Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Franks GordonsLATVJI, JŪDI, VĀCI:SIEVIETES UN GARADZIRKSTISNeesmu teātra fans, bet ļaužu,lietu un vietu sakarības aizraujelpu. Viela jaunam Šekspīram!Skatot tīmeklī Maskavas progresīvo,demokrātisko žur nāluNovoye Vremya/Mos cow Times,uzdūros – laidienā, kasveltīts Baltijas okupācijas 70.gadskārtai – intervijai, kosniedzis Ādolfs Šapiro, ilggadējaisRīgas Jaunatnes teātrarežisors, kurš vēl arvien nevarpiedot Raimondam Paulam,savulaik kultūras ministram,šī teātra slēgšanu 1992.gadā. Šapiro, ieradies Rīgā noHarkovas 1962. gadā, 30 gadusno vietas vadīja Jaunatnesteātri, kur spožu slavu iemantojaviņa iestudējumi ganlatviešu, gan krievu trupā. Nu Ādolfs Šapirojau 18 gadus Ādolfs Šapiro irlūgts, gaidīts un cienīts viesrežisorsMaskavas, Pēterpils un Tallinas teātros.Manuprāt viņš – šoreiz visnotaļ pozitīvā ziņā– uzskatāms par kosmopolītu, un Latvija viņapersonā zaudējusi cilvēku, kas pasaulē nesaDievzemītes labo vārdu.Un lūk, lasot tīmeklī Šapiro interviju, ieraudzījufoto ar lakonisku tekstu: A. Šapiro ciemospie A. Lācis un B. Reicha.Manas acis izpletās: vai Asja Lācistad Ādolfs Šapiro paguva šosabus vēl skatīt vaigu vaigā, runātar viņiem? Gandrīz kā aizkaparēgi...Parakņājos mājas arhīvā, paceļojutīmeklī, atsvaidzināju atmiņu– un pacēlās aizkars, unpavērās treju tautu – latvju,jūdu, vācu mijiedarbības panorāma,talanti un terors, fanātismsun kaislības – un sievietes,kuru vidū zaigoja, vaņģoja,žilbināja Asja Lācis.1924. gadā Kapri salā šai sievietēiemīlējās Vācijas žīdu izcelsmesliterāts un filozofsValters Benjamins (kurš 1940. gadā, bēgdamsno Gestapo, devās pašnāvībā). Par šīssievietes uzticīgu, bezgala pacietīgu un pašaizliedzīgupavadoni, pielūdzēju, partneri undraugu līdz kapa malai kļuva cits žīdu izcelsmesteātra režisors – Bernhards Reichs. GanValters Benjamins, gan Bernhards Reichs tāpatuzskatāmi par kosmopolītiemšī vārda pozitīvā nozīmē,par Eiropiešiem ar lieloburtu. Pie kam BernhardsReichs līdz mūža galam palikakreisās utopijas valgos,tāpat kā tīrasiņu vācietisBertolts Brechts, kurš teātrasfēras ietvaros arī padevāsAsjas Lācis valdzinājumam,tās erotiskajam strāvojumam,kaut gan šī Līgatnespusē Ķempju muižā dzimusīlatvju meitene nekādaskaistule nebija. Viņā totiesmājoja „kaut kas tāds”, kamnebija spēka pretoties.Asja Lācis, dzimusi Anna Liepiņa,devās uz Padomju Savienībualkās atrast tur mājvietu,kur top jaunā pasaule,kur valda Taisnība un Darbs.Arī cita latvju mākslas zvaigzne– Marija Leiko devās turp un krita parupuri čekai.Bet Asjas Lācis ilgajā, panākumiem un pārestībāmbagātajā mūžā vistraģiskākā un spilgtākāfigūra ir Linards Laicens. Tas bija viņš,kas Asjai Lācis veltīja savu mīlas liriku – Ho-Tai(1922) un tā bija viņa, kas spārnoja LinarduLaicenu, kad viņš, naidā pret pašmāju buržuāzijukvēlodams, rakstījaromānu Kliedzošie korpusi(periodikā 1927, grāmatā1930). Tas bija viņš, kurš,emigrējis uz pasaules darbaļaužutēviju – PSRS, Pirmajāpadomju rakstniekukongresā tika ievēlēts parRietumu (!) proletāriskorakstnieku sekcijas vadītājuun 1938. gadā tika nošautskā suns. Tas bija Linards Laicens,kurš ilgus gadus pašaizliedzīgirūpējās par AsjasLācis meitu Dagmāru, kaspiedzima 1919. gadā.Dagmāras tēvs bija JūlijsLācis, kurš vēlāk šķīrās noAsjas Lācis un apprecēja22