Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

komplekss, kurā esam apmaldījušies kā apburtādārzā, jo tā ietvaros bieži tiecamies izvērtētto, kas pašreiz nav izvērtējams, proti,mēs tiecamies pasludināt, kāda politiskanosliece (patiesa, piedēvēta vai spēlēta) iršādam vai tādam kultūras darbiniekam Latvijā.Šī kultūras sakaru sindroma vajāti, mēsbieži vien noraidām nevien kultūras vērtības,kas radušās Latvijā, bet bez liekas domāšanasgrasāmies izraidīt no sava vidus savaspuses jaunās paaudzes, ja tās interesējaspar kultūras jaunradi Latvijā. Visai asprātīgiun precīzi sagrupētajos faktoros Ruņģemin arī vālodzes sindromu, kas arī attiecināmsuz trimdas sabiedrības daļas nostājupret kultūras procesiem okupētajā Latvijā.Autore uzskata, ka, ja par šiem procesiemtiek vispār runāts, tad visvairāk izteikts negatīvu,kritisku viedokļu, pārāk maz mēģinotiedziļināties apstākļos, kādos jāstrādārakstniekiem Latvijā, vai arī prasot no viņiemtoreizējā situācijā neiespējamu rīcību,paši nostādamies „pa gabalu“ – kā vālodze,kas, Daugavu rokot, arī stāvēja malā, lai nenotraipītudzeltenās bikses. 35Atšķirībā no pirmā viedokļa pārstāvjiem raksturīgāsticības VDK varenībai, profesionālismamun neticības LPSR režīma atzīto, priviliģētorakstnieku un mākslinieku spējai, kāarī gribai darboties atšķirīgi no komunistuun VDK noteiktajiem mērķiem un uzdevumiemotrā viedokļa pārstāvji saskatīja Latvijasradošajā inteliģencē sabiedroto, ar kuruir ne vien iespējams, bet ļoti vēlams sadarboties,cīnoties par kopīgu mērķi – tautassaglabāšanu, legāliem līdzekļiem atbalstottautas pastāvēšanai nepieciešamo literatūruun mākslu.Jautājumā par to, kas vairāk veicinājis Latvijasneatkarības atgūšanu – „stingrā stāja“vai „sakari“, jāsecina, ka bija vajadzīgi ganviens, gan otrs virziens. Pateicoties vieniem,tika saglabāts Latvijas valsts de iure statussun ASV neatzīšanas politika Latvijas iekļaušanaiPadomju Savienībā. Savukārt otrie, sadarbojotiesnevis tikai ar drosmīgajiem disidentiem,bet vairāk ar Latvijas kultūras eliti,nodrošināja, ka ilgākā laikā varēja notiktintegrēšanās starp rakstniekiem trimdā unLatvijā.Paradoksāli, ka kultūras sakari nenotiktu, jatrimdas politiskā vadība tiem nepretotos.Rakstnieks Guntis Zariņš to apzinājās jau60. gadu sākumā. Vēstulē (kas gan paliek35. Turpat.nenosūtīta) domubiedram Ināram Brēdriham36 Zariņš raksta: Man liekas, ka mēsnekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst vienulietu: ja beigs eksistēt mūsu labā spārnaprese un totalitārie uzskati, tad nebūsvajadzīgi „kultūras sakari“, un līdz ar tovienīgais logs, ko krievi atvēruši – būs aizsists.Tev rakstu tik atklāti, jo ceru (daļējizinu), ka Tu manus izteicienus nedarīsi zināmusplašām aprindām. (..) Manī nav rūgtuma(..) pret tiem, kuri man uzbrūk, jo bezšiem uzbrukumiem nebūtu iespējas Latvijābrīvi kustēties. 37 No Zariņa teiktā izriet, katrimdas politiskās vadības lielā pretestībabija svarīga un nepieciešama latviešu kultūrassakaru atļaušanai un veicināšanai no PadomjuSavienības puses.Spēcīgākās latviešu trimdas organizācijas– Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA),Daugavas Vanagi, Amerikas Latviešu apvienība(ALA), Latviešu nacionālā apvienībaKanādā (LNAK) pieņēma lēmumus, ka sadarbošanāsar KKS, kā arī okupētās Latvijasapmeklēšana nav vēlama, un personām, kasir kādas trimdas organizācijas valdēs, pirmsLatvijas apmeklēšanas ir jāatkāpjas no amata.Trimdai bija politisks mērķis – Latvijasneatkarības atjaunošana de facto. Lai neapdraudētuLatvijas valsts de iure statusu,minētās vadošās organizācijas konsekventiaizstāvēja uzskatu, ka attiecībās ar LPSR oficiālajiempārstāvjiem, arī ar KKS ir pieļaujamatikai konfrontācija. Tikai Atmodas laikā(1989) noliedzošās rezolūcijas tika mainītas.Savukārt trimdinieku grupa, kas 20. gs. 50.gadu beigās, 60. gadu sākumā piederējapie jaunākas paaudzes, piemēram, t.s. jaungaitnieki– trimdā izdotā kultūras un literatūrasžurnāla Jaunā Gaita veidotāji, izvērtējotkomunistu režīma draudus un Aukstākara perspektīvas, izvirzīja citu taktiku – atmestvarbūtību, ka Latvijas neatkarība tiksatgūta militārā cīņā, un veltīt pūles latviešuvalodas, literatūras un kultūras saglabāšanaiun stiprināšanai Latvijā, iesaistotieskontaktos ar Latvijas garīgo eliti, izvairotiesno atklātām politiskām diskusijām, tādējādimazinot un neitralizējot latviešu asimilācijasdraudus ilgtermiņā.Turpinājums sekos36. Inārs Brēdrihs (1930-1991) – dzejnieks unliteratūrkritiķis.37. Karogs 2000,2:185.21