Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

na; acīs ne mākam, ne gribam teikt, divatā,kon struktīvu kritiku. Un savu vainu atzītjau nepavisam. Un nīst gan, ne mīlēt un runātbez minimālās informācijas, apstākļu izpētes(31).Vēl no šīs rakstu daļas vēlētos pieminēt stāstus„Liepāja” un „Baltijas jūra” – par to, kā šīpilsēta aizvadītā gadsimta laikā mainījusies– skaista, pat aristokrātiska pirms II Pasauleskara, turpretī padomju laikos izcūkota līdznepazīšanai. Lasot, rodas izjūta, ka Gūtmanisrunā par kādu pavisam citu, svešu pilsētu.Vecās Liepājas ainiņas pavīd arī citos stāstos.Rakstnieks vēstī par saviem vaļaspriekiem,kas vairāk atbilstu raksturojumam „smagsdarbs” – zvejošana („Uzvelk baltu zēģelīti…”,„Zveja”), siena novākšana („Div’ pļaviņases nopļāvu”). Vārdam „vaļasprieks” ganatbilst tikai trešā – sēņošana („Sakas un Rīvasmežos”). Vispusīgi vēstīts arī par tādāmkatram latvietim nozīmīgām lietām kā iešanupirtī („Pirts būšanas”) un līgošanu neskaitāmosJāņos neskaitāmās lauku sētās („Pagadskārtu Jānīt’s nāca”). Olafs Gūtmanis neretisavos darbos lieto vārdus, kuru nozīmizvērināti pilsētnieki, bez ieskatīšanās literārāsvalodas vārdnīcā, īsti nezina, piemēram,damaksnis, dūkstis, dumbrs, grīnis, lanka,pūsta, viga, ķienis, krants u.c., arī vēju nosaukumus(rietenis, saksenis, sāmenis u.c.)un ar zvejniecību saistītus vārdus (āmis, jedas,ūdas, ielašēt).Savdabīgā nosaukuma Iekoptā Kurzeme autorsir dzejnieks Māris Čaklais – kurš Gūtmanim50. dzimšanas dienā (1977) veltījisdzejoli „Iekoptā Kurzeme”. Tas skan kā aicinājumsgarīgi iekopt savu dzimto novadu(264). Ikviens ciems, ikviens Latvijas stūrītispelnījis, lai to aprakstītu, iemūžinātu. Tiešito Gūtmanis izdarījis ar Lejaskurzemi. ParJūrmalciemu viņam pat atsevišķa grāmata.Autors atzīst: Esmu Liepājā pietauvojieskā mūža ostā, enkuru izmetis Jūrmalciemā,taču domas aizvien vēl dodas maršrutos paLejaskurzemes plašumiem, sapņi kā „klīstošieholandieši” pa dzimtenes ārēm (189). Lejaskurzemerakstniekam ir tuva un mīļa kopšmazotnes, kad sešas vasaras pavadītas pievectēva Jēkaba Bites Kalvenes „Pavāriņos”,kurus savos stāstījumos autors piemin it bieži.Iekoptajā Kurzemē vēstīts par teju vai 40vietām Lejaskurzemē, par cilvēkiem, kuri tursastapti, ar kuriem veidojušās draudzīgasattiecības (Maigoņu Valdis, skolotājs JānisMežsēta u.c.): ...vieta vien ar savu nosaukumuneko dižu atmiņai nedod. Galvenais tomērir cilvēki, kas piesaista zināmai vietai arsavu līdzdalību dzīvošanā, varētu pat sacīt– šīs vietas liktenī (237). Bieži izmantots vārdusalikums apvidus gars. Vaicāsit, kas tasir? To var dēvēt par fenomenu, kas ar dabasainavu iedarbojas uz cilvēka dvēseli, tāsdziļākajiem slāņiem (281). Katrai no autoraaprakstītajām Lejaskurzemes vietām veltītsne tikai atsevišķs, nereti atmiņu apvīts stāstījums,bet arī vairāki dzejoļi. Taču ne jau apjūsmošanaautoram prātā. Vienlaikus viņšpauž savu sāpi, ka Latvijas laukos sagrautspats būtiskākais – latviešu zemnieka Ulmaņlaikaētiskais kodekss (189).Lai gan visi šai Rakstu sējumā apkopotie tekstiir vairāk vai mazāk autobiogrāfiski, Noklaidoņa par svētceļnieku ir visapcerīgākā,visfilozofiskākā daļa. Gūtmanis vēstī par it kātik ikdienišķām lietām, kā iepirkšanās tirgū(„Tirgus”), iemīļotās grāmatas un to lasīšana(„Grāmatas”), par to, kā viņu uzrunājušaszvanu skaņas („Zvani”), kā svinējis Ziemassvētkuspirmās Latvijas brīvvalsts laikā, Sibīrijā,padomju gados un visbeidzot mūsdienās(„Ziemassvētki”) un daudz ko citu. Atklājasautora attiecības ar dažādiem dzīvniekiem,viņa pietāte pret dzīvo radību un arī ziediem(„Čūskas”, „Kaķi”, „Puķes”). Šeit apkopotieteksti lasītāju uzrunā ar savu vienkāršību,dabiskumu, autora neizlikšanos būt smalkākam,nekā viņš ir patiesībā. Protams, neiztiktbez spilgtiem, bet liriskiem dabas aprakstiem,no kuriem šai brīdī visvairāk uzrunājarudens atainojums Sibīrijā („Lapkritis”).4. sējuma pēdējās 16 lappusēs ievietoti agrāknepublicēti teksti. Arī tie veltīti dabas tematikai– ūdeņiem (Baltijas jūrai, Daugavai,Jeņisejai) un kokiem. Pārsteidz autora plašās,pat enciklopēdiskās zināšanas par katrasšķirnes koku un puķi, viņa smalkie novērojumidabā gadu desmitu garumā. Tās ir lietas,kam lielākā daļa cilvēku ikdienas steigā vienaldzīgipaskrien garām, bet Olafs Gūtmanisne, jo daba ir tā, kas veidojusi viņa pasaulesuztveri, kas saistījusi interesi mūža garumā.Šķiet, autors spētu pastāstīt atsevišķu stāstupar katru Liepājas parkā augošo koku, untie būtu interesanti ikvienam. Un ne tikai parkokiem parkā, bet, protams, arī par „Šeiru”pagalmā kuplojošajiem, pašu aprūpētajiem.Savukārt pēdējos divos stāstiņos lasītājamatklājas pavisam cits Gūtmanis. Darbi „Aveņukalniņš” un „Idille” gan ar nelielu ironiskupiesitienu veltīti mūžīgajai tēmai literatūrāun mākslā – mīlestībai.Lāsma ĢibieteLāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes(NYME SEK, Interkulturalis Tanumányok Interzete)Urālistikas katedras (Uralisztika Tanszek) lektore.71