Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

ikkatram, protams, var tikai celt dzīves kvalitāti!Ķīnas valdība trīskāršo algas ļaudīm, kasir ar mieru pārcelties uz Tibetu, celt dzelzceļu,viesnīcas, dzīvokļu korpusus, rakt minerālus,cirst mežus, tirgoties un – galvenais – atšķaidītun turpināt nīdēt tibetismu.Ceļā uz Lhasu jaunajā vilcienā (7 mēnešus pēctā atklāšanas), Kanjona klausās kupejas skaļruņospropagandu par jauno dzelzceļu un Tibetasprogresu. Nonākot tur, redz kādas parviņu vecākas sievietes depresiju un alkoholismu:Viņai pietrūkst vecās Lhasas, netīk jaunāLhasa. Katru reiz’, kad viņa iziet no mājas, tāatgriežas asarās! Jaunās celtnes aizsedz pierastoskatu uz vecajiem tempļiem, dalailamaspili un kalnu galotnēm. Visapkārt neonagaismas, skaļa mūzika un plastmasas draza.Kā Taimskvērā! – Kanjona salīdzina un drīzatklāj, ka arī viņas vecuma lhasieši jūtas līdzīgikā vecā dāma. Sarunās starp jauktu laulībujaunās paaudzes ļaudīm dominē ķīniešuvaloda. Vairāki desmittūkstoši cittautiešuapmetušies Lhasā kopš dzelzceļa atklāšanas. 2Dzīvokļu trūkums. Plēsīšot nost vecās dzīvojamāsmājas, lai būvētu vēl vairāk dzīvokļubloku. (Fotogrāfijā slejas gara rinda sešstāvubetonbloku korpusu – tieši kā Imantā!) Kanjonaatceras, ko viņai 1959. gadā Dharamsalābija teikusi tibetiešu rakstniece: 3 Iesākumāmēs pazaudējām Tibetu tikai no ārpuses, bet,ja mēs pazaudēsim mūsu kultūru, mēs būsimto pazaudējuši arī no iekšpuses. Tad ķīniešibūs uzvarējuši. To dzirdot, viņai bija uznākušidrebuļi.Vai Tibetas smaidošā Laimdota uz Kanjonasgrāmatas vāka izturēs cīņu pret Melno bruņinieku?Jātur īkšķus, ka viņai ir arī Lāčplēšaspēks un Spīdolas gudrība – spēcīga un izturīgatrimda.Cīņa, protams, nav galā. ... Mums arī. oUldis BērziņšCeļšPagānisks mājīgums dvašo no cikliskās ceļakoncepcijas – sens un tik drošs, ka pat mūsučetrkājainie draugi gaida kopā ar mums saulilecam pār ganībām un jauno zāli pavasarīuzdīgstam, un māte gaida debesmājās savumazo bārenīti. Mājupceļš! Tas – mūsu ceļš,to rodam un ejam no paaudzes paaudzē.Vīri staigā pakaļ arklam, pakaļ kara karodziņam– un citam agri, citam pavēlāk pavēlētair smilšu taka. Un ja es nedarīšu, kā manālaikmetā un manās aprindās pieņemts, taddrīz dzirdēsiet, ka Bērziņš ir nogājis no ceļa.Uz templi, baznīcu, sinagogu, mošeju mūsved mājupceļš – atpakaļ pie savas īstenāsbūtības, atpakaļ pie Radītāja, un tā no audzesaudzē, no gadsimta gadsimtā, kā rādai latīņu vārds religio – „atsaikne, piesaisteaizmugurei”. Bet kādos vēstures brīžos dažādāspasaules vietās ir veidojusies vēl cita,daudz riskantāka! – lineārā Ceļa koncepcija:no kurienes Mēs nākam, kādēļ un kurp gribamnonākt? Kādēļ esam? Kādēļ Viņš radījaMūs? – Tādi jautājumi daudzām dzīvēmir piešķīruši spirgtu dramatismu, dažām –„jēgu”. Bet daudzus atbildes meklējumi novedušiizmisumā.Mūs radīdams, Kāds mums ir uzdevis veseluvirkni grūtu jautājumu. Uz tiem atbildētmiljardiem gadu nopūlas dzīvā un „nedzīvā”daba. Uz tiem atbildēt tūkstošiem gadusavās lūgšanās un dziesmās nopūlas ticīgātauta. Uz tiem atbildēt tūkstošiem gadu nopūlaspravieši, prātnieki, priesteri, zinātnieki,skaņraži, tēlnieki, gleznotāji, dzejnieki.Uldis BērziņšDr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.2. Paskatoties internetā, lēšu, ka, salīdzinot ar neatkarībaslaiku, Tibetas iedzīvotāju skaits uz sveštautiešu rēķinair apmēram dubultojies. Arī milzīgs skaits Ķīnas tūristu– Kanjona Sama raksta, ka 2007. gadā esot bijuši četrimiljoni.3. Šīs tibetiešu rakstnieces, kultūras darbinieces unskolu organizatores vārds angliskā rakstībā ir RinchenDolma Taring (1910-2000). Viņa trimdā sarakstījusiautobiogrāfiju Tibetas meita (Daughter of Tibet. London,1970), kas apraksta tās dzīvi pirms došanās bēgļu gaitās1959. gadā. Kanjona atklāja šo grāmatu savā pirmajāTibetas apmeklējumā 1986. gadā, kur viens eksemplārskaut kā bija nonācis viņas rokās. Tā viņu tik ļoti aizrāva,ka radās vēlme sarakstīt tai turpinājumu – par Tibetu untibetietēm pēc 1959. gada. Debess vilciens ir šīs vēlmespiepildījums.Kristians Putniņš, Dienas mediji27