikts burtu<br />
salikums veido vārdu un uzvārdu, un nu jau ir vesels<br />
skaņdarbs. Tas var piederēt tikai vienam cilvēkam.<br />
Vārds un uzvārds – tie raksturo tikai vienu personību.<br />
Tomēr galvenā nozīme šai skanējumā ir cilvēka<br />
vārdam. Katram debesu ķermenim arī ir savs vārds.<br />
Cilvēks ar patiku uztver un atzīst tikai sev atbilstošu<br />
vārdu – tā plūstošā skaņa tad aiziet līdz pašiem sirds<br />
dziļumiem.<br />
Arī darbi darāmi attiecīgā ritmā. Ja cilvēks ieklausās<br />
savā sirdsbalsī, tad var sadzirdēt gara piedāvāto<br />
ikdie nas darbu izkārtojumu. Gars dzīvo Dieva ritmā.<br />
Darbus darot gara piedāvātajā ritmā, tos var paveikt<br />
īpaši labā kvalitātē un tempā. Pārāk daudz tik un tā<br />
nevar paspēt izdarīt, un sasteigts darbs būs bez svētības<br />
un satura. Tātad ieklausīsimies savā sirdī, un tā<br />
gara spēkā mums palīdzēs!<br />
Daba un dzīvās radības iekļaujas Dieva radītajā<br />
ritmā. Mums jāmācās ieklausīties dabas ritmā. Ziedi<br />
sevi izteic ar Dieva radīto skaistumu un harmoniju,<br />
ar smaržu un īpašo gaismu, ko izstaro.<br />
Dabā augiem un kokiem ir savs augšanas cikls.<br />
Puķes sēkla no iestādīšanas līdz uzziedēšanai iziet<br />
noteiktu augšanas posmu. Pienāk diena, kad sāk vērties<br />
pumpurs un mums par prieku uzplaukst skaists<br />
zieds. Puķes iekļaujas Dieva noteiktā augšanas ciklā.<br />
Tāds ir puķes liktenis – izaugt un uzziedēt.<br />
152 153
Līdzīgi arī dārzeņi, koki un viss, kas dabā aug,<br />
savu augšanas ciklu uzsāk no sēklas. Dabā ir noteikta<br />
stingra kārtība, visus procesus Dievs vada ar Svēto Garu.<br />
Savukārt cilvēkam tiek dota brīva izvēle. Viņš<br />
savu dzīvi var veidot, kā vēlas – ticības spēkā var<br />
dzīvot saskaņā ar savu garu un Dievu un var Dievu arī<br />
neklausīt. Par paklausību cilvēks saņem gara augļus;<br />
dzīvojot nepaklausībā, viņā vairojas grēks.<br />
Cilvēks ir radīts Dievam līdzīgs. Tātad – ir viena<br />
no vispilnīgākajām būtnēm pasaulē. Mums ikvienam<br />
tiek dota iespēja tuvoties Dieva pilnībai un vairot<br />
sevī dievišķas gara īpašības. Mēs varam tapt skaisti<br />
un būt laimīgi. Debesu Tēvs, mūsu Radītājs, ir vēlējis,<br />
lai atzīstam Dieva Dēlu un caur Viņu iemantojam<br />
mūžīgo dzīvību.<br />
Tas ir svētīgs darbs – ticēt Jēzum Kristum. Ticība<br />
ir mūsu miesas šūniņu garīga spriedze, kas vērsta uz<br />
Dievu, uz mūsu dzīvības devēju. Debesis un Zeme ir<br />
Dieva radītas. Arī mēs, sava Tēva bērni, visi, kas mītam<br />
uz Zemes, esam Viņa radīti. Mūsu Debesu Tēvs savā<br />
bezgalīgajā mīlestībā mums ļāvis iemantot pestīšanu<br />
caur Jēzu Kristu, bet tikai tad, ja mēs ticam mūsu<br />
Kungam ar sirdi, dvēseli un visām savām šūniņām.<br />
Ja kāda šūniņa vai prāta daļiņa Dievam netic, tad<br />
tajā gara spēks neienāk. Un bez gara miesa ir vāja.<br />
Bezdievī viegli iemājo slimības un ļaunums. Neticībā<br />
cilvēks iemanto šaubas, un tad miesu vajā grēks.<br />
Grēks cilvēkā dzemdē nāvi. Jo grēks vairo haosu un<br />
ienes nesaprašanu. Grēku pavada neziņa. Grēks neļauj<br />
saklau sīt garu, un tad miesa vairs nespēj iet pa pareizo<br />
ceļu. Cilvēks nonāk strupceļā, jo viņu vairs nevada<br />
Svētais Gars. Ticība un vienīgi ticība veido un atjauno<br />
saikni starp cilvēku un Dievu. Un tikai tad Svētais<br />
Gars stiprina cilvēka garu, un gars apskaidro un stiprina<br />
ikvienu pasaulīgās miesas šūniņu.<br />
Cilvēka dzīvība vairojas vienīgi ik mirkļa ticībā uz<br />
Jēzu Kristu. Cilvēka šūniņas ir līdzīgas skaistiem lotosa<br />
ziediem – tās atveras ticībā uz Dievu ar Jēzus Kristus<br />
Dzīvības avota spēku. Cilvēka ticība un nemitīga<br />
saikne ar Dieva Dēlu vairo ikvienas šūniņas un arī<br />
visas miesas dzīvību. Cilvēkā no bezgalīgi pilnīgā Dieva<br />
ienāk dzīvības gaisma, un tā viņu dara laimīgu.<br />
Sapnī redzēju Jēzu Kristu. Tas Kungs ar savu<br />
gaismu visā godībā aptvēra debess jumu. Mana sirds<br />
juta saviļņojumu un prieku. Redzēju savu dzimto<br />
novadu, vectēva mājas Strautos. Tur pulcējās daudz<br />
skaistu un ticīgu cilvēku. Virs katra bija Dieva zīme –<br />
gaismas krusts. Viņu sejas staroja laimē, tās apspīdēja<br />
Kristus gaisma.<br />
Tas Kungs sēdēja savā tronī, un no Viņa sirds staroja<br />
visspožākā gaisma. Un tad no Kristus sirds Dieva<br />
Gaismā iznāca Kristus bērniņš – un kā mir dzoša<br />
154 155
zvaigzne slīdēja pa gaismas staru uz ļaužu pusi un<br />
iegāja katra ticīgā cilvēka sirdī. Gaisma no Kristus<br />
sirds uz cilvēku sirdīm spīdēja un spīdēja, un pa<br />
gaismas stariem viņos iemājoja svētā daļiņa no Dieva.<br />
Un ticīgie tapa laimīgi.<br />
Sapnī dzirdēju Jēzu Kristu sakām:<br />
“Es svētu tos, kas man tic, un iemājoju viņu sirdīs<br />
uz mūžīgiem laikiem. Ja kāds mani nav pieņēmis, tad<br />
viņš ir pakļauts tiesai un nāvei. Bet katrā, kurš savā<br />
sirdī mani ir pieņēmis, es iesēju daļiņu no savas dzīvības,<br />
lai viņš dzīvotu mūžīgi mūžos. Ticīgais savā<br />
sirdī mani var saskatīt. Es viņam atklāšos. Laimīgs<br />
tas, kurš dzimis mūžībai!”<br />
Es ikdienā redzu cilvēku gara sirdis un daudzās<br />
saskatu Jēzus Kristus tēlu. Tas Kungs ticīgo sirdīs<br />
ir dzīvs un viņos vairo dzīvību. Virs šiem cilvēkiem<br />
spīd gaismas krusts, un viņu sirdis ar gaismas stariem<br />
ir vienotas ar Jēzus Kristus sirdi Debesīs.<br />
Mums jāļauj tam Kungam mūsos darboties.<br />
Dievs cilvēkus radīja, lai caur viņiem spētu darboties.<br />
Dievs saviem bērniem uztic veidot tautu un pasauļu<br />
nākotni. Dievs ir solījis saviem bērniem iecelt viņus par<br />
priesteriem tautām.<br />
Dieva bērna gars ir patiesi liels. Tas aptver Zemi<br />
un sniedzas līdz debess jumam. Zeme Debesu Tēva<br />
priekšā ir maza un sīka planēta Viņa bezgalīgi daudzo<br />
planētu vidū. Dieva bērns, kas bijis paklau sīgs,<br />
garā ir izaudzis liels. Viņš līdzinās Saulei, kas ar savu<br />
gaismu var aptvert visu zemeslodi. Jā, Dieva bērns<br />
ar savu garu spēj aptvert visu Zemi. Tāda ir Debesu<br />
Tēva samaksa – par ticību, paļāvību, paklau sību un<br />
mīlestību. Uzticīgam cilvēkam tiek dāvāti gara augļi,<br />
kas dienu pēc dienas var vairoties un reiz nākamībā<br />
sasniegt Saules apmērus. Cilvēka gars var izaugt liels,<br />
jo mēs zinām, ka Debesu Tēvs cilvēkus ir radījis sev<br />
līdzīgus.<br />
Tātad cilvēks var iemantot dieviš ķas īpašības –<br />
mazu daļu no bezgalīgā Dieva iespē jām, kas ir tik<br />
lielas un brīnišķīgas!<br />
Ikdienā vieni gara augļus krāj, bet otri tos zaudē.<br />
Grēka darbi atņem tās gara bagātības, ko pirmsākumā<br />
cilvēks no Dieva ir saņēmis. Labie darbi un<br />
ticība vairo gara augļus. Ir pagājuši daudzi tūkstoši<br />
gadu, un tādi mēs tagad esam – katrs ar savu gara<br />
lielumu, ar savu garīgo bagātību vai nabadzību.<br />
Katram darbam vai mirklim ir sava nozīme. Ja<br />
mēs Dieva noteikto likteni pieņemam, tad sevī dzīvību<br />
vairojam. Un vēl tam klāt – ikdienas ticība Jēzum<br />
Kristum un patiesa lūgšana.<br />
Lūgšana, kas nāk no sirds, ar mīlestību uz Dievu un<br />
savu tuvāko.<br />
156 157
Lūgšana:<br />
Mans Kungs, es atzīstu Tavu Derību un sirdī<br />
to pieņemu. Es lūdzu, darbojies manī un palīdzi<br />
izpildīt Dieva Derības prasības. Es lūdzu ar gara<br />
sirds lūgšanu ik mirkli un vēlos iet pa noliktā<br />
likteņa ceļiem. Es vēlos būt saskaņā ar Tavu<br />
gribu kā skanīga dziesma, es vēlos būt harmonijā<br />
ar Tavu ritmu un darbību.<br />
Mans gars ik mirkli alkst pēc Tevis un aizlūdz<br />
par manas miesas vājumu. Es savā sirdī saucu:<br />
mans Kungs, es alkstu pēc Tavas mūžības, pēc<br />
gudrības un Atziņas, pēc Patiesības un mīlestības!<br />
Mans gars Tevi godina un sirds – slavē, tā<br />
pateicas par dzīvību, ko Tu ik mirkli dod. Es jūtu<br />
Tavu gādību, Tu esi mans mūžīgais Dievs.<br />
Pateicība Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!<br />
GUDRĪBA UN ATZIŅA<br />
Pār debesu dziļumiem pašos pirmsākumos lidinājās<br />
Debesu Tēva Atziņa un gudrība. Dieva Atziņas<br />
pilnība nāk no bezgalības, no vistālākās un visspožā<br />
kās Gaismas. Tā nāk no pilnības pirmsākuma, no<br />
pašiem sākumu sākumiem, no mūžības visaptverošās<br />
Gaismas. Tā nāk no augstumiem, kur mīt Debesu<br />
Tēvs savā godībā.<br />
Ar Radītāja Atziņu, ar Viņa absolūto gudrību tiek<br />
kārtotas visas lietas jau no radīšanas sākuma. Dieva<br />
dvesma aptver itin visu, kas ir. Visu, ko mēs redzam<br />
un ko neredzam, visu, kas mums zināms un kas<br />
vienīgi Dievam zināms.<br />
Mūsu Tēvs visu no sevis ir veidojis, sev visu<br />
pakļaujot un dzīvu darot. Visā, kas vien radīts Dēlā,<br />
ir dzīvā Dieva miesa ar dzīvības šūnām. Visa radītā<br />
telpa ir aizpildīta ar bezgalīgi smalkiem Dieva kristāliņiem.<br />
Pirmsākumā viss jau ir dzīvs smalkajā gara<br />
līmenī.<br />
Debesu Tēvs vispirms sevī radīja Dēlu un Viņā –<br />
visu izplatījumu ar Debesu Valstību un Debesu<br />
pasaulēm.<br />
158 159
Tēvs un Dēls ir viens Dievs divās izpausmēs –<br />
mūžīgais Debesu Tēvs, visa Radītājs, pilnības<br />
pirmsākums un vienpiedzimušais Dēls, kurā viss tapis<br />
radīts – cilvēki, eņģeļi, visas dzīvās būtnes, vecaji un<br />
viss izplatījums. Dievs savā vienotībā ir pilnīgs, Viņš<br />
nav dalāms. Tēva spēks ir Dēlā mūžīgi. Tēvs atdevis<br />
varu Dēlam, lai pār visu spīdētu Dieva gaisma, lai<br />
visā būtu absolūta Dieva vara.<br />
Debesu Tēvs ar savu dzīvības dvašu ir mūžīgi dzīvs.<br />
Visa Radītājs sevī veido pasaules un pārvalda tās ar<br />
gudrību un Atziņas spēku. Dieva gudrība nav salīdzināma<br />
ar cilvēka gudrība. Cilvēks par Dieva pilnību<br />
nezina pat vienu miljardo daļu. Debesu Tēvs sevi<br />
atklāj caur Jēzu Kristu. No Debesu Tēva pār cilvē kiem<br />
var nākt Patiesības Gars, kas cilvēku var apskaidrot,<br />
un caur to mēs varam apjaust, kā patiesībā viss ir<br />
radies, kā tiek veidots, ko nozīmē Dieva Derības vārdi.<br />
Cilvēkā Debesu Tēvs mīt gara miesas sirdī esošajā<br />
dzīvības kristālā. Tātad ik mirkli, lai ko mēs darītu,<br />
mūsos ir Debesu Tēvs, mūsu Radītājs. Viņa gaisma<br />
apspīd mūsu gara sirdis.<br />
Cilvēka gara sirds ir daļiņa no Jēzus Kristus sirds.<br />
Dzīvības kristāls un gara sirds cilvēkā veido viņa<br />
dzīvības avotu. Tā ir dzīvā Dieva klātbūtne cilvēkā.<br />
Tēvā un Dēlā ir visas dzīvības pirmsākums. Ikviens ir<br />
cieši saistīts ar Dieva Dzīvības avotu. Šī garīgā saikne<br />
uztur mūsos dzīvību.<br />
Ja atzīstam Debesu Tēvu un ticam Jēzum Kristum,<br />
tad mūsos dzīvības avots neizsīkst. Gars spēj uzkrāt<br />
gara augļus. Ja cilvēks grēko, tad līdz ar katru padarīto<br />
grēku viņā mazinās gara augļi, mazinās Dieva<br />
klātbūtne gara sirdī un izsīkst viņa dzīvības avots.<br />
Gara sirds gaisma ir savienota ar Dieva Dēla sirdi,<br />
ar Jēzū Kristū mītošo Dzīvības avotu. Debesu Tēvs<br />
sevi izteic caur Dēlu. Visu tiesu, varu un Dzīvības<br />
avotu Tēvs ir atdevis savam vienpiedzimušajam Dēlam.<br />
Ja cilvēks atzīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, tad viņā<br />
no Kristus Dzīvības avota ienāk dzīvības gaisma un<br />
vairo dzīvību.<br />
Gara sirds gaisma apspīd cilvēka gara miesas šūniņas.<br />
Gara sirds ir enerģētiski savienota ar visām miesas<br />
šūniņām. Jo vairāk gaismas nāk no gara sirds, jo<br />
pilnīgāka ir ikviena šūniņa. Sirds spēj izgaismot visu<br />
augumu un dāvāt cilvēkam gara apskaid rību.<br />
Pirms simts gadiem mēs pasaulē vēl nebijām dzimuši.<br />
Tajā laikā mēs dzīvojām garā Debesu pasaulē,<br />
sava debesu ķermeņa veidolā. Ar gara acīm viens otru<br />
skatījām, sarunājāmies un darījām Dieva dar bus.<br />
Ar gara prātu un gudrību mēs skaidri sevi apjautām.<br />
Mēs zinājām debesīs noteiktos Dieva likumus, zinā<br />
jām, kā iekārtotas pasaules, kas ir eņģeļi un vecaji,<br />
kas ir dzīvas būtnes. Mums bija tās zināšanas, kuras<br />
tikām sakrājuši jau ļoti ilgajā dzīvē Debesu pasaulēs.<br />
Tur Dievs bija veidojis garīgas skolas mācībām un<br />
160 161
devis izzināšanas iespējas. Arī šobrīd mūsu zināšanas<br />
un gudrība garā tiek papildinātas. Tas notiek Debesu<br />
pasaulēs. Kad mēs guļam saldā miegā, mūsu gars tiek<br />
atbrīvots un Dieva spēkā var nokļūt garīgajās skolās.<br />
Dievs cilvēkiem dod iespēju izzināt Dieva Patiesību<br />
un sūta iepazīt Dieva pasauļu plašumus, iemāca likumus<br />
un likumsakarības.<br />
Izplatījumā vispirms tika radītas daudzas jo daudzas<br />
pasaules. Tajās dzīvoja cilvēki un eņģeļi, vecaji<br />
un visi dzīvie, ko Dievs bija radījis. Tā bija jau no<br />
paša iesākuma, kad Debesu Tēvs savā Dēlā radīja<br />
visu, kas pastāvēja vēl pirms Zemes radīšanas. Un tad<br />
tika radīta Zeme un debesis, un spīdekļi debesīs. Un<br />
tad Dievs radīja arī cilvēku.<br />
Gadsimtiem ritot, uz Zemes dzima daudz jo daudz<br />
cilvēku.<br />
Zemi Debesu Tēvs radīja īpašu, kā galveno izplatījumā,<br />
uz kuras Jēzū Kristū atklājas Dieva Dēls. Uz<br />
Zemes cilvēkiem atklājas Dieva Vārda spēks un Dieva<br />
Derības darbība. Uz Zemes tika radīti īpaši dzī ves apstākļi<br />
– ar grēka smagumu un grēka piedošanas iespējām,<br />
ar gara izaugsmes iespējām, ar Dieva Derības<br />
piepildījuma spēku. Uz Zemes un Debesīs tiek īste <br />
nota Dieva uzvara pār visiem nepaklausīgajiem un<br />
visām varām.<br />
Debesu Tēva nodoms ir bezgalīgi pilnīgs. Viņa gudrība<br />
ir pati pilnība, un Atziņa ir visa Dieva projekta<br />
īstenotāja. Dieva Vārds, visa Radītāja Vārds pavēl<br />
Atziņai, lai viss tā taptu. Un projektētāja Atziņa<br />
Dieva Vārda spēkā smalkajā Dieva dzīvo kristāliņu<br />
vidē izplatījumā radīja debesis un Zemi, un visu, kas<br />
uz tās radīts.<br />
Dieva gudrības un Atziņas projekts iekļauj Derī bas<br />
laika posmu no Zemes radīšanas līdz tā Kunga atnākšanas<br />
dienai, kad, septītajai bazūnei Debesīs skanot,<br />
viss taps pārvērsts. Zeme ar savu sausumu un ūdeņiem,<br />
arī gars un viss dzīvais taps pārvērsts Radītāja<br />
spēkā – pasaulīgā līmeņa šūniņas izzudīs un paliks<br />
tas, kas radīts dvēseliskajā līmenī. Pasaule tiks pie līdzināta<br />
Debesu pasaulei, un, zemes ķermenim Dieva<br />
spēkā izzūdot, cilvēks atklāsies debesu ķermeņa veidolā.<br />
Un varēs redzēt, kāds viņš patiesībā ir. Tad tā<br />
Kunga spēkā no četrām debess pusēm tiks savākti<br />
Dieva bērni un augšāmcelti.<br />
Līdzīgi notika Kristus augšāmcelšanās dienā. Viņa<br />
pasaulīgā miesa tapa pārvērsta, augšāmcelta. Un vēlāk<br />
Marija, Marija Magdalēna un apustuļi redzēja tikai<br />
Dieva Dēla gara ķermeni.<br />
Ar debess, Zemes, visa dzīvā un cilvēka radīšanu<br />
iesākās laika ritējums, kurā ik mirkli ikviena cilvēka<br />
liktenis, dabā notiekošo procesu un pasaules notikumu<br />
gaita tiek stingri vadīta pēc Dieva projekta.<br />
Dieva Atziņa darbojas visā kā abso lūts spēks, kuru<br />
nevar apstādināt. Arī cilvēku likteņus nevar izmainīt.<br />
162 163
Tas ir negrozāms Dieva likums. Uz Zemes viss tiek<br />
kārtots pēc Dieva veidotā projekta ar Viņa Atziņu jau<br />
kopš paša pirmsākuma. Dieva projekts jau sen sastādīts,<br />
un to ar Vecās un Jaunās Derības vārdiem mēs<br />
varam apjaust.<br />
Dievs runāja uz praviešiem, un viņu pravietojumus<br />
mēs varam izlasīt. Mēs skaidri zinām, ka Dieva<br />
solījumi allaž piepildās, jo tas ir Dieva projekts, kas<br />
darbojas kā likums ar Dieva gudrības un Atziņas<br />
spēku. Dieva nodoms ir nolikts tūkstoš gadus uz<br />
priekšu.<br />
Ko tad atliek darīt cilvēkam? Ikviens cilvēks pasaulē<br />
ir cieši saistīts ar sev nolemto likteni. Debesīs<br />
viena diena, tie ir tūkstoš gadi uz Zemes. Tātad<br />
uz Zemes mēs dzīvojam īsu mirkli un Debesīs –<br />
mūžību.<br />
Uz Zemes esam dzimuši, lai sakrātu gara augļus,<br />
vairotu sevī dzīvību un atkal iepazītu Dievu. Ja klausām<br />
savai sirdsbalsij, savam garam, ja ticam Dievam<br />
un paļaujamies uz Jēzu Kristu, tad mūsos gara augļi<br />
vairojas. Ja piekrītam savam Dieva noteiktajam liktenim,<br />
tad varam būt pateicīgi, ka esam atraduši to<br />
vienīgo šauro ceļu, par kuru Jēzus Kristus ir runājis.<br />
Cilvēkam ir dota brīvība. Viņš var Dieva likumiem<br />
un Viņa lemtajam liktenim nepakļauties. Viņš var<br />
slinkot, var nepildīt Dieva baušļus. Var izvēlēties arī<br />
plato ceļu – grēcinieku ceļu, kas ved uz pazušanu.<br />
Īsteni pareizais dzīves ceļš, tas ir Dieva noteiktais<br />
mūsu likteņa ceļš. Mums ir jāiemācās klausīt Dievu.<br />
Ik dienu un nakti tiek noteikti cilvēka uzdevumi.<br />
Katru darba dienu tiek doti trīs Dieva darbi – trīs<br />
galvenās iespējas. Darbus izpildot, saņemam algu –<br />
gara augļus, kas dod gara pieaugumu. Dieva svētība<br />
pavada ikvienu, kas klausa Dievu un pilda Derību.<br />
Un tā kopš Ādama un Ievas laikiem gadu pēc<br />
gada, dienu pēc dienas laikā un darbībā piepildās<br />
Dieva projekts – Derības likums, kas tika, tiek un tiks<br />
īstenots. Tam vajag noticēt.<br />
Katram nodzīvotajam mirklim ir savs saturs. Ik<br />
dienas noris dažādi notikumi. Mēs dzīvojam dažādos<br />
sadzīves apstākļos. Mēs esam pakļauti laika, telpas<br />
un Zemes apstākļu iedarbībai. Arī katrai tautai un<br />
valstij ir Dieva noteikts liktenis. Kāds tam var neticēt,<br />
bet tas jau neko nemaina. Neticība ir cilvēka vājums.<br />
Visā radītajā ir Dieva ritms. Tas aptver visas dzīvā<br />
Dieva smalkās kristāliskās šūniņas, kas ir viscaur visā –<br />
Debesīs un uz Zemes, un visā izplatījumā.<br />
Pašā pirmsākumā Dievs Zemi radīja savas Atziņas<br />
dziļumos. Radītājs projektu ar Vārda spēku vispirms<br />
īstenoja gara līmenī. Tātad vispirms debesis un Zeme<br />
tika radītas gara līmenī ar visu, kas nepieciešams, lai<br />
taptu piepildīta Derība. Tas tika radīts vissmalkāko<br />
gara līmeņa kristālisko šūniņu vidē.<br />
Un, kad tas bija radīts gara līmenī, tad Zeme<br />
164 165
izplatījumā tika radīta dvēseliskajā (astrālajā) līmenī.<br />
Arī šajā līmeni viss tika radīts ar īpašu pilnību. Gara<br />
līmenī radītā Zeme tika aizpildīta ar dvēseliskā līmeņa<br />
matēriju.<br />
Un tad, sākot ar pirmo radīšanas dienu, tika<br />
radītas debesis un Zeme, un viss, kas uz tās, materiālajā<br />
līmenī, un tajā mēs visu arī redzam. Debesu Tēva<br />
spēkā viss tapa radīts un Viņa spēkā arī tagad top<br />
piepildīts.<br />
Dieva noliktajam ir absolūta likuma spēks. Tas<br />
tiek īstenots ar Dieva Atziņas spēku un Svēto Garu –<br />
pirmsākumā no Radītāja dziļumiem, tad pakāpeniski<br />
ienākot un aptverot visus gara līmeņus, tad– dvēseļu<br />
pasauļu līmeņus un tad – arī visas materiālās pasaules.<br />
Ik mirkli visā Dieva radītajā ir savs ritms un harmonija.<br />
Dēlā Tēva Gaismas apspīdētas ir visas Viņa<br />
dzīvās kristāliskās šūniņas. To smalkais sali kums veido<br />
itin visu, kas ir radīts.<br />
Bezgalīgi smalkās Dieva kristāliskās šūniņas<br />
itin visā veido dažāda gara līmeņa radījumus, tad –<br />
dvēseles līmeņa radījumus un tad – arī pasaulīgos.<br />
Tātad uz Zemes un citām planētām viss tiek radīts ne<br />
no ārpuses, kā cilvēks pasaulē veido no matērijas matē<br />
riju, bet no Dieva dziļumiem, no bezgalīgi smalkajām<br />
kristāliskajām šūniņām – vispirms gara līmenī, tad<br />
dvēseliskajā un tad pasaulīgajā. Tēvs visu rada no<br />
savas pilnības pirmsākuma.<br />
Nekad cilvēks nespēs ar pasaulīgajām iespē jām<br />
ieskatīties smalkajā Dieva radītajā pasaulē. Cilvēks<br />
ļoti vēlas izzināt visus procesus, un tas ir labi. Bet<br />
Dievs savu noslēpumu atklāj garā caur Dieva Dēlu.<br />
Cilvēks vienmēr tiecas pēc gudrības, tikai katrs<br />
saņem to, ko pelnījis. Ja cilvēks smeļas pasaulīgu gudrību,<br />
tad to arī saņem. Bet patiesā gudrība nāk no<br />
Dieva. Tā apskaidro visu lietu būtību un atklāj visa<br />
radītā dziļākos noslēpumus. Var iepazīt zinātnes un<br />
rast atbildes uz daudziem jautājumiem. Bet ar pasaulīgās<br />
zinātnes iespējām nevar iepazīt dvēseli un garu.<br />
Nevar izzināt dvēseles pasauli, gara pasauli vai dzi ļākos<br />
Dieva noslēpumus, jo to visu cilvēkam var atklāt<br />
vienīgi Svētais Gars.<br />
Gudrs cilvēks uzklausa pamācības un tās pār<br />
domā. Pirmās īstās pamācības nāk no taisnīgiem un<br />
ticī giem cilvēkiem. Jo gudrība nāk no Dieva un iemājo<br />
ticīgos cilvēkos, lai tālāk vairotos pasaulē.<br />
Dieva gudrības <strong>Zelta</strong> grauds tiek dots retajam –<br />
tam, kas patiesi tic Jēzum Kristum. Dieva gudrība<br />
staro cilvēka acīs un sirdī, ienāk citos caur viņa vārdiem<br />
un darbiem. Dievišķi gudrs cilvēks izstaro īpašu<br />
auru un izceļas ar savu iekšējo sakārtotību un domu<br />
skaidrību.<br />
Vienīgais Patiesības izzināšanas ceļš nāk no Dieva.<br />
Cilvēka pasaulīgā gudrība pieder pasaulei un pasaulē<br />
arī paliek, to nevar pēc nāves paņemt līdzi Debesīs.<br />
166 167
Cilvēks ar savu prātu var izgudrot dažādas teorijas,<br />
bet tās ir tikai viņa pieņēmums. Visu cilvēka attīstību<br />
nosaka Dieva griba un Viņa gudrība. Dievs savu gudrību<br />
iesēj cilvēkos, un tie pasaulē izdara atklā jumus un<br />
veicina cilvēces attīstību. Visi atklā jumi un tehnikas<br />
progress nāk no Dieva gudrības dziļumiem. Tāpēc<br />
tas, kas ir izveidojis saikni ar savu garu, ticībā var<br />
saņemt arī dievišķo gudrību un atziņu, kas vairo viņa<br />
laimi un atvieglo pasaulīgo dzīvi.<br />
Cilvēka prāts alkst pēc izzināšanas un sirds –<br />
pēc gudrības. Ja to apvieno, tad viņš top gudrāks.<br />
Gudrs mācās no cita kļūdām, analizē un labo arī<br />
savas kļūdas. Par gudru cilvēku nepiedzimst, bet gan<br />
top, ja uzklausa labu cilvēku pamācības, tic Dievam<br />
un apvieno gara sirds gudrību ar prāta gudrību. Tad<br />
miesas prāts ar gara prātu veido vienu veselu.<br />
Ir jāļauj, lai gudra mācība tiktu pieņemta un ar sirdi<br />
pārdomāta. Ik dienu rodas daudz jautājumu. To saturs<br />
raksturo cilvēku. Gudrs cilvēks uzdod gudrus un dziļi<br />
būtiskus jautājumus. Gudrs cilvēks uzklausa labus<br />
pado mus, tos izsijā un sevī pieņem pašu node rīgāko.<br />
Gara prāta gudrība nāk no gara sirds gudrības,<br />
kas ir Dieva dota. Gara sirds dziļumos dzīvības kristālā<br />
mīt daļa no Dieva, tātad – arīdzan Viņa gudrība.<br />
Ļoti ilgā gara ķermeņa esamības laikā gara prāts<br />
uzkrāj zināšanas par visa radītā pastāvēšanas kārtību,<br />
un caur gara sirdi cilvēks garā ik mirkli saņem Dieva<br />
gudrību. Tā uzkrājas gara atmiņā un ir nezūdoša.<br />
Savienojoties laicīgajam prātam ar gara prātu, cilvēks<br />
piekļūst ilgstošā laika posmā uzkrātajai gudrībai.<br />
Tātad, saistoties ar gara sirds gudrību, cilvēkam<br />
pasaulē atklājas zināšanas, kuras aptver Bībeles gudrību<br />
visos tās izzināšanas līmeņos. Paldies Dievam, ka<br />
Debesu gudrības Dievs ir paslēpis no pasaulīgajiem<br />
prātotājiem un atklājis saviem uzticīgajiem bērniem.<br />
Tāpēc pieņemsim pamācības, kuras pasaulē<br />
nāk no Dieva ar Svētajiem Rakstiem. Lai mūsos<br />
darbojas Dieva Patiesības Gars!<br />
Dievs piedāvā iespēju izzināt Patiesību ticības spēkā<br />
ar Patiesības Garu. Ja kāds šo iespēju nepieņem, tad<br />
viņš Patiesību nekad arī neuzzinās. Nevienam nav<br />
liegts izvēlēties šauro ceļu – Dieva Derībā noteikto<br />
ceļu. Cilvēku var apskaidrot tikai Dieva Patiesības<br />
Gars. Tikai Gars garam var atklāt, kā viss īstenībā ir.<br />
Tie ir Dieva gudrības <strong>graudi</strong>, ko Viņš vēlas ikvienam<br />
paklausīgajam bērnam dot, lai ticīgais beidzot saprastu<br />
Dieva Atziņas un Derības spēku. Svētīgs ikviens,<br />
kas Dievu klausa!<br />
Lūgšana:<br />
Kungs un Dievs, uzklausi manu lūgšanu un<br />
piedod manus grēkus. Es atveru savas sirds ziedu<br />
Tavai gaismai. Atdari manu sirdi Tavai gudrībai<br />
un Atziņai. Es paļaujos vienīgi uz Tevi.<br />
168 169
Kungs, māci mani mīlēt un atdari manu muti<br />
ar savu spēku. Es vēlos Tevi slavēt un godināt.<br />
Augsti teicams ir Tavs vārds, es gribu par Tevi<br />
liecināt cilvēku vidū. Es gribu palīdzēt tiem, kuri<br />
vēl dzīvo tumsā un neskaidrībā.<br />
Kungs Jēzu, es mācos no Taviem darbiem un<br />
liecī bām. Es uzņemos savu dzīves krustu un vēlos<br />
to nest līdzīgi Tev. Es vēlos palīdzēt nest to arī<br />
saviem tuvākajiem. Kungs, stiprini mani šajā ceļā!<br />
Kungs, svētī mani ikdienas darbiem! Es lūdzu<br />
svētību arī saviem tuvākajiem un visai Tavai<br />
tautai. Es ticu uz Tevi, Kungs un Dievs, un uz Tevi<br />
paļaujos šodien, rīt un tā mūžīgi!<br />
Lai augsti teicams ir mans Dievs!<br />
DIEVA PATIESĪBAS ATKLĀSME<br />
Dievs ir Patiesība. Mūsu Radītājs ir Debesu Tēvs.<br />
Ābrahāma, Īzāka, Jēkaba un Mozus Dievs. Debesu<br />
Tēvs ir visu dzīvo Dievs. Viņam lai ir mūžīga patei <br />
cība un mūžīgs gods visā izplatījumā!<br />
Debesu Tēvs mīt bezgalīgos augstumos un dzīvo<br />
nepieejamā Gaismā. Cilvēks ir Dieva Patiesības izzināšanas<br />
sākumā. Mēs zinām – Debesu Tēvs sevī ir radījis<br />
vienpiedzimušo Dēlu un Dēlā radījis visu, kas<br />
ir radīts.<br />
Tēvs un Dēls ir viens Dievs. Tēvs mīt Dēlā, un<br />
Dēls mīt Tēvā. Tēvs no saviem augstumiem un mūžīgās<br />
Gaismas ir nācis Dēlā pie visiem, kas ir radīti – pie<br />
cilvēkiem, eņģeļiem, vecajiem un dzīvām būtnēm.<br />
Dievs nācis arī uz Zemes cilvēka izskatā – Jēzū Kristū.<br />
Laimīgs tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Jo viņu<br />
tas Kungs un Dievs glābs un augšāmcels Pastarajā dienā.<br />
Tēvs un Dēls visā radītajā sevi izpauž caur Svēto<br />
Garu. Jēzus Kristus Jaunajā Derībā to mums darījis<br />
zināmu. Mozum pasaulē tas vēl nebija zināms. Jānis<br />
Kristītājs kristīja ar ūdeni, tad nāca Jēzus Kristus, kas<br />
tagad krista ar uguni un Svēto Garu.<br />
170 171
Kas atzīst Jēzu Kristu un Svēto Garu, tas turpina<br />
iepazīt Dieva pilnību. Dievs atklājas ticīgajiem – tiem,<br />
kas ir pelnījuši saņemt Svēto Garu, lai varētu iepazīt, kā<br />
tad patiesībā viss ir radīts.<br />
Dieva Patiesības Gars ticīgo apskaidro, un viņš<br />
tad saprot, ka caur Jēzu Kristu nāk grēku piedošana,<br />
atbrīvošana no bauslības un atpirkšana no pasaules.<br />
Tas Kungs nāk ar pestīšanas spēku un absolūto spēju<br />
visus Dievam nepaklausīgos uzvarēt – kā Debesīs, tā<br />
arī virs Zemes. Tas Kungs pasaulē darbojas ar Svēto<br />
Garu. Viņš valda visā, redz visu, kas radīts, un Tēva<br />
spēkā visu sagatavo tiesas dienai.<br />
Dievs ir tas Kungs, un Viņā ir apslēpta visa bagātība<br />
un pilnība, visa gaisma un spēks, visa godība un<br />
dzīvība, visa mīlestība un gudrība, pilnīgi viss, kas<br />
vien ir.<br />
Un tā Dievā esam arī mēs, katrs ar savu “Es”, ar<br />
savu personību un individualitāti. Mēs nekad to<br />
nezaudēsim, ja atzīsim Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu. Jā,<br />
tas ir pirmais nosacījums ceļā uz mūžīgo dzīvošanu.<br />
Debesu Tēvs mūs radīja lielā mīlestībā un<br />
vēlas, lai katrs cilvēks iemācītos atzīt patieso Dievu,<br />
godātu savu Kungu un pildītu baušļus. Mēs visi esam<br />
dzīvojuši garā pirms šīs dzīves. Pajautā sim savām<br />
sirdīm, savam garam, gars mums centīsies to pastāstīt.<br />
Cilvēkā mītošais gars par sevi visu zina, atceras dzīvi<br />
Debesu Valstībā, atceras dzīvi pasaulēs.<br />
Gars atceras visu, kas bijis. Bet pasaulē dzimušā cilvēka<br />
prāts zina un atceras tikai šo zemes dzīvi.<br />
Par cilvēkā mītošo garu ikviens var uzzināt no<br />
Svētajiem Rakstiem, no garīga satura grāmatām vai<br />
no ticīgiem cilvēkiem. Bet tam noticēt var tikai tad,<br />
kad cilvēku apskaidro Svētais Gars. Tas var notikt<br />
ticības spēkā uz Dievu.<br />
Cilvēka ikdienas darbi ir dažādi. Ja cilvēks Dieva<br />
bauš ļus pilda un negrēko, tad ticības sēkla var viņā<br />
ātri augt. Tāda cilvēka miesā Svētajam Garam ir viegli<br />
darbo ties. Ja cilvēks grēko un nelūdz par grēka pie<br />
do šanu, tad viņā mītošais grēks aptumšo prātu un<br />
vājina ticības sēklu. Un vairo šaubas par Dieva un<br />
gara esamību.<br />
Ja cilvēks Jēzum Kristum tic un uz Viņu ik dienas<br />
paļaujas, tad Svētais Gars var atklāt Atziņas bagātību<br />
un dāvāt patieso Dieva gudrību.<br />
Dievam ir zināmas visas gudrības, jo Viņš pats<br />
tās visas radījis. Tas Kungs tās pakāpeniski atklāj un<br />
dara zināmas Dieva bērniem – tiem, kuri Jēzu Kristu ir<br />
atzinuši kā Dieva Dēlu.<br />
Svētā Gara gaisma aptver visus izplatījuma gara,<br />
dvēseles un materiālās pasaules līmeņus. Svētajam<br />
Garam piemīt Dieva gaismas starojums dažādā intensitātē.<br />
Visspožāk tā staro gara līmenī, vājāk – dvēseles<br />
un visvājāk – pasaulīgajā līmenī. Materiālajā pasaulē<br />
arī šīs gaismas intensitāte ir dažāda. Koka vai zieda<br />
172 173
eksistencei nepieciešams mazāks Svētā Gara gaismas<br />
starojums, Saulei, Mēnesim un zvaigznēm – lielāks.<br />
Bet cilvēkiem – vislielākais, jo ikvienā gara sirdī<br />
mīt pats Dievs. Neticīgajā Svētā Gara gaisma iespīd<br />
vājāk. Neticīgais ir garā nabags, jo nav pelnījis Dieva<br />
klātbūtni.<br />
Ticīgajā Svētā Gara gaismas intensitāte ir atkarīga<br />
no ticības pakāpes. Dieva bērnos, kas dzimuši no<br />
augšienes, Svētā Gara gaisma spīd visspožāk. Izredzētajos<br />
tas tā ir kopš dzimšanas līdz pēdējai dzīves<br />
stundai pasaulē. Dieva bērnu iezīmē tā Kunga gaismas<br />
krusts un aptver aura, kas nodrošina Svētā Gara<br />
gaismas spožumu viņā.<br />
Jēzus Kristus var lūgt Debesu Tēvu, un tad pār<br />
izredzēto var nākt Patiesības Gara gaisma. Tā ir gudrības<br />
un Atziņas gaisma no Radītāja – vēl pilnīgāka<br />
par Svētā Gara gaismu. Patiesības Gars ir Svētā Gara<br />
augstākā izpausme.<br />
Svētais Gars pasaulē ir ik mirkli un aptver visu.<br />
Svētais Gars ir Tēva un Dēla darbības Gars. Svētā<br />
Gara spēkā Dievs īsteno savu nodomu, piepilda visus<br />
savas Atziņas projektus.<br />
Vienmēr un mūžīgi viscaur visā ir Radītājs – Debesu<br />
Tēvs, tad Dēls ar Tēva doto varu un tad – Svētais<br />
Gars. Tēvs sevi atklāj caur savu Dēlu un dar bojas vispirms<br />
ar Dieva gudrību un Atziņu, tad ar Patiesības<br />
Garu un tad – ar Svēto Garu. Mēs esam Dieva<br />
Patiesības izzināšanas ceļa sākumā un varam būt<br />
laimīgi, ka tas mums dots.<br />
Debesu Valstībā Jaunās Jeruzālemes vārtos ir ierakstīti<br />
divpadsmit apustuļu vārdi. Pēc Jaunās Derības<br />
vārdiem mēs zinām, ka Pastarajā dienā Jēzus Kristus<br />
un apustuļi tiesās cilvēkus. Kristus mācekļi bija uzti cīgi<br />
un paklausīgi. Mēs īpaši godājam arī Mariju, Kristus<br />
māti. Kristus mācekļi veltīja savu dzīvi Dievam un<br />
tagad ir augsti teicami Debesīs un virs Zemes. Viņi ir<br />
paši izcilākie un garā lielākie. Bet arī apustuļi ir nākuši<br />
no cilvēku vidus. Dievs svētajiem cilvēkiem vairāk<br />
nekā citiem ir atklājis Patiesību, dāvājis gud rību un<br />
Atziņu. Viņi ir cilvēku gara izaugsmes priekšgalā. Bet<br />
arī viņiem tas ir tikai Dieva Patiesības iepa zīšanas<br />
ceļa sākums. Dieva pilnība ir neizmērojami augstāka<br />
par cilvēka būtību. Katram ticīgajam ir dota iespēja<br />
vairāk un vairāk iepazīt Dievu, izzināt Patie sību,<br />
saņemt Dieva gudrību un Atziņu.<br />
Par mūsu planētu mēs zinām daudz, bet par Sauli,<br />
kas spīd debesīs, maz, pat ļoti maz. Zinātnieki ik pa<br />
laikam maina savas domas un pūlas izzināt, kādi tad<br />
procesi uz Saules notiek, kāds ir Saules enerģijas avots<br />
un kāpēc tas neizsīkst? Cilvēku zināšanas ir niecīgas.<br />
Dieva Patiesības, gudrības un Atziņas dziļumi bez<br />
Dieva palīdzības nav izdibināmi. Un nekad nebūs tā,<br />
ka cilvēks spēs aptvert pilnīgi visu Patiesību. Dievs<br />
būs mūžīgi izzināms. Tas ir tik skaisti, ka nebeigsies<br />
174 175
Dieva izzināšanas ceļš, tam vienmēr būs turpinā jums.<br />
Tātad vienmēr būs saistoši un pārsteidzoši, pilnīgi<br />
un vēl pilnīgāk.<br />
Debesu Tēvs sevi ir atklājis Jēzū Kristū. Mūžīgi<br />
pa teiksimies par Dieva žēlsirdību. Tēvs sūtīja pasaulē<br />
savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs nepazustu, lai visi,<br />
kas tic Kristum, tiktu glābti un pestīti.<br />
Dievs izstaro visā radītajā mīlestības gaismu un ar<br />
mīlestību ikvienā cilvēkā vairo dzīvību un gara augļus.<br />
Mīlestības gaisma ir Dieva enerģijas nesošais<br />
spēks. Tā visā vairo dzīvīgumu. Mīlestībā mēs izjūtam<br />
laimi dzīvot.<br />
Pateiksimies Tēvam par mūžīgo mīlestību, ko Viņš<br />
dāvā caur Dieva Dēlu. Atcerēsimies, ka mīlestībā dzimst<br />
gudrība un Atziņa, Patiesība un mūžīgā dzīvība. Mīlēsim<br />
savus tuvākos un mūsu Kungu no visas savas sirds,<br />
dvēseles un gara. Atvērsim sirdis Jēzum Kristum, lai<br />
mūsos dzimst mūžīgā dzīvība, lai pārtop mūsu gars un<br />
iemanto Debesu Valstību.<br />
Miesas dzīve nav ilga, un pasaulē sakrātās mantas<br />
debesīs līdzi paņemt nevar. Agri vai vēlu katram pie <br />
nāk brīdis, kad tuvojas miesas nāve. Šādos mirkļos<br />
cilvēkam gribas ticēt, ka viņš vēl dzīvos un dzīvos.<br />
Patiešām – kad miesa mirst, tad debesu ķermenis<br />
atgriežas Debesīs un nonāk īpašā pārejas pasaulē.<br />
Dieva eņģeļi cilvēku sagatavo dzīvei Debesu pasaulēs,<br />
mazgā un attīra no nevajadzīgām Zemes enerģijām.<br />
Un pēc četrdesmit dienām ikviens cilvēks nonāk tā<br />
Kunga un Dieva priekšā, lai saņemtu savu algu par<br />
pasaulē pavadīto dzīvi. Pēc Dieva Dēla taisnīga sprieduma<br />
cilvēks nonāk attiecīga līmeņa pasaulē. Ja grēku<br />
ir vairāk, tad grēcinieks nonāk pasaulē ar grūtākiem<br />
dzīves apstākļiem. Ikvienam savi grēki ir jāizpērk.<br />
Ticīgs cilvēks var būt mierīgs, jo Debesīs viņu gaida<br />
skaistas pasaules. Tur varēs turpināt Dieva iepazī šanu,<br />
gudrības un Atziņas, un Patiesības izzināšanu. Dievs<br />
ticīgajiem Debesīs atklājas vairāk un vairāk. Pēc augšām<br />
celšanās Dieva bērni dzīvos Debesu Valstībā un<br />
Jēzus Kristus būs viņu Kungs – gaisma visai Valstībai<br />
un ikvienam.<br />
Varam būt laimīgi, ka zinām, kas gaida ticīgos.<br />
Laime, mīlestība, prieks un miers lai ir pār mums,<br />
kas ticam Jēzum Kristum, un tā lai ir mūžīgi! Dieva<br />
Derības piepildījums ticīgajā cilvēkā vainagojas ar<br />
mūžīgo dzīvošanu Jēzū Kristū, un sakrātie gara augļi<br />
dod mūžīgu ražu no Dieva Dēla dzīvības koka. Kristum<br />
ticīgie dzers no Dzīvības avota. Tas veldzēs ikkatru,<br />
kas ticējis Debesu Tēva vienpiedzimušajam Dēlam.<br />
Dievs tas Kungs no savas mūžīgās pilnības ir nācis<br />
pie cilvēkiem Jēzū Kristū un ik dienas mūsos darbojas<br />
ar Svēto Garu. Viņš ir solījis būt ar mums līdz<br />
pasaules galam.<br />
176 177
Redzēju sapni. Pār zemi spīdēja Dieva gaisma, un<br />
tajā mirdzēja spožs krusts. Tas aptvēra debess jumu<br />
un ar savu gaišumu pasauli sadalīja divās daļās. Labajā<br />
pusē bija visspožākā gaisma, un šajā gaismā es redzēju<br />
Jēzu Kristu. Kreisajā pusē bija puskrēsla.<br />
Katrā pusē slējās pa augstai klintij, starp kurām bija<br />
dziļa jo dziļa aiza un tajā – ieleja ar laukiem, mežiem<br />
un pļāvām. Vidū tecēja plata upe. Klinšu kāpumu<br />
noslēdza laukumi, uz kuriem stāvēja cilvēki. Abas klintis<br />
savienoja gaismas pavedieniem austs tilts.<br />
Uz kreisās klints bija ļoti daudz cilvēku, un tie ik<br />
mirkli viens pēc otra mēģināja gaismas staru tiltu pāriet.<br />
Šo cilvēku vidū redzēju ar gaismas krustu iezī mē <br />
tos. Tie bija ticīgie. Ja cilvēkā ticības Jēzum Kristum<br />
bija pie tiekoši, tad viņš soli pa solim pārgāja Dieva<br />
austo tiltu un nonāca pie tiem, kuri jau atradās tā<br />
Kunga gaismā, patvērumā un mīlestībā.<br />
Ja cilvēkā ticības nebija pietiekoši, tad viņa kājas<br />
slīdēja cauri smalkajai matērijai un, skumju pārņemts,<br />
viņš griezās atpakaļ, lai turpinātu sevī vairot ticību.<br />
Labajā pusē nonākušo skaits nebija liels. Sapnis<br />
turpinājās visas nakts garumā – redzēju tos cilvēkus,<br />
kuri viens pēc otra pārgāja tiltu un nonāca Kristus<br />
gaismā. Es skaidri saskatīju šo laimīgo sejas un tās vēl<br />
tagad atceros.<br />
Dzirdēju Jēzu Kristu sakām: “Šie cilvēki ir Dieva<br />
bērni, kas man ticējuši un mani mīlējuši. Es ceļu<br />
viņus savā gaismā, labvēlībā un aizsardzībā. Es viņus<br />
Pastarajā dienā augšāmcelšu Debesu Valstībā. Lai ir<br />
svētīts ikviens, kas man tic!”<br />
Ceļš pie Tēva ir caur Dieva Dēlu. Tas ir vienīgais<br />
ceļš uz dzīvību un laimi. Dievs mūsos var atklāties ik<br />
mirkli, mums ir jātic Dieva Derības vārdiem. Mums ir<br />
jāpilda Dieva baušļi, ir jāiemācās mīlēt Dievu un savu<br />
tuvāko. Pildot Dieva Derības prasības, mēs varam cerēt<br />
uz Dieva atklāsmi mūsos. Mūs var apskaidrot Tēva<br />
Patiesības Gars, ja ticam Jēzum Kristum.<br />
Visa iesākumā ir Radītājs, mūžīgais Debesu Tēvs.<br />
Pirms vēl nebija radīti cilvēki, nebija radīts izplatījums<br />
un Zeme, bija mūžīga Tēva Gaisma. Dieva<br />
Gaisma aptver visu un būs visā vienmēr. Mūžības<br />
Gaisma iziet no Tēva Dēlā un apspīd radīto ar Svēto<br />
Garu. Viss Tēvā radītais ir bezgalīgs, pilnīgs, un šīs<br />
pilnības radījums ir Dieva Dēls.<br />
Alfa un Omega, iesākums un gals, visa dzīvība un<br />
arī tiesa ir Jēzū Kristū. Patiesības izzināšana sākas ar<br />
Dieva Derību un turpināsies mūžīgi mūsu Kungā.<br />
Ja kāds vēlas iepazīt Patiesību, tam sirdī ir jāpieņem<br />
Dieva Derība, tā jāpilda un jātic, ka Jēzus Kristus<br />
ir Dieva Dēls. Kas savu sirdi tā Kunga priekšā atver, tajā<br />
tas Kungs darbojas.<br />
Dievs vienmēr ir visa radītā pirmsākums, visas<br />
178 179
Dzīvības avots, Dieva Patiesības, gudrības un Atziņas<br />
iesākums. Tam ir jānotic, tad pār ticīgo nāks Svētais<br />
Gars.<br />
Debesu Tēva iesākums nav izzināms, tas būs<br />
mū žīgs noslēpums. Debesu Tēvs sevi atklāj caur<br />
Dēlu. Atzīstot Jauno Derību, cilvēks turpina iepazīt<br />
Dievu. Tēvs ir Dēlā, un Dēls ir Tēvā. Tēvs un Dēls ir<br />
viens Dievs. Tēvu var iepazīt, atzīstot un iepazīstot<br />
Dēlu. Kas neatzīst Jēzu Kristu, tas par sevi nekad neko<br />
neuzzinās. Dēla atzīšana ir Dieva Patiesības iepazī šanas<br />
sākums. Dievs darbojas un runā caur Jēzu. Vienīgā<br />
saikne ar visa Radītāju ir Dieva Dēls.<br />
Dievs vienmēr pastāvēs Jēzū Kristū, jo tas ir Viņš<br />
pats visā godībā. Dievs ir pilnīgs un neatkarīgs. Dievs<br />
nav iespaidojams. Visas radības un pasaules Viņa<br />
priekšā ir ļoti niecīgas. Dievu nekad neviens nespēs<br />
uzvarēt, jo tā Debesu Tēvs visu ir radījis. Uz laiku cilvēkiem,<br />
eņģeļiem un dzīvām radībām tiek dota izpausmes<br />
un rīcības brīvība. Jāatceras, ka ikviens ik mirkli<br />
paliek Dievā un ir pakļauts Viņa likumu dar bībai.<br />
Ārpus Dieva neviens nevar pastāvēt.<br />
Debesu Tēvs savus radījumus bezgalīgi mīl un<br />
vēlas, lai ikviens Viņa bērns, izpildījis Dieva prasības,<br />
atgrieztos Debesu Valstībā un būtu skaists un pilnīgs.<br />
Cilvēki iziet ļoti ilgu garīgās izaugsmes ceļu. Šajā<br />
laika posmā ikvienam ir jāsakrāj paliekošs daudzums<br />
gara augļu, ir jāmāk izpildīt Dieva baušļus, ir jāatzīst<br />
Jēzus Kristus kā Dieva Dēls, ir jāmācās Dievu lūgt un<br />
godāt, mīlēt un uz Viņu paļauties.<br />
Gara sirds ir ticības avots, kura spēkā cilvēks sāk<br />
ticēt Dievam, iemācās atšķirt labu no ļauna un sāk<br />
saprast Dieva Derības vārdus. Jēzus Kristus ir Dzīvības<br />
avots, dzīvības koks un dzīvības maize. Kas atzīst Dieva<br />
Dēlu un Viņam tic, tas vairo sevī dzīvību, un pār<br />
ticīgā sirdi izlīst Dieva gaisma.<br />
Tēvs ir Dāvids, un Dēls ir Dāvids. Un mēs, ticīgie,<br />
esam no Dāvida dzimtas, jo ticam mūsu Kungam<br />
Jēzum Kristum. Dievs savos bērnos ir sējis ticību uz<br />
mūžīgiem laikiem. Ja ticam Dieva Dēlam, tad zinām,<br />
ka mūsos ir Dieva iesētā ticības sēkla, kas ir zīme, ka<br />
mēs piederam tā Kunga Dāvida dzimtai.<br />
Kristus ir pasaules gaisma, un tā apspīd ikviena<br />
ticīgā sirdi. Tā spīd pār pasaules plašumiem. Tā Kunga<br />
gaisma paglābj ticīgo no pazušanas un tumsības.<br />
Kristus gaisma ir Dieva mīlestības gaisma, kas mūs<br />
dara mūžīgi dzīvus.<br />
Kas mīl savu tuvāko, tajā ir gaisma. Kas mīl Dievu,<br />
tajā ir dzīvība un augšāmcelšanās spēks, miers un<br />
prieks. Mīlestībā dzimst skaisti gara augļi un cerība<br />
uz mūžīgo dzīvošanu.<br />
Kristus ir Patiesības ceļa iesākums, kas ved uz<br />
mūžīgo dzīvošanu Debesu Valstībā. Mūsu Kungs ir<br />
cilvēkus glābjošā Dieva mīlestība un Dzīvības avots.<br />
Ir tuvu pienākusi Pastarās tiesas diena. Visā jūtams<br />
180 181
Dieva taisnīgums un Viņa darbība. Dosim godu<br />
Dievam, pielūgsim Viņu, sauksim pēc palīdzības, ļau <br />
sim Viņam mūsos darboties!<br />
Pielūgsim Debesu Tēvu, kas radījis debesis un Zemi,<br />
jūru un ūdens avotus, kas devis dzīvību visam. Bijā <br />
sim Dievu, jo taisnās tiesas stunda jau tuvu klāt pienākusi.<br />
Jā, gara līmenī tā rit pilnā sparā. Cilvēkā viss<br />
tiek izvērtēts. Mūsu darbu saraksti nonākuši pie tā<br />
Kunga un Dieva.<br />
Tēvs visu varu un tiesu ir devis savam Dēlam,<br />
lai caur Viņu pasaule tiktu tiesāta un ticīgie – pestīti.<br />
Debesu Tēva žēlsirdība atklājas Jēzū Kristū. Mēs<br />
zinām, ka neviens, kas tic Viņa vārdam, nepazudīs.<br />
Zinām, ka ikviena ticīga cilvēka dzīvei būs turpinājums<br />
Jēzū Kristū. Arī šajā mirklī Dievs novērtē katra<br />
cilvēka darbu, domas un ticību.<br />
Darbs bez gara klātbūtnes ir grēka darbs, jo miesa<br />
dara grēku. Doma bez mīlestības nenes gara augļus,<br />
jo nav Dieva klātbūtnes. Ticība bez darbiem ir ne <br />
dzīva. Ticība, kas apliecināta darbos, ir dzīva liecība.<br />
Lūgsim mūsu Kungu, lai godības pilnais Tēvs<br />
mums dotu gudrības un atziņas garu, lai apgaismotu<br />
gara acis un atdarītu sirdis. Mēs gribam būt vienoti<br />
ar mūsu Kungu un Pestītāju! Mēs ticam, ka tikai Kungs<br />
un Dievs spēj stiprināt mūsu locekļus un izgaismot<br />
mūsu prātus. Mēs vēlamies, lai Jēzus Kristus mīles <br />
tība pārtop par Dieva dzīvo gaismu mūsu miesā!<br />
Ja katras dienas iesākumā mēs ticam un veidojam<br />
dzīvo saikni ar Dievu, tad mūsu miesa top svētīta un<br />
prāts apskaidrojas. Jo vairāk mēs ticam, jo vairāk gara<br />
bagātību iegūstam, un Patiesības Gars mūs ap skaidro.<br />
Bez ticības prāts ir vājš, tajā trūkst kārtības un Patie <br />
sības izziņas iespēju. Bez ticības prāts uztver tikai<br />
redzamo pasauli. Bez ticības cilvēks nevar uzzināt<br />
par savu dvēseli un garu. Un nevar tos iepazīt arī<br />
citos. Bez ticības cilvēka miesā ir liels juceklis, jo nav<br />
gara apskaidrības.<br />
Ticēsim, un mūsos ienāks Svētais Gars! Ļausim,<br />
lai mūs vada un mūsos darbojas mūsu Kungs! Pasaulē<br />
par visu tikt skaidrībā ir ļoti grūti. Neticīgais mokās<br />
un slīgst savos prātojumos; ja neticēs tam, ka viņu ir<br />
radījis Dievs, mocīsies līdz galam. Dzīves gudrība var<br />
ienākt vienīgi ar Svēto Garu. Neticīgā miesas šūniņas<br />
ir tumši pelēkas, miesā valda haoss un tumsa – trūkst<br />
Dieva gaismas un harmonijas.<br />
Ikviens var lūgt Dievu un garā saņemt svētību.<br />
Mums jālūdz dziļi sirdī, tad gars par mums aizlūgs.<br />
Mums jāsāk ar vēlmi – lūgt Dievam palīdzību. Tad<br />
Dievs stiprinās garu un gars izgaismos un stiprinās<br />
visu miesu.<br />
Ticība un mīlestība ir ceļš uz Patiesību. Ticība<br />
un mīlestība ir mūžības ceļa turpinājums. Ļausim, lai<br />
mūsos iemājo Dieva vārdi, kas ikvienu miesas šūniņu<br />
dara stipru. Tie piešķir cilvēkam dievišķu gudrību.<br />
182 183
Jēzus Kristus vārdi cilvēku dara dzīvu. Ikkatrs mūsu<br />
Kunga teiktais vārds cilvēkā sēj gaismu un vairo<br />
dzīvību.<br />
Mēs tagad saprotam, ka visa Debesu Tēva žēlsirdība<br />
ir iemājojusi Jēzū Kristū un katrs Dieva Dēla<br />
vārds cilvēkam ir dzīvības maize. No katra Kristus<br />
vārda, ko cilvēks sevī ir pieņēmis, dzīvāka top visa<br />
miesa un mums paveras vārti uz Debesu Valstību.<br />
Dieva vārdi ir no Dieva nākuši un cilvēku dara vēl<br />
dzīvāku.<br />
Pasaulē cilvēks mūžīgo dzīvību var iegūt un var<br />
arī pazaudēt. Cilvēka miesas darbība veicina vai nu<br />
gara izaugsmi, vai – bojāeju. Ja cilvēks sirdī Dievu<br />
pieņem un ik dienas veido saikni ar Jēzu Kristu, tad<br />
viņa gars top stiprināts un miesu vada Svētais Gars.<br />
Bez Dieva palīdzības pasaulē pareizi dzīvot nav iespējams<br />
un nav iespējams garā izdzīvot.<br />
Kas dzīves laikā Jēzu Kristu nav atzinis, tas mūžīgi<br />
mirs. Kas Jēzum Kristum tic un uz Viņu paļaujas,<br />
tas būs laimīgs, jo viņu vadīs tas Kungs un izvedīs pa<br />
šauro dzīvības ceļu. Jēzus Kristus ir dzīvības Valdnieks.<br />
Visas gara sirdis ir savienotas ar Jēzus Kristus<br />
Dzīvības avotu.<br />
Tātad visa iesākums ir Jēzū Kristū un arī mūsu<br />
dzīvības turpinājums ir vienīgi Viņā. Mūsu Kungā<br />
ir visa Dieva pilnība, godība un mīlestība, ko Dēls ir<br />
mantojis no sava Tēva.<br />
Jēzus Kristus atzīšana – tā ir Debesu Tēva noliktā<br />
robeža, kuru pieņemot ir paredzama nebeidzama<br />
dzīvība. Kas paliek ārpus Dieva Dēla atzīšanas, tas jau<br />
nodevis sevi mūžīgai mocību nāvei sēra un uguns jūrā.<br />
Bet vēl ir šis laiks, kurā mēs redzam patiesā Dieva<br />
apsolījumu piepildījumu. Sniegsimies pēc Dieva mīlestības<br />
un gudrības! Kas tic, tas ticībā arī saņems! Kas<br />
tic, tas ticībā arī tiks taisnots. Kas Jēzum Kristum tic,<br />
tas taps paglābts un varēs turpināt bezgala skaisto<br />
cilvēka mūža ceļu Debesu Valstībā un pasaulēs.<br />
Lūgšana:<br />
Mans Kungs un Dievs, es alkstu pēc padoma,<br />
gudrības un Patiesības. Es ticu Dieva Derības<br />
vārdiem un sirdī tos pieņemu kā likumu. Es paļaujos<br />
tikai uz Tevi, Tu esi mans mūžīgais Dievs.<br />
Es pieņemu Tavu gudrību un Atziņu par<br />
mana ceļa rādītāja gaismu. Es vēlos Tevi dzirdēt<br />
un redzēt, sajust un mīlēt, lūgt un godināt.<br />
Es vēlos būt paklausīgs un iet pa noliktā likteņa<br />
ceļiem. Tava gudrība ir neaptverama, tā ir<br />
pilnīga.<br />
Es nožēloju savus grēkus un lūdzu piedošanu<br />
par sāpēm, kādas esmu Tev nodarījis. Es pie -<br />
dodu saviem ienaidniekiem un svētīju viņus ar<br />
Tavu, Kungs, spēku. Es viņus atdodu Tavai taisnīgai<br />
tiesai un spriedumam.<br />
184 185
Kungs, neļauj man dzīties pēc pasaulīgiem<br />
labumiem, māci mani krāt gara bagātības un<br />
dāvā skaidru prātu. Es noliecu galvu pie Tavām<br />
kājām un esmu patiesi pazemīgs – ienāc, Kungs,<br />
manī un apskaidro. Pēc Tevis slāpst mana dvēsele<br />
un ilgojas mana miesa.<br />
Gods Dievam augstībā, lai slavēts mans<br />
Kungs!<br />
CEĻŠ UZ DZĪVĪBAS AVOTU<br />
Miesa un ūdens. Ja cilvēks sen nav dzēris ūdeni<br />
vai citu dzērienu, tad viņam slāpst. Ūdens veldzē un<br />
palīdz uzturēt cilvēkā dzīvības procesus.<br />
Miesa un maize. Maizē ir dzīvības spēks. Iesēts<br />
grauds ar lielu spēku dzen saknes un asnus. Tad asns<br />
pārtop stiebrā un izveidojas vārpa. Tā uzņem zemes<br />
un Saules dzīvības spēku un nobriest. Ūdens un<br />
maize dod dzīvības spēku miesai. Bet dvēselei arī<br />
ir vajadzīgs stiprinājums. Dvēsele un gars dzīvības<br />
spēku saņem no Dieva. Mēs esam visciešākā saiknē ar<br />
Dieva Dzīvības avotu, kas ir Dēlā. Debesu Tēvs ir<br />
radījis Jēzū Kristū mūžīgās dzīvības koku.<br />
Dzīvības koka saknes ir Debesu Tēvs, pats koks<br />
ar zariem ir Dieva Dēls, un augļi esam mēs, visi dzīvie,<br />
kas Tēva radīti, – cilvēki, eņģeļi, vecaji un dzīvas būt <br />
nes. Mēs visi esam dzīvā saiknē ar Jēzu Kristu.<br />
Ja kāds saikni ar dzīvības koku zaudē, tas mirst<br />
un nokalst, tāpat kā nokalst koka zari. Šie sausie zari<br />
nevar palikt pie dzīvā koka, jo tajos vairs nav dzīvības.<br />
Kas turēsies ticībā pie Jēzus Kristus, tas nezaudēs<br />
saikni ar dzīvības koku. Laimīgi būs tie, kas baudīs tā<br />
186 187
augļus! Ticīgajā vienmēr būs dzīvība, bet neticīgais<br />
sevi zaudēs.<br />
Debesu Valstībā Tēvs ir radījis dzīvības koku.<br />
Dzī vības koka augļi būs vienīgais, ko reizi mēnesī ēdīs<br />
Dieva bērni. Viens pats auglis cilvēka garam dos dzīvības<br />
spēku, un tā pietiks visam mēnesim.<br />
Cilvēka gara sirds kristāls ir daļiņa no Debesu<br />
Tēva, un tas ir viņa dzīvības pirmsākums. Dzīvības<br />
kristāls ar dzīvības gaismu apspīd cilvēka gara sirdi.<br />
Jēzus Kristus sirds ir dzīvā saiknē ar ikviena cilvēka<br />
gara sirdi. Šīs gara saiknes pamatā ir dzīvības<br />
gaisma no Jēzus Kristus sirds Dzīvības avota.<br />
Dieva Dēla sirds ir bezgalīgas mīlestības gaismas<br />
pilna, un no Viņa sirds plūst Dzīvības avota gaisma.<br />
Kristus gaisma, sadaloties smalkos pavedienos, ir tiešā<br />
saiknē ar ikviena cilvēka gara sirdi.<br />
Mīlestības gaisma starp Dievu un cilvēku aktivizē<br />
miesā visus dzīvības procesus, un spožākas gaismas<br />
apspīdēta top gara sirds. Cilvēka gara sirds ir veidota<br />
no Dieva Dēla gara sirds daļiņas.<br />
Debesu Tēvs, radot cilvēkus Dēlā, ikvienam deva<br />
dzīvības kristāla daļiņu no sevis un gara sirds daļiņu<br />
no Dēla. Gara sirds bez Kristus pastāvēt nevar. Ja<br />
cilvēks Dieva Dēlu atzīt nespēj, tad tādā cilvēkā dzī <br />
vība izsīkst. Ja tas turpinās gadiem ilgi, dzīvība var<br />
izsīkt pilnīgi. Tāpat kā nokaltis zars atlūzt no koka, tā<br />
arī Kristus cilvēku var atdalīt no dzīvības koka.<br />
Ceļš uz Dzīvības avotu ir Dieva Derības prasību<br />
izpildīšana – vispirms Vecās Derības, tad Jaunās.<br />
Svētajos Rakstos katram vārdam ir sava nozīme.<br />
Dieva vārdam ir liels spēks, jo tas no Dieva nācis.<br />
Tātad Dieva Derība ir Dieva noteikums, kuru pildot<br />
mēs varam tuvoties Dzīvības avotam un smelties no<br />
tā dzidrajiem ūdeņiem. Cilvēka dzīves ceļos ir iespējama<br />
gara izaugsme vai arī – zaudējums. Ja Dieva<br />
Derību pildām, tad garā augam, tātad tuvojamies<br />
Dzīvības avotam un no tā smeļam dzīvības ūdeni.<br />
Jo vairāk cilvēks iepazīst Dievu un pilda baušļus,<br />
jo lielākas prasības Dievs viņam izvirza. Ceļš uz<br />
Dzīvības avotu ir visšaurākais un visgrūtākais. Eksāmeni<br />
augstskolā ir grūtāki nekā pamatskolā un arī<br />
zināšanu līmenis ir atšķirīgs. Garā stiprākiem cilvēkiem<br />
tiek izvirzītas paaugstinātas prasības. Tāpēc nezūdīsimies,<br />
ka ticīgajiem šajā pasaulē dzīve ir grūtāka<br />
nekā neticīgajiem grēciniekiem, jo alga ir atšķirīga.<br />
Ticīgais iemantos dzīvību un dzers no Dzīvības avota,<br />
bet neticīgais sevi pazaudēs un viņa dzīvība tiks izdeldēta<br />
mūžīgās ciešanās.<br />
Cilvēkam visa mūža garumā ir jāuzņemas un jāpanes<br />
sava likteņa ciešanas. Ja kāds savu dzīves krustu<br />
neuzņemas un Jēzus Kristus norādījumiem neseko,<br />
tas šo dzīvi vada veltīgi.<br />
Tātad atcerēsimies – cilvēkam pasaulīgā dzīve ir<br />
dota, lai sevī vairotu dzīvību, lai iepazītu Dievu un<br />
188 189
pieņemtu Jēzu Kristu par Pestītāju. Katram dzīves<br />
mirklim ir jēga un saturs. Mums sevī jāvairo dzīvības<br />
augļi. Diena jāsāk ar klusu, sirdī svētu lūgšanu. Pirmie<br />
lūgšanas vārdi lai ir Tēvreize. Ik dienu ir jāstiprina<br />
dzīvā saikne ar Jēzu Kristu un savu garu. Mīles tībā<br />
lūgsim, un mums taps dots. Jēzus Kristus ir vie nīgā<br />
saikne ar ikkatra dzīvības avotu un Debesu Tēvu.<br />
Dieva Derības pildīšana vairo Svētā Gara darbību<br />
cilvēkā. Katrs Dieva vārds cilvēka miesu dara dzīvu.<br />
Līdz pienāk mirklis, kad viņā iespīd Jēzus Kristus<br />
dzīvības gaisma.<br />
Ja cilvēks Jēzu Kristu par savu Pestītāju nav pieņēmis,<br />
tad viņā mūžīgās Dzīvības avota ūdens neienāk.<br />
Vispirms cilvēks dzimst miesā no mātes un tēva<br />
un dzimšanas brīdī viņā ienāk debesu ķermenis.<br />
Vēlāk jau pieaugušā cilvēkā ticības spēkā ienāk Svētais<br />
Gars. Tā ir otra dzimšana. Svētais Gars cilvēka miesu<br />
dara dzīvu un sagatavo, lai viņā varētu ienākt tas Kungs<br />
ar savu dzīvības gaismu.<br />
Laimīgs ir tas cilvēks, kura sirdī ar mūžīgās dzīvības<br />
gaismu ir ienācis Jēzus Kristus. Kristus dzīvības<br />
ienākšana cilvēkā – tie ir svētki. Dieva Dēls ir augšāmcelšanās<br />
spēks un mūžīgās Dzīvības avots. Ticī <br />
gajā ienāk Dieva apsolījums par augšāmcelšanos un<br />
mūžīgo dzīvošanu. Mūžīgā dzīvības gaisma cilvēku<br />
veido par Dieva bērnu. No grēcinieka, ticībā un<br />
mīlestībā uz Jēzu Kristu, viņš top par Dieva bērnu un<br />
dzimst Dieva spēkā no augšienes. Viņš top par Debesu<br />
Valstības mantinieku.<br />
Dieva radītais cilvēks pēc dzīves Debesu pasaulēs<br />
varēs atgriezties Debesu Valstībā. Jēzū Kristū dzimušais<br />
cilvēks vairs nepieder ne pasaulei, ne kādai varai,<br />
bet Dievam Debesīs, un tikai mirklis šķir viņu no<br />
Valstības.<br />
Vēl pasaulē esot, Dieva bērns jau ir atgriezts dzīvībai<br />
Dievā. To ir paveicis mūsu Kunga augšāmcel šanās<br />
spēks, kas cilvēku ir atpestījis no grēka un nāves.<br />
Grēcīgajai miesai vairs nav varas pār garu.<br />
Tātad sākumā miesai pār garu ir vara – tā debesu<br />
ķermeni var ieslodzīt grēku cietoksnī un smacēt bez<br />
Dieva vārda un ticības. Kad ticība Dievam ļauj saņemt<br />
Svētā Gara augļus, gars top stiprināts. Atdzīvināts<br />
gars spēj atdzīvināt arī miesu. Gars sāk apskaidrot<br />
miesu un vadīt to pa pareiziem likteņa ceļiem. Ticība<br />
un paļāvība uz Dievu pieaug, un kādā mirklī izsenis<br />
dzī vais gars beidzot arī pasaulē spēj sevi izteikt un augt.<br />
Vienīgi Kristus Dieva spēkā spēj atpestīt garu no<br />
miesas valgiem, no tās grēcīgās būtības. Atpestītais<br />
gars vairs nav pakļauts miesas darbiem un miesas<br />
iegribām. Arī grēkam tas vairs nav pakļauts. Gars ir<br />
brīvs no miesas valdzinājuma. Lai kāda būtu miesas<br />
rīcība, tā vairs neatstāj grēka darbu iespaidu uz garu,<br />
jo gars jau pieder Kristum, mūsu Pestītājam.<br />
Dieva Gars negrēko, tātad arī Dieva bērnos esošā<br />
190 191
Kristus Gara daļa nav pakļauta grēkam. Un Dieva<br />
bērni, pieņemot savās sirdīs Jēzu Kristu kā savu<br />
Pestītāju, ir atpirkti no bauslības, no grēka un no<br />
pasaules. Un, ja kāds Dieva bērns sagrēko, tad viņa<br />
grēks sadeg Kristus sirds spēkā. Un tomēr ikviens,<br />
kas grēku darījis, cieš.<br />
Lai slavēts tas Kungs, mūsu Pestītājs un Dzīvības<br />
avots! Pateicoties Jēzum Kristum, mēs esam sagai dījuši<br />
savu algas dienu, un ikviens ticīgais lai cer saņemt<br />
no Debesu Tēva <strong>Zelta</strong> graudu, kas, iesēts mūsos, vairos<br />
gara augļus divkārt, dāvās gudrību un atziņu par<br />
to, kas bijis, ir un kam jābūt.<br />
Dieva Tēva <strong>Zelta</strong> grauds ir visaugstākais atalgojums<br />
par mūsu ticību vienpiedzimušajam Dēlam, par<br />
Dieva Derības pildīšanu, par paklausību, paļāvību un<br />
uzticību mūsu vienīgajam, patiesajam un mūžīgajam<br />
Tēvam, visa Radītājam.<br />
Lai mūžīgs gods Dievam augstībā! Lai mūsu sirds<br />
mīlestība priecē Debesu Tēvu un vairo Viņa bagātības<br />
mūžīgi mūžos!<br />
Jēzus Kristus ir dzīvā saikne starp Dievu un cilvēkiem.<br />
Dieva Dēla sirds izstaro dzīvības gaismu, un<br />
ik stariņš no Viņa Gara sirds ir savienots ar cil vēku<br />
gara sirdīm. Cilvēka gara miesa var pastāvēt, ja gara<br />
sirds ir pastāvīgā saiknē ar Jēzus Kristus sirdi.<br />
Tā jau pašā iesākumā, radīšanas mirklī, Debesu<br />
Tēvs, savā Dēlā radot dzīvās radības, veidoja un<br />
saglabāja vienotu saikni ar cilvēkiem, un garīgā saikne<br />
ir gaismas pilnais dzīvības pavediens, kas no Dieva<br />
Dēla mūžīgās Dzīvības avota nogādā cilvēka gara<br />
sirdī visas dzīvībai nepieciešamās enerģijas. No Kristus<br />
sirds nepārtrauktā straumē plūst dzīvības ūdens un<br />
cilvēka sirdij dod dzīvības enerģiju. Tātad cilvēks<br />
gara miesā bez šīs dzīvās saiknes ar Dēla gara sirdi<br />
pastāvēt nevar.<br />
Pasaulē šī saikne nav saskatāma, jo cilvēks redz<br />
tikai pasaulē notiekošos procesus. Cilvēka gara miesu<br />
redz tikai izredzētais, tas, kurš saņēmis no Dieva svētību<br />
un spējas. Vienīgi Dievs cilvēkam var dāvāt spēju<br />
redzēt garā. To nevar panākt ar meditēšanu vai līdzīgiem<br />
paņēmieniem. Lai kā cilvēks vēlētos garā ierau <br />
dzīt blakām stāvošo eņģeli, viņš to neredzēs. Cilvēks<br />
garā spēs redzēt tikai tad, kad Dievs ar Svētā Gara<br />
spēku viņam šo iespēju dāvās. Redzēt garā, tas nozīmē<br />
redzēt ar debesu ķermeņa acīm. Redzēt tā, kā cilvēks<br />
garā redzēja Debesu Valstībā – skaidri, pārliecinoši<br />
un ar pilnu apziņu.<br />
Tomēr dzīvo saikni ar Jēzus Kristus sirdi cilvēks<br />
nespēj redzēt pat ar gara acīm, jo tā pastāv vēl<br />
smalkākā līmenī. Līdzīgi tam, kā cilvēks šai pasaulē<br />
nespēj redzēt garā, tāpat arī, Debesīs dzīvojot, cilvēka<br />
gars nespēj redzēt vēl smalkāko un gaismas pilnīgāko<br />
Dieva Valstību, kā arī to, kas ir dziļi gara sirdī –<br />
dzī vības kristālu.<br />
192 193
Debesu Tēvs ir bezgalīgs un absolūts, un Viņa pilnība<br />
būs mūžīgs noslēpums. Debesu Tēvs savu gudrību,<br />
Atziņu un Patiesību pakāpeniski atklās caur<br />
Dieva Dēlu – katram tik daudz, cik tas būs pelnījis.<br />
Jā, ikviena Patiesības atklāsme pār cilvēku nāk<br />
tikai tad, kad cilvēks ir izpildījis Dieva nosacījumus,<br />
likumus un pareizi atradis to vienīgo šauro ceļu, un<br />
pie ņēmis sava likteņa gājumu. Katra cilvēka veicamo<br />
darbu apjoms ikdienā un arī visā dzīvē ir stingri<br />
nolikts. Dievs vada ikvienu. Nevienam nav iespējams<br />
pašam izmainīt savu likteni. To var tikai pieņemt vai<br />
nepieņemt.<br />
Laiks rit, bet Debesu Tēva noteiktā kārtība visā<br />
paliek spēkā. Mēs visi esam Dievā radīti un esam<br />
savienoti ar Jēzu Kristu caur cilvēkam neredzamo<br />
reālo dzīvības saiti. Dieva Dēls ir mūsu Dzīvības avots,<br />
dzīvības maize un dzīvības koks ar gara augļiem.<br />
Mūsu Kungs ir dzīvības gaisma un dzīvības devējs,<br />
caur kuru tiekam pestīti. Tas, kurš tic, ka Jēzus Kristus<br />
ir Dieva Dēls, tas arī ticības spēkā saņem savu dzīvības<br />
daļu, un viņā vairojas dzīvības augļi.<br />
Katrs Dieva Derības vārds ir likums. Ja cilvēks to<br />
pieņem un pilda, tad Dievs ar Patiesības Garu pakāpeniski<br />
atklāj, kā viss ir radies un īstenībā pastāv.<br />
Mūsu Kunga dzīvības gaisma vienlaicīgi ir arī<br />
mīlestības gaisma. Dievs savu dzīvības daļu cilvēkiem<br />
dāvā ar bezgalīgu mīlestību. Bet, ja cilvēks mīl tikai<br />
sevi, tad viņš no Dieva garā saņem tikai dzīvības gaismas<br />
mazumiņu. Ja cilvēks spēj mīlēt Dievu un savu<br />
tuvāko, tad viņš saņem no Kristus Dzīvības avota<br />
pilnu devu. Dieva bērni, kas Jēzu Kristu ir savā sirdī<br />
pieņēmuši kā glābēju un Pestītāju, garā ik mirkli<br />
saņem pilnu devu. Viņu sirdis ir Kristus mīlestības<br />
gaismas piepildītas. Šajā mīlestības pilnībā Dieva<br />
bērni spēj sevi ziedot citiem un daudziem dāvāt savu<br />
gudrību un mīlestību.<br />
Cilvēkam ir jāmācās veidot dzīvo saikni ar Dieva<br />
Dēlu. Tā sākas ar ticību Jēzum Kristum. Atzīstot to,<br />
ka visu, kas ir pasaulē, un arī cilvēku ir radījis Dievs,<br />
ka visus dzīvības procesus ikvienā uztur Radītājs,<br />
cilvēka miesā paveras pirmie vārti uz paša garu.<br />
Vienīgi cilvēka gars var apskaidrot pasaulīgo miesu.<br />
Tātad nevis no pasaules kāds runās un pēkšņi viss<br />
būs skaidrs, bet cilvēka gars spēs apskaidrot miesu.<br />
Svētais Gars apskaidro garu, un gars apskaidro miesu.<br />
Katram pašam ir jāizdzīvo visas dzīves situācijas un<br />
uzmanīgi jāieklausās savā sirdsbalsī.<br />
Pasaulīga sapratne nāk no pasaules – no cilvēkiem,<br />
grāmatām, mācību iestādēm un dzīves. Bet<br />
izpratne par gara pasauli un gara miesu, par Dieva<br />
Dēlu un Debesu Tēvu var nākt no Svētā Gara. Tēvs<br />
var sūtīt pār cilvēku Patiesības Garu, kas atklās Dieva<br />
Patiesības dziļumus. Apgūtā pasaulīgā gudrība, tā<br />
pasaulē arī paliek. Pēc pasaulīgās dzīves cilvēks to<br />
194 195
līdzi Debesīs paņemt nevar, jo pasaulīgā miesa tiek<br />
guldīta kapā.<br />
Bet mūsos ik mirkli ir gars ar savu prātu un gudrību.<br />
No gara gudrības mēs varam smelties tikai tad,<br />
kad esam atzinuši Dēlu un Svētais Gars mums ir atklājis<br />
mūsu garu. Tad gars arī sāk atklāt gudrības par<br />
Dieva radītajām pasaulēm, par kārtību un procesiem,<br />
kādus Tēvs visā ir iedibinājis, par likumiem un likumsakarībām,<br />
par Patiesību un visiem tās dziļumiem.<br />
Dieva atzīšana ir mūsu ticības un lūgšanas pirmais<br />
panākums. Debesu Tēva kā visa Radītāja atzīšana<br />
cilvēkā izveido labvēlīgu vidi, lai viņā varētu<br />
ienākt Svētais Gars. Miesas šūnas tiek orientētas uz<br />
cilvēka garu, kurš savukārt aizvien ir savienots ar<br />
Svēto Garu.<br />
Ticība Dievam ir nākamais pakāpiens ceļā uz<br />
mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū. Ja cilvēks tic Dievam<br />
līdz sirds dziļumiem, tad, sasniedzot pietiekošu gara<br />
lielumu, viņam Debesu Tēvs uz mūžīgiem laikiem dāvā<br />
ticību. Tāds cilvēks Dievam ticēs vienmēr.<br />
Tālākais ceļš pie Dieva ved caur Jēzu Kristu lūgšanās<br />
un dzīvā sadarbībā ar mūsu Kungu. Cilvēka<br />
lūgumi tiek uzklausīti, ja viņš izpilda Jaunās Derības<br />
prasības – lūgšanu sāk ar Tēvreizi, lūdz garā un no<br />
sirds. Cilvēks lūdz un ieklausās Dievā, sadarbojas un<br />
uzticas savam Kungam, sadraudzējas garā ar Dēlu un<br />
uz Viņu paļaujas.<br />
Lūgšanā veidojas visdzīvākā saikne ar dzīvības<br />
devēju. Pēc patiesas lūgšanas cilvēka miesa izgaismojas<br />
ar Svēto Garu un dienas darbi tiek svētīti.<br />
Ikkatra lūgšana paver visus miesas un dvēseles<br />
vārtus uz Jēzu Kristu; kad mēs lūdzam, mūsos ienāk<br />
Dievs, uzklausa, atbild un darbojas.<br />
Lūgšanas brīdī mūsu gara sirds sniedzas pēc Dzīvī bas<br />
avota, tiecas pie Dieva Dēla – un Kristus mums atbild<br />
ar savu pilnību un mīlestību. Lūgšanas brīdī mūsos<br />
vairojas mīlestība un mēs jūtam, kā Dievs mūs sāk<br />
vadīt, lai lūgums piepildītos. Un pienāk mirklis, kad<br />
mēs meklēto atrodam.<br />
Lūgšana ir sirds durvju atvēršana Kristus priekšā.<br />
Tas ir sastapšanās un saprašanās mirklis ar bezgalīgo<br />
Dievu Jēzū Kristū. Lūgšanas brīdī mēs sajūtam, ka<br />
Dievs patiešām mūsos darbojas. Tad atdzimst atziņa,<br />
ka Dievs ir ne vien blakām, bet arī mūsu gara sirds<br />
dziļumos. Patiesā lūgšanā mēs jūtam, ka Dievs mūsos<br />
ir dzīvs ar savu dzīvības gaismu, ar Dzīvības avotu.<br />
Apjaušam, ka dzīvība mūsos ir no Dieva.<br />
Ticīga cilvēka dzīvē pienāk mirklis, kad viņš<br />
aptver – Dievs ir Patiesība, Dievs ir realitāte, Dievs<br />
ir cilvēka Radītājs un dzīvības devējs. Tajā mirklī<br />
cilvēks savienojas ar savu garu, garā – ar savas sirds<br />
dziļumiem un sirdī – ar Jēzus Kristus sirds Dzīvības<br />
avotu. Un mūžīgās dzīvības straume no Kristus sirds<br />
sāk plūst uz cilvēku. Tā tas var turpināties ticībā<br />
196 197
uz Jēzu Kristu patiesā nemitīgā lūgšanā un savienībā<br />
ar Dievu.<br />
Mīlestība uz Dievu un savu tuvāko ir mūsu vienotības<br />
spēks Jēzū Kristū. Šai spēkā mūsu lūgšanas pār<br />
top par nepārtrauktu saikni starp Dievu un cilvēku.<br />
Tātad vispirms ticība, tad lūgšana, uzticība, sa draudzība<br />
un paļāvība uz mūsu Kungu, tad Dieva un sava<br />
tuvākā mīlestība, kas ik mirkli mūs vieno ar mūsu<br />
Kunga Jēzus Kristus Dzīvības avotu.<br />
Lūgšana un mīlestība lai mūsos nāk no sirds dziļumiem!<br />
Dieva mīlestībā dzimst nepārtraukta sirds lūgšana,<br />
un tad cilvēkā var darboties Svētais Gars, vadīt<br />
to un dāvāt gara augļus. Dieva bērnos mūsu Kungs<br />
darbojas ar savu godību un pilnību. Dieva bērnu<br />
sirdis – tas ir skaists Debesu Tēva darbības dārzs.<br />
Lai slavēts ir Debesu Tēvs, debesu izplatījuma un<br />
Zemes Radītājs! Lai slavēts Jēzus Kristus, Dieva Dēls,<br />
mūsu Dzīvības avots! Lai slavēts Svētais Gars, Dieva<br />
dzīvā uguns mūsos, kas mūs vada un apskaidro un<br />
spēcina mūsu locekļus, lai tie viscaur būtu dzīvi!<br />
Gaisma var būt spožāka vai mazāk spoža. Tāpat arī<br />
mīlestība var būt tikai iedīglī vai arī – pilnā plaukumā.<br />
Līdz Dieva mīlestības pilnībai cilvēkam būs jātiecas<br />
mūžīgi. Nevar teikt – mīlu! –, un ar to viss padarīts.<br />
Mīlestība ir Dieva dāvana, kas cilvēkam ik mirkli<br />
ir jāpapildina ar savu neviltoto sirsnību, ar spēju<br />
nesavtīgi dot otram un viņa labā it neko nežēlot.<br />
Un tikai dodot cilvēks var sagaidīt mīlestības augli.<br />
Dzī votspējīga ir abpusēja mīlestība. Dieva bērni viens<br />
otru pazīst pēc spējas mīlēt.<br />
Dieva mīlestības prasības ir vēl pilnīgākas. Tā<br />
mūsos var plaukt un ziedēt arvien krāšņāk, ja mēs ar<br />
ticību un darbiem apliecinām savu patieso attieksmi<br />
pret Dievu un cilvēkiem. Dieva mīlestībā mēs sajūtam<br />
Viņa mīlestības realitāti un lielumu. Dieva mīlestība<br />
ir nerimtīga sirds lūgšana, kurā mēs paužam<br />
vienotību ar Jēzu Kristu, paļāvību uz Viņu, paklausību<br />
Viņam un bijāšanu Dieva lieluma priekšā.<br />
Dieva bijība cilvēkā ienāk ne jau no pasaulē iedibi<br />
nātām paražām, bet dziļi no sirds, no gara, kurš<br />
zina Dieva lielumu. Cilvēka gars Dievu mīl un bijā,<br />
tātad Viņu viscaur klausa un respektē Viņa likumus.<br />
Cilvēka gars to Kungu pazīst vaigā, darbos un vārdos.<br />
Dieva mīlestība cilvēkā spēj augt un ik mirkli pilnveidoties.<br />
Un tā mūžīgi. Tai ir paredzēts mūžīgs tur <br />
pi nājums cilvēku, eņģeļu, vecaju un dzīvo būtņu vidū.<br />
Laime cilvēkā ienāk ar Dieva mīlestības gaismu.<br />
Jo patiesāk cilvēks spēj mīlēt Dievu un savu tuvāko, jo<br />
vai rāk viņā ir laimes. Dieva mīlestības pieskāriens cilvēku<br />
vienā mirklī dara laimīgu. Dieva mīlestības gaisma ir<br />
tik pilnīga. Kā Dieva nektārs, kas nācis no mūžības.<br />
Tik bezgala pilnīgi ir Dieva dāvātās laimes avoti<br />
Jēzū Kristū! Tik daudz mūsu Kungs un Dievs var<br />
dot no savas mīlestības un Dzīvības avota! Lai to visu<br />
198 199
saņemtu, ir jāizveido un jāpilnveido patiesas attiecības<br />
ar Dieva Dēlu – ticībā un mīlestībā.<br />
Ticības spēkā cilvēkam ik mirkli ir jātiecas pēc<br />
Kristus kā asniņam pēc saules gaismas, jo lielā algas<br />
diena jau tuvu klāt pienākusi. Tā ir pirmā lielā alga,<br />
ko Debesu Tēvs ir nolicis, lai katram, kas Viņa Dēlam<br />
tic, dotu <strong>Zelta</strong> graudu. Laimīgas lai ir ticīgo sirdis!<br />
Dieva <strong>Zelta</strong> grauds cilvēkā visas gara bagātības<br />
vairos divkārt. Atcerēsimies, kā Ījabam par ticību un<br />
uzticību Dievs dāvāja visu divkārt – gan sīklopus, gan<br />
kamieļus, gan vēršus, dāvāja bērnus un labklā jību.<br />
Un arī mums taps divkārt dots!<br />
Debesu Tēvs piepildīs Derības apsolījumu. Dievs<br />
palielinās cilvēka gara sirdī esošo dzīvības kristālu<br />
divkārt – tātad divkārt mīlestības, divkārt laimes, divkārt<br />
prieka un miera. Divkārt apskaidrības un patiesības,<br />
divkārt gudrības un atziņas. Tas ir ļoti daudz,<br />
jo katrs ticīgais garā kļūs divtik skaists.<br />
Cilvēki garā Debesu pasaulēs dzīvo jau sen. Mūsu<br />
gara dzīves ilgums ir simtiem gadu tūkstošu. Periodiski<br />
pēc Dieva gribas ikviens ir nonācis uz Zemes<br />
un, miesā esot, vairojis gara bagātības. Daudziem<br />
gara lielums pēc dzīves pasaulē ir mazinājies. Un, lūk,<br />
tuvojas pirmā lielā algas diena pēc cilvēka radīšanas<br />
garā, kad viss garā sakrātais tiks dubultots. Mazticīgajiem<br />
gars būs lielāks, bet ticīgajiem tas būs ļoti liels,<br />
jo jau tā lielais gars kļūs divtik liels.<br />
Taisnā tiesa paredzēta visiem ticīgajiem un neticīgajiem.<br />
Dieva bērni tiks augšāmcelti Debesu Valstībā<br />
bez tiesas. To skaits ir simts četrdesmit četri tūkstoši.<br />
Laimīgs ir ticīgais, jo viņš dzīvos! Viņš varēs taisnajā<br />
tiesā uzrādīt sevī sakrātās un jau dubultotās gara<br />
bagātības. Ticīgajā gara augļi ar Dieva <strong>Zelta</strong> grau diem<br />
tiks divkāršoti, un viņam būs divtik garīgā spēka un<br />
pilnības, lai turpinātu dzīvi jaunajās Debesu pasaulēs.<br />
Pēc tiesas dzīvie četrās jaunajās pasaulēs vairos<br />
savas gara bagātības, un pienāks diena, kad arī nākošie<br />
tiks augšāmcelti Debesu Valstībā. Tā tas turpināsies<br />
mūžīgi – tie, kas ar savu ticību apliecinās uzticību<br />
Jēzum Kristum, tiks saukti par Dieva bērniem.<br />
Attālumu no pasaules līdz Debesu Valstībai var<br />
salīdzināt ar attālumu no Zemes līdz Saulei. Tāpat<br />
var salīdzināt dzīves apstākļus uz Zemes ar apstākļiem<br />
uz Saules. Mēs šinī mirklī nevaram dzīvot<br />
uz Saules, jo tur ir pārāk karsti. Cilvēks šobrīd arī<br />
nevar radīt tādu kosmisko aparātu un skafandru, lai<br />
aizlidotu līdz Saulei. Ja cilvēks netiks Kristus spēkā<br />
aug šāmcelts, viņš nevarēs pat ar domām pietuvoties<br />
Debesu Valstības gaismai un pilnībai. Tikai Dieva<br />
Dēlam ir dots spēks cilvēka garu sagatavot un augšāmcelt<br />
Debesu Valstībā. Mūsu ticība Jēzum Kristum<br />
lai ir pilnīga!<br />
Tāpēc tik šaurs ir ticības ceļš, tik lieli ir Dieva<br />
pārbaudījumi un tik garš ceļš ir jānoiet, līdz cilvēks<br />
200 201
nopelna iespēju būt atpirktam no pasaules, no grēkiem<br />
un būt augšāmceltam Debesu Valstībā, kur<br />
dzīvo pats Dievs.<br />
Gara sirds saikne ar Jēzus Kristus sirdi ir dzīvības<br />
tilts, kas cilvēku jau vieno ar Debesu Valstības dzīvo<br />
ūdeņu avotiem. Ceļš uz Debesu Valstību ved vienīgi<br />
caur Jēzus Kristus sirdi. Cita ceļa nav. Tāpēc atkrīt<br />
dažādas teorijas un reliģijas, kas meklē svešus dievus<br />
vai dievības. Vienīgais patiesais Dievs ir visa Radītājs,<br />
un ceļš pie Dieva ved caur Jēzu Kristu.<br />
Mūžīgi plūstoša dzīvības gaisma no Kristus sirds<br />
nāk pār ticīgo cilvēku sirdīm un tālāk izplatās arī citu<br />
cilvēku vidū. Dievs caur ticīgajiem uzrunā arī neticīgos.<br />
Ticīgais var paglābt neticīgo no pazušanas. Visus cilvēkus<br />
vieno un vada Svētais Gars. Ja cilvēks ir saņē mis<br />
ziņu no Dieva un to liecina savam tuvākajam, tad ticīgs<br />
cilvēks atpazīs vēsti, kas ir no Dieva nākusi. Ja neatpazīs,<br />
tad viņā ticība ir vāja un sirds ir iecieti nāta grēkā.<br />
Kristus dzīvā gaisma, ienākot cilvēka gara sirdī,<br />
vairo dzīvības spēku visās gara miesas šūniņās. Cilvēka<br />
gara sirds ir tiešā saiknē ar visām gara miesas<br />
šūniņām. Nav tā kā pasaulīgajā miesā, kur sirds caur<br />
asinsriti ir saistīta ar visām šūnām. Arī pasaulīgās<br />
miesas sirdij pastāv smalkāka uzbūve, un tā ener ģētiski<br />
ir cieši saistīta ar gara sirdi. Un Kristus dzīvības<br />
gaisma, ienākot gara sirdī, nonāk visās gara miesas<br />
šūniņās caur tiešiem gaismas stariem, tajās vairojas<br />
gara spēks, kas tālāk caur dvēseles šūnām tiek nodots<br />
pasaulīgās miesas šūnām. Tātad cilvēks pasaulē dzī <br />
vī bas gaismu no Kristus nesaņem tiešā veidā, bet gan<br />
caur gara sirdi un gara miesu.<br />
Gara vājums ir cilvēka neticības, grēka un šaubu<br />
rezultāts. Pieaudzis cilvēks pēc neticībā pavadītas dienas<br />
no Dieva stiprinājumu nesaņem. Viņa gars kļūst<br />
vājāks, un mazinās arī visas miesas iespējas un spēks.<br />
Mazticīgajā miesas un gara saikne ir vāja, bet neticīgajā<br />
tās vispār nav. Tātad neticīgais no Kristus sirds<br />
dzīvības gaismu nesaņem. Neticīgā cilvēka miesa ir<br />
vāja, tajā nav atklājies gars, un viņa domas saistās tikai<br />
pie šīs pasaules. Neticīgais savus tuvākos īsti mīlēt<br />
nemaz nespēj. Jo viņu savā varā ir paņēmusi pasaule ar<br />
visām tās viltībām un niecībām, ar grēku un mantu.<br />
Cilvēka gara sirds ir visdziļākais dzīvības avots,<br />
kurā mīt Debesu Tēvs, Dēls un Svētais Gars ar savu<br />
pilnību. Dzīvības kristāls ir daļiņa no Debesu Tēva.<br />
Gara sirds ir daļiņa no Dēla. Gara miesa ir Svētā Gara<br />
mājoklis. Un dzīvā saikne starp Kristus un cilvēka<br />
gara sirdīm ir dzīvais ceļš, kas vieno cilvēku uz Zemes<br />
ar Dievu Debesīs.<br />
Šis dzīvais ceļš ir gaismas stars ar plašu krāsu<br />
spektru, līdzīgu kā varavīksnei. Tā nav pasaulīga<br />
saikne un ar aci nav saskatāma. Tās saturs, krāsa un<br />
izteiksme mainās tās dziļumā: jo smalkākā līmenī ir<br />
šis stars, jo pilnīgāks ir tā saturs. Tātad caur šo dzīvo<br />
202 203
saikni cilvēka garam pieskaras ne vien Dēls ar savu<br />
nodomu, bet arīdzan Tēvs. Dievs caur šo dzīvo saikni<br />
cilvēku izgaismo, apskaidro un vada. Dievs caur to<br />
runā un cilvēkā vairo dievišķās īpašības.<br />
Ja pasaulē samazinās Svētā Gara klātbūtne, tas<br />
nenozīmē, ka arī cilvēka gara miesā ir samazinājusies<br />
Dieva klātbūtne. Pasaulē var būt auksti, var plosīties<br />
vētra un putenis, bet cilvēka gara un Kristus attiecības<br />
no tā nemainās. Ja kādā dienā samazinās Svētā<br />
Gara klātbūtne pasaulē, tad tā atbilstoši palielinās<br />
ticīgo cilvēku sirdīs. Tātad mūsu planētai ar visiem<br />
tās iedzīvotājiem Dievs pieskaras ar gana lielu spēku,<br />
lai pilnīgi tiktu piepildīta Dieva Derība, lai Dieva<br />
apsolījumi būtu izpildīti.<br />
Dieva Derība visā radītajā pasaulē ir absolūts likums,<br />
to nevar izmainīt nekāds spēks un nekāda vara. Dievs<br />
neatstās ticīgos, nepametīs savus bērnus, līdz nepiepildīs<br />
visus Derības solījumus. Jēzus Kristus ar mums<br />
ir ik mirkli un tā līdz pasaules galam.<br />
Tas Kungs pasargā ticīgos no ļaunuma, ņem savā<br />
patvērumā ikvienu, kas piesauc Jēzus Kristus vārdu<br />
un Viņam tic. Tas Kungs par mums gādā un mūs aizsargā,<br />
svēta un dziedina, dod mieru un spēku. Tas<br />
Kungs ir mūsu Aizstāvis, Viņš ir visvarens un uzticams.<br />
Tas Kungs pār saviem bērniem izlej žēlsirdību un<br />
mīlestību. Svētīgs ikviens, kas to Kungu klausa un<br />
uz Viņu paļaujas.<br />
Dieva mīlestība pie mums nāk caur Jēzu Kristu.<br />
Visas gara bagātības un dāvanas mēs saņemam caur<br />
Dieva Dēlu. Tuvojas laiks, kad Debesu Tēvs ticīgajiem<br />
dos Debesu mantojumu – Dieva <strong>Zelta</strong> graudu.<br />
Tas vairos gara bagātību. Katram tiks apmaksāts pēc<br />
viņa darbiem. Dieva taisnīgums ir pilnīgs. <strong>Zelta</strong> grauds<br />
sevī ietver Dieva dzīvības spēku, kas ir mūžīgs. Tas<br />
dos cerību būt mūžīgās dzīvības mantiniekiem.<br />
Pasaulē cilvēki un eņģeļi ir Dieva gribas īstenotāji.<br />
Debesu Tēvs saviem garā pieaugušajiem bērniem<br />
uztic savus darbus un caur viņiem piepilda savu<br />
nodomu. Debesu Tēvs, savos ticīgajos bērnos iesējot<br />
<strong>Zelta</strong> graudus, divkārt palielinās viņu iespējas uzti <br />
cīgi kalpot un būt par gaismu mazticīgajiem. Tātad<br />
mūsos ienāks arī skaidrība par Dieva Patiesību. Mēs<br />
spēsim aptvert Dieva pilnību un Viņa mīlestību, gudrību<br />
un atziņu. Mēs divkārt ciešākām saitēm būsim<br />
saistīti ar Jēzu Kristu – mūžīgās Dzīvības avotu.<br />
Lai mūžīga pateicība ir Debesu Tēvam, kas mums,<br />
Viņa bērniem, dāvā savu bagātību – <strong>Zelta</strong> graudu. Lai<br />
esam paklausīgi un uzticīgi Viņa bērni mūžīgi!<br />
Lai mūsos iesētais grauds dzen skaistus gara augļu<br />
un mīlestības dzimumus! Ļausim, lai mūsos darbojas<br />
Dieva Dēla Gars, kas mums rāda pareizo ceļu pie<br />
Tēva, mūs apskaidro ar savu gudrību un Atziņu. Lai<br />
mūžīgi priecējam savu Kungu un Dievu ar mīlestību,<br />
paklausību un pateicību!<br />
204 205
Lūgšana:<br />
Kungs un Dievs, es ielieku savu sirdi, dvēseli<br />
un garu Tavās rokās, Tev uzticos un uz Tevi<br />
paļaujos. Tavā mīlestībā es sajūtu savu dzīvību<br />
un laimi. Es atveru savas sirds durvis Svētajam<br />
Garam un ļauju tam darboties. Es jūtu pieskaramies<br />
gaismu no Dzīvības avota un pateicos.<br />
Kungs Jēzu, dod spēku mīlēt Tevi, un lai<br />
mana mīlestība ienāk arī tuvāko sirdīs. Es vēlos<br />
dot cilvēkiem, kā Tu mums dod! Lai mana sirds<br />
mācās no Tevis vairāk dot un negaidīt algu, jo<br />
Tēvs caur Tevi ik mirkli jau atalgo! Es lūdzu, lai<br />
mana mīlestība uz Tevi ir mūžīga.<br />
Kungs, ļauj man ielūkoties Tavā dzidrajā<br />
sirdī un no tās smelties Patiesību un gudrību,<br />
lai mani vada Tava Atziņa! Es paļaujos tikai uz<br />
Tevi, un tā mūžīgi. Mana sirds lai staro pateicībā<br />
un priecē arī manus tuvākos.<br />
Es piesaucu Tevi, Jēzu Kristu, dari manu miesu<br />
Tev tīkamu. Lai Dieva dotais <strong>Zelta</strong> grauds manī<br />
iemājo visā pilnībā un dod labu ražu!<br />
Mūžīgs gods un slava Debesu Tēvam, visa<br />
Radītājam! Vislielākā pateicība Jēzum Kristum,<br />
manam Kungam, kuram ticu un uz kuru vie nīgo<br />
ceru augšāmcelšanās dienā!<br />
NOSACĪJUMI UN PRASĪBAS<br />
Cilvēks ir skaists ar savu iekšējo pasauli. Dievs<br />
cil vēku ir radījis pēc savas līdzības. Cilvēka augums<br />
ir harmonijas pilns līdz mirklim, kad viņš sagrēko.<br />
Grēks izmaina katra cilvēka dvēseles un miesas stāvokli.<br />
Dieva baušļu nepildīšana un nepaklausība viņā<br />
dzemdē grēku. Ja cilvēks Dievam netic, tad grēks<br />
viņam netiek piedots un viņš sasirgst ar grēka kaitēm –<br />
padarītais grēks viņu dzen uz jaunu grēku.<br />
Dieva neatzīšana ir grēka sākums. Tā turpinājums<br />
ir cilvēka iegribas pēc goda, slavas, varas, mantas,<br />
ļaunām darbībām vai pasaulīgiem labumiem, ko viņš<br />
savā prātā iekāro. Tieši prāts cilvēku dzen uz dažā <br />
dām savtīgām izrīcībām.<br />
Cilvēku vilina bagātības skaistums. Ja kāds nespēj<br />
šim vilinājumam pretoties, tad drīz vien var nonākt<br />
pasaulīgo kārdinājumu varā. Pieci cilvēka prāti – redze,<br />
dzirde, oža, garša un tauste noved cilvēku apju kumā,<br />
un bieži vien viņam ir jācīnās ar godkāri, mantkā <br />
rību, izpriecu kāri, dusmām un bailēm. Neticīgā cil <br />
vēka gars nespēj nākt palīgā miesai no tā visa attu rēties.<br />
Miesa ir bezspēcīga pasaules kārdinājumu priekšā.<br />
Miesas pirmie grēka darbi ir gluži nemanāmi un<br />
206 207
liekas visai nesvarīgi. Nu un kas, ka es to izdarīju? Ja<br />
cilvēks neieklausās savā sirdsbalsī un neklausa, ko<br />
viņam saka gars, tad miesa turpina jau iesākto grēka<br />
darbu. Tas var izpausties mantrausībā, peļamās tieksmēs<br />
vai kaislībās, dusmās vai bardzībā, skopumā vai<br />
rijībā, viltībā un tamlīdzīgās lietās. Bet vislielākie grēku<br />
barveži ir iekāre, mantas kāre un slavas kāre. Un visā<br />
apgrēcības ceļā miesa iestājas pret garu, jo miesai<br />
patīk grēks. Bet grēks cilvēkā dzemdē nāvi.<br />
Cilvēkam ir jāizšķiras par labu savai dzīvībai.<br />
Vispirms ir skaidri jāsaprot, ka dzīvība ir Radītāja –<br />
vienīgā Dieva, Debesu Tēva dota. Cilvēkam jātic, ka<br />
Dievs viņu ir radījis pēc savas līdzības – skaistu, iecietības<br />
un mīlestības pilnu. Un Dievs katram cilvēkam<br />
ir vēlējis ilgi dzīvot – paklausībā, ticībā un mīlestībā.<br />
Cilvēkam ir jācer uz atgriešanos dzīvei Debesu<br />
Valstībā. Ticība Dievam ir dzīvības ceļa sākums.<br />
Pieņemsim savā sirdī Dieva vārdus, un tas mūsu<br />
miesu darīs dzīvu, lai tajā varētu ienākt Svētais Gars,<br />
kas savienos garu ar miesu.<br />
Ikvienā cilvēkā mīt visskaistākie Dieva dāvātie gara<br />
augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība,<br />
labprātība, uzticība, lēnprātība un atturība. Tātad<br />
mūsos ir liela bagātība, daudz lielāka par miljo nāriem<br />
piederošajām bagātībām. Mums šie skaistie<br />
gara augļi ir, un neviens pasaulē tos atņemt nespēj.<br />
Šie augļi ir mūsu visskaistākās īpašības.<br />
Ja kādam pasaulē visvairāk izteikta ir laipnība,<br />
tad ziniet – jūsos var izpausties arī pārējās garā esošās<br />
īpašības – arī miers, prieks un mīlestība. Līdzīgi arī citas<br />
jaukas īpašības var būt par labu aizsākumu pārējām.<br />
Cilvēkam jāļauj, lai viņā ienāk Dieva vārdi –<br />
Svēta jos Rakstos lasītie, baznīcā uzklausītie vai no<br />
otra cilvēka dzirdētie.<br />
Dieva vārdi ir visdzīvākā Dieva izteiksme, caur ko<br />
Viņš visu var izmainīt, pārvērst un atdzīvināt. Tātad<br />
vāja miesa ticības un vārda spēkā var pārtapt par garā<br />
spēcīgu. Jo tie, kas Dieva vārdiem tic un tos pieņem,<br />
tie pieņem arī Dievu, no kā vārdi pirmsākumā nākuši.<br />
Un Dievam cilvēkā ienākot, var ienākt apskaidrība<br />
un saprašana par garu, kas, no Debesīm nācis, mīt<br />
ikvienā. Tas ir cilvēka “Es”, kas būs mūžīgi dzīvs, ja<br />
cilvēks pieņems Jēzu Kristu par savu Pestītāju.<br />
Ja atgriešanās ceļš pie Dieva ir uzsākts, tad<br />
nedrīkst to pamest vai atstāt novārtā. Kā iesētai sēklai<br />
ir nepieciešams lietus, lai tā sāktu dīgt, tāpat ikvie <br />
nam cilvēkam ir nepieciešams ticības apliecinājums.<br />
Un tā dienu pēc dienas, stundu pēc stundas.<br />
Diena jāsāk ar Tēvreizi, tā paver vārtus pie Debesu<br />
Tēva. Tēvs mūs uzklausa, svēta un atbild. Un tad<br />
seko mūsu lūgšana, kas no sirds izteikta. Ticības ceļš<br />
uz Dievu ik dienas prasa vairāk un vairāk ticības, un<br />
šī ticība ir jāapliecina darbos.<br />
To var salīdzināt ar kāpšanu kalnā. Jo augstāk kalnā<br />
208 209
esam tikuši, jo stāvāks ir kāpiens un grūtāki ir apstākļi.<br />
Ja cilvēku māc šaubas un viņš no ticības Dievam<br />
atkāpjas, tad šāds mazticīgais šaubu iespaidā atgriežas<br />
ticības ceļa sākumā. Līdzīgi kā kāpjot kalnā– ja uz<br />
ledus paslīd kājas, var novelties līdz pat kalna pakājei.<br />
Ja cilvēks no Dieva ir novērsies, tad viņā aiz veras visi<br />
vārti, kas savieno ar Dzīvības avotu. Pro tams, ticības<br />
ceļu vajag atsākt iet, jo runa taču ir par paša dzīvību.<br />
Tikai ticība Dievam cilvēkā var vairot dzīvību.<br />
Vislielākais klupšanas akmens ticības ceļā ir grēks.<br />
Padarīts grēks ieiet cilvēka dvēselē un to iecietina, tas<br />
nozīmē – dvēseles smalkās šūnas iegūst paliekošu<br />
grēku ar visām tā sekām.<br />
Dvēselē, līdzīgi kā datora atmiņā, uzkrājas<br />
informācija – par padarīto grēku, kas iekrāso tās<br />
šūniņas, samazinot caurlaidības spēju. Un gars vairs<br />
tik pil nīgi nespēj piekļūt miesai un to apskaidrot.<br />
Garam ir prāts ar ilgā laika posmā Debesīs sakrātajām<br />
gud rībām. Gars pazīst Dieva radīto kārtību, likumus<br />
un likumsakarības, gars aptver pasaulīgās zināšanas<br />
un zina simtkārt vairāk par miesas prātu. Gars spēj<br />
palīdzēt miesai.<br />
Tātad, ja grēks ir nošķīris garu no miesas, tad arī<br />
gara prāts ir nošķirts no miesas prāta. Miesas tieksmes<br />
ir uz grēku, un, ja gars miesu nesavalda, tā ar<br />
labpatiku dara grēka darbus. Bet padarītais grēks<br />
cilvēku ved uz pazušanu.<br />
Jēzus Kristus bija nācis pasaulē, lai ņemtu uz<br />
sevi ticīgo grēkus un atbrīvotu viņus no grēku gūsta.<br />
Pēc Jaunās Derības vārdiem mēs zinām, ka, lūdzot<br />
Dievam piedošanu un piedodot saviem tuvākajiem,<br />
mēs varam no grēka atbrīvoties. Dieva Dēls mums ir<br />
parādījis ceļu uz grēku piedošanu, un ticības spēkā<br />
mēs varam saņemt šo Dieva žēlsirdību. Debesu Tēvs<br />
sevi nav saudzējis un savā Dēlā kļuvis par mūsu<br />
atpestīšanu no mūsu grēkiem.<br />
Dieva Dēls grēcīgo cilvēku dēļ pazemojās – esot<br />
bez grēka, ar savu mīlestību un žēlsirdību pieskārās<br />
ikvienam, kas Viņam ticēja, to pestīja no grēkiem un<br />
svētīja. Svētīgs ikviens, kas Dieva Dēlam tic, kas<br />
Derību pilda un Kristus liecību savā sirdī ir pieņēmis.<br />
Kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tas turpina<br />
Dieva iepazīšanas ceļu un tam Debesu Tēvs caur savu<br />
Dēlu sevi atklāj vairāk un vairāk. Ticīgie iemantos<br />
dzīvību un būs laimīgi mūžīgi!<br />
Kas šodien Dieva Dēlam netic, tas dzīvības ceļu<br />
turpināt nespēj. Ja kāds neticēs arī Jēzus Kristus<br />
atnākšanas dienā, tam ceļš pēc taisnās tiesas vedīs<br />
uz mūžīgām ciešanām nāves uguns un sēra jūrā. Tā<br />
Dievam jau sagatavota. Ar taisno tiesu tiks nošķirti<br />
ticīgie no neticīgajiem, lai jaunajās Debesu pasaulēs<br />
nebūtu neviena neticīgā, lai tur nekad neienāktu<br />
grēka augļi, lai nebūtu nevienas ļaunuma sēkliņas.<br />
Cilvēka vājums izpaužas neticībā, tā rada netaisnību<br />
210 211
un grēku. Neticīgā cilvēka prāts aptumšojas, un viņš no<br />
Dieva atsvešinās. Neticīgajam gars ir iecietināts un nevar<br />
viņam palīdzēt. Neticīgais visvairāk grēko no iekšienes –<br />
no viņa iziet ļaunas domas, mantkārība, zādzība, viltība<br />
un ienaids. Neticīgais ir pasaules sma gums un nasta<br />
ticīgajam. Pasaules grēka smagums gulstas uz tiem,<br />
kas Jēzum Kristum tic. Ticīgais ir pasaules gaišums, un<br />
caur viņu Dievs pasaulē ienes mīlestību un visu labo, lai<br />
cilvēki nepazustu.<br />
Padarītais grēks ir jānožēlo un jālūdz Dievam<br />
pie došana. Lūgšanai jābūt patiesai un no sirds –<br />
garā, ticībā un mīlestībā. Dievs novērtē ikkatru mūsu<br />
darbu un arī grēku. Lūgšana ir mūsu lūgums, tā ir<br />
mūsu vēlme, ko mēs gaidām piepildāmies. Lēmumu<br />
pieņem Dievs. Tātad lēmums par grēka piedošanu ir<br />
Dieva ziņā. Tāpēc nezūdīsimies, ka mums joprojām<br />
ir smagi. Nodarītais grēks ir jāizprot. Tas sirdī pirms<br />
lūgšanas ir jāizdzīvo ar patiesu nožēlu, tad mēs varam<br />
cerēt uz grēka piedošanu.<br />
Grēks cilvēku pārveido un atstāj paliekošas sekas,<br />
visbiežāk ieradumus, no kuriem ir grūti atbrīvoties.<br />
Tātad, ja mēs lūdzam par grēka piedošanu, tad mums<br />
vienlaicīgi ir jāatsakās turpināt ierastos grēka darbus.<br />
Ja cilvēks to nevēlas vai nespēj, tad grēka sekas joprojām<br />
paliek viņā un dzen uz jauniem nedarbiem.<br />
Grēks cilvēkā ir kā nezāle. Kamēr visas grēka<br />
sak nes netiek izrautas, tikmēr atlikušās dzīs jaunus<br />
dzinumus. Grēka darbi ir dažādi, un tikpat dažādas<br />
ir arī grēka nezāles, katram nedarbam atbilstošas. Ja<br />
cilvēks izravē vienu grēka nezāli, tad šis grēks cilvēku<br />
vairs tik ļoti netraucēs. Atliek ar Dieva palīdzību<br />
izravēt arī atlikušās.<br />
Ir jāmācās atbrīvoties no nelāgiem ieradumiem.<br />
Tie ir grēku saknes. Lūdziet Dievu un paši sevī nosakiet<br />
kā likumu – es vairs tā negribu darīt un nedarīšu<br />
to grēka darbu! Cilvēks ar savu gribas spēku ir spējīgs<br />
atteikties no visiem sliktajiem ieradumiem. Iera dums<br />
cilvēkā dzemdē grēku. Ieradums ir smagums, jo cil <br />
vēks nonāk tā atkarībā.<br />
Cilvēka gars labi pārzina cilvēka miesu, un sirdsbalss<br />
skaidri pasaka, kas ir labs un kas ir ļauns. Būsim<br />
pret sevi prasīgi, jo mūsu miesa ir mūsu gara mājvieta<br />
un, to sakopjot, varam kļūt laimīgāki. Ja cilvēks kopj<br />
savu miesu, nostiprinās arī veselība. Garam piemīt<br />
spēja cilvēka miesu savest kārtībā.<br />
Vispirms cilvēkam ir jātic Dievam un jāvēlas sevi<br />
iepazīt, tad ticības spēkā Dievs ar Svēto Garu stiprinās<br />
garu un gars – miesu. Tātad vispirms cilvēks<br />
vēršas ar lūgšanu pie Dieva, tad Svētais Gars stiprina<br />
cilvēka garu un gars ar Dieva svētību ienāk cilvēkā un<br />
to pārveido. Svētais Gars izraisa atmodu viņā – ienes<br />
mieru, harmoniju un prāta skaidrību.<br />
Ticīgs cilvēks ir kā zieds, kas uzplaucis Svētā Gara<br />
spēkā, uzplaucis sev un citiem par prieku. Viņā ir<br />
212 213
uzziedējušas daudzas jo daudzas šūniņas un atvēru<br />
šās ik mirkli tver Svēto Garu. Pienāk kārta atvērties<br />
arī pārējām šūniņām. Tad atdarās enerģētiskie centri,<br />
un tā cilvēks pakāpeniski kļūst vienots ar savu garu.<br />
Tikai vienots garā, dvēselē un miesā, cilvēks šajā<br />
pasaulē var būt skaists un laimīgs.<br />
Bezdievis ir kā guļošais, kurā viņa skaistākā daļa<br />
dus. Viņš neapjauš un netic, cik garā un dvē selē ir<br />
pilnīgs, netic, ka viņā ir daudz skaista un viņa gars ir<br />
apveltīts ar dievišķām īpašībām. Viņš nespēj piekļūt<br />
pie viņā mītošajām gudrībām un gara bagātībām.<br />
Vienīgi ticība Dievam paver cilvēkam vārtus uz<br />
viņā mītošo gara bagātību. Ticība sākas ar cilvēka<br />
vēlmi lūgt Dievu, paļauties uz Dievu, iepazīt Dievu,<br />
uzticēties Dievam, bijāt un slavēt Dievu. Ticība sākas<br />
ar grēku izsūdzēšanu, ar atzīšanos savos grēkos.<br />
Ticība sākas ar savas sirds atvēršanu Dieva priekšā.<br />
Tad cilvēks saņems ticības stiprinājumu un, turpinot<br />
iet pa šauro ceļu, nenomaldīsies.<br />
Dievs pieņem ikvienu, kas lūgšanā paver savas<br />
sirds durvis Jēzus Kristus priekšā, un atbild tam ar<br />
Svēto Garu. Turpinot iet pa ticības ceļu, ir jāapzinās,<br />
ka Dieva prasības ik dienu pieaug. Jo vairāk cilvēks<br />
iepazīst Dieva Derību, jo pieaug atbildība par tās<br />
izpildīšanu. Katrs saņem pēc sava mēriņa – mazticīgais<br />
ļoti maz, ticīgais daudz vairāk. Ticīgajam savukārt<br />
tiek izvirzītas daudz augstākas prasības.<br />
Vispirms – desmit Dieva baušļu izpildīšana:<br />
Es esmu tas Kungs, Tavs Dievs. Tev nebūs citus<br />
dievus turēt manā priekšā. Netaisi sev tēlus vai<br />
dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz<br />
pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī<br />
zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem,<br />
jo Es, tas Kungs, Tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs.<br />
Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi<br />
valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu,<br />
kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.<br />
Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas<br />
tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet<br />
septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva,<br />
dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz<br />
tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz<br />
tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam<br />
sveši niekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās<br />
tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu,<br />
kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs<br />
atdu sējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu,<br />
lai tā būtu svēta.<br />
Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu<br />
tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.<br />
Tev nebūs nokaut.<br />
Tev nebūs laulību pārkāpt.<br />
Tev nebūs zagt.<br />
214 215
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.<br />
Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.<br />
Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa<br />
kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz<br />
viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.<br />
Tad – Jaunās Derības pamatprasības izpildīšana,<br />
kas ietver divus visaugstākos baušļus:<br />
Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas<br />
sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta.<br />
Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.<br />
Visas svarīgākās prasības, kas cilvēkam jāpilda,<br />
ir ietvertas Jaunās Derības Jēzus Kristus Kalna runā.<br />
Vajag tiekties izpildīt Dieva likumus, tad Svētais Gars<br />
palīdzēs atturēties no grēka darbiem, palīdzēs izprast<br />
šīs prasības un vadīs pa ceļu, kuru ejot izveidosies<br />
skaidra sirds saikne starp Jēzu Kristu un cilvēku.<br />
Kas ir sapratis, ka viņa dzīvība ir atkarīga no Dieva<br />
Dēla atzīšanas, tam jābūt pacietīgam un centīgam šī<br />
dzīvības ceļa gājējam. Pirmsākumā liekas, nekas nav<br />
skaidrs, nav zināms, kā to darīt. Bet vai tāpat nav arī,<br />
ķeroties pie kāda liela projekta vai darba? Skaid rība<br />
nāk, darbu darot. Tāpēc tieksimies pēc Dieva apsolījuma<br />
– mūsu mūžīgās dzīvošanas Debesu Valstībā.<br />
Kristus mācīja mums Dieva gudrību, lai caur<br />
Viņa vārdiem tā ticīgajiem atklātos. Svētīgs ikviens,<br />
kas apņemas nest savu krustu un savas bēdas. Svētīgs,<br />
kas izsalcis un izslāpis pēc taisnības, jo viņš tiks<br />
ieprieci nāts. Svētīgs, kas taisnības un Dieva Dēla dēļ<br />
tiek vajāts, jo tas redzēs Debesu Valstību. Svētīgs<br />
sirdsžēlīgais, lēnprātīgais un sirdsšķīstais, jo tas Dievu<br />
redzēs. Svētīgs ikviens, kas pieņem savā sirdī katru<br />
Dieva Derības burtu, kas ļauj Dieva vārdiem viņā<br />
darbo ties, – to Kristus augšāmcels Debesu Valstībā.<br />
Nevienam nav tiesību uz otru teikt – bezdievis;<br />
kas to saka, tas nonāks uguns un sēra jūrā. Mācīsimies<br />
piedot un salabt ar savu tuvāko. Ja kas traucē<br />
atteikties no grēka, tad labāk šo traucēkli atmest pavisam<br />
malā un iegūt sevi garā. Jo cilvēks ar savu vājumu<br />
nespēj izrauties no grēka valgiem, bet ar patiesu<br />
vēlmi ticībā un lūgšanās Kristus spēkā viņš var tikt<br />
pestīts no grēka.<br />
Ja kāds ir pievērsies naudai un zog, tad labāk no<br />
mainīt darbu un uzsākt ko jaunu. Naudas daudzums<br />
var iedzīt cilvēku grēkā. Ja vīrs pārkāpj laulību un<br />
pieķeras sievietēm, tad labāk pamest tās un dzīvot<br />
tikai ar sievu. Tas attiecas arī uz sievu, tai jādzīvo ar<br />
vīru. Jo viens laulības pārkāpums ir kā liels grēka<br />
akmens, kas strauji gremdē nāves dziļumos. Laulības<br />
pārkāpuma grēks ir jāizpērk gadiem. Ja kāds melo vai<br />
citus nosoda, tad labāk vairāk klusēt un neteikt ne<br />
216 217
vārda, jo tas laiks, kamēr klusē, varbūt spēs cilvēku<br />
glābt un atbrīvot no netikuma.<br />
Ja kāds tev dara ļaunu, tad labāk nestāvēt tam<br />
pretī, bet atbildēt ar labu. Tad jāuzticas Dievam un<br />
jāļauj Viņam ļauno uzvarēt. Ja aizstāvēsies pats, tavi<br />
spēki būs par vāju un Dievs tev nepalīdzēs.<br />
Mīlēsim savus tuvākos un nedarīsim viņiem pāri!<br />
Lai mūs vada Svētais Gars, un sirds lai tiecas pēc tā<br />
Kunga. Lūgsim par tiem, kas mūs vajā, un viņiem<br />
piedosim, jo tie nezina, ko dara. Bezdievju prāts ir<br />
aptumšots, un viņi ir grēka pilni.<br />
Nevienam nav ļauts zvērēt pie Debesīm, jo tās<br />
ir Dieva godības tronis. Cilvēks nav spējīgs zvērestu<br />
izpildīt sava vājuma dēļ. Cilvēks garā ir liels, bet,<br />
nonācis pasaulē miesā, viņš ir vājš. Tikai visu Dieva<br />
likumu izpildīšana cilvēku var paglābt no pazušanas.<br />
Nežēlosim desmito daļu citu labā, un šī mīlestī bas<br />
dāvana lai tiek dota no sirds. Labāk lai par šo dāvanu<br />
zinām tikai mēs paši un Dievs. Tādus devējus Dievs<br />
mīl un atmaksā gaismā.<br />
Lūgšana lai ir mūsu un Dieva sirdsšķīsta saruna, kas<br />
tikai mums zināma un dzirdama. Tā lai ir kā visskais <br />
tākais svētbrīdis, kurā uzrunājam mūsu Tēvu ar Tēvreizi<br />
un Dēlu – ar savu lūgumu. Debesu Tēvs atmaksā<br />
caur savu Dēlu, jo Viņam ir nodota visa vara pār mūsu<br />
dvēselēm, grēku piedošanu, tiesu un augšāmcelšanos.<br />
Dievs Tēvs ir ik mirkli visā radītajā, arī mūsos.<br />
Viņš visu redz, caurskata un vada mūsu darbību.<br />
Dievs redz mūsu ciešanas. Dievs ir viscaur blakām<br />
savā bezgalīgi smalkajā, kristāldzidrajā, pilnīgas gud <br />
rības un gaismas Valstībā, kurā neviens nevar ieiet un<br />
no kuras Dievs visu redz un darbojas.<br />
Mums ir jātic, ka Dievs ik mirkli ikvienam ir blakām,<br />
mūs redz un dzird, mūs mīlestībā vada un sargā.<br />
Dievs no saviem Gaismas dziļumiem redz ikvienu<br />
radījumu un pārzina mūsu stāvokli, vajadzības un<br />
likteni. Tāpēc, pirms vēl padomājam, Dievs jau zina<br />
mūsu vajadzības un, kad ar Tēvreizes vārdiem Viņu<br />
uzrunājam un lūdzam, caur savu Dēlu pie mums<br />
nonāk un darbojas ar Svētā Gara spēku.<br />
Mūsu Debesu Tēva pilnība nekad nebūs aptverama<br />
un paliks mūžīgs noslēpums. Dieva pilnībai<br />
nav robežu. Debesu Tēvs atklājas tikai caur savu<br />
Dēlu. Viens Dievs – visa Radītājs, mūsu Debesu Tēvs<br />
ar savu godību darbojas Dēlā, un caur Jēzu Kristu<br />
mēs varam iepazīt Dieva pilnību. Ja cilvēks ticēs<br />
Jēzum Kristum, tad iepazīs savu Kungu un smelsies<br />
Viņa Patiesību, gudrību un Atziņu.<br />
Nesīsim savās sirdīs Tēvreizes vārdus – lai tie skan<br />
ik mirkli, kad vēlēsimies uzrunāt Dievu.<br />
Nēsāsim līdzi arī rakstītus Tēvreizes vārdus –<br />
vissvē tākos Dieva vārdus, kuru spēkā tiek pavērti vārti<br />
uz Dievu un Debesu Tēvs mums atbild caur Dēlu,<br />
sargā no ļauna un vada ikdienas ceļos.<br />
218 219
Jēzus Kristus no Debesīm garā teica:<br />
“Pie kā es atradīšu svētās Tēvreizes vārdus, to es<br />
svētīšu un pasargāšu!”<br />
Ar Tēvreizes vārdiem mēs godājam mūsu Tēvu<br />
un turam svētu. Mēs lūdzam Tēvam, lai nāk apsolītā<br />
Debesu Valstība. Mēs piekrītam Viņa likumiem un<br />
vēlamies, lai viscaur Debesīs un virs Zemes notiek<br />
Tēva griba. Mēs lūdzam dienišķu maizi, lūdzam,<br />
lai mūsu dzīvošanai uz Zemes visa pietiktu. Debesu<br />
Tēvs ir visa Radītājs. Vienīgi Dievs var dot mūsu<br />
dzīvības uzturēšanai visu nepieciešamo. Ar Tēvreizes<br />
vārdiem mēs lūdzam arīdzan grēku piedošanu.<br />
Cilvēka miesa bez gara spēka ir vāja un ik mirkli<br />
tiecas uz grēku. Grēka kaislība ir vissmagākā nasta,<br />
kas grēciniekam ik dienas ir jānes. Lūgsim Dievam<br />
piedošanu un piedosim saviem tuvākajiem. Palīdzēsim<br />
saviem tuvākajiem atbrīvoties no grēka saistības<br />
ar mums. Ja piedosim citiem, arī Dievs mums piedos.<br />
Piedodot cilvēkam ir iespēja atbrīvoties no grēkiem<br />
un savu miesu padarīt šķīstāku.<br />
Svētais Gars cilvēkā ienāk tad, ja viņš ir sagatavojis<br />
savu miesu tā uzņemšanai. Nešķīstā miesā Svētais<br />
Gars neienāk. Miesas attīrīšana ir jāsāk ar gavēšanu.<br />
Izvēlēsimies dienu vai laika posmu un gavēsim Dievam<br />
par godu. Tajā dienā, kad ieturēsim gavēni, pasaulīgā<br />
ēdiena vietā saņemsim Debesu ēdienu – Svēto Garu,<br />
kas attīrīs katru šūnu un dos nepieciešamo enerģiju.<br />
Gavēšanas dienas lai ir kā svētki Dievam par godu, jo ar<br />
gavēšanu mēs sagatavosim savu miesu Dieva ienākšanai.<br />
Varam ieturēt arī mazo gavēni – nebaudīsim izmeklētu<br />
ēdienu un pārtiksim tikai no maizes, augļiem,<br />
dārzeņiem un ūdens. Bet labāks ir īstais gavēnis –<br />
kad mūsu ēdienkartē ir ūdens, ūdens un atkal ūdens.<br />
Tajā dienā mēs no Dieva saņemsim pilnu debešķīgo<br />
ēdienu klāstu, attīrīsim savas miesas šūnas un orga <br />
nismam būs atslodze.<br />
Ikdienā izvēloties daudzveidīgus ēdienus, pie<br />
tam lietojot pārtiku ar konservantiem, organisms tiek<br />
pārslogots. Cilvēka nieres, aknas un pārējie orgāni<br />
nespēj visu pārstrādāt, un organismā pakāpeniski<br />
uzkrājas vairāk un vairāk nevajadzīgo vielu. Orga <br />
nisms var sākt streikot. Pārēšanās ir daudzkārt sma <br />
gāks pāridarījums miesai nekā bads.<br />
Cilvēks domā, ka visas organismam nepiecie šamās<br />
vielas un minerālus var saņemt tikai no pasaulē<br />
sara žotā uztura. Dievs savā spēkā radīja Zemi un visu,<br />
kas vajadzīgs cilvēka dzīvības uzturēšanai. Tātad arī<br />
tagad, šajā mirklī, Dievs no sevis ar Svēto Garu cilvēka<br />
organismam papildus var dot dažādas vielas, minerālus,<br />
tieši to, kā cilvēkam visvairāk trūkst. Un ne tikai –<br />
Svētais Gars ir tas, kurš cilvēkā veido harmoniju un<br />
līdzsvaru. Dievs ir pilnīgs un cilvēku gavēšanas<br />
dienā tuvina savai pilnībai. Gavēsim Dievam par godu<br />
un veidosim savu miesu skaistu un visiem tīkamu!<br />
220 221
Ieskatīsimies cilvēku acīs – cik tās dažādas pēc<br />
formas, krāsas un izteiksmes. Cilvēka acis skaidri<br />
parāda gara, dvēseles un miesas patieso stāvokli. Ja<br />
acis ir dzidras, gaismas pilnas, ja tajās staro dzīvī <br />
gums, tad arī visa miesa ir tīra, gaismas un dzīvības<br />
pilna. Miesa ir vesela, jo arī acs ir skaidra.<br />
Ja acīs nav gaismas un harmonijas, tad arī visa<br />
miesa ir tumša un tajā mājo kāda slimība. Cilvēkā<br />
mītošais haoss rada slimībām labvēlīgu vidi, organisms<br />
ātri gurst un noveco. Jo vairāk cilvēks ir pie<br />
saistīts pasaulei un tās bagātībām, jo vairāk viņš<br />
sevī ielaiž šīs pasaules haosu. Mantkārība ātri ievelk<br />
pasaulīgā purvā, kur cilvēks redz vairs tikai dūksnāju,<br />
un viņa paša gara sirds nav aizsniedzama.<br />
Tātad ziniet – pasaulīgais iedzen cilvēku grēkā<br />
un drīzā nāvē, bet garīgais, Dieva dotais gars, cilvēku<br />
augšāmceļ pretī dzīvībai un laimei. Pasaulīgais ieved<br />
cilvēku strupceļā. Garīgais atver vārtus uz Patiesības<br />
izzināšanas ceļu. Pasaulīgais cilvēks nespēj gādāt par<br />
dzīvību rīt, parīt un vēl pēc simts gadiem. Debesu<br />
Tēvs ir apsolījis, ka ticīgais iemantos dzīvību un Viņš<br />
gādās, lai tam nekā netrūktu. Bet, pieņemot pasauli<br />
par bākuguni, cilvēks zaudē iespēju saņemt Dieva<br />
apsolījumus. Tikai tas, kurš tic Kristum, var saņemt<br />
gara augļus, un viņa acis ar katru dienu taps gaismas<br />
pilnākas un skaistākas.<br />
Ir zemes ķermeņa acis un arī – debesu ķermeņa<br />
acis. Ieskatoties cilvēka acīs, mēs varam saņemt informāciju<br />
no viņa debesu ķermeņa. Gars pret otra cil vēka<br />
garu aizvien ir atklāts. Tātad garīgi bagāta cil vēka acis<br />
vienmēr runā. Mums nav vajadzīga speciāla atļauja šīs<br />
informācijas iegūšanai. Cilvēks, kas miesā ir šķīsts un<br />
ticīgs, spēj daudz uzzināt par otru no viena paša acu<br />
skatiena.<br />
Gars otram cilvēkam garā īsā mirklī nodod saturīgu<br />
informāciju – līdzīgi kā ar elektronisko pastu vai<br />
īsziņu.<br />
Jā, tiešām pastāv informācijas apmaiņa starp cilvēkiem<br />
gara līmenī, bieži vien mums pašiem pasaulē<br />
to neapzinoties. Debesu ķermenis taču arī ik mirkli<br />
dzīvo miesā pilnvērtīgu dzīvi, tikai tā iespējas ietekmēt<br />
pasaulē notiekošos procesus ir tieši atkarīgas<br />
no paša cilvēka ticības un vēlmes. Būsim laimīgi par<br />
mūsos mītošo debesu ķermeni, par mūsu “Es”, kurš<br />
pēc laika atgriezīsies mājās, Debesu Valstībā, ar pasaulē<br />
sakrāto gara bagātību. Krāsim debesu bagātības<br />
un būsim laimīgi mūžīgi!<br />
Nesūdzēsimies par šodienu vai rītdienu, Debesu<br />
Tēvs visas dienas vada ar savu gudrību un Atziņu. To<br />
ritējumu un apstākļus nosaka vienīgi Dievs. Debesu<br />
Tēvs gādā par dzīvniekiem, putniem, zivīm un visām<br />
dzīvām radībām, gādā par zāli, kokiem, par ikvienu<br />
puķi, lai tā uzziedētu. Un jo vairāk Dievs gādā par<br />
saviem bērniem – cilvēkiem, kas dzīvo pasaulē un<br />
222 223
Debesīs. Dievs ik mirkli no sevis dod tik daudz un<br />
vēlas, lai mēs izaugtu gudri un atziņas pilni. Dievs<br />
vēlas, lai neviens nepazustu. Dievs ik rītu ticīgajos<br />
iepūš savu dzīvības dvašu, lai mēs būtu spēcīgi,<br />
pasaulīgos ceļus staigājot.<br />
Pasaulē esam nākuši, lai, grūti jo grūti strādājot<br />
un pieņemot sava krusta smagumu, sakrātu sevī dzīvības<br />
augļus. Mūsos esošais gars to skaidri zina, tāpēc<br />
klausīsim savai sirdsbalsij, pieņemsim sevī mītošo<br />
garu, caur kuru mūs uzrunā Dievs. Lai Dieva gaisma<br />
apspīd katru ticīgo, un lai mēs Viņa gaismu nesam<br />
tālāk!<br />
Kas meklē, tas atrod. Kas lūdz, tas saņem. Kas<br />
nāk pie Dēla, tam tiek atvērtas durvis arī pie Tēva.<br />
Mēs pasaulē esam mazi, bet mums ir dota iespēja lūgt<br />
Dievu un tikt uzklausītiem. Svētīgs ir katrs, kas dara<br />
Debesu Tēva prātu un izpilda Dieva Derības prasības.<br />
Katrs paklausīgais un sirdī ticīgais saņem no<br />
Dieva svētību ik mirkli. Un tad garā mazs cilvēks kļūs<br />
liels un viņa priekšā pavērsies Debesu Valstība ar<br />
mūžības dvesmu.<br />
Viss labais, kas ir mūsos, lai vairojas desmitkārt<br />
pašiem un citiem par prieku. Un to, ko mēs vēlamies,<br />
lai mums citi darītu, to darīsim arī citiem. Dāvāsim<br />
cilvēkiem savu mīlestību un labestību, nežēlosim to,<br />
kas mums jau ir, bet dāvāsim saviem tuvākajiem. Un<br />
to, ko mēs jau protam, mācīsim arī citiem. Ja mūsos<br />
ir gudrība, tad atklāsim to citiem. Jo cik mēs dosim<br />
citiem, tieši tik no Dieva arī saņemsim.<br />
Kauss var tikt piepildīts, ja tas jau iztukšots. Cilvēks<br />
var tikt bagātīgi piepildīts, ja viņš no sevis ir<br />
dāvājis citiem, – piepildīts gan ar gudrību un atziņu,<br />
gan ar ticību un mīlestību, gan ar prieku un mieru.<br />
Miers cilvēkā ienāk no Dieva. Miers ir līdzsvars<br />
un harmonija. Miers ienāk paļāvībā un ticībā uz<br />
mūsu Kungu un Pestītāju. Debesu Tēvs savu pilnību<br />
izlej caur vienpiedzimušo Dēlu. Visi Dieva pilnības<br />
augļi ir nākuši Jēzū Kristū, un caur Viņu tie var<br />
nonākt mūsos.<br />
Arī <strong>Zelta</strong> grauds ticīgā cilvēkā ienāks no Tēva caur<br />
Dēlu. Tas viņā divkāršos gudrību un atziņu, mīlestību<br />
un prieku, mieru un pacietību, uzticību un attu <br />
rību, laipnību un labprātību.<br />
Un pamatnoteikums šo bagātību saņemšanai ir<br />
Jēzus Kristus atzīšana. Tā var nākt, ja cilvēks savā<br />
sirdī ir pieņēmis Dieva Derības prasības un tās pilda.<br />
Tātad simtiem gadu tūkstošus cilvēks dienu pēc<br />
dienas, dzīvojot Dieva radītajās pasaulēs, ir vairojis<br />
savas gara bagātības, un tuvojas diena, kad Dievs pēc<br />
taisnīga sprieduma, pēc padarītā darba, pēc sakrāto<br />
bagātību daudzuma un ticības Dieva Dēlam katram<br />
noteiks algu par nodzīvoto laiku.<br />
Arī šajā mirklī Dievs novērtē ikviena ticību Dieva<br />
vārdiem. Tieši ticība parāda cilvēka gatavību pieņemt<br />
224 225
Dieva apsolījumu. Un tie, kas šķietas pirmie, lai labāk<br />
nedomā, ka ir pirmie, jo, iespējams, viņu augstprātība<br />
tos nostādīs kā pēdējos. Dievs uz svaru kausiem<br />
liek pilnīgi visus cilvēka nopelnus, darbus un domas.<br />
Dieva noteiktā kārtība nav apspriežama. Dievs ikvienu<br />
cilvēku iezīmē ar savu zīmi, un eņģeļi katra dzīves<br />
grāmatā apraksta viņa nopelnus. Debesīs netiek ap<br />
slēpts cilvēka gara lielums. Tas skaidri ir iezīmēts, un<br />
var redzēt, cik tas ir zināšanām bagāts.<br />
Tāpēc ik dienas mūsu darbi lai ir vērsti uz ticību<br />
un ticības apliecinājumu Jēzum Kristum. Lai ticības<br />
spēkā cilvēks tiktu taisnots Dieva priekšā! Lai šie<br />
mūsu lielā eksāmena darbi mums ļautu godam iziet<br />
cauri dzīvības vārtiem!<br />
Ikviens, ko Jēzus Kristus taisnos Debesu Tēva<br />
priekšā un par kuru liecinās, iegūs mūžīgu dzīvību.<br />
Tas tad arī saņems no Tēva <strong>Zelta</strong> graudu vēl pirms<br />
Kristus otrās atnākšanas. Laimīgs būs, kurš izvēlējies<br />
šauro ceļu! Tas ieies pa šaurajiem vārtiem, kas ved uz<br />
dzīvību, un Dieva <strong>Zelta</strong> grauds viņam dāvās divkāršu<br />
spēku.<br />
Bet pirms laika nedomāsim, ka jau esam izgājuši<br />
caur dzīvības vārtiem. Tas lai ir Dieva ziņā. Mums<br />
vajadzīga ikdienas ticība un vēlme darīt Debesu Tēva<br />
prātu un izpildīt visas Derības prasības. Lūgsim, lai jau<br />
no rīta agruma mūs vada Svētais Gars. Klausīsim savai<br />
sirdsbalsij, jo tā ir vistiešākais ziņnesis no Dieva!<br />
Būsim prasīgāki pret sevi, neaprunāsim un netiesāsim<br />
citus. Paša cilvēka gars ir vislabākais soģis pa <br />
saulē, jo tas par cilvēku zina visu. Sirdsbalss vienmēr<br />
pasaka pirmā, tāpēc arī pirmais lēmums bieži vien ir tas<br />
pareizākais.<br />
Gars nekļūdīgi novērtēs otru cilvēku. Gara sirds<br />
cilvēku pazīst pēc augļiem, ko viņš ir sakrājis dvēselē.<br />
Tā ir skaidra liecība par cilvēka patieso dabu. Ja<br />
cilvēks ir viltvārdis vai viltus pravietis, tad gars, tāpat<br />
kā Dieva eņģeļi, tādu redz pa gabalu, jo uz viņa galvas<br />
ir Dieva dusmu zīme. Tāda cilvēka dvēsele smako<br />
pēc nodevības un miesa ir apkrauta ar grēka smagumu.<br />
Nodevības pilni cilvēki ārēji maskējas, bet<br />
viņu acīs ir redzama viltība. Viņu ikdienas darbi liecina<br />
vislabāk – ja kāds vēlas uzspiest savu gribu, tad<br />
tāds nav no Dieva. No tāda vairīsimies. Nav svarīgi,<br />
kādu amatu viņš ieņem vai – cik slavens viņš ir cil vēku<br />
vidū. Galvenais – novērtēsim katru ar savu gara sirdi,<br />
jo gars mums nekļūdīgi pateiks.<br />
Patiesi – ikvienam Dievam ticīgajam uz pieres<br />
ir Jēzus Kristus zīme – gaismu starojošs krusts, bet<br />
bezdievim – Dieva dusmu zīme. Šīs zīmes nav cilvēku<br />
vai eņģeļu veidotas. Tās veidojis Debesu Tēvs,<br />
lai ikvienu varētu pazīt, lai, nākot uz taisno tiesu, uz<br />
katra jau būtu redzams spriedums.<br />
Mēs dzīvojam laikā, kad Dievs pieņem lēmumu<br />
par cilvēka turpmāko likteni. Tas lai ikvienam ir<br />
226 227
skaidrs, ka katras dienas darbs tiek rūpīgi vērtēts. Šis ir<br />
Dieva taisnās tiesas sprieduma sagatavošanas laiks.<br />
Tāpēc labāk vēlreiz izvērtēsim savu ticību un<br />
darbību. Labāk iesāksim ar pazemību, paklausību un<br />
bijību uz to Kungu. Turpināsim iet pa garīgās izaugsmes<br />
ceļu, izpildot pirmos desmit baušļus, tad Dieva<br />
Derības augstākās prasības.<br />
Vispirms domāsim sevi par visiem zemāku esam,<br />
bet savus pārkāpumus – par visiem lielākus. Pēc<br />
nodzīvotās dienas izvērtēsim savus darbus, lūgsim<br />
Dievam piedošanu un centīsimies pielaistās kļūdas<br />
neatkārtot. Nevar panākt visu uzreiz, šeit vajadzīga<br />
pacietība un nepieciešams darboties sistemātiski.<br />
Ļoti svarīgs ir ritms, pareizs dzīves ritms. Līdzīgi<br />
kā ar ēdienreizēm – tām jābūt īstajā laikā, tad arī visā<br />
organismā izveidojas savs darbības ritms. Un arī<br />
attiecības ar Dievu jāveido sistemātiski – tad tās kļūs<br />
regulāras, līdz pienāks mirklis, kad cilvēks būs vie nots<br />
ar Dievu un savu garu ik mirkli.<br />
Tā tam vajadzētu būt, Dievs ir paredzējis, ka<br />
pasaulīgās dzīves laikā cilvēks var būt vienots ar<br />
savu garu un Dievu ik mirkli. Tāpat kā elpojot mēs<br />
esam vienoti ar apkārtējo gaisu. Cilvēks ticībā var būt<br />
vienots ar Jēzu Kristu, un tad viņš var aizsniegties<br />
līdz tā Kunga un Dieva mīlestībai un žēlsirdībai.<br />
Dieva svētums var iemājot cilvēkā tikai tad, ja viņš<br />
izpilda Dieva Derības prasības un savā sirdī pieņem<br />
Jēzu Kristu. Un, sirdī ienācis, Kristus cilvēku padara<br />
par Dieva mājokli, un tas top svēts. Tad Dievs var cilvēkā<br />
darboties, caur viņu izpausties un ienest pasaulē<br />
gaismu. Ticīgie cilvēki ir pasaules gaišums un sāls.<br />
Jēzus Kristus pie mums ir ik mirkli, ir garā virs<br />
Zemes redzams un darbojas ikvienā, kurš Viņu savā<br />
sirdī pieņēmis. Dieva Dēls gaismas pilnos cilvēkus<br />
sagatavo ieiešanai Debesu Valstībā. Kristus tuvums<br />
jūtams ik uz soļa, jo nāk pļaujas laiks. Sējējs bija iesējis<br />
daudz sēklu. Sēklas iekrita atšķirīgā augsnē, cita<br />
ceļmalā, cita akmenājā, cita labā zemē. Pļaujas laiks<br />
ir tuvu, un redzams, ka tikai labā augsnē sēkla nes<br />
augļus, viena – trīsdesmitkārtīgus, cita – sešdes mitkārtīgus,<br />
bet vislabākajā augsnē – simtkārtīgus.<br />
Līdzīgi tagad arī cilvēkā var redzēt viņa vairotos<br />
gara augļus. Cilvēka miesa gara sēklai ir kā zeme<br />
graudam. Miesa ir tā vide, kurā gars var augt, var<br />
nīku ļot vai arī pazust. Cilvēks pats ir savas miesas<br />
vei do tājs. Ja cilvēks ticībā pilda Dieva likumus un<br />
negrēko, tad viņa miesa ir harmonijas un Svētā<br />
Gara pilna. Tāda miesa ir vislabvēlīgākā cilvēka gara<br />
izaugsmei.<br />
Cilvēks pēc Dieva nodoma un gribas nonāk uz<br />
Zemes, lai sakrātu gara augļus. Dzimšanas brīdī miesā<br />
no Debesīm iemājo viņa debesu ķermenis. Cilvēks<br />
paaugas un par savu garu īpaši neko nezina. Tikai<br />
Kristus atzīšana un Dieva likumu pildīšana viņā<br />
228 229
ienes apskaidrību par garu un dvēseli. Ticības spēkā<br />
miesa izveidojas par labvēlīgu vidi gara izaugsmei.<br />
Mazticīgajam gara sēkla visā pieaug trīsdesmit <br />
kārt, ticīgajam – sešdesmitkārt, bet Dieva bērnam,<br />
kurš Jēzu Kristu ir pieņēmis savā sirdī par glābēju un<br />
Pestītāju, – simtkārt.<br />
Kādus apstākļus cilvēks sevī veido, tāda vide gara<br />
izaugsmei arī rodas. Jo vairāk cilvēks Dievam tic, jo<br />
vairāk viņš no Dieva ar Svēto Garu arī saņem, un viņā<br />
vairojas mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība,<br />
labprātība, uzticība, lēnprātība, atturība un visas<br />
citas dievišķās īpašības. Cilvēks pārtop par visskaistāko<br />
radījumu uz Zemes, un tas priecē ikvienu. Viņa<br />
acis gaiši mirdz, viņa ķermenis pauž mieru un harmoniju.<br />
Viņa sejā vīd prieks un laime, viņā mīt gudrība,<br />
un sirds izstaro maigo mīlestības gaismu.<br />
Cilvēks ticībā uz Jēzu Kristu sevī spēj sakrāt simt<br />
kārtīgas bagātības. Ticīgais būs laimīgs uz Zemes<br />
un arīdzan Debesu Valstībā. Atcerēsimies – Debesu<br />
Tēva noliktajā dienā ticīgais saņems <strong>Zelta</strong> graudu,<br />
kas vairos viņa sakrātās bagātības divkārtīgi. Cilvēks,<br />
kurš būs sakrājis trīsdesmitkārtīgus gara augļus, tajā<br />
dienā tos pavairos līdz sešdesmit kārtām, kurš būs<br />
sakrājis sešdesmitkārtīgus, pavairos līdz simts divdesmit<br />
kārtām, un tas, kurš būs sakrājis simtkārtīgus<br />
gara augļus – ar Dieva <strong>Zelta</strong> grauda spēku tos pavairos<br />
līdz divi simti kārtām.<br />
Laimīgs ikviens, kurš tic Jēzum Kristum, jo tas<br />
sagaidīs savu algu! Laimīgs, kurš savu ticību nav atstājis<br />
novārtā, bet ik dienas vairojis ar Dieva vār diem un<br />
labiem darbiem!<br />
<strong>Zelta</strong> grauds – Debesu Tēva alga par paklausību,<br />
ticību un uzticību varēs ienākt tikai sakoptā cilvēkā.<br />
Tāpēc domāsim par Lielo dienu, gatavosimies tā<br />
Kunga atnākšanai, centīsimies uzpost savu miesu, jo<br />
nezinām, kurā stundā tas Kungs nāks un dos Dieva<br />
<strong>Zelta</strong> graudu. Tas būs vislielākais notikums ikviena<br />
ticīgā cilvēka dzīvē pirms Kristus otrās atnākšanas.<br />
Ak vai, bezdievim! Viņa ticības sēkla nav spējusi<br />
uzdīgt, un arī iesētā gara sēkla nav spējusi augt, tā<br />
nīkusi, nīkusi un tad iznīkusi. Tā nav devusi nekādus<br />
augļus. Tā pazudusi, tās vairs nav. Ak vai! Tur neko<br />
nevar mainīt.<br />
Kas savā sirdī ir pazaudējis ticības sēklu, tas vairs<br />
nespēs neko atgūt. Tāpēc tik ļoti atšķiras ticīgais no<br />
bezdievja.<br />
Ticīgajā ir cerība, ir mīlestība, un pasaulīgie kārdinājumi<br />
to nepieveiks. Bet bezdievīgais tver visas<br />
pasaules bagātības, kā vien spēj, ar viltu, ar meliem,<br />
ar krāpšanu un varu. Lai jau ķeras pie pasaules bagātībām,<br />
kuras vienā dienā reiz zudīs, jo ir laicīgas. Tās<br />
nekad līdzi uz Debesīm neviens nepaņems. Lielajā<br />
tiesas dienā līdz ar pasaules pārvēršanu pazudīs visas<br />
bagātības, ko bezdievji sev ir sakrājuši. Viņiem jau ir<br />
230 231
sava tiesa, un spriedums ir lasāms viņu sirdīs. Bez dievji<br />
ir iezīmēti ar Dieva dusmu zīmi.<br />
Mums, ticīgajiem, jādzīvo mīlestībā uz visiem<br />
cil vēkiem. Arī uz bezdievi neturēsim ļaunu prātu.<br />
Mīlestība un tikai mīlestība šo pasauli var padarīt vēl<br />
skaistāku. Mīlēsim, un mūs mīlēs. Lai caur mums<br />
darbojas Kristus mīlestības gaisma, kas palīdzēs<br />
mazticīgajiem vairot viņu ticību un nīdēt viņos grēka<br />
nezāles! Lai mūžīgs gods un slava Jēzum Kristum,<br />
kas pasaulē ir uzvarējis! Godāsim Debesu Tēvu un<br />
pateiksimies Viņam par žēlsirdību un mīlestību, kas<br />
nākusi caur Dieva Dēlu!<br />
Es piedodu saviem parādniekiem un lūdzu, ļauj<br />
viņus svētīt un mīlēt.<br />
Tēvs, ļauj saprast Tavu nodomu manī un iziet<br />
noliktā likteņa ceļu. Es ticu Tavam vārdam, Tev<br />
pieder Valstība, pilnība un spēks. Es slavēju Tevi<br />
un pateicos par Tavu Dēlu. Es pieņemu sirdī<br />
Jēzu Kristu kā Pestītāju un glābēju, kā manas<br />
dzīvības un mīlestības avotu.<br />
Debesu Tēvs, Tavs vārds lai ir svēts un Tava<br />
godība mūžīga!<br />
Lūgšana:<br />
Mūsu Debesu Tēvs, es pateicos, ka Tu par mani<br />
gādā, un dāvāju Tev sirds mīlestību. Es pateicos<br />
par Tavu žēlastību, kuru Tu esi devis caur savu<br />
Dēlu! Es ticu Jēzum Kristum un pateicos tam<br />
Kungam par visām ciešanām, kuras Viņš izcietis<br />
mūsu dēļ. Es ticu, Tēvs, ka Jēzus Kristus Tavā<br />
spēkā ir visu ļaunumu uzvarējis, un ticu Viņa<br />
augšāmcelšanās spēkam. Mans dzīvības avots ir<br />
Viņā un visa paļāvība taisnajā dienā ir uz Tavu<br />
Dēlu Jēzu Kristu!<br />
Es ticu un lūdzu savu Kungu par grēku piedošanu.<br />
Viņam vienīgajam, Tēvs, Tu esi devis varu<br />
spriest taisnu tiesu un piedot manus parādus.<br />
232 233
PAMĀCĪBAS UN LŪGŠANAS<br />
Mūžības laika ritms uz mūsu planētas ienes savu<br />
laika skaitījumu. Kopš Ādama un Ievas radīšanas ir<br />
pagājuši vairāk nekā seši tūkstoši gadu. Pasaulē paaudzi<br />
pēc paaudzes ir dzimis ļoti liels skaits cilvēku.<br />
Cilvēki savā dzīves laikā dara daudz labu un diemžēl<br />
arī ļaunu darbu. Katrs cilvēks savā un arī citu labā<br />
daudz ko paveic. Tiek celtas pilsētas, un rodas ap dzīvotas<br />
vietas. Gadsimtu pēc gadsimta veidojas planētas<br />
apdzīvoto vietu kultūrslānis. Daudzās pilsē tās tas<br />
sniedzas vairāk nekā desmit metru dziļumā. Kultūrslānis<br />
rodas cilvēka darbības rezultātā. Tātad tajā ir<br />
palikušas gan labu, gan ļaunu darbu sekas.<br />
Dieva radītais ir harmonijas un svētības pilns. Cilvēks<br />
rada allaž pēc sava prāta un bez svētības, tāpēc<br />
viņam tas neizdodas tik labi. Mēs patīkami jūtamies<br />
pie jūras, upes, ezera, mežā, pļavā un citur dabā. Tur<br />
viss ir miera un harmonijas pilns. Arī kalnos vai citās<br />
vietās, kur cilvēks nav spēris kāju, ir jūtams svaigums.<br />
Un ja mēs iedomājamies visu mūsu mīļo planētu,<br />
cik tad tā gadsimtu gaitā nav sevī uzņēmusi cilvēku<br />
ļauno domu, nekrietnību un neizdarību! Cik daudz<br />
uz mūsu planētas smalkajā enerģētiskajā līmenī nav<br />
sakrājies cilvēku atstāto dusmu, lamu vārdu, nešķīs <br />
tības un ienaida! Pirmsākumā Zeme bija no tā visa tīra,<br />
jo bija tikko radīta. Uz tās cilvēks dzīvoja kā paradīzē.<br />
Ar laiku cilvēku skaits pieauga un vairojās arī viņu grēki.<br />
Katrā apdzīvotā vietā cilvēks ar savu darbību radīja šai<br />
vietai raksturīgu auru.<br />
Tāpat kā cilvēkiem ir dažādas auras, tā arī katrai<br />
pilsētai un ciemam ir sava raksturīga aura, un tā liecina<br />
par vietas saturu. Pilsētas auru veido tās iedzī <br />
votāji un laika gaitā uzkrātie vēsturiskie nogulsnē jumi.<br />
Ticības un gaismas pilns cilvēks ne tikai nes uz<br />
saviem pleciem sava likteņa nastu un palīdz saviem<br />
tuvākajiem, uz viņa gulstas arī pasaulē laika gaitā<br />
sakrātais grēcīgo nodarījumu smagums. Tāpēc atcerēsimies<br />
un padomāsim par to, ka mūsu Zeme šobrīd<br />
savā skaistumā pastāv, pateicoties Dievam un Viņa<br />
darbībai caur ticīgo cilvēku sirdīm. Ja mums kādu<br />
dienu ir ļoti grūti, tad varbūt tieši todien uz mums<br />
gulstas arī grēcīgās pasaules smagums.<br />
Savu māju vai dzīvokli mēs kopjam un kārtojam<br />
paši. Mūsu planēta ir mūsu lielās mājas, un katrs tās<br />
iedzīvotājs ir atbildīgs par mūsu Zemes tīrību un<br />
sakoptību. Tāpēc lūgsim Dievam svētību un svētīsim<br />
savus tuvākos, svētīsim savu māju un zemi.<br />
Bezdievis par Dievu un savu tuvāko nedomā.<br />
Bezdievim nerūp, kur paliek viņa ienaids un lamu<br />
234 235
vārdi. Viņam nerūp, kurš ir uzņēmis cilvēces daudzo<br />
grēku smagumu.<br />
Jā, tas ir Jēzus Kristus, kuram Debesu Tēvs ir uzticējis<br />
nest visas pasaules grēkus.<br />
Cilvēki nomirst, bet pēc viņiem paliek daudz jo<br />
daudz grēka darbu seku. Tās krājas pilsētu un apdzīvoto<br />
vietu kultūrslāņos. Gadu no gada planēta top<br />
aizvien piesārņotāka.<br />
Ja pasaulē nebūtu nācis Pestītājs, tad tā jau sen<br />
no grēku gūzmas būtu aizgājusi bojā. Arī šajā mirklī<br />
Jēzus Kristus nes visas pasaules grēkus. Viņam ļoti<br />
sāp sirds. Cilvēku ļaunums un ienaids, izvirtība un<br />
netiklība augtin aug. Atcerēsimies, ka ik mirkli un<br />
līdz pasaules galam Dieva Dēls nesīs pasaules grēkus,<br />
un Viņam par to lai ir mūžīga pateicība!<br />
Ticīgajam ir jāuzņemas nest savu krustu un jāseko<br />
Kristus piemēram. Ja kāds savu krustu neuzņemas un<br />
Dieva Dēlam neseko, tas savu dzīvību pazaudēs. Šo<br />
likteņa krustu sastāda ne tikai paša cilvēka un viņa<br />
tuvāko likteņa smagums, bet arī daļa no cilvēces grēku<br />
smaguma. Mums, ticīgajiem, ir jāuzņemas atbildība<br />
par mūsu senču un līdzcilvēku nodarījumiem. Bezdievis<br />
netic, ka katram grēka darbam ir reālas sekas<br />
ne vien pašā cilvēkā un apkārtējos, ka tās skar arī<br />
cilvēci un visu planētu.<br />
Tāpat kā cilvēkam ir sava aura, tā arī tautai un<br />
valstij ir savējā. Visas tautas un valstis kopā veido visas<br />
cilvēces un Zemes auru. Pirms desmit gadiem mūsu<br />
planētas aura bija ļoti smagnēja, un tikai mir klis šķīra<br />
no lielas katastrofas. Dieva Dēls uzsāka lielo, izšķirošo<br />
kauju Debesīs pret visām varām un valdniekiem, kuri<br />
bija sacēlušies pret Dieva likumiem un kārtību. Dienu<br />
pēc dienas savu varmācīgo varu zaudēja Dievam nepaklausīgie,<br />
viltus pravieši, ķēniņi un varenie. Tie tika<br />
uzvarēti, sagūstīti un iemesti degošā sēra un uguns<br />
jūrā. Visi nepaklausīgie gadu pēc gada tika uzvarēti,<br />
un mūsu planēta Dieva spēkā tika atbrīvota no nepaklausīgo<br />
varmāku sma guma. Par uzvaru liecina garā<br />
saņemtās liecības un Derības vārdi.<br />
Mūžīga pateicība Debesu Tēvam, kurš savam Dēlam<br />
deva spēku visu ļaunumu uzveikt. Pestīšanas gods un<br />
vara pieder mūsu Kungam un Dievam! Lai priecīgas<br />
ir mūsu sirdis, ka pār mūsu garu un dvēseli vairs<br />
nevienam nav varas, kā vien mūžīgajam Dievam.<br />
Lūgšana:<br />
Mans Debesu Tēvs, es ticu uz Tavu vienpiedzi -<br />
mušo Dēlu Jēzu Kristu, es pateicos par Svētā<br />
Gara vadību un savu dzīvību. Es ticu Tavai klātbūtnei<br />
visā un sajūtu Tevi savā sirdī. Es ticu, ka<br />
Jēzus Kristus pasauli ir uzvarējis, un pieņemu<br />
Viņu kā savu Pestītāju un glābēju.<br />
Es pateicos par spēju mīlēt un būt mīlētam, par<br />
spēju ticēt un dzīvot cerībā uz mūžīgo dzīvo šanu.<br />
236 237
Es ticu, ka Tava noliktā diena ir tuvu klāt pie -<br />
nākusi, Tavs apsolījums un taisnā tiesa ir sagatavota.<br />
Es alkstu pēc taisnības un arī pats vēlos<br />
būt patiess un taisnīgs.<br />
Es ticu, Tēvs, Taviem vārdiem, ko Tu caur Dēlu<br />
mums esi devis. Es atveru savu sirdi un ļauju,<br />
Dievs, Taviem vārdiem manī darboties. Es esmu<br />
Tavs ziedu lauks un vēlos ziedēt Tev par prieku<br />
un svētību.<br />
Pateicība Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!<br />
Lūgšana ir dzīva saikne ar Dievu. Tā ir Dieva dotā<br />
iespēja mums darboties ar sirdi un vārdiem. Lūgšanā<br />
iesaistās gars, un caur to mēs spējam šo pasauli darīt<br />
skaistāku. Lūgšanā mēs sevi uzticam Dievam un<br />
mūsu miesa tiek atbrīvota no grēka.<br />
Bet pasaulē vēl ir daudz sakrātā grēka. Tā darbības<br />
sekas it sevišķi jūtamas apdzīvotās vietās. Grēka<br />
darbi krājās ne tikai cilvēku dvēselēs. Lūgsim Dievu,<br />
lai Viņš mums dod gara spēku attīrīt savas mājas un<br />
zemi, pilsētas un ciemus no pasaulīgo grēku smaguma.<br />
Salīdzināsim, kā mēs jūtamies dabā, kur cilvēks<br />
reti spēris kāju, un kā jūtamies kādā dzertuvē, kur<br />
ļaudis bieži izgāž savas dusmas un skan lamas. Mute<br />
grēko visvairāk, jo tā apgāna cilvēkus un pasauli.<br />
Mūsu Kungs un Pestītājs ik mirkli glābj cilvēkus un<br />
Zemi no pazušanas.<br />
Pateiksimies Dievam par mūsu skaisto Zemi, par<br />
krāšņajām debesīm, par tīro gaisu no rītiem! Pateiksimies<br />
par visu, ko Viņš mums dod, lai mēs būtu<br />
laimīgi un spētu iet pa pareizo, šauro likteņa ceļu.<br />
Lūgsim grēka piedošanu un piedosim septiņdesmit<br />
reiz septiņas reizes saviem tuvākajiem.<br />
Atteiksimies no aizvainojuma rūgtuma un ienaida,<br />
kas mūsu sirdīs. Atzīsimies savos grēkos un meklēsim<br />
izeju pie Kristus. Lūgsim, un Viņš mūs atbrīvos no<br />
grēku nastas.<br />
Cilvēka gars nāk palīgā mūsu nespēkam, gars pats<br />
aizlūdz par pasauli, cilvēkiem un mūsu miesu. Gars<br />
ir pārāks par miesu, tāpēc ļausim savam garam darboties.<br />
Mēs ik mirkli varam būt mierīgi, jo ar mums<br />
būs Jēzus Kristus līdz pasaules galam. Dievam nekas<br />
nav neiespējams, tāpēc lūgsim no sirds, dvēseles un<br />
gara, mīlestībā, ticībā un paļāvībā, lai tiktu glābta<br />
pasaule un mēs līdz ar to.<br />
Mīlestība uz Dievu un tuvāko ļauj aptvert visu<br />
zemeslodi. Dāvājot mīlestību saviem tuvākajiem, mēs<br />
vairojam gaismu un harmoniju visā pasaulē. Ar savu<br />
patieso mīlestību mēs sasildām arī citos kontinentos<br />
dzīvojošos cilvēkus. Lūgšanās pieminēsim arī viņus.<br />
Mīlestības gaisma daudzus spēj atmodināt un ļauj<br />
atvērt arī citu sirdis lielajai mīlestībai.<br />
Uz mūsu planētas dzīvo daudz Dievu mīlošu cilvēku,<br />
un, pateicoties tieši viņiem, pasaulē ir vairāk<br />
238 239
laba nekā ļauna, vairāk gaismas nekā tumsas un vairāk<br />
mīlestības nekā naida. Dāvāsim cilvēkiem mīlestību,<br />
mīlēsim Dievu, un mūsu planēta taps sakopta.<br />
Tuvojas Jēzus Kristus atnākšanas diena. Dievs novēlējis<br />
katram sakopt savu sirdi, savu miesu, savu māju.<br />
Ciemu un pilsētu. Lai sagaidītu Dievu nākam no<br />
padebešiem, mums ir jāsakopj sava planēta. Mēs taču<br />
vēlamies mosties ar labu noskaņojumu. Mēs vēla <br />
mies izjust pasaules skaistumu un bagātību. Mēs taču<br />
vēlamies pēc veiksmīgi pavadītas dienas un nedēļas<br />
būt laimīgi. Mūsu laimes sajūtu rada ne vien labi<br />
padarīti darbi, bet arī tīkama vide, kurā dzīvojam.<br />
Veidosim pasauli skaistāku un sakopsim sevi tā Kunga<br />
atnākšanas dienai!<br />
Dievs darbojas ikvienā no mums, jo mēs esam Viņā<br />
radīti. Katrs saņem pēc savas ticības. Bezdievis netic,<br />
tāpēc Dievs viņā uztur tikai vienkāršākās dzīvī bas<br />
formas. Dievs tādam neko neuztic, jo viņš ir nepaklausīgs.<br />
Caur ticīgo plūst Svētā Gara gaisma, kas viņu<br />
vada un caur viņu pasaulē izved Dieva gribu. Dievs<br />
mūs radījis, lai mēs būtu Viņam paklausīgi bērni un<br />
lai uzticīgi kalpotu. Lai mēs spētu paveikt mums uz<br />
liktos darbus un būtu uzcītīgi Dieva palīgi.<br />
Ja cilvēks Jēzum Kristum tic, Dievs viņam dāvā<br />
spēju svētīt. Svētīsim Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,<br />
un mēs darīsim Dievam tīkamu darbu. Svētījot pārkrustīsim,<br />
un Dievs caur mums darbosies. Pār ticīgu<br />
cilvēku plūst Svētā Gara gaisma, un viņa sirdī atklājas<br />
Jēzus Kristus ar Dieva dzīvības gaismu.<br />
Virs ticīga cilvēka galvas ir gaismas pilna krusta<br />
zīme. Ticīgais lūdz, un pār viņu Dievs sūta Svēto Garu.<br />
Ticīgais spēj svētīt cilvēkus un arī priekšmetus, zemi,<br />
mājas un dzīvniekus. Ar svētību apveltīts cil vēks var<br />
lūgt svētību arī pasaulei, un tā kļūs vēl skaistāka.<br />
Lūgsim, un mums taps dots. Svētīsim tos, kas to<br />
pelnījuši. Svētīsim arī tos, kas mums dara pāri. Ja<br />
svētījot Dievam lūgsim svētību, tad no Viņa to arī<br />
saņemsim un Dievs ar savu pilnību lietas sakārtos tā,<br />
kā vajadzīgs.<br />
Svētības spēkā pasaulē ienāk harmonija un miers.<br />
Svētības spēkā atkāpjas tumsa un ļaunums. Svētības<br />
spēkā grēks tiek uzvarēts. Jēzus Kristus – pasaules<br />
uzvarētājs – mums dod savu svētību un gaismu.<br />
Dievs mums ir vēlējis būt par pasaules gaišumu. Gars,<br />
kas bagātīgi svētī citus, top divkārt stiprināts, un tā<br />
bagā tība ik mirkli vairojas.<br />
Kas savu labumu patur sevī, pār to Dieva svētība<br />
nenāk. Kas dod, tam top atmaksāts gaismā un svētībā.<br />
Neaizmirsīsim ziedot desmito daļu no savas algas.<br />
Dievs devīgos mīl un atsvabina no materiālās pasaules<br />
važām. Dodot tuvākajam, mēs dodam Dievam, jo<br />
viss taču pieder Radītājam. Un Dievs tad pār devīgo<br />
izlej savu žēlsirdību un svētību. Dodot cilvēks kļūst<br />
garā bagātāks.<br />
240 241
Cilvēka gars ir viņa gaismeklis. Ja cilvēka gara<br />
gaisma miesu neapspīd, tad miesa ir grēka varā. Miesa<br />
bez gara apskaidrības ir grēka avots. Gars pēc cilvēka<br />
dzim šanas pasaulē ir dziļi apslēpts viņa miesā. Bēr nam<br />
gara gaisma apskaidro prātu, un gara augļi ir jaušami<br />
viņa darbībā un uzvedībā. Pieaugušam cilvē kam gars<br />
no miesas tiek norobežots ar dvēseli. Tieši tad, kad<br />
cilvēks ir kļuvis pieaudzis, viņa svarīgākais uzdevums<br />
ir atkal savienoties ar savu debesu ķermeni.<br />
Tātad pieaugušam cilvēkam jāmeklē palīdzība<br />
pie Dieva. Bez Svētā Gara palīdzības cilvēks nevar rast<br />
saikni ar savu garu. Tas ir katram jāsaprot – ja cilvēks<br />
Dievam ticēs un Viņa baušļus pildīs, tad Svētais Gars<br />
palīdzēs zemes ķermenim savienoties ar debesu ķermeni.<br />
Ja cilvēks par Dievu neinteresēsies un Viņam<br />
neticēs, tad saikne starp viņa zemes ķer meni un<br />
debesu ķer meni izveidoties nevarēs.<br />
Neticīgo gara gudrības gaisma neapspīd, un viņam<br />
trūkst patiesas gudrības un atziņas. Neticīgais mīt<br />
pasaulīgajā tumsā. Miesa dara grēka darbus, un bezdievis<br />
vēl dziļāk iestieg pasaules netikumos.<br />
Tā pasaulē šobrīd bieži notiek. Neticīgs cilvēks<br />
izdara ļaunu darbu, nodara pāri savam tuvākajam un<br />
pat īsti neapzinās, ko pastrādājis. Neticīgie nezina, ko<br />
viņi dara, jo visu dara miesa, kas nošķirta no gara.<br />
Gars ir gudrs un ilgi jo ilgi Debesu Valstībā mācīts.<br />
Debesīs Dievs radījis daudzas pasaules, kurās gars<br />
var iegūt gudrību. To debesu ķermeņa prāts gadu<br />
tūkstošu gaitā uzkrāj un atceras. Cilvēks garā Debesīs<br />
mācās daudzās Dieva gudrības skolās. Gars zina Dieva<br />
likumus un izzina Dieva radīto pasauļu pastā vēšanas<br />
kārtību, to izvietojumu visumā, pārzina dzīvo radījumu<br />
esamību un atrašanos Debesu pasaulēs. Cilvēka<br />
gars pazīst eņģeļus, vecajus, dzīvās būtnes un<br />
cilvēkus dažādās attīstības pakāpēs.<br />
Dieva radītajās Debesu pasaulēs ir bezgala daudz<br />
dzīvo radījumu. Izplatījumā ir planētas, uz kurām<br />
mīt cilvēki ar atšķirīgiem gara attīstības līmeņiem.<br />
Cilvēku garīgā izaugsme nosaka piederību sava garīgā<br />
līmeņa pasaulei. Tātad no tā, cik mūsos gara augļu ir<br />
sakrāts, arī ir atkarīgs, uz kuru Debesu pasauli Dievs<br />
mūs nosūtīs. Un dažādās pasaulēs ir dažāda atklāsme<br />
par Dieva esamību un Dieva Patiesību.<br />
Debesu Tēvs devis iespēju brīvi attīstīties un pilnveidoties<br />
ikvienas planētas iedzīvotājiem. Ilgajā cil vēku<br />
garīgās izaugsmes laikā uz planētām radās dažā das<br />
pārvaldes formas ar atšķirīgiem civilizācijas attīs tības<br />
līmeņiem. Uz planētām bija un ir savi ķēniņi un varenie.<br />
Izveidojās dažādas reliģijas un ticības no virzieni.<br />
Daudzos gadījumos uz planētas vai pla nētu kopas<br />
radās viena reliģija, ar vienu pie lūgsmes objektu, diemžēl<br />
tas nebija patiesais Dievs. Šīs pasau les un planētas tika<br />
radītas vēl pirms Zemes.<br />
Un tad Dievs radīja mūsu planētu. Viņš radīja<br />
242 243
Ādamu un Ievu. Laika gaitā pakāpeniski Dievs sūtīja<br />
dzīvot uz Zemes visus Debesu Valstībā garā dzimušos<br />
cilvēkus. Tātad ikviens kādā citā pasaulē mītošais<br />
cilvēks savu reiz ir dzīvojis uz Zemes.<br />
Pēc Ādama un Ievas radīšanas cilvēku skaits<br />
uz Zemes vairojās. Veidojās tautas un nācijas. Tās<br />
vienu no otras Dievs nošķīra ar valodu barjerām, tā<br />
sadalot dažādās etniskās grupās ar savām paražām un<br />
reli ģijām.<br />
Izplatījumā aiz debess juma ir daudz dažādu<br />
planētu. Uz tām pēc Dieva nodoma dzimst cilvēki,<br />
un arī viņos iemājo debesu ķermenis. Planētu skaits<br />
ir iespaidīgs.<br />
Ieskatīsimies vienā planētu kopā – to sauc par<br />
Krišnaloku. Tur viņu valdnieks izveidoja sevis paša<br />
pielūgsmes kultu, un iedzīvotāji patiesajam Dievam<br />
Radītājam netic. Viņi gadsimtiem ilgi tiek maldināti<br />
un pielūdz Krišnu.<br />
Izplatījumā uz visām planētām dzīvojošie miesā<br />
arī mirst un nonāk Dieva radītajās Dvēseļu pasaulēs.<br />
No tām Dieva noliktajā laikā daudzi no kādreizējiem<br />
Krišnalokas iedzīvotājiem nonāk dzīvot arī uz Zemes.<br />
Viņi dzimst pārsvarā Indijā un zemes dzīvē turpina<br />
pielūgt Krišnu. Pats Krišna, būdams pasaulē, izveidoja<br />
savu reliģiju un sarakstīja grāmatas, kuras sauc par<br />
upanišadām. Krišnas maldīgajai teorijai ir daudz<br />
piekritēju. Tomēr teorija – tā nebūt nav Patiesība.<br />
Ļoti žēl, ka ir cilvēki, kas netiecas pēc patiesā<br />
Dieva! Tagad Krišna savu varu pār Krišnalokas planētu<br />
iedzīvotājiem ir zaudējis. Dieva Dēls ir uzvarējis<br />
arī pārējās varas un ķēniņus. Mūžīga pateicība mūsu<br />
Pestītājam un glābējam!<br />
Līdzīgi ir ar Budas kā elka pielūgšanu. Budisti<br />
nāk no vienas planētas, kas ir izplatījumā aiz debess<br />
juma. Šo planētu, kas ir lielāka par Zemi, sauc par<br />
Budu. Tomēr tā ir tikai viena planēta bezgalīgi daudzu<br />
pla nētu vidū un Dieva priekšā – niecīga. Arī uz tās<br />
pilnīgā spēkā darbojas Dieva likumi un Viņa vara.<br />
Arī musulmaņiem Dievs izplatījumā ir izveidojis<br />
savu mājvietu – planētu, ko sauc par Medu. Uz<br />
tās šobrīd aktīvi darbojas Svētais Gars, kas caur Dieva<br />
praviešiem māca ticēt un paļauties uz Dieva Dēlu. Ja<br />
cilvēkā ticība ir dzīva, tad to vieglāk pagriezt parei zajā<br />
virzienā – uz patieso Dievu, visa Radītāju.<br />
Neskatoties uz ticības atšķirībām, kristiešiem pie<br />
visiem cilvēkiem ir jāvēršas ar mīlestību un pacietīgi<br />
jāmāca saprast Patiesību.<br />
Pasaulē laika gaitā ir radušās dažādas reliģijas,<br />
kulti un sektas. Arī reiz uz Zemes mitušās un izmirušās<br />
civilizācijas pielūdza dievības un elkus. Šī maldīgā<br />
elku un dievību pielūgšana nāk no dažādām visuma<br />
civilizācijām, kas dzīvo uz tālajām planētām. Uz<br />
Zemes ir dzīvojuši daudzi vareni ķēniņi un viltus pravieši,<br />
kas pasaulē sludināja savu reliģiju un piespieda<br />
244 245
cilvēkus tai ticēt. Ja kāda ticība tiek uzspiesta ar varu, tad<br />
tā nav no Dieva.<br />
Cilvēces vēsture liecina, ka pasaulē līdztekus Dievam<br />
ticīgajiem dzīvoja daudz bezdievju, kas ticēja dažādām<br />
dievībām un elkiem. Senās civilizācijas savā<br />
laikā radās un savā laikā izzuda.<br />
Kādas tad bija vissenākās civilizācijas un valstis<br />
pirms Kristus, tas ir, pirms mūsu ēras? Bija šumeru<br />
civilizācija 33. gs. p. Kr. Divupē ar Naunas dieva pie <br />
lūgšanu, Indas civilizācija 25. gs. p. Kr. un Meksikas<br />
civilizācija 22. gs. p. Kr., Ēģiptes senā valsts 26. gs.<br />
p.Kr. ar dažādu dievību pielūgšanu.<br />
Tad Ķīnas Huanhe upes ielejas civilizācija 20.gs.<br />
p. Kr., Krētas civilizācija 17. gs. p. Kr. ar dieva Zeva pielūgšanu,<br />
vēdu laikmets Indijā 15. gs. p. Kr., Mikēnu impērija<br />
13. gs. p. Kr., omleku civilizācija Amerikā 12. gs. p. Kr.<br />
Vēlāk hinduisma rašanās, upanišadu pieraksti<br />
8.–3. gs. p. Kr., sengrieķu civilizācija, zoroastrisma<br />
rašanās 6. gs. p. Kr., budisma rašanās 5. gs. p. Kr.,<br />
daoisma rašanās 3. gs. p. Kr.<br />
Šīs civilizācijas Dievam – visa Radītājam neticēja.<br />
Katra no tām pielūdza savu dievību vai elku. Tomēr<br />
nepatiesība ilgi pastāvēt nevar, jo tai nav Dieva<br />
svē tības.<br />
Senās civilizācijas ar laiku izzuda un līdz ar tām –<br />
viņu pielūgsmes objekti. Tā omleku civilizācija, kas<br />
Meksikā radās 12. gs. p. Kr., izzuda 1. gs. p. Kr.<br />
Katras civilizācijas pastāvēšana aptver Dieva<br />
nolikto laika posmu, kurā dzimst zināms daudzums<br />
cilvēku, kas pirms tam dzīvojuši uz kādas no izplatījumā<br />
esošām planētām.<br />
Tā, piemēram, omleku civilizāciju veidoja cilvēki,<br />
kas dzīvojuši izplatījumā uz Omlas planētas un, pēc<br />
dzīves Dvēseļu pasaulē, Dievs viņus iemiesoja uz<br />
Zemes Amerikas vidienē.<br />
Ikvienam tika dota iespēja iepazīt patieso Dievu –<br />
Viņa Derības laikā un arī tagad – caur Dieva Dēlu<br />
Jēzu Kristu.<br />
Tātad Dievs sūta cilvēkus dzīvot miesā uz Zemes,<br />
lai šeit iepazītu Dieva Patiesību un Dieva vārdus. Un cilvē<br />
kam tiek dota iespēja sevi izteikt un iepazīt Dievu caur<br />
Jēzu Kristu. Zeme ir īpaša Dieva radīta planēta, uz kuras<br />
savu reiz nonāk ikviens Dieva radītais cil vēks. Dievs<br />
savu tautu māca, vada un caur pravie šiem uzrunā.<br />
Zeme ir Dieva gudrības, Atziņas un Patiesības<br />
atklāsmes planēta – tāda visā izplatījumā pasaulīgā<br />
līmenī ir viena vienīga. Tikai uz Zemes miesā ir dzimis<br />
Dieva Dēls – Jēzus Kristus. Caur Viņu cilvēki var<br />
iepazīt Dievu un izzināt Patiesību. Caur Viņu tiek<br />
īstenots Dieva Derības piepildījums.<br />
Mūsu ērā uz Zemes dzīvoja daudz vairāk cilvēku<br />
nekā pirms mūsu ēras. Turpināja veidoties civilizācijas<br />
un kultūras. Amerikā 3. gs. radās maiju civilizācija,<br />
tad sekoja Misisipi kultūras uzplaukums 7. gs.,<br />
246 247
Āzijā 6. gs. izveidojās islama reliģija, 7. gs. bija Ganas<br />
impērijas uzplaukums.<br />
Vēlāk – anasazi kultūras uzplaukums 11.gs. Meksikā,<br />
Misisipi kultūras uzplaukums 13. gs., acteku civilizācijas<br />
uzplaukums 13. gs., tad – maiju un tol teku civilizācijas<br />
uzplaukums. Par šīm civilizācijām un kultūrām<br />
zinām no vēsturnieku un arheologu savāktā materiāla.<br />
Kā redzams, civilizācijas uzplauka un izzuda, bet<br />
kā liecības par tām palika sabrukušie tempļi, elku vai<br />
die vību tēli. Tie vēstīja par seno civilizāciju pastāvēšanu<br />
uz Zemes un rosināja domas par to esamību<br />
Dieva radītajā Visumā. Ir saglabājušās liecības par<br />
civilizācijām raksturīgo kultūru, reliģiju un pielūgsmes<br />
objektiem.<br />
Daudzu civilizāciju garīgie vadoņi pasaulē ir dzimuši<br />
vairāk kārt, lai spēcīgāk pakļautu sev tautas un<br />
pasauli. Dievs Radītājs ikvienai radībai dāvā brīvu<br />
iespēju sevi izteikt. Piemēram, hinduismā visplašāk<br />
pielūgtais Višnu pasaulē nācis vairākās inkarnācijās,<br />
nozīmīgākā no tām bija Krišna.<br />
Patiesais visa Radītājs ir viens – Debesu Tēvs, kas<br />
pasaulē sevi atklāj caur savu Dēlu Jēzu Kristu un izteic<br />
ar Svēto Garu. Laimīgs tas, kurš tam tic!<br />
Patiesība ir viena. Nepatiesības mūžs ir īss. Līdz<br />
ar Saules un Mēness aptumšošanos, debesu stiprumu<br />
sakustēšanos pasaulē ikvienam būs iespēja savām<br />
acīm pārliecināties, ka Patiesība ir nākusi no Dieva ar<br />
Vecās un Jēzus Kristus Jaunās Derības vārdiem. Debesu<br />
Tēva Patiesības Gars ticīgajiem atklāj Patiesību un<br />
vairo viņu gudrību.<br />
Svētīgs tas cilvēks, kurš Dieva vārdiem tic, kurš<br />
savā sirdī Dieva baušļus pieņem un tos pilda. Svētīgs<br />
tas cilvēks, kurš nedzenas pēc pasaulīgiem labumiem,<br />
bet sevī vairo gudrību un atziņu, mācās pildīt Dieva<br />
prasības un klausa savai sirdsbalsij.<br />
Dievs ticīgo uzklausa, vada un ar Svēto Garu māca.<br />
Dievs iemājo ticīgā sirdī, un viņa miesa top gaiša. Gara<br />
gaisma vispirms apspīd dvēseli un miesas dziļumus,<br />
tad pakāpeniski izgaismo miesas šūniņas – līmeni<br />
pēc līmeņa, no smalkākā uz rupjāko. Ikviena ticīga<br />
cilvēka miesas dziļumos mīt gara gaisma, un tikai<br />
Dieva spēkā tā var ienākt apziņā.<br />
Vajadzīga liela pacietība, lai, ejot pa ticības ceļu,<br />
nonāktu līdz atziņai, ka Jēzus Kristus tik tiešām ir<br />
Dieva Dēls. Vispirms nepieciešams šo Patiesību atzīt<br />
ar prātu, un tad šai atziņai ir jānāk arī no gara sirds<br />
dziļumiem. Mūsu vēlmei iepazīt Patiesību ir jāsavienojas<br />
ar to Patiesības daļu, kas garā jau mīt. Tātad<br />
jātic ne tikai ar prātu, bet galvenokārt – ar visu sirdi.<br />
Tikai tad, kad gara apskaidrība izgaismo ikkatru<br />
miesas šūniņu, ticība Dievam var būt pilnīga. Tāda<br />
ticība nav apšaubāma, tāpat kā nav apšaubāma Dieva<br />
Patie sība. Un tikai tad var sākties Patiesības atklās <br />
mes ceļš.<br />
248 249
Patiesība cilvēkā ienāk no Dieva ar Patiesības<br />
Garu, un to var saņemt vienīgi garā. Cilvēkam to var<br />
nodot vienīgi viņa gars. Ja gars cilvēka miesā ir atklājies<br />
tikai par 30%, tad arī ticība Dievam ir tikai 30% no<br />
pilnas ticības. Tāds mazticīgais var arī apšaubīt Dieva<br />
esamību vai Jēzus Kristus nozīmi.<br />
Ja gars cilvēkā ir atklājies par 90%, tad viņā ticība<br />
gandrīz ir pilnīga. Gars cilvēkā vairo ticības spēku.<br />
Ticīgais tic Dieva liecībām un vārdiem.<br />
Ikvienam pieaugušam cilvēkam ir jāiziet cauri<br />
sava gara atdzimšanas procesam. Atdzimšana garā ir<br />
cilvēka otra dzimšana, kad viņā izpaužas gars ar savu<br />
gudrību, atziņu un ticību. Ja cilvēkā gars nav atdzimis,<br />
tad miesa nav izgaismota un viņš ir mazticīgs vai<br />
pat neticīgs.<br />
Ticība cilvēkā ienāk no gara. Dievs ir Gars, un<br />
Dieva lietas un vārdi ir apspriežami garā. Miesa no<br />
garā teiktā nesaprot nenieka. Tāpēc nebrīnīsimies, ja<br />
neticīgie mūs nesaprot un dažkārt pat ienīst. Tāpēc<br />
nebrīnīsimies, ka viņus neinteresē Dieva liecības un<br />
garīgas lietas.<br />
Bezdievjiem tīk elki, viltus mācības, bagātība un<br />
manta. Viņi savas negausības dēļ gatavi no ceļa nogrūst<br />
ikvienu, kas traucē. Patiesa laipnība bezdievjiem ir<br />
sveša. Jā, viņi var būt uzspēlēti laipni, bet no iekšie <br />
nes laužas ārā ienaids un viltība.<br />
Cilvēka prāts bez gara gaismas ir spējīgs iepazīt un<br />
aptvert tikai pasaulīgo. Tātad ar prāta gudrību nevar<br />
saprast Dieva vārdus. Var mācīties ilgi un daudzās<br />
augstskolās, var iekalt Bībeles tekstus no galvas, bet<br />
sapratne par Dievu un Viņa vārdu būtību var nākt<br />
vie nīgi no gara, no iekšienes. Cilvēka prātu var apskaidrot<br />
vienīgi viņa gars. Tāpēc Dieva iepazīšanas ceļā<br />
svarīgākais ir izpildīt Derības prasības. Tad pār cilvēku<br />
nāk Svētais Gars, kurš gara gaismai paver vārtus<br />
uz miesu. Tas nenotiek vienā mirklī. Šis process sākas<br />
ar ticības apliecināšanu darbos, ar lūgšanām, ar grēka<br />
piedošanu, ar pazemību un Dieva apliecināšanu.<br />
Vislielākais traucēklis cilvēka gara izaugsmei ir<br />
augstprātība. Cilvēks domā, ka viņš ir tas gudrais, ka<br />
viņam ir vara un iespējas, ka viņš var būt pārāks par<br />
citiem. Tā Kunga bijāšana ir ticības ceļa sākums. Dievs<br />
sevi apliecina ar savu varenību dabas procesos un stihijās.<br />
Debesis izteic Dieva spēku un godību. Arī zibens<br />
un pērkons ir atgādinājums par Dieva spēku un varenību.<br />
Un vai tad cilvēka dzimšana nav Dieva brīnums?<br />
Kopš dzimšanas brīža cilvēka dzīvība ik mirkli ir<br />
atkarīga no Dieva. Arī viņa veselības stāvokli nosaka<br />
Dievs. Cilvēks pārveidojas un Svētā Gara spēkā top<br />
gudrāks. Dievs nosaka cilvēka likteni un viņa dzīves<br />
laiku. Bez Dieva ziņas mums pat matiņš no galvas<br />
nenokrīt.<br />
Un pazemība Dieva priekšā lai mūsos vairojas,<br />
ne ārējā pazemība, ko cilvēkiem rādīt, bet iekšējā<br />
250 251
– dziļi sirdī – ko redz tikai Dievs. Pazemība sirdī ienāk<br />
lēnām, jo sākumā visā miesā mīt augstprātība. Augstprātība<br />
cilvēkā aizver vārtus uz garu.<br />
Dieva bijāšanā un pazemībā paveras miesas šūnas,<br />
un tajās var iespīdēt gara gaisma. Dievs pazemīgos<br />
mīl un sargā, tie mīt Dieva patvērumā. Pazemība<br />
paver vārtus uz gara sirdi un Dievu.<br />
Tā Kunga bijāšana atdara cilvēka sirdi un ļauj ienākt<br />
Svētajam Garam. Dieva bijāšana paver vārtus uz<br />
Debesu Valstību. Tas Kungs Debesīs valda pār visu,<br />
kas vien ir izplatījumā radīts. Viņa varā ir visas dzī <br />
vības. Viņš valda pār Zemi un cilvēkiem. Noliek sim<br />
galvas tā Kunga priekšā un lūgsim, lai Viņš ienāk mūsu<br />
sirdīs un mūs vada. Lūgsim, lai Dievs ap skaidro prātu<br />
ar savu gudrību, lai spēcīgu dara garu. Lai gars ar<br />
visu tam piemītošo spēku apskaidro mūsu miesu.<br />
Lūgšana:<br />
Mūsu Tēvs debesīs, es noliecu galvu Tavā priekšā<br />
un pazemīgi lūdzu, vadi mani un apskaidro<br />
manu prātu, esi man ceļa rādītāja gaisma.<br />
Jēzu Kristu esmu pieņēmis par savu Pestītāju un<br />
savu miesu atdodu Viņa rokās. Es paļaujos uz<br />
Viņu šobrīd, un tā līdz pasaules galam.<br />
Tēvs, es lūdzu, ļauj man būt pazemīgam un<br />
uzticīgam Dieva kalpam. Mana sirds Tevi slavē<br />
un godina. Es pildīšu Tavu Derību un iekļaušos<br />
Tavā harmonijā un ritmā. Es dziedāšu Tev slavas<br />
dziesmas, jo Tu esi mans vienīgais Dievs.<br />
Es atsakos no visa, kas manī ir lieks un nevajadzīgs.<br />
Tēvs, ļauj man atbrīvoties no grēka verdzības<br />
un miesas spaidiem. Mana sirds pateicas<br />
Tavam Dēlam, kas pasauli ir uzvarējis.<br />
Es pieņemu Derības vārdus, lai manī tie darbojas<br />
kā likums. Dievs, esi dzīvā ūdens straume, kas<br />
atdzīvina manus locekļos. Es pieņemu sevī visu,<br />
ko Tu man caur Dēlu dod.<br />
Gods Dievam augstībā! Lai mūžīga ir Tava vara!<br />
Dzīve pasaulē nav viegla. Uz cilvēku pleciem gulstas<br />
ikdienas raizes un rūpes, un vēl – grēcīgās pasaules<br />
smagums. Cilvēku no tā var atbrīvot vienīgi Dievs.<br />
Paļāvība un vēlreiz paļāvība uz mūsu Pestītāju ļauj<br />
saprast dzīves jēgu un sirdī sajust prieka atvieglojumu.<br />
Ja dzīves mērķis ir zināms, tad vieglāk ir nest<br />
pasaulīgo nastu, kas ik dienu spiež pie Zemes. Tas<br />
Kungs ir palīgs un glābējs.<br />
Ak vai, bezdievim, jo viņš ir nejūtīgs un nezina,<br />
ka viņa dzīvība ik mirkli iet mazumā. Bet ticīgais gādā<br />
par sevi, par nākotni un savu dzīvību.<br />
Pasaulē cilvēku, kuri tic Dievam, ir daudz, uz viņiem<br />
ir balstīts Dieva nodoms tālā nākotnē. Ir maz ticīgie,<br />
kas savā ticībā ir vāji un kam šaubas ir biežs ceļabiedrs.<br />
Tiem ticības auglis sirdī vēl tikai veidojas.<br />
252 253
Ir ticīgie, kas no Tēva kā dāvanu saņēmuši ticību.<br />
Viņos ticības sēkla ir uzdīgusi un gars vairojas. Un ir<br />
Dieva bērni, kas savās sirdīs ir pieņēmuši Jēzu Kristu<br />
kā savu Pestītāju un dzimuši garā no augšienes.<br />
Kopš cilvēku radīšanas garā pašos pirmsākumos<br />
cilvēki atrodas dažādos gara attīstības līmeņos. Katram<br />
ir savs gara sirds lielums. No gara lieluma ir<br />
atkarīga cilvēka gudrība, Atziņas un Patiesības sapratne.<br />
No tā ir atkarīgs, cik daudz viņā ir gara augļu un cik<br />
viņš pašos dziļumos ir skaists.<br />
Bezdievji garā ir visvājākie. Viņi garā ir tukšinieki,<br />
jo viņos nav gara augļu. Bezdievjiem gara dzīvība ik<br />
mirkli iet mazumā.<br />
Mazticīgie ir pusceļā. Viņiem visvairāk vajadzīga<br />
palīdzība. Liecināsim viņiem par Dievu, teiksim<br />
Dieva vārdus, lai viņos ticības sēkla augtu!<br />
Ticīgais ir bagāts ar ticību vienīgajam Dievam, un<br />
viņā vajag vairot ticību, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.<br />
Dieva bērns savā sirdī Jēzu Kristu ir pieņēmis un<br />
ik dienu sevī vairo gara augļus. Gara bagātība vairojas<br />
gara sirdī, un tā top gaismas pilnāka. Vairosim<br />
sevī gara bagātības un dāvāsim tās Jēzum Kristum!<br />
Un katrs no dzīvajiem turpina savu likteņa ceļu.<br />
Garā var augt, bet gara spēku var arī zaudēt. Grēkojot<br />
sevi zaudē kā mazticīgais, tā arīdzan ticīgais. Dieva<br />
likumu izpildes prasības attiecināmas uz visiem<br />
vie nādi.<br />
Ja cilvēks uz Zemes ir dzimis ar lielu garu, tad,<br />
dzīvē daudz grēkojot, var zaudēt lielu daļu sava gara.<br />
Pirms dzimšanas pasaulē cilvēks varbūt dzīvoja visskaistākajā<br />
septītā līmeņa Debesu pasaulē, bet pēc<br />
grēcīgas dzīves viņš var, pēc Dieva lēmuma, nonākt<br />
daudz zemākā gara attīstības līmeņa pasaulē. Tajā<br />
viņš vispirms izpirks savus grēkus un, kad atbrīvosies<br />
no tiem, tad Dievs ar savu lēmumu pārcels viņu<br />
uz augstāka līmeņa pasauli. Bet pazaudēt savas gara<br />
bagā tības visātrāk var ar augstprātību, iedomību, ļau <br />
nām domām, ienaidu un dusmām.<br />
Cilvēka gara izaugsme ir atkarīga no tā, cik<br />
daudz labu darbu viņš ir darījis un kā pildījis Dieva<br />
Derību. Cilvēka gars var augt tikai pasaulē. Tātad no<br />
šīs dzīves ir atkarīgs tas, kādi mēs būsim Debesīs un<br />
kādu algu par savu dzīvi saņemsim.<br />
Pirms cilvēka dzimšanas pasaulē viņa debesu ķermenis<br />
dzīvo kādā no Dieva radītajām Dvēseļu pasaulēm.<br />
Pieņemsim, ka cilvēks jau dzīvo sestā līmeņa<br />
Debesu pasaulē, kur ir labāki dzīves apstākļi nekā uz<br />
Zemes.<br />
Pēc Dieva nodoma, noteiktā laikā šis cilvēks pie<br />
dzimst uz Zemes un viņa debesu ķermenis iemājo<br />
miesā. Ja pēc nodzīvotās dzīves izrādīsies, ka viņš sevī<br />
gara augļus vairojis un no grēkiem atbrīvojies, tad<br />
Kungs un Dievs viņu var pārcelt dzīvei uz visskaistāko<br />
– uz septītā līmeņa Debesu pasauli– Paradīzi.<br />
254 255
Bet, ja šis cilvēks savas dzīves laikā būs daudz grēkojis,<br />
tad viņš, pēc Dieva sprieduma, ar sava sakrātā<br />
grēka nastu var nonākt zemāka līmeņa Debesu pasaulē,<br />
kur dzīves apstākļi ir daudz grūtāki. Ja cilvēks<br />
savā gara izaug smē būs palicis agrākajā līmenī, tad<br />
tas Kungs viņu pēc pasaulīgās dzīves var sūtīt dzīvot<br />
uz to pašu sestā līmeņa Debesu pasauli.<br />
Gars, nonācis miesā, ir atkarīgs no zemes ķer meņa<br />
rīcības, izdarībām un lēmumiem. Cilvēks var tiek ties<br />
uz savu garu, uz Dievu vai arī paļauties savām miesas<br />
vēl mēm, pakāpeniski iestigt grēkos un pasaulīgajā purvā.<br />
Miesas spaidus un vēlmes varētu salīdzināt ar<br />
smagu čuguna kupolu, kurš nospiež garu ar savu<br />
smagumu. Ja cilvēks paļaujas uz Dievu un Dieva baušļus<br />
pilda, tad šī kupola smagums mazinās, jo Dievs viņu<br />
atbrīvo no miesas verdzības. Ja cilvēks miesai ļauj vaļu<br />
un grēko, tad ar katru nodzīvoto dienu šī kupola smagums<br />
palielinās un atbilstoši samazinās gara brīvība<br />
un iespēja miesu vadīt, savaldīt un apskaidrot.<br />
Šī līdzība ar čuguna kupolu palīdz saprast, ka cilvēka<br />
miesas darbi ved uz grēku un grēka iespaidā<br />
cilvēkā izsīkst dzīvība, cilvēks zaudē gara augļus un<br />
kļūst vājāks. Ar katru padarīto grēku grēcinieks kļūst<br />
vājāks un vājāks. Tāds zaudē Dieva svētību, un ik<br />
mirkli viņa dzīve pasaulē kļūst grūtāka.<br />
Tāpēc negrēkosim un nepaļausimies miesas vēlmēm.<br />
Būsim paši ar savu garu noteicēji pār vājo zemes<br />
ķermeni. Ļausim, lai mūsos ienāk Jēzus Kristus, un<br />
lūgsim Viņam, lai atpestī mūs no grēkiem un no<br />
miesas verdzības. Lūgsim, un mums taps dots. Kas<br />
meklēs, tas atradīs. Kas atradīs patieso ceļu, tas taps<br />
apskaidrots, tas zinās, kas darāms, jo viņa ceļa gaisma<br />
būs Jēzus Kristus.<br />
Tas var notikt, ticībā lasot Svētos Rakstus. Tas<br />
var notikt arī šajā mirklī, lasot Jēzus Kristus garā doto<br />
liecību. Ticīgā cilvēkā gars visā pilnībā spēs miesu<br />
vadīt. Gara ienākšana miesā – tā ir spēja ar savu “Es”<br />
darboties pasaulē visā pilnībā.<br />
Dievs cilvēku ieliek īpašos apstākļos, lai vienīgi ticībā<br />
un bauslībā viņš varētu rast saikni ar savu garu. Mēs<br />
varam sevi atrast un būt laimīgi, ja atzīstam mūsu<br />
Kungu un Dievu.<br />
Šajā gara atdzimšanas procesā būtiska ir miesas<br />
sakopšana. Gars miesā var atklāties tikai Dieva spēkā<br />
un tad, ja tā ir harmoniska un sakārtota. Lūgšanas no<br />
rīta, pusdienā un vakarā pirms gulētiešanas ir tas<br />
mazumiņš, ar kuru ir jāsāk. Ikdienā jācenšas izpildīt<br />
Dieva baušļu prasības, un dienas darbi ir jāizkārto<br />
bez steigas.<br />
Ir jāmācās domās pieminēt Dievu ik mirkli. Ir jāizveido<br />
nerimtīga gara sirds lūgšana. Būt kopā ar Dievu,<br />
tā ir laime un prieks, tā ir darbu svētība un veiksme.<br />
Dievs ir vistaisnīgākais. Viņa taisnīgums lai mums<br />
dod mieru un apziņu, ka tiesa pār ikvienu būs godīga<br />
256 257
un spriedums – pareizs. Dievs ir pilnīgs savos spriedumos<br />
un lēmumos. Ir viens taisnais Kungs, kas pie <br />
ņem taisnīgu lēmumu pār visiem, kas dzīvo.<br />
Mūžīga godība lai ir Tēvam, kas caur Dēlu nodibina<br />
taisnību pār visu, kas radīts! Mūžīga slava Dēlam,<br />
kas min Visuvaldītāja Dieva bargo dusmu vīna spaidu,<br />
iedibina taisnu tiesu un kārtību visā, kas radīts.<br />
Lūgšana:<br />
Mans Kungs un Dievs, es pateicos par visu, ko<br />
Tu esi man devis. Es pateicos par skaidro prātu<br />
un sirds mīlestību, par dzīvību un Tavu klātbūtni.<br />
Es pateicos par skaisto pasauli un debesīm, kas<br />
izteic Tavu godu, par visā mītošo dzīvīgumu un<br />
laimi mīlēt un būt mīlētam.<br />
Tava gaisma apskaidro manu prātu un sirdi,<br />
dod mieru un lūgšanas prieku! Esmu laimīgs, ka<br />
jūtu Tavu Garu it visā. Tu esi mans Kungs, tā ir<br />
vislielākā laime – apjaust Tevi un dzīvot Tevī.<br />
Es vēlos ar Tevi būt mūžīgi!<br />
Es Tevi tik ļoti mīlu, mans Kungs un Dievs!<br />
Ikviena cilvēka taisnību pielīdzinās tā Kunga taisnīgumam.<br />
Bezdievīgajā lielākoties mīt netaisnīgums.<br />
Ikkatrs grēka darbs ir netaisnīgums attiecībā uz<br />
Dievu un tuvākajiem.<br />
Taisnīgums cilvēkā rodas pakāpeniski, tas ienāk<br />
no gara sirds, no gara. Cilvēka garam piemīt Dieva<br />
iedibināts taisnīgums. Tā ir viena no cilvēka gara dievišķīgajām<br />
īpašībām. Tātad dziļi mūsu sirdīs mīt taisnīgums.<br />
Ja mēs klausām savai sirdsbalsij, tad varam<br />
pieņemt taisnīgu lēmumu.<br />
Taisnīgais pasaulē ir gaisma. Viņa prāts ir<br />
izgaismots ar gara gaismu, jo taisnīgais ir pieķēries<br />
Dieva baušļiem un tos pilda. Netaisnais neiederas Dieva<br />
taisnīgumā, tātad taisnajā tiesā viņš saņems bargu<br />
spriedumu.<br />
Taisnais savā sirdī Jēzu Kristu ir pieņēmis, un tas<br />
Kungs viņu attaisnos Tēva priekšā, un tā ticīgais uz<br />
mūžīgiem laikiem taps taisnots, lai viņā vairs nebūtu<br />
netaisnības. Tātad, ja mūsos vēl ir kāda netaisnība,<br />
tad to atmetīsim. Dieva Derība ir Dieva taisnīguma<br />
paraugs un likums mums visiem. Ja kāda lēmums<br />
nesakrīt ar Dieva Derības prasībām, tad tas nav taisnīgs.<br />
Taisnīgā sirds izteic patiesību, un viņa mute pauž<br />
gudrību. Taisnīgā lūpas runā patiesus vārdus un pauž<br />
dziļu mieru un saskaņu. Taisnīgajā iemājo tā Kunga<br />
taisnīgums un caur viņu nonāk arī pie citiem. Taisnīgais<br />
daudzus uzved uz pareizā ceļa. Pār taisnīgajiem<br />
bieži krīt apmelojumu vārdi, bet viņos Dievs ir stiprā<br />
klints, kas neļaus pagurt un apstāties.<br />
Taisnīgā vārdi daudzus dziedina un atgriež pie<br />
Dieva. Taisnīgā vārdi taisno netaisnību un melus.<br />
Taisnība vienmēr ir pārāka par netaisnību.<br />
258 259
Dāvāsim Dievam sirds visskaistākos ziedus un gara<br />
augļus! Mūsu laime lai ir Viņa laime, mūsu prieks lai<br />
ir Viņa prieks, un mēs paši lai viscaur visā piederam<br />
Viņam, tam Kungam un Pestītājam, kurš mūs ir atpircis<br />
no grēka un nāves, no pasaules un bauslības!<br />
Lūgsim, lai Dievs dod gudrības un saprašanas<br />
garu, lai apskaidro mūsu sirdis un atver savas gudrības<br />
dziļumus. Lūgsim Jēzu Kristu, lai piedod mūsu grēkus<br />
un aizlūdz par mums Debesu Tēvam. Mēs ceram<br />
uz Patiesības Garu, kas apskaidros mūsu prātus,<br />
ceram uz Dieva žēlastību, gudrību un atziņu.<br />
Lūgšana:<br />
Mūsu Tēvs debesīs, piedod mums mūsu parādus<br />
un ļauj nest dzīves krustu pilnībā, lai Tava Dēla<br />
atnākšanas dienā mēs būtu izsmēluši visus likteņa<br />
kausus, lai visi Tavi darbi mūsos piepildītos<br />
un lai miesa būtu paklausīga, kā Jēzus Tev ir<br />
paklausīgs. Kristus ir mūsu ceļa rādītāja gaisma,<br />
un mēs tai sekosim mūžīgi!<br />
Dievs, Tavi vārdi ir mūsu dzīvības ūdens, mēs<br />
pēc tiem slāpstam. Mēs ticam Tavam vienpiedzimušajam<br />
Dēlam un pieņemam savās sirdīs Viņu<br />
par Pestītāju. Mēs atveram sirdis Tavai žēlastībai<br />
un <strong>Zelta</strong> <strong>graudi</strong>em, ko Tu esi sagatavojis.<br />
Mūžīga slava un godība Debesu Tēvam, Dēlam<br />
un Svētajam Garam!<br />
Kristus, mūsu Pestītājs un glābējs,<br />
mana paļāvība ir uz Tevi šodien un mūžīgi! Tikai<br />
Tava dzīvības gaisma ir spējīga<br />
atdzīvināt manus locekļus un manu sirdi!<br />
Lai slavēts Debesu Tēvs, visa Radītājs, žēlsirdības<br />
un mīlestības devējs!<br />
Pateicība, gods un slava Jēzum Kristum,<br />
kas pasauli ir uzvarējis!<br />
Gods Dievam augstībā!<br />
Es ticu uz Tevi, Kungs un Dievs!<br />
262 263
Iznākušas autora grāmatas,<br />
kas palīdz cilvēkam izprast savu būtību,<br />
atrast saskaņu ar sevi un pasauli,<br />
garīgi augt un pilnveidoties:<br />
ATKLĀSME<br />
IESPĒJA IZDZĪVOT<br />
DZĪVĪBAS LIKUMI<br />
CEĻĀ UZ GAISMU<br />
GUDRĪBAS PĒRLES KATRAI DIENAI<br />
264 265
Netaisnība cilvēkā izjauc līdzsvaru un harmoniju.<br />
Netaisnība pārrauj saikni ar garu. Netaisnība cilvēkam<br />
atņem laimi. Ak vai, netaisnā ceļš ved uz uguns<br />
un sēra jūru. Tāpēc netaisnais lai arī turpmāk dara<br />
savu netaisnību, jo viņš jau spriedumu ir dabūjis.<br />
Bet taisnais lai stāv par savu taisnīgumu un ir par<br />
ticības gaismu pārējiem. Jo pasaulē jau var pamanīt<br />
Dieva izredzētos pēc taisnīguma un labajiem darbiem.<br />
Taisnīgā domas ir pilnas gudrību, un viņa acis<br />
staro patiesā gara gaismā. Taisnīgā ceļš ved uz Debesu<br />
Valstību, tas ir apmirdzēts ar Jēzus Kristus gaismu,<br />
un Dieva eņģeļi viņu ik dienu godā pavada.<br />
Taisnīga cilvēka aura zaigo zeltītā spožumā, un<br />
virs viņa galvas mirgo svētuma nimbs. Taisnīgā gara<br />
sirds mirdz mīlestības gaismā, kas pasaulē ienes gaišumu<br />
un mieru. Taisnīgajā ienāk Svētais Gars un rūpējas<br />
par viņu. Taisnīgais ir laimes pilns, jo ir savie nojies<br />
ar tā Kunga taisnību, ir izpildījis Dieva Derību un<br />
savā sirdī ir pieņēmis Jēzu Kristu.<br />
Taisnīgā ceļš ved uz mūžīgo dzīvošanu. Pieņemsim<br />
savās sirdīs tā Kunga taisnīgumu un ļausim, lai<br />
Viņš mūs vada. Atsacīsimies no jebkuras netaisnības<br />
un netaisnīgā ceļā iegūtiem augļiem. Ar šo pašu mirkli<br />
aizvērsim sevī vārtus un neļausim ienākt netais nībai,<br />
un atmetīsim visas ļaunās domas.<br />
Atvērsim savas sirdis tā Kunga priekšā un lūgsim,<br />
lai Viņš mūsos ienāk ar savu taisnīgumu. Ikkatra<br />
cilvēka taisnīgums top pielīdzināts tā Kunga taisnīgumam.<br />
Ja cilvēka taisnīgums atbilst tā Kunga<br />
prasībām, tad viņš top taisnots un tiek atpirkts no<br />
grēka un nāves.<br />
Taisnīgais dzīvos kopā ar Dievu, un tas Kungs<br />
izlies pār viņu savu gaismu. Debesu Valstībā nebūs<br />
vairs nakts un nebūs aukstuma, jo pār visu spīdēs Dieva<br />
gaisma. Mūžīgā mīlestībā un laimē, mūžīgā priekā<br />
un mierā dzīvos ikviens, kas tic Jēzum Kristum un<br />
kas būs taisnots Debesu Tēva priekšā.<br />
Svētīgs tas, kurš pildījis Dieva baušļus un dzīvojis<br />
pazemībā, klausījis savai sirdsbalsij un ik dienu<br />
pildījis Dieva gribu, kas viņā ir nākusi caur mūsu<br />
Kungu Svētā Gara spēkā.<br />
Svētīgs tas, kurš no Kristus nav atkāpies un ik<br />
mirkli ar lūgšanām un darbiem ir turējies pie Dieva.<br />
Svētīgs tas, kurš nav padevies pasaulīgajiem kārdi nājumiem<br />
un grēkiem, kurš pieņēmis savu krustu un<br />
sekojis Jēzum Kristum. Svētīgs sirdsšķīstais, jo viņā<br />
mājo Dieva taisnīgums un viņš ceļ godā Dieva vārdu.<br />
Ticīgais saņems Dieva žēlastību un pestīšanu.<br />
Lai mūžīgs gods un slava Debesu Tēvam par visu,<br />
ko Viņš mūsos sēj caur savu Dēlu un Svēto Garu!<br />
Laimes pilnas lai ir ticīgo sirdis, jo esam sagaidījuši<br />
īsteno ražas laiku un varam saņemt Dieva <strong>Zelta</strong> grau<br />
dus, kas ienāks mūsos dažādās izpausmēs un vairos<br />
gara bagātību divkārt.<br />
260 261
Change language