Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

kad atskanēs ūpja sauciens Pērses gravā un,mēļā sagšā ietinusies, viņa steigsies pie savamīļākā, kas to gaidīs slēptuvē, pavadā turotdivus ābolainus, ašus zirgus.Un šīs šaurās akmens kāpnes mūrī starp divāmbiezām akmens sienām? Kurp veda tās?Kā tās slēpjas! Varbūt arī tās bija slepenas?Tikai zinātājam ļautas. Pat tagad izārdītajosun atsegtos pils mūros ne katrs apmeklētājstās pamana. Ai, tik reizi gribētos paskatītiesuz pils neizpostītajām telpām! Bet Daugavalejā plūst un plūst bez apstājas un aiznes sevlīdzi gadus un gadsimtus un neļauj kavētiesnevienā pagātnes mirklī, līdz aizskaloti ir 700verdzības gadi kā nebijuši, un zeme ir jaunaun brīva kā iesākumā.Ir Latvijas vasara. Uz parka pusi no pilsdrupām,kur reiz bija priekšpils pagalms, varbūt,drūms un nemīlīgs akmens mūru iežogots,tagad tikai klajs, līdzens laukumiņš, saulesapspīdēts, pa kuru skraida priecīgs Daugavasvējš, kā jokojot pabužinot mazos, zaļoskrūmus un eglītes – vienīgos sargus, kas vēlpalikuši priekšpils pagalmā. Pazuduši ir arīpilskungs un kundze un visi, kas reiz bija pilī.Ja te reiz bijis sens mīlestības stāsts, tad tovar atgādināt tikai mežrožu krūmi, kas atnākušiarī līdz šejienei un šeit klajumā saulēklāti no vietas vien rožainiem ziediem.Stāva ir taka lejā no pils uz Daugavu un vēlstāvāka uz straujo un čalīgo Pērsi, kuras ietekalielākajā upē ir šeit pie pils. Vai rakstnieksneteic niekus, ja stāsta, ka, bērni būdami,Kristīne un Edgars vizinājušies kamaniņāmno pilsdrupu kalna? Pārāk stāvs tas šķiet šādampasākumam. No Daugavas puses nākot,ne katrs var uzrāpties kraujā. Vecās krustmātesdažkārt nemaz nemēģina un citreiz tāmir jauni un stipri palīgi, radu bērni, kas tāsvilktin uzvelk kalnāKādu pavasari pārsteigums – uzceltas ir cementakāpnes no lejas lielceļa līdz pat pašāmpilsdrupām. Nu katrs tās var sasniegt ātrākāvai lēnākā gaitā, atpūšoties ceļā vai kāpjotbez atelpas. Paldies Dievam! – saka vecieļaudis. – Bojā skatu romantiskajām drupām,teic jaunie. Un bērni pukojas: Tās garlaicīgāskāpnes! Agrāk bija labāk! Jā, daudz jaukākbija rāpties, kad tik vien bija kur pieturēties –pie zāles kušķa ceļā, atsperties no akmens uzakmeni stāvā kraujā, būt tuvu saulē sasilušaidienvidu nogāzei un just mazus, priecīgusoļus ripojam lejup. Bet zeme pārveidojas. Tāsjaunie saimnieki un jaunā valsts ceļ, labo unrada no jauna.Vai tas vairs ir tas pats tilts pāri Pērsei pieietekas Daugavā, līdz kuram kādreiz Kristīnevadīja draudzeni pēc kora dziesmu mēģinājumaskolā? Taču nē! Vecais tilts ir aiznestsDaugavas palos. Nu tā vietā ir jauns uz Rīgaslielceļa. Lai mēģina izkustināt šo nemierīgieūdeņi! Tas nenāksies viegli. Kokneses parkāir avots nogāzē virs Pērses lejas. Mūra sienašeit sarga celiņu no stāvā kalna nobrukuma.Ūdens iztekai ir dāvāta maza akmens lauvasseja – avots, paslēpies aiz pavērtā zvēra purna,līst no tā dzidrā straumē akmens traukā.Taču varbūt tā bija miklā zeme, kas pavasarī,sniegam kūstot, vai arī naidīgas rokas, kuruīpašnieki nevēlējās vairs skatīt akmens tēliņu,ir sajaukušas un izārdījušas avota izteku.Mazā lauvas seja ir ieguvusi skrambas unbojājumus. Nogāzts un apvēlies ir akmenstrauks. Ūdens sūcas uz celiņa, darot to mikluun dubļainu. Arī šajā vietā kādu vasaru irpārsteigums. Sakopta un pārveidota ir nogāze.Akmens trauks ir atkal savā vietā zemavota iztekas, un ūdens vairs nesūcas sāniskino iebojātā akmens lauvas purniņa, bet topriecīgā straumē izspļauj smīnoša čugunavelna mute. Iesākumā bērni negrib pieskartiesšim jaunajam mākslinieka veidojumam– svešs, neierasts. – Nejauks! Kur palicis labaislauva? Taču pamazām bērni pierod piejaunatnācēja. Pavasarī, satiekoties pēc ilgajiemziemas mēnešiem, tas jau ir iepriekšējāsvasaras paziņa, kura vaibstus var izsekotar mazas rokas ziņkārīgiem pirkstiem, noķertglāstā tā zobgalīgo smīnu, atrast starpmetāla matu sprogām noslēptos radziņus.Nebaida vairs. Tāpat kā melnais, nekustīgaisūdens plankums lejā Pērsē, pie kā jauir pierasts, kaut turpat ir brīdinājuma raksts– nepeldēties šeit, atvarā peldoties noslīkušivairāki ļaudis.Otrpus Pērsei iepretim atvaram ir augstu, zilganzaļuegļu siena. Vasaras karstajās dienāsupei pāri atvējo skujkoku sveķainā smarža.Ja vasaras dienā nevar biedēt nedz atvars,ne velna seja nokalnē, ne tumšo egļu sienaotrpus upei, tad reiz mākoņainā vēlā vakarā,kad pa pils parku meitene staigā divatā arlielāku meiču, šeit tās abas pēkšņi sagrābjbailes. Kaut kas draudīgs šķiet esam ūdensrituma skaņā, kas plūst no velna smīnošāsmutes, kam atbild Pērses čala pie atvara, kosastinguši klausās parka augstie, slaikie kokiun egļu mūris Pārpērsē. Tik zemu guļ mākoņi,gandrīz vai balstīdamies uz koku galotnēm,ka, šķiet, notvers visu pasauli bezvēja stingumā.Pat ods vairs nedrīkstēs iedziedāties klusumā,kur runāt ļauts tik ūdeņiem. Mazais lidonispaliks karājoties nekustīgiem spārniemstarp debesīm un zemi. Tumsa noķers un satīsabas meitenes un pārvērtīs par klusiemkokiem – tūjām vai paegļiem, kas netiks vairs16