Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

JG263 godam pelnījusi Gunara Saliņa vārdu. Tāsir skaistas un dziļas lappuses. Ar interesi turpinulasīt Evas Eglājas-Kristsones pētījumu u.c. apceres.Šoreiz viena balva noteikti pienāktos apcerei „LULFMI lieldarbs baltiešu komparatīvistikā”; cita starpā– par blīvumu. Apceri uzteica arī Irīna. Kā parasti,JG atrodama bagatīga informācija. „Kiberkambara”ķīviņi sauc miņā Rīgas gaisotni, gribas lasītvēl...Imants Auziņš, Rīgā20. gs. pirmajā pusē pasaule izmisīgi slīka informācijasjūrā, otrajā aizsākās solījumi glābt ar elektroniskajiemskaitļotājiem, un nokļuvām līdz datoriemun internetam. Vai esam glābti? Nē, informācijasjūra pārtapusi informācijas okeānā, grimstam vēlbezcerīgāk, bet – atgūstam elpu, pietveroties rakstītamun drukātam vārdam. Johans Gūtenbergsnepadodas. Arī Jaunā Gaita latvietim ir negrimstošsinformētības plosts informācijas Bezgalībā,apstiprinājums nodrukātā nepieciešamībai un paliekamībai.Latvijas Universitātes Literatūras, folklorasun mākslas institūta rakstu krājumā Letonica(2007,15) lasījām Rolfa Ekmaņa kā redaktoraatmiņas par JG. Pēdējā numurā (JG263) viņš akadēmiskiun tomēr ar sirds siltumu dalās pārdomāspar institūta veikumu literatūras komparatīvistikā.Tas viss ir vajadzīgs, jo īpaši tāpēc, ka vietējie autorivēl daudz ko stumj pa ierasto sliedi, ielaiž patgauži elementāras kļūdas kā, piemēram, literatūrzinātnieceBenita Smilktiņa grāmatā Ilūzijas un spēle.Laika zīmes 50.-70. gadu īsprozā (Zinātne, 2005),par kurām manis nule pieminētā Letonica numurāuzrāda Ildze Kronta. Ekmaņa atzinību par ar abāmrokām turamu lieldarbu baltiešu komparatīvistikāatļaušos papildināt ar tālaika praktiskām tulkošanasīpatnībām, viena no tām – kompartijas noteicošāvara; ja romāns saņēma Staļina, vēlāk Valstsprēmiju, tad ne vien autors, bet arī tulkotājs sajutanaudas maka smagumu. Sekmīgas tulkošanas otrsveids bija autora pašiniciatīva, piemēram, VizbulimBērcem un viņa mātei kā buržuāzijas nošautā tēvaun vīra Augusta Bērces pēcnācējiem Jūrmalā piešķīravasarnīcu ar daudzām istabām, un tajās kārojapabūt un izbaudīt kūrorta labumus no visiemPSRS novadiem, Maskavu ieskaitot, vienīgi pateicībābija jātulko Bērces kricelējumi. Viņš izvirzījās kāvistulkotākais latviešu valodā rakstošais autors, patVilim Lācim palika netulkoti darbi. 1965. gada ziemākopā ar dzejnieci Āriju Elksni Maskavā pabijāmdivmēnešu seminārā „Literatūra un zinātne”. Jakutijaspārstāvis tūlīt pievērsa uzmanību ar dimantusauju savā kabatā, aizbrauca gan ar iztukšotu, totiesnoslēgti vairāki līgumi par tulkojumiem. Armēņiemkonjaks, gruzīniem vīni, uzskaiti var turpināt...Man ar pirmo grāmatu nepaveicās. Mūsu Mākslasakadēmijas studenti Hruščova „atkusnī” atjaunojapirmskara masku balles tradīciju. Piezvanīja GunārsCīrulis, pavaicāja, vai būšu ballē un, saņēmisapstiprinājumu, informēja, ka atbraukusi no MaskavasUngārijas Tautas Republikas kompartijas CKsekretāra Bēla Illeša meita, viņa dzīvojusi arī Latvijā,un gribot tulkot krieviski manu pirmo romānu Ēnasgaist. Ejot uz masku balli sievu pabrīdināju par gaidāmoiepazīšanos ar maskavieti. Dejojot pietuvojosCīrulim, apmainījāmies partnerēm. Diemžēl nepaguvupārmīt dažus teikumus, kad mana pareibusīsieva pārtrauca sarunu ar paskaļu jautājumu – Waswollen Sie von meinem Mann? Tā romāns palikanetulkots. Jānis Škapars savā grāmatā Barjerskrējiens(99-100) raksta: Izbraucām pirmdien ar A. Vējānuun vēl Kokorēviču, kas mazliet traucē, jo viņštaču ir vecs čekists. Nikolajs Kokorēvičs nostiprinājaRakstnieku savienību ne tikai kā VDK virsnieksun kompartijas biedrs, legāli viņš bija PSRS RS VissavienībasAutortiesību aizsardzības pārvaldes Latvijasrepublikas nodaļas priekšnieka vietnieks. Joprojāmnezinu, kā mans Degošais pilskalns pēkšņitika izdots ungāru valodā, un kā autors saņēmubonas, par kurām specializētā veikalā nopirku kurpes.Reiz piezvanīja pats Kokorēvičs un palūdza romānaeksemplāru tulkošanai spāniski, turpmākaisman „tumša bilde”. Vēsturisko romānu tetraloģijaspirmie divi – Degošais pilskalns un Krusts virs pilskalna– ir izdoti krievu valodā. Tulkotājiem nopietnasproblēmas radīja leksika, krievu bitenieki 13.gs. nepazina latviešu bitenieku darbarīkus, piemēram,dzeini, tulkošanu pārtrauca. Lietuviešu valodāpārlicējs abus pirmos pabeidza un tie izdoti. Parpēdējiem diviem – Tālajos pilskalnos un Sūrābelepilskalnā – pieprasīja „priekšapmaksu” un, nesaņēmis,pārtrauca pūlēties. Katram tulkojumam ir savavairāk vai mazāk vai pat nezināma vēsture.Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”Sakarā ar rakstu sēriju par starptautiskajiem radioraidījumiemlatviešu valodā Aukstā kara laikā, interesivarētu izraisīt sekojošā rindkopa no AivaraStrangas raksta Latvijas Avīzē (2010.20.VIII): 1931.gadā krievu baltgvards, students V. Kudrjavcevs (..)Rēzeknē, Pils ielā 17, samontēja radiostaciju. Tādarbojās 37 m vilnī un varēja tikt uztverta dienā1200 km, naktī – 2500 km rādiusā. Stacija izmaksāja2000 latu, bet tās uzturēšana prasītu vēl aptuveni300 latu; tā bija liela nauda. Šo staciju varētusaukt par pirmo ārzemju „radiobalsi”, vērstu pretkomunistu režīmu PSRS, taču tās liktenis izrādījāsneveiksmīgs: ideja par radiostaciju bija radusiesne jau pašam „nepieskaitāmajam” Kudrjavcevam,bet gan BRP Berlīnes nodaļas vadītājam A. Kolbergam,OGPU aģentam. Viņš arī bija iedevis tās izveideipirmos 800 latus, ticamāk, pašas OGPU naudu.(..) Radiostacija vēl nebija paspējusi sākt lāgā raidīt,kad OGPU jau nodeva informāciju par to Latvijaspolitiskajai policijai un tā staciju slēdza.Dainis Mjartāns, RīgāVēsturniekam Tonijam Džadam JG263:62 veltītscieņas un apbrīnas pilns nekrologs. Pats esmu mērenssociāldemokrāts un simpatizēju Viļņa Zaļkalnaun Ata Lejiņa sociāldemokrātismam, un Džadaesejai The New York Review of Books, ko izlasīju,visumā piekrītu. Bet viņa uzskats, ka Izraēlair anahronistiska valsts, dara viņam kaunu un negodu.Izraēla – ar visām nejēdzībām un kļūdām –NAV „grēkā dzimusi”. Šī valsts sentēvu zemē (pēc2000 gadu klaida) ir mūsu tautas vienīgais glābiņšno izzušanas, no izkušanas lielajā jūklī, un vajag tikainovilkt tādas robežas, lai mūsu pusē paliktu, cik67