Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

Foto: Sarmīte Janovska-Ērenpreisasaslimst ar tīfu un nomirst. Visaugstākās pakāpestraģēdija. Tomēr Marta spēj saredzētsava veida humoru arī šajā gadījumā – kadamerikāņu virsnieka melnādainais šoferis vedisMartu džīpā atvadīties no mātes un bijisjāprasa ceļš, atbildes došanas vietā vācieši,ieraudzīdami piķa melno auto vadītāju, mukuši,galvas sakampdami. Ceļa norādījumssaņemts tikai tad, kad šoferis paslēpis seju,sagumdams pār stūri. Māti apglabā vienākapā ar trīs karavīriem, arī tīfa upuriem.Drīz vien Marta kopā ar neskaitāmiem latviešiemnonāk bēgļu nometnē Rietumvācijāun 1947. gadā izceļo uz Angliju, pirmo valsti,kas piedāvā darbu bēgļiem, īpaši, ja tie irbaltieši. Šeit viņa strādā par apkopēju slimnīcā,mājsaimniecībā un visbeidzot Bradfordaspilsētas policijas prezidijā, apkalpojot augstosviesus pie smalkiem galdiem. Tas esotbijis viņas visinteresantākais darbs, ko drošivien esot dabūjusi kā ārzemniece, kas nesapratīšotsarežģītās un slepenās pie galdavestās sarunas. Tāda viņa arī izlikusies, parspiedzi nav kļuvusi, darba vieta patikusi līdzpat pensijai, kurā izvadīta ar godu. Martaapprecas ar Eduardu Landmani un viņiempiedzimst meita. Bet Martas vīrs mirst agri,atstājot māti ar meitu vienas. Marta apprecasotrreiz ar Arnoldu Dreifeldu no lielāsDreifeldu dzimtas, daļa no kuras atrod patvērumuKanādā, pārējie paliek Latvijā. No otraslaulības pirmajai Martas meitai pievienojasvēl trīs staltas meitas. Vecākā no tām nuMarta Landmanejau daudzus gadus ir saimniece „Straumēnu”muižā Anglijas vidienē. Dreifeldu dzīves vietatolaik ir Bradforda, Ziemeļjorkšīrā, kurMarta pavada sava mūža lielāko daļu un vēlarvien ilgojas pēc tās apkārtnes viršainajiemtīreļu kalniem.Pēc Arnolda nāves Marta pārceļas uz dzīvi„Straumēnu” staļļu pagalmā – uz dzīvokli arliterāru piegaršu. Deviņus gadus tajā nodzīvorakstnieks Gunars Janovskis, tad septiņusgadus tur atrodas laikraksta Brīvā Latvija redakcijaOļģerta Mierīgā vadībā. Tagad dzīvoklīmājo Marta Landmane – acis tur priecinagrāmatu plaukti, dzintara izstrādājumi,sveces, čiekuri, sudraba saktas vilnas lakatā,krāsaini oļi, bet uz grīdas liels, lēzens kurvisar neskaitāmām koka karotēm no visāmpasaules malām. Vēl pašas, no meža atnestikoka bluķīši uz kā piemesties, kad viņas istabāiebrūk ciemiņu pulks svētku dienās. Uzgrāmatu plaukta Arnolda apstrādātās kokusaknes putnu, čūsku un dažādu citu dzīvniekuizskatā. Martai, liekas, tuva ir sarkanā krāsa,par ko liecina tomāti un sarkanās ģerānijas,ko viņa audzē uz priekšdurvju mūrīša,un, protams, sarkanvīns.Nobeidzot rindiņas no dzejkrājuma Vēl vilnivel:Vai tad vienmēr ir jālūdz?Atnāciet nelūgti.Durvis jums atvērsMans patiesais es.Anglijā turpināt dzejot viņu ir mudinājis JānisAndrups, rakstnieks un redaktors (LatvjuVārds, Londonas Avīze, Ceļa Zīmes). Savasdzejas un stāstus Marta ir lasījusi dziesmusvētku rakstnieku sarīkojumos, pašmājāBrad fordā, „Straumēnos” un Londonā.2008. gada oktobrī viņa savas dzejas unstāstu „Kūkas” lasa angļu valodā Dienvidanglijaspilsētas Bornmūtas Starptautiskajāliteratūras festivālā.Martas Landmanes dzejdarbi sakopoti četrāsgrāmatās – Pretstati (1985), Vate ausīs(1997, PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts),Krustām šķērsām (2002, PBLA KF Goda diploms)un Vēl vilni vel (2006). Par pēdējo 2008.gadā saņemta Krišjāņa Barona Prēmija.Ceļiniek, ja krustojot „Straumēnu” muižastakas sastopat sievieti noliektu galvu ejamsavā nodabā, padodiet viņai labdienu, betneiesaistieties tālākās sarunās, jo dzeja rakstāsun tās pavedienu būtu žēl pārtraukt. o26