Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Padomju literātūras dižspeciālisti aizvienRaiņa neaizbraukšanu uz Maskavu skaidrojaar LSDSP valdes sacerētu telegrammu, ar koRainis no Maskavas atturēts, liekot viņamsteidzami ierasties Rīgā. Izrādās, Rainis pats,uz Minsku dodamies, prasījis, lai viņš tiekatsaukts un lai viņam Maskavā nevajadzētusastapties ar Pēteri Stučku, ko, un to jaumēs sen zinām, dzejnieks pacieta ar lielu savaldīšanos.Raiņa ieskati par Menderu gantāpat bija pārsvarā negatīvi, ko var spriestpēc dzejnieka vēstulēm. Fricis Menders visainekrietni izturējies pret Aspaziju, nostādamiesto sociāldemokrātu pusē, kas prasījaAspazijas izslēgšanu no partijas.Menderu necildinoši raksturojis arī Dr. JēkabsNīmanis, kas bija Aspazijas un palaikamarī Raiņa ārsts. Rainis un Aspazija savukārtbijuši Jēkaba Nīmaņa un Hermīnes Freimaneslaulību liecinieki. Hermīne Freimaneir Aspazijas māsīca. Nīmaņa atmiņas parRaini un Aspaziju gan nav stāvējušas čekā,bet tāpat nepieejamā vietā. Kad 70. gadubeigās Nīmanis atmiņas nodevis Rakstniecībasmuzejam, Voldemārs Kalpiņš tās ievietojisslepenā krātuvē, lasītājiem liedzot.Šais atmiņās Menders vērtēts vairākās vietās.Mendera sieva (pediatre) bijusi Nīmaņakollēga.Mendera vajāšana krievu okupācijas gadosbija reizēm gluži smieklīga pat visādi iebiedētupadomju inteliģentu ieskatos. Tā manadarba biedrene Dr. Lidija Sīle, kam bija kādasmedicīniskas saistības ar Frici Menderu,vienudien izbijusies bilda par vecā vīra„aizsūtīšanu uz pansionātu” Latgalē. Tas bija1969. gads. Menderam tur tika izveidota uzraudzībacietuma garā. Daktere gardi smējāspar lielās padomju valsts bailēm no sīkavecīša, kas tikko pats sevi var sakopt, nedznu vēl spējīgs graut pastāvošo iekārtu. Togan viņš, krievu okupācijai nostiprinoties,sekmīgi bija darījis agrāk, kā ar negantībubija grāvis arī Latvijas valsts pamatus. Tomēr1940. gadā Menders neiesaistījās nožēlojamossakaros ar krievu okupācijas varu kāviņa partijas kompanjons Ansis Buševics, kokrievi, pat 1941. gadā uz Krieviju līdzi aizskrējušu,tomēr apcietināja un iznīcināja.Mendera izraidīšana no Rīgas beidzās arviņa aizsūtīšanu uz Kapiņu pagastu – Kapiņupansionātu, kas, esmu pārliecināts, nelīdzinājāsvecajai Kapiņu nabagmājai. Kaneatkarīgās Latvijas nabagmājas bija it solīdasiestādes, mums viedējams no aculieciniekustāstiem. Un raksturojumu tām dodarī Veronika Strēlerte ar savu brīnumainodzejoli par Bikstu nabagmāju (Kad manudienu saule / Pret vakaru sāks iet, / Uz Bikstunabagmāju / Jel mani aizvediet. / Ak, vietapiemīlīgā!)Par atrašanos izolētā pansionātā, par pastanepiegādāšanu, par citādiem pazemojošiemierēdņu nosacījumiem Menders ir žēlojiesvairākiem padomju funkcionāriem, nevarēdamspaciest piespiedu uzturēšanos, kāpats teicis, fanātiski ticīgu ļautiņu vidū. Kapiņupagastā neatkarīgās Latvijas laikā bijušastrīs vecticībnieku draudzes.Mendera bēres tāpat jāvērtē kā smieklīgskrievu varas iestāžu lūkojums kaitēt mirušajam.Dr. Sīle mums institūtā ar satraukumuvēstīja, ka bēres nosacītajā dienā un stundānav notikušas – tās „atceltas”. Tāda izrīkošanāsčekas vīriem šķitusi nepieciešama, laipavadītāju pulks būtu mazāks – jo vecie ļaudis,kas Menderu pazinuši un bērēs vēlējušiesbūt klāt, otrreiz atnākt nebūtu jaudājuši.Daļa Friča Mendera atmiņu ir iespiestas1991. gadā. Bez publikācijām trimdā pirmāsatmiņas publiski Latvijā parādījās laikam tikai1989. gadā. Tomēr lielākā daļa atmiņunav vēl iespiesta, droši vien nav neviena finansiālalabvēļa ne no labējiem, ne kreisiem.Tādu iznākumu Rainis jau paredzējis ar savāmslavenajām rindām par iešanu starpkreisiem un labiem un beigās pēriena dabūšanuno abiem.Menders no izsūtījuma, kas bija jāpavadaMordvijā, atgriezās tikai 1955. gadā, tātadjau 70 gadu vecs. Atmiņas viņš tomērrak stījis ar skaidru galvu un tās pabeidz arspilgtiem vārdiem: Tā es izkļuvu pēc vairāknekā septiņiem gadiem brīvībā. Metot skatuatpakaļ uz visiem šiem gadiem, es nevarubez dziļa riebuma atcerēties visu to netīrozaņķi, kādā man bija nācies dzīvot – valstī,kura sevi sauc par pirmo sociālisma valstipasaulē, jaunas kultūras un humānismanesēju. Es gribētu apgalvot, ka viss tas, kasvijas ap Krievijas čeku un politiskajām nometnēmun ko es pats savām acīm esmu redzējisun uz savas ādas piedzīvojis, ir nenomazgājamskauna traips sociālisma vēsturē.Un pie tam tas, ko es esmu redzējis un piedzīvojis,nav vēl tas šausmīgākais. oJānis Liepiņš, rakstnieks un dr. med. vienā personā, irdzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors. Kopā ar VizmuBelševicu atdzejojis Dantes sonetus Vita nuova (1965).Regulārs līdzstrādnieks laikrakstā Latvija Amerikā(Toronto).35