Ēriks Delpers: Atklāsme

dvēsele. Gars ir kā saules gaisma, kas no cilvēka iekšienes caur
tīru dvēseli var apspīdēt un apskaidrot miesu. Bez gara apskaidrības
miesa pazūd pasaules grēkos. Cilvēku var glābt tikai ticība
Dievam, kurš izglābj viņu no pazušanas.
Ja cilvēka gars ir vesels, tad vesela ir arī miesa. Gars caur tīru
dvēseli var apspīdēt miesu. Cilvēks var sajust savu garu ar izjūtām
sirdī un tiem skaistajiem gara augļiem, kurus Dievs ir radījis
cilvēkā. Cilvēks var dzīvot mīlestībā, priekā, mierā, pacietībā,
laipnībā, labprātībā, uzticībā, lēnprātībā un atturībā. Tad cilvēks
vienkārši ir laimīgs.
Cilvēks var izvēlēties — dzīvot nepilnīgu dzīvi bez sevis, bez
Dieva, vai bezgala pilnīgu dzīvi — ar sevi un Dievu. Vienkāršāk
sakot, dzīvot vai nedzīvot. Bez gara cilvēks miesā tikai eksistē.
Vienīgi gars spēj miesu darīt dzīvu. Tad tā ir laba vide, kurā
cilvēka gars var augt un vairot gara bagātības.
Gara apskaidrotu cilvēku redz iztālēm pēc acīm, pēc sejas
pantiem, auguma, rokām, pēc dažām raksturīgām pazīmēm. Šīs
pazīmes ir loti izteiktas, un nevar kļūdīties, atpazīstot patiesi
Dieva mīlošu cilvēku. Dieva bērns viegli saskata sev līdzīgu
Dievu mīlošu cilvēku. Gara acs pirmā pamana otru, garā skaistu,
cilvēku, un tad instinktīvi arī pasaulīgā acs ierauga to. Cilvēki
sajūt viens otru kā garā tuvu un pazīstamu cilvēku, kuram var
uzticēties. Laimīgs ir tas, kuram acis ir redzīgas, ausis dzirdīgas
un skaidra sirds.
Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis:
Jums jāpiedzimst no augšienes.
Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam,
bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet.
Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. (Jāņa ev. 3:7,8)
Cilvēka atdzimšanas pamatā ir viņa mīlestība uz Dievu un
savu tuvāko. Kā puķe nevar augt un uzziedēt bez ūdens, tā cilvēks
nevar atdzimt bez mīlestības. Tieši mīlestība cilvēkā atver
168
šūniņas gara gaismai un savieno miesu ar garu. Mīlestība cilvēku
vidū ir kā krāšņs koks, kas ar laiku nes skaistus augļus. Gara
mīlestību nedrīkst jaukt ar parastu aizraušanos fiziskajā līmenī.
Cilvēkam cilvēks jāmīl vienkārši un patiesi, nepārkāpjot Dieva
baušļus. Mīlestība ir visskaistākā nots, ko cilvēks spēj izspēlēt.
Ja kādā cilvēkā nav pamodusies mīlestība, tad viņš dzīvojot
nīkuļo. Miesa viņā gūst virsroku. Tādam cilvēkam šajā pasaulē
ir smagi dzīvot.
Mīlestība cilvēkā pamodina miesu, dvēseli un garu vienotai
darbībai. Tad vairs nav trīs, bet ir viens vienots cilvēks. Tāds cilvēks
top pilnīgs. Pamodies vienotai dzīvei sevī, cilvēks sāk saklausīt
Dieva Patiesību. Tā nāk no cilvēka gara un apskaidro viņa
pasaulīgo prātu uz patiesu, taisnīgu darbību. Cilvēks sevī sāk
saklausīt savu gara balsi. Tā sākumā var izpausties tikai kā izjūtas,
kuras ir saprotamas. Bet, kad Dievs cilvēkā atklāj gara redzi
un dzirdi, tad cilvēkam tiek dota spēja garā redzēt un dzirdēt.
Dieva Valstība ir mūsos, jo debesu ķermenis ir mūsos. Cilvēks, ja
tas viņam no Dieva dots, var redzēt un dzirdēt garā. Tad šajā
cilvēkā atklājas Dieva Patiesība un liecība, ko viņš var atklāt
pasaulei. Ja cilvēks ir redzējis garā, tad viņš nevarēs teikt, ka nav
redzējis. Tāpat kā pasaulē mēs redzam un liecinām par redzēto,
arī, garā redzot, mēs liecinām par redzēto. Arī es liecinu, ko man
Jēzus Kristus ir atklājis. Es pazīstu cilvēkus, kuri garā redz,
saņem liecības no Dieva un redzētajam tic. Katrs, kas saņēmis
Dieva liecību garā, kādreiz liecinās Dieva tautas priekšā. Svētīgs
tas, kurš garā redz un tic. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja
tos, sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami
Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tās mācīdami turēt visu, ko es
jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz
pasaules galam. (Mateja ev. 28:18-20)
169