Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

igauņu dzejnieku un prozaiķi Jānu Kaplinski,kurš savā kontroversiālajā, pērngad klajālaistajā īsromānā Acs mēģina noskaidrot,vai cilvēks, kura vēlēšanās ir ieraudzīt Dievu,patiešām spēj izturēt Dieva klātbūtni, visursekojošo Dieva aci? Uz Godiņa apbrīnu parvairākām Tartu slavenībām Kaplinska kādreizējopaziņu lokā – leģendāro dzejnieku Aliksāru(Artur Alliksaar, 1923-1985), pasaulslavenosemiotiķi Lotmanu (Juri Lotman, 1922-1993) un dzejnieku-teologu Uku Māzingu(Uku Masing, 1909-1985) – Acs autors šimintelektuāļu uzskaitījumam bez vilcināšanāspiekabina JG lasītājiem labi zināmo IvaruIvasku (1927-1992) no Tartu blakus esošāsmazpilsētas Rengu (Röngu) – vienu nospilgtākajiem Baltijas valstu vienotības simboliem,[kurš] pārvaldīja visu triju valstu valodas,trimdā aktīvi darbojās, lai mūsu literatūrasbūtu zināmas pasaulē.LT1 pirmajās lappusēs starp abām intervijāmievietots Klāva Elsberga prēmijas laureātesKristīnes Sadovskas raksts – atsevišķi nopārējām recenzijām, droši vien lai piešķirtutam ārkārtēju svaru. Tas veltīts divām pērngadpublicētām grāmatām par PSRS cenzūrasiestādi, amorālo, kroplo, teiksmainodaudzgalvu pūķi, sauktu par Glavļit 3 – HeinrihaStroda PSRS politiskā cenzūra Latvijā1940-1990 un Raimonda Brieža Teksta cenzūrasīsais kurss: prozas teksts un cenzūrapadomju gados Latvijā. Arī Sadovskai, tāpatkā Rudītei Kalpiņai, uz mēles deg jautājums,kādēļ padomjlaika personālijas, no kurāmdaudz kas bijis atkarīgs, bieži vien ir tabu,izņemot tikai tad, ja šie ļaudis jau pārgājušivaravīksnes tiltu un cenzē mākoņus.Grāmatu apskati, kam veltīta vairāk nekā1/3 no LT1 lappušu skaita, kopā veido labu,panorāmisku ieskatu mūsdienu literārajāprocesā. No tiem labākos raksturo dzirkstīgi,spraigi, atjautīgi, laiku pa laikam asi vērojumi,nevairīšanās no subjektīvā momenta.Bet ir arī pa pliekanākai, pārāk piesardzīgai,„noķemmētai” recenzijai. Bez minētajiem3. Saīsinājums no krievu Glavnoje upravļeņije po delamļiteratury i pečati jeb: Galvenā literatūras un izdevniecībupārvalde, Latvijā izveidota drīz pēc pirmās krievuokupācijas (1940.VI), kad tā sāk sastādīt „aizliegtāsliteratūras” sarakstus un kontrolēt ārzemju literatūras unpreses pieejamību. 1941. gada pirmajos sešos mēnešos(pirms vācu okupācijas) no Latvijas bibliotēkām/grāmatnīcām Glavļits pavēl izņemt 740 954 grāmatas. No1944. līdz 1960. gadam tiek sastādīti 10 aizliegto grāmatusaraksti. 1947. gadā no LPSR Valsts bibliotēkas vien(tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) izņem un nosūtaiznīcināšanai 500 000 grāmatu. Tāpat kā dažus cituspadomju cilvēkam „viskaitīgākos” trimdas izdevumus,Glavļits apzīmogo Jauno Gaitu nevis ar vienu, bet arveseliem diviem sešstūriem. Cenzūras iestādi likvidē 1990.gadā.abu zinātņu doktoru pētījumiem par cenzūru,recenzētas deviņas pērngad klajā laistaslatviešu rakstnieku / literatūrzinātniekugrāmatas. No stāstu kopojumiem – IngasĀbeles jau minētās Kamenes un skudras (recenzenteLita Silova: krājuma dzīvīgumu nodrošina(..) dzīves – dzīvības līnijas nemitīgākustība, kur atsevišķie – gan gaidpilnie,gan dziļi sāpīgie – mirkļi notverti pat šķietaminomaļus dzīvojošu vai savu vienīgovietu vēl neatradušu cilvēku gaitās); IngasŽoludes Mierinājums Ādama kokam (AivarsMadris: varoņu iekšējās pasaules neskaidrību(..) satricina negaidīta ārpasaules agresivitāte).No romāniem – Jāņa Lejiņa triloģijaZīmogs sarkanā vaskā (Viktors Dāboliņš: zīmogs(..) ir tikai viens robežstabs, kas nojaucsenās pasaules redzamās robežas) unIlzes Jansones Insomnia (Jānis Ozoliņš: līdzāsdivu jaunu sieviešu attiecību tēlojumam(..) tiekšanās filozofiskas prozas virzienā;skat. arī Ainas Siksnas rakstu JG263:70-71). No dzejkrājumiem – Liānas Langas Vilkogas(Inta Čaklā: iznīcības un ārdošo stihijubalss iegūst kaislīgu personiskumu); JāņaRokpeļņa Nosaukums (Pēteris Draguns: svaigikontrastējošu tēlu groteskā parāde, kovēl spilgtāku dara „mūžīgā bezmiega” dāvātaisasredzīgums); Andra Zeibota Ūdensķirzaka (Artis Ostups: labs izaicinājums meklētājiemun domātājiem). Tad vēl AndrasManfeldes atmiņu tēlojums Zemnīcas bērni(Inga Žolude: bērnu nebēdnīgā attieksmepret Sibīrijas grūtumu,(..) pret tēva nesatricināmolatvietību un nelokāmo vēlmi ieaudzinātbērnos cilvēcību). Pērngad filoloģijasdoktora grādu ieguvušais Kārlis Vērdiņšrecenzē Daugavpils U. docentes SandrasMeškovas feminisma un psihoanalīzes teorijāsbalstīto pētījumu par subjektivitātesatveidojumu literārajā tekstā – Subjekts unteksts. Tulkotās literatūras jomā KaplinskaAci mēģina atšifrēt Jānis Ozoliņš kopā ar IlziJansoni, bet Džordža Orvela Mācītāja meitu– Dace Bergmane. Atliek vienīgi nožēlot,ka par vismaz četriem, tikai pāris rindiņāsanotētajiem darbiem nav varēts ievietot pamatīgākusapskatus – par Andra KolbergaDienasgrāmatu, Vitālija Šaldas Latvieši Maskavā,1923-1937, Grasa (Günter Grass) Brīnumkasti(Die Box) un Eižena Valpētera sastādītoNenocenzētie: Alternatīvā kultūraLatvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Nozīmīguvietu ieņem arī Vinetas Bergas „Ieskatsmūsdienu franču literatūrā”.Īsi pirms Ziemsvētkiem 2 000 eks. iznāk LT2.o50