Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

Laimonis MieriņšSKANDĀLS LĪDSĀSaprotamu iemeslu dēļ gribējās redzēt StasaParaskosa (Stass Paraskos, dz.1933), kuršpirms gadiem ieceļoja Anglijā no Kipras salas,jauno izstādi Līdsas Mākslas un DizainaKoledžas (Leeds College of Art and Design)telpās, cerībā ne tikai atsvaidzināt atmiņu,bet retrospektīvi salīdzināt eksponātus arpirms 50 gadiem redzētiem viņa naivās glezniecībasparaugiem. Mazliet vīlos, jo izstādēbija iekļauti tikai pāris agrīno darbu. Labiatminos, ka toreiz (tāpat kā tagad) nelieloformātu gleznas bija glīti ierāmētas un arīkrāsas tikpat košas. Pats tolaik koledžā (kadtā saucās Leeds College of Art) studēju glezniecību,biju notikumu liecinieks, vēlāk turpat30 gadus lasīju kursus par dažādiemmākslas jautājumiem. Toreiz koledža bija pazīstamakā Anglijas modernās mākslas citadele,un tāda tā joprojām ir palikusi. Daudzucitu slavenību vidū tur studēja skulptoriMūrs (Henry Moore) un Hepvorsa (BarbaraHepworth). Paraskosa izstāde lika atcerēties,ka mana Alma mater allaž ir atradusies karstumākslas diskusiju centrā.Jau agrā bērnībā kautrais Kipras aitu fermeradēls glezno savu apkārtni. Kā jau dabīgam,naivam gleznotājam, viņam ir sava, skolotugudrinieku nesabojāta, vizuāla domāšana,savs stils. Viņš ieradās Līdsā strādāt savabrāļa restorānā par pavāru, brīvā laikā turpinādamsgleznot. Līdsas mācībspēks Tubrons(Harry Thubron) mūs, studentus, mudinājaapmeklēt restorānu, lai iedziļinātos Paraskosapie sienām piekārtajos darbos, ko arī darījām,malkodami kafiju. Uzņemts koledžā bezjebkādiem pārbaudījumiem, jaunais kiprietisbija Tubrona protégé, un drīz vien tika iebīdītspasniedzēja darbā. Tubrons nebija dogmatisksmākslas izglītības reformators, tačunecieta citus viedokļus un diktatoriski vadījaLīdsas Mākslas koledžas glezniecības fakultāti,bija viens no pamatkursa veidotājiempēc praksē sen pārbaudītiem Bauhaus principiem.Laimonis Mieriņš, Līdsas Mākslas un Dizaina koledžasabsolvents un mākslas kursu pasniedzējs ar gandrīz30 gadu stāžu, kā mākslinieks ir pazīstams ganLatvijā, gan arī ārpus tās.Skandāls notika manos studenta gados. Paraskosaizstādē Līdsas pilsētas teātra (CivicTheatre) galerijā vienā sevišķi maza formātagleznā bija redzama istaba ar gultu, kurāgulēja pliks vīrietis un varbūt spēlējās ar sevi,varbūt arī nē – viss izskatījās tik niecīgs unneuzbāzīgs – situācija, kuras vizuālā jēga iratkarīga no skatītāja domāšanas. Bet blīkšķisbija varens. Kāda nezināma persona bijagriezusies pie policijas, kas nekavējoties novācašo sabiedrības seksuālās morāles grāvējusimbolu. Paraskosu iesūdzēja, un tiesasprāva tolaik atbalsojās tālu aiz Anglijas robežām.Šeit varētu piebilst, ka arī no manas personālizstādespolicija reiz lika noņemt vienuno maniem plikņiem, jo esot saņemta sūdzība.Arī man, tāpat kā Paraskosam, policijaatteicās izpaust sūdzības iesniedzēju. NeParaskoss, nedz arī es nekādā ziņā nevēlējāmiesnevienu apvainot ar savu mākslu. Kautarī krietns laiciņš pagājis kopš Lorensa (D.H.Lawrence) romāna Lady Chatterley’s Loverprāvas, gaisotne nebija brīva no tālās rūsasstrēlēm.Tiesas prāvā daudzi liecināja Paraskosam parlabu, ieskaitot dzejnieku un kritiķi Rīdu (SirHerbert Read), mākslas vēsturnieku Lintonu(Norbert Lynton), pat toreizējo Anglijas Iekšlietuministru Dženkinsu (Roy Jenkins), kurštikko bija pabeidzis formulēt jaunu likumupar seksuāli ievirzītu vārdu lietošanu. Parspīti labvēlīgai publicitātei, Paraskoss prāvuzaudēja un tika nosodīts ar simbolisku naudassummu – piecām angļu sterliņa mārciņām.Ar mūsdienīgu skatu raugoties, īpašipēc nesenās mākslinieka izstādes apskates,atliek pabrīnīties, kāpēc toreiz sacēlās tādstracis?Ir ptīkami baudīt naivās mākslas pārstāvja Paraskosamākslu kā pārliecinošu apliecinājumudzīves priekam. Būdams nelabojams optimists,mākslas pilnveidošanai viņš dažkārtTurpinājums 41. lpp.36