Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Imants AuziņšNO VIENTULĪBASLĪDZ RĪGAIOlafam Stumbram (1931-1996) uzmūžiem atgriežoties Rīgas smiltainēOlafs reiz rakstījis:bet retumis tikaidziesma, ko dziedājis viens,top daļa dvēseles citam.Nu jau droši varam teikt, ka viņš pats, IvaraLindberga vārdiem, dzejnieku dzejnieks, bijaun palika viens no šādu retu dziesmu dziedātājiem.Jau pirmajā, brieduma zīmogotajākrājumā Etīdes (1960) ir ne mazums vārsmu,kas spēj bagātināt jebkuru latviešu 20. gadsimtadzejas antoloģiju.Viņš agri uzdrīkstējās meklēt ceļu no vientulībaslīdz Rīgai, ātrāk un ciešāk kļuva piederīgspie mūsu izcilo aizjūriešu un šejienespiejūriešu cilts (Knuts Skujenieks). Vispirmsar citiem jaungaitiešiem, ar Latvijas augošodzejas devīto vilni Olafa dzeju vienoja tās pašassāpes un cerības – nesaraujamā trijotne:cilvēces dzīvība – tautas dzīvība – cilvēka dzīvība.Nereti viss savilkts ciešā mezglā („Trimdastrīspadsmitais gads”):Rieta starosaugstu pār jumtiem un ilgāmsīc lidmašīna:spīdīga nīcības muša, kas iznēsā pasauleimodernu mēri.Un pēkšņi, laimīgam trulumam spītējot,zinu:tad, kad visos štābos sadegs plāni unkartes,kad latvieša pelni sajauksies gaisā arNūbijas nēģera pīšļiem,tad beidzot sāksies lielais miera laikmetsnāciju starpā.Pagaidām jācer. –Un mazliet tālāk: Tauta ir visur, bet zeme, tāzeme tikai viena.Dzeja mostas daudzviet, kad vēl līdz TrešajaiAtmodai gadu desmiti ejami. Dzeja arvienvairāk uzrāda tādu it kā nelielu dvēseles rādītājupārbīdi, kas spēj apturēt laikmeta auļojumunetālu no bezdibeņa... Olafa replikasšajā visas latviešu – un arī cittautu – dzejaslielajā diskusijā joprojām ir labi sadzirdamas.Kā improvizācijā, 60. gadu nogalē Rīgā tiekotiesar Andreju Vozņesenski, kad šķiet, kadzejnieks, dzeja varētu it kā /ar smaidu uzvarēt/visas pasaules /krustnešu tumsu.Kā ciklā „Dzejoļi svinīgiem gadījumiem”, kur,nenoklusējot nevienu gadsimta sāpi, tieklauzts ceļš uz jaunu vienprātību bez augstprātībasun mazvērtības:Lūk, patiesība plika:neesam Radības Kronim daiļš rotājums.Protams, latvieši esam. Bet tikai.Taču pasaulē valda spēki, kā mums tik mīļāslībiešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi” – „drīzdrīz / ir mums tās nevajadzēs”/. Kad – glužikā šodien – daudzi tīko dabūt ...vietu pie siles,/ kas viņiem ir itin kā tramvajs / uz paradīzi(„Estētiska studija”).Un vai mēs joprojām esam tikuši tālu no pasaules,kur Ķirbji ... šķirniski domā („Par zemeņuziepēm”), kur pat mierinātājvārdamjābūt skaidram kā lauku partorga padoms(„Mierinājums”)? Un vai mums joprojām... dzeja ir tas augstākais krusts,no kura daudzos šūpuļos,no kura visos kaposjāskatās vienmēr.Arī mums visa pasaule atmirdzēs, ja pat smagāsdienās varēsim sacīt savai mīlestībai: Tutaču biji („Manai Laumai”).Arī mums atdzims Tēvzeme, ja nemeklēsimar sveci gaišā dienas laikā tās mīlestību, kasnezuda nesenajā pusgadsimtā ne Latvijā, netālzemēs, kur Tēvzeme uz mūžu bija ņemtaarī Olafam kopš 13 gadu vecuma. Lai izskanšīs pārdomas un godinājums mūsu „dzejniekudzejniekam” ar viņa astoņrindi „Par mājām”.Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiempatriotiskajiem dzejoļiem mūsu senajāvalodā; rindas mijoties vēsta par Ameriku unpar Latviju. Bet varbūt precīzāk: pamīšus pardzīvi un sapni? Beidzot piepildītu.lepni eikalipti pie mājas man aug(manos bērzos balts lietutiņš sijā)visā Amerikā man tik daudz draugu(pie Mārupītes mēs bijām)mums tur šosejas noteikti labākas(lūdzu, sakiet man ceļu uz mājām)velns, kur te var nopirkt tabaku(Dievs, es nostaigātu to kājām)Rīgā, 2010.VIImanta Auziņa radošajā kontā ir 19 dzejoļu krājumu(ieskaitot trīs izlases ) un gandrīz ducis tēlojumu/apceru/atmiņu grāmatu. Daudz tulkojis, visvairāk krievurakstniekus (Krilovs, Ļermontovs, Bloks, Cvetajeva u.c.).Darbi dzejā un prozā publicēti JG kopš 1968. gada. DzīvoRīgā.7