ImantsAuziņšPĀRPRATUMS:KALIFORNIJĀ,1983. GADASĀKUMSLatviešu dāma cienījamos gadosdzejas sarīkojumāman vairākkārt vaicāja:– Vai Latvijas skolāstagad arī par jaunajiem dzejniekiemmāca?Diezgan viegliatbildēt nācās.Taujāts reizīti trešo,klāstīju, cik nu iespēju, galanti:– Jā, skolu programmāsnetiek aizmirsti jaunie talanti!Nē, nē, no viņiemne dairās, ne vairās.Un ceram jauno dzejudrīz skolās mācīs vēl vairāk!Minēju vārdus:rau, dzeja, nudien, nav likta kaunā!Bet dāmapārjautāja vēlreiz:– Bet vai dzejniekus jaunos – –?Pēc sarīkojumajautāju Olafam Stumbram:sak’, varbūt aplami sarunu virzu?– Nē, nē! –Olafs mierinot bilda, –no jaunajiemdāma bija domājusiEdvartu Virzu...20106
Imants AuziņšNO VIENTULĪBASLĪDZ RĪGAIOlafam Stumbram (1931-1996) uzmūžiem atgriežoties Rīgas smiltainēOlafs reiz rakstījis:bet retumis tikaidziesma, ko dziedājis viens,top daļa dvēseles citam.Nu jau droši varam teikt, ka viņš pats, IvaraLindberga vārdiem, dzejnieku dzejnieks, bijaun palika viens no šādu retu dziesmu dziedātājiem.Jau pirmajā, brieduma zīmogotajākrājumā Etīdes (1960) ir ne mazums vārsmu,kas spēj bagātināt jebkuru latviešu 20. gadsimtadzejas antoloģiju.Viņš agri uzdrīkstējās meklēt ceļu no vientulībaslīdz Rīgai, ātrāk un ciešāk kļuva piederīgspie mūsu izcilo aizjūriešu un šejienespiejūriešu cilts (Knuts Skujenieks). Vispirmsar citiem jaungaitiešiem, ar Latvijas augošodzejas devīto vilni Olafa dzeju vienoja tās pašassāpes un cerības – nesaraujamā trijotne:cilvēces dzīvība – tautas dzīvība – cilvēka dzīvība.Nereti viss savilkts ciešā mezglā („Trimdastrīspadsmitais gads”):Rieta starosaugstu pār jumtiem un ilgāmsīc lidmašīna:spīdīga nīcības muša, kas iznēsā pasauleimodernu mēri.Un pēkšņi, laimīgam trulumam spītējot,zinu:tad, kad visos štābos sadegs plāni unkartes,kad latvieša pelni sajauksies gaisā arNūbijas nēģera pīšļiem,tad beidzot sāksies lielais miera laikmetsnāciju starpā.Pagaidām jācer. –Un mazliet tālāk: Tauta ir visur, bet zeme, tāzeme tikai viena.Dzeja mostas daudzviet, kad vēl līdz TrešajaiAtmodai gadu desmiti ejami. Dzeja arvienvairāk uzrāda tādu it kā nelielu dvēseles rādītājupārbīdi, kas spēj apturēt laikmeta auļojumunetālu no bezdibeņa... Olafa replikasšajā visas latviešu – un arī cittautu – dzejaslielajā diskusijā joprojām ir labi sadzirdamas.Kā improvizācijā, 60. gadu nogalē Rīgā tiekotiesar Andreju Vozņesenski, kad šķiet, kadzejnieks, dzeja varētu it kā /ar smaidu uzvarēt/visas pasaules /krustnešu tumsu.Kā ciklā „Dzejoļi svinīgiem gadījumiem”, kur,nenoklusējot nevienu gadsimta sāpi, tieklauzts ceļš uz jaunu vienprātību bez augstprātībasun mazvērtības:Lūk, patiesība plika:neesam Radības Kronim daiļš rotājums.Protams, latvieši esam. Bet tikai.Taču pasaulē valda spēki, kā mums tik mīļāslībiešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi” – „drīzdrīz / ir mums tās nevajadzēs”/. Kad – glužikā šodien – daudzi tīko dabūt ...vietu pie siles,/ kas viņiem ir itin kā tramvajs / uz paradīzi(„Estētiska studija”).Un vai mēs joprojām esam tikuši tālu no pasaules,kur Ķirbji ... šķirniski domā („Par zemeņuziepēm”), kur pat mierinātājvārdamjābūt skaidram kā lauku partorga padoms(„Mierinājums”)? Un vai mums joprojām... dzeja ir tas augstākais krusts,no kura daudzos šūpuļos,no kura visos kaposjāskatās vienmēr.Arī mums visa pasaule atmirdzēs, ja pat smagāsdienās varēsim sacīt savai mīlestībai: Tutaču biji („Manai Laumai”).Arī mums atdzims Tēvzeme, ja nemeklēsimar sveci gaišā dienas laikā tās mīlestību, kasnezuda nesenajā pusgadsimtā ne Latvijā, netālzemēs, kur Tēvzeme uz mūžu bija ņemtaarī Olafam kopš 13 gadu vecuma. Lai izskanšīs pārdomas un godinājums mūsu „dzejniekudzejniekam” ar viņa astoņrindi „Par mājām”.Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiempatriotiskajiem dzejoļiem mūsu senajāvalodā; rindas mijoties vēsta par Ameriku unpar Latviju. Bet varbūt precīzāk: pamīšus pardzīvi un sapni? Beidzot piepildītu.lepni eikalipti pie mājas man aug(manos bērzos balts lietutiņš sijā)visā Amerikā man tik daudz draugu(pie Mārupītes mēs bijām)mums tur šosejas noteikti labākas(lūdzu, sakiet man ceļu uz mājām)velns, kur te var nopirkt tabaku(Dievs, es nostaigātu to kājām)Rīgā, 2010.VIImanta Auziņa radošajā kontā ir 19 dzejoļu krājumu(ieskaitot trīs izlases ) un gandrīz ducis tēlojumu/apceru/atmiņu grāmatu. Daudz tulkojis, visvairāk krievurakstniekus (Krilovs, Ļermontovs, Bloks, Cvetajeva u.c.).Darbi dzejā un prozā publicēti JG kopš 1968. gada. DzīvoRīgā.7
- Page 7: paliekošā pārtapšananu pārtop
- Page 11 and 12: nezvērā, šķiet, ir lielāks dom
- Page 13 and 14: eksistenciālās jomās. Un šādai
- Page 15 and 16: Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LAT
- Page 17: Imants Tillers. Runā daba: CM. 201
- Page 20 and 21: Savā DV priekšnieka runā Latvija
- Page 22 and 23: - persona, kas samierinās ar LPSR
- Page 24 and 25: Franks GordonsLATVJI, JŪDI, VĀCI:
- Page 26 and 27: Austrālijā. Trimdas valdība 24 g
- Page 28 and 29: Zane Lūse. Klusums pirms vētras.
- Page 30 and 31: Vai Dievs sūta mums Savu Dēlu, la
- Page 32 and 33: Guntars GodiņšDAŽI ATMIŅU AVOTI
- Page 34 and 35: Jānis Krēsliņš, Sr.LATVIEŠU AN
- Page 36 and 37: Jānis LiepiņšFRICIS MENDERS -IDE
- Page 38 and 39: Velta SniķereAČGĀRNĪBASNo cikla
- Page 40 and 41: labi. (Jānis Kalmīte, kura riju g
- Page 43 and 44: KULDĪGAS IEDZĪVOTĀJICAUR MODRA R
- Page 45 and 46: vilnis skudra (1941-2000)Vispirms p
- Page 47: andris šics (1944-1994)Būtu bārd
- Page 50 and 51: Rolfs EkmanisPIEZĪMES PAR LATVJUTE
- Page 52 and 53: igauņu dzejnieku un prozaiķi Jān
- Page 55 and 56: Ziņas un neziņas no tīkliem un t
- Page 57 and 58: V E Ļ U A I Z S A U L Ē aiziet no
- Page 59 and 60:
Gunta Bereļa, Māra Bērziņa, Gun
- Page 61 and 62:
Vienlaikus „Arsenālā” atklāj
- Page 63 and 64:
Gunārs Birkmanis. I Latviešu naci
- Page 65 and 66:
(Laiks 2010,46) lasāmas par nemēr
- Page 67 and 68:
aksta nozīmju un nosaukumu samudž
- Page 69 and 70:
JG263 godam pelnījusi Gunara Sali
- Page 71 and 72:
lasītāja vēstules). Tādā brīv
- Page 73 and 74:
na; acīs ne mākam, ne gribam teik
- Page 75 and 76:
interesēties par zīmēšanas māk
- Page 77 and 78:
KRIEVI NĀKJournal of Baltic Studie
- Page 79 and 80:
Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis5
Change language