Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

pildījuši, viņi paceļ tos augstu sev virs galvasun ļauj dzidrajam šķidrumam šļākties atpakaļsilē. Krāsas un kustības mainīgā rotaļa.Varbūt vēlāk, kad bērns būs pieaudzis, viņagaitas to novedīs tālajā Ņujorkā. Modernāsmākslas muzejā viņš skatīs krāsas un gaismasspēli, kur nemitīgā kustībā mainīsiesraksts. Skaisti, viņš teiks ar smaidu, bet tasbūs tikai viegls, acumirklīgs iespaids, kamnebūs grūti paiet garām, kaut gan šajā rotaļāsvešs mākslinieks būs raudzījis atveidotsavas bērnības spēles neizdzēšamo zīmogu,kas dvēselē. Bet skatītājam tas nebūs tik nozīmīgskā senpagājušais brīdis, kad pats viņšradīja mirdzošu, šļakstainu brīnumu, jaunuun pirmreizīgu.* * *Cik daudz un dažādu pudelīšu, saka gājēja,kas uz brīdi piestāj blakus silei, kur rotaļājasbērni. Vai tur jūs atradāt? – viņa jautā, norādotar roku uz veco sienu, kas vēl palikusinenojaukta blakus jaunajai mājai. Divi vīri arlaužņiem mēģina atdalīt vienu no otra akmeņus,kas nav vairs vajadzīgi. Reiz blakus lielajamšķūnim bijusi gara, zema ēka, nu tikaidaļa no tās paliks iemūrēta jaunceltā namasienās. Jā, saka mazie un steidz parādīt šķirbu,kam atsedzoties atrasti viņu dārgumi. Irlabi, ja arī kāds no pieaugušajiem grib dalītiesviņu atklājumos. Meita groza rokās dīvainiveclaicīgu, tumšzilu pudelīti – Re, tādasjau tagad vairs nav! Gatavais aptieķis viņiemte bijis! Un tad – Nu jūs varat spēlēt bodi,viņa bērniem ieteic un aiziet savā ikdienassolī. Bodi? Mazie domā. Kas būs šajā traukā?– Petroleja! – Un šajā? – Mašīneļļa!Ar to šī pieaugušā ieteiktā spēle ir cauri. Nezēnam, ne meitenei neienāk prātā vairs citskāds šķidrums, ko varētu pirkt veikalā – laukubodē, kur ož pēc siļķēm, ādas un petrolejas.Jā, tur ir vēl arī cukurs, sāls, dzelzlietas untālāk uz plauktiem aiz letes paplāni baķēniar katūna drēbi, bet ir arī kārdinātājas konfektes,lēni sūkājamās, caurspīdīgās, kas glabājasstikla traukā zem vāka, kur tās mirdzun spīguļo kā mazi, krāsaini dārgakmenīšipatumšā telpā.Bodi pieaugušie vēl aizvien sauc par Maskavaskrogu. Jāaiziet lejā uz Maskavas krogu,viņi saka, kad pietrūkst sāls, petrolejas vaicukura. Mazie grib līdz – un ne tikai saldumudēļ vien. Ir jau labi, ja izdodas izkaulēt tos,bet ne jau tādēļ vien. Ne tikai šis guvums irtas, kas dara gājienu lejā uz Maskavas krogutik tīkamu. Bērnam nu ir mazs ceļojums, citavieta, jau aiz viņa ikdienas pasaulītes robežas.Vecā krustmāte pat neļauj iet basām:Tur tak jākrusto lielceļš, apaun kājas! Bērnsmeklē sandales gājienam uz lauku veikalu,kādreizējo Maskavas krogu, kur reiz pagātnēdzēris negausīgais Alaines Edgars un varbūtarī viņa pasakas teicējs. Diezin, kur noklīdušiapavi, kad lielie ir steidzīgi un negrib gaidītbērnu. Dienām nav redzētas sandales, jo vasarassākuma ikdienā labāk ir ļaut kailajāmpēdām izjust zāli un zemi – vēso rīta rasumauriņā, sasilušos apaļos akmeņus uz braucamāceļa pusdienā, vai mīkstos, valkanosdubļus un brūngano ūdeni peļķēs lietumlīstot. Beidzot – vēl pēdējā brīdī pirms nepacietīgaispieaugušais aiziet viens – pagultēnevērīgi pamestas atrodas sandales, un, kadtās uzautas, var sākties gājiens.Tepat tas jau ir – Maskavas krogs. Aiz šķūņagala, pa taciņu gar gravas malu, garām lielajaigranātbedrei, tad jāpagriežas pa kreisi,atstājot balto baznīcu aiz zaļās koku lapotnespa labi, un celiņš no kalna cauri aplokamnoved lejā pie lielceļa, un tam pāri otrā pusē,gara, zema akmens ēka ar pelēku skaidujumtu ir Maskavas krogs. Šķiet, tas vēl glabāsavu pagātni, Latvijas vasarā sapņojot parstraujām vīru valodām, putojošiem alus kausiem,kas telpā tukšoti, un sen pagājušāmkaislībām – gan mīlestībām, gan dusmām,kas visas noplakušas un izdzisušas kā putas,kas dzirkstīja vīru kausos. Varbūt bērns sajūtvecās ēkas sapņus, kad blakus pieaugušajampiestāj pie letes, bet tikai jūt, nav vārdu kātos izstāstīt.Kādreiz bērns pieaugs, kļūs nevērīgs un paviršs,izteiks sajūtas īsos formulējumos. Šaivietai ir atmosfēra! Tas nozīmēs: Es sajūtu –šeit bija citas dzīves pirms manējās, citi, mannezināmi sapņi tās veidoja, bet man tiešāmnav vairāk laika kavēties, man jāiet tālāk.Cita sapņi? Kas man ar tiem!Bet ir daži, kas vēl pieauguši saglabā bērnaspēju lasīt vietu un lietu čaulai cauri, to sapņus,un meklē vārdu un veidu, kā to izteikt.Citi ļaudis dēvē šos savādniekus par māksliniekiemun uzskata viņus ar dīvainu bijībasun nicināšanas sajaukumu. Tas jau mākslinieks!– ļaudis saka. Ko tad tāds sajēdz noreālās dzīves! Ir gandrīz tā, it kā teicēji ticētutikai lietu čaulām un apveidiem – Nē, nē, irtikai tas, ko saredz acs! Bet kad pienāk reize,paši skaita lūgšanas savam neredzamajamDievam, uzlūko To un visus Viņa kalpus arbijāšanu. Dažreiz arī māksliniekus. Varbūtcerēdami, ka šie savādnieki atsegs kādunoslēptu pasauli, parādīs ceļu uz vislielākonoslēpumu – Visas Dzīvības Pirmsākumu? Irdaži, kas to spēj – lasīt lietu un vietu sapņusdziļāk un dziļāk, senāk un senāk, jau gandrīz11