Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Rūtu Skujiņu, kuras māsa – dzejniece AustraSkujiņa 1932. gadā devās pašnāvībā.Austras lielā mīlestība bija sociāldemokrātsValdis Grēviņš, kurš pabija 15. maija režīmakoncentrācijas nometnē un četrus gaduspēckara Gulagā. To pašu Gulagu nācās„izbaudīt”, kā zināms, gan Asjai Lācis, ganBernhardam Reicham. Jūlijs Lācis, kurš piederējapie Jaunāko Ziņu un Atpūtas saimes,Kirchenšteina „ķiparu valdībā” bija izglītībasministrs, taču drīz vien tāpat nokļuvaGulagā, un viņa dzīves pavediens aprāvās1941. gada 15. decembrī Astrahaņasapgabalā.Rūtai Skujiņai izdevās palikt sveikā un nokļūtRietumos, un viņas meita Māra Celleno ASV trimdas atgriezās atjaunotajā Latvijā,kur viņas vīrs Ojārs Celle, sasniedzis pensijasgadus, darbojas avīzes Laiks redakcijā,kuras apskatnieks jeb kolumnists ir šo rindiņurakstītājs.Asjas Lācis meita Dagmāra Ķimele no 1957.līdz 1959. gadam strādāja avīzes RīgasBalss redakcijā, un man saglabājies uzņēmums,kurā mēs abi redzami šī laikraksta100. numura iznākšanai veltītajā saviesīgāvakarā. Tad vēl nebija beidzies „atkusnis”...Dagmāras Ķimeles meita Māra Ķimele, kā zināms,ir Rīgas Jaunā teātra režisore.Un Krievijas publikai sīki un sirsnīgi klāstījapar ilgām un sirsnīgām sarunām ar AsjuLācis, Bernhardu Reichu un Dagmāru Ķimeli1922. gadā dzimusī Valentīna Freimane,kura savas vecumdienas pavada Berlīnē, kurpatlaban atdzimst The Roaring Twenties atmosfēra– tas gaiss, ko elpoja Asja Lācis unBernhards Reichs, Valters Benjamins un BertoltsBrechts. Un kas ir Valentīna Freimane,izcilā Latvijas kultūras darbiniece? Viņu,žīdu meiteni, slēpa un izglāba no drošas nāvesPauls Šīmans (Schiemann), cildens un liberālsvācbaltietis, četru pirmskara Saeimudeputāts, kurš 1939. gada rudenī atteicās„braukt uz fāterlandi” un palika Rīgā.Latvji, jūdi, vāci. Viss savijas vienkop – mākslaun vajāšanas, kaislības un vilšanās. oPar JG (arī Laika, Brīvās Latvijas un LatvijasAvīzes) līdzstrādnieku, vairāku grāmatu un romānaMijkrēslis mikrorajonā autoru Franku Gordonu skat.JG260(2010):32.Juris ŠlesersDEBESS VILCIENSPēdējās sešas desmitgades bijušas viens nogrūtākajiem laikiem tibetiešu pieredzē. Mēspazaudējām brīvību un vēl daudz cita, kasmums dārgs – gan no tiešiem uzbrukumiem,gan viltīgas mūsu identitātes nīdēšanas.Šodien mums dzelžaini jāturas pie savasvalodas, kultūras un vērtībām – mūsutradīciju esences. Dalailama, 2009Šis citāts ir no Tibetas dalailamas priekšvārdagrāmatā, kurai nesen uzdūros savā iknedēļasapmeklējumā vietējā pilsētas bibliotēkā, kurmēdzu apskatīt jauno grāmatu nodaļu. Apmainottikai divus vārdus, tas taču teikts parmums! Grāmata saucas Debess vilciens, 1 unautore pie tās strādājusi 19 gadus. Tas vienjau piesaista.„Debess vilciens”, protams, ir jaunais Ķīnas-Tibetas dzelzceļš, ar kura atklāšanu okupantiaplaimoja Tibetu 2006. gadā – tas palīdzējaarī autorei pilnveidot savu darbu un devatam virsrakstu. Apakšvirsraksts Tibetas sievietesvēstures smailē izsaka vienu no stāstavadmotīviem – autorei varbūt tuvāko. Ielasoties,atklājas vesela sauja interesantu pavedienu,kas atkal un atkal liek domāt, salīdzināt,aizdomāties – par mums.Cik līdzību, tik atšķirību – distance ļauj redzētcitkārt „tuvas” lietas jaunā perspektīvā. Kalnuun ieleju zeme Tibeta savā ģeogrāfiskajāizolācijā bija viduslaiku veida feodāla teokrātijaar divarpus miljonu iedzīvotājiem un primitīvuzemkopju/lopkopju ekonomiku, kadkomunistu Ķīna vairākos gājienos 1950. gadosto pakļāva, pilnīgi iekarojot 1959. gadā.Tā gada 10. marts iegāja vēsturē kā Tibetassacelšanās diena, kad tūkstošiem sieviešunogūlās zemē ap dalailamas pili, lai novērstuviņa izvilināšanu un nolaupīšanu. Vīrieši lielākotiesu atradās ārpus pilsētas kā partizānivai apcietinājumā.Tibetas valdība un ap 70 000 iedzīvotāju(turpmākajos gados vēl kādi 80 000) izbēgauz Indiju, pārsvarā garīgā un laicīgā virsšķira.Vēlāk daļa bēgļu nokļuva Rietumos,īpaši Šveicē, Lielbritānijā, Kanādā, ASV un1. Canyon Sam. Sky Train: Tibetan Women on the Edge ofHistory. Seattle: University of Washington Press, 2009.23