Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

adās, lietojot Lennarta Meri izteiku, krievuvaļa vēderā.I. Sociālistiskais reālisms un baltiešu literatūras– kamēr Jāns Undusks (Jaan Undusk),kurš pārstāv Igaunijas Zinātņu akadēmijasUnderes un Tuglasa Literatūras centru (IZAUTLC), secina, ka sociālistiskā reālisma padomjuvariants (turpmāk: s.r.) kalpojis neviskā „radoša metode”, bet gan vairāk disciplīnassaglabāšanai un rakstnieku manipulēšanai,Raimonda Brieža izpratnē s.r. ietekmelatviešu literatūrā padomju varas laikā ir bijusi,visvairāk līdz 50. gadu sākumam. Tekstos,kas publicēti pēc tam, virkne paklausīgurakstītāju vai arī ticīgu dogmatiķu ievērojušis.r. normas, kamēr domātspējīgāki autorimēģinājuši atstāt telpu interpretācijai.II. Tolaik un tagad: jauna pieeja literatūrai– Jūrate Sprindīte (Sprindytė) no Lietuviešuliteratūras un folkloras institūta (LLFI) skarbiemvārdiem mudina no aprites izmēztpārspīlēti labvēlīgo toni atkušņa laika(pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP20.kongresā 1956.gada februārī) romānuvērtējumos, raksturojot tos kā nepatīkamuun draudīgu literatūras deformāciju. AušraJurgutienė (LLFI) pētījumā par četrsējumuLietuvių literatūros istorija (Lietuviešu literatūrasvēsture, 1957-1968) demonstrē, kametodoloģiskie principi tur daudz neko neatšķirasno oficiāli noliegtās „buržuāziskāshistoriogrāfijas”. Loreta Jakonīte (Jakonytė– LLFI) rakstā par „cilvēcīguma” pakāpeniskuatgriešanos atkušņa literatūrā min arī mazzināmos lietuviešu pretpadomju partizānutekstus, piemēram, mežabrāļa BroniusKrivickas (1919-1952), bet LU Filoloģijasfakultātes mācībspēks Māra Grudule salīdzinatrimdas (Ernesta Bleses, Jāņa Veseļa) unpadomju laika literatūras apcerētāju (JāņaNiedres, Andreja Upīša u.c.) vērtējumus parlatviešu rakstniecību no pašiem sākumiemlīdz 19.gs. beigām.III. Poētiskā atjaunošanās un žanri – IZAUTLC pētniece Anneli Mihkeleva norāda uztādiem 60.gadu nogales „jauninājumiem”kā absurdismu un eksistenciālismu okupētāsIgaunijas un trimdas prozā, un arī Liepājas U.mācībspēka Zandas Gūtmanes pārliecībā parpakāpenisku robežu paplašināšanos literatūrāliecina jaunu valodas iespēju (metaforu,asociāciju, apziņas plūsmas u.c.) ievirzīšanās,kas veicinājusi marcipāna figūrām līdzīguhomo soveticus tēlu pakāpenisku eroziju.IV. Drāma un teātris – Lūle Epnere (LuuleEpner, Tartu U.) demonstrē faktu, ka par spītioficiālajām prasībām sekot „s.r. metodei”,liela daļa igauņu dramaturgu turpinājuši30. gadu reālistiskās tradīcijas. BenediktsKalnačs savukārt uzsver, ka, sākot ar atkušņagadiem, lugu autori (piemēram, GunārsPriede un Juhans Smūls) iespēju robežāscentušies pietuvoties vēsturiskai patiesībai,arī manevrēšanai, protams, ļoti uzmanīgai,pa tēlu psihes labirintiem un, piedevām, vēlpiesardzīgākai viltus vērtību atmaskošanai,tajā pat laikā, tā teikt, caur puķēm parādotindivīda nespēju mainīt valdošo sistēmu. Arpakāpenisko „modernizāciju”, īpaši JuhanaSmūla (Smuul, 1922-1971) eksperimentālajāepiskajā teātrī, klausītājus/lasītājus pūlas iepazīstinātAnneli Saro (Tartu U.).V. Baltiešu literatūra trimdā – JG lasītājiemlabi pazīstamais Juris Rozītis (skat. JG257:9)piešķir sevišķu svaru prozas stāstījumiem parVācijas bēgļu nometņu dzīvi, bet šķirtībasgadu metamorfozi no tradicionālā reālismajeb „miega zāļu romāniem” (Vitauta Kalvesraksturojums) uz Ilzes Šķipsnas, BenitasVeisbergas, Gunša Zariņa, Andreja Irbesu.c. „modernismu” aplūko arī JG vairākkārtminētā Inguna Daukste-Silasproģe (skat.JG254:62-66; 246:13-17). LLFI pētniece LauraLaivušaitė, atsaucoties visvairāk uz latviešuromāniem (Dziļuma, Janovska, Raudives,Nesaules), apžilbina lasītāju ar domu, ka tekstospar karu sievietes ķermenis tiek tēlots kāvīriešu upuris, bet vīriešu – kā kara mehanismaupuris. Laimutė Adamovičienė (LLFI) pievēršasbērnu tēlojumiem trimdas prozā.VI. Ceļojumu apraksti un literāri ceļinieki– Imelda Vadrickaitė (LLFI) dokumentērakstnieku ierobežoto ceļošanas brīvību padomjuvaras gados, bet viņas spalvasmāsa,Daugavpils U. mācībspēks Maija Burima,salīdzina autoru ģeogrāfiskas telpas uztveršanuun semantiskās maiņas neatkarības unpadomju varas gados. Jautrību uz nebēduizraisa Anneli Kevamēss (Kõvamees, TallinasU.) atspoguļotais Itālijas uztvērums – kamērkrievu gados igauņu rakstītāji varītēm cenšaspierādīt, ka Itālija nav nekas vairāk kāMaskavai simpatizējoša – ja ne sarkana, tadvismaz iesarkana – perifērija, trimdas literātiapjūsmo šajā Rietumu pasaules centrā esošāskultūras vērtības.VII. 1968: beigas, sākums vai arī pagriezienapunkts? – Šķiet, oriģināla ir Kārļa Vērdiņa atklāsme,proti, Mirdzas Ķempes liriskās miniatūrasDzintara spogulis (1968), kur vietāmesot manāma viņas atdzejotā amerikāņudzejnieka Vōlta Vitmana (Walt Whitman,1819-1892) ietekme, iezīmē „dzejprozas atdzimšanu”.Vēlāk šo žanru turpinājusi virknecitu rakstnieku. Zīmīgi ir JG līdzstrādniecesEvas Eglājas-Kristsones pētījuma ar 1968.67