Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Rolfs EkmanisPIEZĪMES PAR LATVJUTEKSTIEM NR.1Jauna literāra žurnāla iznākšana Latvijā pašlaikir brīnums, nevis likumsakarība. Te navkā Igaunijā, Somijā vai Zviedrijā, kur sajūtāmun intelektam tiek veltīta pienācīga uzmanība,kur literārais process, virzieni, meklējumi,maldi un atradumi atspoguļojas dažādosatšķirīgu stilu literārajos žurnālos unlaikrakstos, kas saņem valsts atbalstu uncieņu – tā jaunā laikmetīgā ceturkšņžurnālaLatvju Teksti (LT) ievadrindkopās rakstagalvenais redaktors Guntars Godiņš – dzejnieks,igauņu un somu dzejas un prozas latviskotājs,savā laikā viens no leģendārā Avota(1987-1992) veidotājiem (skat. 30. lpp.),kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Tallinā,kopš 1989. gada pazīstams arī JG lasītājiem(skat. JG171 un JG192). Brīnums, īpašija atsaucam atmiņā literārās periodikas kaposguldītos izdevumus – no Literatūras unMākslas, Varavīksnes, Raiņa gadagrāmatasun Kritikas gadagrāmatas līdz Dzejas dienai,Avotam, Grāmatai, Lunai. Un tas lielākotiesnotika laikā, raksturotā par „treknajiem gadiem”,kuru treknumu gan visvairāk baudījapret kultūras vērtībām visumā vienaldzīgie„biezie”. Mūsdienu ekonomiskās krīzes režīmāstāvoklis kultūras periodikas jomā kļuviskrietni draudīgāks. Literatūras mēnešrakstsKarogs pērngad droši vien būtu izlaidis garu,ja vien Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)nebūtu piešķīris 8 000 latu vairāku apvienotunumuru publicēšanai. Ne velti Godiņapiebilde: Tik trūcīgi ar literārajiem izdevumiemLatvijā nav bijis pat kara laikā. ŠogadVKKF finansējums Karogam ir noraidīts, betredaktori/izdevējs to meklē citur. Toties jauaizvadītā gada rudenī kļūst zināma kultūrasnotikumus un idejas visai jūtīgi un visaptverošiatspoguļojošā Kultūras Foruma bojāeja.Kamēr Karogs var atskatīties uz 70 gadudarbību (nr. 1 iznāk pirmajā krievu okupācijasgadā – 1940.IX), 12 lappušu biezais KFpastāv kopš 2002.VI – trīs gadus kā NeatkarīgāsRīta Avīzes pielikums, pēcāk patstāvīgi.KF galvenās redaktores Ingas Šteinmanesatvadu vārdi lasītājiem: Piedodiet, tāda ir situācija.Zaudējumos jānoraksta arī kulturoloģijasžurnāls Kentaurs, bet uz internetaversiju pāriet Foto Kvartāls. Bēdīgā situācijāatrodas arī citi ar kultūru un humanitārajāmzinātnēm saistīti izdevumi (Māksla Plus,Latvijas Arhitektūra, Teātra Vēstnesis, KinoRaksti, Studija u.c.), kuru mērķis, tāpat kāmūsu rakstu krājumam, nekad nav bijis peļņasgūšana. Šeit varētu piebilst, ka arī pēckarabēgļu gadi, kad demogrāfiskie apstākļibija labvēlīgāki, varēja lepoties ar virkni vērtīguliterāru izdevumu – Laiks (1946-1949),Laika Mēnešraksts (1955-1962), Ceļa Zīmes(1948-1987), Raiņa un Aspazijas gadagrāmata(1967-1995), LaRAs Lapa (1975-1999),Ceļi (1961-1991), Zari (1982-1990). Šodienpie dzīvības turas vienīgi 57. gadagājumusasniegusī Jaunā Gaita, vienīgais regulāri(4 x gadā) iznākošais literatūras/kultūrasžurnāls latviešu valodā. Vārds vienīgais irteikts nevis ar bramanību, bet ar dziļu nožēlu.Šogad JG cer uz iespēju soļot līdzās netikai Latvju Tekstiem, bet arī veselību atguvušajamKarogam 1 .LT formāts (19 x 29 cm) ir mazliet lielākspar JG (17 x 25 cm), toties lappušu skaits1. Liekas, ka tikai retais no kultūras cilvēkiempievienosies Nila Saksa visai skābīgai replikai satoriportālā, ka „Karogs” bija tik tālu nolaidies, ka par topubliski vairs nerunāja. Runāja un joprojām runā, turklātar dziļām sāpēm par Karoga grūtībām un vienlaikus arcerībām uz tā pilnīgu atkopšanos. Blogists Aivars Eipursļoti pareizi aprāda (2010.5.V), ko, piemēram, pērngadamarta/aprīļa Karoga nopircējs par izdotajiem Ls 4,15iegūst: relatīvi daudz literatūras, (..) gan prozu, gandzeju, arī grāmatu apskatus un kritiku, kā arī iespējusekot literārajam procesam un aktualitātēm. Turklātžurnāls pat neesot supermoderns un tādēļ atvērts visāmpaaudzēm. Tajā pat laikā šo rindiņu rakstītāja pieredzeliek mazliet apšaubīt Karoga redaktores, literatūraszinātnieces Ievas Kolmanes apgalvojumu, ka kultūrasžurnāls ir visu latviešu svēta lieta. Tiesa, daudziem tastā ir, bet lielai daļai pat augsti mācītu ļaužu tas tā nav.Šo rindiņu rakstītāja labs paziņa, izglītības darbinieks,okupācijas laikā kaislīgs Karoga un Literatūras unMākslas abonētājs, pirka un krāva plauktos grāmataslielos vairumos, ieskaitot tulkoto literatūru, pat ViļaLāča Kopotu rakstu visus 23 sējumus zilos apvalkos.Arī šodien viņš varētu bez sāpēm atļauties nopirkt pagrāmatai pie Valtera un Rapas, Jāņa Rozes vai Satorigrāmatnīcā, arī abonēt kultūras periodiku, bet nekā. Kopš90. gadu vidus viņa kultūras vajadzības lielākoties stimulēblenšana televizorā un vazāšanās pa internetu. Protams,ne jau labāki ir t.s. ārzemju latvieši, arī tie, kuri šādāstādās saiešanās vairākas reizes gadā cenšas apžilbinātklātesošos bezmazvai kā latviskās gaismas bruņinieki.Visai augsts, īpaši Ārlatvijā, ir arī skopulības koeficients.Jo pārtikušāks ārlatvietis, jo tam grūtāk izdot kādugrasi kultūras publicējumiem – patriotiskai atklāsmeipietiek ar vietējās draudzes vai biedrības biļetēnu, labākāgadījumā ar vienas no četrām palikušajām latviešu avīzēmpāršķirstīšanu. Anekdotisks stāsts (un var droši pieņemt,ka tas nav vienīgais) ir par kādu savulaik trimdā labipazīstamu un visai pārtikušu sabiedrisku darbinieku, kuršatsakās tērēt nepilnus 40 dālderus gadā par JG, toties nujau gadus desmit lūdz savam krietni pieticīgākajam, JGsaimei piederošajam paziņam izkopēt gandrīz vai no katranumura trīs, četrus, dažkārt pat piecus tekstus un atsūtīttos viņam pa pastu. Un dažs labs cits: mūsu biedrība /draudze jau saņem, palasu pēc sanāksmes /dievvārdiem...Te nu vietā mūsu lojālā, Anglijā mītošā JG lasītāja/ abonētāja (kopš pirmā nr.!) rindiņas: Tikai tas, kamkūtrums krūtīs, / Sev „Jauno Gaitu” nepasūtīs.48