Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

prom no šīs vietas. Abas reizē viņas pasniedzviena otrai rokas, bez vārda izmaiņas zinot,kā paglābties no nobūruma. Ašā polkas solīviņas drāžas uz priekšu pa taisno parka celiņu.Nedomājot, neskatoties. Ātrā kustībasadzen asinis vaigos, atraisa, atbrīvo. Pārnespāri koku saknēm, kas šķērso celiņu, visiemnegludumiem un grambām. Tikai pie parkamalas viņas atlaiž rokas. – Tas tikai bija lēciens!– viņas smejas, jo tagad viņas ir brīvasun drošas. Tur, ja tur bija kāda burvība vainelāga vēlējums, tas ir palicis barona parkā.Meitenes nav apdraudētas no tā varas. Lēniviņas dodas uz mājām gar tagadējo mežniecībasēku, kur viņas norāj prātīgs Krancis parstaigāšanu tik vēlā naktī.* * *Jaunsaimniecības pļavas ir pretējā virzienāno pils, aiz Meža muižas. Lai pie tām nokļūtu,ceļš ir tāls, jāšķērso arī lielais sils – valstsmežs. Tā ir reta reize, kad tur ir būts, tādēļpaliek atmiņā. Sils – noslēpumains, mazlietbiedētājs un ļoti pievilcīgs, pārvēršas par īstupasaku vietu. Ja vēlāk kādreiz dzīvē dzirdēsvārdu pasaku sils, tad šī vieta ienāks atmiņā.Lēni iznirs no gadu ūdeņiem, zem kuriemtā nogulusi, un kas to šūpojot glabājuši, unbūs atkal dienvidu stunda un maza mežataka. Sveķu smarža, meža smarža būs atkalsajūtama. Diendusas stunda un dziļais klusumszem milzīgajām eglēm. Rīta vējš, vakaravējš, tie aizmiguši snauž koku vēdekļainajoszaros. Taka, kas aicina – dziļāk, tālāk unmazliet baida un brīdina. Kas to iemina? Cilvēkaceļš, zvēra? Vai šādos mežos dzīvo vilkiun lūši, par kuriem dzirdēts stāstam? Dipata,dipata, vai, sarkano mēli kārstīdams, pretītecēs tas ar dzeltenīgajām vilkača acīm? Unotrs – mazām spalvu otiņām ausgalos unmīkstiem kaķa lēcieniem, bet asiem, asiemnagiem, ķepās paslēptiem, vai šis snauž uzresna, līmeniska zara, kas pārkāries takai?Zvērs dienas vidus nomidzī, bet dzirdēs, tūdaļdzirdēs visklusāko basu soļu dipoņu uzceliņa. Sakustēs ausis, kas vienmēr nomodā,kad aizvērušās zaļās acu iešķībās spraugas,lēks. Izbailes! Bērns nebaidās no vilka, nolūša. Nē! Bērnam bail no sava paša bailēm,kas tik stipras, sagrābs savās ķetnās tad, kadpēkšņi pamanīs pretī tekam vilku ar dzintaraacīm, kad lēcienā ar mīkstu būkšķi atsitīsiespret cieto zemi lūša ķepas. No tās briesmīgāssajūtas, kas būs tad, kad parādīsies nostāstuzvēri, bērns bīstas no tās. Un tādēļ ir labi,ka gājienā uz valsts mežu līdzi nāk vecāki unbrālītis. Nekad mazā meitene nenāktu vienauz šo skaisto un noslēpumaino vietu.Bet ar vecākiem kopā – jā, tad vairs nav baiļu.Tēvs, tik liels un stiprs, vai viņam drīkstētuuzbrukt meža zvērs? Vai nevērstos lūsismīlīgs kā kaķēns? Nepasniegtu ūsaino galvuglāstam, lai paņurca kažociņu aiz tā spalvuotiņas greznotās auss? Murrādams, piemiegtāmacīm pamaltu senu meža stāstu,ko saklausījies egļu šalkoņā? Un vilks – vaitas nepārvērstos paklausīgā suņukā? Tecētulīdzi kā kaimiņu Duksis – nemaz ne atkratītiesno šī uzbāzīgā līdznācēja!Tikai tad, ja meitene pagrasītos soli sānisno takas, no vecākiem, zvēra acīs iespīdētuzeltaini zaigojošas uguntiņas – nāc, nāc tumanā valstībā, kur valdu es! Tur, kur man irdota pasaku vara. Cauri ejai zem nolīkušassaknes tevi aizmānījis, pārvērtīšu arī tevi vilkabērnā – mazā vilkatītī, kam vairs neatrast nemājas, ne klaju lauku. Paliksi noburta uz laikulaikiem manos nebeidzamos pasaku silos.Vai brīnums, ka šeit, gājienā uz valsts mežu,bērni ir tik klausīgi? Godīgi turas uz taciņas,neskrien vieni mežā, vēl bažīgām acīm vēro,kur paliek tētis un māmiņa. Ja tēvs apstājasmeža pļaviņas malā nogriezt alkšņa mizastarbu zemenēm, kas mežmalā, arī abi mazieturas turpat tuvumā. Stiepj roķeles pēc tarbas:Man, man dod. Es pielasīšu pilnu! Vēlsalīdzina abi tās, kas viņiem iedotas: Manējālielāka, es salasīšu vairāk! Un tad jau atkaljāsteidzas pakaļ pieaugušajiem, lai nepaliktuvieni zaļajā pasaulē.Caur koku stumbriem tālāk pavīd mātes gaišaisvasaras tērps. Mam, pagaidi! – skriešusviņi seko pieaugušajiem gājienā. Meža pļavasir tiešām tālu no mājām. Viss tālais gājienstikai tādēļ, lai tēvs varētu uz brīdi apstātiespļavmalā, pavērot zāli un tievkātu puķes, kaspavisam viegli viļņojas vasaras dienas vēsmā.Laiks būtu sākt pļaut, – viņš saka, bet mazienevar izprast, kādās viņiem nezināmās zīmēsviņš izlasījis šo spriedumu. Vienu īsu brīdi iržēlums – skaistās meža pļavas puķes! Bet tadjau ir cita doma: Vai varēsim nākt uz pļavu?Vai varēsim, kad sienu vedīs mājās?Ne jau visu sienu, nē! Liela daļa tiks krautamilzīgā kaudzē pļavas vidū zem četrstūrujumtiņa. ko balsta četri slaiki stabi. Tagad,pirms pļaujas laika jumtiņš noslīdējis gandrīzjau vai līdz zemei, un gaisā vienas un kailasrēgojas apaļās kārtis, kas sedzējam ļauscelties augstāk un augstāk, siena kaudzeiaugot, slīdēt lejup, kad krājums sāks rukt.Bet daļu siena vedīs mājā, lai novietotu lielajāšķūnī. Ja pieaugušie atļaus līgoties mājāsuz smaržīgā siena vezuma, ai, kas tas būtupar prieku! Nebūtu tā kā pēc garā gājiena uzmeža pļavu, kad zāle nepļauta vēl viļņo vasa-17