Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Velta SniķereAČGĀRNĪBASNo cikla SavādībiņasTikko cēlusies no smaga plaušu karsoņa, no kura gandrīznepiecēlos, uz ielas satieku draudzeni. Viņa: ciktu bāla izskaties, bet vai kāds brīnums pēc tā, kas artevi notika. – Es: par ko tu runā? – Nu kā... tu iemīlējieskādā poļu dižciltīgā un aizbrauci ar viņu uz Poliju.Tēvs brauca tev pakaļ un ar varu atveda atpakaļ.Reāli poļu draugi man bija Londonā: Mjeteslavs Lisievičs,bijis partizāns, kā arī ģenerāļa Sikorska adjutantsun viņa māsa Teodozija Lisieviča aizvesta uz Sibīriju,tikusi ārā, iestājusies angļu armijā, aktīva vairākāspoļu organizācijās Londonā. Abi vareni cilvēkiun... neticami ķildojas kā mazi bērniņi. Reiz trijatāejam pa ielu, es vidū. Teodozija man: Pasaki Mjetekamtā un tā. Es: Bet viņš taču tepat ir, kāpēc tu nesakipati? Teodozija: Mēs pašlaik nerunājam. Un tā sarunaviņu starpā turpinājās ar pārsēšanos manī. Citureizi piezvana Mjeteks: pasaki Teodozijai... – Bet kāpēctu pats... – Mēs pašlaik nerunājam.Mjeteks slimnīcā, streiko sirds. Tā kā viņš bija organizācijaspriekšnieks, kurā sastāvējām, kādam dokumentambija vajadzīgs viņa paraksts: Nāc līdz uzslimnīcu, ja es prasīšu, viņš neparakstīs, bet tev viņšparakstīs.VILKU SUNS. Reiz uzturējos lielā muižā. Kādu vakarusēžu bibliotēkā un lasu. Pēkšņi ienāk ķēkša, ļoti uztrauktarokas lauzīdama, man lūdzas: Lūdzu, lūdzunemokiet mani! Redziet, ko jūs esat izdarījusi ar tosuni... un tagad jūs katru vakaru nākat mocīt mani!Nomierināju viņu, ka vēlu viņai visu labāko un tiešāmnemoku. Priekšvēsture. Vilku suns Zenta skaitījās ļotinikns, vienmēr pie ķēdes, neviens tam negāja tuvumā.Kādu rītu ļoti agri dārzā plūcu puķes un – pēkšņimanā priekšā šis niknais zvērs. Ko darīt? Paskatosuz māju – visi logi ciet. Arī ja es kliegšu, būs par vēlu.Saku: Labrīt, sunīt, redzi, cik skaists laiks. Suns draudzīgisavicina asti un... no tā brīža ir man absolūti paklausīgs.Pa gabalu uzsaucu: Tupsties! Tad atlaižu noķēdes un atstāju. Staigāt ejot, lieku viņam gulties, celties,skriet un nākt. Prātā nebija ienācis, ka apkārtējiecilvēki mūs vēroja un bija nolēmuši, ka mana vara pārnikno suni ir pārdabīga. Tas, ko izdarīju ar to suni, bijasabaidījis ķēkšu.Izolēšanas paņēmiens. Reiz Anna Žīgure, Londonāesot, gribēja mani satikt un Daugavas Vanagu grāmatnīcālūdz manu telefonu. Nevarot dot. Es esot noteikusinevienam manu telefonu vai adresi nedot, jonevēlos nevienu satikt. Patiesība bija pretēja. Šis bijaviens no Jāņa Andrupa mēģinājumiem mani izolēt.PELDĒTĀJA. Jaunībā piedalījos peldēšanas sacīkstēs.Pēc kādām vispārējām sporta sacīkstēm medaļu ieguvējiembija sarīkots mielasts. Man gadījās sēdēt blakusuzvarētājam tenisā. Viņš: Jā, jūsu vārdu es jauzinu, zinu arī, ka agrā pavasarī jūs pirmā ejat peldēt,kad ūdens vēl ļoti auksts, un rudenī jūs beidzamā peldēšanupārtraucat. Patiesība ir otrāda – aukstu ūdeninevaru paciest.LAMATĀS. Mani draugi Helga un Roberts Neumaņi,rakstnieki, jau iepriekš bija mani uzlūguši ciemotiespie viņiem Šveicē. Pienāk vēstule: Roberta grāmatupar sarkaniem indiāņiem filmēs uz „Rocky Mountains”fona, kurus aizstās Šveices Alpi. Vai vēlos piedalītieskā dejotāja? Labprāt. Par sarkano indiāņu dejāmman nav ne mazākās jausmas, bet neapšaubāmibūs horeogrāfe, kas iemācīs. Pēc patīkamas paciemošanāsatbrauc filmas režisors vest mani kalnos piepārējiem filmas ļaudīm. Stāda mani priekšā: UnsereChoreografin (mūsu horeogrāfe). Mana reakcija: sabijos.To piedzīvojot, pēkšņi sapratu angļu izteicienu:ceļi tapa kā sviests. Protams, būtu varējusi pateikt, kanoticis pārpratums. Taču, kaut kādi manā dabā ir izaicinājumusinstinktīvi pieņemt. Roberts ar mani bijaizspēlējis nelabu joku... Nu redzēsim, kurš paliks stāvus.Un notika tā, ka man bija jāizdomā horeogrāfija,jāapmāca itāļu dejas trupa, kas runāja vienīgi itāliski,jārada bungu ritmi. Režisors, pārbaudīdams horeogrāfijassākumu: Jā, ļoti labi, pat pārāk labi, kvalitātepārāk augsta. Roberts bija mani nosaucis par pazīstamuhoreogrāfi un filmas ļaudīm sāka likties, ka ir jauar mani tikušies citās filmēšanās. Vienu dienu vecais,labi pazīstams filmu operators aplika roku man appleciem un teica: Cik viegli un patīkami sadarbotiesar īstu profesionāli. Vienmēr ierados laicīgi, bez untumiemdarīju darāmo, uzklausīju uzskatus. Vēlāk Robertsbez atvainošanās atzinās: Gribēju zināt, ko tudarīsi, aber du schwimmst in allen Wassern (tu peldivisos ūdeņos).NOTIKA TIEŠI TĀ: Tramvajā un vilcienā. Vācu okupācijaslaikā. Sēžu tramvajā. Ienāk sieviete. Visas sēdvietasaizņemtas. Skaļā balsī viņa vāciski saka: Es esmuvāciete. Nekas nenotiek. Kad viņa savu teikumu atkārtotrešo reizi, pieceļas vācu virsnieks: Lūdzu, ņematmanu vietu, bet mēs te neesam Francijā. *** Pārpildītātramvajā vācu zaldātam no rokas izkrīt naudasgabals. Viņš sāk grūstīties, lai atrastu savu naudu.Viens spāņu Zilās divīzijas zaldāts aizdedzina papīranaudu, turēdams to kā lāpu sīknaudas meklētājam.*** Skrienu, cik ātri vien spēju, pa operas apstādījumiemuz tramvaja piestātni pie Laimas pulksteņa.Ceļa malā grupa vācu zaldātu. Viens no viņiem liekman priekšā kāju, jau, priecīgi smaidot, sagaidīdamsmanu krišanu. Viss notika zibenīgā ātrumā. Inercesdēļ vairs nebija iespējams apstāties, bet, ja es būtukritusi, būtu smagi sadauzījusies. Turpinot skriet, atvēzējusavu roku un ar visu iespējamo sparu ietriecusavu dūri zaldāta krūtīs. Viņš atkrita atpakaļ, pārējiezaldāti smējās, es turpināju skriet. *** Biju piedalījusiesvācu filmā Šveices alpos kā horeogrāfe un dejotāja.Stāsts pats par sevi. Pēc tam man pulksteņu veikalānozaga vienīgo mēteli, kas man bija līdz. Braucuuz Beļģiju, Knoki, dzejas konferenci. Vilciena pasažierisarunājamies. Pastāstu, ka, rudenim tuvojoties, bažījospar aukstumu Beļģijā – bez mēteļa... Man pretīsēž mūks un piedāvā man aizdot savu biezo džemperi.Priecīgi pieņemu. Pēkšņi vilciens sagrīļojas un no augšējāplaukta klēpī man iekrīt sieviešu mētelis. Mēteļaīpašniece spalgi iebrēcas: To dabūt jūs nevarat! Unar strauju kustību izrauj savu mēteli no mana klēpja.Viņas domu gājiens nepārprotams. Ar nez kādu maģijubiju izvilinājusi mūkam džemperi un tagad, tospašu nelabos spēkus pielietodama, biju satricinājusivilcienu, lai viņas mētelis iekristu man klēpī. Nomierinājuļoti uztraukto sievieti, ka man ar džemperi pilnīgipietiek. oPar autori skat. Birutas Sūrmanes apceri 72. lpp.36