Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

13.07.2015 Views

pieskardamies sapņa sākumam. Tādus ļaudisdēvē par svētajiem, lieliem zinātniekiem vailieliem māksliniekiem, un viņiem ir dažkārtdota spēja mainīt dzīves plūduma gultni, dottai citu virzienu, bet paši viņi ir gluži nevarīgi,vienmēr būdami sapnim pakļauti.* * *Bērni rotaļājas ar mirdzoša stikla daudzkrāsutraukiem un sudrabainiem ūdens burbuļiem.Jau viņi ir pametuši un aizmirsuši pieaugušāieteikumu, jo jūt, ka viņu spēlei tas neder.Viņu rotaļa ir gaismas un krāsas spēle– nerimtīga, mainīga kustība. Tā rotaļa, kasglabājas Maskavas kroga biezajās akmenssienās, bija citāda. To viņi sajūt. Ir daudz undažādas rotaļas, neskaitāmas, Latvijas vasarasbērnam. Pieaugušie nenojauš, cik dažādasir tās vietas, kas spēles ierosina un koglabā 30 pūrvietu jaunsaimniecība un tāsapkārtne Koknesē.Vecie barona kapi – to ieejas pīlāri ir pakalnētieši pretī mazās, baltās dzīvojamās mājasrīta logiem. Varbūt, šie divi iedzeltenie sargibūtu skumjš mūžības atgādinājums pieaugušajam,kas nav ar tiem saradis, bet ne tābērnam. To saulē sasilušie, gludie sāni laipniļaujas mazas rokas glāstam. Tiem bija būtbalstam dzelzī kaltiem vārtiem, kas neļautusvešām kājām staigāt pa kapu kalniņu lielokoku paēnā, bet pīlāri ir aizmirsuši un pametušitiem uzticēto uzdevumu. Viņi tikai stāvun raugās lejup uz kādreizējo barona kalpumājas pagalmu, kas piekļaujas lielajam šķūnim,un redz, kā aina pārveidojas un mainās.Šķūnis vairs lepns neglabā neskaitāmu labībasvezumu zeltaino bagātību, bet ir kļuvispalīgs un kalps jaunsaimnieka dzīvošanai.Tajā no ganībām atgriežas piecas brūnaļasun viens linu krēpēm zirgs, kam uz mugurasmaza, sen aizaugusi rēta – kara rēta. Aizgaldārukšķ trīs barokļi, kam arī atļauta vietazem šķūņa lielā jumta. Visus tas sarga unglabā.Vai abi iedzeltenie pīlāri pie kapu kalniņa brīnāspar pārvērtību? Par to, kā visa piekalnelīdz pat kļavām apdēstītai alejai, kas ved pieviņiem, pārvēršas par jaunsaimniecības ābeļdārzu,pamazām vien tiekot apdēstīta jauniem,slaidiem kociņiem? Kā garās, karā pussagrautāskalpu mājas vietā tagad nostājasdivstāvu balta ēka ar platu logu otrā stāvaistabā, kas pavēries viņiem tieši pretī tā, kamājas saimnieks pie tā sēžot un rakstot vailasot, ja uz brīdi paceļ acis no sava darāmā,redz abus gaišos sargus uz tumšzaļā fona?Lēnām ap balto māju apaug košuma dārzs.Sākumā tas negrib lāgā iesakņoties sarkanāmāla daudzu gadu nostaigātā pagalmā.Zaļums bīstas ienākt tur, kur tam nebijaļauts. Zāle un puķes stiepj sīkas, bailīgas saknītes– vai drīkstēs? Šaubās. Tad kā vēstneši,kā viegli vasaras tauriņi, pirms dārzs sāk zaļot,tajā nolaižas plīvurainas lauku magonītesvisdažādākās krāsās. Lielie brīnās – kurtās te gadījās? Ne sētas, ne meklētas, neaicinātas, tās noklāj nākošo zālāju tik cieši,ka, visām reizē ziedot, tas pārvēršas par dzīvu,brīnišķīgu paklāju un ienāk bērna apziņāuz mūžu ar kustīgu, krāsainu ainu, skaitotlaiku – no tās vasaras, kad magonītes ziedēja.Pēc tam sāk zaļot dārzs – platlapainielupstāji gar graviņu starp ābeļu un košumadārzu, jaunie kociņi un jasmīnu un ceriņukrūmi. Jaunsaimnieks mīl smaržīgas puķesun ziedus. Zieds, kas nesmaržo, ir kā..., viņšpasāk teikumu. – Kā auto, kas nerūc, smiedamiesviņa vietā teikumu nobeidz draugs.Viņi ir nebēdīgi, šie jaunie vīri, kas izstaigājušiLatvijas brīvības cīņu gaitas un nu ceļ savujauno valsti un dzīvi. Viņu rokām padodasun pašķiras darbs, nespēdams tos kavēt untiem pretoties, kā reiz to nespēja ienaidnieks,atvilkdamies līdzīgi tumšiem negaisa mākoņiemuz rītiem un vakariem. Viņi dzied unsmejas, un strādā, kādreizējie brīvības izcīnītāji.Viņi rada un veido dzīvi, un rada unaudzina bērnus.Meitenei, kas dzīvo baltajā mājā pretī baronakapukalniņam, ir brālītis, un kaimiņmājuzēnam divi. Kad jaunākais no tiem ierodaspasaulē, citi mazie drīkst iet raugos. Kaimiņšvēl nav paspējis sacelt visas jaunās saimniecībasēkas. Viņa Imantiņš ierodas pasaulēpussagrautā muižas saimniecības ēkā iebūvētāistabiņā. Vēsas un vējainas ir telpas, betstūrī, kur aiz aizklātas segas ir nedēļniecesgulta un šūpulis zīdainītim, ir silti un gaiši.Vai gribat redzēt jauno dēlu? – jautā kaimiņiene.Viņa smaida, un zem baltā galvaslakatiņa mati ir apgriezti taisni pāri piereikā meitenei. Arī kaimiņš pats ir priecīgs un12

smaidīgs. Arī šī vieta un reize paliks prātāmeitenei. Bērns, bērna atnākšana – viņa atcerēsies,ir laba un mierīga reize. Tā ir siltumsun kluss, labs tuvums. Bet bērni aug un rotaļājas.* * *Starp abām jaunsaimniecībām ir mazs dīķītis,kam pāri liec zarus milzīga apse vienmērviegli drebošām lapām. Tā ir mazliet svešādskoks – ne gluži līdzīga parastajām Latvijasmežu apsēm, kas jaunas un smuidras augstarp skujkokiem, ne arī šur tur pie pilsētāmstādītajām slaikajām papelēm. Šī laikam atlikusino tām, ko barons Lēvenšterns savālaikā licis sastādīt gar ceļmalām, kas ved nodzelzceļa stacijas uz pils pusi. Tur tās, mainotiesar ozoliem, stāv divās rindās, braucējusvērojot. Citas zemes apses. Amerikā partām dzied dziesmas, saucot tās par kokvilnaskoku – cottonwood – tik mīksti pūkainiir tās garskarainie ziedi. Tā, kas aug pie mazādīķīša starp abām jaunsaimniecībām, nokaisasudrabainu skaru bārkstīm zemi un dīķīšavirsmu, kad zied. Mazie lasa tās un rotaļājasar tām, auklējot plaukstās mīlīgos, pelēcīgoskaķīšus, ko tiem dāvā koks.Bet vēl tīkamāka ir rotaļa ar zaļajām kalmēm,kuras aug ūdens malā. To rupjās, baltās saknestiek pītas bizēs, un katrs smaržīgais augspārvēršas linkrāsas matu princesē, plānā,vēdekļveidīgā tērpā, slaidām, zaļām rokām.Laipnas un klusas ir kalmju princeses, dara,ko bērni tām liek, kavējas tur, kur tās atstāj,saka vārdus, ko bērni liek tām teikt.Labās zaļās princeses! Ar viņu smaržas atmiņāmlīdzi nāk lietaina Jāņu nakts, kas pasāktakaimiņa jaunajā mājā – jā, arī tā reiz tiekgatava! – un vēlāk, lietum piestājot, iedegasar ugunskuru pakalnē blakus tumšajai egļusienai, aiz kuras šalc baronu dzimtas kapukoki.Varbūt tādām būtu jābūt visām Jāņu naktīm,kāda bija pirmā, ko atceras kādreiz domāsjaunsaimnieka meita, kad viņa auklēs mazos.Vienkārša lauku istaba ar balti noberztiem,nekrāsotiem koka soliem un galdu, grīdaizkaisīta sakapātām kalmēm un stūros mālapodos meijas – jaunu bērziņu zari ar mīkstām,zaļām lapām, kas laipni sveic visus atnācējus.Alus kausos un siers, karašas un pīrāgibļodās. Ap galdu priecīgas sejas. Smiekliun dziesmas un satikšanās prieks. Mēs jauneredzamies nemaz – kaimiņi saka, kaut mājasturpat vai ar roku aizsniedzamas.Bet vai īsajā Latvijas vasarā gan ir iespējamspacelt acis no darba, satikt un parunāties arotru jauno saimnieku? Ir labi, ka atnāk gadavisīsākā nakts ar vasaras viskrāšņāko ziedēšanu,uzputo priekā kā alus kauss, un cilvēksatceras puķes, dziesmas un to, ka arī viņamir lemts ziedēt un naktīs izdziedāt savu prieku.Satikties. Bet ne tas vien, domās tā, kasatceras. Ne tas vien! Vēl jābūt arī tam otram,kas mūs vieno. Tam noslēpumainajam, mistiskajam.Pielijušam laukam un slapjai zāleitumšā naktī un ugunskuram, kura gaismāmazliet svešādas kļūst zināmas sejas zemJāņu vaiņagiem, un tomēr tuvas, tuvas. Irtā, it kā līgotāju baram nu pievienotos vēlciti – sveši un tomēr zināmi. Tāli senči? Radurakstos savīti neatrisināmām saitēm? Vai tāir ugunskura sārtā gaisma, kas vērš visu citādiskatāmu kā dienā? Vai tumšā, smagānakts, kas visapkārt? Vai tā ir, kas savelk līgotājusneatraisāmā lokā, sakaļ tos gredzenāLatvijai?Draugs, – saka mazās meitenes tēvs kaimiņusaimniekam un uzliek tam roku uz pleca. Abiviņi ir cīnījušies par Latviju, kaut katrs citākarapulkā. Draugs, – domā bērns, un viņamšķiet, ka vārds ir nozīmīgs šai reizei, izteicļoti daudz. Tādā naktī kā šī, bērnā atmiņasakustas par tautas daudzajiem pagājušiemJāņu vakariem. Varbūt to sajūt ikviens, kaspievieno savu balsi līgotāju pulkam? Varbūt,varbūt.* * *Pīlāru sargi pie barona kapu kalniņa ir klusi.Ko sacītu viņi, ja spētu stāstīt? Viņi, kasveidoti no dzeltenīga Latvijas šūnakmens?Stāstu varētu būt daudz – gan par baronadzimtu, gan par Latvijas zemi. Barona dzimta– vai viņš domājās jau esam daļa no šīszemes un tā viņa? 700 gadus Lēvenšternudzimtai (Blaumanis saka “Mēvenšternu”)piederējuši šie lauki un pils. Vai tas nozīmēmūžīgi? Aprociet mani zem baltā bērza, visaugstākāvietā, – lūdzis vecais barons. Arīmiris es gribētu skatam ļaut slīdēt pāri maniemlaukiem.Baigi ir stāsti, ko zina stāstīt pieaugušie. Toreiz,kad Vidzemē trakoja sarkanie, viņi stāsta,toreiz tie atraka barona kapu un pakāratā līķi lielajā bērzā. Raugies nu pāri saviemlaukiem, lielskungs, – teikuši sarkanie, kadlīķis šūpojās zarā. Vai viņi gribēja būt labipret veco baronu, tie sarkanie? – vaicā bērns,kas vēl nespēj saprast tādu naidu, ne kapaklusumu un mieru. Šūpoties līdzi baltā bērzazariem, tas šķiet priecīgāk un labāk kā dusētzem zaļajām velēnām.Bērni bieži sēž blakus barona kapam zembaltā bērza, kad ierakumu malās lasījuši13

pieskardamies sapņa sākumam. Tādus ļaudisdēvē par svētajiem, lieliem zinātniekiem vailieliem māksliniekiem, un viņiem ir dažkārtdota spēja mainīt dzīves plūduma gultni, dottai citu virzienu, bet paši viņi ir gluži nevarīgi,vienmēr būdami sapnim pakļauti.* * *Bērni rotaļājas ar mirdzoša stikla daudzkrāsutraukiem un sudrabainiem ūdens burbuļiem.Jau viņi ir pametuši un aizmirsuši pieaugušāieteikumu, jo jūt, ka viņu spēlei tas neder.Viņu rotaļa ir gaismas un krāsas spēle– nerimtīga, mainīga kustība. Tā rotaļa, kasglabājas Maskavas kroga biezajās akmenssienās, bija citāda. To viņi sajūt. Ir daudz undažādas rotaļas, neskaitāmas, Latvijas vasarasbērnam. Pieaugušie nenojauš, cik dažādasir tās vietas, kas spēles ierosina un koglabā 30 pūrvietu jaunsaimniecība un tāsapkārtne Koknesē.Vecie barona kapi – to ieejas pīlāri ir pakalnētieši pretī mazās, baltās dzīvojamās mājasrīta logiem. Varbūt, šie divi iedzeltenie sargibūtu skumjš mūžības atgādinājums pieaugušajam,kas nav ar tiem saradis, bet ne tābērnam. To saulē sasilušie, gludie sāni laipniļaujas mazas rokas glāstam. Tiem bija būtbalstam dzelzī kaltiem vārtiem, kas neļautusvešām kājām staigāt pa kapu kalniņu lielokoku paēnā, bet pīlāri ir aizmirsuši un pametušitiem uzticēto uzdevumu. Viņi tikai stāvun raugās lejup uz kādreizējo barona kalpumājas pagalmu, kas piekļaujas lielajam šķūnim,un redz, kā aina pārveidojas un mainās.Šķūnis vairs lepns neglabā neskaitāmu labībasvezumu zeltaino bagātību, bet ir kļuvispalīgs un kalps jaunsaimnieka dzīvošanai.Tajā no ganībām atgriežas piecas brūnaļasun viens linu krēpēm zirgs, kam uz mugurasmaza, sen aizaugusi rēta – kara rēta. Aizgaldārukšķ trīs barokļi, kam arī atļauta vietazem šķūņa lielā jumta. Visus tas sarga unglabā.Vai abi iedzeltenie pīlāri pie kapu kalniņa brīnāspar pārvērtību? Par to, kā visa piekalnelīdz pat kļavām apdēstītai alejai, kas ved pieviņiem, pārvēršas par jaunsaimniecības ābeļdārzu,pamazām vien tiekot apdēstīta jauniem,slaidiem kociņiem? Kā garās, karā pussagrautāskalpu mājas vietā tagad nostājasdivstāvu balta ēka ar platu logu otrā stāvaistabā, kas pavēries viņiem tieši pretī tā, kamājas saimnieks pie tā sēžot un rakstot vailasot, ja uz brīdi paceļ acis no sava darāmā,redz abus gaišos sargus uz tumšzaļā fona?Lēnām ap balto māju apaug košuma dārzs.Sākumā tas negrib lāgā iesakņoties sarkanāmāla daudzu gadu nostaigātā pagalmā.Zaļums bīstas ienākt tur, kur tam nebijaļauts. Zāle un puķes stiepj sīkas, bailīgas saknītes– vai drīkstēs? Šaubās. Tad kā vēstneši,kā viegli vasaras tauriņi, pirms dārzs sāk zaļot,tajā nolaižas plīvurainas lauku magonītesvisdažādākās krāsās. Lielie brīnās – kurtās te gadījās? Ne sētas, ne meklētas, neaicinātas, tās noklāj nākošo zālāju tik cieši,ka, visām reizē ziedot, tas pārvēršas par dzīvu,brīnišķīgu paklāju un ienāk bērna apziņāuz mūžu ar kustīgu, krāsainu ainu, skaitotlaiku – no tās vasaras, kad magonītes ziedēja.Pēc tam sāk zaļot dārzs – platlapainielupstāji gar graviņu starp ābeļu un košumadārzu, jaunie kociņi un jasmīnu un ceriņukrūmi. Jaunsaimnieks mīl smaržīgas puķesun ziedus. Zieds, kas nesmaržo, ir kā..., viņšpasāk teikumu. – Kā auto, kas nerūc, smiedamiesviņa vietā teikumu nobeidz draugs.Viņi ir nebēdīgi, šie jaunie vīri, kas izstaigājušiLatvijas brīvības cīņu gaitas un nu ceļ savujauno valsti un dzīvi. Viņu rokām padodasun pašķiras darbs, nespēdams tos kavēt untiem pretoties, kā reiz to nespēja ienaidnieks,atvilkdamies līdzīgi tumšiem negaisa mākoņiemuz rītiem un vakariem. Viņi dzied unsmejas, un strādā, kādreizējie brīvības izcīnītāji.Viņi rada un veido dzīvi, un rada unaudzina bērnus.Meitenei, kas dzīvo baltajā mājā pretī baronakapukalniņam, ir brālītis, un kaimiņmājuzēnam divi. Kad jaunākais no tiem ierodaspasaulē, citi mazie drīkst iet raugos. Kaimiņšvēl nav paspējis sacelt visas jaunās saimniecībasēkas. Viņa Imantiņš ierodas pasaulēpussagrautā muižas saimniecības ēkā iebūvētāistabiņā. Vēsas un vējainas ir telpas, betstūrī, kur aiz aizklātas segas ir nedēļniecesgulta un šūpulis zīdainītim, ir silti un gaiši.Vai gribat redzēt jauno dēlu? – jautā kaimiņiene.Viņa smaida, un zem baltā galvaslakatiņa mati ir apgriezti taisni pāri piereikā meitenei. Arī kaimiņš pats ir priecīgs un12

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!