DZEJNIECE PAR SEVIVelta Sniķere. Savādībiņas. Rīgā:Valters un Rapa, 2009. 89 lpp.Velta Sniķere savā laikā tikusi dēvēta par latviešumodernās dzejas māti ar plašu intelektuāloamplitūdu. Citviet minēts, ka viņasdzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā,dažkārt tuvojoties sirreālistiskam izteiksmesveidam. Aplūkojamā grāmatiņā autores vēstījumsir prozā, taču, to lasot, minētie raksturojumivisnotaļ paturami prātā.Savādībiņas ar apakšvirsraksta paskaidrojumu,ka notika tieši tā, nekas nav grozīts vaipielikts, ir īsi, dažkārt pat strupi prozas fragmenti,kurus kopumā varētu raksturot kā autobiogrāfiskas„atklāsmītes”, kurās autoreizklāsta, kā apkārtējā pasaule viņu redz unnovērtē. Atklājas fakti par autores dzīvi, zināšanāmun darbību, kas dažam labam latviešuliteratūras lasītājam varētu būt nezināmi.Tos tomēr šeit neuzskaitīsim, jo šo izziņukatrs pats var grāmatiņā izlasīt. Neatstāsimgan nepieminētu nodaļu par autores svētīgodarbošanos PEN klubā, kura kongresos unkonferencēs viņa drosmīgi un sekmīgi aizstāvējusivairāku toreizējā padomju bloka tautunacionālās intereses, izpelnīdamās pretiniekuraksturojumu par visbriesmīgāko kādreizsastapto sievieti.Autores piezīmes aptver laika posmu no Rīgas„toreiz” līdz mūsdienām. Starplaiks pavadīts,dzīvojot Anglijā, ceļojot Eiropā, Šrilankāun Indijā, un iepazīstot dažādu tautībupārstāvjus un to īpatnējās rakstura īpašības.Ap pašu autori it kā plīvo kāda dīvaina aura,kas citiem liek viņā saskatīt kaut ko, kas nebūtneatbilst īstenībai – viņu dažkārt noturgan par īrieti (pat paši īri), gan anglieti, ganpat par indieti. Arī Londonas latvieši netiekīsti gudri par Sniķeres īsto būtību un iebraucējiemapgalvo, ka viņa dzīvo kā eremīts unnevēlas nevienu satikt. Patiesība ir tieši otrāda,grāmatiņā paskaidro autore.Savu sveci Velta Sniķere nebūt netur zempūra. Viņai izcili paveicies daudz un dažādāsjomās, un par to viņa vaļsirdīgi ziņo lasītājam.Kur beidzas vaļsirdība un sākas lielīšanās?Šī lasītāja sastomījās, lasot par indiešudejotāju Ramu Gopalu, kurš teicis, ka pasaulēir tikai trīs skaistas sievietes – viņa māte,Greta Garbo un Velta Sniķere. Taču, itin kāparedzēdama, ka viņas stāstījumu varētu novērtētpar pārāk egocentrisku, autore atzīstas,ka Savādībiņas palīdzējis sarakstīt kaķēnsŠnuris, un viņa vairs nemaz nezin, kokurš uzrakstījis. Šā vai tā, grāmatiņu var lasītar interesi, un daudzi fragmenti ir kā prozasepigrammas, pie kuru izbaudīšanas var atgrieztiesatkārtoti. Tāda ir mūsu Velta Sniķere.Biruta SūrmaneRecenzente ir JG redakcijas locekle. Fragmenti no VeltasSniķeres Savādībiņām lasāmi šajā JG nr. („Ačgārnības”)un JG252 („Paskats”).MONOGRĀFIJAPAR GUNUIKONU-KRŪMIŅUMāris Brancis. Lidojums: gleznojumiun zīmējumi. Rīgā: Mansards, 2010.112 lpp.Līdzīgā izveidnē, kā mākslas kritiķis MārisBrancis sastādīja Kanādā ilgus gadus mītošāgleznotāja Edgara Krūmiņa monogrāfiju(skat. JG162:73), ir arī viņa grāmata pargleznotāju, dzejnieci, Krūmiņa dzīvesbiedriGunu Ikonu-Krūmiņu. Jau ievadā autors brīdina,ka Guna nav vienkārša, viegli aprakstāmapersonība – viņa ir daudzplākšņaina ardaudzām interesēm un savdabīgām idejām.Arī viņas māksla nav viegli raksturojama. Autorsievadvārdos Ikonu-Krūmiņu raksturo arviņas pašas dzejrindām: Cilvēks ir apslēptais/kontinents, ar dūņu auglības/ upēm un ledainiemstrautiem…, kam seko Branča jautājums:Un kas īsti viņa ir – dzejniece, māksliniece,redaktrise, skolotāja… un nez, kasvēl? Viņa nedodas rokā nevienam. Bet, jāsaka,ka Brancim tomēr izdevies viņu notvert.Viņš apciemo mākslinieci viņas mītnes zemēKanādā, kur iespēja skatīt viņas darbus oriģinālā,viņu iztaujāt un dokumentēt gan viņasdzīves ceļus, gan viņas mākslas un dzejasīpatnos labirintus. Šķiet, informāciju papildinājušasarī pašas Gunas Ikonas-Krūmiņas atmiņugrāmatas Bērnības zvaigznāji un Cēlieun citi.1922. gadā dzimusī māksliniece krustamzīmēsaucās Izolde Mirdza Hertele. Vēlāk pieņemtsdzejnieces/mākslinieces vārds – GunaIkona. Viņas senči nāk no uzņēmīgas, izglītotasun arī romantiskas dzimtas – īpašības,kuras piemīt arī viņai pašai. Zinātkāra, strauja,sabiedriska un ar saviem stingriem uzskatiem.Arī liela Latvijas patriote. Gunai jau nopašas jaunības ir skaidrs, ka viņa būs dzejniece,bet, mācoties Draudziņa ģimnāzijā,mākslas pasniedzējs, gleznotājs Ārijs Skridesaskata audzēknē mākslinieces potenciālu.Skolotāja atzinība dod viņai pirmo impulsu72
interesēties par zīmēšanas mākslu, par glezniecību.Kādu laiku viņa apmeklē gleznotājaLeo Svempa privātstudiju, paralēli apmeklējotbioloģijas lekcijas Latvijas Universitātē.Nonākot trimdā, nopietnāka pievēršanāsglezniecībai sākas Vācijā, Eslingenas bēgļunometnē, kur viņa iestājas tur nodibinātajāMākslas skolā. Tās pasniedzējs Ludolfs Libertsslavē jauno māk slinieci par labu krāsutoņu izjūtu un portretisko līdzību. 1948.gadā trimdas gaitu turpinājums Kanādā, kurmākslas studijām nav laika, jo jāpelna dienišķāiztika. Tikai 20 gadus vēlāk (1968) rodasiespēja atstāt nogurdinošo sekretāres darbuun piepildīt savu dzīves sapni – dzejot, rakstītsavu atmiņu stāstus, gleznot un zīmēt, kā arīiesaistīties daudzos latviešu trimdas sabiedriskospasākumos.Par pirmo dzejas grāmatu Kodols (1972) tieksaņemta Daugavas Vanagu Globālā godalga.Pēc apprecēšanās (1976) ar māksliniekuKrūmiņu, viņa kļūst Guna Ikona-Krūmiņa.Sākas profesionāla pievēršanās gleznošanai.Tiek radīti saistoši darbi, kurus raksturo iztēlesun izdomu fantāzija. Bieži tie ir jauktāstehnikās uz papīra pamata – gan abstrakti,gan arī patapināti no dabā sastopamām formām,augiem, puķēm, kokiem, arī dzīvniekuatveidiem. Formu dažādība ir apbrīnojama.Dažas gleznas atgādina it kā palielinātus,mikroskopā skatītus šūnu vai vīrusu nobildējumus,kuros, iespējams, meklējama māksliniecesbioloģijas studiju ietekme. Viņas darbivirmo un ir it kā nemitīgā kustībā. Krāsusalikumi paraibi, bet harmoniski. Viena krāsaotru nenogalina.Māris Brancis ir labi iedziļinājies Gunas Ikonas-Krūmiņasgleznu sižetos. Tādēļ arī tie aprakstītiar lielu precizitāti. „Mansarda” apgādaizdevums ir slavējams ar labas kvalitātesreprodukcijām. Slavējama ir arī autora pievēršanāsGunas Ikonas dzeju pasaulei, iekļaujottekstā daudzas viņas dzejrindas, kas palīdzizprast un iedziļināties mākslinieces dzīvesun mākslas uztverē. Jāpiebilst, ka savā dienugājumā un lielajā aizņemtībā daudz laikaun pūļu viņa veltījusi jaunatnes audzināšanaiun latviešu kopienas sabiedriskajam darbam– žurnāla Sīkumi redaktrise, līdzdalība akadēmiskajāvienībā Ramave (kopš 1975), Kanādasdzejnieku apvienībā u.c. Personība, kuraneliecas izpatikt, bet ir ar dziļuma sakni piedzimusi...tonevar ielikt kādā plauktiņā (..) viņaiir sava vieta latviešu mākslas vēsturē – tāsavu vērtējumu nobeidz Māris Brancis. Monogrāfijair latviešu un angļu valodā.Voldemārs AvensMākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JGredakcijas loceklis.CIEMOS UNNECIEMOS PIEĻAUDĪM UNNEĻAUDĪMJānis Einfelds. Meļu dzīres. Rīgā:Dienas Grāmata, 2009. 232 lpp.Grāmatas virsraksts, šķiet, pievilks visus tos,kas atceras Minhauzena fantastiskos stāstījumusvai Rablē (François Rabelais) milžaPantagruela varoņdarbus, kur dzērājs unstāstītājs ir gandrīz identiski dvīņi, kas viensotru papildina un iejūsmina lasītāju. Autorsjau labi iemanījies rakstu darbos ar sešāmiepriekšējām grāmatām. Grāmatas virsrakstampiekabināts paskaidrojums: Jaunā gadsimtapasakas. Taču nav īsti zināms, vai lasītājiemtāds aizrādījums ir pa prātam. Tasvarētu pat likties visai aizdomīgs. Pēc „Prologa,”ko sacerējis „Galma Dzīru Rīmkalis,”lasītājs iepazīstas ar „Kinomāni,” kurš figurēkā sava veida stāstītāja Doppelgänger visossešos dzīru nakts tēlojumos. Varētu tūlītpiebilst, ka autora lietotajiem apzīmējumiemir vienmēr kāda jauna neparasta pieskaņa,kas varbūt ir tas iezīmīgais „einfeldiskums.”„Dzīru naktis” nav tematiski vai kauzālicieši sasaistītas. Jāatceras, ka šīs taču ir„Meļu dzīres.” Šajā sakarībā, ja tāda te ir, varētuminēt Žanu Koktō (Jean Cocteau), kuršpa laikam tiek raksturots gan kā sirreālismaklauns, gan arī kā sirreālisma pravietis. Viņuatceramies arī sakarā ar šķietami paradoksālodeklarāciju: māksla ir meli, kas saka patiesību.Un ja nu melotājs dzīro, patiesība varbūtaizmaldās vēl tālāk no pieņemtās realitātes,kas gan arī var nebūt visai stabila.„Prologam” sekojošās sešas dzīru naktis nobeidzas,kā pieņemts rakstniecībā, visai loģiski– ar „Epilogu.” Stāstītājs pa laikam iraizvainots, jo jūtas kā piemirsts dzīru dalībnieks.Kad visiem piedāvā vīnu, viņš atgādina:arī man. (Protams es, necils skriblers, arīgribētu savu lāsīti, ja kas paliek pāri un redaktorsto pieļauj.) Darbības maldās pa pasauli,krogu un kapsētu, vietumis arī pa „nepasauli,”ko citviet varētu nosaukt par elliar velniņiem, sēra smaku un citiem šīs vietas(vai, varbūt, „nevietas?”) pienācīgiematribūtiem. Mēslu kastes ar precīziem tuvskatiemun papildinājumiem par atkritumusmaržām un smirdoņām it labi kontrastē arkaraļu un citu augstdzimušo mitekļiem. Darbībaslaiks (precīzāk, varbūt, „nelaiks”) ir73
- Page 7 and 8:
paliekošā pārtapšananu pārtop
- Page 9 and 10:
Imants AuziņšNO VIENTULĪBASLĪDZ
- Page 11 and 12:
nezvērā, šķiet, ir lielāks dom
- Page 13 and 14:
eksistenciālās jomās. Un šādai
- Page 15 and 16:
Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LAT
- Page 17:
Imants Tillers. Runā daba: CM. 201
- Page 20 and 21:
Savā DV priekšnieka runā Latvija
- Page 22 and 23:
- persona, kas samierinās ar LPSR
- Page 24 and 25: Franks GordonsLATVJI, JŪDI, VĀCI:
- Page 26 and 27: Austrālijā. Trimdas valdība 24 g
- Page 28 and 29: Zane Lūse. Klusums pirms vētras.
- Page 30 and 31: Vai Dievs sūta mums Savu Dēlu, la
- Page 32 and 33: Guntars GodiņšDAŽI ATMIŅU AVOTI
- Page 34 and 35: Jānis Krēsliņš, Sr.LATVIEŠU AN
- Page 36 and 37: Jānis LiepiņšFRICIS MENDERS -IDE
- Page 38 and 39: Velta SniķereAČGĀRNĪBASNo cikla
- Page 40 and 41: labi. (Jānis Kalmīte, kura riju g
- Page 43 and 44: KULDĪGAS IEDZĪVOTĀJICAUR MODRA R
- Page 45 and 46: vilnis skudra (1941-2000)Vispirms p
- Page 47: andris šics (1944-1994)Būtu bārd
- Page 50 and 51: Rolfs EkmanisPIEZĪMES PAR LATVJUTE
- Page 52 and 53: igauņu dzejnieku un prozaiķi Jān
- Page 55 and 56: Ziņas un neziņas no tīkliem un t
- Page 57 and 58: V E Ļ U A I Z S A U L Ē aiziet no
- Page 59 and 60: Gunta Bereļa, Māra Bērziņa, Gun
- Page 61 and 62: Vienlaikus „Arsenālā” atklāj
- Page 63 and 64: Gunārs Birkmanis. I Latviešu naci
- Page 65 and 66: (Laiks 2010,46) lasāmas par nemēr
- Page 67 and 68: aksta nozīmju un nosaukumu samudž
- Page 69 and 70: JG263 godam pelnījusi Gunara Sali
- Page 71 and 72: lasītāja vēstules). Tādā brīv
- Page 73: na; acīs ne mākam, ne gribam teik
- Page 77 and 78: KRIEVI NĀKJournal of Baltic Studie
- Page 79 and 80: Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis5