Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

as saulē. Atpakaļceļš uz mājām mazajiem irgrūts, ja jāsoļo pašiem.Tēt, panes mani! Man piekusušas kājas! –abi mazie snaica rokas uz augšu, sniedzotiespretī lielajam cilvēkam. – Nu vismaz Mežamuižai garām panes mani, kur tie negantiekvekši, kas rej. Lūdzu, lūdzu, panes mani! –lūdzas bērns.Labi ir būt drošās rokās, kad nikni vāvuļo nosvešajām mājām izskrējuši suņu zvēri, un arīno siena vezuma augšas vērot aizgūtnēmrējējus var bez bailēm. Taču retas ir reizes,kad bērnam tas izdodas. Viena tāda paliksatmiņā uz visiem laikiem, kad siena vezumstiek krauts ar steigu vēlā vasaras vakarā, lietumdraudot. Visa pēcpusdiena lielajiem iriezīmēta šajos draudos, un viņu darbs ir drudžainiātrs. Bažīgiem skatiem tie mēro vēlnesavāktā siena daudzumu un padebešus,kas milst pie pamales, augot un plešoties lielāki.Pirmās lietus lāses, smagas, sāk krist tiešitad, kad pļava ir tukša un tīra. Kaudze tajāzem četrstūra jumtiņa ir uzpildīta līdz augšaiun atlikušais siens sakrauts vezumā. Tumsanu savelkas bieza zem melnajiem mākuļiem,jo strādāts ir līdz vēlai vakara stundai. Vēl atliektikai nosegt vezumu ar krāsaini austajāmzirgu segām un brezentu un pabāzt mazoszem tām, lai bērni nesalīst garajā mājup ceļā.Vakariņas būs tad, kad tiksim mājā, tiemsaka, tagad palasiet pirmās mellenes, lūk, nošiem ceriem, – un iedod tiem katram rokāspušķi saplūktu melleņu stādu.Tas vakars – melleņu garša mutē, siena smaržavisapkārt un līgainais brauciens tumsā, arlietus lāšu ritmu grabinot telteni virs galvas.Tas ieķeras, ieaug prātā. To glabās aizvien atmiņubērns. oVita GaiķeLOLITA GULBE – ĒRPF LAUREĀTEDzejošana ir mana bikts. Tā tas ir bijis jaubērnībā, tikai pagāja laiks, kamēr atradusavu formu, savu īpašo izteiksmes veidu. Tāir mana iekšēja vajadzība izteikties uz papīrabrīdī, kad kaut kas uzguļas uz sirds vai ierauguko aizraujoši skaistu un gribu to sevpateikt. Gadiem ejot esmu palikusi klusāka,kvēle noplakusi, un rakstu vairāk par sāpēm,ko redzu sev apkārt, atbild Lolita Gulbe, vaicātapar viņas rakstīšanas dzinuli.Dzejniece Lolita Gulbe ir 2009. gada ĒrikaRaistera Piemiņas fonda (ĒRPF) balvas laureāte.Tas, ka 1970. gadā nodibinātās ĒRPFbalvas saņēmēju vidū Lolita Gulbe ir tikaitrešā, kas šo izcilo apbalvojumu izpelnījusiesno Kanādas latviešu vidus, norāda uz viņaszīmīgo devumu literatūrā un žurnālistikā.Rakstniece lasītājus ne tikai iepriecina ar saviemdzejoļiem, bet arī sniedz vietējo sabiedriskonotikumu aprakstus laikrakstā LatvijaAmerikā, kur bez tam pēdējos gados strādāarī par korektori. Mūsu uztverē dzejošananekādi neiet kopā ar grāmatvedību un skaitļuvirknēm, tāpēc jāpabrīnās, ar cik lielu rūpību,uzņēmību un veiksmi jau vairākus gadusLolita Gulbe pilda Latviešu preses biedrībasKanādas kopas kasieres pienākumus.Dzejniece ir dzimusi Jelgavā, lielāko mūžadaļu pavadījusi Toronto, bet pēdējos gadosiemīlējusi vīra Valda dzimto pusi – Limbažus.Tagad viņai ir divas mājas – ziemu dzejniecepavada Toronto, bet vasaru Limbažos nelielāmājiņā Lielezera krastā. Šī iemesla dēļZiemeļamerikas kontinenta dziesmu svētkospēdējos gados rakstnieku cēlienos vairsneesam varējuši sastapt iemīļoto dzejnieci,tomēr Lolita Gulbe pa šo laiku ir iekarojusilimbažnieku sirdis, viesodamās skolās unuzstājoties dzeju pēcpusdienās. Limbažuvakara vidusskolas jaunieši pat sagatavojušigrāmatu par Lolitu Gulbi, ievietojot tajāgan stāstījumu par viņas dzīvi, gan intervijasun dzejoļus. Tomēr dzejniece ir vienmēr mīļigaidīta arī torontiešu un apkārtnes latviešusarīkojumos, kur nolasa pa dzejolim vai referātupēcpusdienās uzstājas ar stāstījumupar kādu no viņai tuviem rakstniekiem unliterātiem. Tā esam noklausījušies informatīvusun sirsnīgus vēstījumus par Frici Bārdu,Jāni Ziemeļnieku, Eduardu Veidenbaumu,Baumaņu Kārli, Ivaru Lindbergu un daudziemcitiem.Vita Gaiķe ir JG redakcijas locekle, arī laikrakstaLatvija Amerikā atbildīgā redaktore.18