Ēriks Delpers: Atklāsme

Cilvēks var dzīves laikā zaudēt tās gara bagātības, kuras viņš
ir sakrājis gadu tūkstošos. Cilvēks nedzīvo tikai šos 70—100 gadus.
Dievs devis viņam iespēju dzīvot jau loti sen. Cilvēks dzīvojis
daudzās laicīgās pasaulēs un debesu pasaulēs. Debesu Tēvs
loti gādā, lai katra cilvēka gars augtu, lai cilvēks nepazustu. Bet
cilvēks vienā brīdī nolemj — man galvenais ir nauda vai vara.
Un sāk darīt grēka darbus.
Pasaulīgi labumi ved uz pazušanu, jo tie paņem visu cilvēka
laiku un domas. Neatliek ne brīža priekš sevis. Cilvēka gars
sauc, bet viņš tam nepievērš uzmanību. Tāpēc bagātajam ir visgrūtāk
ieiet Debesu Valstībā, jo viņam pasaulē atliek laiks tikai
pasaulīgiem labumiem, kuru līdz ar nāvi vairs nav.
Kas tad paliek no cilvēka pāri? Miesa top par pīšļiem. Debesīs
aiziet dvēsele un gars. Daudziem debesu ķermenī paliek grēka
kalns dvēselē un novājināts gars. Jā, debesīs, kas vēl garā dzīvs,
Dievs gādā, lai cilvēks spētu dzīvot. Saprotiet, arī garā vajadzīgs
dzīvības spēks, lai mēs turpinātu dzīvot. Tieši tagad mēs krājam
šo gara dzīvības spēku, lai tas mums būtu. Var jau to arī nekrāt.
Tad mirstot var pazust uz mūžīgiem laikiem.
Dievs dod iespēju katram dzīvot un sakrāt gara bagātības, lai
mēs būtu skaisti un pilnīgi Dieva bērni.
Sakrātās gara bagātības uz Zemes ir viegli pazaudēt ar nodevību,
netiklību un citām grēcīgām lietām. Katrs pasaulīgs darbs
ir uz svaru kausiem. Labs darbs dod gara pieaugumu. Grēks
iecietina garu, un tas sāk izsīkt.
Tikai tad, kad Dievs stiprina cilvēka garu no augšienes un
cilvēks kjūst par Dieva bērnu, šim izredzētajam vairs nekā
netrūkst, jo grēkam vairs nav varas pār tādu cilvēku. Dievs ir bez
grēka, un Dieva Gars cilvēkā ir bez grēka.
(..) līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un
piederat citam, tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc
nesīsim augļus Dievam! (Pāvila vēst. rom. 7:4)
Dzīvības gara likums Jēzū Kristū ir atsvabinājis Dieva bērnu
no grēka un nāves likuma. Tie, kas ir Jēzū Kristū, tiem vairs nav
nekādas pazušanas. Jēzus Kristus grēku, kas bija miesā, pazudināja
uz nāvi, lai mēs nedzīvojam vairs miesai, bet garam.
Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet gara cilvēki
pēc gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet gara
tieksme— uz dzīvību un mieru. (Pāvila vēst. rom. 8:5, 6)
Ja Jēzus Kristus ir mūsu sirdīs, tad miesa ir mirusi grēka dēļ,
bet gars ir dzīvs taisnības dēļ. Tad mūsos mājo tā Gars, kas Jēzu
uzmodināja no miroņiem, un arī mūsu mirstīgās miesas darīs
dzīvas ar savu garu, kas ir mūsos.
(..) Bet ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs
dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni. (Pāvila
vēst. rom. 8:13,14)
Katrs mēs veidojam savu mūžības ceļu, viens ved uz mūžīgo
dzīvošanu, otrs — uz pazušanu. Ļoti ātri mēs esam pieauguši un
tikpat ātri arī novecojam. Bet kas pēc tam? Varbūt vēl ir laiks —
diena vai mēnesis —, lai kaut ko labotu. Mēs dzīvojam miesā,
dvēselē un garā. Dosim ceļu mūžīgajam garam, kas ir mūsos!
Lai piepildās Dieva griba mūsos, mūžīgi!
Jo bauslības gals ir Kristus;
viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.
Pāvila vēst. rom. 10:4
84