Ēriks Delpers: Atklāsme

situši krustā līdz ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs dzīvojam garā,
tad lai arī garā staigājam. Mēs atsakāmies no grēcīgiem darbiem,
kas piedien miesai.
Atcerieties, ka miesas darbi ved uz pazušanu. Tie iecietina
miesu, un gars caur biezo grēka sienu nevar piekļūt miesai.
Grēkojot jūs paši veidojat sev cietumu.
Miesas grēcīgie darbi ir: laulības pārkāpšana, netiklība,
nešķīstība, izlaidība, kalpība elkiem, burvestība, ienaids, strīdi,
nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, skaudība,
slepkavība, plītēšana, dzīrošana. Tas, kurš dara tādas lietas,
neiemantos Dieva Valstību. Man žēl cilvēku, kuri aizraujas ar
pasaulīgiem kārdinājumiem. Kas ir aizliegts auglis, tas ir aizliegts.
Tikai tad, kad cilvēks atsakās no aizliegtā augļa, viņš sāk
atbrīvoties no grēka, un tad gars sāk ienākt miesā.
Lai gars ienāktu miesā, visiem dvēseles un miesas vārtiem
jābūt atvērtiem. Tad gars jeb, vienkārši sakot, debesu cilvēks
pats sāk dzīvot pasaulē, vadīt miesu, lai kopā ietu pa patieso,
šauro, Dieva nolikto ceļu.
Cilvēks uz Zemes var būt bagāts ar gara augļiem. Tie ir
daudzreiz lielāki un pilnīgāki par pasaulīgām bagātībām. Tie nes
prieku, laimi un gandarījumu. Piemēram, mīlestība. Kurš gan
kaut nedaudz nav baudījis mīlestības svētlaimi? Ja cilvēks
izstaro mīlestību, tad arī Dievs viņu apstaro ar mīlestību.
Iemīlējies cilvēks ir kā putns starp Zemi un debesīm. Viņam
ir cita laika, telpas un apstākļu izjūta. Tādu cilvēku apstaro viņa
gars ar mīlestības spēku. Cilvēka gars dzīvo ārpus trijām pasaulīgajām
dimensijām. Apgarota, mīloša cilvēka ķermenis tad
savienojas ar šo Dieva radīto debesu ķermeni, kas dzīvo ārpus
Zemes apstākļiem. Tajā mirklī cilvēks mīlestībā savienots ar
otru cilvēku un ar Dievu debesīs.
Dievs dod iespēju cilvēkam mīlēt bērnībā un vismaz reizi
jaunībā, lai viņš iepazītu gara augli — mīlestību. Laimīgs ir tas
cilvēks, kurš prot mīlēt visu mūžu. Es runāju par garīgo mīlestību,
nevis par seksu. Cilvēka intīmās attiecības pieder miesai.
Jā, tās ir mīlestības sastāvdaļa. Bet, kad pagājusi mīlas pilna
nakts, vai otrā dienā cilvēka sirdī ir palikusi mīlestība? Un
trešajā un ceturtajā dienā — vai tā vēl pastāv?
Mīlestība pastāv tikmēr, kamēr cilvēks ir spējīgs mīlēt. Cilvēkam
ir dota iespēja mīlēt Dievu un savus tuvākos mūžīgi. Es
jums novēlu mīlēt patiesi un no sirds!
Vislielāko mīlestību dāvā Dievs. Ja cilvēks var tai atbildēt ar
savu mīlestību, tad viņš var sajust ārkārtīgi patīkamu, mīļu,
bezgalībai līdzīgu pieskārienu sirdī un visā augumā. Tā ir
neizsakāma sajūta, kuru atceries visu dzīvi, un ik mirkli apjaut,
ka tevī ir kaut kas no mūžīgā Dieva.
Es nesu šo sajūtu sevī ik brīdi. Mana sirds ir gaismas pilna,
un tajā staro bezgalīgas mīlestības avots ar īpašu dzestrumu, kas
aptver visu miesu. Tad pasaule liekas maza bezgalīgā Dieva
priekšā. Tad gribas dot un dot visiem. Es esmu laimīgs dot to, ko
man dod Dievs. Es sajūtu katru sirdi, kura ir spējīga mīlēt. Tad
mēs neesam tikai paši par sevi, bet pār mums ir mūžīgais Dievs.
Tad sajūti prieku un jēgu visai dzīvei.
Kas ir dzēris no Jēzus Kristus mīlestības avota, tam nemūžam
neslāps un nešalks, tam visa būs pietiekoši ik mirkli.
Mīlestības gaisma ir kā maiga un silta vēja pieskāriens. It kā
to neredz, bet tajā pašā mirklī tas ir. Tu jūti ar visu augumu, ka to
aptver kaut kas bezgalīgi mīļš un patīkams. Tā ir mīlestība.
Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve,
ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki,
ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta
mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības,
kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!
(Pāvila vēst. rom. 8:38,39)
Lielā mīlestība cilvēkā ienāk no Jēzus Kristus.
140 141