Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

DABASVIEDAIS,MEŽATRAKAIS,UPESGUDRAISOlafs Gūtmanis. Raksti. 4. sējums.Liepājā: „LiepU”, 2009. 624 lpp.Latvijā neatrast otra tāda dzejnieka un rakstniekakā Olafs Gūtmanis (1927). Ne ar vienunesajaucams, ne ar vienu nesalīdzināms.Latviešiem tik iemīļotās dziesmas, kas pavadījaTrešās atmodas laiku, „Pie pleca plecs kāierindnieki” vārdu autors, LTF Liepājas nodaļasvaldes priekšsēdētājs. Līdz kaulam liepājnieksun līdz katrai sava ķermeņa šūnai dabasdraugs, tās aizstāvis. Savu spalvas brāliAlbertu Cauni Gūtmanis raksturojis ar epitetudabasgudrs. Iespējams, trāpīgi. Taču visprecīzākšis epitets raksturo Olafu Gūtmanipašu. Viņam piestāv arī cita kolēģa – ĒrikaHānberga veltītais epitets mežatraks. Olafadzeja un publicistika ir ciešumā ar mežu unūdeņiem. Taču rakstnieka lūkojumi nav tradicionālidabaszinātniski, bet līriski veldzējoši– tā ievadvārdos Hānbergs (7.lpp.). Autorspats atzīstas, ka dabu izjūtu kā svētnīcu,kā dievnamu (459).Pagājušā gs. 40. gados Gūtmaņu ģimeni piemeklējadaudzu latviešu traģiskais liktenis –1941.14.VI deportācija uz Sibīriju, kur nākamorakstnieku ar viņa māti nometināja Sovetskajasrajona centrā Berjozovkā (18 kmattālumā no Krasnojarskas), šķirot no tēva,kuru savukārt nometināja Vjatkas lēģerī. Ģimenesatikās tikai pēc vairākiem gadiem, kadtēvs atbrauca uz Ustj-Portu Taimiras pussalā,kur Olafs un viņa māte bija pārvesti. 1947.gadā Gūtmaņiem laimējās atbēgt atpakaļ uzLatviju, taču prieks par atgriešanos bija īss– 1950. gada nogalē ģimeni uz Sibīriju deportējaotrreiz. Šoreiz uz taigas ciematu Čuļsku.Šīs deportācijas laikā,mācoties Tjuthetasrajona krievu vidusskolā,Olafs dzīvojis zemnīcāpie rakstnieces MelānijasVanagas. Pēc otraizsūtījuma Latvijā Gūtmaņiatgriezušies tikai1956. gadā. 13 Sibīrijāpavadītajos gados Gūtmanisstrādājis vairākusfiziski smagus darbus,bijis zvejnieks Jeņisejā,mednieks plašajos taigasmežos, kolhoznieks,tvaika katla kurinātājs. Arī pēc atgriešanāsviņa darba mūžs bijis raibum raibs – transportstrādnieks,korists Liepājas teātra muzikālajātrupā, dispečers zvejnieku kolhozā„Boļševiks”, žurnālists, ugunsdzēsējs, Rakstniekusavienības Liepājas nodaļas vadītājs.Savukārt pēc Trešās atmodas nodevies tikaigarīgajam darbam, ja neskaita rūpes parzvejniekmāju „Šeiriem” – Gūtmaņu īpašumuJūrmalciemā. No apbalvojumiem saņēmis titulu„Goda Liepājnieks” (1995) un Lāčplēšaordeņa medaļu. Neparasti, ka rakstnieks pēcatgriešanās no otras deportācijas uz Sibīrijuturp kopā ar kolēģiem un draugiem ceļojisvēl deviņas reizes, taču pilnīgi brīvprātīgi. Laismeltos iedvesmu un pēcāk radītu.Kopumā Olafa Gūtmaņa radošo daiļradi iecerētsapkopot piecos Rakstu sējumos. ArKurzemes Humanitārā institūta (KHI) profesoraun vadošā pētnieka Edgara Lāma vēlībušo rindu autores rokās nonācis aplūkojamaissējums, kur apkopoti teksti no trim Gūtmaņaiepriekš izdotām grāmatām Dzērvju dejas(2003), Iekoptā Kurzeme (2004), No klaidoņapar svētceļnieku (2005), kā arī agrāk grāmatāsnepublicēti teksti. 5. sējums finanšutrūkuma dēļ vēl nav izdots.4. sējumu var dēvēt par autobiogrāfisku: japotenciālais lasītājs līdz šim Olafa Gūtmaņadarbus nav lasījis, tad šī ir īstā grāmata, laiiepazītos gan ar autora uzskatiem, gan viņadzīvesstāstu.Dzērvju deju tekstu fragmenti šķiet visintīmākie,vispersonīgākie. Še atklāta autorapersonīgā sarakste ar Dzejnieci (autorsšo vārdu konsekventi raksta ar lielo sākumaburtu) Mirdzu Ķempi (nodaļas nosaukums„Dzejniece”) un trimdas dzejnieci no TorontoVeltu Tomu („Nākot iedami ejam…”). Kādivi pretpoli ir šo vēstuļu autores, tāpēc kardināliatšķirīgas arī pašas vēstules: Ķempesekspresīvās, ar iekšēju „uzlādējumu” un Tomasrimtās, dzejniecesdabas vērojumu aprakstiembagātās. Tomu unGūtmani saistījusi īpašicieši šī pieķeršanās dabai,tās norišu vērošanaun saudzējošā attieksmepret visu, kas dzīvs.Īpaši spilgts ir viens VeltasTomas vēstules fragments:Ak, mūsu tautair nolādēta, Olaf! Topašu mana visur, kurmītam, plašajā pasaulē– skaudība, duncītismugurā, aprunāša-70