Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

iespiesta žurku slazdā. Toreizējais Centrālkomitejasideologs Ivars Ķezbers tika izsauktsuz Maskavu skaidroties. Protams, sutu dabūjaarī galvenais redaktors Aivars Kļavis. Uzmūsu redakciju zvanīja sašutušie darbaļaudisgan no Latvijas, gan lielās Krievijas. Toreizredakcijas kabinets atradās Preses nama beidzamajāstāvā. Atceros – vakarā paliku rediģētkādu tekstu, pārējie bija jau devušiesmājās. Visu laiku zvanīja telefons. Jautājumskrievu un latviešu valodā bija viens: Vai tastiešām ir Ļeņins? Telefona zvani man traucējaiedziļināties tekstā, tāpēc vienkārši nolikuklausuli uz galda un turpināju lasīt. Milzīgspārsteigums man bija tad, kad telefons, kamnocelta klausule, iezvanījās. Izbrīnīts pacēluto, un atskanēja telefonistes dusmīgā balss:Kāpēc jūs esat noņēmis klausuli, nepārtrauktizvana cilvēki un sūdzas centrālei! Tad telefonistesavienoja ar kādu sievieti, kas krievuvalodā paziņoja, ka viņa zvana visa lielā rūpnīcasVEF kolektīva vārdā, lai izteiktu sašutumuun nosodījumu par to, ko mēs esamizdarījuši ar diženo vadoni. Šādu vai citāduatgadījumu bija samērā daudz. Dzīve ritējaspraiga un interesanta.Protams, aizliegtu vai nezināmu materiālupublicēšana bija viens no žurnāla popularitātescēloņiem, tomēr galvenais gan kas cits– Latvijā bija parādījies saturiski, stilistiski unvizuāli vēl nebijis žurnāls, ko noteikti varējapiedēvēt jaunas domāšanas sākumam. Apžurnālu pulcējās mākslinieki, literāti, mūziķi,žurnālisti, zinātnieki, notika sarunas, diskusijas,radošā dzīve kūsāt kūsāja. Salīdzinājumāar šodienas izdevumiem žurnāla tirāža bijaastronomiska – 140 000. Zinu, ka cilvēki arlielu nepacietību gaidīja kārtējā numura iznākšanu,zinu arī to, ka daudzi ir saglabājušižurnāla visus numurus līdz pat šodienai.1991. gadā sākās pučs un dzīve vairs negājavecajās sliedēs. Kad Preses namu bija ieņēmušiomonieši, divus žurnāla numurusnodrukājām Igaunijā. Atceros, ka barikāžulaikā stāvējām uz ielas un dalījām tikko noIgaunijas atvesto jaunāko numuru. Gaisākūpēja ugunskuru dūmi un liela neziņa, kasgaidāms tālāk.1992. gadā mēs redakcijā bijām palikuši vairstikai daži cilvēki, finansiālo grūtību dēļ bijāmspiesti izdot dubultos numurus. Tā pašagada jūnijā Avots beidza pastāvēšanu. Šķirstu1992. gada marta/aprīļa dubulto numuruun priecājos par publicētajiem materiāliem:franču dramaturga modernista AlfredaŽarī drāma Ibī-Karalis ar oriģinālajām ilustrācijām,franču dzejnieku Žaka Prevēra un PolaEliāra dzejoļi, saruna ar franču kinorežisoruFoto: Boriss Koļesņikovs, LV.LVGuntars GodiņšKlodu Lelušu, skotu izcelsmes amerikāņudzejnieka, filoloģijas profesora, budismapētnieka Džilberta Haieta eseja „Dzen noslēpums”,igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska eseja„Jaunās pasaules”, vācu dzejnieka HansaMagnusa Encensbergera ceļojuma apraksts„Poļu nejaušības” un citi. Ar lielu interesišie materiāli lasāmi pat vēl šodien – pēc 18gadiem.Raugoties uz situāciju šobrīd Latvijā ar kultūrasžurnāliem un laikrakstiem, bieži vien atcerosAvota laikus un domāju, ka tāda veidažurnāls droši vien arī tagad atrastu savu lasītāju,tomēr apzinos, ka neko jau nevar atkārtotun arī nevajag. Avots bija un paliks kāfenomens, kā leģenda Latvijas kultūrvēsturesainavā.Kas ar mums notiek tagad? Skaitāmies kulturālatauta, tomēr vairākumu interesē tikaiprivātās dzīves dzeltenās aizkulises, sieviešuniķības un politiķu, mūziķu, sportistu sānsoļi.Dzeltenās preses uzbāzības un lēto televīzijasšovu ietekmē apjukušais cilvēks sāk pilnīginopietni uzskatīt, ka izklaide arī ir modernākultūra, ka literatūra par latu ir tas,pēc kā mēs visus šos garos, smagos gadusesam tiekušies. Galvenais izdabāt masām,par katru cenu iegūt noietu, jo kultūras līmenisLatvijā tiek mērīts tikai ar pieprasījumamērauklu, tādējādi lēni un neatgriezeniskiieslīdam masu kultūras neapzināmi plašajālaukā. Kultūras ministrijai un valsts institūcijām,kam vajadzētu uztraukties par Latvijasiedzīvotāju zemo kultūras līmeni, par kultūrasattīstības un pārmantojamības iespējām,nozīmīgāk šķiet pūst tajā pašā „kultūrapatēriņš”klarnetē.Latviju ar Igauniju vairs nav korekti salīdzināt,jo abu valstu varas izpratne, attieksmepret tautu, kultūru un savu godu sen vairsnav fiziskā 185 kilometru robežas attālumā.Tā kā ilgus gadus esmu starpnieks latviešuun igauņu kultūrām un sistemātiski sekoju31