Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

Sarmīte Janovska-ĒrenpreisaMARTA LANDMANE: DZEJARAKSTA MANIEs dzeju nerakstu, tā raksta mani – tā MartaLandmane. Viņas, varētu teikt, apsēstība, irvirknēt vārdus dzejrindās, staigājot savā nodabāpa Jorkšīras kalnājiem, Bradfordas ielāmvai „Straumēnu” muižas meža takām unpļavu.Viņdien, lasot slavenā angļu dramaturgaBeneta (Alan Bennet) memuārus, nopriecājospar viņa divu slavenu angļu dzejnieku salīdzinājumu– karaliskā laureāta Filipa Larkina(Philip Larkin) un Oksfordas profesora Odena(Auden). Larkins, rakstot savu dzeju, paņemlasītāju cieši pie rokas un to droši aizved līdzpat beidzamai rindai (finishing line, kamangļu valodā ir dubultnozīme). TurpretimOdena dzeja esot kā lēciens ar izpletni – uzīsu mirkli lasītājam paveras brīnišķīgs skats,bet tad viņš smagi nokrīt uz muguras tikkouzartā kartupeļu laukā, turklāt pavisam svešāpagastā! Bet ne tā ar Martu – viņas dzejānav neviens, ne otrs variants. Viņa nospraužpati sev un lasītājam ceļu. Un tur šaubu nevarbūt nekādu – nevajadzīga ir pat pie rokasvešana. Marta ir sava ceļa gājēja. Viņas dzejanav ne mākslota, nedz sarežģīta, un viņasvārdu krājums sātīgs un bez samocīta pārspīlējuma.Tajā atspoguļojas visa viņas dzīve.Bagāta, reizēm skumja, pat lieliem posmiemtraģiska. Bet viņa nav no vaidētājām.Marta Landmane (meitas vārds Dobele) dzimusiLiepājā. Agrā bērnība pavadīta Kurzemē.Tēvs ir valsts ierēdnis Zemkopībasministrijā Rīgā. Nav brīnums, ka Marta seviar zināmu lepnumu sauc par „ulmaņlaikabērnu”. Pie sākotnējās lasītkāres vainīgs irtēva grāmatu skapis, vēlāk to veicinājis RīgasValsts paraugpamatskolas literatūras skolotājsFricis Jansons. Rīgā sākas arī lielā jūsmošanapar teātri un operu. Dzejniece vēl tagadspēj uzskaitīt visus toreiz redzētos slavenosaktierus, lugas un pat nodziedāt dziesmu nodaudzkārt apmeklētas Pēra Ginta izrādes. ĢimenēMarta ir vienīgais bērns. Kad citas skolasbiedrenes vasaras pavada Rīgas Jūrmalā,Sarmīte Janovska-Ērenpreisa strādā par korektori,tad salicēju laikrakstam Brīvā Latvija, bet pēc redakcijaspārcelšanās no Anglijas uz Rīgu turpina darbuno dzīvesvietas Anglijā. Nodarbojas ar akvareļugleznošanu, kā arī pārraksta, rediģē un ilustrē savavīra Gunara Janovska (1916-2000) darbus (ieskaitot24 romānus) rakstnieka Rīgā iznākošajiem Kopotiemrakstiem (aizpērn klajā laists 14. sējums).viņa tiek aizsūtīta pie krustmātes uz laukiemKurzemē. Tas viņai nav īsti pa prātam, betdod laiku domāt pašai savas domas – vientulībāKurzemes mežu apņemtai. Pa tiemstaigājot, reiz par viņas ceļa biedru pagadāsvilks, ko Marta tobrīd notur par lielu, atbaidošusuni, un, droši dziedādama, turpinājusisavu ceļu. Lai gan toreiz jaunā meitene nevarsagaidīt, kad skaitīsies pieaugusi, kad viņaibūs atvērtas visas Rīgas durvis, šo vientulībāpavadīto Kurzemes vasaru dēļ, šķiet, attīstāsMartas tieksme izteikt savas domas dzejrindās,kam pievienojas mīlestība pret dabu.Baigajā gadā ģimene pārceļas uz Jelgavu,kur Marta sāk apmeklēt Hercoga Pētera ģimnāziju.Jelgavas gaisa bombardēšanas laikā1944. gada vasarā liela pilsētas daļa nodeg.Māte izglābjas vienos rīta svārkos. Ģimeneijāpārceļas atpakaļ uz Rīgu, kur Marta iestājasSarkanā Krusta palīgmāsiņu kursos.Rudenī ar beigšanas apliecību kabatā un uniformujaunā medmāsa tiek nosūtīta strādātuz lazaretes kuģiem, kas no Latvijas pārvadāievainotus karavīrus uz dažādām Vācijas ostām.1944.gada novembrī kārtējā braucienākuģi pie Liepājas bombardē krievu lidmašīnas.Marta kā vienīgā māsiņa paliek uz degošākuģa ar garīgi un fiziski ievainotiemkaravīriem. Tēvs mirst ar malāriju divas dienaspirms Rīgas krišanas krievu rokās. MātiMarta pierunā doties līdzi par palīdzi uz beidzamābēgļu kuģa, kas dodas uz Dancigu.Kara jukās abas tiek izšķirtas. 19 gadu vecāMarta paliek viena un pārguļ uz savas mugursomasBreslavas stacijā. Prasot ceļu kādaimūķenei, viņa atklāj, ka Šlezvigholšteinaskalnos ir lazarete, kurā strādā pāris duču latviešumāsiņu. Marta viņām pievienojas, bettiek uzņemta vēsi. Lazareti, kurā atrodas arīvairāki amputēti latviešu karavīri, februārīevakuē uz Berlīni. Tur Sarkanā Krusta prezidijāMarta atrod bēgļu gaitās nonākušomāti. Pēc divām dienām abas dodas darbāuz plašo, moderno lazareti Belzenē, kurjāaprūpē visādu tautību ievainotie. Milzuieplakā aiz meža atrodas nacistu koncentrācijasnometne, taču Marta ir pārliecināta,ka ne slimnīcas personāls, nedz vietējie ir zinājušipar turienes baismajiem notikumiem– tā esot bijusi apzīmēta par kara bāzi, piekuras tuvāk iet aizliegts pašu gājēju drošībasdēļ. Taču karam beidzoties un sabiedroto karaspēkamierodoties, Marta un viņas mātekopā ar citām dažādu tautību māsiņām ir tās,kam šajā „ellē virs zemes” mirušos jāatdalano dzīvajiem, tie jāatuto un jākopj. Arī personāluikdienas dezinficē ar dzeltenu pulveri.Māte gan nespēj panest dzeltenā pulveramocības, drīz vien atsakās no dezinfekcijas,25