Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

JĀNIS VĀDONS* * *zilgana čokuraina ādaplaksti mikli un smagi kā māls pēc lietuses esmu izticis krastāpauninieks kapracis nodevējs augstākās tiesas vārdāpiedzimisatkal bez sejas atkal bez saknes stingruma zemēun nazis pie rīklesvēl viena gadu rīdze pierē un cieši ap kaklunu jau var elpot – tāda ir piedzimšanatikai stundu vēl nēsāt uz rokāmun tumsa iemigstikai nenodot māti pirmo kliedzienušausmīgā aukstā gaismāuz kuru bēg katrs nākamais solisun satek visas patversmes ielasdzīvās un skaļās ielaskurās mēs iznirstam rītospaklūpam paši aiz savas elpasun nozūdam laika cieti savērpelētajos matos* * *tādu kā lāsteku redzu uz vasaras zaļā zodazem siltas rokas kūst tilta metāla margabet nirēja acis jau tur – atvarā iekšāšeit tikai palicēju sastingušais apbrīnsspīdoši acu objektīvi gatavi nirēja lēcienā nofotografētnāviilgā un satricinošā ūdens šaltī sadzirdēt balsilīdz kurai mums brīvības nepietiekun lāsteka pil zaļām lāsēm matoskurā pusē mēs stāvam? lai acis izdziestotgurdeni slīd pāri zaļajam fonam?lai sviedrains un drēgns rudenspiesaka nāvīgi aklu ziemu?vai esam tikai viens lēciena mirklisviss klusi gaistošā vējāun tad – silts nospiedums uz sastingušā mūžības vaigamaza fotogrāfija kādās apbrīnas pilnās acīsun atvaros luminiscējoši spokitāda skaņa ir zemei pirms ilgas saules2

* * *būsim lēnijo asfalta dubļi izžūsjo asfalts ir tikai mazcenas tālruņa vāciņšzem kura pieplokot cieši ar sejuskan bezvadu tīklu zvanimiljoniem rītu miljoniem elpu miljoniem soļubez adresātabūsim lēnimums vēl paliek šis kilometrsšī mazā pudele ūdensun daži soļi pa kreisizaļajā upēturoties sapņu briedim pie labējā ragakas ir šī centrāle un ar ko mūs savienoja?mēs taču atkal dubļus brienambet man kāds pieplacis cieši ciešiun man vienīgajam vēlreiz vienīgo reizi zvana* * *es varētu palikt šai pieturāiespiesties zaļajā ēnāun izlīst caur laika spraugupašā viducī liesmaibrīvi no krusta zīmēmmēs pulcētos dīvaini mirdzošām acīmvienā mezglā bez telpasbez asins kas diedelē balsituvi kā putni ceļā uz svešu zemimēs mirušie mācītos dzīvotvējā kur nepaliek pulksteņu skatlogiakli un tikšķoši rēgitikai ēna un nekasnezustu kad mēs gultos silti uz kāda plecaun elpa sekotu elpaimirklim kas uzlido palikt3

* * *atnākšanamanās mājās ir durvis un logu ducisšķīvji visādi nieki asaru trauksviss rūpīgi ierāmēts saskaitāmās un precīzi citējamāslaika zīmēsaiz kurām katra telpa ir noslēpusi citu telpuun aiz laika kāds nepieskaitītaisasiņu rievām pārvelk švīku un izrādās – viņš te jau ir bijiskad vedu suni pastaigā krēslas draugsuz palodzes košļā ēnu kurā savādi atspīd sveceun savādi runā par nakti pēc dienaskurā viņš nebija klātun es steidzos es steidzos aizietlai atnāktu ātrāk ne jau pirmajam būtbet paspēt pie sevis atnākt kad atbīdās visādas zemes undebesu sienasnevienas klusēšanas vairs nepaliek tikai kāda balssvisam pieskaita nesaskaitāmo* * *mani soļi lien atpakaļ manīun atbalss kļūst atkal par balsitu (viņas pirksti caur lapotniieslīd sarkankrūtīša spalvās)spēlējies maiga maiga ir sarkanā upenaga gals muguras švīkatik bieza migla pār jūru reti mēdz būttavs (mēness ir baltā lāča bērnslēns ar lielu zivi un mākoņu blāvo ledu)kailums noslīd pār maninakts peld gar pašiem Japānas krastiemnav ķiršu laiksnav (ziedi maigāk saplosītā spēļu kastē)tavas ūdensrozes sārtā kontūraun valgums (uz sirpja asmens šūpojas vilnis)izslīd no lūpām dzestra agruma pilnsun tevis (paslēpsim ziedu no gaismaspaslēpsim vismaz kaut koun dzīvību dūkainajās spalvās)4

* * *tad es vēl dievināju šo pilsētuvienmēr vieni un tie paši rītikaiju kaitinošie kliedzienilaistītājs kura darbu saule izžāvēvēl nepacēlusies virs daudzstāveņu jumtiemtukšo ielu pazemojums rītausmākad migla kairi smaržo no tālas mežmalaskā jauneklim nepieejams jaunavas vainagsvienmēr vieni un tie paši vakarigaisma visās istabās skaļais viegli būt jaunamun tava skaistā skaistā skaistā sejaun laiks kas kā dadaists spēlējas ar divām avīzes driskāmtu esi tu neesiplaukstās nosēdies melns putnslēni knābā tev aciskatru reizi atskatīdamies uz manimums abiem mēmi kustas lūpasvisos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvotvisos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvotbet tas putns nenogalinās tevies pats uz sevi saderējuiemīlēdams šo mazo pilsētuuz kuru neatlien neviena sliežu sliekaes pats uz seviun tam velnam ir tikai divas avīzes driskas* * *pieskaries valodai – zivij laika duļķainātintē kas slīd gar tavu ādu ar glumunetveramu miesu un atstāj zvīņas kā bites dzeloņusvakar vai brīdi senāk tu viegli turējies aiz spurastev nebija mēles ar kuras trulo harpūnumērķēt kaut kur starp caurspīdīgajām acīmun tavs ķermenis vēl nebija tukšs vrakskur tu mēģini atgriezties meklēdams pirmatnības ēnasneizdeldējamo balsiun saprazdams sākumu kurā tu biji pirms sevisun kas paliks pēc tevis zem mazām spīdīgām plēksnēm5

* * *vilciņš griežas rudā māsrudens mās paņem čūsku par mēlitavs vilciņš griežasziemā tu piedzimi sauleiun tevi kristīja – Baltāpalos ar tevi sargāja slieksnislīkšņu un purvāju ļaudisun kad tu izzudi skatamkad tevi nespēja atsaukt no vējaviņi pielūdzās mēnesimelnu mākoni palsajā gaismāviņi vilciņu griezaun šņācošā čukstāvilka tevi no sūnām laukāno smaržas no piebūrumakurā tu iedzimta bijilaiku un esību indi glabātatmiņu sargāt un atgādināttavs vilciņš uz rudeni griežasrudā mās rudens mās* * *pilsēta aizauglēni aizmirstām sejāmlogu biezokņi pamāj aiz paradumatikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīmun kauc katrā dubļu pliķītikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo mutiun sajūk prātākad klusums uzrīko dzīresvisiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vietaun dzīve ir aizsvīdis stiklsuz kura viss sadalīts laika joslāspa solim pirms un pēc durvīmkas nekad neveras cietJānis Vādons (1979) jau iedzīvojies Rīgā, lai gan kurzemnieciskassaknes. Tulkotājs, studējis valodniecības doktorantūrā. Sakaros ar dzīvi,sapņiem un vīzijām. Tieši šie sakari un (ne)sakarības Jānim patīk dzejā.Kopā ar citiem latviešu atdzejotājiem piedalās dzejas izlases JosifsBrodskis („Neputns”, 2009) veidošanā.6

Aina Balgalve. Marianne Hauser. 2004. gada jūlijāPar fotogrāfi skat. 44. lpp

30 pūrvietu jaunsaimniecība. Maza, baltadivstāvu dzīvojamā ēka un milzīgs šķūnis. kasreiz tiešām bijis muižas šķūnis. Tagad zemtā jumta ievietojušās visas nepieciešamāssaimniecības ēkas: kūts, klēts, siena, salmu,pelavu un nekultās labības noliktavas. Kadatbrauc kuļmašīna, arī tai tur ir vieta, un vēlatliek telpas, kur nokraut dēļus un citus būvmateriālus.Kaķis, kas laikam arī dzīvo šķūnī,pazūd kā akā, kā ūdenī iekritis, kad ieiet palielajiem vārtiem – durvīm. Tūkstoš un vienapaslēptuve melnraibajam zvēriņam zemmilzīgā, pelēkā kokskaidu jumta. Šķūnis bijabez savas drošas segas, kad jaunsaimniekste ienāca, Par daudz jau būtu bijis cerēt, kajumts būtu saglabājies cauri garajiem karagadiem. Dieniņ! Pat šķūņa akmens stabi,kas mainās ar pelēksirmu dēļu sienām, pattie glabā apaļas sprāgušu granātu izdobtasbedres, un tur tālāk, pakalnā, barona dzimtaskapu malā ir tik vēl pa daļai aizaugušiierakumu grāvji. Šeit bijušas cīņas. Karavīrireiz noliekušies staigāja pa līkloču ejām,kur tagad vasaras siltajā saulē patvērumumeklē tik mazas, zaļas, iztraucētas ķirzaciņas.Ierakumu pusaizgruvušajos grāvjos, totumsā, var slēpties visādas briesmas: čūskas,vēsi gludas un neganti indīgas, nesprāgušasgranātas, no kurām bīstas un brīdina pieaugušie,un dzeloņdrātis. No šīm pēdējāmmazie prot un grib sargāties, tās viņi pazīst.Jaunizkarotajai Latvijas zemei un laukiemdzeloņdrātis vijas apkārt un pāri kā ērkšķuvaiņags visur, kur vien risinājušās cīņas, unvai gan šai mazajai, skaistajai pasaulei ir kautvai tikai pēda zemes, ko nav pārstaigājis savsvai svešs karavīrs?Vissaldākās un lielākās zemenes aug tiešivisbīstamākajās vietās – uz pašām ierakumumalām. Lielas, vilinātājas, sārtas tās pievirzījušāscik vien tuvu var tumšajām ejām,augdamas tur, kur vēl nesen kāds mēdzabalstīt ieroci, no barona kapu kalniņa raudzīdamiespāri laukiem uz rītiem, uz Pastamuižas pusi, kuras virzienā, garām Maskavaskrogum, taisns un balts aizstiepjas putekļainaislielceļš. Arī ap lielo granātbedri aizšķūņa aug mežzemenes, un arī no šī zemesdobuma, kas aizaudzis nātrēm, jāsargās. Arīšeit vislielākās, vissaldākās ogas, sarkanas,apaļas lāses, ir vistuvāk bedres malām. Patitā iegrebta gravas, kas aiz lielā šķūņa, slīpumā.Lai pamēģina lielie šeit ogot! Nav vieglinoturēties tā, ka neieslīd nātrās. Kur nu vēlsaglabāt smilgā savērtās zemenes!Bet gravas slīpajam krastam ir pašam savspievilkšanas spēks.Te rodas rotaļa, kas gaužinepatīk pieaugušajiem. Tie pavisam nevarsaprast tās pievilcību. Kas gan par prieku varbūt, viņi rājas, ripināties lejā kā baļķēnam nokalna uz leju, apreibstot un saskrāpējot sejuun locekļus uz asākām zālēm vai stublājiem?Un kā lai vēlāk nopļauj veldrē sadzīto zāli?Nē, pieaugušie nesaprot nemaz! Un kā laibērns viņiem izskaidro brīnišķīgo ritēšanu,kad var gandrīz pārvērsties par mazu, priecīgu,nedomātāju strautu, ūdens lāsi, kaslēkādama steidz uz dziļumu, ripojošu akmeni,ko zeme velk dziļāk un tuvāk, visu ceļulejup dāvājot zemes, zāles un ziedu smaržutik tuvu, kā to nekad neizjūt steidzīgie untālie kājāmgājēji.Nebēdīgi ļauties zemes vilkšanas un nešanasspēkam, to var tikai bērns. Labā zeme nes unšūpo cauri visai zaļai, siltai vasarai. Vakarāpēc garas un saulainas dienas īsajā pirmsiemigšanasbrīdī, guļot dzelzs gultiņā ar misiņarotājumiem galvgalā, bērnam šķiet, kaarī guļvieta viegli šūpojas miglainajā miegajūrā iepeldot. Tikai aizmidzis, bērns ir rāms.Nomodā esot, bērns ir nemitīgā kustībā.Nu kādēļ tu skrēji, rājas pieaugušie. Nevajagmūžīgi tā drāzties! Kad atkal kārtējo reiziceļgali bērnam kritienā ir asiņaini. Mazaisskatās uz saviem brūnajiem stilbiem un kātur, kur nobrāzta āda, tumšsarkanas pileslēni sāk sūkties cauri pelēkai putekļu kārtai.Bet tu neliec klāt jodu, viņš mātei saka, taskož. Un tad viņš meklē iemeslu, kā tas viss tāgadījās. Tur pakalnē pie gravas taka ir nelīdzena,bērns saka, man aizmetās kāja.Vai arī: Es skrēju, un Mudra gribēja līdz, untad viņa man gadījās ceļā.Bet lielie nesaprot. Viņiem ir cits dzīves ritmskā mazajam, lēnāks ar īsāku dienu, ko nespašu uzliktie pienākumi. Bērnam katra dienair maza mūžība, un tomēr viņam ir jāsteidzaslīdzi tai nerimtīgai kustībai, ko viņš jūtap sevi un sevī. Pieaugušie, tie no saviemaugstumiem neredz un nesaprot. Viņu lielajosun it kā nopietnajos darbos neietilpst tas,kas tiešām ir svarīgs.* * *Bērns ar kaimiņzēnu stāv pagalma malāpie govju dzirdināmās siles un rotaļājas arbiezstikla pudelītēm. Tās, senlaicīgas un visvisādāskrāsās, ir nule atrastas nojaucamāsvecās kalpu mājas sienā. Tā ir vienkārša unļoti skaista spēle, ar kuru nodarbojas mazie.Nomazgājuši pudelītes spodras, viņi tās iegremdēsilē un skatās, kā, ūdenim pildotiestajās no krāsainajiem traukiem, bēg sudrabainigaisa burbuļi. Tad pilnus ar ūdeni pie-10

pildījuši, viņi paceļ tos augstu sev virs galvasun ļauj dzidrajam šķidrumam šļākties atpakaļsilē. Krāsas un kustības mainīgā rotaļa.Varbūt vēlāk, kad bērns būs pieaudzis, viņagaitas to novedīs tālajā Ņujorkā. Modernāsmākslas muzejā viņš skatīs krāsas un gaismasspēli, kur nemitīgā kustībā mainīsiesraksts. Skaisti, viņš teiks ar smaidu, bet tasbūs tikai viegls, acumirklīgs iespaids, kamnebūs grūti paiet garām, kaut gan šajā rotaļāsvešs mākslinieks būs raudzījis atveidotsavas bērnības spēles neizdzēšamo zīmogu,kas dvēselē. Bet skatītājam tas nebūs tik nozīmīgskā senpagājušais brīdis, kad pats viņšradīja mirdzošu, šļakstainu brīnumu, jaunuun pirmreizīgu.* * *Cik daudz un dažādu pudelīšu, saka gājēja,kas uz brīdi piestāj blakus silei, kur rotaļājasbērni. Vai tur jūs atradāt? – viņa jautā, norādotar roku uz veco sienu, kas vēl palikusinenojaukta blakus jaunajai mājai. Divi vīri arlaužņiem mēģina atdalīt vienu no otra akmeņus,kas nav vairs vajadzīgi. Reiz blakus lielajamšķūnim bijusi gara, zema ēka, nu tikaidaļa no tās paliks iemūrēta jaunceltā namasienās. Jā, saka mazie un steidz parādīt šķirbu,kam atsedzoties atrasti viņu dārgumi. Irlabi, ja arī kāds no pieaugušajiem grib dalītiesviņu atklājumos. Meita groza rokās dīvainiveclaicīgu, tumšzilu pudelīti – Re, tādasjau tagad vairs nav! Gatavais aptieķis viņiemte bijis! Un tad – Nu jūs varat spēlēt bodi,viņa bērniem ieteic un aiziet savā ikdienassolī. Bodi? Mazie domā. Kas būs šajā traukā?– Petroleja! – Un šajā? – Mašīneļļa!Ar to šī pieaugušā ieteiktā spēle ir cauri. Nezēnam, ne meitenei neienāk prātā vairs citskāds šķidrums, ko varētu pirkt veikalā – laukubodē, kur ož pēc siļķēm, ādas un petrolejas.Jā, tur ir vēl arī cukurs, sāls, dzelzlietas untālāk uz plauktiem aiz letes paplāni baķēniar katūna drēbi, bet ir arī kārdinātājas konfektes,lēni sūkājamās, caurspīdīgās, kas glabājasstikla traukā zem vāka, kur tās mirdzun spīguļo kā mazi, krāsaini dārgakmenīšipatumšā telpā.Bodi pieaugušie vēl aizvien sauc par Maskavaskrogu. Jāaiziet lejā uz Maskavas krogu,viņi saka, kad pietrūkst sāls, petrolejas vaicukura. Mazie grib līdz – un ne tikai saldumudēļ vien. Ir jau labi, ja izdodas izkaulēt tos,bet ne jau tādēļ vien. Ne tikai šis guvums irtas, kas dara gājienu lejā uz Maskavas krogutik tīkamu. Bērnam nu ir mazs ceļojums, citavieta, jau aiz viņa ikdienas pasaulītes robežas.Vecā krustmāte pat neļauj iet basām:Tur tak jākrusto lielceļš, apaun kājas! Bērnsmeklē sandales gājienam uz lauku veikalu,kādreizējo Maskavas krogu, kur reiz pagātnēdzēris negausīgais Alaines Edgars un varbūtarī viņa pasakas teicējs. Diezin, kur noklīdušiapavi, kad lielie ir steidzīgi un negrib gaidītbērnu. Dienām nav redzētas sandales, jo vasarassākuma ikdienā labāk ir ļaut kailajāmpēdām izjust zāli un zemi – vēso rīta rasumauriņā, sasilušos apaļos akmeņus uz braucamāceļa pusdienā, vai mīkstos, valkanosdubļus un brūngano ūdeni peļķēs lietumlīstot. Beidzot – vēl pēdējā brīdī pirms nepacietīgaispieaugušais aiziet viens – pagultēnevērīgi pamestas atrodas sandales, un, kadtās uzautas, var sākties gājiens.Tepat tas jau ir – Maskavas krogs. Aiz šķūņagala, pa taciņu gar gravas malu, garām lielajaigranātbedrei, tad jāpagriežas pa kreisi,atstājot balto baznīcu aiz zaļās koku lapotnespa labi, un celiņš no kalna cauri aplokamnoved lejā pie lielceļa, un tam pāri otrā pusē,gara, zema akmens ēka ar pelēku skaidujumtu ir Maskavas krogs. Šķiet, tas vēl glabāsavu pagātni, Latvijas vasarā sapņojot parstraujām vīru valodām, putojošiem alus kausiem,kas telpā tukšoti, un sen pagājušāmkaislībām – gan mīlestībām, gan dusmām,kas visas noplakušas un izdzisušas kā putas,kas dzirkstīja vīru kausos. Varbūt bērns sajūtvecās ēkas sapņus, kad blakus pieaugušajampiestāj pie letes, bet tikai jūt, nav vārdu kātos izstāstīt.Kādreiz bērns pieaugs, kļūs nevērīgs un paviršs,izteiks sajūtas īsos formulējumos. Šaivietai ir atmosfēra! Tas nozīmēs: Es sajūtu –šeit bija citas dzīves pirms manējās, citi, mannezināmi sapņi tās veidoja, bet man tiešāmnav vairāk laika kavēties, man jāiet tālāk.Cita sapņi? Kas man ar tiem!Bet ir daži, kas vēl pieauguši saglabā bērnaspēju lasīt vietu un lietu čaulai cauri, to sapņus,un meklē vārdu un veidu, kā to izteikt.Citi ļaudis dēvē šos savādniekus par māksliniekiemun uzskata viņus ar dīvainu bijībasun nicināšanas sajaukumu. Tas jau mākslinieks!– ļaudis saka. Ko tad tāds sajēdz noreālās dzīves! Ir gandrīz tā, it kā teicēji ticētutikai lietu čaulām un apveidiem – Nē, nē, irtikai tas, ko saredz acs! Bet kad pienāk reize,paši skaita lūgšanas savam neredzamajamDievam, uzlūko To un visus Viņa kalpus arbijāšanu. Dažreiz arī māksliniekus. Varbūtcerēdami, ka šie savādnieki atsegs kādunoslēptu pasauli, parādīs ceļu uz vislielākonoslēpumu – Visas Dzīvības Pirmsākumu? Irdaži, kas to spēj – lasīt lietu un vietu sapņusdziļāk un dziļāk, senāk un senāk, jau gandrīz11

pieskardamies sapņa sākumam. Tādus ļaudisdēvē par svētajiem, lieliem zinātniekiem vailieliem māksliniekiem, un viņiem ir dažkārtdota spēja mainīt dzīves plūduma gultni, dottai citu virzienu, bet paši viņi ir gluži nevarīgi,vienmēr būdami sapnim pakļauti.* * *Bērni rotaļājas ar mirdzoša stikla daudzkrāsutraukiem un sudrabainiem ūdens burbuļiem.Jau viņi ir pametuši un aizmirsuši pieaugušāieteikumu, jo jūt, ka viņu spēlei tas neder.Viņu rotaļa ir gaismas un krāsas spēle– nerimtīga, mainīga kustība. Tā rotaļa, kasglabājas Maskavas kroga biezajās akmenssienās, bija citāda. To viņi sajūt. Ir daudz undažādas rotaļas, neskaitāmas, Latvijas vasarasbērnam. Pieaugušie nenojauš, cik dažādasir tās vietas, kas spēles ierosina un koglabā 30 pūrvietu jaunsaimniecība un tāsapkārtne Koknesē.Vecie barona kapi – to ieejas pīlāri ir pakalnētieši pretī mazās, baltās dzīvojamās mājasrīta logiem. Varbūt, šie divi iedzeltenie sargibūtu skumjš mūžības atgādinājums pieaugušajam,kas nav ar tiem saradis, bet ne tābērnam. To saulē sasilušie, gludie sāni laipniļaujas mazas rokas glāstam. Tiem bija būtbalstam dzelzī kaltiem vārtiem, kas neļautusvešām kājām staigāt pa kapu kalniņu lielokoku paēnā, bet pīlāri ir aizmirsuši un pametušitiem uzticēto uzdevumu. Viņi tikai stāvun raugās lejup uz kādreizējo barona kalpumājas pagalmu, kas piekļaujas lielajam šķūnim,un redz, kā aina pārveidojas un mainās.Šķūnis vairs lepns neglabā neskaitāmu labībasvezumu zeltaino bagātību, bet ir kļuvispalīgs un kalps jaunsaimnieka dzīvošanai.Tajā no ganībām atgriežas piecas brūnaļasun viens linu krēpēm zirgs, kam uz mugurasmaza, sen aizaugusi rēta – kara rēta. Aizgaldārukšķ trīs barokļi, kam arī atļauta vietazem šķūņa lielā jumta. Visus tas sarga unglabā.Vai abi iedzeltenie pīlāri pie kapu kalniņa brīnāspar pārvērtību? Par to, kā visa piekalnelīdz pat kļavām apdēstītai alejai, kas ved pieviņiem, pārvēršas par jaunsaimniecības ābeļdārzu,pamazām vien tiekot apdēstīta jauniem,slaidiem kociņiem? Kā garās, karā pussagrautāskalpu mājas vietā tagad nostājasdivstāvu balta ēka ar platu logu otrā stāvaistabā, kas pavēries viņiem tieši pretī tā, kamājas saimnieks pie tā sēžot un rakstot vailasot, ja uz brīdi paceļ acis no sava darāmā,redz abus gaišos sargus uz tumšzaļā fona?Lēnām ap balto māju apaug košuma dārzs.Sākumā tas negrib lāgā iesakņoties sarkanāmāla daudzu gadu nostaigātā pagalmā.Zaļums bīstas ienākt tur, kur tam nebijaļauts. Zāle un puķes stiepj sīkas, bailīgas saknītes– vai drīkstēs? Šaubās. Tad kā vēstneši,kā viegli vasaras tauriņi, pirms dārzs sāk zaļot,tajā nolaižas plīvurainas lauku magonītesvisdažādākās krāsās. Lielie brīnās – kurtās te gadījās? Ne sētas, ne meklētas, neaicinātas, tās noklāj nākošo zālāju tik cieši,ka, visām reizē ziedot, tas pārvēršas par dzīvu,brīnišķīgu paklāju un ienāk bērna apziņāuz mūžu ar kustīgu, krāsainu ainu, skaitotlaiku – no tās vasaras, kad magonītes ziedēja.Pēc tam sāk zaļot dārzs – platlapainielupstāji gar graviņu starp ābeļu un košumadārzu, jaunie kociņi un jasmīnu un ceriņukrūmi. Jaunsaimnieks mīl smaržīgas puķesun ziedus. Zieds, kas nesmaržo, ir kā..., viņšpasāk teikumu. – Kā auto, kas nerūc, smiedamiesviņa vietā teikumu nobeidz draugs.Viņi ir nebēdīgi, šie jaunie vīri, kas izstaigājušiLatvijas brīvības cīņu gaitas un nu ceļ savujauno valsti un dzīvi. Viņu rokām padodasun pašķiras darbs, nespēdams tos kavēt untiem pretoties, kā reiz to nespēja ienaidnieks,atvilkdamies līdzīgi tumšiem negaisa mākoņiemuz rītiem un vakariem. Viņi dzied unsmejas, un strādā, kādreizējie brīvības izcīnītāji.Viņi rada un veido dzīvi, un rada unaudzina bērnus.Meitenei, kas dzīvo baltajā mājā pretī baronakapukalniņam, ir brālītis, un kaimiņmājuzēnam divi. Kad jaunākais no tiem ierodaspasaulē, citi mazie drīkst iet raugos. Kaimiņšvēl nav paspējis sacelt visas jaunās saimniecībasēkas. Viņa Imantiņš ierodas pasaulēpussagrautā muižas saimniecības ēkā iebūvētāistabiņā. Vēsas un vējainas ir telpas, betstūrī, kur aiz aizklātas segas ir nedēļniecesgulta un šūpulis zīdainītim, ir silti un gaiši.Vai gribat redzēt jauno dēlu? – jautā kaimiņiene.Viņa smaida, un zem baltā galvaslakatiņa mati ir apgriezti taisni pāri piereikā meitenei. Arī kaimiņš pats ir priecīgs un12

smaidīgs. Arī šī vieta un reize paliks prātāmeitenei. Bērns, bērna atnākšana – viņa atcerēsies,ir laba un mierīga reize. Tā ir siltumsun kluss, labs tuvums. Bet bērni aug un rotaļājas.* * *Starp abām jaunsaimniecībām ir mazs dīķītis,kam pāri liec zarus milzīga apse vienmērviegli drebošām lapām. Tā ir mazliet svešādskoks – ne gluži līdzīga parastajām Latvijasmežu apsēm, kas jaunas un smuidras augstarp skujkokiem, ne arī šur tur pie pilsētāmstādītajām slaikajām papelēm. Šī laikam atlikusino tām, ko barons Lēvenšterns savālaikā licis sastādīt gar ceļmalām, kas ved nodzelzceļa stacijas uz pils pusi. Tur tās, mainotiesar ozoliem, stāv divās rindās, braucējusvērojot. Citas zemes apses. Amerikā partām dzied dziesmas, saucot tās par kokvilnaskoku – cottonwood – tik mīksti pūkainiir tās garskarainie ziedi. Tā, kas aug pie mazādīķīša starp abām jaunsaimniecībām, nokaisasudrabainu skaru bārkstīm zemi un dīķīšavirsmu, kad zied. Mazie lasa tās un rotaļājasar tām, auklējot plaukstās mīlīgos, pelēcīgoskaķīšus, ko tiem dāvā koks.Bet vēl tīkamāka ir rotaļa ar zaļajām kalmēm,kuras aug ūdens malā. To rupjās, baltās saknestiek pītas bizēs, un katrs smaržīgais augspārvēršas linkrāsas matu princesē, plānā,vēdekļveidīgā tērpā, slaidām, zaļām rokām.Laipnas un klusas ir kalmju princeses, dara,ko bērni tām liek, kavējas tur, kur tās atstāj,saka vārdus, ko bērni liek tām teikt.Labās zaļās princeses! Ar viņu smaržas atmiņāmlīdzi nāk lietaina Jāņu nakts, kas pasāktakaimiņa jaunajā mājā – jā, arī tā reiz tiekgatava! – un vēlāk, lietum piestājot, iedegasar ugunskuru pakalnē blakus tumšajai egļusienai, aiz kuras šalc baronu dzimtas kapukoki.Varbūt tādām būtu jābūt visām Jāņu naktīm,kāda bija pirmā, ko atceras kādreiz domāsjaunsaimnieka meita, kad viņa auklēs mazos.Vienkārša lauku istaba ar balti noberztiem,nekrāsotiem koka soliem un galdu, grīdaizkaisīta sakapātām kalmēm un stūros mālapodos meijas – jaunu bērziņu zari ar mīkstām,zaļām lapām, kas laipni sveic visus atnācējus.Alus kausos un siers, karašas un pīrāgibļodās. Ap galdu priecīgas sejas. Smiekliun dziesmas un satikšanās prieks. Mēs jauneredzamies nemaz – kaimiņi saka, kaut mājasturpat vai ar roku aizsniedzamas.Bet vai īsajā Latvijas vasarā gan ir iespējamspacelt acis no darba, satikt un parunāties arotru jauno saimnieku? Ir labi, ka atnāk gadavisīsākā nakts ar vasaras viskrāšņāko ziedēšanu,uzputo priekā kā alus kauss, un cilvēksatceras puķes, dziesmas un to, ka arī viņamir lemts ziedēt un naktīs izdziedāt savu prieku.Satikties. Bet ne tas vien, domās tā, kasatceras. Ne tas vien! Vēl jābūt arī tam otram,kas mūs vieno. Tam noslēpumainajam, mistiskajam.Pielijušam laukam un slapjai zāleitumšā naktī un ugunskuram, kura gaismāmazliet svešādas kļūst zināmas sejas zemJāņu vaiņagiem, un tomēr tuvas, tuvas. Irtā, it kā līgotāju baram nu pievienotos vēlciti – sveši un tomēr zināmi. Tāli senči? Radurakstos savīti neatrisināmām saitēm? Vai tāir ugunskura sārtā gaisma, kas vērš visu citādiskatāmu kā dienā? Vai tumšā, smagānakts, kas visapkārt? Vai tā ir, kas savelk līgotājusneatraisāmā lokā, sakaļ tos gredzenāLatvijai?Draugs, – saka mazās meitenes tēvs kaimiņusaimniekam un uzliek tam roku uz pleca. Abiviņi ir cīnījušies par Latviju, kaut katrs citākarapulkā. Draugs, – domā bērns, un viņamšķiet, ka vārds ir nozīmīgs šai reizei, izteicļoti daudz. Tādā naktī kā šī, bērnā atmiņasakustas par tautas daudzajiem pagājušiemJāņu vakariem. Varbūt to sajūt ikviens, kaspievieno savu balsi līgotāju pulkam? Varbūt,varbūt.* * *Pīlāru sargi pie barona kapu kalniņa ir klusi.Ko sacītu viņi, ja spētu stāstīt? Viņi, kasveidoti no dzeltenīga Latvijas šūnakmens?Stāstu varētu būt daudz – gan par baronadzimtu, gan par Latvijas zemi. Barona dzimta– vai viņš domājās jau esam daļa no šīszemes un tā viņa? 700 gadus Lēvenšternudzimtai (Blaumanis saka “Mēvenšternu”)piederējuši šie lauki un pils. Vai tas nozīmēmūžīgi? Aprociet mani zem baltā bērza, visaugstākāvietā, – lūdzis vecais barons. Arīmiris es gribētu skatam ļaut slīdēt pāri maniemlaukiem.Baigi ir stāsti, ko zina stāstīt pieaugušie. Toreiz,kad Vidzemē trakoja sarkanie, viņi stāsta,toreiz tie atraka barona kapu un pakāratā līķi lielajā bērzā. Raugies nu pāri saviemlaukiem, lielskungs, – teikuši sarkanie, kadlīķis šūpojās zarā. Vai viņi gribēja būt labipret veco baronu, tie sarkanie? – vaicā bērns,kas vēl nespēj saprast tādu naidu, ne kapaklusumu un mieru. Šūpoties līdzi baltā bērzazariem, tas šķiet priecīgāk un labāk kā dusētzem zaļajām velēnām.Bērni bieži sēž blakus barona kapam zembaltā bērza, kad ierakumu malās lasījuši13

zemenes, un vieta tiem nešķiet nedz baiga,nedz bēdīga. Tāls ir skats pāri Latvijas laukiemun zemei. Tā nepieder nevienam – tikaipati sev un tautai, kas dzīvojusi – šai vietājau tūkstošiem gadu.Bērni – viņi ir maza daļiņa no tautas, unzeme ir arī viņu, un viņi tās. Droši mazie ņem,kas tiem tiek dots – sauli, zemenes savērtassmilgā, zilus, maigus zvaniņus līganos kātos.Rotaļas un skaistumu. Barona kapukalniņš– tā ir zemeņu un puķu vieta. Rotaļu vieta.Arī no tā var ripināties lejup kā mazs, savvaļāpalaists baļķēns, un neviens šeit nerājaspar veldrē sadzītu zāli, jo šo nogāzi nepļaujneviens – tā nepieder nevienam. Pakalniņāskan bērnu smiekli un Mudras priecīgie rējieni.Tā arī ir attecējusi līdzi, un arī suņuksmēģina šļūkt lejup pa stāvo malu. Bērniemjāsmejas, tik jocīgi tas izskatās.Arī mazajā kapsētā neviens no apkārtējiemsaimniekiem nepļauj zāli zem lielajiem kokiem.Tur saaug lapoti, mētraini smaržojošistādi, kas zied maziem, baltiem ziediem.Kapu šeit vēl nav daudz – tikai pāris pašāvidū, mazas sētiņas norobežoti un ar tumšu,strupu obelisku atzīmēti. Tie aizaug unapaug zālēm. Tikai barona kapu zem baltābērza kopj neredzamas rokas. Ir kādi, kaspiemin. Reiz bērns pamana pieminētājus,vai pareizāki sakot pieminētājas. No aplokamājās dzenot govis, viena no brūnaļāmiesprūk kapsētiņā. Kā nevarīgi, melni putnivājās rokas cilā divas vecas, sirmas sievietesatgaiņājot, pirms meitenei izdodas palaidniaizdzīt pie citām.Mētra man ieskrēja kapos, – bērns stāstamājiniekiem. Un tur bija divas kundzes melnāskleitās, kas man palīdzēja viņu atgrieztpie citām.Pieminētājas. Bet ne viņas vien ir tās, kas atcerasaizgājušos laikus. Vai par tiem neliecinaarī sagrautā barona pils parka malā? Šīsdrupas nav tālu no mazās jaunsaimniecības,un kad svētdienās kādreiz atbrauc paziņasno Rīgas, līdz ar tiem pastaigājoties, arījaunsaimniecības ļaudis aiziet uz tām. Vispirmsjāsoļo tāds gabaliņš pa lielceļu un tadir vieta, kur jānogriežas no tā. Te ir virsmežniecība,– bērns lepni zina stāstīt ciemiņiem,kā dzirdējis no pieaugušajiem, – kādreiz turdzīvoja Blaumanis. Zema, gara ēka. Vai arītā glabā pati savas atmiņas Latvijas vasarā?Kā kādreiz pa šo nekaltiem akmeņiem klātoceļu iebrauca pajūgi ceļā uz barona pili? Kākučieris, izlaidis savus vedamos pie pils platajāmkāpnēm, atgriezās šeit, un tad tam pretīsteidzās staļļa puisis Edgars, lai saņemtu unnovietotu zirgus un ratus? Un, pie muižaspārvaldnieka nama loga piegājis, viņu vērojarakstnieks, lai vēlāk tā tēlu notvertu un paglabātusavā darbā? Varbūt.Bet ir viena, kas noteikti atceras. – Tajā mājāotrpus lielceļam, tieši pretī virsmežniecībaidzīvo Kristīne, – bērns stāsta viesiem, – viņusauc par Peņģerota kundzi. – Jā, jā, – tiesaka, smaidot par dīvaino vārdu un stāstu,un nevēro daudz ne to, ko saka meitene, neakmens māju otrpus lielceļam, kuras jumtstikko saredzams pāri jau gadiem necirptajamdzīvžogam. – Nē, nē, tā ir patiesība, – apliecinaarī pieaugušie, – vecā kundze jaunībābijusi istabene muižā, kad tur strādājis Blaumanis,un arī viņa pati tic, ka bijusi paraugsKristīnes tēlam. – Tiešām, saka Rīgas viesi untagad viņi mazliet domīgi paskatās uz zaļumuaizsegto celtni. Pa tās iebraucamo ceļuvar manīt daudzkrāsainu puķu dārzu. – Vaiviņa no tiesas apprecēja Edgaru? – Nē, laikamAkmentiņu, skan atbilde, viņš bija kārtīgsun centīgs dārznieks un visādi cienījamsvīrs. – Bet vai viņa vismaz mīlēja Edgaru? –tagad grib zināt viesi, vēl aizvien raugotiesuz paslēpto akmens māju, kas nule iegūstnoslēpumainu pievilkšanas spēku. – Laikamgan nē, – smejas tie, kas mīt Koknesē. Drošivien tā bija rakstnieka fantāzija. Taču tagadpamanītais un ievērotais nams vēl negrib atlaistatbraucēju domas un prātu. – Bet tai tomērjābūt savādai sajūtai, tie kavējoties saka,tā dzīvot turpat vien pretī savai jauno dienuvietai un redzēt to pārveidojamies un atcerēties.– Iesim tālāk, jūs taču gribēsit redzētbarona pili un parku, aicina koknesieši.* * *Un tad viņi iet tālāk pa ceļu, kas kādreizveda garām muižas pārvaldnieka namam,garām staļļu un ratnīcas galam, lai apstātospie pils platajām uzejas kāpnēm, kuru augšgalā,platformā pie divviru durvīm varbūtkādreiz stāvēja pilskungs un kundze, savusviesus sagaidot. Varbūt durvis aiz viņiem jaubija pavērtas, atklājot skatu uz plašo zāli ungreznajām kāpnēm uz augšstāvu. Arī tagadvar viegli paraudzīties pils iekšienē. Vairākudurvju vietai priekšā aizsistie dēļi neaizsedzskatu. Nedaudz tik jāpiemiedz acis unizdegušai un sagrautai lejas zālei viegli varpiedomāt mirdzoša parketa grīdu, pa kurudejā griežas stāvi veclaicīgos tērpos – dejotāji,kam mūziku gādā vējš, dziedot dīvainudziesmu tukšajās logu ailēs. Kāpnes uz otrostāvu vēl aizvien ir saskatāmas no ieejasdurvju vietas, bet tagad tās vairs nesniedzaslīdz nākošā stāva grīdai. Tās, apstājušās pusceļā,karājas it kā neredzamu virvju turētas,14

un pie pelēkajiem dēļiem pie ieejas ir brīdinājumaraksts, nespert kāju pāri vecā graustaslieksnim, jo tas var jukt un brukt, sodotpārgalvnieku.Otrpus pilij, prom no iebraucamā ceļa, irplaša terase, kuras kāpnes vēl ir veselas. Notām uz leju sniedzas plašs, līdzens laukums.Kādreiz tas esot bijis rožu dārzs, – saka jaunsaimnieks,un viņa mazā meita, raudzīdamāslejup no paaugstinājuma pie pils, mēģinaiztēloties klajumu sev priekšā, klātu rozēm,bet viņa to nespēj – iedomāt tādu rožu pārpilnību,kas nosegtu visu zāles zaļumu unpat tagad iekopto sakņu dārzu pa kreisi nokāpnēm. Bet, varbūt, tāda rožu pārpilnībareiz bija? Atcerieties Blaumaņa Purva bridējaiesākumu. Arī viņš runā par rozēm, gancitviet, bet kas zina, kuras rozes viņu ierosinājatās pieminēt, jau noveli iesākot. Tā, itkā jau norādot, ka stāsts būs par mīlestību,šos ziedus kā simbolu tai izvēloties. Novelesnorises vieta, teic literatūras vēsturnieki,esot Koknese, kaut arī rakstnieks to, tīši maldinot,sauc par Alaini: Alaines muižas dārzāšur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzējabaltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārzniekamājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu,liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kuplszars sniedzās līdz pat atvērtajam logam unpiemetās pa reizei viegli, viegli pie tā rūtīm.Smalka smarža pildīja istabiņu, kurā Kristīnenupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galdanolikdama, mātei pretim nosēdās.Es atceros tikai mežrozītes, domā jaunsaimniekameita, kas pieaugusi pārlasa Purvabridēju, tikai tās un to maigo un smalkosmaržu. Arī parkā, arī tur zem milzīgajiemkokiem šur tur bija paslēpies rožaino ziedukrūms, un tas bija priecīgs atradums, kammēs liecāmies klāt, ieelpojot smaržu un tīšibārstot viens otram virsū rasas lāses, kas glabājāsilgi, vēl dienā, lielo koku paēnāVai es zinātu un atcerētos izstaigāt parka celiņutīklaino režģi, ja tas par jaunu atklātosmanā priekšā? Vietu, kur auga lazdas un kurmēs rudenī lasījām riekstus to zaros un arī uzzemes nobirušos zem lapām? Jā, man šķietes vēl aizvien uzietu taku – tā nebija tālu nopils un arī no parka malas. Es atceros, ka turpuejot celiņam vienā pusē koki un krūmi brīžampašķīra šauras spraugas, ļaujot pamanītlauku gaišo zaļumu vasarā un bagātīgo zeltainumurudenī. Bet tālāk – vai es vēl atrastuto taciņu, kas veda uz vecajām ordeņa pilsdrupām?Un vietu, kur pa ceļam uz tām papardēsslēpās veclaicīgie akmens krusti? Tikneparasti – dažiem no tiem apkārt bija apaļiakmens riteņi kā senajiem ķeltu krustiem.Kam bija kapu zīmes, krusti Kokneses parkā?Bruņiniekiem? Vai vēl senākiem karotājiem,staigātājiem? Varbūt, stāstu par tiem bija saglabājusibaronu dzimta 700 gadu vienvietādzīvojot, bet varbūt noslēpumu pačukstējatikai papardes viena otrai, pelēkos akmensveidojumus sargājot no neminamiem laikiem.Akmens krusti pa ceļam uz vecajām pilsdrupām.Tie, kaut slēpdamies papardēs un promno celiņa, tikai zinātājam uzejami, ir ievadījumstālajā pagātnē, ko glabā arī Koknesespilsdrupu mūri. To logu ailēs stāvot un lejupraugoties, kur rāma un plata plūst Daugava,var raudzīt arī pagājušiem gadiem un gadsimteņiemļaut aizplūst un pašam nonāktlaikā, kad pils vēl bija jauna un stipra, kadšajā loga ailes iedobumā biezajā mūrī varējaslēpties vērotājs tā, ka nebija manāms ne noārpuses, nedz telpas. No kā vairījās vērotājs?No ienaidnieka, kas vēlējās iekarot pili? Vaišeit kavējās karavīrs ar ieroci, brīžam izšaudamsspindzīgu bultu uz uzbrucējiem tālulejā, tad pats atvilkdamies ailes iedobumā?Vai varbūt loga malas nišā aiz aizkariem bijapaslēpies kāds, kas noklausījās telpā runātusnoslēpumus? Kalps, kā uzticība nepiederējapilskungam, bet kādam citam ārpus šiemmūriem, kas gribēja iekarot ne ar varu, betar viltu?Var jau arī iztēloties romantisku sendienustāstu. Lūk, šajā ailē reiz stāvēja pilskungameita. Klusa, aizturējusi elpu, viņa tur stāvēja,slaika, brūnām garām bizēm, kurāsbija ievītas visā to garumā mirdzošas zeltaaukliņas. Skaista un maiga viņa klausījās tāsmūžu tur telpā dalām – lemjot viņu nemīlētamvīram, bet tikmēr viņas pašas sirds klususkaitīja mirkļus līdz brīdim pēc pusnakts,

kad atskanēs ūpja sauciens Pērses gravā un,mēļā sagšā ietinusies, viņa steigsies pie savamīļākā, kas to gaidīs slēptuvē, pavadā turotdivus ābolainus, ašus zirgus.Un šīs šaurās akmens kāpnes mūrī starp divāmbiezām akmens sienām? Kurp veda tās?Kā tās slēpjas! Varbūt arī tās bija slepenas?Tikai zinātājam ļautas. Pat tagad izārdītajosun atsegtos pils mūros ne katrs apmeklētājstās pamana. Ai, tik reizi gribētos paskatītiesuz pils neizpostītajām telpām! Bet Daugavalejā plūst un plūst bez apstājas un aiznes sevlīdzi gadus un gadsimtus un neļauj kavētiesnevienā pagātnes mirklī, līdz aizskaloti ir 700verdzības gadi kā nebijuši, un zeme ir jaunaun brīva kā iesākumā.Ir Latvijas vasara. Uz parka pusi no pilsdrupām,kur reiz bija priekšpils pagalms, varbūt,drūms un nemīlīgs akmens mūru iežogots,tagad tikai klajs, līdzens laukumiņš, saulesapspīdēts, pa kuru skraida priecīgs Daugavasvējš, kā jokojot pabužinot mazos, zaļoskrūmus un eglītes – vienīgos sargus, kas vēlpalikuši priekšpils pagalmā. Pazuduši ir arīpilskungs un kundze un visi, kas reiz bija pilī.Ja te reiz bijis sens mīlestības stāsts, tad tovar atgādināt tikai mežrožu krūmi, kas atnākušiarī līdz šejienei un šeit klajumā saulēklāti no vietas vien rožainiem ziediem.Stāva ir taka lejā no pils uz Daugavu un vēlstāvāka uz straujo un čalīgo Pērsi, kuras ietekalielākajā upē ir šeit pie pils. Vai rakstnieksneteic niekus, ja stāsta, ka, bērni būdami,Kristīne un Edgars vizinājušies kamaniņāmno pilsdrupu kalna? Pārāk stāvs tas šķiet šādampasākumam. No Daugavas puses nākot,ne katrs var uzrāpties kraujā. Vecās krustmātesdažkārt nemaz nemēģina un citreiz tāmir jauni un stipri palīgi, radu bērni, kas tāsvilktin uzvelk kalnāKādu pavasari pārsteigums – uzceltas ir cementakāpnes no lejas lielceļa līdz pat pašāmpilsdrupām. Nu katrs tās var sasniegt ātrākāvai lēnākā gaitā, atpūšoties ceļā vai kāpjotbez atelpas. Paldies Dievam! – saka vecieļaudis. – Bojā skatu romantiskajām drupām,teic jaunie. Un bērni pukojas: Tās garlaicīgāskāpnes! Agrāk bija labāk! Jā, daudz jaukākbija rāpties, kad tik vien bija kur pieturēties –pie zāles kušķa ceļā, atsperties no akmens uzakmeni stāvā kraujā, būt tuvu saulē sasilušaidienvidu nogāzei un just mazus, priecīgusoļus ripojam lejup. Bet zeme pārveidojas. Tāsjaunie saimnieki un jaunā valsts ceļ, labo unrada no jauna.Vai tas vairs ir tas pats tilts pāri Pērsei pieietekas Daugavā, līdz kuram kādreiz Kristīnevadīja draudzeni pēc kora dziesmu mēģinājumaskolā? Taču nē! Vecais tilts ir aiznestsDaugavas palos. Nu tā vietā ir jauns uz Rīgaslielceļa. Lai mēģina izkustināt šo nemierīgieūdeņi! Tas nenāksies viegli. Kokneses parkāir avots nogāzē virs Pērses lejas. Mūra sienašeit sarga celiņu no stāvā kalna nobrukuma.Ūdens iztekai ir dāvāta maza akmens lauvasseja – avots, paslēpies aiz pavērtā zvēra purna,līst no tā dzidrā straumē akmens traukā.Taču varbūt tā bija miklā zeme, kas pavasarī,sniegam kūstot, vai arī naidīgas rokas, kuruīpašnieki nevēlējās vairs skatīt akmens tēliņu,ir sajaukušas un izārdījušas avota izteku.Mazā lauvas seja ir ieguvusi skrambas unbojājumus. Nogāzts un apvēlies ir akmenstrauks. Ūdens sūcas uz celiņa, darot to mikluun dubļainu. Arī šajā vietā kādu vasaru irpārsteigums. Sakopta un pārveidota ir nogāze.Akmens trauks ir atkal savā vietā zemavota iztekas, un ūdens vairs nesūcas sāniskino iebojātā akmens lauvas purniņa, bet topriecīgā straumē izspļauj smīnoša čugunavelna mute. Iesākumā bērni negrib pieskartiesšim jaunajam mākslinieka veidojumam– svešs, neierasts. – Nejauks! Kur palicis labaislauva? Taču pamazām bērni pierod piejaunatnācēja. Pavasarī, satiekoties pēc ilgajiemziemas mēnešiem, tas jau ir iepriekšējāsvasaras paziņa, kura vaibstus var izsekotar mazas rokas ziņkārīgiem pirkstiem, noķertglāstā tā zobgalīgo smīnu, atrast starpmetāla matu sprogām noslēptos radziņus.Nebaida vairs. Tāpat kā melnais, nekustīgaisūdens plankums lejā Pērsē, pie kā jauir pierasts, kaut turpat ir brīdinājuma raksts– nepeldēties šeit, atvarā peldoties noslīkušivairāki ļaudis.Otrpus Pērsei iepretim atvaram ir augstu, zilganzaļuegļu siena. Vasaras karstajās dienāsupei pāri atvējo skujkoku sveķainā smarža.Ja vasaras dienā nevar biedēt nedz atvars,ne velna seja nokalnē, ne tumšo egļu sienaotrpus upei, tad reiz mākoņainā vēlā vakarā,kad pa pils parku meitene staigā divatā arlielāku meiču, šeit tās abas pēkšņi sagrābjbailes. Kaut kas draudīgs šķiet esam ūdensrituma skaņā, kas plūst no velna smīnošāsmutes, kam atbild Pērses čala pie atvara, kosastinguši klausās parka augstie, slaikie kokiun egļu mūris Pārpērsē. Tik zemu guļ mākoņi,gandrīz vai balstīdamies uz koku galotnēm,ka, šķiet, notvers visu pasauli bezvēja stingumā.Pat ods vairs nedrīkstēs iedziedāties klusumā,kur runāt ļauts tik ūdeņiem. Mazais lidonispaliks karājoties nekustīgiem spārniemstarp debesīm un zemi. Tumsa noķers un satīsabas meitenes un pārvērtīs par klusiemkokiem – tūjām vai paegļiem, kas netiks vairs16

prom no šīs vietas. Abas reizē viņas pasniedzviena otrai rokas, bez vārda izmaiņas zinot,kā paglābties no nobūruma. Ašā polkas solīviņas drāžas uz priekšu pa taisno parka celiņu.Nedomājot, neskatoties. Ātrā kustībasadzen asinis vaigos, atraisa, atbrīvo. Pārnespāri koku saknēm, kas šķērso celiņu, visiemnegludumiem un grambām. Tikai pie parkamalas viņas atlaiž rokas. – Tas tikai bija lēciens!– viņas smejas, jo tagad viņas ir brīvasun drošas. Tur, ja tur bija kāda burvība vainelāga vēlējums, tas ir palicis barona parkā.Meitenes nav apdraudētas no tā varas. Lēniviņas dodas uz mājām gar tagadējo mežniecībasēku, kur viņas norāj prātīgs Krancis parstaigāšanu tik vēlā naktī.* * *Jaunsaimniecības pļavas ir pretējā virzienāno pils, aiz Meža muižas. Lai pie tām nokļūtu,ceļš ir tāls, jāšķērso arī lielais sils – valstsmežs. Tā ir reta reize, kad tur ir būts, tādēļpaliek atmiņā. Sils – noslēpumains, mazlietbiedētājs un ļoti pievilcīgs, pārvēršas par īstupasaku vietu. Ja vēlāk kādreiz dzīvē dzirdēsvārdu pasaku sils, tad šī vieta ienāks atmiņā.Lēni iznirs no gadu ūdeņiem, zem kuriemtā nogulusi, un kas to šūpojot glabājuši, unbūs atkal dienvidu stunda un maza mežataka. Sveķu smarža, meža smarža būs atkalsajūtama. Diendusas stunda un dziļais klusumszem milzīgajām eglēm. Rīta vējš, vakaravējš, tie aizmiguši snauž koku vēdekļainajoszaros. Taka, kas aicina – dziļāk, tālāk unmazliet baida un brīdina. Kas to iemina? Cilvēkaceļš, zvēra? Vai šādos mežos dzīvo vilkiun lūši, par kuriem dzirdēts stāstam? Dipata,dipata, vai, sarkano mēli kārstīdams, pretītecēs tas ar dzeltenīgajām vilkača acīm? Unotrs – mazām spalvu otiņām ausgalos unmīkstiem kaķa lēcieniem, bet asiem, asiemnagiem, ķepās paslēptiem, vai šis snauž uzresna, līmeniska zara, kas pārkāries takai?Zvērs dienas vidus nomidzī, bet dzirdēs, tūdaļdzirdēs visklusāko basu soļu dipoņu uzceliņa. Sakustēs ausis, kas vienmēr nomodā,kad aizvērušās zaļās acu iešķībās spraugas,lēks. Izbailes! Bērns nebaidās no vilka, nolūša. Nē! Bērnam bail no sava paša bailēm,kas tik stipras, sagrābs savās ķetnās tad, kadpēkšņi pamanīs pretī tekam vilku ar dzintaraacīm, kad lēcienā ar mīkstu būkšķi atsitīsiespret cieto zemi lūša ķepas. No tās briesmīgāssajūtas, kas būs tad, kad parādīsies nostāstuzvēri, bērns bīstas no tās. Un tādēļ ir labi,ka gājienā uz valsts mežu līdzi nāk vecāki unbrālītis. Nekad mazā meitene nenāktu vienauz šo skaisto un noslēpumaino vietu.Bet ar vecākiem kopā – jā, tad vairs nav baiļu.Tēvs, tik liels un stiprs, vai viņam drīkstētuuzbrukt meža zvērs? Vai nevērstos lūsismīlīgs kā kaķēns? Nepasniegtu ūsaino galvuglāstam, lai paņurca kažociņu aiz tā spalvuotiņas greznotās auss? Murrādams, piemiegtāmacīm pamaltu senu meža stāstu,ko saklausījies egļu šalkoņā? Un vilks – vaitas nepārvērstos paklausīgā suņukā? Tecētulīdzi kā kaimiņu Duksis – nemaz ne atkratītiesno šī uzbāzīgā līdznācēja!Tikai tad, ja meitene pagrasītos soli sānisno takas, no vecākiem, zvēra acīs iespīdētuzeltaini zaigojošas uguntiņas – nāc, nāc tumanā valstībā, kur valdu es! Tur, kur man irdota pasaku vara. Cauri ejai zem nolīkušassaknes tevi aizmānījis, pārvērtīšu arī tevi vilkabērnā – mazā vilkatītī, kam vairs neatrast nemājas, ne klaju lauku. Paliksi noburta uz laikulaikiem manos nebeidzamos pasaku silos.Vai brīnums, ka šeit, gājienā uz valsts mežu,bērni ir tik klausīgi? Godīgi turas uz taciņas,neskrien vieni mežā, vēl bažīgām acīm vēro,kur paliek tētis un māmiņa. Ja tēvs apstājasmeža pļaviņas malā nogriezt alkšņa mizastarbu zemenēm, kas mežmalā, arī abi mazieturas turpat tuvumā. Stiepj roķeles pēc tarbas:Man, man dod. Es pielasīšu pilnu! Vēlsalīdzina abi tās, kas viņiem iedotas: Manējālielāka, es salasīšu vairāk! Un tad jau atkaljāsteidzas pakaļ pieaugušajiem, lai nepaliktuvieni zaļajā pasaulē.Caur koku stumbriem tālāk pavīd mātes gaišaisvasaras tērps. Mam, pagaidi! – skriešusviņi seko pieaugušajiem gājienā. Meža pļavasir tiešām tālu no mājām. Viss tālais gājienstikai tādēļ, lai tēvs varētu uz brīdi apstātiespļavmalā, pavērot zāli un tievkātu puķes, kaspavisam viegli viļņojas vasaras dienas vēsmā.Laiks būtu sākt pļaut, – viņš saka, bet mazienevar izprast, kādās viņiem nezināmās zīmēsviņš izlasījis šo spriedumu. Vienu īsu brīdi iržēlums – skaistās meža pļavas puķes! Bet tadjau ir cita doma: Vai varēsim nākt uz pļavu?Vai varēsim, kad sienu vedīs mājās?Ne jau visu sienu, nē! Liela daļa tiks krautamilzīgā kaudzē pļavas vidū zem četrstūrujumtiņa. ko balsta četri slaiki stabi. Tagad,pirms pļaujas laika jumtiņš noslīdējis gandrīzjau vai līdz zemei, un gaisā vienas un kailasrēgojas apaļās kārtis, kas sedzējam ļauscelties augstāk un augstāk, siena kaudzeiaugot, slīdēt lejup, kad krājums sāks rukt.Bet daļu siena vedīs mājā, lai novietotu lielajāšķūnī. Ja pieaugušie atļaus līgoties mājāsuz smaržīgā siena vezuma, ai, kas tas būtupar prieku! Nebūtu tā kā pēc garā gājiena uzmeža pļavu, kad zāle nepļauta vēl viļņo vasa-17

as saulē. Atpakaļceļš uz mājām mazajiem irgrūts, ja jāsoļo pašiem.Tēt, panes mani! Man piekusušas kājas! –abi mazie snaica rokas uz augšu, sniedzotiespretī lielajam cilvēkam. – Nu vismaz Mežamuižai garām panes mani, kur tie negantiekvekši, kas rej. Lūdzu, lūdzu, panes mani! –lūdzas bērns.Labi ir būt drošās rokās, kad nikni vāvuļo nosvešajām mājām izskrējuši suņu zvēri, un arīno siena vezuma augšas vērot aizgūtnēmrējējus var bez bailēm. Taču retas ir reizes,kad bērnam tas izdodas. Viena tāda paliksatmiņā uz visiem laikiem, kad siena vezumstiek krauts ar steigu vēlā vasaras vakarā, lietumdraudot. Visa pēcpusdiena lielajiem iriezīmēta šajos draudos, un viņu darbs ir drudžainiātrs. Bažīgiem skatiem tie mēro vēlnesavāktā siena daudzumu un padebešus,kas milst pie pamales, augot un plešoties lielāki.Pirmās lietus lāses, smagas, sāk krist tiešitad, kad pļava ir tukša un tīra. Kaudze tajāzem četrstūra jumtiņa ir uzpildīta līdz augšaiun atlikušais siens sakrauts vezumā. Tumsanu savelkas bieza zem melnajiem mākuļiem,jo strādāts ir līdz vēlai vakara stundai. Vēl atliektikai nosegt vezumu ar krāsaini austajāmzirgu segām un brezentu un pabāzt mazoszem tām, lai bērni nesalīst garajā mājup ceļā.Vakariņas būs tad, kad tiksim mājā, tiemsaka, tagad palasiet pirmās mellenes, lūk, nošiem ceriem, – un iedod tiem katram rokāspušķi saplūktu melleņu stādu.Tas vakars – melleņu garša mutē, siena smaržavisapkārt un līgainais brauciens tumsā, arlietus lāšu ritmu grabinot telteni virs galvas.Tas ieķeras, ieaug prātā. To glabās aizvien atmiņubērns. oVita GaiķeLOLITA GULBE – ĒRPF LAUREĀTEDzejošana ir mana bikts. Tā tas ir bijis jaubērnībā, tikai pagāja laiks, kamēr atradusavu formu, savu īpašo izteiksmes veidu. Tāir mana iekšēja vajadzība izteikties uz papīrabrīdī, kad kaut kas uzguļas uz sirds vai ierauguko aizraujoši skaistu un gribu to sevpateikt. Gadiem ejot esmu palikusi klusāka,kvēle noplakusi, un rakstu vairāk par sāpēm,ko redzu sev apkārt, atbild Lolita Gulbe, vaicātapar viņas rakstīšanas dzinuli.Dzejniece Lolita Gulbe ir 2009. gada ĒrikaRaistera Piemiņas fonda (ĒRPF) balvas laureāte.Tas, ka 1970. gadā nodibinātās ĒRPFbalvas saņēmēju vidū Lolita Gulbe ir tikaitrešā, kas šo izcilo apbalvojumu izpelnījusiesno Kanādas latviešu vidus, norāda uz viņaszīmīgo devumu literatūrā un žurnālistikā.Rakstniece lasītājus ne tikai iepriecina ar saviemdzejoļiem, bet arī sniedz vietējo sabiedriskonotikumu aprakstus laikrakstā LatvijaAmerikā, kur bez tam pēdējos gados strādāarī par korektori. Mūsu uztverē dzejošananekādi neiet kopā ar grāmatvedību un skaitļuvirknēm, tāpēc jāpabrīnās, ar cik lielu rūpību,uzņēmību un veiksmi jau vairākus gadusLolita Gulbe pilda Latviešu preses biedrībasKanādas kopas kasieres pienākumus.Dzejniece ir dzimusi Jelgavā, lielāko mūžadaļu pavadījusi Toronto, bet pēdējos gadosiemīlējusi vīra Valda dzimto pusi – Limbažus.Tagad viņai ir divas mājas – ziemu dzejniecepavada Toronto, bet vasaru Limbažos nelielāmājiņā Lielezera krastā. Šī iemesla dēļZiemeļamerikas kontinenta dziesmu svētkospēdējos gados rakstnieku cēlienos vairsneesam varējuši sastapt iemīļoto dzejnieci,tomēr Lolita Gulbe pa šo laiku ir iekarojusilimbažnieku sirdis, viesodamās skolās unuzstājoties dzeju pēcpusdienās. Limbažuvakara vidusskolas jaunieši pat sagatavojušigrāmatu par Lolitu Gulbi, ievietojot tajāgan stāstījumu par viņas dzīvi, gan intervijasun dzejoļus. Tomēr dzejniece ir vienmēr mīļigaidīta arī torontiešu un apkārtnes latviešusarīkojumos, kur nolasa pa dzejolim vai referātupēcpusdienās uzstājas ar stāstījumupar kādu no viņai tuviem rakstniekiem unliterātiem. Tā esam noklausījušies informatīvusun sirsnīgus vēstījumus par Frici Bārdu,Jāni Ziemeļnieku, Eduardu Veidenbaumu,Baumaņu Kārli, Ivaru Lindbergu un daudziemcitiem.Vita Gaiķe ir JG redakcijas locekle, arī laikrakstaLatvija Amerikā atbildīgā redaktore.18

Lolita GulbeLai arī dzejot Lolita sākusi jau no bērnu dienām,tomēr viņas pirmais dzejoļu krājumsJāiztur iznāk tikai 1981. gadā, norādot uzdzejnieces dziļo paškritiku, izsijājot labākono uzrakstītā. Pēc četriem gadiem izveidotsir nākamais dzejkrājums Varbūt es esmumežs, bet 1991. gadā top trešā grāmataGredzena acs. Pēdējie trīs dzejoļu krājumiiznākuši jau Latvijā – Gājputns (1996), Zaļipirkstu nospiedumi (2002) un jaunākais –pavisam nelielais, bet mīlīgais - Smilšu pulkstenis(2008). Krājums Gājputns saņēma arīPBLA Atzinības balvu.Savos dzejoļos Lolita Gulbe netiecas pēc kādamoderna un sarežģīta stila, viņas dzejoļi irviegli un varētu pat teikt – vienkārši. Tomērtieši šajā it kā vienkāršībā slēpjas to pievilcība.Ar apbrīnojamu veiklību, ar metaforāmun salīdzinājumiem viņa ieved mūs savā jūtupasaulē, aicinot dzīvot līdzi saviem pārdzīvojumiemun pielīdzināt tos mūsējiem. Viņasdzeja mums katram šķiet tuva un saprotama,tā mūs uzrunā savā sirsnībā un iejūtībā,liekot tomēr skatīties uz apkārtējām lietāmmums neierastā veidā. Cik bieži, piemēram,esam noraudzījušies aizlidojošos gājputnos,tomēr nekad ar šādām izjūtām:Ar savām spārnu vēdāmgājputnipiešuva vasarupie rudens debesīmun aizvilka sev līdz,saules spožumu slavēdamiun viens otrampar jūras plašumiem,par meldru zaļumiemstāstīdami.Un viņi saprataviens otru labāknekā es saprotu teviuz lauku ceļa stāvottev līdz.Ko lai es stāstu tev?Tāpat arī uz daudzām citām norisēm, notikumiemun parādībām viņa noraugās ar savuīpatnējo vērotājas skatu, un trāpīgiem vārdiemto nodod tālāk lasītājam.Pa vidu dzejošanai Lolita Gulbe izaudzinājusiarī trīs bērnus – Māru, Dainu un Jāni untagad priecājas par piecu mazbērnu lielopulciņu.Nu Lolita Gulbe pievienojusies Ērika Raisterapiemiņas fonda balvas laureātu virknei, kasieguvuši šo balvu pirms viņas (alfabētiskāsecībā): Vilnis Baumanis, Baiba Bičole, OjārsCelle, Anšlavs Eglītis, Rolfs Ekmanis, RitaGāle, Jānis Gorsvāns, Ervīns Grīns, UldisĢērmanis, Benjamiņš Jēgers, Nikolajs Kalniņš,Jānis Krēsliņš, Nora Kūla, Elza Ķezbere, RitaLiepa, Viktors Neimanis, Maija Meirāne, JurisSilenieks, Biruta Sūrmane, Mārtiņš Štauvers,Dagmāra Vallena, Ingrida Vīksna, TeodorsZeltiņš, kā arī bērnu žurnāls Mazputniņšun Rietumkrasta Vasaras vidusskola „Kursa”(audzēkņu apbalvošanai par labākajiem literāriemsacerējumiem). oLolita GulbeEs ietinuRīgas dienasplaukstošās liepu lapās.Klausoties putnos,ne svešās balsīs,lasot akmeņu rakstus,Rīgukā melnu maizigriežu šķēlēsun mielojosaizmiegtām, redzīgāmacīm,visu lieko kā sēnalasizkaisot vējā.Rudzu maizei garozacieta, bet salda.19

Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJAS UNLATVIEŠU TRIMDAS SASKARSMEUN TĀS DINAMIKA – VI DAĻASākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29;258:12; 259:21INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARUTAKTIKAS LAIKS (1964-1987)1980-1987Arī 80.gados turpinās atsevišķu viedokļupaušana presē par konkrētiem Latvijā tapušiemdaiļdarbiem. Piemēram, 1981.17.Xlaikraksta Latvija Amerikā sadaļā „Lasītājuvēstules” ir Egīla Kalmes vēstule „Divkauja“,kur teikts, ka dzejnieks Jānis Peters bija nosaucislatviešu leģionārus par bauru cūkām,un vēl Kalme lepni raksta: Es šo cimdu pacēluun divkaujā pamatīgi nomērķēju ar savāmBrīvības ēnām. 1 Bet dažiem latviešiemir līdzcietīga sirds – viņi labāk uzaicina savāssanāksmēs spokoties zaudētāju, nevisuzklausīt uzvarētāju. 2 Pieminētais Peteradzejolis „Atriebība“ ir no krājuma Ceturtāgrāmata. 3 1981.22.X Guntis Liepiņš sūtījisvēstuli laikrakstam, kurā pauž savu uzskatu,ka rakstītāji Jāņa Petera dzeju nav lasījuši vaiarī dzejas simboliku nepazīst un nesaprot unlūdz ievietot arī dzejoli laikrakstā. Tas nenotiek.Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs(1982,8) publicēts tendenciozi izstrādāts K.Drozdovska un J. Prikuļa apskats „Nostādņuevolūcija emigrantu publikācijās par latviešupadomju literatūru“, kura pamatmērķis irparādīt, ka dažādos emigrācijas slāņos konkrētoslaika posmos attieksme pret latviešupadomju literatūru ir visai atšķirīga. 4 Autoriizdala trīs galvenās nostādnes: Pirmā nostādnenoliedz principā, ka latviešu padomjuautori rada darbus ar literāru vērtību. Otrā– ar viltojumu palīdzību cenšas radīt aplamupriekšstatu par latviešu padomju literatūras1. Egīls Kalme. Brīvības ēnā. Vēsturisks romāns.1985 (sākotnēji izdots angļu valodā: In the Shadowof Freedom. Ņujorka, 1979. 223 lpp.)2. Egīls Kalme. „Divkauja”. Latvija Amerikā1981.17.X.3. Rīgā: Liesma, 1975:125-126. lpp.4. K. Drozdovskis, J. Prikulis. „Nostādņu evolūcijaemigrantu publikācijās par latviešu padomju literatūru”.Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis.1982,8:64.idejisko saturu, daiļrades metodi un estētiskajāmkvalitātēm; tā meklē iespējas, kā šoliteratūru – kuras izplatīšanos emigrantusabiedrībā novērst nav iespējams, pielāgotburžuāziskās ideoloģijas vajadzībām. Šiecentieni un ar tiem saistītie viltojumi tiekmaskēti ar vērtējuma, analīzes un kritikasizkārtni. Trešā nostādne atspoguļo patiesuinteresi un patriotiskus centienus popularizētlatviešu literatūru ārzemēs. 5 Izvirzītās nostādnesgan pamatotas ar piemēriem, tačušim ideoloģiski atmaskojošajam precedentamnav būtiska loma Latvijas un trimdassaskarsmes virzībā.Žurnālā Ceļa Zīmes (1982,62) ievietots JāņaAndrupa raksts „Asni zem ledus“, kur par„asniem“ dēvēta tā Latvijas dzejnieku paaudze,kas dzimusi 20.gs 20.gadu beigās,30.gados: Vizma Belševica, Imants Ziedonis,Ojārs Vācietis, Zigmunds Skujiņš, Regīna Ezera,Visvaldis Lāms u.c. Par jaunā posma sākumadarbu Andrups uzskata Vācieša atmiņutēlojumu Tās dienas acīm, vēlākos Vācieša,Ziedoņa un Belševicas dzejoļus dēvēdamspar jaunā stila dzeju, kas turpina romānāaizsākto kritisko dzīves skatījumu. 6 Šis apzīmējumsasni zem ledus sasaucas ar G.Gravasun JG dzejas sadaļu „starp papēdi un zemi“,paužot diezgan vienotu attieksmi pret Latvijaspopulāro dzeju: mēģinājumu savienotdzejnieka radošā gara dabisko dinamiku unpartijas birokrātijas kultūras darba specifiskopriekšnosacījumu neizpratēju dogmu. 7Savukārt 1982.gada septembrī laikrakstāLatvija Amerikā publicēts Haralda Biezāraksts „Vai Jaunās Gaitas saturu nosakaRīgas čeka?“, kur ievietota autora „Atklātavēstule dzejniekam Imantam Ziedonim“ arkomentāriem pirms un pēc tās. Ievadā Biezaisinformē, ka nosūtījis Jaunajai Gaitai „Atklātovēstuli“ ar jautājumu, vai tā to vēlasiespiest. Atbilde bijusi apstiprinoša, ar solījumuiespiest to nākamajā numurā. Taču tasnenotika. Raksta nobeigumā Haralds Biezaisinformē, ka gandrīz pēc pusgada saņēmispaziņojumu, ka JG gribējusi gan iespiestmanu rakstu, tādēļ to sūtījusi uz Rīgu. Bet„saņēmām ziņu“, ka viņam (t.i., Ziedonim)nav iespējams atbildēt uz Jaunajā Gaitāpublicētām „atklātām vēstulēm“. Formāliredakcija tad aizbildinājās, ka tā nevar publicētrakstu, uz kuru I.Ziedonis neatbild, bet5. Turpat:64.6. Jānis Andrups. „Asni zem ledus.” Ceļa Zīmes1982,62:74.7. G. Grava. „Novators, kam apvāršņi par tuvu”.Jaunā Gaita 1966,57:27.20

tā liedzās atklāt, no kā „saņēma ziņas“. (..)JG redakcija, sūtīdama manu vēstuli uz Rīgu,paziņoja čekai, ko es domāju (tas labi!), bettā liedzās ar tām pašām domām iepazīstinātlatviešu sabiedrību. Redakcijas nodoms patiesiir bijis rakstu iespiest, jo bijis pat salikumsgatavs, bet tad nāca aizliegums („saņēmāmziņu“). Mēs tagad zinām, kas nosakato, ko JG drīkst un nedrīkst iespiest. 8Latvijas rakstnieku situāciju centies izskaidrotFranks Gordons, 9 balstoties uz saviemvērojumiem ASV un Kanādā 1981.gadā: Unnevajag aizmirst, ka okupētajā Latvijā, kurautoriem tik drausmīgi grūti pārvarēt varenmodro „kultūrčekistu“ aizsprostus, tomērlaiku pa laikam nāk klajā un iepriecinatautu tādas grāmatas kā Vizmas BelševicasGadu gredzeni vai Imanta Ziedoņa Kurzemīte.Kaut vai šīs vienas grāmatas dēļ Ziedonis,manuprāt, pelnījis kaut kripatiņu atzinībasarī trimdā. Pamēģiniet jūs, kas brīvi un netraucēti,svabadi un nesodīti varat klāstīt savasdomas Laika, Jaunās Gaitas, Treju Vārtuun DV Mēnešraksta slejās, ne tikai uzrakstīt,bet arī publicēt „kaut ko tādu“ okupētajāLatvijā! (..) Un mēs varam tikai iedomāties,cik bezmiega nakšu autoram bija jāizcieš, kamērizdevniecības literārie redaktori „vispusīgi“pētīja viņa manuskriptu, par cik gadiemīsāks kļuva paredzamais autora mūžs tajāsnedaudzajās dienās, kurās viņa grāmatas„signāleksemplārs“ atradās uz Latvijas KP CKKultūras nodaļas vadītāja rakstāmgalda… Arīpar to es runāju, tiekoties ar Ziemeļamerikaslatviešiem, jo viņi, kas visus pēckara gadusdzīvo brīvajā pasaulē, nespēj konkrēti aptvertpadomju cilvēka – arī padomju literāta– ikdienu. 10 Gordona skatījumu, nenoliedzami,ietekmē Latvijā gūtā pieredze, personīgapazīšanās ar Latvijas kultūras eliti un kritiskaattieksme pret padomju režīmu. Viņa demokrātiskieuzskati sabalsojās ar trimdas latviešuuzskatiem, tātad tika respektēti un ziņkāriuzklausīti.1981.gada novembrī un decembra sākumāLatvijā viesojas Velta Toma, tiek rīkoti viņas1980.gadā izdotās grāmatas Maize no mājāmatvēršanas svētki. Tas ir pirmreizīgs notikumsliteratūras vēsturē, jo iepriekš izdotāsRoberta Dambīša un Monikas Zariņas (KKSpaspārnē) dzejoļu grāmatas nepiedzīvoja8. Haralds Biezais. „Vai Jaunās Gaitas saturu nosakaRīgas čekas?” Latvija Amerikā 1982.25.IX.9. Franks Gordons – publicists, žurnālists, Latvijādzīvoja līdz 1972.gadam, strādājis LETA, Rīgas Balsī,tad izceļojis uz Izraēlu10. No Franka Gordona vērojumiem ASV un Kanādā.Laiks 1981.19.VIII.(tas nemaz nebija plānots) oficiālus atvēršanassvētkus ar autoru klātbūtni. Imants Ziedonis4.decembrī uzrakstījis īsu apceri „ParVeltu Tomu šeit un tagad“, kurā uzsver, kaviņa ir visdrosmīgākā dzejniece, kādu no latviešiemes zinu esam uz sajauktās pasaules.Ciemoties no kuģīša uz kuģīti šajās politiskajāsbangotnēs nav viegli. Ciemoties – vēlvarbūt nav tik bīstami. Mēs zinām simtiemtūristu, kas paciemojas, pafotografē, apmaināsdāvanām un aizbrauc. Draudzēties irbīstami. Saskaņu uzturēt ir bīstami. Jo draudzēties– tā ir attieksme. 11 Šī Imanta Ziedoņaatziņa skaidri pauž Latvijas dzejnieka viedoklipar pozitīvajām vērtībām, ko ienesusi KKS.Kaut iespējams, ka Velta Toma būtu ieguvusitikpat lielu atsaucību un atpazīstamību kāVeronika Strēlerte, kura Latvijā viesojās, neizmantojotKKS, tomēr viņa simbolizē it kāoficiāli atļautās un veicinātās trimdas un Latvijasliterātu draudzības iespējamību.1983.gadā KKS svin savu 20 gadu jubileju.Alberts Liepa žurnālā Māksla raksta: ...atrodascilvēki, kas mēģina iegalvot, ka mēsPadomju Latvijas kultūras sasniegumus svešumārādām, lai „grautu emigrācijas vienotību“.Tas ir absurds apgalvojums, jo mums– kultūras sakaru darba darītājiem – naviespējams graut to, kā vispār nav. Kultūrassakaru pretinieki ir sevi izolējuši no tādu sakarupiekritējiem. Protams, šāda pašizolācijazināmai emigrācijas daļai nav devusi nekādulabumu. Neviens taču par labumu negribēsuzskatīt nedz strauji progresējušo asimilācijasprocesu, nedz arī trulu sačervelēšanosvismaz piecdesmit gadu vecās atziņās. 121984.gadā Valdis Krāslavietis atkārtoti viesojasLatvijā. Dzimtenes Balss reportāža parto: Dzīvas Krāslavieša dzejas skanēja Draudzībasnamā, klātesot Rīgas dzejniecēm undzejniekiem, aktrisēm un aktieriem, mūzikasdarbiniekiem, viesa draugiem un paziņām,citiem interesentiem; sarīkojumu ievadotLKSK prezidija priekšsēdētājam AlbertamLiepam, un stāstot par ciemiņa dzīvesgājumu un literāta darbu LKSK literatūrassekcijas biroja loceklim dramaturgam JānimAneraudam. Valdis Krāslavietis runāja vairākusdzejoļus, runāja arī garāku prozas darbu„No putnu dzīves“, visos šais sacerējumosklausītājiem atklādams indevi savu un apkārtējodzīvi skatīt ironiskā griezumā, skatītar veselīgu asredzīgumu. Tāds topēcpusdienbija arī šeit publicējamais dzejolis „Lai nekasnav kopējs“, kur blakus ironijai kā apinis11. Imants Ziedonis Raksti 13.sējums. 316.lpp.12. Alberts Liepa. „Kultūra – sakari – godīgums”.Māksla 1983,3:3.21

savijies rūgtums par emigrācijas reakcionāroaprindu muļķību un prettautiskumu. Viesisatbildēja arī uz klātesošo jautājumiem. 13 Sarīkojumuvainagoja dubultkvarteta „Dardedze“dziedātā Raimonda Paula kompozīcija„Kurzeme“. Rakstam pievienots Krāslaviešadzejolis „Lai nav nekas kopējs”, kas spilgtiapliecina tendenciozitāti dzejoļu atlasē, parprimāro izvirzot vēlamo –autora ironiju prettrimdas īpatnībām.Mīļās dāmas, cēlie kungi,tālāk tas vairs nevar iet:ir jāizmet no sabiedrībastie, kas Pūtvējiņi dzied!Nometnes un mūsu skolas –tas viss jāklapē ir ciet:mums ir ienākušās ziņas,ka tur Pūtvējiņi dzied.Tas nekas, ka pašu bērni –smalki sijā trimdas siets! –iespējams, ka jau slepusviņi Pūtvējiņi dzied.Tie jābāž sakarnieku maisāun rūpīgi gals jāsien ciet.Kā lai uzticamies tādiem,kas jau Pūtvējiņi dzied?Taisiet augšā sarakstusun sauciet visus vārdātos, kas, dziedot Pūtvējiņi,vienotību ārda.Citādi var nākt uz domām –un lai Dievs pasargā no tā! –ka mums vēl ir kaut kas kopējsar tautu Latvijā.Pārmaiņas attieksmē pret trimdas sabiedrībuun tās radītajām kultūras u.c. vērtībāmparādās 1984.gada septembra numura Karogā.Jānis Anerauds savā rakstā „Otru desmitgadinoslēdzot“ raksta: Viss interesantākaisun vērtīgākais, ko radījuši vai vēl radīsārzemju latvieši, agrāk vai vēlāk ieplūdīs tautaskultūras pūrā. 14 Šis konstatējums, no vienaspuses, ir it kā ilggadēja kultūras sakaruoficioza medains solījums, no otras puses,tajā var arī saskatīt, bet, kā 1986.gadā atzīstValija Ruņģe, nedrīkstētu ieprojicēt kāduvēlmju domāšanu, ka Anerauds būtu cerējisuz polītiskām maiņām nākotnē Latvijas teritorijā.(..) Tāpat nav svarīgi, ka Anerauda formulaietveŗ kādu atlases principu (pēdējaistiesnesis vienmēr būs laiks). Svarīgi pašreiz ir13. A.K. „No sava kausa”. Dzimtenes Balss 1984,19(17.V):8.14 Jānis Anerauds. „Otru desmitgadi noslēdzot”.Karogs 1984,9:183-194.tas, ka šis formulējums atšķiras no AndrejaUpīša 1960-tajos gados pareģotā trimdasgara dzīves Bezsaules norieta, ka ir saskatītasvērtības, ko pasaulē esošie latvieši spējradīt un ka tās būtu nepieciešamas visai latviešukultūrai. 151985.gadā kārtējā KKS plēnumā, kas plašiatspoguļots Dzimtenes Balsī, tapis anonīms(vai kolektīvs) „Aicinājums tautiešiem svešumā“,kura pamatmērķis ir uzsvērt, cik humānair PSRS, kā pirmā atsakoties no kodolieročulietošanas un uzmundrinot tautietesun tautiešus svešuma takās veidot pretkarasabiedrisko domu, stāstot objektīvi par dzīvisociālistiskajā Latvijā. Vēl šajā aicinājumāpausta visus šos gadus tik ierastā atziņa, ka,tikai stiprinot saikni ar dzimteni, iespējamalatviešu kultūras un mākslas vērtību pastāvīgaatjaunošana un reāla spodrināšana. Otraispasaules karš varmācīgi atšķēla vienuzaru no mūsu tautas mūžam zaļā ozola unizkaisīja pa visiem kontinentiem. Atrautībano dzimtenes nekļūs par lāstu, ja vien būsobjektīva izpratne par vēstures neapturamoritumu. Ja veidosies un saglabāsies savstarpējauzticēšanās kā obligāts priekšnoteikumsdraudzīgu sakaru uzturēšanai ar Latviju. 16Intensīvo kultūras sakaru taktika 80.gaduvidū piedzīvo atslābumu, jo briestošās sabiedriskāsun politiskās pārmaiņas liecina,ka KKS mērķu sasniegšanai paredzētās aktivitātes,konkrēti Literatūras sekcijā, vairākkalpojušas atskaitēm nekā reālai kaitēšanaivai būtiskai informācijas iegūšanai trimdassabiedrībā.Turpinājums JG26115. Valija Ruņģe. „Trimdas gara dzīve: fainomens„par sevi“ vai daļa visas latviešu tautas kultūras?”Jaunā Gaita, 158 (1986):3-9.16. „Aicinājums tautiešiem svešumā”. DzimtenesBalss 1985.9.V. 5.lpp.Zīm. Ilmārs Blumbergs22

Irēne AvenaNOBELA BALVA HERTAI MILLEREIEs biju minoritāte (..) un nepiederēju nekur(..) Vācijā es biju vienmēr rumāniete,un Rumānijā es biju vienmēr vāciete. Kautkādā veidā es vienmēr biju svešķermenis, tāsevi raksturo Herta Millere (Müller) intervijāar Mariku Griehseli 2009.8.X, īsi pēc 2009.gada Nobela balvas literatūrā paziņošanas.Žūrija balvu Hertai Millerei piešķīrusipar koncentrētību dzejā un atklātību prozā,attēlojot izstumto cilvēku (dispossessed)pasauli. Nobela komiteja literatūrā, neskatotiesuz pārmetumiem par eirocentrismu, kasgalvenokārt nākuši no ASV puses, liecina paršīs komitejas centieniem allaž izrakt kādu tīrradni,par kuru lielā pasaule nav dzirdējusi.Tādi atradumi bija austriete Elfrīde Jelineka(2004, skat. JG241:12-14), francūzis LeKlezio (Jean-Marie Gustave le Clezio, 2008)un tāds tīrradnis ir arī 2009.gada laureāte.Herta Millere dzimusi švābu lauksaimniekuģimenē 1953.17.VIII, Rumānijas Banataapgabalā. Vēsturiski Nizkydorf ciemā kopšgadu simtiem dzīvojusi vāciski runājošaminoritāte. Hertas bērnībā ciematā bijušitikai divi rumāņi – policists un ārsts, ar kuriemciema ļaudis nekādās darīšanās negribējušiielaisties. Hertas tēvs II Pasauleskarā bijis Waffen SS, bet māte 1945.gadāizsūtīta uz pieciem gadiem darba nometnēPadomju Savienībā. Millere studējusi literatūruTimisoaras Universitātē Rumānijā, kurviņa pievienojusies vāciski runājošo literātuapvienībai Aktionsgruppe Banat, kuras mērķisbijis zem dzelžainā Čaušesku režīma panāktlielāku vārda brīvību. Kādu laiku Millerestrādājusi par tulkotāju mašīnu fabrikā, betpēc tam, kad viņa atteikusies sadarboties arSecuritata, tikusi vajāta un atlaista no darba.Šajā laikā Millere uzrakstījusi savu pirmo grāmatu,stāstu krājumu Niederungen (Nadīrs),kas smagi cenzētā versijā publicēts Bukarestē(1982), necenzētā – Berlīnē (1984). Lai izvairītosno nemitīgā diktatūras spiediena, HertaMillere ar vīru, rakstnieku Richardu Vagneru,emigrējusi uz Rietumvāciju, kur viņa tikusiuzaicināta par lektori vācu un citās Eiropasuniversitātēs. Tagad Millere dzīvo Berlīnē,uzmanīgi seko politiskajiem procesiem gansavā dzimtajā Rumānijā, gan savā mītneszemē Vācijā, vienlaicīgi demonstrējot savunelokāmo prettotalitārisma stāju. StarplaikāMillere publicējusi ap 20 grāmatu un saņēmusivairāk kā duci balvu literatūrā.Šie sausie fakti sagatavojuši treknu augsninākamajai nobelistei. Viņas bērnības un jaunībasgadu rūgtā pieredze pārtop literārosdarbos, kuru centrālā tēma ir galēja totalitārismaārdošais iespaids uz individu un sabiedrību.Jautāta, kādēļ viņa savos darbosatkal un atkal atgriežas pie tās pašas problēmas,Millere atbild, ka pēc vairāk kā 30 varmācīgādiktatūrā pavadītiem gadiem rakstītpar pieredzēto ir vienīgais veids, kā atbrīvotiesno traumas un sev pierādīt, ka viņa ir vēltā pati un ka vispār eksistē. Es nemeklēju šotēmu, šī tēma izvēlējās mani.Nobela Prēmijas laureāte Herta MillereSavā pirmajā grāmatā Niederungen Milleremierīgi, bez žēlastības atkailina kādas (savas?)ģimenes un visa panīkušā ciema iedzīvotājugarīgo trulumu un brutālo degradācijuČaušesku Rumānijā. NeizbēgamiNiederungen publicēšana Rumānijā izsaucakompartijas un arī tautas sašutumu. Millereibija jādodas trimdā. Šī pati tēma turpinātaviņas daļēji autobiogrāfiskajā romānā DerMensch ist ein grosser Fasan auf der Welt(Cilvēks uz šīs zemes ir liels fazāns; angļuvalodā: The Passport), stāstot par pazemojumiemun augsto cenu, kas jāsamaksāRumānijas švābu zemnieku ģimenei, laiemigrētu uz Vāciju. Viens no izcilākajiemMilleres romāniem, Herztier (Sirdszvērs), izdotsHamburgā (1993), grafiski attēlo drūmoun bezcerīgo dzīvi studentu kopmītnēs.Trūkums un izsalkums kļūst triviāls blakusbrutalitātei, nodevībai, pašnāvībai un citāmrežīma šausmām, ko šie jaunie cilvēki piedzīvo.Savā visjaunākajā darbā, ko pati autoreapzīmē par labāko, Atemschaukel (Elpas šūpoles),kas izdota Minhenē (2009), Millereraksta par 2006.gadā mirušo rumāņu vācu23

akstnieku Oskaru Pastoru, kuru kā septiņpadsmitgadīguzēnu, kopā ar citiem etniskajiemvāciešiem ievietoja darba nometnēPadomju Savienībā. Ar šo akciju bija domātssodīt vācu armijā bijušos SS vīrus, bet cietanevainīgi civiliedzīvotāji. Millere saceļas pretnetaisnu kolektīvu vainošanu, norādīdama,ka arī paši rumāņi pie Staļingradas bija cīnījušiesHitlera armijas pusē un ka pēc 1945.gada vēsture Rumānijā tikusi pārrakstīta unviltota. Sarūgtinātā vācu minoritāte savukārtatteikusies atzīt savu lomu Hitlera karā. Tobija ķērusi kolektīva amnēzija.Tomēr temats par komunistu diktatūru unvaras korupciju vien nebūtu Hertai Millereiizpelnījis Nobela prēmiju, jo šī tēma jau ir cituAustrumeiropas rakstnieku nodeldēta. KasMilleri izcēlis, ir viņas tēlainais, metaforu bagātais,poētiskais stils. (Personīgi pievienojoslaikraksta Die Zeit kritiķim, kas Millleres stiluapzīmē par pārāk romantisku un nepiemērotudrūmajam saturam). Millerei raksturīgiīsi, aprauti, staccato teikumi, kuri turpināsun atkārtojas gluži kā mūzikāla tēma, kas atgriežasdažādās instrumentācijās. Sirreālismsjaucas ar reālismu, lietas pārvēršas, jeb kāpati Millere savā Nobela lekcijā saka, paralēlirealitātei iedarbojas vārdu pantomīma,kurā, neievērojot reālās dimensijas, sarūkvisas svarīgās un tiek izceltas visas sīkās lietas.Milleres vārdi slēpj kodus, kas uzmanīgijāatšifrē. Valoda koncentrēta, bet tekstosatrodami sīki, gandrīz zinātniski apraksti,kurus The Times Literary Supplement kritiķeDžeina Jegere (Jane Yager) apzīmē par dīvainuprecizitāti. Šie detalizētie Milleres aprakstinav ne tamborēti, ne brudierēti, tie ir asihieroglifi iekalti akmenī, no kura nāk zināmsvēsums. Ar cilvēkmīlestību Millere nenodarbojas,nedz arī viņai prāts nesas uz piedošanu,kristīgā vai citā nozīmē. Par to liecina viņasdemonstratīvā izstāšanās no P.E.N., protestējotpret lēmumu apvienoties ar agrākoAustrumvācijas nodaļu (kurā likumsakarīgibijuši arī kolaboranti). Milleres pasaulei pietrūkstžēlastības. Nebeidzamais negatīvismsnogurdina, tomēr signalizē arī kādu vajadzībuattīrīties un atjaunoties. Vienīgais, ar koMilleres rakstus varu salīdzināt, ir ar ungārufilmdara Bela Taras (Béla Tarr) sešu stundugaro filmu Satantango (1994), kur mocošiilgi jāskatās Sistēmas sabendētās dvēseles– Austrumeiropas pēcpadomju cilvēkus. Arīšai filmai piemīt dīvaina precizitāte un vēldīvaināks spēks un pievilcība. Kritiķi HertuMilleri salīdzinājuši ar Franci Kafku (1883-1924) un 1999.gada nobelistu Ginteru Grasu(dz.1927). Es vēl minētu Milleres radniecībuar sirreālismu 1983.gada laureāta GabrielaGarsijas Markeza (dz.1927) darbos.Vācijas prezidente Angela Merkele nav vienīgā,kas priecājas par Hertas Milleres panākumiem.Arī rumāņu rakstnieki piepešiatģidušies un grib adoptēt Hertu par savējo.Tā Rumānijā pazīstamais, 1956.gadā dzimušaisrakstnieks Mirča Kartaresku (MirceaCartarescu) apbrīnojami labi atceras reizes,kad viņš atradies vienā telpā ar nobelisti, unpat bijis redzams grupu fotogrāfijās kopāar viņu. Viņš atgādina, ka Millere pārvaldotrumāņu valodu, citējot rumāņu tautaspoētiskos sakāmvārdus, ka visās viņas grāmatāsdarbība norisinoties Rumānijā u.t.t.Ievērojami mazāku entuziasmu, runājotpar Hertu Milleri un viņas komplicētajāmattiecībām ar savu dzimteni, izrāda rumāņurakstnieks un politiskais trimdinieks, tagadliteratūras profesors Ņujorkā, NormansManea (dz.1936). Viņš uzsver konfliktu, kasveidojies starp etnocentrētajiem rumāņiemun vācu kolonizātoriem kopš seniem laikiem,un to, ka pēckara gadu kļūmīgie notikumi šokonfliktu krietni padziļinājuši.Kādi ir Milleres sakari ar latviešiem? Diezganinteresanti. Jānis Krēsliņš juniors – noKaraliskās bibliotēkas Stokholmā – jau vairākkā gadu pirms Nobela prēmijas Gēteborgasgrāmatu meses ietvaros uzaicinājis HertuMilleri kopā ar Latvijas bijušo prezidenti VairuVīķi-Freibergu piedalīties paneļdiskusijā partematu Kas mēs īsti esam? Runātais teksts,Ievas Lešinskas redakcijā, publicēts žurnālāRīgas Laiks (2009,11). Sarunu gaitā atklājies,ka abas diskusiju partneres pārstāv pretējaspozīcijas. Millere savā dzimtajā zemē atgrieztiesnevar/negrib, tāpat viņai pirmā valoda,švābu dialekts, nav svarīga, bet patīk,un viņa paņēmusi līdz vēlāk apgūto rumāņuvalodu; viņa raksta vācu valodā, bet noraidakonceptu valoda kā mājas. Millerei satursnosaka, vai cilvēks piederīgs, vai svešs. VairaVīķe-Freiberga, turpretim, mācījusies dzīvot,iesakņoties un tad atkal atstāt četras zemes,visās atrodot un uzkrājot labumu, kopaņemt līdzi. Viņa runā četru zemju valodās,uzsūc četru zemju kultūras, atgriežas savābērnības zemē un piepilda savu misiju. ArīHerta Millere piepilda savu misiju dzīvojotemigrācijā un rakstot, kā viņa pati saka, parto, no kā gribu atsvabināties, jo Millerei literatūrasākas tur, kur vissmagāk. oPar mākslas vēsturnieci Irēni Avenu skat. JG259:12-17.24

Sarmīte Janovska-ĒrenpreisaMARTA LANDMANE: DZEJARAKSTA MANIEs dzeju nerakstu, tā raksta mani – tā MartaLandmane. Viņas, varētu teikt, apsēstība, irvirknēt vārdus dzejrindās, staigājot savā nodabāpa Jorkšīras kalnājiem, Bradfordas ielāmvai „Straumēnu” muižas meža takām unpļavu.Viņdien, lasot slavenā angļu dramaturgaBeneta (Alan Bennet) memuārus, nopriecājospar viņa divu slavenu angļu dzejnieku salīdzinājumu– karaliskā laureāta Filipa Larkina(Philip Larkin) un Oksfordas profesora Odena(Auden). Larkins, rakstot savu dzeju, paņemlasītāju cieši pie rokas un to droši aizved līdzpat beidzamai rindai (finishing line, kamangļu valodā ir dubultnozīme). TurpretimOdena dzeja esot kā lēciens ar izpletni – uzīsu mirkli lasītājam paveras brīnišķīgs skats,bet tad viņš smagi nokrīt uz muguras tikkouzartā kartupeļu laukā, turklāt pavisam svešāpagastā! Bet ne tā ar Martu – viņas dzejānav neviens, ne otrs variants. Viņa nospraužpati sev un lasītājam ceļu. Un tur šaubu nevarbūt nekādu – nevajadzīga ir pat pie rokasvešana. Marta ir sava ceļa gājēja. Viņas dzejanav ne mākslota, nedz sarežģīta, un viņasvārdu krājums sātīgs un bez samocīta pārspīlējuma.Tajā atspoguļojas visa viņas dzīve.Bagāta, reizēm skumja, pat lieliem posmiemtraģiska. Bet viņa nav no vaidētājām.Marta Landmane (meitas vārds Dobele) dzimusiLiepājā. Agrā bērnība pavadīta Kurzemē.Tēvs ir valsts ierēdnis Zemkopībasministrijā Rīgā. Nav brīnums, ka Marta seviar zināmu lepnumu sauc par „ulmaņlaikabērnu”. Pie sākotnējās lasītkāres vainīgs irtēva grāmatu skapis, vēlāk to veicinājis RīgasValsts paraugpamatskolas literatūras skolotājsFricis Jansons. Rīgā sākas arī lielā jūsmošanapar teātri un operu. Dzejniece vēl tagadspēj uzskaitīt visus toreiz redzētos slavenosaktierus, lugas un pat nodziedāt dziesmu nodaudzkārt apmeklētas Pēra Ginta izrādes. ĢimenēMarta ir vienīgais bērns. Kad citas skolasbiedrenes vasaras pavada Rīgas Jūrmalā,Sarmīte Janovska-Ērenpreisa strādā par korektori,tad salicēju laikrakstam Brīvā Latvija, bet pēc redakcijaspārcelšanās no Anglijas uz Rīgu turpina darbuno dzīvesvietas Anglijā. Nodarbojas ar akvareļugleznošanu, kā arī pārraksta, rediģē un ilustrē savavīra Gunara Janovska (1916-2000) darbus (ieskaitot24 romānus) rakstnieka Rīgā iznākošajiem Kopotiemrakstiem (aizpērn klajā laists 14. sējums).viņa tiek aizsūtīta pie krustmātes uz laukiemKurzemē. Tas viņai nav īsti pa prātam, betdod laiku domāt pašai savas domas – vientulībāKurzemes mežu apņemtai. Pa tiemstaigājot, reiz par viņas ceļa biedru pagadāsvilks, ko Marta tobrīd notur par lielu, atbaidošusuni, un, droši dziedādama, turpinājusisavu ceļu. Lai gan toreiz jaunā meitene nevarsagaidīt, kad skaitīsies pieaugusi, kad viņaibūs atvērtas visas Rīgas durvis, šo vientulībāpavadīto Kurzemes vasaru dēļ, šķiet, attīstāsMartas tieksme izteikt savas domas dzejrindās,kam pievienojas mīlestība pret dabu.Baigajā gadā ģimene pārceļas uz Jelgavu,kur Marta sāk apmeklēt Hercoga Pētera ģimnāziju.Jelgavas gaisa bombardēšanas laikā1944. gada vasarā liela pilsētas daļa nodeg.Māte izglābjas vienos rīta svārkos. Ģimeneijāpārceļas atpakaļ uz Rīgu, kur Marta iestājasSarkanā Krusta palīgmāsiņu kursos.Rudenī ar beigšanas apliecību kabatā un uniformujaunā medmāsa tiek nosūtīta strādātuz lazaretes kuģiem, kas no Latvijas pārvadāievainotus karavīrus uz dažādām Vācijas ostām.1944.gada novembrī kārtējā braucienākuģi pie Liepājas bombardē krievu lidmašīnas.Marta kā vienīgā māsiņa paliek uz degošākuģa ar garīgi un fiziski ievainotiemkaravīriem. Tēvs mirst ar malāriju divas dienaspirms Rīgas krišanas krievu rokās. MātiMarta pierunā doties līdzi par palīdzi uz beidzamābēgļu kuģa, kas dodas uz Dancigu.Kara jukās abas tiek izšķirtas. 19 gadu vecāMarta paliek viena un pārguļ uz savas mugursomasBreslavas stacijā. Prasot ceļu kādaimūķenei, viņa atklāj, ka Šlezvigholšteinaskalnos ir lazarete, kurā strādā pāris duču latviešumāsiņu. Marta viņām pievienojas, bettiek uzņemta vēsi. Lazareti, kurā atrodas arīvairāki amputēti latviešu karavīri, februārīevakuē uz Berlīni. Tur Sarkanā Krusta prezidijāMarta atrod bēgļu gaitās nonākušomāti. Pēc divām dienām abas dodas darbāuz plašo, moderno lazareti Belzenē, kurjāaprūpē visādu tautību ievainotie. Milzuieplakā aiz meža atrodas nacistu koncentrācijasnometne, taču Marta ir pārliecināta,ka ne slimnīcas personāls, nedz vietējie ir zinājušipar turienes baismajiem notikumiem– tā esot bijusi apzīmēta par kara bāzi, piekuras tuvāk iet aizliegts pašu gājēju drošībasdēļ. Taču karam beidzoties un sabiedroto karaspēkamierodoties, Marta un viņas mātekopā ar citām dažādu tautību māsiņām ir tās,kam šajā „ellē virs zemes” mirušos jāatdalano dzīvajiem, tie jāatuto un jākopj. Arī personāluikdienas dezinficē ar dzeltenu pulveri.Māte gan nespēj panest dzeltenā pulveramocības, drīz vien atsakās no dezinfekcijas,25

Foto: Sarmīte Janovska-Ērenpreisasaslimst ar tīfu un nomirst. Visaugstākās pakāpestraģēdija. Tomēr Marta spēj saredzētsava veida humoru arī šajā gadījumā – kadamerikāņu virsnieka melnādainais šoferis vedisMartu džīpā atvadīties no mātes un bijisjāprasa ceļš, atbildes došanas vietā vācieši,ieraudzīdami piķa melno auto vadītāju, mukuši,galvas sakampdami. Ceļa norādījumssaņemts tikai tad, kad šoferis paslēpis seju,sagumdams pār stūri. Māti apglabā vienākapā ar trīs karavīriem, arī tīfa upuriem.Drīz vien Marta kopā ar neskaitāmiem latviešiemnonāk bēgļu nometnē Rietumvācijāun 1947. gadā izceļo uz Angliju, pirmo valsti,kas piedāvā darbu bēgļiem, īpaši, ja tie irbaltieši. Šeit viņa strādā par apkopēju slimnīcā,mājsaimniecībā un visbeidzot Bradfordaspilsētas policijas prezidijā, apkalpojot augstosviesus pie smalkiem galdiem. Tas esotbijis viņas visinteresantākais darbs, ko drošivien esot dabūjusi kā ārzemniece, kas nesapratīšotsarežģītās un slepenās pie galdavestās sarunas. Tāda viņa arī izlikusies, parspiedzi nav kļuvusi, darba vieta patikusi līdzpat pensijai, kurā izvadīta ar godu. Martaapprecas ar Eduardu Landmani un viņiempiedzimst meita. Bet Martas vīrs mirst agri,atstājot māti ar meitu vienas. Marta apprecasotrreiz ar Arnoldu Dreifeldu no lielāsDreifeldu dzimtas, daļa no kuras atrod patvērumuKanādā, pārējie paliek Latvijā. No otraslaulības pirmajai Martas meitai pievienojasvēl trīs staltas meitas. Vecākā no tām nuMarta Landmanejau daudzus gadus ir saimniece „Straumēnu”muižā Anglijas vidienē. Dreifeldu dzīves vietatolaik ir Bradforda, Ziemeļjorkšīrā, kurMarta pavada sava mūža lielāko daļu un vēlarvien ilgojas pēc tās apkārtnes viršainajiemtīreļu kalniem.Pēc Arnolda nāves Marta pārceļas uz dzīvi„Straumēnu” staļļu pagalmā – uz dzīvokli arliterāru piegaršu. Deviņus gadus tajā nodzīvorakstnieks Gunars Janovskis, tad septiņusgadus tur atrodas laikraksta Brīvā Latvija redakcijaOļģerta Mierīgā vadībā. Tagad dzīvoklīmājo Marta Landmane – acis tur priecinagrāmatu plaukti, dzintara izstrādājumi,sveces, čiekuri, sudraba saktas vilnas lakatā,krāsaini oļi, bet uz grīdas liels, lēzens kurvisar neskaitāmām koka karotēm no visāmpasaules malām. Vēl pašas, no meža atnestikoka bluķīši uz kā piemesties, kad viņas istabāiebrūk ciemiņu pulks svētku dienās. Uzgrāmatu plaukta Arnolda apstrādātās kokusaknes putnu, čūsku un dažādu citu dzīvniekuizskatā. Martai, liekas, tuva ir sarkanā krāsa,par ko liecina tomāti un sarkanās ģerānijas,ko viņa audzē uz priekšdurvju mūrīša,un, protams, sarkanvīns.Nobeidzot rindiņas no dzejkrājuma Vēl vilnivel:Vai tad vienmēr ir jālūdz?Atnāciet nelūgti.Durvis jums atvērsMans patiesais es.Anglijā turpināt dzejot viņu ir mudinājis JānisAndrups, rakstnieks un redaktors (LatvjuVārds, Londonas Avīze, Ceļa Zīmes). Savasdzejas un stāstus Marta ir lasījusi dziesmusvētku rakstnieku sarīkojumos, pašmājāBrad fordā, „Straumēnos” un Londonā.2008. gada oktobrī viņa savas dzejas unstāstu „Kūkas” lasa angļu valodā Dienvidanglijaspilsētas Bornmūtas Starptautiskajāliteratūras festivālā.Martas Landmanes dzejdarbi sakopoti četrāsgrāmatās – Pretstati (1985), Vate ausīs(1997, PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts),Krustām šķērsām (2002, PBLA KF Goda diploms)un Vēl vilni vel (2006). Par pēdējo 2008.gadā saņemta Krišjāņa Barona Prēmija.Ceļiniek, ja krustojot „Straumēnu” muižastakas sastopat sievieti noliektu galvu ejamsavā nodabā, padodiet viņai labdienu, betneiesaistieties tālākās sarunās, jo dzeja rakstāsun tās pavedienu būtu žēl pārtraukt. o26

Leons BriedisDĒMOSTENSXXV MariagrammaAi, mani heksametri,izteikti skopos jambos,kas skan šais ditirambosjaunam tirānam par godu,kuru paši sev par soduesam iecēluši –pacēlušivirs tempļacokolā,lai no tāviņa vieplisvēlīgi viestusavu svētību mumsun to garlaikoti šķiestu.Elā – ā – ā – ā – ā! Pūļa auri,to iecēluši visuaugtstākajā dievu kārtā,skan manu nevarīgo jambu šļupstiem cauri,un mani pirmo, bezvainīgo, sadedzināt sārtā –kā viņa olimpiskās slavas necienīgo dziesminiekutur, agorā, visas tautas priekšā pa galvu pa kaklu steidzas,lai tādējādi izteiktu tam savu neviltoto un tik pazemīgo prieku,ka līdz ar viņa nākšanu pie varas, gluži kā nebijusi, beidzasij viņu pašu brīvība, ko tie kopš dzimšanas kā slogu senulīdz šim ir pār varēm, mokās, nesuši uz saviem pleciem,tās vietā izraugoties sev nevis cienījamu Dēmostenu,bet kādu, līdzīgo sev, no tiem izveciem,kam nu to pielūgsmes ļautas –briesmonim no tautas.Rīgā, 2010.1.IDēmostens, šķiet, ir ne tikai Leona, bet hronoloģiski visu latvju dzejnieku šā gada pirmaisdzejolis – tas pienāca JG redakcijā elektroniski 1.janvāra agrā rītā ar piezīmi: mans pirmaisšogad. Par dzejnieku, esejistu un Kentaura redaktoru Leonu Briedi skat. JG255:4.27

Gundars Ķeniņš KingsKĀPŠANA ZINĀTNESKALNGALOS – IMūsu staltās Latvijas Universitātes vadībaidiemžēl nākas atzīt, ka LU ierindojas kautkur aiz 1 000 pasaules vislabākajām un labākajāmaugstskolām. Ja padomju varas laikāatsevišķo republiku galvenās augstskolasuzskatīja par labām sekotājām Ļeņingradasun Maskavas universitātēm, šodien šāds vērtējumsir vienkārši novecojis. Pat Krievijas ZinātņuAkadēmija cīnās ar nopietnu naudastrūkumu. Labākie zinātnieki aizceļo un šī iestādevairs nespēj pretendēt uz augstāko zinātniskādarba kvalitāti.Augstskolu vērtējumi, protams, var būt ļotidažādi, un to droši vien ir vairāk nekā novērtētāsmācību iestādes. Bet to galvenā funkcijair pacelt izglītības kvalitāti. Arī vērtētājivar būt dažādi, sākot ar studentiem un beidzotar ārzemju speciālistiem. No vērtējumiemvisnoderīgākie ir tie, kas atbilst labi zināmiemkritērijiem, piemēram, ASV darbojasvairākas akreditācijas iestādes un organizācijas.No tām pirmais, plašākais, t.s. reģionālāsvērtēšanas organizāciju tīkls, prasa pierādījumuspar to, ka augstskola ar lielākāmvai mazākām sekmēm darbojas saskaņoti arsaviem akadēmiskajiem mērķiem un sabiedrībasnormām. Tādas ir nedaudzās ASV federālasun krietni vairāk štatu universitāšu,kam pievienojas liels skaits privātu augstskolu.Ja ir grūti iedomāties augstskolu, kamnav gandrīz nekādas ticamības, tomēr atceros,ka vēl nesen Havaju salās kāda mācībuiestāde izmisīgi centās nodrošināt sev pieklājīguvietu vietējā sabiedrībā, bet tās mērķibija neskaidri un arī skaitā nedaudzo mācībspēkukvalifikācijas bija viduvējas. Nespēdamaiegūt reģionālo akreditāciju, tā pēdīgiapvienojās ar kādu augstākas kvalitātesaugstskolu. Kas attiecas uz t.s. profesionālojomu mācībiestādēm – medicīnas, tieslietu,biznesa, pedagoģijas un pat mūzikas, vērtēšanaskritēriji ir vairāk saistīti ar macībspēkupasniegšanas prasmi un pētniecības darbu,studentu izvēli un absolventu sasniegumiem.Labākās universitātes, kas ne vienmēr ir tāslielākās, rūpējas, lai tur ietilpstošās fakultātesbūtu akreditētas. Latvijas Universitāte uncitas Latvijas augstskolas lēnām iesaistās EiropasSavienības sistēmā. Kaut arī tur ar laikuiekļūs vai visas augstskolas, uz zemāka līmeņatomēr atradīsies reģionālās universitātesun tehniskās koledžas.Dr. Gundars Ķeniņš ir emeritēts Pacifika Luterāņu U.dekāns un ekonomikas profesors.Īpašā kategorijā ievietojamas tās universitātes,kuru mērķis ir ne tikai izglītot studentus,bet vienlaikus arī nodarboties ar pētniecībudažādās zinību jomās. Šo iestāžu vērtējumā,cita vidū, svarīgi ir tas, cik „bagāta” finansiāliir attiecīgā universitāte, respektīvi, tāsspēja finansēt lielus un dārgus pasākumus –parasti gan ar ASV federālās valdības un/vailielo fondu piešķīrumiem. Galvenie vērtējumainstrumenti tad vairs nav tikai mācībspēkukvalifikācijas (zinātņu doktora grāds – arnedaudziem izņēmumiem – ir obligāts) unuzkrātie finansiālie līdzekļi, bet mācībspēkupētniecības darba rezultāts, parasti publikācijas.Svarīgs ir ne tik daudz publikāciju vaikonferencēs nolasīto referātu skaits, bet gancitu pētnieku atsaukšanās uz attiecīgajāmpublikācijām zinātniskajā literatūrā. Interesanti,ka grāmatām ir tikai blakus vērtība, joparasti tiek uzlūkots, ka tās atspoguļo jauzināmo un izdošanas laikā jau ir novecojušas.Citēto darbu indekss pēc savas dabasir elitārs. Tiek sagaidīts, ka universitāšu pētniekipublicēs kaut ko vērtīgu noteiktā laikaposmā, parasti vismaz piecos gados. Vecākieprofesori bieži vien izstrādā savus zinātniskopētījumu projektus kopā ar jaunākiem asistentiem.Gan projekti, gan publikācijas vartikt vērtētas anonīmi, kā tas lielākoties tiekdarīts Vācijā, Ziemeļvalstīs, ieskaitot Igauniju.Daudzās valstīs svarīga ir stažēšanās aizrobežā,piemēram, ķīniešu pētnieki pašu kvalifikācijucelšanai visvairāk ir ieinteresēti stažētieslabākajās Rietumu universitātēs, no kurāmpar vislabākajām viņu uzskatā ir 20 līdz30 amerikāņu un britu augstskolas. KamērŠanhajas U. vērtē ap 1 200 universitāšu, TaivanasU. izcilāko mācībiestāžu uzskaitē ir tikai50. Šanhajā augsti vērtē ne tikai bieži citētuspētījumus, bet arī pazīstamas prēmijas– Nobela un vēl citas. Taivana akadēmiskossasniegumus vērtē pēc ražīguma, nozīmīgumaun kvalitātes.Ja arī vislabākās ASV augstskolas neuzrādavienādu pētniecības darbu kvalitāti visās disciplīnās,to priekšgalā parasti min HarvardasU. (Harvard U.), Džonsa Hopkinsa U. (JohnsHopkins U.) un Stanfordas U (Stanford U.),bet mazliet tālāk ļoti lielo Vašingtona U. (U.of Washington, Sietlā) un Kalifornijas U. (U.of California, Berklijā). Un kāda cita globālanovērtējuma galotnē atkal HarvardasU., Stanfordas U. un Kalifornijas U. (Berklijā),kam seko Kembridžas U. (CambridgeU. Anglijā), Kalifornijas Tehniskais Institūts(California Technical Institute), MasačusetasTurpinājums 59. lpp.28

Dzintars Edvīns BušsMŪSDIENU KRĪZES CĒLOŅI ASVPagājušā gadsimta 30.gadu pasaules ekonomikaskrīzes jeb Lielās depresijas viens nogalvenajiem cēloņiem bija fakts, ka pirmoreizekonomiski attīstītā pasaules daļā bijasaražots vairāk preču nekā pircēji spēja tāsiegādāties. Šo krīzi analizējot, Keinss (JohnMaynard Keynes) izveidoja ekonomijas līdzsvarateoriju, kas bija pamatā visam tālākajamASV ekonomiskajam uzplaukumam unvarenībai. Keinsa līdzsvara teorijas būtība irsupervienkārša: nedrīkst pieļaut, ka tirdzniecībāiesaistīto partneru telpā tiek saražots(dolāros) daudz vairāk preču, nekā tiek izmaksātanauda (dolāros) šo preču ražošanānodarbinātajiem. Citiem vārdiem sakot, bezprecēm ir jāsaražo arī to pircēji. Amerikāņipieņēma šo principu, kura būtība ir stimulētpirktspēju un patēriņu, tādējādi izveidojot tāsaucamo patērētāju sabiedrību ar ļoti augstudzīves līmeni. Par šīs politikas veiksmi liecinavisā pasaulē ilgi valdošais uzskats par ASV kāvieglas iedzīvošanās zemi, gandrīz vai paradīzi,un milzīgā emigrācija uz to.Laika gaitā Keinsa teorija attīstījās un, lai tāsprasīto līdzsvaru (uz augsta patēriņa viļņa)noturētu, ASV finansu iestādes atbilstošiteorētiskām matemātiskām formulām veicadažādas manipulācijas, kas regulēja gannodokļu lielumu, gan darba algas, gan patdolāra vērtību. Šai teorijai bija arī nopietnipretinieki. Vīnes Ekonomikas skolas pārstāvjuLudviga fon Mizesa (Ludwig von Mises)un Fridriha Augusta fon Haijeka (von Hayek)personās tika pārstāvēts pretējs viedoklis –ekonomikas liberālisma pozīcijas (kas ir arīdaudzu ASV republikāņu pozīcija). Viņi iestājāspar to, ka brīvo tirgu nedrīkst ar šādāmzinātniskām manipulācijām regulēt, kakatrs uzņēmējs pats zina, kas viņam labākidarāms un valstij tur nav ko iejaukties. Tačuceturtdaļgadsimtu Keinsa teorija valdīja, untās stimulētajai ASV ekonomikas varenībainebija šķēršļu.Un tad kaut kas notika, kas padarīja Keinsateoriju par nepielietojamu. Kas? Proti, zinātniskitehniskā revolūcija. Automatizācija, robotizācija,kompjuterizācija, supermodernastehnoloģijas padarīja Keinsa teoriju darbnespējīgutādā nozīmē, ka preču ražošana attīstījāsefektīgi, bet pircēju „ražošana” kļuvapagalam neizdevīga, tas ir, modernajosuzņēmumos strādnieki nebija vairs vajadzīgi.Sākās masveida darbinieku atlaišanas,bezdarbs un līdz ar to pirktspējas straujasamazināšanās. ASV saimniecības institūcijassita trauksmes zvanu, jo netika „saražoti”pircēji. Tika iedarbināti valsts un sociālie piespiedumehānismi − piedraudot ar nodokļuslogu un citiem paņēmieniem, ražotājiemtika uzlikts par pienākumu saglabāt darbavietas, tādējādi saglabājot potenciālos prečupircējus. Kapitālistiskā demokrātiskā sabiedrībaatbildēja noraidoši: uzņēmēji savācasavu kapitālu, augstās tehnoloģijas, vajadzīgākosspeciālistus un nozuda ārzonu plašumosAustrumāzijā, Dienvidamerikā un diezinkur vēl.Vīnes skolas ilgi neatzītie liberālie ideologipacēla noliektās galvas: Nu, ko mēs teicām?...Re, kur nu jūs novedusi brīvā, svētātirgus aizskaršana un nekautrīga regulēšana.F.A. Haijeks saņēma Nobela prēmiju un kļuvaprofesors Čikāgas Universitātē. Viņu kā„pasaules glābēju” pieņēma audiencē patsASV prezidents Reigans. F.A. Haijeka ekonomijasliberālisma ideoloģiju pieņēma Anglijaspremjere M. Tečere (Thatcher) un daudziciti „labējā spārna” politikāņi ASV un Eiropā.Sākās jauna ekonomijas ēra − tā saucamā„reiganomika”. Arī tās būtība ir supervienkārša:no pircēju „ražošanas” jeb preču ražotājudarbavietu nodrošināšanas ar sociālapabalsta līdzekļiem, jāpārorientējas vēl vairākuz preču ražošanu jeb uzņēmēju finansiālonodrošinājumu ar zemiem nodokļiemun lētu kredītu. Jāsamazina valsts institūcijuiejaukšanās ražošanas un brīvā tirgus norisēs.Taču gaidītā uzņēmēju atgriešanās SavienotajāsValstīs izpalika (velti meklēt ASV plašpatēriņapreci ar uzrakstu Made in USA). Irdati, kas norāda, ka strādnieku algas dažāsārzonu valstīs ir bijušas pat 100 reizes mazākasnekā ASV, un kur nu vēl lētie šo valstuinfrastruktūras pakalpojumi, lētās izejvielasun energoresursi. Tā kā veltīga bija iecerētāšo ražotņu atgriešanās dārgajās ASV. Amerikasuzņēmēju ārzonu produkcija gan tikatransportēta atpakaļ un realizēta pašās ASVun Rietumeiropā par caurmēra pasaulescenu (varbūt nedaudz zemāku), tādējādi toražotājiem sagādājot milzu peļņu. Bet parkādu naudu neražojošais amerikānis (Keinsa„nesaražotais pircējs”) var nopirkt šīs preces?ASV valdība, pielietojot ievedamo preču muitasnosacījumus vai kā citādi, bija panākusi,ka ārzonās ražojošās firmas bija spiestas pārdotkādu daļu no savām milzīgo peļņu nesošajāmakcijām plaši atvērtajos finansu tirgos.Statistiskie dati liecina, ka ap 2000. gadu50% amerikāņu bija šo milzu peļņu slaucošoakciju īpašnieki. Vēl vairāk, liela daļaASV banku un fondu savas neaizskaramās29

naudas rezerves tika apmainījušas pret šiempeļņu nesošajiem vērtspapīriem. Rezultātā,bankas bez bažām dalīja kredītus, tās biežicentās pat nepamatoti stimulēt šo naudasaizņemšanos, nemaz neskatīdamās, ka tāsņēmēji to „vienkārši apēda”.Milzīgā ārzonu firmu peļņa, uzņēmējiem labvēlīgānodokļu un kreditēšanas politika nepārprotamistimulēja jaunu un jaunu investīcijupieplūdumu ārzonu uzņēmumiem, kāvecajiem, tā no jauna radušamies, neievērojot,ka ārzonu uzņēmumi jau sāka konkurētsavā starpā un, ka milzu preču pieplūdumsjau fiziski nebija izlietojams, un to realizācijajau buksēja. Konkurences un pārprodukcijasrezultātā ārzonu uzņēmumu peļņa kļuva aizvienmazāka un uzņēmumu kopuma reālāvērtība strauji samazinājās. Taču akciju tirgusuz šo samazināto uzņēmumu vērtību nereaģēja.Gluži otrādi, to vērtība nemainījās vaipat turpināja pieaugt. Tas notika pateicotiesnepatiesai informācijai, ko deva kā uzņēmumavadība, tā uzņēmumus novērtējošāsaudita firmas. Tika likta lietā arī tā saucamāPonciusa (eglītes) shēma, pēc kuras kārtējāsinvestīcijas tiek uzdotas un izmaksātas kā dividendesno it kā pelnošām akcijām. Īpatnējiir tas, ka daudzi ekonomisti, daļa sabiedrībasun uzņēmēju juta un zināja, ka šis akcijubums ir uzpūsts un agri vai vēlu tam būsnepatīkamas sekas, taču neviens neaptvērašīs parādības apmērus un seku smagumu.Spēle turpinājās.Un tad notika tas, kam bija jānotiek. Viszīmīgāktas sākās ar ENRON sabrukumu (2001)un izvērtās par ķēdes reakciju, kurā „supervērtīgās”akcijas un ar tām saistītie citi vērtspapīripārvērtās par vienkāršu papīru. Izrādījās,ka privātajos un banku seifos naudaszīmju vietā nu glabājās šis necilais un nevērtīgaisizstrādājums.Kas tālāk notika ASV? Vai tad amerikāņi nekurnestrādāja, bet dzīvoja tikai no šīm nuzudušajām dividendēm un banku aizdevumiem?Nē, amerikāņiem bezdarbs joprojāmnebija nemaz tik liels. Bet ar ko tad viņi nodarbojās?Pēc pēdējo gadu datiem, izrādās,ka 75% amerikāņu strādā pakalpojumu sfērā.Manuprāt, tas ir milzīgs daudzums cilvēkuun tas iespējams ļoti bagātā sabiedrībā,tādā, kādas bija ASV pirms šīs krīzes. Vaišāds milzīgs skaits darbinieku pakalpojumunozarē saglabāsies, maz ticams – šādas krīzesapstākļos (naudas trūkuma apstākļos)katrs būs spiests savu mauriņu nopļaut pats,tāpat remontēt savu māju vai veco džipu unvarbūt pat nodzīt sev bārdu... Un ko dara ārzonāsizputējušo ASV uzņēmumu īpašnieki?Vai viņi mēģina ražotnes pārcelt atpakaļ uzASV, vai vismaz investēt ASV iekšzemes ražošanā?Ne vienu, ne otru. Amerikāņu ekonomistiir konstatējuši, ka kaut ko ražot vairsvispār neesot jēgas, jo peļņas norma (vismazASV) esot jau nulle. Pēc dažiem datiem noārzonām izņemtie līdzekļi tiek apmainītipret ASV valsts aizdevumu zīmēm, uz kurupamata tiek atjaunota izputējusī amerikāņufinansu sistēma. Nez tikai, kā bez jebkādas(ārzonu vai iekšzemju) ražošanas ASV valdībaatdos šos triljonu vērtos aizņēmumus.Kur tad īsti palika varenākāsvalsts milzīgie līdzekļi?Nu par tiem (muļķības unnegausības dēļ, pašiem īstinegribot) tika uzcelta vēlviena, iespējams, vēl varenākavalsts – Ķīna.Raksts radies no referāta, kasnolasīts korporācijas Talavija viesuvakarā Rīgā. Autors ir darbaaizsardzības speciālists, strādāpie vairākām Rīgas brīvostasfirmām, bijis Vides AizsardzībasKluba (VAK) komercdirektorsun deviņus gadus zinātniskaislīdzstrādnieks LPSR ZA Filozofijasun Tiesību institūtā. AtgriešanāsTēvzemē Atbalsta fonda(ATA) dibinātājs-viceprezidents,vai rākus gadus bijis arī SabiedrībasIntegrācijas fonda Repatriācijasun imigrācijas komitejas loceklis-eksperts.

Franks GordonsPribaltika pareizticĪgĀsprofesores postulĀtosVēstule no TelavivasLa Pasionaria, t.i., kaislības pārņemtā – šogoda iesauku Spānijas pilsoņkara gados izpelnījāsDoloresa Ibárruri (1895-1989), īstenikaujinieciskas komunistes prototips. LaPasionaria – tā varētu saukt arī 1948. gadādzimušo Natāliju Naročņicku (Naročņickaja).Pērn viņu iekļāva famozajā oficiālajā Kremļakomisijā, kuras uzdevums ir pretoties vēsturesviltošanas mēģinājumiem, kas kaitētuKrievijas interesēm. Naročņickas patreizējaisamats: Demokrātijas un sadarbības institūtaParīzes filiāles priekšsēde. Viņa ir emocionāliapsēsta, tāpat kā Doloresa Ibárruri, tačusauklis ir cits: nevis Visu zemju proletārieši,savienojieties! – bet Pareizticība, patvaldība,tautiskums. Kaut kā nesaskan ar viņas misiju– Parīzē sērstot, iepazīstināt Eiropu ar mūsdienuKrievijas demokrātisko virzību. Bet nekas!Jaunībā apguvusi marksistisko dialektiku,Naročņicka zina, kas ir neantagonistiskāspretrunas.Labs ir. Pareizticīgā profesore Naročņicka sacerējusivairākas pabiezas grāmatas, tostarpmonogrāfiju Rossija i russkie v mirovoj istoriji(Krievija un krievi pasaules vēsturē). Īpašavieta šai grāmatā ierādīta Pribaltikai, un viņasattiecīgie postulāti varētu interesētJaunās Gaitas lasītājus. Baltijas trejlapim veltītajaigrāmatas nodaļai autore izvēlējusiesnosaukumu „Neuzņēmības un nihilisma sekas”.20. gs. pēdējos 15 gados, bažīgi konstatēprofesore, ģeopolitiskie naidnieki darījušivisu, lai ASV un NATO ietekmes sfērā iekļautune tikai Austrumeiropu, bet arī vēsturiskāsKrievijas valsts daļas, līdz ar to galīgisagraujot Jaltas un Potsdamas sistēmuun ievelkot Rietumu orbītā teritorijas, kasnekad (!) nav bijušas Rietumu iespaida sfēras.Tādējādi Berlīnes mūris tiek pievirzīts pieKrievijas Federācijas pašreizējām robežām.Baltijas trejlapis Naročņickas uztverē ir vēsturiskāsKrievijas daļas, un traģiski esot tas,ka Baltijas valstis atzītas nevis kā no PSRSatdalījušās sastāvdaļas, bet kā atjaunotāspirmskara valstis.Naročņicka, protams, pilnīgi nopietni uztverLietuvas, Latvijas un Igaunijas AugstākoPadomju (pareizāk - t.s. Tautas seimu.- F.G.)1940. gada lēmumus par iestāšanos PadomjuSavienībā. Rietumi, sūrojas profesore, diemžēluzskata vēsturiskās Krievijas sagraušanu,ko savulaik veica boļševiki, par neatgriezenisku,kamēr zaudēto teritoriju atgūšana, koveica tie paši boļševiki, tiek kvalificēta kā agresija.Kādreizējais PSKP CK Politbiroja loceklisAleksandrs Jakovļevs Naročņickas acīs ir ļaunaisgars, mefistofelisks nodevējs, jo uzdrošinājiesuzvandīt Molotova-Ribentropa paktatēmu. Komisija, ko nodibināja Jakovļevs,nav ļāvusi izsekot tam, kā radās Baltijas valstuneatkarība un teritorija: Naročņickasuztverē šīs attīstības pamatā bijis pilsoņkarš,Antantes intervence un boļševiku kaulēšanās,mētājoties teritorijām ar LoiduDžordžu (David Lloyd George) un Vilsonu(Woodrow Wilson) Versaļas konferencē, laisaglabātu varu valsts pārējā daļā. Īpatnējsskatījums, nudien...Pareizticīgā profesore turpina šķetināt vēstureskamolu: Rietumi uztvēra padomju karaspēkaievešanu Baltijā 1940. gadā, it kāruna būtu par Franciju vai Dāniju, kaut ganšīs teritorijas divu gadsimtu garumā ietilpaKrievijas impērijā, ko nekad neapstrīdēja neviensno Krievijas sāncenšiem starptautiskajāarēnā.Naročņicka savos sacerējumos vairākkārtšausta t.s. pasaules aizkulisi (mirovaja zakulisa),pieminot Rotšildus un turpat arīTrocki-Bronšteinu. Arī savos spriedumospar Pribaltiku viņa pārmet Trockim līdz arĻeņinu Krievijas sagraušanu. Boļševiki 1918.gada pavasarī noslēdza ar ķeizarisko VācijuBrestas mierlīgumu, un šis līgums, uzsverNaročņicka, ļāva uz vācu durkļiem izveidotieskvazi-valstiskām Lietuvas, Latvijas unIgaunijas struktūrām ... un kļūt par pirmpamatu(?) tādiem procesiem Baltijā, kas 20.gs. 90. gados noveda pie strikti pretkrieviskaBaltijas posma (zveno) izveides Rietumuķēdē. Kļūsti nu gudrs!Naročņicka alkst gan vēsturnieces, gan tiesībnieceslaurus. Padomju Krievija 1920.gadā noslēdza mierlīgumus ar Latviju unIgauniju, taču, rezolūti apgalvo profesore,nav bijis nekādas likumīgas, leģitīmas Baltijasatdalīšanās no Krievijas impērijas. Tālāknāk īsta pērle, nē – briljants: Ulmanis, fašistiskatipa diktators, neviena neievēlēts, nācapie varas uz vācu durkļiem apstākļos, kad šoKrievijas impērijas daļu bija okupējusi Vācija.Dieviņ tētiņ, 1918. gada rudenī pats fašismajēdziens vēl nebija dzimis pat Musolinigalvā! Naročņicka nerimstas fantazēt: BoļševiksJofe (atkal žīds! - F.G.), kas parakstīja līgumusar Latviju un Igauniju, pārstāvēja valdību,kas nekontrolēja visu valsts teritorijuun ko neviens pasaulē neatzina. Bet līgumi31

Оксана ДжаданKrievu informācijas aģentūra RIA Novosti pie Dž.Lāflanda raksta The de-Russification of the BalticsServes a Geopolitical Purpose pielika šo attēlu arparakstu „Waffen SS in Riga”.neapšaubāmi (!) saturēja slepenus un mutiskus(?) paragrāfus. Tā, Ulmanim tika nodotaLatgale – Vitebskas guberņas daļa kā atlīdzībapar zināmiem pakalpojumiem – palīdzībuboļševikiem Baltās armijas izstumšanā.Ko par to teiktu Francis Trasuns?90. gadu sākumā Krievijas „demokrātiskā”ārpolitika izgāzās, raksta Naročņicka, un rezultātābez kompensācijas nu zaudēta izejauz Baltijas jūru. Krievijas liberāļi bez ierunāmakceptēja Baltijas republiku “atdalīšanās”koncepciju, ko uzspieda Tautas frontes unatbalstīja “civilizētā” Eiropa. Un šī koncepcija,rezumē profesore, laupa jebkādu pamatuKrievijas likumīgo vēsturisko interešu aizstāvībaišai reģionā.Un nu seko pareizticīgās profesores galvenais,granītcietais arguments: Ziemeļu karšstarp Krieviju un Zviedrijas karaļvalsti beidzāsar Kārļa XII sakāvi. Saskaņā ar 1721.gada Nīstates līgumu, kas ietilpst nevienaneapstrīdētā starptautiski tiesisko aktu korpusā,uz kuriem balstās visu pasaules valstuteritoriju leģitimitāte, Krievija uz mūžīgiemlaikiem saņēma šīs teritorijas nevis vienkāršikā uzvarētāja Ziemeļu karā, bet to pirkšanasrezultātā – Viņa cariskā majestāte samaksājaZviedrijas karalistei divus miljonus jefimku.Latviešu un igauņu zināšanai: Būdami Zviedrukroņa pavalstniecībā, latvieši un igauņinebija nacionāli valstiskas gribas subjekti.Viņiem, tai laikā nevienam nepazīstamiemetnosiem (!), ne tikai nekad nav bijis pašiemsava valstiskuma, bet arī savas literārās valodas,nacionālās elites un nacionālās kultūras,izņemot folkloru, jo visi baroni bija vācu izcelsmesun izglītība bija vācu valodā – krustnešumantojums, kamēr igauniski un latviskirunāja tikai zemnieki, cūkgani un istabenes.Natālija Naročņicka bēdīgi konstatē, ka Rietumustratēģiskajā areālā ierauti Pētera Lielāieguvumi, kuri Eiropas vecītei nedeva mierudivu gadsimtu garumā. Tagad Latvijas debesīspatrulē NATO lidmašīnas. Un miers nulaupīts Naročņickai. Viņu tirda un urdī rūpespar Krievijas zaudēto pozīciju atgūšanu t.s.tuvējās ārzemēs, īpaši Pribaltikā.Profesore dabūja gatavu kārtējo grāmatu– Chance to Survive: Minority Rights inEstonia and Latvia. Pērnā gada 9.decembrīBriselē notika šīs grāmatas prezentācija. Arsavu klātbūtni šo pasākumu citu starpā pagodinājaEiropas parlamenta deputāte noLatvijas, pareizāk – no PCTVL, Tatjana Ždanoka,arī sava veida Pasionaria, un DmitrijsRogozins – liels Baltijas nīdējs, kas vada Krievijaspastāvīgo pārstāvniecību NATO mītnē.Tīmekļa vietnē www.brusselsjournal.com Naročņickaspadotais, Demokrātijas un sadarbībascentra pētniecības direktors (Directorof Studies) Džons Lāflends (Laughland) šaisakarā nāca klajā ar apcerējumu „The De-Russification of the Baltics Serves a GeopoliticalPurpose”.Lāflends-Laughland savā rakstā atļaujas patiešāmlaughable – smieklīgas aplamības,apgalvojot, ka Baltijas valstu inkorporācijaPadomju Savienībā 1944. gadā (nevis1940...F.G.) nebūt nebija kails krievu agresijasakts, bet gan iepriekšējā stāvokļa (statusquo ante) atjaunošana, kas pastāvēja gadsimtiemun ko katrā ziņā atbalstīja ievērojamaBaltijas politisko aprindu (political class)daļa, no kuriem daudzi bija dedzīgi komunisti.Lāflends neaizmirst piemetināt, ka pretkrievuretorika Latvijā bieži vien ir arī atklātiantisemitiska. Un ar kādu norādi (link) viņšilustrē šo antisemitismu? Jūs neticēsiet – arizvilkumu no Vakareiropas nacistu portāla(www.stormfront.org), kura sauklis ir WhitePower World Wide un emblēma – t.s. ķeltukrusts. Tur pavīd kā negatīvi tēli Pliners unGiļmans, nereti arī Trockis ar Rotšildiem, kaspilnībā atbilst Lāflenda priekšnieces Naročņickaspiesauktajiem bubuļiem.Pēc Latvijas atstāšanas (1972) Franks Gordons apmetasuz dzīvi Telavivā, darbojies laikrakstos Naša strana,Israel Nachrichten, arī trimdas periodikā – laikrakstāLaiks, LSDSP mēnešrakstā Brīvība, gadskārtējā izdevumāLatvija Šodien, kopš 1998. gada regulārs JG līdzstrādnieks,raksti/intervijas arī Latvijas Avīzē, RīgasLaikā un internetā. Publicējis grāmatas Lokanumsun spīts: Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā(1974), romānu Mijkrēslis mikrorajonā (Laikā 1979-1980), Dienas un nedienas (1988), Latvians and Jewsbetween Germany and Russia (1990, 2.izd. 2001),Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju (1994),līdzautors grāmatai Okupācijas varu nodarītie postījumiLatvijā, 1940-1990 (2000), tulkojis SolžeņicinaGulaga archipelāgs.32

Uldis SiliņšATSKATĪTIES, PASMAIDĪTDP CAMP ALT-GARGE IIKarš bija beidzies, bet tas nenozīmē, ka konfliktsmūsu 900 - 1000 galviņu lielajā barā nebūtu atstājissavas pēdas. Ikvienam ir kas ticis piedzīvojumu unpārdzīvojumu pūrā.Tā 1945.17.IV deviņus gadus vecais Jānis Purvinskiskļūst par ģimenes galvu. Sabiedroto iznīcinātāju uzlidojumāvācu ciematam nogalina viņa brāli Mamertuun uz nāvi ievaino māti. Tēvs ir mobilizēts un dienTornas grāvračos – bijušās policijas vienībās, kas nodarbojāsar nocietināšanas darbiem. Māsas Alina unIrena ir mazliet jaunākas par Jāni. Tai pašā uzlidojumāievaino arī mana klases biedra Nadziņu Andrejamāsu, kas drīz pēc tam nomirst. Tad notiek brīnums.Dienu pēc mātes nāves ciematā ierodas tēvs. Viņš parsavas ģimenes atrašanās vietu nav nekā zinājis, betAndra māsa ir sarakstījusies ar kādu viņa dienestabiedru un minējusi, ka atrodas vācu ciematā kopā arkādu Purvinska ģimeni. Tēvs un deviņgadīgais Jānisslepus naktī izrok masu kapā apbedīto Mamertu unapglabā kopā ar māti. Pēc četriem gadiem MatīssPurvinskis Dēdelsdorfas nometnē apprec atraitniOlgu Lindermani. Pūrā līdzi nāk 3 meitas. (Viņi savasmājas atrod Austrālijā. Savas bēgļu un tālākās dzīvesgaitas Jānis Purvinskis ir aprakstījis grāmatā Lifeof a DP.) Ojāram Klānam ir aizvesti abi vecāki. Viņš,pamatskolnieks, dzīvo pie savas mātes māsas MildasKampes.Vīriem ir pazudušas sievas ar bērniem, sievām vīri,bērni palikuši bez vecākiem. Sabiedroto lidotāji, t.s.tiefflīgeri, nav taupījuši civilistus, ne slimnīcas, neSarkanā krusta vilcienus, neskatoties uz sarkanajiemkrustiem uz jumtiem. Krievu zemūdenes ir gremdējušaskuģus ar bēgļiem, bet ar tiem brauc arī armijasvienības. To var saprast, bet kāds iegansts var būt,lai šautu uz ievainoto vilcieniem? Vai nobombardētDrezdeni, kurā nebija neviena militāra objekta? Turaizgāja bojā tūkstošiem latviešu bēgļu. Par to jāsakapaldies angļu aviācijas maršalam (Air marshal)Herisam jeb „Bomber“ Harris.***Lai uzlabotu kaloriju skaitu, mums ar UNRRAs gādībudeva kukurūzas putru un maizi. Tā bija skaistidzeltenā krāsā. Bet visas veselīgās lietas ir bezgaršīgas.Ne par velti kukurūzas maizi un putru sauca parDzeltenajām briesmām. Zaļās briesmas savukārt bijazirņu savārījums. Zilā Donava – vājpiena zupa. Un,protams, bija jādzer Ersatz kafija. Nedēļas Apskatā(1946.14.XII) var lasīt, ka ar 20. novembri noteiktasjaunas devas, pēc kurām nestrādājošie saņem 320gramu, bet meža strādnieki 580 gramu maizes un100 gramu miltu dienā.Laiku pa laikam mēs saņēmām ar UNNRAs gādībuSarkanā krusta paciņas. Cigaretes nometnes vadībagan izņēma ārā nometnes vajadzībām. Paciņas nācano ASV, Kanādas un Argentīnas, pie kam amerikāņupaciņas satura ziņā bija krietni pārākas, vismazpar argentīniešu paciņām. Gadus vēlāk es SidnejasKaleidoskopam rakstīju DP laiku piemiņai skečudziesmu„Kalorizētais jaukumiņš“:Klāt mazais gara taukumiņš,Tas konservētais jaukumiņš!Pland karogi! Ir svētku diena klāt!Pilns ļaudīm ceļš un taciņas,Jo jāskrien saņemt paciņas,Jo Sark’nā Krusta pakas dalīt sāk!Kur vien tik skaties, kur acis met,Nāk letiņš priecīgs ar pakām pret’.Tur viss, ko kārot spēj ikviens,Tur pūderolas, pūderpiens,Un šokolāde, dūmots bīfs,Un zivtiņš bundžā ietaisīts,Un dīpītim kā kaķim acis spīd:Trīs pakas Česterfīlds!Trīs pakas Česterfīlds!No kreņķiem letiņš brīvs.Viens maziņš gara taukumiņš,Alt-Garges nometnes centrs33

Viens kalorizēts jaukumiņšIr papes kaste, kuru rotā krusts!Tā DP dzīves saules stars,Tās šabas, lustes, svētvakars,Tā Ēdene, kur var uz brīdi zust.Kā visiem garšo, kā visiem lien,Tik paiko iekšā un atkal skrien.Jo vai tas grēcīgs ir vai svēts,No caurejas tiek piemeklēts,Bet kas par to? Vai tādēļ skumt,Ja vēl tik daudz, ko iekšā stumt!Šī Leiputrija tiešām ir paties’!Bet ko līdz vesels gars,Ja slimīga ir mies’?Klāt mazais gara taukumiņš,Tas konservētais jaukumiņš,Pland karogi! Ir svētku diena klāt!Pilns ļaudīm ceļš un taciņas,Jo jāskrien saņemt paciņas,Jo Sark’nā Krusta pakas dalīt sāk!UNNRA un vēlāk IRO baroja ne tikai mūs, bet,Apvienotajām nācijām nezinot, arī cūkas. Cūkkopībabija privātiniciatīva, kas mira no naža, kad vien nometneidraudēja kontrole.Alt-Garges principālais spekulants bija Sudrabs, kambija divzirgu pajūgs, ar ko viņš vienmēr piegādājanometnei visu, ko vajag. Protams, ka viņš nebija bezkonkurences. Arī Babānam bija savs zirgs (laikam līdzino Latvijas), kas piedalījās nometnes darbos.Mūsu bēgulības un tekulības posmā tika darināti neskaitāmikoka šķīvji, ādas meistari taisīja tautiskus albumuvākus, audēji auda prievītes un jostas. Tās bijaparastās dāvanas. Ar tām apbēra angļu administrācijuun goda dienās viens otru.Padod man to špric’,Padod man to špric,Mēs špricēsim, cik varēsimUn tad lai nāk kāds citsSkola vēl nebija sākusies, ko darīt nav. Es pievienojosnometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Parsavām ugunsdzēsēju gaitām vēlāk rakstīju laikrakstamLatvija. Trīs reizes nedēļā izbraucām manevros.Izstūmām savus kaujas ratus no garāžas un drāzāmpa nometnes ielām uz iedomāto ugunsgrēka vietu.Mūsu stumjamie ratiņi bija uz diviem riteņiem, uzkuriem atradās motorpumpis un šļūtenes. Galvā –plastmasas ķiveres. Vienīgais profesionālis bija motorpumpjamašīnists. Mūs, ugunsdzēsējus, vienojaun uzturēja možus vienīgi antipatijas pret brandmajoru.Iedomātā ugunsgrēka vietā pieslēdzāmiesūdens hidrantam, izvilkām šļūtenes, tika iedarbinātsmotors un sākām špricēt. Pēc tam šļūtenes bija jāizžāvē,jāsaritina un… nu jūs jau varat iedomāties paši.Pa visu nometnes laiku nekas nenodega un, ja būtukas nodedzis, tad tas drošvien būtu bijis ugunsdzēsējudepo. Mūsu pienākums bija mazgāt ar šļūtenimazās mājiņas un likvidēt kanalizācijas sastrēgumus.Vienīgo izklaidēšanos sagādāja brandmajors, kadviņš gāja pārbaudīt izmazgātās tualetes. Kā šis pagājāslīdz koridora vidum, hidranta krānu līdz galamvaļā un voila! Viņa bļāvieni krita uz kurlām ausīm.Brandmajors no akcijas iznāca tīrāks nekā mazmājiņas.Bet tas notika tikai vienreiz. Viņš pēc tam kļuvaļoti uzmanīgs. Dievs lai mielo viņa pelēko dvēseli!Kāpēc viņš mums nepatika? Kas to vairs var atcerēties.Kas grib dzīvot vienos priekos, / Tas lai stājaspažarniekos… ?Jā? Tīrīt kanalizāciju? Sirsnīgs paldies! Brīvprātīgi iestājies,es tikpat brīvprātīgi atkal izstājos un pievienojosnometnes zvejas artelim. Darbs bija smagāks,slapjāks, bet toties mēs visu laiku bijām kustībā. Zivisnonāca kopkatlā. Nekādus karaliskus lomus jau nevilkām.Paldies Dievam, drīz sākās skola. Nevienu minūtipar ātru! Man artelis bija apnicis ar visām zivīm.Pirmo Jāņu svinēšana notika Elbas malā. Dzied koris,dejo tautas dejas Arnolda Bāliņa vadībā. Garlaicīgi.Vēl visi nometnes iedzīvotāji nav sabraukuši, daļavēl dzīvo pa Lineburgu un gaida savu kārtu, bet uzJāņiem kazarmes ļaudīm tiek parādīta neredzētapretīmnākšana. Līgotājus atved no Lineburgas divāskravas mašīnās. Aizeju uz Stepiņa istabu. Tur uzgalda šāle ar autokonjaku, kas pazīstams arī kā Jū-jūun Štukass. Ticiet man, šis dzēriens izsauc aptumsumabrīžus, tieksmi lidot un nespēju pacelties gaisā.Dzer tā – uzlej aviācijas benzīnu uz lielas paplātesun aizdedzina, lai nosvilinātu to, kas nav dzerams.Nesadedzinātos pārpalikumus nopūš malā un tīromantu iesmeļ ar karoti traukā. Prozīt! Kad dabū koiedzert, nav tik traki. Dzīve, kā saka, sviež vēderu uzaugšu. Nelaba dūša nāk vēlākLīgo vakars, Iīgo rīti!Dzer un dziedi, dzied un dzer!Izdzer kannu, kamēr krītiVisiem labi kopā der.Tā jau gandrīz iznāca ar. Es pēc tam iegāju vienā barakāuz brīdi parunāties, un, ja ļaužu valodām varticēt, es tur esot sēdējis vairākas stundas. Arī angļuarmijas kontingentam ir kritušie. Otra rītā pie nometnesbiroja sēž angļu seržants un, galvu saķēris, sten:Latvian schnapps no good! Pēc notikuma jau visi irgudri.* * *Latvieši ir dziedātāju tauta, un mēs, altgargieši, neesamnekāds izņēmums. Arī mums ir savs jauktaiskoris, Ernesta Brusubārdas vadībā. Viņš tai laikā jaubija 66 gadus vecs un bija labi pazīstams mūziķu unmūzikas cienītāju aprindās. Pārējie viņu zināja galvenokārttāpēc, ka dziedonis Mariss Vētra viņu bijapar sliktu recenziju Jaunākās Ziņās publiski iepļaukājis.Brusubārdam bija maza spridzīga kundze, vārdāErna, kas stāvēja pirmajā rindā un bija Alt-Gargeskora soliste, un Brusubārdu troņmantnieks bijaErnests I. Es kundzi satiku pēc gadiem Amerikā. Viņatad jau slimoja ar acīmredzamu atmiņas trūkumu.Mans vārds ir Uldis Siliņš, – teicu pie sasveicināšanās.– Jūs toreiz bijāt tik maziņš, tik maziņš... – Man toreizbija jau metrs astoņdesmit. – Maziņš, maziņš... Nukad maziņš, tad maziņš. Brusubārdas ģinti jāsauc parunikālu mūzikālu vienību. Ernestam I ir dēls Ernests34

Leišu nometne. Mežinieki brauc uz darbu.II, kuram savukārt ir dēls – jūs uzminējāt – ErnestsIII, kuram dēls saucas Enests IV (nē, es nejokojos!)un spēlē otro vijoli Milvoku [Milwaukee, Wisconsin]jauniešu simfoniskā orķestrī. Viņa māsas Sonora,Arlanna, Daniela arī ir vijolnieces, tāpat arī brālisKristiāns. Jaunākais brālis Viktors ir čellists.Biruta Bokuma-Kellija par Ernestu I stāsta: Man toreizbija astoņi vai deviņi gadi. Kad es ar draudzenēm ieraudzījāmmazo Brusubārdas puisīti ārā spēlējamies,gājām viņam prasīt: „Puisīt, kā tevi sauc?“ Viņš vienmēratbildēja:„Elnests Blusubālda“. Mēs vienmēr nopriecājāmiespar tādu atbildi, jo nometnē blusas unblaktis bija pa pilnam.Viens no pirmajiem kora koncertiem ir angļu karavīriem1945.3.VII. Ne jau nu tikai „Karaļmeitu” un„Beverīnas dziedoni” ceļ angļiem priekšā. Altgargiešurepertuārā ir arī „There is a Tavern in the Town” u.c.ziņģes, kas noteikti angļiem gāja daudz labāk piesirds nekā stāsts par bārdainu koklētāju pils logā.Koris tika dziedājis arī Lineburgas baznīcā un slimnīcāun vismaz vienreiz Putlosas gūstekņu nometnē.Pavisam drīz par sevi varam lasīt arī avīzē – „Altgargiešidzied un dejo britu karavīriem”: Ilcenā „HamburgerHotel” telpās notika pirmais latviešu koncerts, pirmaisšāda veida sarīkojums pēc kara. Koncertā, kastika rīkots angļu karavīriem, bez Alt-Garges nometneslatviešu un igauņu deju ansambļiem un solistesI. Baltzar-Liepiņas piedalījās arī E. Brusubārdas korisar apm. 70 dziedātājiem. Šis koris samērā īsā laikāizvērties par visai respektējamu latviešu mūzikas reprezentantu.Koristi vēl nesen „uzlasīti” Elbes krastā,Šarnhorsta kazarmās, bet tagad jau dziesmotāvienība spēj celt klausītājiem priekšā tādas dziesmupērles kā J. Vītola „Gaismas pili”, „Beverīnas dziedoni”,„Karaļmeitu”, J. Zālīša „Ceļš uz dzimteni” , J.Norviļa „Balsis”, Jurjānu Andreja „Tēvijai” u.c. (Trimda1945.29.VIII).* * *Par mūsu karavīru izbēgšanu no Putlosas gūstekņunometnes un ierašanos Alt-Gargē lido apkārt stāstikā kāposttauriņi. Ziemeļjūras krastā bija nometinātsliels skaits vācu karagūstekņu, starp tiem ap 10 000latviešu 15. divīzijas vīru un viens vai divi igauņu pulki.Vienības nebija izformētas, un to ieroči atradāsnepilnas dienas gājiena attālumā. Runa ir par apmēram200 000 vīriem. Tas ir bijis rezerves karaspēkskatram gadījumam, ja nonāktu konfliktā ar krieviem.Ģen. Rūdolfs Bangerskis min savās atmiņās, ka tajālaikā notikušas sarunas par latviešu vienību iesaistīšanuangļu sardžu dienestā. 1945. gada jūlijā angļuarmijas vadības delegācija ieradusies Putlosā, lai iepazītosar latviešu karavīriem. Ap nometni nekādassētas nebija. Apsardzi veica angļu patruļas, bet kārtībunometnē nodrošināja neizformēto vienību virsnieki.Varēja iet uz tuvāko pilsētiņu šo to iemainīt.Dezertieru bija daudz, jo bija slikti nokārtota apgāde.Angļi uz dezertieriem skatījās caur pirkstiem.Amerikāņu un krievu spiediena ietekmē 1945. gadarudenī šo potenciālo armiju likvidēja. Daudzi karavīripaklausīja augstāko virsnieku aicinājumam paliktkopā, lai turpinātu cīņu par Latvijas brīvību, ja šādaizdevība atkal rastos, un nonāca Cedelhemā. Tā nebijanekas līdzīgs Putlosai. Sargi bija beļģi, kas apgājāsar gūstekņiem ļoti slikti.Vēl pa Alt-Gargi cirkulēja šāds stāsts: Bariņš latviešukaravīru izkļuvis no Putlosas gūstekņu nometnesar divu „lustīgu“ frizieru palīdzību. Bēgšanas akcijabijusi jau iepriekš izplānota un bēgļi apgādāti ar koristuievestām civilistu drēbēm. Pēc Alt-Garges korakoncerta, kamēr abus sardzes vīrus „izklaidējušas“Ženija ar Frīdu, tikmēr karavīri sakāpuši mašīnā kopāar koristiem. Atpakaļceļā koristes karavīrus slēpušaszem brunčiem, respektīvi, viņi ir gulējuši, pa vārtiemizbraucot, uz grīdas. Vai nu tā bija vai nē, fakts ir, kavienu nakti nometnē ieradās ap 20 karavīru.* * *1945.8.VII Līviņu Valda saslimst ar šarlaku un attiecīgāsbarakas istabas iedzīvotāji nonāk karantīnā kādāvācu savrūpmājā turpat pie nometnes. Astoņpadsmitcilvēku astoņās skaistās istabās. Paradīze! o35

Laimonis MieriņšSKANDĀLS LĪDSĀSaprotamu iemeslu dēļ gribējās redzēt StasaParaskosa (Stass Paraskos, dz.1933), kuršpirms gadiem ieceļoja Anglijā no Kipras salas,jauno izstādi Līdsas Mākslas un DizainaKoledžas (Leeds College of Art and Design)telpās, cerībā ne tikai atsvaidzināt atmiņu,bet retrospektīvi salīdzināt eksponātus arpirms 50 gadiem redzētiem viņa naivās glezniecībasparaugiem. Mazliet vīlos, jo izstādēbija iekļauti tikai pāris agrīno darbu. Labiatminos, ka toreiz (tāpat kā tagad) nelieloformātu gleznas bija glīti ierāmētas un arīkrāsas tikpat košas. Pats tolaik koledžā (kadtā saucās Leeds College of Art) studēju glezniecību,biju notikumu liecinieks, vēlāk turpat30 gadus lasīju kursus par dažādiemmākslas jautājumiem. Toreiz koledža bija pazīstamakā Anglijas modernās mākslas citadele,un tāda tā joprojām ir palikusi. Daudzucitu slavenību vidū tur studēja skulptoriMūrs (Henry Moore) un Hepvorsa (BarbaraHepworth). Paraskosa izstāde lika atcerēties,ka mana Alma mater allaž ir atradusies karstumākslas diskusiju centrā.Jau agrā bērnībā kautrais Kipras aitu fermeradēls glezno savu apkārtni. Kā jau dabīgam,naivam gleznotājam, viņam ir sava, skolotugudrinieku nesabojāta, vizuāla domāšana,savs stils. Viņš ieradās Līdsā strādāt savabrāļa restorānā par pavāru, brīvā laikā turpinādamsgleznot. Līdsas mācībspēks Tubrons(Harry Thubron) mūs, studentus, mudinājaapmeklēt restorānu, lai iedziļinātos Paraskosapie sienām piekārtajos darbos, ko arī darījām,malkodami kafiju. Uzņemts koledžā bezjebkādiem pārbaudījumiem, jaunais kiprietisbija Tubrona protégé, un drīz vien tika iebīdītspasniedzēja darbā. Tubrons nebija dogmatisksmākslas izglītības reformators, tačunecieta citus viedokļus un diktatoriski vadījaLīdsas Mākslas koledžas glezniecības fakultāti,bija viens no pamatkursa veidotājiempēc praksē sen pārbaudītiem Bauhaus principiem.Laimonis Mieriņš, Līdsas Mākslas un Dizaina koledžasabsolvents un mākslas kursu pasniedzējs ar gandrīz30 gadu stāžu, kā mākslinieks ir pazīstams ganLatvijā, gan arī ārpus tās.Skandāls notika manos studenta gados. Paraskosaizstādē Līdsas pilsētas teātra (CivicTheatre) galerijā vienā sevišķi maza formātagleznā bija redzama istaba ar gultu, kurāgulēja pliks vīrietis un varbūt spēlējās ar sevi,varbūt arī nē – viss izskatījās tik niecīgs unneuzbāzīgs – situācija, kuras vizuālā jēga iratkarīga no skatītāja domāšanas. Bet blīkšķisbija varens. Kāda nezināma persona bijagriezusies pie policijas, kas nekavējoties novācašo sabiedrības seksuālās morāles grāvējusimbolu. Paraskosu iesūdzēja, un tiesasprāva tolaik atbalsojās tālu aiz Anglijas robežām.Šeit varētu piebilst, ka arī no manas personālizstādespolicija reiz lika noņemt vienuno maniem plikņiem, jo esot saņemta sūdzība.Arī man, tāpat kā Paraskosam, policijaatteicās izpaust sūdzības iesniedzēju. NeParaskoss, nedz arī es nekādā ziņā nevēlējāmiesnevienu apvainot ar savu mākslu. Kautarī krietns laiciņš pagājis kopš Lorensa (D.H.Lawrence) romāna Lady Chatterley’s Loverprāvas, gaisotne nebija brīva no tālās rūsasstrēlēm.Tiesas prāvā daudzi liecināja Paraskosam parlabu, ieskaitot dzejnieku un kritiķi Rīdu (SirHerbert Read), mākslas vēsturnieku Lintonu(Norbert Lynton), pat toreizējo Anglijas Iekšlietuministru Dženkinsu (Roy Jenkins), kurštikko bija pabeidzis formulēt jaunu likumupar seksuāli ievirzītu vārdu lietošanu. Parspīti labvēlīgai publicitātei, Paraskoss prāvuzaudēja un tika nosodīts ar simbolisku naudassummu – piecām angļu sterliņa mārciņām.Ar mūsdienīgu skatu raugoties, īpašipēc nesenās mākslinieka izstādes apskates,atliek pabrīnīties, kāpēc toreiz sacēlās tādstracis?Ir ptīkami baudīt naivās mākslas pārstāvja Paraskosamākslu kā pārliecinošu apliecinājumudzīves priekam. Būdams nelabojams optimists,mākslas pilnveidošanai viņš dažkārtTurpinājums 41. lpp.36

Ramona Kalniņa. Ūdenssajūta IIPar fotogrāfi skat. 44. lpp.

Ila Kellermane. Māsa saule, Brālis Mēness un kustonīši. 2009Akrils uz audekla. 87 X 160 cm

Ila Kellermane. Dzīvības deja. 2009Akrils uz audekla. 80 X 160 cmPar mākslinieci skat. 44. lpp.

Aina Balgalve. Ermīne ar „Latvijas Avīzes” jauno jumuru. 2004. gada septembrīPar fotogrāfi skat. 44. lpp.

Pārnesums no 36. lpp.ieauda savos darbos bizantiešu, franču gleznotājuMatīsa (Matisse) un Gogēna (Gauguin)u.c. elementus. Tagad Paraskoss ir KiprasMākslas Koledžas rektors, turklāt pazīstamskā daudzu mākslas publikāciju autors.Par Tubrona lepošanos ar savu protégé nevarbūt šaubu.Nav noēnošanas mēģinājums šajā sakarībāpieminēt angļu naivās mākslas pārstāvi noKornvāles (Cornwall) grāfistes Santaivs (St.Ives) ostas Alfredu Vali (Alfred Wallis, 1855-1942). Arī viņa naivās mākslas paraugi bijaeksponēti Līdsas teātra galerijā aptuveni taipašā laikā. Vientuļnieks, vismaz galvas tiesupārāks par amerikāņu naivās glezniecībaspārstāvi Grandma Moses, viņš sāka nodarbotiesar mākslu sava mūža nogalē aizvadītāgs.20. gadu sākumā. Nabadzības dēļ viņš nevarējaatļauties nopirkt krāsas vai audeklus,bet tas netraucēja viņa jaunradi. Uz apkārtnēatrastiem maziem neregulāra daudzstūrupapes gabaliem, no jūras izskalotiemvisādiem kociņiem, pudelēm, pat bundžuvākiem un ar ostā pamestu melnu vai baltukrāsu viņš pārliecinoši gleznoja sev intīmipazīstamo ostu ar laivām un zvejas kuģiem.Tradicionālo perspektīva skatījumu viņš aizstājar pārsteidzošu atavistisku dizaina izjūtu.Mākslinieka gals tāds pats kā daudziemcitiem viņa amata brāļiem – nāve vietējāspašvaldības nabagu mājā. Atstātā mantojumaneparastais skatījums sevišķi iespaidojaangļu gleznotāja Nikolsona (Ben Nicholson)mākslas koncepciju.Ir kārdinājums Paraskosa naivo glezniecībusalīdzināt arī ar Hīrstu (Damien Hirst), savālaikā arī Līdsas Mākslas un Dizaina Koledžasstudentu, bet tas arī ir abiem vienīgais kopsaucējs.Ja nav skandāla, tad nav mākslas, tāsavu evaņģēliju formulēja Anglijas lielākāsreklāmu aģentūras īpašnieks Sātči (CharlesSaatchi). Zīmīgi, ka šīs pašas aģentūras izvērstāskampaņas dēļ pirms vairākām dekādēmpārliecinoši ievēlēja konservatīvo partiju untās līderi Tečeri (Margaret Thatcher) Anglijasvaldības krēslā. Hīrstu no Līdsas laikiem neatceros.Tiesa, nesenais efektīvais Sātči unHīrsta skaļās reklāmas skandāls ar „teļiem uncitām lietām” sasniedza savu mērķi un vienlaikuspaplašināja tēlotājas mākslas horizontu,nojaucot robežu starp dažādām disciplīnām.Tomēr visas pazīmes rāda, ka nu abi– Sātči un Hīrsts – nonākuši strupceļā. Kailaizpatikšana klientam komerciālā izpratnē irsevis pārdošana. Vienīgi pieklājīgā sabiedrībāšādu izdarību dēvē par biznesu... oIlze NāgelaLEONS SAMULIS UN VIŅA MĀKSLAAustrālijas latviešu mākslinieks, gleznotājsLeons Samulis ir jau atradis zīmīgu vietumākslas pasaulē; viņa darbus austrālieši jauir skatījuši vairākās individuālās un grupuskatēs. Leons dzimis Melburnā (1970), kurvecāku un radu atbalstīts iepazinis mākslutās lielajā daudzveidībā. Ģimenē latvietībatiek rūpīgi kopta – ne tikai latviešu sestdienasskolā iešana, bet arī latviešu koru, dejukopu koncerti, latviešu mākslinieku gleznuizstādes un latviešu teātri – ja arī ne pašamvisur piedaloties, tad noteikti būt klāt publikā.Tas arī nozīmē, būt ciešā saistībā ar visāmmākslas aktivitātēm latviešu sabiedrībā Austrālijā.Sevis pašapliecināšanai Leons izvēlējāsglezniecību. Un nemaz neliekas savādi,cik brīvi un nepiespiesti Leonam sarunā skanlatviešu valoda, kaut arī pavada savu lielākodienas daļu starp angļu valodā runājošiem.Leons apmeklējis Jarras ielejas anglikāņuskolu (Yarra Valley Anglican School). ZiemeļmelburnasTAFE institūtā (Northern MelbourneInstitute of TAFE) viņš iegūst augstākoapliecību (Advanced Certificate in VisualArts, 1994) un pēcāk diplomu vizuālā mākslā(Diploma in Visual Arts, 1996). Piedalījies izstādēsMelburnā un Adelaidē, to skaitā Austrālijaslatviešu 52. Kultūras dienu Mākslasizstādē Sidnejā (2008). Patreiz Leons dzīvoun strādā Melburnā.Par savu radošo darbu mākslā grāmatā Austrālijaslatviešu mākslinieki (2008) LeonsSamulis pats saka: Mana radošā enerģijaatplaukst tēmās, kas attēlo melodramatiskuvidi. Tumšie krāsu toņi mijas ar gaišajiem unkošajiem. Mana rīcība mēdz būt instinktīva.Man gleznojot, motivācijas un enerģijas uzplūdumsir kaut kas līdzīgs transam. Tas manitotāli pārņem, rīkojos spontāni, darbību nepārtraucot,nedz pārdomājot, nedz meklējotjaunus risinājumus. Tad iedvesma pēkšņi izgaist.Es vēlos, lai manas gleznas ir acij tīkamasun intriģējošas. Lai skatītājs nepaiettām garām nevērīgi, lai ieskatās cieši un izjūtdziļās domas, ko es savās gleznās esmu ielicis.Pēdējos pāris gadus gleznoju daudz abstraktugleznu. 18 gadu ilgajā praksē gleznojuainavas, klusās dabas, portretus un aktus.Jaunākā no darbu skatēm bija Melburnasgalerijā (2009.VI) ar savdabīgu nosaukumuFamous When Dead (Slavens, kad miris)kopā ar vienu austrāliešu mākslinieku (OllieLucas). Šajā skatē, kas saucās Towards andAgainst (Uz un pret), Samulis demonstrējaglezniecību šī vārda tiešākajā un labākajā41

nozīmē. Par 18 akrila tehnikā darinātajāmneliela formāta gleznām pavisam īsi varētuteikt: ak, kas par neviltotu krāsu prieku mūssveicina, uzlūkojot šos darbus! Kaut arī Leonampašam katras gleznas sižets neapšaubāmiir viņu iedvesmojis un bijis noteicošaistā radīšanai, tad tomēr skatītājam, gleznasuzlūkojot, sižets vai stāsts nav dominējošaisun, manuprāt, diezin vai diviem skatītājiembūs vienāds iespaids un vērtējums par vienuun to pašu gleznu. Kā pats māksliniekssaka, darbi kaut tiek radīti, iepriekš izplānojot,tad tomēr darba procesā galvenais iremocijas, un krāsas pašas piesakās attiecīgaigarastāvokļa noskaņai. Un katrai gleznai irsavs stāsts. Piemēram, Flight out of Anger(Lidojums ārā no dusmām) mani uzrunāja kābiezs, piesnidzis egļu mežs, atstājot nomierinošuun līdzsvarotu starojumu. Savukārt, JGreproducētā Untitled Random Green (Nejaušaiszaļais bez nosaukuma) gleznota tiešāmtik latviskā krāsu gammā, ka varētu domāt,Leons tik tikko caur jūnija ziediem pilno Latvijaspļavu būtu gājis. Šīs gleznas aktīvaispat dramatiskais priekšplāns un fonā gaišais,gandrīz baltais četrstūris – logs? – ir veselsstāsts par sarežģīto un kontrastaino realitāti– priekšplānā un gaismas pielieto logu uzlabo nodomu nākotni. Bet, ja arī uzlūkojotgleznu, sižets pie jums neatnāk, tad jūs tikun tā baudīsit patiesi bagātīgas krāsu gammas,izsmalcinātu mākslinieka kolorīta demonstrējumu,pasniegtu veiklā, profesionālidinamiskā gleznošanas stilā. Leona Samuļagleznu skatē bija prieks redzēt publikā tikdaudz latviešu – apliecinājums, ka latvieši araizrautību seko tautieša daiļradei.Māksliniece Ilze Nāgela (skat. JG243:40-42) ir arī redaktoraDr. Gunara Nāgela galvenā palīdze tīmekļanedēļas izdevuma Austrālijā Laikraksts „Latvietis”veidošanā .No kr.: Alise Limba-Ķuzule (interjera centra mc2 sabiedrisko attiecību speciāliste), Anita Grase (LatvijasDizaineru s-bas pr-ja), Vilnis Auziņš FotoForma pr-js, Harijs D.Liepiņš FotoForma valdes loceklis unekspozīcijas Attēlu telpa iekārtotājs (2009)

Maija Muižniece. Saruna I, II, III, IVVilnis AuziņšDIZAINA BALVASFOTOMEISTARIEMAttēlu, grafisku zīmju vai fotogrāfijas piederībamūsu ikdienas komfortam ir kļuvusi tikpašsaprotama parādība, ka pat paši fotogrāfireti pievērš īpašu uzmanību kvalitāteskritērijiem. Savukārt kvalitātes noteikšana vizuālāskomunikācijas jomā sen vairs neaprobežojasar subjektīvo patīk vai nepatīk. Patstandarta amatniecības prasību ievērošananenodrošina dizaina labu novērtējumu.Tradicionālo Dizaina balvas (2009) pasākumuietvaros Latvijā pirmoreiz notiek fotogrāfiskudarbu konkurss. Tā iniciatore – Dizainerusavienības priekšsēdētāja Anita Grase, betpasākumu operatora pienākumus uzņemasapvienība „FotoForma”.Dizaina balvas pieteikumu izstāde Pieskāriensnotiek Jūrmalā, Majoru kultūras namā,kur daži jaunie demonstrē atzīstamu idejuun izpildījuma līmeni, piemēram, RamonaKalniņa, Uldis Austriņš, Jānis Bokanovs. Savdabīguautorkolekciju Šanhajas gaismas Saldusbibliotēkā izstāda Zane Mellupe, kamērpirmreizējs notikums gan fotogrāfijas, ganinterjera dizaina praksē ir fotodarbu integrācijavairākos interjera iekārtojumos. IzstādeAttēlu telpa īstenota sadarbībā ar interjeraun delikatešu centru mc², kura konferenčutelpā notiek seminārs „Dizains: Attēla unCilvēka esības saskarsme” ar mērķi noskaidrot,kā fotogrāfi identificē savu darbu dizainamērķu kontekstā.Svarīgākais un gaidītākais notikums, protams,ir pirmreizējā dizaina balvu pasniegšanafotogrāfijā. Galveno balvu iegūst JurisKmins par Krāsu grafika metropolēs– labākais darbs grupā „Dekoratīvā dizainaautorkolekcijas”. Grupā Interjera un citi videsobjekti augstāko atzinību saņem JurisKmins kopā ar Jeļenu Spasovu par projektuAbsolventi. Otro balvu iegūst Jevgeņija Beķere-Ančipolovska(darbs: Pilsētas Alfabēts)kā izcilākā grupā Ilustrāciju projekti un arī kālabākā debitante. Trešā balva un uzslava parprofesionalitātes diapazonu krīt Jurim Kalniņam(darbs: Ūdens pērlītes) – pārliecinošamlīderim grupā Subjektīvi motivētas komunikācijasautorkolekcijas. Nominācijā Ilustrācijaspar labāko atzīst Ulda Balgas sagatavotoTalsu Fotokluba grāmatu Talsi 7x7x7 fotogrāfijās.Konkursa secinājums – joprojāmiztrūkst lielāku vai mazāku procesu vadītājuun dažu nomināciju labāko darbu definīcijasne visai precīzi atbilst sākotnējam uzstādījumam.Balgas autordarbs Formatizācijapievērš skatītāju lielu uzmanību ar asprātīgogaismas procesu iesaistīšanu attēlu eksponēšanā.„FotoForma” viņam izsaka atzinībupar intelektuālo izaicinājumu. Par gaismassaistošu izmantošanu tēla radīšanā organizatoriizceļ arī Līgas Sakses Dimensijas un dinamika,bet par precīzu fotopapīra izmantošanu– Raimo Lielbriedi. Pārsteigumu radanelielais pretendentu skaits tik bieži ar fotogrāfijusaistīto mājas lapu dizaina grupā, kurpar labāko atzīst pieredzējušo dizaineri AgriDzilnu (darbs: laurisgundars.lv).Dizaina balva fotogrāfijas pašvērtības noteikšanaiir pievienojusi nozīmīgu ekspertuiesaistīšanos un neapšaubāmi veicinājusiLatvijas izcelsmes dizaina produktu kopējoatpazīstamību. Jācer, ka izstāžu, semināruun konkursa norišu laikā izteiktie vēlējumirosinās nozares speciālistu sadarbību, viedokļusaskaņošanu un daudz līdzsvarotākunākošā konkursa norisi, kā arī apbrīnojamusradošos pārsteigumus.Par Vilni Auziņu skat. JG258:40.43

PAR ILU KELLERMANIDzīvības dejas (38. lpp.) un Māsas Saulesun Brāļa Mēness (37. lpp.) autore, aptuveni160 km uz ziemeļiem no Toronto mežamājā mītošā Ila Kellermane, jautāta par savugleznošanas stilu, atbild: esmu ekspresioniste,lietoju impulsīvu, sirsnīgu un daudzkrāsainukārtojumu un gleznošanas manieri.Uzlieku darbam vairākas faktūras, krāsukārtas un līnijas, cenšos ikdienišķu momentupadarīt neikdienišķu. Gan no māksliniecespašas, gan arī iepazīstoties ar viņas gleznojumiem,kļūst skaidrs, ka viņas interešulokā ir cilvēces un dabas vienotība, dzīvībasciklu maiņa, mātes un bērna tēma, arī baltutautas māksla. Māksliniecisko un pedagoģiskoizglītību viņa iegūst vairākās Kanādasprovinces Ontario augstskolās, strādā parmākslas pasniedzēju, arī dizaina / tēlotājmākslasnodaļas vadītāju (piem., GeorgianCollege, Barrie, ON). Ilas gleznojumi, kasregulāri tiek izstādīti Toronto un apkārtnesmākslas galerijās, vairākkārt godalgoti. GleznaGars iekļauta Pasaules latviešu mākslasizstādē Tēvu zemei – Latvijai (2008-2010).R.E.PAR AINU BALGALVIKara dienās Bauskas apriņķa Taurkalnes pagastādzimusī mākslas fotogrāfe un grafiķevienā personā, Aina Balgalve, savus darbusizstāda jau kopš aizvadītā gs. 70.gadiem. NoJG122(1979), kur ievietots drūms, amerikāņudzīvei tipisks skaudras vientulības fotouzņēmumsTenesijas (Tennesee) štatā, uzzināmpar Ainas Balgalves piedalīšanos baltiešumākslinieku apvienības Baltia noorganizētajāmākslas foto izstādē Ukraiņu Institūtatelpās, Ņujorkā (1979). Atmodas laikā, dramatiskajā1989.gadā tolaik avangardiskajākultūras mēnešrakstā Avots (nr.2) reproducētiAinas darinātie foto meistara AnselaAdamsa un tikpat leģendārā popmāksliniekaAndija Vōrhōla (Andy Warhol) portreti,arī skati Ņujorkas naktsklubā Studio 54.Māksliniecisko / humanitāro izglītību AinaBalgalve iegūst Ņujorkas Pilsētas U. (CityUniversity of New York jeb CUNY).R.E.44Foto: Ingrīda BulmaneIla KellermaneRaimo Lielbriedis (skat.63. lpp.) ir profesionālsfotogrāfs un fotomākslas pedagogs,grāmatas Kā fotografēt autors. Personālizstādeskopš 1990. gada, bet piedalīšanāsgrupu izstādēs kopš 80. gadu otras puses.Ramona Kalniņa (skat.37. lpp.) piedalāsjauno autoru izstādē Pieskāriens (2009.IX-X)un izstādē FotoForma + 21 Latvijas Fotogrāfijasmuzejā (2009.XI).Abi ņem dalību Dizaina Gada balvas pasākumos(skat. Viļņa Auziņa rakstu 43. lpp.).

JG258 Benitas Veisbergas Pierakstus lasot, nāk prātāAlberts Caune, arī tas, ka, kā jau rakstīju agrāk, trimdasliterātūra ir saistošāka un vērtīgāka par to, kuŗuspējām sarakstīt vairāk nekā 40 zaudētajos gadosdzimtenē. Būtu ļoti interesanti – pasvērt. Bet tad arlikt uz svaru kausiem visu, sākot jau ar to, kas tikasarakstīts 1940. gadā, sovjetizācijai iesākoties. JauIndriķa Lēmaņa darbi tad vareni rautu augšup OjāruVācieti. Savukārt Gunars Janovskis krietni pasvērtuuz leju tos, kas trimdā sarakstīja pa kādai grāmatiņai,jo mācēja rīkoties tā, lai sarakstīto arī iespiestu.Dzimtenē pat Latvijas vārda uzrakstīšanai bija sava,kompartijas noteikta kārtība. Nāk prātā Dzintarukoncertzāle, kas tagad atkal „piepesņota” no augšaslīdz apakšai. Biju tur uz Zigmāra Liepiņa koncertu, untas laikam notika ap Čatokvas konferences laiku. Tajākoncertā atskanēja dziesma ar līdz šim no skatuvēmnedzirdētu piedziedājumu: Latvijā, Latvijā, Latvijā!Šiem vārdiem atkal un atkal izskanot, un priekšējāmrindām skaļi, gavilējoši piebalsojot, šķita, ka vismazdaļu no klausītājiem apcietinās. Mūziķus noteikti.Neapcietināja. Z. Liepiņš tagad cēli iestūrējis Vadoņaostā. Vai Anšlavs Eglītis būtu uzrakstījis tik daudzlielisku grāmatu savā izcilā stilā, ja tā arī būtu palicisviens no LPSR rakstniekiem?..Pirmkārt, vai viņš būtu palicis dzīvs? Pieņemsim, kadzīvs paliktu. Nogalinātu tikai viņa tēvu. Otrkārt, vaiviņu neapcietinātu par brīvdomību, par zobgalībām?...Pieņemsim, ka neapcietinātu. Ka viņš – viensun divi – saprastu, kā tagad jāuzvedas. Treškārt, vaiviņu neizsūtītu?... Pieņemsim, ka neizsūtītu. Ka neierakstītuizbijušu pils īpašnieku, ļaunu latvju buržuļusarakstos. Ceturtkārt, cik manuskriptu viņš taduzrakstītu, un cik no tiem izdotu grāmatās?... Vienuap atkušņa laiku, otru, kad perestroika un glasnostj,trešo, kad 90.gados daudzi gribēja lasīt par pirmskaŗa,„miera laiku” Latviju. – Jā, kā nosvērt to, kosarakstījuši vienas tautas rakstnieki „dzelzs aizkara”vienā un otrā pusē?Ainārs Zelčs, Alūksnē* * *Pateicos par saturā bagāto JG259 ar tur iekļautajāmPāvila Ieviņa atmiņām par Latvijas Radio un nosūtuizrakstu no sava tēva, Artura Lāča, Teodora Reiterakora sekretāra un grāmatas Teodors Reiters un viņakori līdzautora 60.gados tapušajām piezīmēm parkādu Ziemsvētku vakaru Latvijas sākuma gadosRīgas radiofonā: Šodien jau nedēļām pirms svētkiemsēžam pie saviem radio un televīzijas aparātiem unko vien tur nedzirdam un nesaskatām. Taču navnemaz tik tālu laiki, kad viss tas bija vēl tikai šūpulī– bērnu autos, Latvijas pirmajos neatkarības gados,ap 1920.gadu vidu. No reiteriešiem jau 1920.gada maijā, diriģenta Teodora Kalniņa vadībā izveidojasvīru dubultkvartets „Latvija”, kas dziedāja tā,ka kaļķi bira no griestiem. Bija jau arī vīri! Tenorosvien divi kapteiņi – no Armijas štāba Jēkabs Poruks,dzejnieka Jāņa Poruka brālis, un Teadors Rijkurs noAuto tanku pulka. Un kur tad vēl tenors, kurš dziedājumospeldēja kā gulbis – Jūlijs Pamiljēns, aktrisesAntas Klints pirmais vīrs. Kādā svētku vakarā dziedamMāras baznīcā. Dziesmu atelpas brīdī redzam:aiz Alfrēda Kalniņa pie ērģelēm sēž kāds kungs un irvisai nemierīgs – te sēž, te pieceļas, berzē rokas ungalva šaudās kā spole. Laikam kāds no baznīcas kalpotājiem.Kad nu dziedāšanu esam beiguši, kungs kānagla klāt:„Mīlīši, esmu Arvēds Pārups no Radiofona.Iedomājaties – ir svētku vakars un mums Radiofonānekā nav. Nākiet nu, lūdzu, un nodziediet pārisZiemassvētku dziesmas!” Negribam, visus taču mājāsgaida ģimene un eglīte. Māras baznīcā pulkstenisir turpat 22.00. Taču galu galā Pārups mūs pierunāun ar taksīšiem aizrauj uz Pasta ēku, kur tajā laikāatradās Radiofons. Ieejam ēkā no sētas puses un tadkaut kur augšā. Ak tu mūžs, kas tā par būdu! Vienāistabiņā viss nodrapēts – griesti, sienas, grīda. Kadrunā ar otru, neko nevar dzirdēt. Tais laikos māksliniekikāju tur nespēra. Visatturīgākais bija ĀdolfsKaktiņš. Istabiņas vienā galā kaut kāda stikla būda.Kāds tur ko lasa. Izrādās – režisors Feldmanis. Sēžamun gaidām, tak lasīšana nebeidzas. Draudam iet projām.Pārups stikla būdas ārpusē vicina un rāda dūres,bet lasītājs to neredz. Kad, sniedzoties pēc ūdensglāzes, ierauga Pārupa mājienus, viņš lāgā nezin, kaspar lietu, tik aizsit savu grāmatiņu un projām gan.Kur viņš savā Ziemassvētku stāstā palicis, ej nu uzmini.Beidzot, nu tiekam pie dziedāšanas, bet visātajā drapērijā dziesmas iebirst kā maisā. Tas nekas,Pārups tik stāv priekšā un lūdz vēl un vēl. Kad nušī haltūra beidzas, Latvijas Ziemasvētku vakarā jaurāda pusnakti. Satiksme pilsētā apstājusies. Kā tiktmajās? Pārupam neatliek nekas cits kā samaksāt partaksīšiem. Dziļā svētku naktī aizlidojām kā zvirbuļikatrs uz savām mājām.Indulis Lācis, Ņujorkā* * *Pāvila Ieviņa, Irēnes Avenas un Evas Eglājas-Kristsonesraksti JG259 ir nenovērtējami dārgumi. Tādi paši ir visiapskati, Maijas Meirānes dzeja, recenzijas. Apskatā”Litprocesi.Litpersonības” reizē amizants un skumjš irziņojums par kultsakaru komitejas Svešuma Balsi, kokāds bijušais, vārdā nonosaukts redaktors ”izvācis”no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas.Lasītāja Bruklinā* * *Gribu novēlēt Jaunajai Gaitai un tās veidotājiem spēkuun veiksmes Jaunajā gadā! JG Latvijā daudzi kultūrascilvēki gaida un aizrautīgi lasa.Ruta Čaupova, Rīgā* * *Rolfs Ekmanis JG259:93 komentē Gundegas Grīnumasgrāmatu Piemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijasatcere Kastanjolā, brīnoties, ka Kastaņola dēvētapar Kastanjolu. Protams var jau arī tā, raksta Ekmanis.Rainis pats raksta tā: Maza ortografiska ekskursija.Jārunā un jāraksta latviski Kastaņola, ne Kastanjola,ne Kastaniola un nepavisam ne Kaštaniola.Itāļu ortografija samērā vienkārša un pārredzama:...gn=ņ.. Castagnola= Kastaņola. Ar to laikam pietiksmūsu mērķiem; kas gribēs zināt, gan jau dabūs kāduitāļu gramatiku; tādēļ vien nevajadzēs braukt uzKastaņolu. Bet ja viņš tomēr brauc ij tādēļ vien, jolabāk, viņš iegūs daudz ko citu arī, un to es viņamnovēlēšu no sirds (Jānis Rainis. Raksti. Västerås: Ziemeļblāzma.17.sējums, 1965. 20.lpp.). Pārsteidzoši,ka rainoloģe Gundega Grīnuma uzklausījusi valodniekus,kuru itāļu valodas zināšanas nesasniedz Raiņalīmeni.Aina Siksna, Stokholmā45

VEĻU PASAULEI pievienojas mākslinieceGundega Cenne (1933-2009). Par savām gleznāmjeb, pašas vārdiem izsakoties, jūtām un sapņiem,kas ar krāsu, formu palīdzību uzklāti uz audekla,gan grupu, gan arī vairāk nekā 30solo izstādēs Kanādā, ASV un Francijāsaņemta virkne nozīmīgu godalgu, ieskaitotGrand Prix Paris. Augstākā izglītībaaizvadītā gs. 50. gadu otrā pusēiegūta Sēra Džordža Viljamsa (Sir GeorgeWilliams) U. Montreālā un Makgila(McGill) U. Montreālā. Citējot rakstnieciIndru Gubiņu, Gundegas visspilgtākāīpatnība ir emocionālā piesātinātība,pārdzīvojumu un ideju izpausme figurālosgleznojumos, galvenokārt sievietesun bērna tēlos, to savstarpējās attiecībās.••• Brunis Rubess, dažādutrimdas jaunatnes pasākumu (1. Latviešujaunatnes svētku, apgāda „Ceļinieks”,žurnāla Mazputniņš, Divreizdivi u.c.) iedvesmotājs,organizētājs un vadītājs, arīpanākumiem bagāts saimniecisks darbinieksKanādā un Rietumvācijā. TZO. ••• Grafiķisun dizainers, 50. gados JG līdzstrādnieks TālivaldisStubis (1926-2009), Latvijā godalgots kā „visskaistākaiszīdainis”, ASV kļūst par pazīstamu, vairākkārtapbalvotu, visvairāk bērnu grāmatu ilustratoru, kāarī filmu (A Clockwork Orange, Deliverance, Reds,An Officer and a Gentleman, Raiders of the Lost Arku.d.c.) un teātra (Rhinoceros, Camelot, Night of theIguana u.c.) plakātu veidotāju. Tālivalža darinātas irJG vinjetes, arī JG22-24 vāki. (re)JAUNIZDEVUMI* * *KLAUSĀMGRĀMATU („Apostrofs”) jaunumi – VeltasSniķeres dzejoļi diskā Pietuvoties vārdiem un NorasIkstenas romāns Dzīves svinēšana. Abus ierakstus ierunājušaspašas rakstnieces. ••• Ulža ĢērmaņaLatviešu tautas piedzīvojumi ierunāta ciparu formātā(podcast.mp3) un to var lejupielādēt no DV KV internetavietnes (Publikācijas). (vg)LITERATŪRAS MANTOJUMS – Margitas Gailītessakārtojumā („Mansards”) izdotas latviešu mītneszemju prozas un dzejas antoloģijas Tilti I un Tilti II,aptverot laiku no 1940. gada līdz mūsdienām un atspoguļojotlatviešu rakstnieku bēgļu gaitas, emigrācijuuz Lielbritāniju, Zviedriju, ASV, Kanādu, Austrāliju,Franciju, Argentīnu, Pakistānu, kā arī represēto rakstniekudzīvi Sibīrijā. Antoloģijas 2 sēj. iekļauti vairāknekā 80 latviešu rakstnieku darbi – dzeja, stāsti, novelesun romānu fragmenti, kā arī autoru fotoattēliun biogrāfijas. Jura Silenieka novērtējums paredzētsnākošajā JG laidienā. (vg)LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS kļūst arvienpieejamāki citām tautām. Protams, to var panākt tikaiar tulkojumiem, tāpēc apsveicami šādi devumi:Ungārijā izdots rakstnieces, filozofes un kultūrasdarbinieces Zentas Mauriņas bilingvāls esejukrājums ungāru un latviešu valodā Zenta Mauriņaélete és esszéi / Zenta Mauriņa – viņas dzīve un esejas.••• Līvus un ungārus saista radniecīga valodaun senas saites, tāpēc tagad par godu Līvu svētkiem(“Līvőd Pivād”) Ungārijā izdots bilingvālsdzejas krājums līvu un paralēliungāru valodā Ahogy tudok, dalolgatok/ Kui ma muoštab, nei ma lōlab (Kad esvaru, uzdziedu), kur iekļauti dažādu paaudžulīvu dzejnieku darbi. No līvu uz ungāruvalodu atdzejojis somugru valoduprofesors Jānošs Pustai (Pusztay János).••• Polijā klajā laista Kārļa Vērdiņadzejprozas izlase Niosłem ci kanapeczkę(Es tev vedu mazu siermaizīti). •••No prozistiem vislielāko atzinību pēdējālaikā izpelnījusies Inga Ābele, saņemotBaltijas Asamblejas balvu literatūrā parromānu Paisums, kas Jura Kronberga tulkojumā(Högvatten) izdots arī zviedruvalodā un ieguvis augstu novērtējumuBrunis Rubesszviedru publikā. Bez tam Ābeles stāsts„Kamenes un skudras” angļu valodā(Ants and Bumblebees, tulk. Laura Vanaga) līdzās 32citiem Eiropas autoru darbiem Ilinoisas U. izdevniecībā(ASV) publicēts īsprozas krājumā Best EuropeanFiction 2010. ••• Latvijas vārds norvēģu lasītājuvidū noteikti ieguvis spēcīgāku skanējumu pēc HēgesGrundešones (Hege Boman Grundekjøn) un latviešumākslas zinātnieka Jāņa Kalnača grāmatas Latviamed Knut Hamsun og Kārlis Padegs (Latvija ar KnutuHamsunu un Kārli Padegu) iznākšanas, kurā aprakstītanorvēģu rakstnieka Hamsuna ietekme uz latviešuliteratūras attīstību un attiecībām ar tā laika Latvijaskultūras eliti – Kārli Padegu, Jāni Pliekšānu, KārliSkalbi, Teodoru Lejaskrūmiņu u.c. Grāmata lasītājamsaistošā un interesantā veidā sniedz arī plašu ieskatuLatvijas vēsturē. ••• Interesanta atsauce uz KārļaSkalbes darbu izskanējusi Čehijā – tur tapusi studentaJirži Vidras komiksu grāmata pēc Kārļa Skalbespasakas Mūžīgais students un viņa pasaka motīviemar attēliem linogriezuma tehnikā. ••• Šveicē nācisklajā latviešu dzejnieka Jāņa Rokpeļņa un itāliešudzejnieka Džilberto Izellas (Gilberto Isella) kopkrājumsLugano incontra Riga / Rīga satiek Lugānu pašudzejnieku atdzejojumā. (vg)DZEJA – Leons Briedis, sagaidot savu 60 gadu jubileju,izdevis dzejas izlasi Neteiksim neko, ko veidogan agrāk publicētie, gan gluži jauni dzejoļi, kuruvienojošā tēma ir mīlestība – pret māti, pret savuzemi, pret dzīvi. ••• Dzejnieka Aivara Neibartaatraitne izdevusi vīra dzejoļu ciklu taureņkaraļvalstība(„Neputns”), lai iepazīstinātu arī jaunāko paaudziar dzejnieku, kurš pērngada decembrī būtu svinējis70 gadu jubileju. (vg)PROZA – Decembrī, Rīgā notiekot gadskārtējiemprozas lasījumiem, tiek izdota izlase Stāsti: prozaslasījumi klātienē un neklātienē 2008-2009 ar iepriekšējāgada lasījumos izskanējušiem zīmīgākajiem uninteresantākajiem stāstiem, šoreiz ietverot 13 autorudarbus: Inga Ābele, Pauls Bankovskis, Guntis46

Berelis, Māris Bērziņš, Jānis Einfelds, ZelmaKuprijanova, Ilze Ķīķere, Andra Manfelde, InetaMeimane, Ilmārs Šlāpins, Edvīns Tauriņš, JurisZvirgzdiņš, Inga Žolude. ••• Viks jeb ViktorsKalniņš savā poēmā Katoliete šķetina mūžīgo jautājumupar dievišķo un pasaulīgo, par mīlestību untām divām pasaulēm, ko saucam par vīrieti un sievieti.••• Prozas izlasē Zilā saite Austrālijā dzīvojošaisarhitekts un rakstnieks Arnis Skujiņš ievietojisgan romānu Dīvains cilvēks un noveli Zilā saite, ganarī asprātīgus feļetonus, stāstus, tēlojumus un skices.••• Skarbu stāstu par sieviešu dzīvi ieslodzījumā,ko izbaudījusi pati rakstniece, varam lasīt MairasAsares grāmatā Sieviešu zona. Dzejniece nolaižasellē, lai no turienes mums atnestu apbrīnojami spilgtuun vitālu liecību par tām, kurām dzīvē tā pamatīgākpaslīdējusi kāja, saka literāts Kārlis Vērdiņš. •••Vitālijs Sanders romānā Henke no Pāvilostas stāstapar latviešu jaunekļa likteni īsi pirms II Pasaules kara,par pirmo mīlestību, vilšanos līdzcilvēkos un bēgšanu.(vg)DAŽĀDA SATURA – Anna Velēda Žīgure savā grāmatāVIŅI. Ceļā raksta par traģisko 1944. gada vasaruun rudeni Latvijā, kā arī par 1945. gada pirmo pusiVācijā. Tur nokļuva latvieši, kuri pazaudēja tuviniekus,mājas, dzimteni. Autore centusies izprast, kāpēc cilvēkidevās ceļā, ko viņi juta un domāja, kad bija spiestipamest visu, kas mīļš un tuvs. Grāmatā aprakstītaisbalstās uz cilvēku stāstītām atmiņām un rakstītiemavotiem. Tai paredzēts turpinājums. ••• PēterisZeile grāmatā Konstantīns Raudive lasītājam atgādina,ka Raudive bija ne tikai Zentas Mauriņas vīrs,bet arī rakstnieks, filozofs un parapsihologs ar visaikolorītu vietu latviešu kultūrvēstures ainavā. •••527 lpp. biezajā Alberta Spoģa Minsteres Latviešuģimnazija izdzīvoja, pārfrāzējot Andri Kadeģi,sniegts ieskats vienīgās pilntiesīgās latviešu ģimnazijasRietumos (1946-1998) saimnieciskās un likumtiesiskāsgrūtībās, kā arī latviešu organizāciju cīņāar vācu birokrātiju, lai nodrošinātu trimdas jauniešulatvisko izglītību. MLĢ, kas okupētās Latvijas varasaparātam ideoloģiski bijusi kā dadzis acī, beiguši 417jaunieši. ••• Rakstu kopojums Latvijas ebrejiun padomju vara 1928-1953 kliedē mītus gan parlatviešiem kā antisemitiem, gan arī par „žīdu čekistiem”.••• Ugāles pagasta stāsti. Fakti, vietvārdi,teikas, atmiņas – bagātīgs pagātnes liecību klāsts,ko sakopojusi Rīgas Centrālcietumā politieslodzīto47

ģimenē dzimusī gleznotāja un mākslas vēsturnieceLaimdota Junkara. Cita vidū uzzinām, ka ar Ugālesluterāņu baznīcas 300 gadu vecajām barokālajāmērģelēm (1710) iespējams atskaņot Bachu tieši tā, kākomponists pats savā laikā spēlējis. ••• Prof. Dr.Janīnas Kursītes sastādītajā 27 autoru rakstu krājumāBaltu un slāvu kultūrkontakti, bez latviešiem,dalību ņem lietuviešu, igauņu, poļu, baltkrievu unkrievu zinātnieki. ••• Vācu autora Kristofa fonMaršala Baraks Obama – melnais Kenedijs – par ASVpašreizējo prezidentu, kurš no sava priekšgājēja iemantovisādā ziņā bankrotējušu valsti. (vg)TULKOJUMI – Pazīstamā un daudz tulkotā mūsdienupoļu dzejnieka, filozofa un esejista ĀdamaZagajevska dzejoļu krājumu Svešā skaistumā veidojusiun latviski atdzejojusi Ingmāra Balode [skat.JG251(2007):2-7]. ••• Dzejnieks fs, īstajā vārdāIndreks Mesikeps (Indrek Mesikepp), pašlaik ir viensno populārākajiem dzejniekiem Igaunijā. Tagad, pateicotiesGuntara Godiņa gādībai, iznākusi viņa dzejuizlase Skumju vairs nav. ••• Sofokla traģēdijaTrāhinietes, ko tulkojis Abramas Feldhūns (1915-2009, skat. JG257:46), jau būdams nopietni slims, arfiloloģes Ināras Ķemeres palīdzību. ••• MaijasAndresones tulkojumā nācis klajā izcilā angļu rakstniekaDžordža Orvela (George Orwell) romāns ToreizBirmā (Burmese Days-1934), pierādot, ka izcilaisrakstnieks ar savu stāstījumu mūs spēj valdzināt arīgandrīz gadsimtu pēc romāna tapšanas. ••• Amerikāņurakstnieka Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut)dēls Marks pirms pāris gadiem mirušā tēva piemiņaisastādījis stāstu krājumu no viņa iepriekš nepublicētiemdarbiem, kas tagad lasāmi Māras Poļakovas tulkojumā– Armagedons atskatoties (Armageddon inRīgas Doma kora skolas meiteņu koris Tolosā, Spānijā (2009.2.XI)Retrospect). ••• Spriedzes pilnu romānu cienītājiembūs prieks par atkal viena Džona Grišama (JohnGrisham) romāna latviskojumu – Brokeris (The Broker– tulk. Allens Pempers). (vg)* * *BALVAS, BALVAS, BALVAS – PBLA Gadabalva piešķirta filoloģijas doktorei Lalitai Muižnieceiun hiropraktikas doktoram Valdim Muižniekam(1927-2009), viņu meitas Sarmas dzejā dēvētam parMugurkaulu ministru – par Latviešu studiju centra(LSC) un latviešu akadēmiskās studiju programmasidejas īstenošanu Rietummičiganas Universitātes(Western Michigan U.) paspārnē Kalamazū(Kalamazoo), ASV, kur bakalaura grādu latviešu valodāu.c. latviešu priekšmetos saņēmuši (1966-1992)82 studenti, bet pavisam kopā šajā programmā mācījušies1 234 studenti. ••• PBLA Kultūras fondaGoda balvu savukārt saņem PBLA un ALAs darbinieksizglītības un kultūras jomā Tālivaldis Bērziņš(ASV) un šo rindiņu rakstītājs (Rolfs Ekmanis), betKrišjāņa Barona prēmiju – Ilgvars Ozols (Argentīnā)un komponistes Lolita Ritmane un BrigitaRitmane-Džeimsone (Jameson) par dziesmu spēliVēstule no Losas. Vesela plejāde ārlatviešu saņemGoda diplomus vai Atzinības rakstus, to vidū arīJG līdzstrādnieki – pedagoģe Elisa Freimane (ASV),mūziķis Juris Ķeniņš (Kanādā), kordiriģente LauraRokpelne Mičule (ASV), filoloģijas doktore IzabellaCielēna (Zviedrijā), tēlotājmākslas speciāliste DiānaKrūmiņa-Engstedt (Zviedrijā), mākslas fotogrāfeIvonne Vāre-Vaar (Kanādā). ••• Starptautiskažurija Baltijas Asamblejas balvu piešķir Ingai Ābeleipar romānu Paisums (skat. JG258:62-63) un igauņumāksliniekam Meetammam (Marko Mäetamm), bet48

Alise Prudāne TANZOLYMP festivālā Berlīnē (2009)zinātnē lietuvietim Saukam (Leonardas Sauka) parfolkloras pētījumu Eglė žalčių karalienė. IepriekšējoBAB saņēmēju vidū ir Nora Ikstena (2006), SilvijaRadzobe (2007) un Knuts Skujenieks (2008). •••Aleksandra Čaka balvu saņem Pāvils Šēnhofs pargleznu Aleksandrs Čaks Rīgā un Edmunds Jansonspar animācijas filmu Pavasaris Vārnu ielā, kā arī diviČaka dzeju tulkotāji – Ukrainas vēstnieks Latvijā RaulsČilačava un bulgāriete Aksinija Mihailova. •••JG lasītājiem pazīstamajam kulturologam JānimKrēsliņam piešķirta Anšlava Eglīša un VeronikasJanelsiņas balva literatūrā. ••• Par valodniecesAnnas Ābeles balvas laureātiem kļūst filoloģijasdoktore Rasma Grīsle (par heterotonu pētījumiem;skat. JG260:70) un dialektoloģe Sarmīte Balode (pardzimtās Kalnienas, agrākās Kalnamuižas, izloksnespētījumiem). ••• Ojāra Vācieša literāro prēmijudzejā iegūst Edvīns Raups par dzejkrājumu Putn,bet veicināšanas balvu – Gundega Salna par krājumuSarmoti ziedi. ••• Eiropas Komisijas konkursāŽurnālisti balvu uzvarējis Edgars Gertnersno Neatkarīgās Rīta Avīzes par publikāciju „Vaiviegli būt atšķirīgam”. ••• Gidons Krēmers unKremerata Baltica iegūst Japānas mūzikas ierakstuakadēmijas godalgu par Nonesuch ierakstītītajiemdiviem diskiem Mozart: The Complete ViolinConcertos (2009). ••• Drēzdenes atjaunotajāoperā (Semperoper) mecosoprānam Elīnai Garančaipasniedz (19.X) Deutsche Phono-Akademie balvuECHO Klassik. ••• LNO solistam RaimondamBramanim par lomām Mocarta un Doniceti operāspiešķirta studentu korporācijas Tālavija nodibinātāProfesora Paula Saksa Atzinības balva. •••Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris (diriģ. AiraBērziņa) ieguvis Grand Prix plus trīs citas uzvaras 4.Starptautiskajā koru koncertā basku zemes pilsētāTolosā (Diena 1.XI). ••• Milānas kultūras biedrībasSocietà Umanitaria ikgadējā jauno mūziķu konkursafinālā (27.XI) par vienu no trim uzvarētājiemkļūst Latvijas pianists Rihards Plešanovs. ••• 16līdz 19 gadu vecuma grupā 22. starptautiskajā baletdejotājukonkursā Grasā, Francijā, Le concoursinternational de danse classique de Grasse, medaļasiegūst Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēknes– Alise Prudāne zeltu un galveno balvu GrandPrix, bet sudrabu – Ieva Rācene. ••• 13.XI LNOdiriģents Mārtiņš Ozoliņš iegūst 2. vietu JormasPanulas starptautiskajā diriģentu konkursā Vāsā(Vaasa), Somijā. ••• LV Ministru kabinetabalva piešķirta gleznotājai Džemmai Skulmei, režisoramOļģertam Kroderam, diriģentam AndrimNelsonam, bērnu kardioloģijas klinikas vadītājamArim Lācim, šķēpmetējam Jānim Lūsim un skolēnu/ pedagogu atbalstītājam Ata Kronvalda fondam.••• Režisors un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskaisvadītājs Alvis Hermanis, kurš uz 5 gadiem noslēdzislīgumu ar Vīnes Burgtheater, kļūst par Gada rīdzinieku2009. Pērn šo titulu iegūst kora Kamēr... mākslinieciskaisvadītājs Māris Sirmais. ••• Spēlmaņunakts žūrija par mūža ieguldījumu teātra mākslā apbalvoLatvijas modernās scenogrāfijas pamatlicēju(Blaumaņa Indrāni, Heses Stepes vilks, Čehova Kaija,Servantesa Dons Kihots, Raiņa Jāzeps un viņa brāļi,Čaka Spēlē, spēlmani, Verdī opera Aīda u.c.), gleznotājuun grafiķi Ilmāru Blumbergu, kurš 50. gados pavadījisdivus gadus Sibīrijā (Krasnojarskā) pie izsūtītātēva. ••• Lietuvietis Jonas Gasiūnas, SwedbankMākslas balvas 2009 laureāts, savos zīmējumos ardegošas sveces dūmiem attēlo personiskās un kolektīvāsatmiņas, kuras tūdaļ pat atkal izzūd – tās ir vienlaikusreālas un nereālas. ••• ALAs gadskārtējāpārbaudījumā 7. un 8. klases pamatskolniekiem 1.vietu iegūst Tija Pūtele (Indianapoles latviešu skola)Ilmārs Blumbergs

Dr. Estere Sana Takeuči (Esther Sans Takeuchi)saņem Tehnoloģijas un Inovācijas medaļuun Dagmāra Lapiņa (Ņujorkas Salas skola), 2. vietu –Krista Zamura (Ņujorkas Bronksas skola) un TomassPildegovičs (Vašingtonā), 3. vietu – Ariāna Ūle(Bostonā) un Sarma Millere (Indianapolē), bet 4. –Daiga Cera (Čikāgā). ••• Draudzīgā aicinājumabalva (pēdējo reizi) labākajām skolām – Rīgas Valsts1. ģimnazijai, Rīgas Franču licejam, DaugavpilsKrievu vidusskolai, arī valsts ģimnazijām Cēsīs,Krāslavā un Jēkabpilī. ••• Par Rīgas sakarīgākopedagogu skolēni ievēlējuši Kultūras vidusskolas skolotājuPersiju Ģedertu, 2. vietā – bērnu un jauniešucentra Daugmale skolotājs Jānis Kalniņš, bet 3. –Āgenskalna ģimnazijas skolotāja Iveta Daude. •••ASV prezidents Baraks Obama zinātniecei EstereiSānai-Takeuči, kuras vecāki ir latvieši, pasniedz ASVvisaugstāko apbalvojumu par ilgstoši strādājošasbaterijas izveidošanu implantējamiem sirds defibrilātoriem.••• 2009. gada balvas sportā saņembasketboliste Anete Jēkabsone-Žogota un bobslejistsJānis Miņins. ••• Nobela Prēmija literatūrāpiešķirta 56 g.v. Rumānijas vācu ģimenē dzimušajaiHertai Millerei (skat. 23. lpp.) , bet Bukera Prēmija– britu rakstniecei Hilarijai Mentelei (Hillary Mantel),kuras pazīstamākais darbs ir vēsturiskais romānsWolf Hall (Vilka muiža) par Henrija VIII padomniekuKromvelu (Thomas Cromwell,1485?-1540). •••ES augstākā godalga Andreja Saharova balva piešķirtaKrievijas nevalstiskajai organizācijai Memoriālsun tās aktīvistiem Ludmilai Aļeksejevai, SergejamKovaļovam un Oļegam Orlovam par staļinisko represijuupuru piemiņas saglabāšanu un demokrātijaspopularizēšanu. Neraugoties uz žurnālistes NataļjasEstemīrovas un čečeņu labdarības darbiniekuZaremas Sadulajevas un Alika Džabrailova nogalināšanupērnvasar, Kovaļovs paziņo, ka ZiemeļkaukāzāMemoriāla cīņa netiks pārtraukta, un piekodina, kaEiropas pienākums ir neklusēt Krievijas cilvēktiesībupārkāpumu priekšā. (re)M Ū Z I K A – Zīmīgus vārdus par Brigitas Ritmaneskomponēto un Atmodas laikā Ievas Akurāteres u.c.daudz dziedāto „Manai tautai” (ar Andra Ritmaņavārdiem), ko tagad 11 dziedātāju liela grupa MārtiņaOtto vadībā ieskaņojusi jaunā video ierakstā (skat.YouTube), pērngada 18. novembrī saka kāda anonīmablogiste: Dziesma ir tikpat veca kā es. 1989. gadāIeva Akurātere „Manai tautai” dziedāja zvejniekukolhoza „Boļševiks” klubā Tautas frontes Liepājasnodaļas konferences laikā. Tieši tad radās doma parsarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu virs LiepājasPedagoģijas akadēmijas (tolaik-Liepājas Pedagoģiskāinstitūta). Klausoties „Manai tautai” Ievas Akurāteresizpildījumā, mani pārņem saviļņojums un pacilātība.Izjūtu cieņu un pateicos tiem Atmodas laika aktīvistiem,kuri ar savu darbību garīgi balstījuši, vienojušiun uzturējuši latviešu nacionālo pašapziņu. Tas laiksbija manu vecāku jaunība – viņu acis kļūst jaunākas,smaida grumbiņas izteiksmīgākas, kad viņi runā parAtmodu, par „pagrīdes kino”, par „aizliegtajiem radioviļņiem”, par vienotību un lieliskajām ballītēm arsaviem domubiedriem. Daļa manu vienaudžu nu jaukādu laiku dzīvo zem citām debesīm un daļa domātur arī palikt. Daļa cer atgriezties te, lai nosirmotu.Bet ir tādi Cilvēki, kuri ir palikuši te un kuri dod pasakainuspēku un enerģiju citiem, kas arī palikušite. Šie Cilvēki ar savu rosību ir aktualizējuši dziesmu„Manai tautai”. ••• London Evening Standardkritiķis Kimberlijs (Nick Kimberley) par mecosoprānaElīnas Garančas Karmenu Londonas Karaliskās operas(Royal Opera House) iestudējumā: Latviešu mecosoprānsir dabiska blondīne, bet Karmenas parūkaviņai piestāv. Svārki sacēlušies bīstami augstu, rokassānos iespiedusi, viņa izstaro žilbinošu seksuālitāti,kas sabalansēta ar draiskulīgu atjautību. Un The(London) Times kritiķis Morisons (Richard Morrison):Jaunā latviete izskatās fantastiski. Šī ir Karmena,kuras spēja pārvērst spēcīgus vīrus želejā ir pilnīgipārliecinoša. ••• Žurnāls Musical America savu-Jonas Gasiūnas. Faustas50

kārt Garanču atzinis par 2009. gada labāko dziedātāju,bet par izcilāko mūziķi – Londonas filharmonijas,pēcāk Milānas Teatro alla Scala diriģentu Muti(Riccardo Muti), par labāko komponistu – holandietiAndrīsenu (Louis Andriesen) un par labāko instrumentālistu– amerikāņu vijolnieku Bellu (JoshuaBell). ••• Oktobra pirmajā pusē soprāns KristīneOpolais burtiski parauj gaisā parasti vēsos angļusar ārijām no Čaikovska Jevgeņija Oņegina un VerdīOtello Birminghamas simfoniskā orķestra pavadībā(diriģ. Dmitrijs Slobodenjuks). ••• Valsts akadēmiskaiskoris Latvija 12.XII debitē AmsterdamasConcertgebouw, piedaloties Rosīni Vilhelma Tellakoncertuzvedumā (diriģ. Mariss Jansons). •••15.XI RLB Zelta zālē notiek Bostonā dibinātā (1976),nu jau izklīdušā ansambļa senu ierakstu CD Kolibriatskatās / Colibri Reminisces prezentācijas koncerts.••• ARC Music laiž klajā CD Best of Folk Musicfrom Latvia, kur iekļautas tautas mūzikas grupas Iļģi,Auļi, Laiksne, Skyforger u.c. ••• Četru gadu laikāiznākuši latviešu postfolkloras izlases Sviests trīs diski– tie ataino norises Latvijas mūsdienu tautas mūzikasdzīvē, izvelk gaismā interesantus mūziķus, labizināmo, kvalitatīvo, aizmirsto, neiepazīto, lecošaszvaigznes, mazas pērlītes un metāliskus briesmonīšus– tā Aija Rozentāle Austrālijas tīmekļa Laikrakstā„Latvietis”. (re)TĒLOTĀJMĀKSLA – Talsu novada muzeja darbinieceun Krūmu mākslinieku grupas vadītāja GunaMillersone (1949), kura septembrī viesojās AgijasSūnas galerijā Rīgā, bieži glezno brīvā dabā, bet nesekoprecīzam dabas attēlojumam, viņai visbūtiskākāir krāsu mijiedarbe, krāsa kā pārdzīvojuma izteicēja.••• Rīgā, Citadeles rajonā, jaunatklātajā galerijā„Pegazs”, gleznas pēc ilgāka laika rādīja SilvijaMeškone, Viļņas Mākslas institūta beidzēja -- tātad arpavisam citiem mākslas pamatiem, kas redzami viņaskrāsu izjūtā un izmantojumā, ko var nosacīti dēvētpar ekspresīvu. ••• 2009.13.X ar PBLA KF valdespriekšsēdes Vijas Zuntakas-Bērziņas piedalīšanosBauskas novadpētniecības un mākslas muzejā slēdzatrimdas mākslas izstādi Tēvu zemei – Latvijai. •••Atzīmējot 70 gadu jubileju, ar lielu izstādi LatvijasDekoratīvās mākslas un dizaina muzejā vairākusmēnešus skatītājus priecēja tekstilmāksliniece EdīteVīgnere. ••• Oktobrī LMS galerijā ar izstādi Asi,amizanti, eleganti savu jubileju svinēja grafiķe ungleznotāja Māra Rikmane, kuras estampi un grāmatuilustrācijas savulaik izcēlās ar elegantu, smalku līniju,daudznozīmīgu darbu tulkojumu, intelektuālismu.Pēdējās desmitgadēs Māra pievēršas galvenokārtglezniecībai, kurā dažkārt groteskā formā runā parnozīmīgām sabiedriskām problēmām. Šo darbu stiluviņa nodēvējusi par Art-Deco XXI. ••• 14.X Robertsgalerijā Toronto Kanādas latviešu māksliniekuvienības „Latvis” priekšsēdes Valdas Oestreicheresgleznu izstāde – galvenokārt klusās dabas,arī vairākas spēcīgās krāsās gleznotas ainavas unpašportreti. ••• 18.XI Latviešu centrā Toronto„Latvis” svētku izstāde – 21 mākslinieks ar 34žūrētiem darbiem, kā arī Māra Branča sarakstītās(„Mansards”) grāmatas par gleznotāju, scenogrāfuun ilggadīgo „Latvis” vadītāju Edgaru Krūmiņuatvēršana ar paša mākslinieka piedalīšanos. •••Novembrī LNMM Johana (Jāņa) Valtera 140 gaduizstāde, kuras eksponāti nākuši kā no Latvijas muzejukrātuvēm, tā no privātkolekcijām. Izdota arīvērienīga Kristiānas Ābeles monogrāfija par jubilāru(„Neputns”). ••• Galerijā „Jēkabs” novembrījaunās gleznotājas Lienas Baklānes izstāde Pasakudārzā. ••• Rīgas „Arsenālā” izstāde Mākslinieks.Portrets. Pašportrets (2009.5.XI-2010.31.I) – no19. gs. sākuma līdz mūsdienām. Bagātīgi ilustrētskatalogs. ••• LNMM gadu mijā vienmēr izvētībagātīgo gleznotāja Borisa Bērziņa mantojumu.Šoreiz tēma ir Pirts. ••• Vairāk kā pusgadu paLatvijas lielākajām pilsētām ceļoja Spānijas Karalistesvēstniecības sarūpētā un Lielo pilsētu asociācijasatbalstītā spāņu gleznotājas Marijas DomingesasLino izstāde Iznirstot. ••• Gadu mijā Vīnes Modernāsmākslas muzeja MUMOK izstādē GenderCheck 250 pārstāvēto mākslinieku vidū iekļauta arīgrupa latviešu – Džemma Skulme, Aija Zariņa, ArnisBalčus, Helēna Heinrihsone, Indulis Zariņš, IevaIltnere u.c. ••• Kristīnes Alksnes, Māra Grosbahaun Lauras Prikules darbu izstāde un diskusijaspar viņu radošo darbību notiek Laikmetīgās mākslascentrā (2009.8.XII). ••• Seviļā (Sevilla) novembrabeigās atklāj konstruktivisma pārstāvja, fotomontāžaspioniera, poligrāfiskā dizaina un plakāta mākslasmeistara, Staļina terora laikā Krievijā likvidētā GustavaKluča (1895-1938) darbu izstādi, kuras ietvarosizrāda arī spāniski ierunātu Pētera Krilova dokumentālofilmu Klucis – nepareizais latvietis. ••• Oktobraotrā pusē Ārzemju mākslas muzejā ar SpānijasSaskia Ozols. Ovidija metamorfozes

Evelīnas Deičmanes instalācija Pārejošas skumjasvēstniecības atbalstu atklāj Goijas (Francisco Joséde Goya y Lucientes, 1746-1828) 78 grafiku lapusērijas Los Caprichos izstādi. ••• LNMM savukārtredzama mūsu pašu, galvenokārt jauno, laikmetīgāsgrafikas izstāde Vielmaiņa (kurators Juris Petraškevičs)••• Konventa sētas galerijā Māksla XO KristapaĢelža darbi izceļas ar visai drosmīgu ironizēšanupar sabiedrības nebūšanām. ••• Starptautiskāsmākslas žurnālā Art in America (2009, 9) atzinīginovērtētas latviešu instalācijas š.g. Venēcijas mākslasbiennāles 53. izstādē – rīdzinieka Mika Mitrēvicano vairākām miniatūrām sastāvošā Trauslā daba unEvelīnas Deičmanes (dzīvo Rīgā un Berlīnē) pārziemošanasprocesam un cilvēku attiecību enerģijai veltītāsPārejošas skumjas. ••• Saskias Ozols Jubenks(www.saskiaeubanks.com) gleznojumos Metamorfozes,kas redzamas Søren Christensen GalleryŅuorlīnsā (New Orleans), ASV, atbalsojas Ovīdija Metamorfožustāsti. (mb) (re)DIASPORĀ – 2009.6.XI paiet 60 gadu, kopš grāmatnieksHelmars Rudzītis Ņujorkā nodibina trimdasavīzi Laiks, kas tagad lielā mērā tiek veidota Rīgā,Ausekļa ielā 14. Gadskārtai par godu Alberts Legzdiņšrīmētā pantā ataino kādas uz amerikanizēšanoskāras komitejas dāmas vēsturisko reakciju uz sālsmaizes,t.i., Laika tekošā numura izdalīšanu jauniebraucējiemŅujorkas ostā 1949. gadā: Jūs, Rudzīš’kungs, gan slikti darāt, / Šai zemē nebūs vajadzībasKristaps Ģelzis galerijā Māksla XOPERIODIKA – Literatūrzinātnieks, LZA Vēstnešaredaktors un NRA publicists Arno Jundze sakarāar Valsts kultūrkapitāla finansējuma nepiešķiršanumēnešrakstam Karogs atklātā vēstulē aicina sist pasmadzenēm tiem, kam ar domāšanu sokas grūti,proti, vienoties par atbalstu literatūras žurnālam, jopretējā gadījumā ar šādu valsts attieksmi mums drīzvien nebūs latviešu literatūras (..) latviešu literatūravēl nekad nav bijusi tādā ķezā. ••• Vesela plejādelabāko Dienas darbinieku iesnieguši atlūgumus, jojaunā īpašnieka Aleksandra Tralmaka vadībā neatkarīgaun kvalitatīva žurnālistika neesot iespējama.Daļa turpina darbību tīmekļa žurnālā CitaDiena.Atsevišķi darbinieki, to vidū Komentētāju nodaļas vadītājsPauls Raudseps, burtiski izlikti uz ielas. (re)Foto: Ingrīda Bulmane52

lielas / Pēc jūsu latvju lasāmvielas, / Jo nav jau jāzina,kur būs Jāņi, / Bet – kā ātrāk var kļūt par amerikāni.Pateicoties Laikam, par īstiem amerikāņiem gan nekļuvām– tā rīmes noslēgumā. ••• Kamēr Valstssvētku runu lielākajā daļā dažādās toņkārtās atskanaicinājumi „ticēt un cīnīties”, protams, piesaucot„kritušos varoņus” un vēlot „saules mūžu”, politoloģe,Ethnic Politics and Transition to Democracy: TheCollapse of the USSR and Latvia u.c. pētījumu autoreRasma Šilde-Kārkliņa savā būtisko domu pārskatāAustrālijā mītošajiem latviešiem, cita vidū, skaidro,kā varētu izkļūt no dziļās finansiālās un ekonomiskāsbedres un iespaidot mazspējīgos politiķus, kurusizmanto politisko oligarhu graujošā, koruptīvā darbība– ne jau ar vaimanāšanu un nemitīgu vainīgomeklēšanu (kas, protams, esot jādara), bet gan ardažāda veida iniciatīvām un sadarbošanos pilsoniskāsabiedrībā, kas ir demokrātijas asinsrite. Aktīvam pilsoniskamdarbam par krietnu piemēru varot kalpotpēckara Rietumu trimda, kur visas mūsu politiskās uncitas organizācijas, skolas, vasaras nometnes, folkloraskopas utt. ir celtas uz brīvprātības, atbildības unziedošanās pamatiem, aiz mīlestības pret Latviju unvisu latvisko. Profesorei gandarījumu dara saukļi parnepieciešamību pēc Ceturtās atmodas, kas, vērojotsabiedrisko organizāciju aktivitāšu pieaugumu kopš2007. gada rudens un jo sevišķi [2009. gada] pēdējosmēnešos liek domāt, ka varbūt tā jau ir sākusies.Pilsoņu apvienošanās rezultātā, piem., izveidojusiesVēlēšanu reformas biedrība, kam izdodas pārliecinātSaeimu 2009.26.II pieņemt priekšlikumu aizliegt vienamdeputāta kandidātam kandidēt vairāk kā vienāvēlēšanu apgabalā (Laikraksts „Latvietis” 2009.25.XI). Jāpiebilst, ka visai dzīvas debates par t.s. lokomotīvjusindroma demontēšanas nepieciešamībuJG lappusēs iesākās jau pagājušā gs. pēdējā dekādēsadaļā „Kiberkambaris” Jura Žagariņa vadībā. (re)DUBULTPILSONĪBA – Pēdējos gados uz Īrijuun britu salām vien devušies vismaz 100 000 Latvijasiedzīvotāju, kuru ģimenēs, šaubu nav, dzimst bērni,bet mūsu viedie likumdevēji, tā teikt, neceļ ne ausu.Latvijai tie neesot vajadzīgi tāpat kā pēckara trimdāun Sibīrijā dzimušie un latviski audzinātie bērni unmazbērni. Tajā pat laikā pilsoņa tiesības piešķir tādiemLR „lojāliem” nelatviešiem, kuri 9. maijā lasāskopā Pārdaugavā pie „nepareizi nodrāztā zīmuļa”ar bijušās PSRS un tagadējās Krievijas karogiem, unnekādi šķēršļi netiek likti nacionālboļševiku aktīvistesAlīnas Ļebedevas, bijušā omonieša Konstantīna Ņikuļina,bijušā LKP CK 1. sekretāra Alfrēda Rubika,famozās Tatjanas Ždanokas un tamlīdzīgu LR naidīguļautiņu kandidēšanai (un dažu ievēlēšanai) EiropasParlamentā par pilntiesīgiem Latvijas pārstāvjiem.Prezidents Zatlers, apmeklējot latviešu skolu Rokvillā,ASV (2009.18.V), gan paudis gandarījumu par„latviskuma” apgūšanu, bet viņam galīgi no atmiņasizkūpējis dubultpilsonības jautājums. Latvija zaudēlojālus pilsoņus – tā lakoniski PBLA vadītājs MārtiņšSausiņš par grūti izprotamo valdības politiku. PēcVācijā mītošo Latvijas pilsoņu Strunsku (Viktora unBaibas) ilgstošās un joprojām nebeigušās cīņas ar Rīgasiesīkstējušiem birokrātiem par LR pilsonību viņuVācijā dzimušajai meitai Raunai, visam kroni uzliekar tiesas spriedumu Latvijas pilsonības atņemšana(2009.27.XI) habilitētajam fizikas doktoram UldimBērziņam, kurš strādā (kopš 2000) Stokholmā parvadošo pētnieku kādā augstāko tehnoloģiju uzņēmumāun darba dēļ pieņēmis Zviedrijas pilsonību,kaut arī Latvijā dzīvo visa zinātnieka ģimene, un viņšnav pārtraucis aktīvi sadarboties ar LU Atomfizikasun spektroskopijas institūtu, veidojot dažādus projektusun piesaistot institūtam ārzemju resursus. Japašreiz mēs viņu dzenam prom no Latvijas, tad esnezinu, ko mēs gribam? – sašutumā par šo neizprotamostulbumu izsaucas viņa kolēģis Arnolds Ūbelis(Apollo 2009.4.XII). (re)ĒRMĪGAS BŪŠANAS – Vērā liekams ir publicistesAinas Rodrigezas-Matas brīdinājums (Diena2009.12.II, iespiests arī Laikā), proti, sakarā ar latviešuekonomisko emigrantu izceļošanu (pretstatā IIPasaules kara bēgļu vilnim, kas dodas uz rietumiem,lai glābtos no Maskavas režīma represijām), par kolielā mērā vainojama LR politika, kuras korumpētieīstenotāji (no kalvīšiem līdz šķēlēm un šleseriem) savasmantrausības un varaskāres dēļ, šķiet, ir ar mierupadoties krievu spiedienam, Latvija esot nonākusipie pēdējā sliekšņa. Lai pretotos pretlatviskajiemkrieviski orientētajiem grupējumiem, konkrēti, partijaiSaskaņu centrs, kuras solītai paradīzei ticēt ir sākušipat pašu lētticīgi ļautiņi, vienīgais glābiņš esotlatviešu partiju apvienošanās vienā lielā, nacionālā,Rietumu civilizācijai piederošā partijā, kas ir spējīgavalsts intereses stādīt augstāk par savu kabatu un kurasdeputātu godīgums un reputācija būtu paraugsun priekšzīme visai tautai. Tik tālu, tik labi, kaut arīprāvs strīda ābols varētu būt izteika par v i e n u lielu,nacionālu partiju. Bet tad pēkšņi medus mucā tiekiesviesta darvas karote – tādi godīgi politiķi patiesieksistē ASV valdībā, kur 450 miljonu tautu pārvaldatikai divas partijas. Tas, ka pašreizējais iedzīvotājuskaits ASV ir kaut kur starp 305 un 308 miljoniem(nevis 450), nav būtiski, bet nav taču noslēpums, kapēdējās dekādēs, īpaši Džordža W. Buša administrācijaslaikā (2001-2009), visa valsts sistēma balstāsJRT režisors Alvis Hermanis53

Latvijas puišiem vairs nebijajādien padomju karaspēkāAfganistānā. „Solidarność”uzvara 4.jūnija vēlēšanāsPolijā skaidri iezīmējakomunisma kraha sākumuAustrumeiropā. 23. augustāBaltijas ceļš – 600 kmgara rokās sadevušos cilvēkuķēde – atklāti pieprasījabrīvību un neatkarību Latvijai,Lietuvai un Igaunijai.11.septembrī Ungārija pārgriezadzeloņdrāšu žogu uzAustrijas robežas. Atmiņā Skeletonists Mārtiņš Dukursviņam palikuši MinsteresLatviešu ģimnazijas gadi un politiskā grafiti cīņubiedri, kas piedalījušies skolas mācību programmāneietilpstošajos mūra aprakstīšanas darbos – Aija Paegle,Vanda Dauksta, Kaija Gertnere, Mārtiņš Cilnis,Eduards Ziediņš, Zinta Gulēna, Mareta Laeva, ArtursMinčonoks, Marika Medne, Anita Millere, AndrejsMuzikants, Daina Priede, Zinta Melngalve un vēl citi(CitaDiena 2009.9.XI). ••• Latvijas Okupācijasmuzejā sakarā ar 1989. gadu plaša izstāde Brīvībaun demokrātija – Ungārija no Dzelzs priekškarakrišanas līdz Šengenai, kuras atklāšanas sarīkojumāLOM ārlietu direktors Valters Nollendorfs, citavidū, iepazīstina klātesošos, ieskaitot Ungārijas vēstniekuIštvānu Mohacsi, ar Jaunās Gaitas 11. numuru(1957), kur publicēts 1956. gada revolūcijai veltītaisOlafa Stumbra dzejolis „Ungārijas dumpiniekiem”un jaungaitnieces Lalitas Lāces (Muižnieces)ziņojums par ALJAs biedru protesta demonstrācijāmpret ungāru brīvības cīnītāju asiņaino apspiešanu arkrievu tankiem. ••• 2009.30.IX paiet 30 gadu,kopš iesvētīts baltiešu zilsarkandzeltenais vienotībaskarogs, kas kļūst par Baltijas bataljona (BALT-BAT, 1995-2003) simbolu, kura krāsu savirknējumaautors ir savulaik Zviedrijā internētais leģionārs ValentīnsSilamiķeļis. (re)LATVIJĀ: AR SKATU MŪSDIENĀS –Latvijas valsts sākas ar cilvēku, kurš runā un rakstalatviešu valodā. Latvijas valsts sākas ar dzeju unmūziku, ar „Dievs, svētī Latviju!”. Latvija sākas arkultūru. Latvijas kultūra ir dzīva, bagāta un atvērta,bez tās nebūs Latvija. Kultūra ir mana maize unsāls, mani svētki un ikdiena, tā ir mana dzīves daļa.Kultūra man ir nepieciešama tagad un turpmāk – tāteikts Radošo savienību padomes rīkotās akcijas Espar kultūru tekstā, kas iesniegts Ministru prezidentamValdim Dombrovskim (Latvijas Avīze 2009.22.X).••• Jaunievēlētais ES prezidents jeb Eiropadomespr-js beļģietis Hermans van Rompō (Herman vanRompuy) Rīgas vizītē (2009.2.XII) atklājis mūsuMinistru prezidentam, ka viņam neeksistējot dalījumsvecās un jaunās, lielās un mazās ES dalībvalstis– viņa uzskatā visas valstis ir vienādas, neskatoties uzto nacionālo daudzveidību un atšķirīgo kultūrvēsturi.••• LR prezidents Valdis Zatlers 18. novembrauzrunā pie Brīvības pieminekļa apsveicami atklātinosauc zagļus par zagļiem:Tikai mēs paši varam cīnītiespret savtību un alkatību,panākot to, ka visi,kas apzaguši valsti unsavus līdzcilvēkus, stājastiesas priekšā. Tikaiatklājot nelikumības unviltīgas shēmas, pieprasotatbildību, varam attīrītLatviju no šīs sērgas.••• Valsti apzadzējiemfunkcionāriem tipiska esotvagara mentalitāte: bailesno savējiem un vienlaikusapziņa par varas īslaicīgumu– tādēļ, lūk, grābjot, kamēr var – tā SarmīteĒlerte. Seko bijušās tautfrontnieces uzsaukums parpilsoniskā ideālisma nepieciešamību – tāda, kādsbija stiprāks par Berlīnes mūri, stiprāks par padomjuarmiju, kas sargāja savas Baltijas kolonijas (LatvijasAvīze 2009.17.XI). ••• Rīgas Jaunā teātra vadītājamAlvim Hermanim, un viņš nav vienīgais, prasāspēc jaunas Atmodas, ko vadītu jauniešu partija, kurasbiedri nedrīkst būt vecāki par 30 gadiem, jo jaunienav sasmērēti ar shemošanu (DELFI 9.XI). •••Arī JG kopā ar Arno Jundzi (NRA 2009.30.XI) pārņemneizpratne, kādēļ Maskavā, kurā mitinās 10,5milj. iedzīvotāju, pilsētas dome mierīgi iztiek ar 53deputātiem? Ņujorkā ir 8,3 milj. iedzīvotāju, viņiemgan nav domes, bet valdība un deputātus (kopskaitā51) tur dēvē par padomniekiem. Savukārt milzulielvalstī Latvijā, kur mitinās tikai 2 257 300 iedzīvotāju,ir 100 Saeimas deputātu un vēl vesels spietsnovadu deputātu. ••• Arī jaundibinātā Brīvībasun solidaritātes fonda priekšsēdis Atis Lejiņš jautā,kādēļ citās mazās ES dalībvalstīs ir septiņreiz mazāksES fondu apguves ierēdņu skaits nekā Latvijā? Šaubunav, valsts pārvalde jāreformē, jo saimnieciski veiksmīga,moderna valsts nedrīkst apaugt ar neefektīvubirokrātiju (Delfi 9.XII). ••• Vienlaikus 9.XI publiskotāSKDS aptauja liecina par grūtībām atradinātiesno jau cara laikos eksistējošās gogoliskās korupcijasun kukuļošanas, proti, katrs trešais Latvijas iedzīvotājsjoprojām atbalstot kukuļa došanu / ņemšanu.••• Lietojot Aivara Ozoliņa raksturojumu, „daudzfunkcionālodarboņu tendems” Ainārs Šlesers untūrisma attīstības biroja vadītājs (arī Air Baltic priekšsēdētājs)Bertolts Fliks, kurš pērngad oktobrī vien„nopelnījis” 49 000 Ls, novembra vidū ar lielu pompuatklāj ārzemju tūristu pievilināšanas kampaņu, uz kurasplakātiem nodrukāts: RIGA CITY – EASY TO GO,HARD TO LIVE, kas idiomātiskā angļu mēlē varētuarī nozīmēt, ka Rīgā – VIEGLI NOMIRT, GRŪTI DZĪVOT,kaut arī droši vien domāts – uz Rīgu viegli aizbraukt,bet grūti no tās šķirties, tātad: HARD TO LEAVE, betiestāsti nu... Piedevām, nolūkā piesaistīt Rīgai vairāktūristu, Šlesers solās raudzīties uz to, lai LNO iestudētuvairāk operu (laikam arī baletus!) angļu valodā.Izsaucamies kopā ar Lailu Pakalniņu: Tas nekas, kapasaules vispopulārākās operas, ko radījuši Verdi,Doniceti, Pučīni, Rossini, Mocarts, Bizē utt., nav angļuoperas! (CitaDiena 2009.12.XI).55

BET, KĀ RAKSTA MĀKSLAS ZINĀTNIECE RUTA ČAU- pusē iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaudzis par 6%.POVA, KRĪZE IR, BET DAUDZ KAS LABS NOTIEK ••• Francijas La Tribune aptaujā par populārākajiem– Skeletonists Mārtiņš Dukurs 11.XII Vinterbergas(Winterberg) trasē , Vācijā, iegūst 1.vietu Pasauleskausa izcīņā ar 811 punktiem, atstājot aiz sevis divusES politiķiem atzīti premjeri – Zviedrijas Fred-riks Reinfelts, Luksemburgas Žans Klōds Junkers, Vācijaskanclere Angela Merkele, Dānijas Larss Leke Ras-vāciešus, bet 4.vietā mūsu pašu Tomass Dukurs. musens un Somijas Mati Vanhanens, bet 6.vietā Lieriks••• Jāapsveic Rīgas dome, kuras vairākums, vismaz tuvas prezidente Dalia Gribauskaite (Grybauskaitė),līdz šim, nav atbalstījusi krievu kopienas labējā spārnapieprasīto Džohara Dudajeva gatves (padomjulaikā Kosmonautikas gatves) nosaukuma mainīšanuit kā, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju. Dudajevs,apsteidzot Francijas Nikola Sarkozī (9.vietā), LielbritānijasGordonu Braunu (21.) un Itālijas Silvio Berluskoni(27.). Igaunijas premjers Andruss Ansips unmūsu Valdis Dombrovskis ierindojas attiecīgi 16. unPSRS armijas ģenerālis, vēlāk Čečenijas pirmais prezidents,20. vietā (LETA 11.XII). ••• Gribauskaite 18.XI1991. gadā, nostājoties pret padomju virs-pavēlniecību, bija atteicies ieņemt Igaunijas TV unpaziņo, ka ASV Gvantanamo bāzē ierslodzīto aizdomāsturamo „teroristu” uzņemšana Lietuvā ir izslēgta,kamēr netiks pārbaudītas runas par slepenajiemAugstākās Padomes ēku, kā arī pacelt bumbvedējusvirs Tallinas. ••• Novembrī dažādos Latvijas novadosASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIA) cietumiemnotiek Nemateriālā kultūras mantojuma valstsaģentūras rosināta Tradicionālo prasmju skola2009 – daudzbalsīga dziedāšana Otankos, Zemgaleszvaigžņu segas aušana Dobelē, nēģu tača taisīšanaSalacgrīvā, masku darināšana Bauskā, zivju kūpināšanaPāvilostā, sklandraušu cepšana Kandavā, Kurzemespodniecība Talsos, vienkoču taisīšana Līgatnē,latgaliešu kāzu galdu klāšana Vabolē, Latgales keramikaMākoņkalnā, sveču liešana Ludzā, seno instrumentuLietuvas teritorijā, konkrēti, kādā elites jāšanasskolā un kafejnīcā Viļņas apkārtnē. ••• JG suminaLietuvas izglītības un zinātnes ministru Gintaras Steponavičiuspar etniskās kultūras izglītības stratēģijasapstiprināšanu – vispārizglītojošajās skolās veidotvienotu etniskās kultūras audzināšanas sistēmu, laiskolēni labāk izprastu savas tautas saknes, mentalitāti,mutvārdu kultūras mantojumu, gadskārtu ieražas,tautas medicīnu, vēsturi un īpatnības. Profesionāligatavošana Gaigalavā, mežģīto jostu aušana tehniskajās skolās iecerēts sekmēt seno tautas amatuun izšūto zīļu vainagu darināšana Alūksnē u.c. ••• mācīšanu. Paredzēts arī finansēt dažādus dzīvo tradīcijuPar dažiem kristiešu fundamentālistiem nepatīkamokopšanas pasākumus, atbalstīt etniskās kultūrasbluķa vilkšanas tradīciju stāsta Helmī Stalte: Bluķa kolektīvus. ••• Pirmais atjaunotās valsts iekšlietuvakars [Ziemas Saulgriežos 21.XII] sākas ar iepriekšnocirstu un sagatavotu lielu ozola bluķi, kas tiekvilkts no mājas uz māju, no sētas uz sētu, vienojotiesministrs Marijonas Misukonis apsūdzēts par dalī-bas ņemšanu čekas operācijā (1965), kurā iznīcinātsAntanas Kraujelis, viens no pēdējiem nacionālajiemlīdzatbildībā, atvieglojot saulei ceļu kalnup un simboliskipartizāniem – tā Lietuvos rytas (2009.6.XI). •••pierādot, ka, tikai kopīgi, vienojoties dzies-mā un dejā, mēs varamIGAUNIJĀ Valgas centrā 16.X atklāj Augusta Gailita(tēvs latvietis, māte igauniete)pārvarēt un pievarēt lielāstumsas spēkus. Pēc vilkšanaspa Vecrīgu, tas tieksadedzināts lielā ugunskurāRātslaukumā, lai vecāsnedienas neienāk JaunajāVisu sieviešu mīlētājs Tomass Nipernādijsromāna (latviskoju-si Adele Soll, 1953) varoņa,visu sieviešu mīlētāja TomasaNipernādija (ToomasNipernaadi) skulptūru, koveidojis Jāks Soanss (Jaakgadā. Šādas tradīcijas gaužāmSoans). ••• SOMIJĀsaērcinājušas dom-2009.29.XI plaši piemin 70.nieku un mācītāju vienāpersonā Jāni Šmitu – šādaipagāniskai okultismapraktizēšanai, ko varot salīdzinātar lībiešu pirātismu,dome nedrīkstot atvēlēt nesantīma. Gandarījumu dodfakts, ka par baznīckungaun vienlaikus Rīgas domesdeputāta viedokli pārējierunas vīri pavīpsnājuši. (re)gadskārtu kopš sākās Ziemaskarš, kad somi 105dienas turējās pretī Sarkanarmijaiun spēja nosargātsavu neatkarību, zaudējotgan 11% savas teritorijas.1939.26.XI Vjačeslavs Molotovsapsūdz somu karavīruspar apšaudi pie Mainilasciema PSRS pierobežā.Tagad arī krievu vēsturniekiatzīst, ka tā bijusi Maskavasprovokācija, lai ie-LATVIJAI VISRIŅ-ĶĪ – LIETUVAS premjerministrsAndrius Kubilius intupalīdzību somu komanbruktuSomijā. Rietumvalstervijāraidstacijai Žinių radijas(2009.3.XII) apsveicdīja, jo tā bijusi pārāk necidierisManner heims norai-iedzīvotājus lietuviešusla un nākusi par vēlu. •••par krīzes smagākā periodapārciešanu – gadaZVIEDRIJA pēc Krievijasotrā56

Gruzijas kara (2008) nolemj(2009.16.VI) mainītsavas drošības politikas pamatprincipus,proti, valstijjābūt gatavai sniegt arī militāropalīdzību, ja ES valstīmuzbruktu, piem., Krievija.Kaut arī Zviedrija navNATO dalībvalsts, šāda militārapalīdzība tikšot sniegtasaskaņā ar 2009.1.XIIspēkā stājušos ES Lisbonaslīgumu – tā ziņo igauņulaikraksts Postimees(2009.21.X). ••• POLI-JĀ prezidents Lehs Kacinskis(Lech Kaczynski) novembrabeigās paraksta likumu,ka personām, kurasglabā, pērk vai izplatapriekšmetus vai ierakstus,kas satur komunistu simbolus,draud sodanaudavai cietumsods līdz diviemgadiem, jo, izsakoties senatoraZbigņeva Romševskavārdiem, pret komunismu jāizturas tieši tāpat kāpret nacismu (..) abu upuru skaits ir salīdzināms, ņemotvērā badu Ukrainā Staļina laikā un deportācijasuz Sibīriju. ••• ČEHIJĀ „Samta revolūcijas” 20.gadskārtai veltītā izstāde Za svobodu! / Be Free!, kuratrodama arī ekspozīcija Prāgas pavasara un Hartas’77 atskaņas Latvijā / Baltijā (skat. http://www.lvarhivs.gov.lv/Praga68), notiek simboliskā vietā – totalitārāsČehoslovākijas laikā celtajā parlamenta ēkā, uzkurieni 90. gadu otrā pusē no Minhenes pārceļas RadioBrīvā Eiropa / Radio Brīvība. Tagad tur mājvietuatradusi Čehijas Nacionālā muzeja filiāle. ••• UK-RAINĀ 13.VIII prezidents Viktors Juščenko ziņo, kaKrievija sistemātiski pārkāpj divpusējās vienošanāsnoteikumus attiecībā uz KF Melnās jūras flotes atrašanosKrimā. ••• MOLDOVAS premjers Vlads Filatsuzsver, ka attiecībām starp Krieviju un viņa valstijābūt balstītām cieņā un pie reizes pieprasa Krievijaitās karaspēka aiziešanu no Piedņestras reģionaun atbalsta pārtraukšanu krievu separātistiem. •••KRIEVIJA, kā precīzi norāda franču filozofs AndreGliksmans Samta revolūcijas 20. gadadienā Prāgā,faktiski sastāv no divām Krievijām – Vladimira PutinaKrievijas ar autoritāro, pilsoniskās brīvības ierobežojošo,impēriski nostalģisko un naftasdolāruuzpūsto sistēmu un Annas Poļitkovskajas Krievijas[skat. JG248(2007):23-24], kuras demokrātiskie pilsoņiun cilvēktiesību aizstāvji nostājušies pret Kremļaestablišmentu. ••• 2009.13.IX tiek ierosinātakrimināllieta pret vēsturnieku Mihailu Suprunu (PomorskasValsts U.) un Arhangeļskas apgabala iekšlietupārvaldes informācijas centra priekšnieku AleksandruDudarevu – abi vākuši informāciju par ziemeļosnometinātajiem etniskajiem vāciešiem un poļiemlaika posmā no 1945. līdz 1956. gadam. Vairāknekā 100 dažādu valstu vēsturnieki (ieskaitot AivaruStrangu) un kultūras darbinieki parakstījuši atklātu„Dzelzs lēdija” Margareta Tečereaizstāvības vēstuli apsūdzētajiem.••• BrituThe Times (2009.4.XII) citēVladimira Putina aicinājumuTV tiešraidē krieviembūt lepniem par savu nesenopagātni un pateicīgiemStaļinam – par PSRS izveidošanupar rūpnieciski attīstītulielvaru un par Hitleraarmiju sakaušanu. Vienlaikusviņš atzīst, ka no represijāmcietuši miljoniemmūsu pilsoņu (..) mēs saskārāmiesne tikai ar personībaskultu, bet arī ar milzīgunoziegumu pret mūsutautu (..) to mums nevajadzētuaizmirst. Staļina teroraupuru skaitu viņš, protams,nemin. Padomju arhīvudokumentiem nav iespējamspiekļūt, bet pēcdažādām aplēsēm upuruskaits mazākais ir 20 miljoni.••• Nesen Maskavasmetro stacijā Kurskaja atjaunots uzraksts: Mūs audzējaStaļins, lai kalpojam tautai, lai darba un cīņasuzvara zied! ••• Kā daļa no Medvedeva kampaņaspret vēstures viltojumiem Krievijas starptautiskāprestiža mazināšanai laists klajā 300 lpp. biezs pētījumsKrievijas un postpadomju tautu vispārējās vēsturesatainojums jauno neatkarīgo valstu skolu vēsturesmācību grāmatās. Pieņemamas esot vienīgiBaltkrievijas un Armēnijas vēstures grāmatas, kamērGruzijā, Ukrainā un Vidusāzijas valstīs Krievija raksturotakā koloniāla vara un tautām nelaimi nesēja zvērinātaienaidniece. Latvijā izdotajās vēstures grāmatāsatrastas relatīvi nesvarīgas „nepareizības” – aprakstospar senlatviešu cilšu cīņu pret Krievzemes sirotājiempirmskrustnešu periodā, krievu mežonībāmLivonijas un Ziemeļu kara laikā, Krievijas impērijastīkošanu pēc Baltijas reģiona, īpaši ostām, un, protams,leģionāru lomu II Pasaules karā. (re)CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ –Kanādas parlamentā vienbalsīgi pieņemta Centrālāsun Austrumeiropas Tautu padomes Kanādā (CEEC)rezolūcija noteikt 23.augustu – Melnās lentes dienu– par totalitārā komunisma un nacisma upuru piemiņasdienu. CEEC pārstāv vairāk nekā 3,4 miljonus čehu,slovāku, poļu, ukraiņu, ungāru un baltiešu izcelsmesiedzīvotāju. ••• Berlīnes mūra / Dzelzs priekškarakrišana 1989. gada novembrī visbiežāk izraisīja grūtiaprakstāmu prieku, bet ne visiem, ieskaitot vairākus itkā brīvību aizstāvošus Rietumu līderus. Kremļa ierakstino „dzelzs lēdijas” Tečeres (Margaret Thatcher)un Gorbačova sarunām liecina, ka Lielbritānijaspremjerministre divus mēnešus pirms Berlīnes mūrakrišanas (1989) lūgusi PSRS līderim nepieļaut Vācijasapvienošanos, jo tā iedragās visas starptautiskās situācijasstabilitāti un apdraudēs mūsu drošību, turklātRietumeiropas valstis nevēloties uzsākt kaut ko,57

kas varētu apdraudēt PSRS nacionālo drošību (TheTelegraph 2009.9.XI). Varam arī atcerēties, ka ASVDžordžam Bušam Sr. un viņa administrācijai (1989-1993) nepavisam nav pa prātam Maskavas impērijasun vēlāk Slobodana Miloseviča Dienvidslāvijassabrukšana. 1991.VII galotņu konferences Maskavābeigās uzrunā Ukrainas Augstākajā Padomē,Kijevā, Bušs atkārtoti mudina ukraiņu delegātus ietkopsolī ar Gorbačovu un viņa Savienības līgumu, t.i.,netiekties pēc neatkarīgas Ukrainas. ••• Kā vēstaitāliešu Le Figaro, Vācijas kanclere Angela Merkele,Berlīnes mūra krišanas laikā (1989.9.XI), tolaik 35 g.v.zinātniece, kā vienmēr ceturtdienās, devusies uz pirtiun pēc tam ar draugu izdzērusi glāzi alus, bet, „gastūzi”atstājot, tikusi ierauta līksmojošā pūlī, kas deviesuz Rietumberlīni, un kopā ar rietumberlīniešiemsvinējusi ar vēl pāris alus glāzēm. ••• 1990.13.IX ASV, PSRS, Lielbritānija un Francija plus RietumunAstrumvācija izstrādā Vācijas-PSRS līgumu,apvienojot abas Vācijas, bet vienlaikus pasludinotvisu Eiropas robežu iesaldēšanu uz visiem laikiem,tādējādi apstiprinot Molotova-Ribentropa līgumu(1939.23.VIII), resp., Baltijas valstu de iure piešķiršanuPadomju Savienībai (Süddeutsche Zeitung1990.14.IX), pret ko tolaik atskan visai vārgi BaltijasAsamblejas, LTF un arī trimdas organizāciju protesti.••• ASV jūras kājnieku (Marines) kapteinis, Irākasinvāzijas veterāns, 36 g.v. Hohs (Matthew Hoh), pēcdienesta kļūst par diplomātu amerikāņu vēstniecībāKabulā, bet, protestēdams pret Vašingtonas politikasīstenotājiem Afganistānā, atkāpjas no daudzsološāValsts departamenta amata, jo viņa uzskatā ASV/ NATO karavīru cīnīšanās Afganistānā ir bezjēdzīgaun neesot ne mazāko cerību uz veiksmīgu iznākumuzemē, kur vietējie iedzīvotāji svešzemju karavīrusuzskata par okupantiem un, līdz ar bruņoto spēkupalielināšanu, ievērojami paplašinās pretestības kustība(Huffington Post 2009.27.XI). ••• ES uzskatāAustrumjeruzālemes nozīmēšana par nākotnesPalestīnas valsts galvaspilsētu būtu solis tuvākTuvējo Austrumu miera līgumam. Izraēlā, kas uzskataJeruzālemi par savu „mūžīgo, nedalāmo” galvaspilsētu,šāds viedoklis izsaucis plašus protestus. •••Gandrīz vai visā pasaulē ir liels pieprasījums pēc britufilmas Creation, kas atspoguļo Darvina (CharlesDarwin) iekšējo cīņu starp kristīgo ticību un zinātni,rakstot savu The Origin of Species, bet ne ASV,kur vairāk nekā 60% iedzīvotāju noliedzot evolūcijasteoriju. Amerikāņu „kristiešu” sponsorētajā portālāmovieguide.org. Darvins nodēvēts par rasistisku unfanātisku 19. gs. naturālistu, kurš veicinājis cilvēkumasu iznīcināšanu. ••• Turcija reabilitē vienu nosaviem izcilākajiem dzejniekiem un dramaturgiemNāzimu Hikmetu (1901-1963), kurš pēc 12 gadiemcietumos (par saviem marksistiskajiem uzskatiem)atstāj (1951) uz visiem laikiem dzimteni un kļūstpar Polijas pavalstnieku. Īpaši Padomju Savienībāpropagandas nolūkos tiek izmantots Hikmeta vārdsun darbi, daudzi no kuriem tulkoti arī latviski. Pēdīgirakstnieka vēlēšanās piepildīsies – tikt apglabātamzem koka Anatolijas kapsētā. (re)STATISTIKA – BBC aptauja 27 valstīs liecina,ka 20 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas tikai 11%iedzīvotāju ir apmierināti ar brīvā tirgus kapitālismu(BBC News 2009.9.XI). ••• Sabiedriskās domaspētniecības organizācija VTsIOM vēstī, ka tikai24% krievu zina, ka Berlīnes mūri cēlusi PadomjuSavienība kopā ar Austrumvāciju, 58% tas navzināms, 10% domā, ka to uzcēluši paši Berlīnesiedzīvotāji, bet 6% ir pārliecināti, ka to cēlušasRietumvalstis. ••• “DnB NORD Latvijas barometra”aptaujā 29% latviešu savu valsti salīdzinājušiar „apslapinājušos kaķēnu”, 17% -- ar „sērdienīti”,15% -- ar „Sūnu ciema zēniem”, bet 14% -- ar „neglītopīlēnu”. ••• Š.g. pirmajā ceturksnī, kā vēstaEU Labor Markets after Post-Enlargement Migration,4 400 LV iedzīvotājiem piešķirti Lielbritānijas sociālāsapdrošināšanas numuri, bet Īrijā no janvāra līdzaugustam reģistrēti 2 500 LV iedzīvotāju – vairāk kālīdz šim, turklāt daudzi ar labu izglītības līmeni un uzpastāvīgu dzīvi. ••• ANO dzīves kvalitātes sarakstāpati pirmā ir Norvēģija, tad Austrālija, Islande,Kanāda, Īrija, Nīderlande, Zviedrija, Francija, Šveice,Japāna Luksemburga un Somija. 13. vietu ieņem ASV,kam seko Lielbritānija (21.) Vācija (22.), Izraēla (27.),Slovēnija (29.), Čehija (36.), Igaunija (40.), Ungārija(43.), Lietuva (46.), Latvija (48.), Krievija (71.), Irāna(88.), Indija (134.), Gambija (168.), bet pēdējās –181. un 182. attiecīgi Afganistāna un Nigēra. •••Centrālās statistikas pārvalde vēsta, ka no Eiropasvalstīm Latvijā ir trešais zemākais bērnu (līdz 14gadiem) īpatsvars (13,8%). Vēl zemāks ir Bulgārijā(13,4%) un Vācijā (13,7%), bet visaugstākais Turcijā(26,4%). ••• No ES valstīm Latvijā visvairāk cilvēkuiegādājas videi visnedraudzīgākās vieglās automašīnas,kas, nobraucot vienu km, caurmērā izlaižatmosfērā 182 gramus oglekļa dioksīda (CO 2). Videidraudzīgākie ir itāļu Fiati (ar 138 g) un franču Renō(Renault ar 143 g). ••• Economist IntelligenceUnit (Global Peace Index, 2009.4.VI) liecina, kaLatvija ar 54 punktiem ir agresīvāka par Lietuvu (ar43 punktiem) un Igauniju (38), bet krietni miemīlīgākapar ASV (83) un Krieviju (136). Vismiermīlīgākāspasaules valstis ir Dānija, Norvēģija un Islande. •••Pasaules Ekonomikas forums (WEF) vēsta, ka Šveicekļuvusi par ekonomiski viskonkurētspējīgāko valstipasaulē, apsteidzot ASV, Singapūru, Zviedriju, Dāniju,Somiju, Vāciju, Japānu, Kanādu un Nīderlandi, kurasierindojas pirmajā desmitniekā. Latvija noslīdējusiuz 68. vietu, Igaunija atrodas 35., bet Lietuva 53.vietā. ••• JL 9. Saeimas deputāta, savā laikā PBLApriekšsēža (1992-2002), Radio Brīvā Eiropa / RadioBrīvība vadoša darbinieka Ulža Gravas 2009.18.XIruna Ņūdžersijas Latviešu biedrības namā Priedainēlielā mērā sastāv no statistikas, gaužām drūmas, bettādas, kas tomēr jāzina – 57 skolas Latvijā slēgtasun 3 000 pedagogu zaudējuši darbu; (runas laikā)14,1% bezdarbnieku; uz ārzemēm dodas ne tikainekvalificēti ļaudis, lai lasītu sēnes Īrijā, vai tikkostudijas beigušie, bet arī bez darba palikuši ārsti unmāsiņas; pēdējos mēnešos dzimst ap 2 000 bērnu,bet mirst ap 600 cilvēku vairāk – 10 gadu laikā iedzīvotājuskaits noslīdējis no 2,5 milj. uz 2,2 milj.;dibinātas ir bažas, ka 350 000 nepilsoņu un 50 00058

ārzemnieku ar derīgām uzturēšanās atļaujām varētukļūt pēkšņi par Latvijas pilsoņiem; TV piecoskanālos parasti dzird raidījumus krievu valodā, jodārgāk ir raidīt latviešu programmas; krievvalodīgogalvenais ziņu avots – kabeļu TV – nāk no Krievijas;tādi pretvalstiski veidojumi kā Osipova partija, nacionālboļševikaLindermaņa 13. janvāra kustība unkrievvalodīgā Nākotne bez nacisma plaši izmantointernetu un saņem finansējumu no Krievijas; arvienietekmīgākas kļūst krievvalodīgās politiskās partijas,kas uz Eiropas Parlamentu nosūtījušas pazīstamākosLatvijas neatkarības pretiniekus – Tatjanu Ždanokuun Alfrēdu Rubiku; un pēdīgi – kaut arī ārpus Latvijasdzīvo 36 447 LR pilsoņi, no tiem 10 000 ASV, pēdējāsvēlēšanās saskaitītas tikai 4 027 derīgas ārlatviešubalsis, pie kam visvairāk (20%) balsojuši par RubikaSaskaņu Centru un 18% par Ždanokas PCTVL, kamērJaunais laiks saņēmis tikai 10%, bet Tautas partija,Zaļie zemnieki, Tēvzemei un Brīvībai – no visiem vēlētājiemkatra pa 4%. Seko stingrs piekodinājums LRpilsoņiem ārzemēs piedalīties vēlēšanās.BET IR ARĪ LABAS ZIŅAS – ES uzņēmumu ieguldījumsLatvijā palielinājies par 8,1%, kamēr ASV ieguldījumsjau otro gadu ir tikai 5,7%, bet Japānas –4,4%. ••• Augsti respektētās starptautiskās organizācijasReporters sans frontiéres (Reprotieri bezrobežām) preses brīvības indeksā, kur sakopoti datipar 175 valstīm, Latvija atrodas 14. vietā, Igaunija– 6., Lietuva – 10. Pirmajās vietās Dānija, Somija unĪrija. ASV – 30., Francija – 43., Slovākija – 44., Itālija– 49., Izraēla – 93., Baltkrievija – 151., Krievija – 153.••• Pēc Siemens un Economist Intelligence Unitpētījuma datiem 30 lielāko Eiropas zaļāko pilsētuvidū Rīga ierindojas 15. vietā. Pirmajās vietās –Kopenhāgena, Stokholma un Oslo. Viļņa ieņem 13.vietu. ••• Eiropas Komisija vēstī, ka 2008. gadāLatvijā bijis vairāk vidējo izglītību ieguvušo jauniešuīpatsvars (80%) nekā vidēji ES (78,5%). •••Lasītprasmē un matemātikā 2006. gadā 15 gadusveci jaunieši (ar 78,8% un 79,3%) apsteidz ES vidējorādītāju (75,9% un 76%). ··· Pēc Ookla Net Metricsdatiem Latvija ieņem 6. vietu pasaulē pēc lejuplādes(download) ātruma ar 10,11 megabaitiem (Mbps)sekundē, kā arī 8. vietu pēc augšuplādes (upload)ar 3,86 Mbps. ••• Jaunākie statistikas biroja„Eurostat” dati (2009.IX) liecina, ka ES divas vai vairākassvešvalodas zina 28,1% pieaugušo iedzīvotājuvecumā no 25 līdz 64 gadiem. Visaugstākais vairākusvešvalodu zinātāju īpatsvars ir Slovēnijā (71,8%),Slovākijā (68%), Somijā (67%), Lietuvā (66,1%),Latvijā (55,9%) un Igaunijā (54,9%). Visizplatītākā14 valstīs (no 21) ir angļu valoda, turpretim Baltijasvalstīs, Bulgārijā un Polijā vairāk iedzīvotāju zina krievuvalodu. ••• Aģentūra TNS Latvia vēsta, kaIgaunijā un Lietuvā vismaz reizi nedēļā alu dzer 22%iedzīvotāju, bet Latvijā – 16%, toties sieru vismaz reizinedēļā ēd 80% igauņu, 68% Latvijas iedzīvotāju,bet tikai 57% lietuviešu. (re)Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis(mb), Rolfs Ekmanis (re)Pārnesums no 28. lpp.Tehniskais Institūts (Massachusetts Instituteof Technology), Princtonas U. (Princeton U.),Kolumbijas U. (Columbia U.), Oksforda (OxfordU. Anglijā) un Jēla U. (Yale U.). Pirmajāsimtā ir arī ievērojamākie Kanādas, Vācijasun Zviedrijas izcilākie pētniecības centri, kāarī mana kolēģa, Jaunās Gaitas redaktoradarba vieta – ļoti lielā Arizonas Valsts U.(Arizona State University) ar saviem gandrīz70 000 studentiem.Kā ievirzīties citām augstskolām pirmajā simtā?Skatoties no tīri praktiskā viedokļa, jānožēlo,ka Latvijas U. pieļāvusi sadalīšanos. Lielopētniecības universitāšu plašums varēturasties, ja LU būtu iekļauta arī Latvijas LauksaimniecībasU. un Rīgas Tehniskā U. Jāņemvērā, ka jaunatklājumi nav glīti sakārtojamitikai pa tradicionālām fakultātēm, drīzākjaunas zinības un atklājumi varētu izšķiltiestīri interdisciplinārā veidā. Svarīgs, protams,ir profesoru ražīgums, kam pamatā labaskvalitātes un uz tālāku pētniecību noskaņotidoktoru darbi. Citiem vārdiem, jāaudzinapašiem savi jaunie pētnieki. Tikai tad varēsparādīties tāda kalibra ļaudis (un Latvijā dažitādi jau ir!), kas labprāt sadarbojas savā starpāun ar kuriem profesionāli biedroties vēlasizcili pētnieki citu valstu augstskolās. Par Nobelaprēmijām pašreiz gan vēl tikai pasapņosim.Līdz šim Latvija pasaulei ir devusi tikaivienu Nobela laureātu (1909) – VilhelmuOstvaldu (Ostwald, 1853-1932), vienu nofizikālās ķīmijas pamatlicējiem.Turpinājums JG261AICINĀJUMS LASĪTĀJIEM„Jaunā Gaita” jālasa visiem latviskaikultūrvidei tuviem cilvēkiem, lai rastosintelektuāls nemiers un kustētosdomas – ar šiem kāda mūsu ilggadējalasītāja sparīgajiem vārdiem ne tikaiaicināsim, bet piespiedīsim visus neabonētājusJūsu paziņu lokā, gan vecus,gan arī jaunus, pievienoties JG saimeiviņu pašu labad, protams, izņemot tos,kuri ir nelabojami pieraduši izlietot mākoņuspar plauktu, kur pēc ēšanas sabāztkarotes. Arī tādēļ, lai ar mūsu rakstukrājumu kultūrai un brīvai domai,tā teikt, „nebūtu cauri”. JG saimniece(skat. iekšējos vākus) savukārt labprātņem pretī ziedojumus. Red.59

MĪLESTĪBU MEKLĒJOTNesaule, Agate. In Love with Jerzy Kosinski.A Novel. Madison: Madison Terrace Books(Univ. Of Wisconsin Press), 2009. 211 lpp.Nesaules angļu valodā rakstītā romāna pašāpirmajā lappusē lasām visai neveiklu un nepievilcīgudzimumakta tēlojumu, kas varētuatgādināt gliemeņu kopošanās aprakstu pamatskolasdabas mācības grāmatā. Sevišķuinteresi par turpmāko tas nemodina. Katrāziņā tomēr iepazīstamies ar romāna galvenajāmpersonām – pusmūža vecuma IIPasaules kara Eiropas bēgli, latvieti AnnuDūju, kura mājvietu atradusi ASV vidienespavalstī Viskonsinā, un viņas amerikāņuvīru Stenliju. Pēc alkohola dvakojošā vīraapkampienus Anna pacieš, lielā vienaldzībānoraudzīdamās uz bērziem aiz loga, kas taiatgādina Latviju. Taču vīram viņa apgalvo,ka bijis „labi.” Lasītājs gan saprot, ka laulātoattiecības nebūt nav labas. Anna atstāj vīrušņācam, nodušojas un „savā” istabā (te irpaklanīšanās Virdžīnijai Vulfai) iegājusi, tūdaļatšķir daudz lasīto Ježija Kosinska romānuThe Painted Bird (Izkrāsotais putns) – parkāda zēna, it kā paša Kosinska, šaušalīgajiempiedzīvojumiem minētajā karā. Anna ilgojassatikt Kosinski, kurā viņa saskata gara radiniekuun nomoda sapņos iztēlojas, ka abitiešām satiekas un acumirklīgi saprotās. Šailasītājai gan grāmatas virsraksts, gan pusmūžavecuma labi izglītotas un inteliģentassievietes atkārtotā fantazēšana par kontroversoKosinski likās maķenīt samākslota unromāna gaitā šur tur par varītēm aiz matiempavilkta.Nenākas viegli nedz romānā ielasīties, nedzAnnas liktenī iedzīvoties. Autore savu vēstījumupasniegusi ļoti saraustīti, dažkārtšķietami nesakarīgos īsos fragmentos, nokuriem lasītājam jānopūlas izlobīt Annas uncitu romānā iepīto personu stāstus. Tikai apromāna vidu noskaidrojas, kā Anna satikusiun apprecējusi maz izglītotu un neinteliģentuvīru, kuru kauns bij’ tādu līdzi ņemti, žēlmājās paliekot, un kādēļ viņai paiet tik ilgi,lai sasparotos un no vīra aizietu? Pazīšanāsar Stenliju sākusies Annas tēva bērēs, pietam visai neparastā veidā, un liekas, ka tolaik18 gadu vecā Anna sākotnēji saskatījusiStenlijā it kā tēva atvietotāju. Tēvs Rīgāstrādājis Ārlietu ministrijā, pārvaldījis kādassešas valodas, bet krievu laika pārdzīvojumiviņu ļoti traumējuši un laupījuši spēju iemācītiesarī vēl angļu valodu, tādēļ ASV nonākotbijis jāstrādā smags un savam agrākajamstāžam nepiemērots maizes darbs. Anna ļoticietusi, redzot savu tēvu tā pazemotu. Viņaatceras, ka tēvam bijušas „bēgļa” acis, tāpatkā Kosinskim. Kaut kur savā zemapziņāAnna velk patiesībā gluži nepamatotas paralēlesstarp tēvu un Stenliju. Pēdējais no vienaspuses Annu publiski apvaino, noliek unpazemo, bet no otras puses baidās, ka Annavarētu no viņa aiziet. Anna savā vientiesībādomā, ka viņai Stenlijs jāglābj un jāžēlo, līdzvadzis tomēr lūzt un viņa vīru atstāj.Taču Annai ir arī bailes palikt vienai, un drīzpēc Stenlija atstāšanas viņa ievieto avīzēsludinājumu, ka meklē draugu. Sameklēarī, bet atkal seko vilšanās. Šis par Annukrietni jaunākais draugs viņai „apmālē acis,”blēdās, melo un Annu apzog. Romāniņamar Andreju (nav latvietis) piešķirta diezganplaša loma. Anna nav vienīgā, kas piedzīvovilšanos attiecībās ar vīriešiem. Romānā garāmejotpieminētas arī vairākas citas vīriešudēkās neveiksmīgas sievietes.Kādēļ Anna ir tik naiva, neuzņēmīga un lētticīga?Autore Annas raksturu un izturēšanoslūko attaisnot ar viņas kara piedzīvojumuEiropā radīto traumu, ko viņas amerikāņudraugi nespēj saprast. Dažkārt tas darītsmazliet negaidītā un „sadomātā” veidā, piemēram,kad Anna, braukdama draudzenesautomašīnā, pēkšņi ne no šā, ne no tā savāiztēlē dzird šāvienus un redz asins traipussniegā (8.lpp). Lasītāja simpātijas pret Annasjūtīgumu mazina mūsdienās masu mēdijoskatru dienu dzirdāmās ziņas par kara šausmāmvisās pasaules malās. Anna galu galādzīvo drošībā, ir vesela, pārtikusi un labi izglītota.Autore piedāvā tikai samērā skopasziņas par Annas pašas kara laika pieredzi.Daudz plašāk izvērsti ir vairāki fragmenti,kuros par II Pasaules kara baismīgi dēkainajiempiedzīvojumiem Annai stāsta nejaušiiepazīta Polijas žīdiete Zāra, ar kuru viņainodibinās savstarpēja izpratne un draudzība,kādu Annai nav izdevies rast pie amerikāņudraugiem, universitātes kolēģiem un interešugrupām. Katram savs krekliņš ir tuvāks unsavas „ciešanas” šķiet smagākas.Visumā Anna ir labi iedzīvojusies amerikāņusabiedrībā, bet nav arī aizmirsusi savu latvietību,ko autore tiecas parādīt dažādos veidos.Bērzus mājas priekšā jau minējām. Tālākautore apgalvo, ka Anna satraukuma brīžosdomās skaitot latviešu dainas gluži kā kādumantru vai lūgšanu. Lai nu tā būtu. Annaapmeklē latviešu sarīkojumus tuvējā lielākāpilsētā. Autore uzsvērusi, ka 14. jūnijā, latviešutautas lielajā sēru dienā, ir dzimšanasdienas kā Stenlijam, tā Kosinskim, laikamvēlēdamās, lai lasītājs šajā apstāklī saskatītu60

kādu simbolisku nozīmi. Latviešu sabiedrībatēlota kā vecojošu ļaužu kopiena, kas navnoliedzams, bet ir arī ļoti vienpusīgs skatījums,jo mums taču arvien vēl netrūkst rosīgujauniešu, kuri aizrautīgi piedalās latviešuskolās un vasaras nometnēs, tautas dejugrupās, dziesmu svētkos un citos pasākumos,ar sajūsmu apmeklē vecāku vai vecvecākudzimteni, nereti pat pārceļoties uz dzīvivai darbu tur īsākam vai garākam laikam.Tāpat arī vienpusīgu skatījumu uz amerikāņunostāju pret ārzemniekiem pauž stāsts parAnnas draudzenes it kā nozagtajām antīkajāmtējkarotītēm.Lai lasītājs nepiemirstu, ka Anna tāpat kā autoreir angļu literatūras profesore, grāmatāvairāk vai mazāk veiksmīgi iepītas vairākasatsauces uz angļu rakstniekiem un dzejniekiem.Autorei labpaticies dažus atgadījumus Annasdzīvē ietīt mazliet mistiskā plīvurī. Kādreizlaucinieku tirgū kāda veca māmiņa sveicinaAnnu kā senu paziņu un kā īpašu pirkumupiedāvā viņai trīs bišu vaska sveces. Trīssveces Annai šķiet kaut kas zīmīgs, un viņapar pirkumu brangi pārmaksā. Un turpat arīkāds puķu tirgotājs uzdāvina Annai vasaraspēdējo rozi.Romāna priekšpēdējā epizodē Anna vizinājaskanoe laiviņā, tīšām sašūpo to un iekrītūdenī, bet šķirties no dzīves tomēr vēl navgatava un atkal ieķepurojas atpakaļ laiviņā.Varētu izprātot, ka Anna simboliski noslīcinasavu līdzšinējo mazdūšīgo un mīlestībaslietās neveiksmīgo „es,” lai dzīvotu tālāk ardrosmīgāku nostādni pret notikumiem savādzīvē. No romāna pēdēja fragmenta it kā izriet,ka Anna ar Zāras palīdzību ir atradusijaunu jēgu kā bijušajam tā turpmākajam.Biruta SūrmaneBiruta Sūrmane ir JG redakcijas locekle. Ilgus gadusRadio Brīvā Eiropa darbiniece. Daudz rakstu par kultūrasjautājumiem un literāru darbu apskatu periodikā,tulko arī no latviešu angļu valodā, piemēram:Valentīns Jakobsons. Breakfast at Midnight: Storiesfrom Exile (2003). Skat. arī Jura Silenieka apskatuJG257:62-63.DARBS TURPINĀS. DARĪTĀJAAPKLUSUSIAina Zemdega. Raksti II. Rīgā: Nordik, 2009.400 lpp.II sējumā, kas ir tik biezs, kar turams abāmrokām, ir trīs žanriski atšķirīgas nodaļas:dzejoļi, ceļojuma apraksti un kritiskas apceres.Dzejoļu daļā ievietoti dzejkrājumiBasām kājām, Egles istabā un Cirsma. Piècede résistance, ja tā varētu teikt, ir dzejniecesizteiksmīgais ceļojuma apraksts Varšavā neaizmirst.Sējuma beigās iekļauti ap 20 dažādu mūsdienukritiķu apcerējumi par Zemdegas rakstiemun viņas vietu rakstniecībā. Rakstniecesdzīvesbiedrs, viņas literārā mantojuma apzinātājs,ārsts, zinātnisku rakstu autors, literatūraskritiķis Pāvils Vasariņš vietumis pievienojissavas atziņas un paskaidrojumus.Dzejoļu nodaļā lasītājs atradīs gan dabasaprakstus, gan rekviēmus, kas veltīti „viņpusē”(patapinot Dzintara Soduma pēdējāsgrāmatas virsrakstu) aizgājušiem laika undomu biedriem. Tostarp arī „šaipus” bagatellespar ikdienas norisēm, maz ievērotiemnotikumiem, par latviešu dzejnieka sūtībuun nolemtību, pārfrazējot dažādi daudzinātoAndreja Upīša atziņu. Vietvietām ieskanastāds kā lāsts par dzejnieku, kam lemts sēdētbaltas, neaprakstītas lapas priekšā, kad būtutik daudz, ko teikt, taču pietrūkst „mūzu apgarotās”izteiksmes, kā savā laikā vaimanājadaži romantiķi. Dažreiz atšķiŗas tukša lapa. /Tad sēžu un švīkoju zilas švīkas, / velku svītrasvienu otrai pāri / reizēm kā atstātu ligzdu(123). Šie tukšie brīži gan vairāk mudinadzejnieci pievērsties savai sūtībai, nevispadoties acumirkļa nevarībai, izmisumam.Dzejniecei fiziskā pasaule stāsta daudz vairāknekā sabiedrība: Ko meklēju cilvēkos, /biežāk atrodu lietās, / dārza solā zem kastaņukoka, / vāzē vai senā obeliskā / muzejavārtos (100). Šur tur ielaužas pa izteiksmīgai,komiskai ainai, piemēram, iz bērnības,kad kāre un aizliegums cīnās par meitenespakļaušanu savai varai, viņai slepus misā iemērktopirkstu sūcot (112).Zīm. Ilmārs Blumbergs

Dzejniece savās ceļojuma piezīmēs pastāsta,ka kopā ar citiem mūziķiem no Kanādas ierodasVaršavā uz konferenci un koncertiemlaikā, kad Polija, dzelzs aizkaram nolaižotiespāri Eiropai, kā Čerčils savā laikā pravietiskinoteica, bija palikusi „viņpusē,” kļūstot parPSRS satelītzemi. Autore sevi piespiež vērotun domāt bez aizspriedumiem, palaikam izjūtottuvību ar Latvijas kaimiņzemi, ar kuruLatvija it bieži dalījusies vēsturiskā liktenībā,karos un svešu kungu kalpībā. Brīžiemrakstniece jūtas gandrīz kā mājās. FrederikaŠopēna mūzikas koncertā, pati būdama atzītakoncertpianiste, viņa jūt lielu tuvību poļukultūrai. Taču poļu sabiedrība, īpaši oficiāloaprindu pārstāvji, ar kuriem viesošanās laikājāsadarbojas, atbaida. Dzejniece pārdzīvodziļu nemieru, dodoties atpakaļ uz mītneszemi Kanādu, kas jau kļuvusi par „šaipus”zemi, kad lidmašīnas motors sāk sprauslotun tūristiem jāatgriežas Varšavā. Taču drīzlidmašīna ir atkal gaisā, un aizokeāna ciemiņivar teikt ardievas zemītei, kurā patīkamiizklaidējušies un guvuši jaunas atziņas, tomērir priecīgi atrast Jauno pasauli šaipusē.Literatūras zinātnieku un kritiķu apceres parAinas Zemdegas literāro devumu sējumabeigās brīžiem ir interesantas piedevas pardzejnieci, kas, šķiet, satuvina šaipus/viņpusdiametrālos pretstatus. Vismaz tā varētu likties.* * *Aina Zemdega. Raksti III. Rīgā: Nordik,2009. 496 lpp.Arī Pāvila Vasariņa sastādītais III sējums ir arabām rokām turams. Ziņa, ka tas nav pēdējais,izsauc apbrīnu par autores neapstādināmodarbošanos rakstniecībā un citos kulturālospasākumos, pārvarot ikdienas nedienas,nepieciešamības un negaidītus šķēršļus. Šajāsējumā atrodam dzeju, apceres un recenzijas,romānu Līdz vārtiem un tālāk? Iekļautie darbisavā laikā publicēti gan Latvijas, gan arītrimdas periodikā. Dzeja sacerēta laikā, kadmūris atdalīja Rietumus no Austrumiem, kadlabo un slikto it bieži izvērtēja ar ideoloģiskunepārprotamību. Daudzi dzejnieki šo dualitātineizteica pārāk uzsvērti. Arī Zemdegas tekstiun virsraksti reizēm liek domāt par īstenību/patiesību,kas acīs neduras: zem akmeņazaļa zāle. Lasītājs atradīs ambiguitāti un arīnostalģiju, kad dzejniece raugās uz atstātozemi no Zviedrijas krasta vai zvejniekciemaSlitē, kur mēdza piestāt no Kurzemes izbēgušobēgļu laivas, ieskaitot to, kas pārvedadzejnieci uz Gotlandi. Baltijas jūra atklājās kātuvinātāja otram krastam un vienlaicīgi arīkā šķīrēja no dzimtenes, no Lubes dzirnavām,kur aizvadīta teiksmainā bērnība. Ir, protams,arī modulācijas, kas nāk no ceļojumu iespaidiem,kur dominē kontrasti dabā un kultūrā.Tur nabadzība saduras ar krāšņo, karsto,dabu, sevišķi izteikti Meksikā un „Servantesazemē.” Arī vēlāk, kad patvēruma zeme ir jau„Jaunā pasaule,” dzejniece vēl it bieži atsaucapziņā ieslēgtās ainas no Lubes dzirnavāmun bērnības dienām. Latviešu dziesmu svētkiGotlandē izsauc emocionāli pārsātinātasatmiņas – aizliegtā zeme liekas tik tuva aizapvāršņa, bet tomēr tik nesasniedzama.Romāns Līdz vārtiem – un tālāk? (1988), radiespirmā Latvijas apmeklējuma iespaidos,veltīts tiem, kas tēvzemi mīlot, palika Latvijā,un tiem, kas tur nespēj atgriezties. MaijaOzola atbraukusi uz Latviju dzimtas kaposapglabāt tēva pelnu urnu. Stāstījums iesākasar aprakstu, kā mazā krievu lidmašīna paceļasno pelēcīgā Ļeņingradas lidlauka, pavelkzem spārniem apdilušām riepām apjoztos riteņusun pagriežas uz rietumiem – tā ieskandinotvienu no tēmām, kas caurauž tekstu,proti, apciemojamās zemes nolaistību unnesakārtotību, ačgārnības un uzspiesto kārtību,kas ierobežo cilvēka brīvību un tiesības.Maija nedrīkst atstāt Rīgu, nedz arī apmeklētto vietu Baltijas jūras krastā, kur apglabātsviņas vectēvs. Skarbas ironijas piesātinātas irlappuses, kur stāstītāja grib izpildīt nelaiķatēva vēlēšanos tikt guldītam savas dzimtaskapos. Atklājas, ka kapsēta ir likvidēta, jopašvaldība nolēmusi to slēgt mazā pieprasījumadēļ. Pēc izmisuma, ko darīt ar urnu,Maija beidzot sadūšojas un iemet to noRīgas tilta kā ziedu pušķi Daugavā. Romānāievīti daudzējādi sadzīves tēlojumi, padomjucilvēka ieslēgšana ideoloģijas vienveidībā,latviešu izsūtīšana uz Sibīriju un daudz citupadomju varas radītu noziegumu un nelietību.Atelpas brīdis nospiedošajā gaisotnē irstāstītājas pakavēšanās jaunībā, mīlestībasepizodēs, gan visai platoniskās, aprautās, kājau tas to laiku morāli atbildīgiem jauniešiempiedienas.Apceru un recenziju autori ir gan Latvijas,gan mītņu zemju literatūras pētnieki un citaveida Ainas Zemdegas rakstu cienītāji, kurusvisai rūpīgi ir apzinājis Pāvils Vasariņš, kampienākas lauvas tiesa atzinības un lasītājupateicības.Juris SilenieksDr. Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors(Carnegie-Mellon University, ASV).62

UZ PĀRMAIŅU SLIEKŠŅAJānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā. Triloģija.Rīgā: Karogs. 1.sēj. Brāļi (2001. 423 lpp.),2.sēj. Ķēniņš (2004. 399 lpp.). 3.sēj. Rūnas.2009. 467 lpp.).Līdz ar Zīmoga sarkanā vaskā 3. grāmatasRūnas atvēršanu pērngada maijā, noslēdziesliels darbs, kas noteikti sācies sen pirms 1.grāmatas publicēšanas. Triloģijā aprakstītinotikumi un cilvēki laikā, kad mūsu senčudzīves telpā sākās pārmaiņas, kas pilnīgipārveidoja viņu dzīvi un kuru seku mantiniekiesam arī mēs 800 gadus vēlāk. Mazāsneatkarīgās letu (J.L. termins) valstiņas zaudējasavu neatkarību un nonāca pilnīgā vācuiekarotāju un katoļu baznīcas varā. Autoranolūks ir bijis, tālās pagātnes notikumusaprakstot, likt mums vilkt paralēles starpLatvijas likteni toreiz un tagad, meklēt risinājumusizdzīvošanai nākotnē, nosargājotsavu latvietību.Romānos aprakstīti notikumi pusgadsimtagarumā, laikā no 1162. līdz 1215.gadam.Darbība risinās Rīgā, Vidzemē, Vācijā, Krievijāun Romā. Romānu galvenie varoņi ir Tālavasķēniņš Tālivaldis un bīskaps Alberts, kam jāpildaĶeizara un Romas pāvesta uzdotie pienākumi.Stāstījumā darbojas daudz dažāducilvēku, gan vēsturē zināmi, gan autora fantāzijastēli – toreizējās Latvijas valstiņu ķēniņiun novadu valdnieki, viņu ģimenes locekļi,draugu un nedraugu pulks, vācu misionāri,ordeņu bruņinieki, tirgotāji u.c. Romānudarbība saistīta ar mūsu senču sabiedrībasvaldošo kārtu – labiešiem. Vienkāršo ļaužudzīve vairāk manāma starp rindām.Jānim Lejiņam ir apbrīnojams stāstnieka talantsun iztēles spējas. Viņš arī veicis pamatīgupētniecības darbu, izmantojot saglabātosdokumentus, īpaši Indriķa hroniku, arheoloģijas,antropoloģijas un folkloras materiālus.Iedvesmi autors guvis muzeju eksponātusvērojot. Pūļu rezultātā lasām vēstures faktosbalstītu darbu. Visiem sējumiem pievienotasatsauces un skaidrojumi. Vēstures zinātņudoktores Rūtas Grāveres atzinums: Vēsturesnotikumi romānā atainoti tik ticami, ka reizēmpārņem sajūta, ka lasi nevis romānu,bet vēsturnieka rakstītu apceri. Pusgadsimtugaram laika posmam Jānis Lejiņš ir veltījis1 115 lappuses.Piecdesmitgadnieks Jānis Lejiņš dzimis Cēsurajonā (tātad mūsu senču Tālavā) kalpotājuģimenē. Beidzis Latvijas Valsts Universitātesfiloloģijas fakultāti (1978). Bijis literāraisredaktors Latvijas Radio un Televīzijā,mēnešrakstā Karogs un laikrakstā Literatūraun Māksla. Viņam izdots stāstu krājumsMūsu stacija (1988) un literāri pierakstītās J.Gavara atmiņas Latvijas virsnieks Nr. 35473.Viņš ir arī vairāku videofilmu scenāriju autors.Autora stils ir raits un lakonisks. Romānu sālsir interesantie, trāpīgie dialogi, pazib ironijaun humors. Atkal un atkal gribas pārlasītkrāšņos aprakstus par mūsu senču ticējumiem,tradīcijām, pasaules izpratni.Triloģijas saturs ir sarežģīts. Sižetu veido trīsgalvenie tematu loki, kas cieši saistīti, bet sakarībāmne vienmēr viegli izsekot, īpaši ņemotvērā, ka fabulas galvenie pavedieni vijascauri visām trīs grāmatām. Pirmkārt, daudzlappušu veltīts notikumiem, kas saistīti ar lībuun letu valstiņām tagadējā Vidzemē – lielākābija Tālava, bieži minētas Turaida, Autīne,Imera. Otru grodo pavedienu veido notikumiBrēmenē, Romā, Naugārdē (Novgorodā),Polockā. Pilsētu varenie ar kārām acīm vēromūsu nekristīto senču apdzīvoto zemes gabaliņupie Baltijas jūras un kaļ plānus, kā turiegūt ietekmi un varu. Trešā tēma saistīta artirgotājiem no Lībekas, Visbijas un Dānijas.Kopš vikingu laika beigām, iniciatīva Baltijasjūrā pārgājusi vācu tirgotāju rokās. Jau no12.gs. vidus Lībekas un Visbijas tirgoņi izmantojušiDaugavas un Gaujas ūdens ceļustirdzniecībai starp rietumiem un austrumiem.Tirgotāju sēta atrodas nevien Visbijā, bet arīvietā pie Daugavas, kur vēlāk izveidojas Rīga.Arī tirgotāji uzmanīgi vēro notikumu attīstībuBaltijas jūras austrumu krastā, organizēsavu savienību un ir gatavi izmantot jebkurusituāciju, lai tikai gūtu peļņu. VēsturnieksIndriķis Šterns ir pārliecināts, ka īstie Rīgasdibinātāji ir tirgotāji un nevis Bīskaps Alberts.(Indriķis Šterns. Latvijas vēsture, 1180-1290.Krustakari. Rīgā, 2002:163).Pirmā grāmatā Brāļi aprakstīts 22 gadus garšlaika posms, no 1162.gada, kad piedzimstTālavas ķēniņa jaunākais dēls Tālivaldis, līdz1184.gadam, kad Daugavgrīvā ierodas ordeņabrālis Meinarts. Tā ir kā lielas trīscēlienudrāmas pirmais cēliens – ievads nākamiemnotikumiem. Otrā daļā Ķēniņš darbība ilgstastoņus gadus, no 1184. līdz 1192.gadam.Aprakstīti dramatiski notikumi gan ķēniņaTālivalža dzīvē, gan Tālavā un apkārtnē.Netrūkst traģēdiju, intrigu, cīņu un nodevības,arī uzupurēšanās, vārda un goda turēšanau.c. Laika vīra pareģojums: mūsu visunelaime ir jau ceļā un pasaule stāv uz nažaasmens (129–131). Trešās grāmatas Rūnasdarbība ilgst 17 gadus, no 1198. līdz ķēniņaTālivalda nāvei 1215.gadā.63

Jau gs. sākumā vāci bija paspējuši nostiprinātiesRīgā, pakļaut daļu apkārtējās Lībzemesun palielināt savu ietekmi dažās tuvākajāsvalstiņās, bet panākumi bija niecīgi,pat kristītiem lībiem un letiem nevarēja uzticēties.Pagānu pievēršana kristīgai ticībaišajā periodā izvērtās slēptā un atklātā varasuzspiešanā, skaldi un valdi taktikā, kurā bijaiesaistīti misionāri, ordeņa un pāvesta bruņinieki,tirgoņi un viņu nauda, novgorodiešiun pierobežas igauņi. Stāstīts par Tālivalža,viņa kara draudžu un sabiedroto sīvo pretestību.Uzvarēja fiziskā un materiālā spēkapārsvars un lielo varu rafinētā politika.Rūnu biezajā sējumā nav stāstīts tikai parkarošanu un varas politiku. Galveno varoņutēli ieskicēti reāli un pārliecinoši, savstarpējāsattiecības ļoti mūsdienīgas, piemēram,Tālivalža attiecības ar dēliem un izraisīto paaudžuplaisa. Jaukto laulību sarežģījumusilustrē Atzeles valdnieka Rūsiņa attiecībasar sievu Mariju, vācu bruņinieka Bertoldamāsu. Jānis Lejiņš sižetā iepinis interesantuvarbūtību, ka Indriķa hronikas autors varētubūt bijis vācu noslepkavotā lību valdniekaAko dēls Indriķis, kurš kā ķīlnieks aizvests uzVāciju, klosterī audzināts, kļuvis pārliecinātskristietis, bet pēc atgriešanās Rīgā, realitātesmagi pārbauda Indriķa pārliecību un godaprātu.Jānis Lejiņš, mūsu pagātni atainodams, atgādinašodienas skaudro realitāti par izdzīvošanuglobālā pasaulē. Rūnu nobeigumātautas dzīvotspējas raksturošanai autors lietotērcīšu un ozolu simboliku. Tautas spēkssaglabājās tūkstošiem avotiņu un krustušķērsu savijušās tērcītēs. (..) Visus avotusun visas tērcītes nevar aizbērt pat varenākieno varenākiem. Un: ...ķēniņa ozolu izrādījāsdaudz vairāk nekā dēlu un pat mazdēlu.Bet kā tagad? Vai tērcītes neizkalst un ozolinetiek izcirsti? Par globālo pasauli domājot,autors saka: Arī Tālivaldis bija kļūdījies. Reizredzēdams sentēvu Kāvus, viņš domāja, katie jāj uz vakariem. Patiesībā viņu mūžīgaisceļš veda pa apli. Apkārt pašu reiz iekoptaizemei un pēc Dieva padoma iekārtotaiPasaulei.Grāmatas glīti izdotas cietos vākos. Katraigrāmatai saturam atbilstošs, izteiksmīgi darinātsvāks. Druka viegli salasāma. Kaut būtudaudz lasītāju, īpaši no jaunās paaudzes.Dzidra PurmalePedagoģe Dzidra Purmale, ilgus gadus trimdas unangļu izglītības iestāžu darbiniece, daudz publicējusiestrimdas laikrakstos un žurnālos, ieskaitot JG.ŠĶĒPU LAUŠANA KASTAŅOLĀGundega Grīnuma. Piemiņas paradoksi:Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Rīgā:Karogs. 2009. 769 lpp.Gundega Grīnuma ir nākusi klajā ar pētījumupar Kastaņolu kā latvisku simbolu ar kultūrvēsturiskuun nacionālpolitisku starojumu(6. lpp.). Zinātnieces mērķis ir ņemt vērāKastaņolas un Lugānas pašvaldības ieguldījumulatviešu dzejnieku piemiņas saglabāšanai,kā arī, nekritizējot, aprakstīt un izprastRaiņa un Aspazijas piemiņas glabātājus brīvajāpasaulē, noskaidrot patiesību par procesiem,kuros lomu spēlējuši konflikti starptrimdas organizācijām – Raiņa un AspazijasPieminekļa komiteju (RAPK) un Raiņa unAspazijas fondu (RAF). Sevišķu interesi pētniecevēlējusies pievērst cilvēciskajam faktoramcerībā, ka darbs rādīs ceļu uz nākotnesLatviju (8-9).Grāmatas centrā ir konflikti, kuros bijis iejauktsRAF (dib.1952), kas izdevis RaiņaRakstus un piešķīris prēmijas trimdas kultūrasdarbiniekiem par līdzekļiem, kas nākušino Aspazijas mantojuma un Raiņa unAspazijas darbu publicējumiem. RAF, kambija saites ar Latvijas Sociāldemokrātiskostrādnieku partiju (LSDSP) trimdā, ievadījissarunas ar Kastaņolas mēru par piemiņaszīmi abiem rakstniekiem. RAPK (dib. 1966)uzskati attiecībā uz piemiņas zīmi bija atšķirīgi.Kastaņolas mērs pieprasījis vienošanosstarp abām organizācijām, piedraudotar nesadarbošanos. Notika diskusijas parpieminekļa izveidi un novietošanas vietu.Zināmu lomu konfliktā spēlēja arī Latvijaskomiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs(Rīgā) un PSRS kultūras atašejs Bernē.Piemineklis tika atklāts 1972.gadā.Ņemot vērā, ka Grīnumas darbs daļēji sekozinātniskai tradīcijai, par ko liecina daudzāsnorādes, pietrūkst informācijas par pētniecesdarba metodi. Pēc kādiem kritērijiemizvēlēti grāmatā izmantotie dokumenti?Pietrūkst arī rezultātu kopsavilkuma un tokritiska izvērtēšana. Nepilnīga ir informācijapar izmantotajiem avotiem, piemēram, tikaišķirstot apjomīgo tekstu uz priekšu un atpakaļ,nezinātājs var varbūt atšifrēt, kur iznākušipieminētie laikraksti un gadagrāmatas.Apjomīgais, faktiem bagātais vēstījums, tikaiiegūtu no teksta īsinājumiem. Diskutabli irarī daudzie autores izcēlumi.Citējot vairākas rindas no Jāņa Rituma vēstulesVeltai Rūķei-Draviņai par savu slimībasstāvokli (671), tāpat fotogrāfija, kur Ritums64

edzams kā treneris Zviedrijas basketbolavienībā „Rīga”, norāda uz zināmu nespējuizvērtēt materiālu un kaut ko atmest. Divaslappuses ziedotas jaunavīgi jūsmīgai Šveicespolitiķa Mazoni literārās produkcijas unpolitisko aktivitāšu prezentācijai (392-395),kamēr, piemēram, valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas devums latviešu kultūrai un valodaigan pieminēts vairākās vietās, bet tikai garāmejot.Kāpēc pētniece atteikusies no Latvijā senpieņemtā un fonētiski pareizā Kastaņolasvārda, tā vietā lietojot Kastanjola (itāliskiCastagnola), nav saprotams. Grīnuma norāda,ka itāļu valodas īpašvārdi atveidoti saskaņāar mūsdienu pareizrakstības normām(5). Itāļu valodā konsonantu grupa ”gn” atbilstvienai palatālai-nazālai skaņai, kā piemēramvārdā agnello, ognuno (MarcelloSensini. La grammatica della lingua italiana.Mondadori.1997). Minētie vārdi latviski izrunājamiaņello (jērs), oņuno (katrs).Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijaskomisijas vadītāja un Latviešu valodas ekspertukomisijas locekle Valentīna Skujiņapēc konsultēšanās ar Vietvārdu apakškomisijaspriekšsēdētaju prof. Ojāru Bušu maniinformēja, ka citvalodu īpašvārdu atveidelatviešu valodā joprojām ņem vērā izrunuattiecīgajā svešvalodā. Tā kā 20.gs. 60.gadosburtkopas gn atveide latviešu valodā bijatrejāda – ņj, ņ un nj, 1967. gadā publicētajosNorādījumos par citvalodu īpašvārdu pareizrakstībuun pareizrunu latviešu literārajāvalodā, XII. Itāliešu valodas īpašvārdi (sastād.A. Stelle) vienotai lietošanai tika ieteikts nj,tādējādi latviskajā rakstībā ieviešot zināmaspārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējotradīciju. Tomēr atsevišķos gadījumos šieNorādījumi paredz izņēmumus (tie atzīmētiar zvaigznīti), ja tos balsta stabila tradīcija(piemēram itāļu Bologna – latviski *Boloņa,Bolonja). Kastaņolas vārds šajā krājumānav pieminēts. Ja sarakstā būtu iekļautaKastaņola Raiņa laika rakstībā, tai visticamākbūtu pievienota zvaigznīte. Vēlama būtuitāļu valodas īpašvārdu pareizrakstības unizrunas jauna izvērtēšana latviešu literārajāvalodā. Vārds Kastanjola neatbilst šī vārdaizrunai itāļu valodā.Nav man iespējams pieskarties visiem tematiemun jautājumiem, kas grāmatā apskatīti.Pieskaršos tiem, kas man likušies nozīmīgi.Zinātniece sakās nenosodām un netiesājamtrimdinieku izrīcības Kastaņolā, taču nenoliedzamipret viņiem ir vērsti ironiski, lai neteiktu,nicinoši vārdi. Tā Kārlis Dzelzītis, kasiestājas par dižu mērķi (143) uzcelt Rainimun Aspazijai pieminekli, ironiski saukts parliela kalibra vīru un ne pārāk ievērojamu literātu(144). Kritizējot Rūdolfa Kronbergarakstnieku dubultportretu, Olga Strunke šodarbu dēvē par provinciālu un sakās kaunamies,ka viņai ar to jānodarbojas. Grīnumakomentē: Vai nebūtu lieliski, ja latviešiemsvešumā kaut kas tāds būtu atgadījies vienīgimākslinieciskas gaumes jautājumos?(123). Grīnumas valoda minētajos citātosneatbilst zinātniska darba prasībām. Tā tuvojassatīriskai, ne sevišķi elegantai žurnālistikai.Līdzīgas tendences parādās, nosaucotarhitektu Robertu Legzdiņu par LegzdiņuRobi, un pilnīgi nevajadzīgi pieminot, ka viņšdzīvojot blīvi apdzīvotajā Aspuddenas kalnā(634). Vairākos satura rādītāja nodaļu virsrakstospielietota valoda, kāda atrodama izklaidespresē, piemēram, virsrakstos: „Blefspret blefu jeb Traurig, aber wahr”, „Olgajeb Vienkārši spītības dēļ”, „(Ne)satikšanāsRaiņa Kastanjolā”, „Lai nu ‘kongreso’ citi...”Nicīgā attieksme pret grāmatā aprakstītajāmpersonām un trimdiniekiem kopumā neveicinatautas morāles attīstību, par ko zinātnieceit kā iestājas, pēcvārdos atgādinot Latvijāvēlamu uz stingra tikumiska fundamentabalstītu iekšpolitikas kvalitāti (711). Daļa nogrāmatā pieminētajām personām ir mirušas,taču viņiem var būt bērni vai citi tuvinieki.Vai Grīnuma ir padomājusi par reakcijām, koviņos varētu izraisīt dažkārt nicīgie spriedumi?Rakstot grāmatas par dzīviem vai mirušiempazīstamiem cilvēkiem, Zviedrijā autoriraizējas un aktīvi interesējas par tuviniekuuzskatiem.Gribētos arī jautāt, cik nozīmīga bija Raiņa unAspazijas pieminekļa uzcelšana Kastaņolā?Vai svarīgāki nebūtu bijuši citi procesi, saistītiar Raiņa un Aspazijas piemiņu? Līdzsvara dēļGrīnuma būtu varējusi veltīt pilnīgākus komentārusvalodnieces Veltas Rūķes-Draviņasvadībā Zviedrijā RAF paspārnē izdotajām 14Raiņa un Aspazijas gadagrāmatām (Västerås:Ziemeļblāzma, 1967-1981). Paralēli darbamar gadagrāmatu profesore Draviņa 1970.gadu sākumā panāca latviešu valodas apmācībuieviešanu Stokholmas Universitātē.Radās latviskiem tematiem veltītas doktoradisertācijas un raksti, no kuriem daļa tikanodrukāti Raiņa un Aspazijas gadagrāmatās.Otrs vērā ņemams izdevums bija KārļaDziļlejas rediģētie Raiņa Raksti (Västerås:Ziemeļblāzma,1952-1965) 17 sējumos.Atgriežoties pie trimdinieku konfliktiem, kasGrīnumas skatījumā nopietni traucējuši kontaktusar atbildīgajām personām Kastaņolā,jāsaka, ka tie ir dabīga un nepieciešama65

demokrātijas sastāvdaļa. Tādu netrūkst arīŠveicē, kuras stabilo demokrātiju un kultūruautore idealizēti piemin pēcvārdos. Konfliktivar neparādīties tikai valstīs, kur valda diktatori.Jā, Šveicē valda laba kārtība, vilcieni pienāklaikā. Trīs tautas labi sadzīvo vienā zemē.Šveice nepieder Eiropas Savienībai. Stipra irlabā spārna partija, kas cenšas samazinātieceļotāju skaitu un to tiesības, tā veicinotŠveices izolēšanos no citām zemēm un toproblēmām. Taču ir arī sfēras, kurās Šveiceir ilgi bijusi atpakaļ palikusi, arī salīdzinot arLatviju. Sievietes federālās vēlēšanās ieguvabalsstiesības 1971.gadā un kantonu vēlēšanāsApencellē (Appenzell) tikai 1991. gadā.Un 1999. gadā tikai 39% no 3 000 intervētāmsievietēm uzskatīja, ka viņām būtu vēlamastādas pašas tiesības kā vīriešiem. Pilnīgspretstats šādai tradīcijai ir Latvijas un pārējoBaltijas valstu izcilās politiķes, rakstnieces unmākslinieces.Kaut var apšaubīt, vai šeit aplūkotā grāmataatbilst Grīnumas pašas uzstādītajiem kvalitāteskritērijiem (709), nav iemesla noliegtviņas kompetenci. Viņa ir viena no Latvijāizdotās Raiņa gadagrāmatas sastādītajāmun Raiņa darbu komentētāja Zinātņu akadēmijasLiteratūras un valodas institūtā. Viņasraksti 1979., 1980. un 1981.gada gadagrāmatāsir saistoši un no zinātniska viedokļanevainojami nostrādāti. Pētnieces disertācijasnosaukums Raiņa nepabeigtās lugas arantīkās pasaules vielu izraisa interesi. Lugutēma liekas augstākā mērā aktuāla. Konflikti,kā zināms, bijuši centrā arī antīkajā literatūrāun pasaulē.Grīnuma Latvijā ir viena no redzamākajāmrainoloģēm. Šveicē viņai iznāca sastaptiesar latviešiem, kas nebija rainologi. Daži bijaliteratūrzinātnieki vai valodnieki, daļa – cituprofesiju pārstāvji. Varbūt pētniece, viesodamāsŠveicē un Stokholmā, nebija guvusi sagaidītoievērību, kāda viņai bija Latvijā. Tādēļ,liekas, Grīnuma Piemiņas paradoksos trimdiniekiemveltījusi nicinošus vārdus. Taču, iepazinusiRaiņa ētiku un dzīves ziņu, viņa būtuarī varējusi pārvarēt negatīvās jūtas un pieņemtfaktu, ka daļa trimdinieku uzņēmušiesneierastas lomas savā ārzemju vidē, kur labatiesa no viņiem guvuši panākumus, strādājotgan Latvijai, gan patvēruma zemēm. Šaisakarībā ar prieku atceros vārdus, kādus parLatvijas un ārzemju latviešiem savos rakstosun grāmatās labvēlīgā apgaismībā paudisprofesors Viktors Hausmanis. Brīvs no narcisma,viņš ļāvis mums visiem justies kā kopīgaidzimtenei piederīgiem, vienalga vai dzīvojamCesvainē, Rīgā, Stokholmā, Bristolēvai Toronto.”Pēcvārdos” pieminēta Latvijas aktuālā sarežģītāsituācija. Gribētos teikt to, ko dažādāssakarībās teikuši jau daudzi citi – jāsāk arsevi. Grīnuma kā zinātniece, literāte, pedagoģevarētu būt viena no tiem, kas tautā veicinaprocesus, ko viņa uzskata par vēlamiem.Taču atbildība par Latvijas politisko un morālopagrimumu grāmatā nobīdīta uz citiem.Kopš atbrīvošanās no okupācijas, Latvija atrodasnepārtrauktā pārvērtību procesā, kasnav pārvarams īsā laika sprīdī. Taču latviešiir pārcietuši lielākas grūtības nekā tās, kastagad valda Latvijā. Tās tiks pārvarētas. Kautne sevišķi saticīgi, latvieši ir izturīgi un vispusīgiapdāvināti daudzās jomās. Par spīti krīzei,Latvijā notiek radoši procesi gan mākslā,gan zinātnē.Visubeidzot Raiņa vārdi dzejolī „Jums sievietēm”:No jūsmas kusīs netice un smīnums,Nāks ziedon´s, dailē pārvaldošā mīla,Un smaidā vērtīsies viss ļaužu grīnums.(Jānis Rainis. Raksti. 14.sēj. Västerås: Ziemeļblāzma,1963.155. lpp)Aina SiksnaJG pastāvīgā līdzstrādniece Aina Siksna ir psihiatrijasdoktore. Dzīvo un strādā Stokholmā. Daudz uzturasLatvijā.ZUDUŠAIS UN ATRASTAISLITERATŪRĀEva Eglāja-Kristsone, Benedikts Kalnačs– sastādītāji un redaktori. Back to BalticMemory: Lost and Found in Literature,1940-1968. Rīgā: Latvijas UniversitātesLiteratūras, folkloras un mākslas institūts(LU LFMI), 2008. 296 lpp.Rakstu krājums, kura virsraksts saskan arLU LFMI 2007.29.-30.X Rīgā sarīkotās 7.Starptautiskās baltiešu literatūras zinātniekukonferences nosaukumu, sastiķēts no septiņuieviržu sesijās angļu valodā nolasītiem 20pētījumiem – pieciem igauņu, sešiem lietuviešuun deviņiem latviešu. Daudzveidīgaislatviešu rakstītāju loks ir cieši saistīts arBenedikta Kalnača vadīto LU LFMI. Kaut arīaplūkotajā laika posmā hronoloģiski ietilpstčetri vācu okupācijas gadi, ievietotie rakstikoncentrējas tikai uz gadiem, kad baltieši at-66

adās, lietojot Lennarta Meri izteiku, krievuvaļa vēderā.I. Sociālistiskais reālisms un baltiešu literatūras– kamēr Jāns Undusks (Jaan Undusk),kurš pārstāv Igaunijas Zinātņu akadēmijasUnderes un Tuglasa Literatūras centru (IZAUTLC), secina, ka sociālistiskā reālisma padomjuvariants (turpmāk: s.r.) kalpojis neviskā „radoša metode”, bet gan vairāk disciplīnassaglabāšanai un rakstnieku manipulēšanai,Raimonda Brieža izpratnē s.r. ietekmelatviešu literatūrā padomju varas laikā ir bijusi,visvairāk līdz 50. gadu sākumam. Tekstos,kas publicēti pēc tam, virkne paklausīgurakstītāju vai arī ticīgu dogmatiķu ievērojušis.r. normas, kamēr domātspējīgāki autorimēģinājuši atstāt telpu interpretācijai.II. Tolaik un tagad: jauna pieeja literatūrai– Jūrate Sprindīte (Sprindytė) no Lietuviešuliteratūras un folkloras institūta (LLFI) skarbiemvārdiem mudina no aprites izmēztpārspīlēti labvēlīgo toni atkušņa laika(pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP20.kongresā 1956.gada februārī) romānuvērtējumos, raksturojot tos kā nepatīkamuun draudīgu literatūras deformāciju. AušraJurgutienė (LLFI) pētījumā par četrsējumuLietuvių literatūros istorija (Lietuviešu literatūrasvēsture, 1957-1968) demonstrē, kametodoloģiskie principi tur daudz neko neatšķirasno oficiāli noliegtās „buržuāziskāshistoriogrāfijas”. Loreta Jakonīte (Jakonytė– LLFI) rakstā par „cilvēcīguma” pakāpeniskuatgriešanos atkušņa literatūrā min arī mazzināmos lietuviešu pretpadomju partizānutekstus, piemēram, mežabrāļa BroniusKrivickas (1919-1952), bet LU Filoloģijasfakultātes mācībspēks Māra Grudule salīdzinatrimdas (Ernesta Bleses, Jāņa Veseļa) unpadomju laika literatūras apcerētāju (JāņaNiedres, Andreja Upīša u.c.) vērtējumus parlatviešu rakstniecību no pašiem sākumiemlīdz 19.gs. beigām.III. Poētiskā atjaunošanās un žanri – IZAUTLC pētniece Anneli Mihkeleva norāda uztādiem 60.gadu nogales „jauninājumiem”kā absurdismu un eksistenciālismu okupētāsIgaunijas un trimdas prozā, un arī Liepājas U.mācībspēka Zandas Gūtmanes pārliecībā parpakāpenisku robežu paplašināšanos literatūrāliecina jaunu valodas iespēju (metaforu,asociāciju, apziņas plūsmas u.c.) ievirzīšanās,kas veicinājusi marcipāna figūrām līdzīguhomo soveticus tēlu pakāpenisku eroziju.IV. Drāma un teātris – Lūle Epnere (LuuleEpner, Tartu U.) demonstrē faktu, ka par spītioficiālajām prasībām sekot „s.r. metodei”,liela daļa igauņu dramaturgu turpinājuši30. gadu reālistiskās tradīcijas. BenediktsKalnačs savukārt uzsver, ka, sākot ar atkušņagadiem, lugu autori (piemēram, GunārsPriede un Juhans Smūls) iespēju robežāscentušies pietuvoties vēsturiskai patiesībai,arī manevrēšanai, protams, ļoti uzmanīgai,pa tēlu psihes labirintiem un, piedevām, vēlpiesardzīgākai viltus vērtību atmaskošanai,tajā pat laikā, tā teikt, caur puķēm parādotindivīda nespēju mainīt valdošo sistēmu. Arpakāpenisko „modernizāciju”, īpaši JuhanaSmūla (Smuul, 1922-1971) eksperimentālajāepiskajā teātrī, klausītājus/lasītājus pūlas iepazīstinātAnneli Saro (Tartu U.).V. Baltiešu literatūra trimdā – JG lasītājiemlabi pazīstamais Juris Rozītis (skat. JG257:9)piešķir sevišķu svaru prozas stāstījumiem parVācijas bēgļu nometņu dzīvi, bet šķirtībasgadu metamorfozi no tradicionālā reālismajeb „miega zāļu romāniem” (Vitauta Kalvesraksturojums) uz Ilzes Šķipsnas, BenitasVeisbergas, Gunša Zariņa, Andreja Irbesu.c. „modernismu” aplūko arī JG vairākkārtminētā Inguna Daukste-Silasproģe (skat.JG254:62-66; 246:13-17). LLFI pētniece LauraLaivušaitė, atsaucoties visvairāk uz latviešuromāniem (Dziļuma, Janovska, Raudives,Nesaules), apžilbina lasītāju ar domu, ka tekstospar karu sievietes ķermenis tiek tēlots kāvīriešu upuris, bet vīriešu – kā kara mehanismaupuris. Laimutė Adamovičienė (LLFI) pievēršasbērnu tēlojumiem trimdas prozā.VI. Ceļojumu apraksti un literāri ceļinieki– Imelda Vadrickaitė (LLFI) dokumentērakstnieku ierobežoto ceļošanas brīvību padomjuvaras gados, bet viņas spalvasmāsa,Daugavpils U. mācībspēks Maija Burima,salīdzina autoru ģeogrāfiskas telpas uztveršanuun semantiskās maiņas neatkarības unpadomju varas gados. Jautrību uz nebēduizraisa Anneli Kevamēss (Kõvamees, TallinasU.) atspoguļotais Itālijas uztvērums – kamērkrievu gados igauņu rakstītāji varītēm cenšaspierādīt, ka Itālija nav nekas vairāk kāMaskavai simpatizējoša – ja ne sarkana, tadvismaz iesarkana – perifērija, trimdas literātiapjūsmo šajā Rietumu pasaules centrā esošāskultūras vērtības.VII. 1968: beigas, sākums vai arī pagriezienapunkts? – Šķiet, oriģināla ir Kārļa Vērdiņa atklāsme,proti, Mirdzas Ķempes liriskās miniatūrasDzintara spogulis (1968), kur vietāmesot manāma viņas atdzejotā amerikāņudzejnieka Vōlta Vitmana (Walt Whitman,1819-1892) ietekme, iezīmē „dzejprozas atdzimšanu”.Vēlāk šo žanru turpinājusi virknecitu rakstnieku. Zīmīgi ir JG līdzstrādniecesEvas Eglājas-Kristsones pētījuma ar 1968.67

gadu saistītie četri apakšvirsraksti: „Elpojietdziļi” (1967. gadā producētās, bet jau sekojošāgadā aizliegtās filmas nosaukums), „Esieeju sevī” (Imanta Ziedoņa dzejgrāmatasnosaukums), „Skumjais optimisms” (ImantaAuziņa dzejgrāmata) un „Apvienojieties,visu zemju Šveiki, apvienojieties”, kas irIvara Lindberga raksta virsraksts JaunajāGaitā (nr.70). Autore vairākkārt atsaucas uzJG74(1969) rakstu „Kultūras situācija Latvijā1968. gadā”.Kaut arī vairāki ietvertie materiāli ir pārākfragmentāri un prasās pēc krietni detalizētāka,aptverošāka redzesloka, ņemot vērāgarīgi visai drēgno un pelēcīgo laika posmubaltiešu literatūrā, krājuma redaktoriun līdzstrādnieki ir radījuši interesi izraisošu,vajadzīgu un izglītojošu literatūrpētnieciskudarbu, kas pievienojas veselai virknei citu LULFMI nopietnu zinātnisku rakstu krājumu.Rolfs EkmanisNOZĪMĪGS INTONĀCIJUPĒTĪJUMSRasma Grīsle. Heterotonu vārdnīca un heterotonijaspētījumi. Rīga: Zinātne, 2008. 158lpp.Vārdu heterotons un no tā izrietošos atvasinājumus– heterotonija, heterotonisks, heterotoniski,heterotonēt, heterotonizēt, heterotonējošsRasma Grīsle radījusi, lai runātupar vārdiem vai vārdkopām, kam leksiskā vaigramatiskā nozīme ir dažāda, bet kas fonētiskiatšķiŗas vienīgi ar zilbes intonāciju. Šīsenā zilbes intonāciju atšķirība indoeiropiešuvalodās ir patvērusies vēl tikai latviešu unleišu valodā un pavisam minimāli – vai varbūttikai ilūzionāri – slovēņu un serbu valodā.Par šo īpatno valodas parādību ir rakstītsdaudz, sākot ar vairākiem 19.gs. autoriem(sk. 97. un 115. lpp.), turpinot ar plašiemJāņa Endzelīna pētījumiem un pašas autoresit kuplo publikāciju un/vai referātu klāstu(105), un beidzot ar doktorantu kursu darbiemne tikai Latvijā. Savus pētījumus RasmaGrīsle tagad publicējusi visiem pieejamā grāmatā.Latviešu valodas garajās zilbēs izšķir trīs intonācijas:stieptu [˜], krītošu [ ‘] un lauztu [^],kas heterotoniskos vārdos rada nozīmes atšķirību,piem., rausi (cepumu) [raũsi], rausi(vilki kopā, piem., naudu) [ràusi], rausi (spēcīgivilksi) [raûsi]. Tūlīt gan autore norāda, kašāda trīs intonāciju atšķirība ir dzīva apmēram60 pagastos Vidzemes vidienē ap Valmieruun četros Zemgales pagastos, cituvietizškiŗ tikai divas: latviešu rietumu izloksnēszudusi atšķirība starp krītošo un lauzto intonāciju,austrumu izloksnēs starp stiepto unkrītošo. Autore, uzaugdama Kaugaros pieValmieras kā vārdnīcā, tā teksta piemērospamatā likusi savu Vidzemes vidienes izrunuar trim intonācijām, piebilstot, ka uzrādītosheterotonu piemērus apsveŗot, jāņem, protams,vērā, ka dažās saknēs un piedēkļosintonācijām citur var būt citāds sadalījumsun arī līdzskaņu izruna beigu zilbēs var būtcitāda nekā Vidzemes vidienē (99., 117).Bez tā, ka šī parādība ir interesanta valodniekiemun kultūrvēsturniekiem, tā ir nozīmīgalatviešu valodas runātājiem. Ilustratīviun brīžam asprātīgi autore parāda, kā intonācijuneievērošana var radīt pat smieklīguspārpratumus (nāc rīt! – nākamajā dienā vaibez sāta saēsties; parunāsim par autiņiem –automašīnām vai bērna autiņiem).Vārdnīcas daļā (17-94) ievietots pāri par800 vienību, starp tiem ap 40 trijatu, piem.,Rāva (pagasts Kurzemē) [rãva]::purva rāva[ràva]::aiz rokas rāva [râva], pārējie ir pāŗi jebdivati, piem. zāle (telpa) [zãle] :: zāle (augs)[zâle]. Starp piemēriem ir arī vārdi, kas tikairetam latviešu valodas runātājam būs zināmi,piem., verga, vaigot, stīgs, riekums, prieds,poļa u.c., tāpat vārdu varianti, piem., staiga(staigāšana), rūka (rūcējs), taču vārdiem pievienotieskaidrojumi ļauj, pa brīžam pasmaidotun ko jaunu iemācoties, izbaudīt autoresvākumu. Heterotonu trijotnes un pāŗi identificētiarī pēc tipiem, norādot, vai vārdi pāŗosvai trijotnēs heterotonē visos locījumos jebtotāli (T), pa daļai jeb parciāli (P), tikai dažoslocījumos jeb fragmentāri (F) vai visbiežāk tikaivienā locījumā jeb singulāri (S). Visi četritipi pamatīgi izskaidroti rakstā “Latviešu leksiskoheterotonu tipi” (1990). Būtu gribējies,kaut būtu norādīti arī biežāk lietojamie heteroniskievārdu pāŗi. Un īpaši jauki būtu, jagrāmatai līdzi nāktu kompaktdisks jeb tvartsar ierunātu vārdnīcas saturu.Šī vārdnīca nederēs par rokasgrāmatu, lai iemācītos„pareizās” intonācijas, jo, kā autoreaprādījusi, intonācijas atšķiras ne tikai starpVidzemes vidienes un rietumu, resp., austrumuizlokšņu runātājiem, bet pat starp blakuspagastiem (116). Vairāk par to lasāms rakstā„Heterotonu atšķirības izloksnēs” (1973).Latviešu vidus dialekta runātājiem vārdnīcatoties būs labs palīgs savas izrunas pārbaudīšanai.Turpinājums 71.lpp.68

Raimo Lielbriedis. FebruārisPar fotogrāfu skat. 44. lpp.

Berlīnes mūra rietumu puse 1987. gadāFoto: Rolfs Ekmanis

dažkārt noved pie sentimentalitātes: Šis sapnismani vajā atkal un atkal. Var jau būt, katas nav tikai sapnis... („Asteszvaigzne”,119.lpp.). Vai atkal: Mūsu saruna ir tikai sapnis,bet man jādzīvo realitātē (“Mūžība ir manāsacīs”,9). Reklāmrindkopā izdevniecība Valtersun Rapa noveļu tēlus apraksta liriskākun piedodošāk: ...varoņus vieno viņu mistiskāpieredze. Attālinoties no realitātes sapnī,zemapziņas līkločos, sirreālās vīzijās vai glužizinātniskās fantastikas paņēmieniem, viņi iršķērsojuši robežas starp materiālo un mentālopasauli. Viņiem nepieciešams patvērumsun pacelšanās virs realitātes, kas dotuiespēju paskatīties uz šo pasauli no malas,izvērtēt, saprast sevi un visbeidzot sadzīvotar esošo. Tiesa, galvenais tēls daudzu noveļunoslēgumā iegūst kaut kādu mieru, vai arīnāk pie atziņas, ka beidzot ir gatavs dzīvot.Tas tad laikam arī ir tas „dvēseles bezvējš”.Autores jautājums grāmatas ievadā tomērpaliek neatrisināts: vai bezvējš ir vēlama vainevēlama lieta, mirklis vai mūžīgs stāvoklis,mierinājums vai mokas?Daiga Joma ir valodniece, piedalījusies daudzoszinātniskos valodniecības pētījumos,strādā par Valsts valodas komisijas atbildīgosekretāri Valsts prezidenta kancelejā. Viņai irnedaudz pāri 40. Noveļu krājums Dvēselesbezvējš ir viņas pirmā grāmata. Viens no iemesliem,kāpēc rakstīju grāmatu, kurā navnekādas zinātnes, bija zināma sāta sajūta. Irlietas, ko gribu pateikt, nepretendējot būtgudra – tā noveļu autore NRA intervētājam.Lasot viņas sapņainos, mistiskos, pretenciozidziļos darbus, tomēr rodas iespaids, ka autoretieši mēģinājusi būt pārlieku gudra.Amanda JātnieceAmanda ir Garezera Vasaras vidusskolas un MinsteresLatviešu ģimnāzijas absolvente, aktīva 3 x 3 un tautasmūzikas kustībā. Izveido ASV ansambli „Lini”. Tagaddzīvo Latvijā, piedalījusies folkloras grupās „Savieši”un „Laiva”.LATVIEŠU UN IGAUŅU RADURAKSTIKristiina Ross un Pēteris Vanags, red.Common Roots of the Latvian and EstonianLiterary Languages. Frankfurt am Main,New York, Oxford: Peter Lang, 2008. 337lpp. $86.95.Grāmatu par latviešu un igauņu literārovalodu kopējām saknēm ievada izdevumaredaktori – Tallinas Igauņu valodas institūtapētniece Kristīna Rosa un Latvijas unStokholmas Universitātes profesors PēterisVanags. Krājumā sekojošās apceres: ToomasPaul, „Cultural context of the formation ofwritten (literary) Estonian”; Jānis Krēsliņš,Jr., „Early modern textuality: A Baltic perspective”;Aivar Põldvee, „Peasant schools inEstland and Livland during the last quarterof the 17th century”; Māra Grudule, „Latvianpoetry in Livland and Courland in the 17thcentury and beginning of the 18th”; KristiViiding, „The literary background of earlyEstonian secular writing: the current situationand future perspectives in research”;Liina Lukas, „Baltic-German literature andEstonian literary studies”; Pēteris Vanags,„Latvian texts in the 16th and 17th centuries:beginnings and development”; HeliLaanekas un Kristiina Ross, „The languageof Tartu and Tallinn in 17th-century Livonia”;Lidija Leikuma, „The beginnings of writtenLatgalian”; Kristiina Ross, „Estonian Bibletranslations”; Everita Andronova, „Researchon the earliest (16th-17th. c.) Latvian texts:the past twenty years (1985-2005)”; un KülliHabicht, „Estonian studies of old literaryEstonian”.Krājums ļoti ierosinošs. Jāmin, ka latviešuun igauņu vēsture kopš senseniem laikiemir risinājusies visumā vienādos politiskos,saimnieciskos, sociālos un kulturālos apstākļos.Vadošais un valdošais slānis kopš 13.gs.tagadējā Igaunijas un Latvijas teritorijā bijabruņinieki, garīdznieki, muižnieki, tirgotāji,amatnieki, vairumā vācu izcelsmes, betne tikai, kuri, vienalga, vai politiskā virsvarapiederēja Livonijas ordenim, bīskapiem, lielākāmpilsētām vai Prūsijai, Dānijai, Zviedrijai,Polijai, Krievijai, neapšaubāmi igauņu un latviešuapdzīvotos novadus iekļāva rietumeiropeiskāscivilizācijas ietvaros. Par spīti tam,ka igauņi un latvieši valodnieciski pieder atšķirīgāmgrupām, to literārās valodas attīstījāsidentisku ietekmju rezultātā, tāpat abāsvalodās ir daudzi līdzīgi no lejasvācu valodas,ilgus gadsimtus lingua franca visā Baltijastelpā, aizgūti vārdi, kas tagad liekas ļoti latviskiun igauniski. Igauņu un latviešu literārovalodu pamatlicēji sākotnēji bieži, bet nevienmēr, slikti vietējo valodu pratēji, vai visibija arī ieguvuši vienādu, pamatos klasisku,72

Kadrs no videoklipa Die Geschichte von YuriBalodis und seinem Vater:http://www.youtube.com/watch?v=kERqCPT-nn4kurš palaikam sāpīgi izjūt, ka viņa vecākineglābjami attālinājušies no savas pagātnes,dzimtenes un valodas. Līdz beigāmToutonghi protagonisti pāraug paši seviun atrod savstarpēju tuvību. Brīnumskaistagrāmata. (..) Reti kad esmu kādu grāmatuar tādu sajūsmu izlasījis nedaudz dienās. Šishumora pilnais, bet arī pārdomu rosinošaisromāns parāda vairāk nekā tikai sešpadsmitgadīgazēna pieaugšanu. Sastopam arī politiskusjautājumus, ieskatus Padomju Latvijasikdienā, pirmo mīlestību un divus sodāmusnoziegumus. Romāna tēli ir skaisti izstrādāti.(..) Liela lasīšanas bauda.Atmiņas atsvaidzināšanai: Paula Toutonghitēvs ir ēģiptietis, bet māta latviete, kas dēlucentusies audzināt par latvieti. Viņš prot latviskirunāt, lasīt un rakstīt, un latviešu kultūraspasaulē jūtoties kā mājās.Biruta SūrmaneATPAKAĻ PIE DABAS!Journal of Baltic Studies (JBS), 40/3September 2009. The Association for theAdvancement of Baltic Studies (www.balticstudies-aabs.org).Speciālizdevums par vides jautājumiemBaltijas valstīs (From Phosphate Springs to’Nordstream’: Contemporary Environmentalismin the Baltic States), ko sastādījis AberdīnasU. (U. of Aberdeen) profesors Galbrets(David J. Galbreath), liekas, ir pirmais rakstukrājums angļu valodā par „zaļo” kustību Baltijasvalstīs, par šīs kustības panākumiem unproblēmām.Baltiešiem vides politika ir tradicionāli svarīga.Folklorā un klasiskajā literatūrā igauņi,latvieši un lietuvieši augstu vērtē dabasskaistumu un tīru, nepiesārņotu vidi. „Dziesmoto”revolūciju sākums Viļņā, Rīgā unTallinā sakrita ar skaļu un nepārprotamuopozīciju pret vides sagandēšanu. Baltiešivienmēr ir vēlējušies dzīvot saskaņā ar dabu,par ko liecina, piemēram, diskusijas Latvijāpar celulozes fabriku Ozolsalā, jūtīgums attiecībāuz industrializāciju Daugavas krastosun citās skaistās, nacionāli nozīmīgās vietās.Tajā pat laikā jāuzsver, ka nav Latvijasspēkos vienai kontrolēt piesārņojumus savāzemē. Daugavas tīrais ūdens tiek piesārņotsno upes augšpuses, bet Baltijas jūra – noSv. Pēterburgas puses. Latvijai daudz kaitējaČernobilas katastrofa. Šī pieredze rāda, kavides aizsardzības kustība Latvijā ir saistāmaar starptautiskiem procesiem. Šajā sakarībāvalda divi uzskati, proti, nepieciešama lielākaizpratne par moderno rūpniecības unsadales procesu nodarīto ļaunumu dabai uncilvēkiem. Tajā pat laikā baltieši nesagaidaabsolūtu vides tīrību. To vairāk pieprasa radikālieRietumeiropas „zaļie”. Laba šo procesuanalīze, ko gan nemanīju Ozolsalas pārrunās,cenšas izlīdzināt privātos un sabiedriskos ieguvumusun zaudējumus. Latvijā pat „zaļo”aprindās korporatīvās sociālās atbildībaskoncepcijas ir maz pārspriestas.Neuzskatu sevi par vides sargāšanas politikasspeciālistu, tādēļ norādīšu tikai uz šī JBSlaidiena autoriem un viņu pētījumu saturu.Viesredaktors Galbrets () ievadvārdos iepazīstina ar „baltiešuzaļo” lomu un politiku. Timofejs Agarins(), arī no AberdīnasU., sīki analīzē samērā mazo baltiešu „zaļo”politisko nozīmi pēdējos gados. Rakstampievienota bagātīga un vērtīga bibliogrāfija.Jāpiebilst, ka Latvija bija tā, kas Eiropaideva pirmo „zaļo” ministru prezidentu(Induli Emsi). Svansijas U. (Swansea U.) lektorsRičards Kadells () apraksta Igaunijas juridiskās saistībasar Eiropas Savienību vides aizsardzībasjomā. Vienā no galvenajiem rakstiem, ko kopīgisacerējuši Galbrets un Latvijas U. mācībspēksDaunis Auers (), izceltaZaļo partijas sadarbība ar Aivara Lembergaorganizācijām. Auera raksta daļa par politiskajāmpartijām Latvijā īsti neatbilst Rietumuakadēmiskajām normām, jo ir galvenokārtaprakstoša.Londonas U. Koledžas (University CollegeLondon) lektora Sika (Allan Sikk ) un dāņu Ōrhusas U. (U. of Aarhus)maģistra un Tartu U. doktoranda RūnesAndersena ()ļoti pamatīgi un rūpīgi izstrādātais, precīzi75

dokumentētais raksts (kādus JBS redakcijameklē ar uguni) par Igaunijas „zaļajiem” izceļasar zinātnieku starptautiskās sadarbošanāsun vides problēmu dziļu izpratni – lielisksparaugs tiem, kas vēlas ielauzties Rietumuzinātniskajā literatūrā! Bolzano EiropasAkadēmijas (European Academy) un Mazākumtautībuproblēmu centra (EuropeanCentre for Minority Issues) Flensburgā (Vācijā)pētnieks Tove Malojs () uzskata, ka ar laiku sabiedriskienoskaņojumi attiecībā uz vidi attālināsies nopašreizējās nacionālistiskās ievirzes, ir visvairāktikai teorētiska pārliecība, ko apšaubagan Igaunijā, gan pārējās Baltijas valstīs. EiropasCentrālās U. (Central European U., Budapeštā)doktorande, lietuviete Nora Mžavanadze(

Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks: Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803Juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa,Andris Priedītis, Juris Silenieks, Juris Šlesers,Biruta Sūrmane, Linda Treija , Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Uldis Matīss, Tija KārklaDatormaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100 - 150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $7,-Nr. 151 – 175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176 – 200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201 – 230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10.-Citās valstīs -1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru.Sarakstu un cenas var pieprasīt no JGsaimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀSidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14.-Tuvāka informācija - Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1Rīga LV-1050

LETTERS AND THE VISUAL ARTS. Ourfeatured younger generation poet, JānisVādons, at home in Rīga, says of himself: Iam connected to life, to dreams and to visions.This connectedness and the (in)coherenceof it is what I express in my poetry.••• Leons Briedis poetically bemoans thefailure of the people to elect leaders suchas Demosthenes, ancient Greek paragon ofstatesmanship, regularly opting instead forsome populist demagogue from their ownmidst, who turns monstrous in a positionof power. ••• Koknese (Kokenhusen) isa town on the Daugava, about 100 kilometersupstream from Rīga. It contains a parkaround the ruins of a 13 th century castle,which, until the end of the 17 th century,when it was destroyed in the Great NorthernWar, was a residence of the archbishopof Rīga. In the late 19 th century, Baltic GermanBaron von Löwenstern built a magnificentmanor house nearby, soon destroyedin the Revolution of 1905. Koknese is alsothe home town of writer Laima Kalniņa,who shares her meditations on these historicupheavals in the context of her ownchildhood memories in a story titled “A Beginning”.••• Our spring issue is gracedwith reproductions of exuberantly colorfulabstract paintings by Leons Samulis andIla Kellermane as well as black and whitephotographs by Aina Balgalve, Raimo Lielbriedisand Ramona Kalniņa. To commemoratethe reunification of Germany twentyyears ago, Rolfs Ekmanis shares a color photograph,taken in 1987, of a bit of inspiredgraffiti on the west side of the Berlin Wall.••• Commenting on an exhibit of the artof Stass Paraskos in Leeds, England, LaimonisMieriņš recounts how, some thirty yearsago, the Cypriot artist precipitated a scandalby exhibiting there. ••• Vilnis Auziņšreports on Design Awards for photography.The Latvian Designers Society instituted thisaward for the first time in 2009.LITERARY COMMENT. Vita Gaiķe presentsLolita Gulbe, the winner of the Ēriks RaistersMemorial award for 2009. Gulbe is apoet who has contributed much to JaunāGaita and has published seven collectionsof her work. ••• Literary scholar EvaEglāja-Kristsone continues her serialized accountof the dynamics of cultural contactsbetween Latvians in the home country andLatvians in political exile during the ColdWar, covering the years 1980-1987 wheninitiatives on the Soviet side were waning inawareness of looming geopolitical change.••• Herta Müller, the winner of the NobelPrize in literature in 2009, rejects the notionthat choice of language is important, prefersto live in exile and considers writing anact of exorcism. Irēne Avena characterizesher as an unsentimental truth teller whoseart is a musical counterpoint of repeatedstaccato sentences using varying instrumentation.••• Marta Landmane’s poetryis simple and straight-forward, her wordsare powerful, never exaggerated. SarmīteJanovska-Ērenpreisa recounts Landmane’scareer to date.ACTUALITIES, HISTORY, MEMORIES. In thefirst of three installments on higher education,Prof. Gundars Ķeniņš Kings focuseson the US. ••• Dzintars Edvīns Bušs, anenvironmental ecology expert living in Rīga,contributes a broad-brush analysis of thecauses for the ongoing global economiccrisis. ••• Tireless foe of all sources ofdisinformation, Franks Gordons, tackles theRussian Institute for Democracy and Cooperationin Paris. ••• Uldis Siliņš continueshis laughing-through-the-tears memoirof post-war refugee-camp life in Alt-Garge,Germany. Someone catches scarlet feverand all 18 barrack-mates have to be quarantinedin eight rooms in a residence awayfrom camp. Paradise! exclaims Siliņš. •••The Marginalia section, as usual, does notfail to surprise and delight with news shortsfrom all over the world.REVIEWS. Agate Nesaule’s novel In Lovewith Jerzy Kosinski (reviewed by BirutaSūrmane) • Volumes 2 & 3 of Aina Zemdega’scollected works Raksti (Juris Silenieks)• Jānis Lejiņš’ historical trilogy Zīmogssarkanā vaskā (Dzidra Purmale) • GundegaGrīnuma’s Piemiņas paradoksi – on commemoratingRainis’ and Aspazija’s Swissexile (1906-1920) in Castagnola (Aina Siksna)• Eva Eglāja-Kristsone’s and BenediktsKalnačs’ (eds) Back to Baltic Memory: Lostand Found in Literature, 1940-1968 (RolfsEkmanis) • Rasma Grīsle’s linguistic studyHeterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi(Lalita Muižniece) • Daiga Joma’s shortstories Dvēseles bezvējš (Amanda Jātniece)• Kristiina Ross’ un Pēteris Vanags’ (eds)Common Roots of the Latvian and EstonianLiterary Languages (Jānis Krēsliņš, Sr.) • IlgvarsVeigners’ Latvieši rietumzemēs – an encyclopaedicwork on Latvian communitiesoutside their home country (Valters Nollendorfs)• Pauls Toutonghi’s Red Weather(the German version) (Biruta Sūrmane) •September 2009 Journal of Baltic Studies(Gundars Ķeniņš Kings).jž