Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Austrālijā. Trimdas valdība 24 gadus vecā dalailamasvadībā apmetās Dharamsalas pilsētāIndijas ziemeļos.Autore Kanjona Sama ir ķīniešu izcelsmesamerikāniete, kura 1986. gadā, 29 gadu vecumā,sadomā apmeklēt savu vecvecākudzimteni Ķīnu, kur nesen iestājies zināms „atkusnis”.Aplidojot un ar mugursomu apklaiņojotvairākus Ķīnas apvidus, viņa beidzotnonāk arī Tibetā – galvaspilsētā Lhasā. Tibetavēl ir izolēta un ķīniešu iespaids nav virspusējiuzkrītošs, tomēr pavīd, kad tā tuvāk iepazīstasar iedzīvotājiem. Viena no nedaudziemLhasā, kas prot angliski, ir jauna pasta ierēdne,kas bijusi skolā Indijā. Viņas sadraudzējasun Kanjona kādu pusotru mēnesi mīt viņasģimenes mājoklī. Tibetiešu valodu jaunāamerikāniete neprot, arī mandarinu tikai minimāli.Taču ar draudzenes Taši palīdzību drīzsāk atklāties Tibetas patiesā aina. Uzzina parStaļina veida vardarbībām, gulagu, tibetismanīdēšanu un tempļu un klosteru iznīcināšanu1960. un 1970. gados. Kopš 1984. gadaķīnieši gan sākuši dažus no tiem atjaunot,bet kad tā redz uzspridzināto Rongbukasklosteri Everesta pakājē, Kanjonas acis atverasun tā pilnībā aptver postītāju fanātismu.Viņa drīz iemīl Tibetu un tibetiešus un sāk arvienvairāk sirdī pati identificēties ar šo tautu.Pirms atgriešanās ASV, Kanjona pavada vairākusmēnešus Tibetas trimdas „galvaspilsētā”Dharamsalā Indijā un dedzīgi iesaistās šotrimdinieku cīņā par savas dzimtenes atbrīvošanu,to turpinot tibetiešu centros ASV unEiropā. Tas ir arī tāds Tibetas „kaifa” periods.Šķiet, ka pasaule jau bija daudzmaz apradusiar perestroiku, bet Baltija vēl nebija gluži pamodusies,kad Tibetas dalailama kļuva Nobelamiera prēmijas laureāts (1989).Kanjona redz arī tibetiešu sabiedrības ēnaspuses – tostarp kraso nevienlīdzību tradicionālajāsvīriešu un sieviešu lomās, un kā tāietekmējusi abu dzimumu likteņus okupācijāun trimdā. 1990. gadā viņa uzsāk Tibetassieviešu mutvārdu vēstures projektu, eventuāliizdarot 36 intervijas. Tās rediģējot un izvērtējot,izvēlas četras nozīmīgākās kā pamatusavai grāmatai – četrus garus mūžus, pārdzīvojotpirmsokupācijas laiku, okupāciju untrimdu. Viena nomira 2000. gadā. Kanjonanolemj atlikušās trīs apmeklēt un iztaujāt vēlreiz,lai spilgtāk izgaismotu pārmaiņas viņudzīvēs un dzīves skatījumā. Šī odiseja kulminējas2007. gada ceļojumā uz Lhasu ar jauno„debess vilcienu” – ar mazliet antiklimaktiskuturpinājumu Dharamsalā. Grāmatas postmodernaissalikums ir saistošs, bet reizēm pagrūtiizsekot notikumu hronoloģijai.Aprakstītie četri mūži ir nenoliedzami dramatiski(latviešu lasītājā tie sasaucas ar MelānijasVanagas, Sandras Kalnietes un daudzucitu latviešu dzīvesstāstiem gulagā), bet grāmatasīstais „belziens” ir – Debess vilciens.To sajutusi arī autore pati, pēc vairākām revīzijāmnovirzot sākotnējo, joprojām svarīgo,mutvārdu vēstures tēmu uz grāmatas apakšvirsrakstu.Par galveno virsrakstu top Debessvilciens – un uz vāka smaida maza trimdas tibetiešumeitenīte ar dalailamas ģīmetni medaljonāap kaklu. Šie ir Tibetas nākotnes simboli– viens pret otru. Vilciens – Tibetas Melnaisbruņinieks, meitenīte – reizē Lāčplēsisun Laimdota ... varbūt arī Spīdola.Tibetas pēdējo 60 gadu vēsture ir šoku plejāde– šoki Tibetai un tibetiešiem, bet autoresdzīvajā stāstījumā lasītājs pārdzīvo arī viņasšoku, tos atklājot. 60. un 70. gadi ir teroradekādes, atslābinoties tikai pēc Mao nāves(1979). Šo šoku jaunā ceļotāja iepazīstno mutvārdu liecībām un pašas pieredzētāspostažas savā pirmajā Tibetas apmeklējumā1986. gadā. Otrs šoks viņu sagaida, kad tāno Lhasas ierodas trimdas „Tibetā” – Dharamsalā,kur kopš 1959. gada izaugusi jaunatibetiešu trimdas paaudze un funkcionēlabi noorganizēta trimdas sabiedrība ar savuizglītības sistēmu un saimnieciskiem, reliģiskiem,kultūras un politiskiem pasākumiem arindustriālās pasaules atribūtiem un Rietumzemjutibetiešu nodrošinātu finansējumu. Tibetātad vēl valda stagnācija pirmsindustriālālīmenī, ko vēl drūmāku padarījusi postošāokupācija, turpretim trimdā redzams kulturālsuzplaukums un materiāls progress. Visaokupantu politika pirms 1980. gada bijusivērsta uz tibetisma nīdēšanu un visu nacionāloun neatkarības tieksmju brutālu apspiešanu.Atkušņa pārmaiņas atver Tibetu tūrismam,atļaujot arī ierobežotu tibetismu – kāatrakciju. Tibetā ir lielas līdz tam neizmantotasdabas bagātības – sevišķi minerāli un kokmateriāli.Sākas Tibetas izlaupīšana. Lai veicinātudabas bagātību izvešanu uz Ķīnu uncittautiešu iepludināšanu Tibetā, 1999. gadāsāk būvēt pasaules augstāko dzelzceļu. Septiņosgados tas ir pabeigts – Ķīnas lepnums!Un – Tibetas, Kanjonas un grāmatas lielaisšoks.Atkārtojas, kas jau neskaitāmas reizes noticiscitviet pasaulē – vērtību konflikts. Gludas šosejasun sanitāras labierīcības – un tagad debessvilciens! – pret senu, unikālu mazas tautaskultūru, kurā progresa bruņinieki saskatatikai kavēkli. Kā morāls monolīts stāv šķietamineapgāžamais fakts, ka gludas šosejas,labierīcības un vilciens taču ir labas lietas, kas24