Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

čiekuriem. Piecus gadus tīri labi iztiku aršiem zaļajiem dakteriem. Taisnojos, ka prieks,pacilājums ietekmē, pat ārstē miesu. Bet nu?Tā locītava jūtami pasliktinājusies. Ja aiziettik tālu, ka nevar paiet? Ka netieku vairs piesaviem kokiem, uz savām vietām? Nezinugan, vai tā varēs.* * *Te sāk veidoties grāmata. Tāda mūža galagrāmata, šī dzīves posma zīmējums. Teiksim,trīs daļās. Pirmā, tā sauktie „zelta gadi”,kad ar pārsteigumu atklājas, ka tie nav tukšivārdi. Tiešām zeltainums, pavisam īsts, pēcdabas ritmiem, līdzīgs skaistajam atvasarasposmam gadalaikos. Dziļāka pietuvošanāsdabai, jauni atklājumi tajā. Vairāk saskaņasnekā jaunībā.Otrā daļa: jūtamāk piesakās ķermeņa brukšana.Paplaiksnās nevarības bieds. Pārmetošsjautājums Dievam, vai mūža galā pēcvisiem darbiem un pūlēm vajadzēja tādunobeigumu. Bet vēl var. Tu piemērojies. Irdaudz laba.Trešā daļa. Te plāni lieki, to nodiktēs. Pateiks,kas ir un kas nav, nosvītros lieko. Varbūt tasnogurums pārņems visu, pieņemsies, augsarvien lielāks, līdz – Es paļaujos. Citādi nemaznevar. Te ir darīšana ar tādu pārspēku,kam nav pretimrunāšanas. Redzu, ka patmana visu mūžu ilgusī Latvijas braukšana iratkāpusies, pabīdīta malā. Milzīgs pārspēkspretī. Darīšu kā liks. Pat, ja nepagūstu pabeigt,kaut kas te jau stāv pats.* * *Viegli šūpojas elektrības vads, no kura nupatpacēlies kāds putns. Vēl viens dzīvs otas vilcienspasaules gleznā: putna dzīvības pārnesumsvada vieglā kustībā pret zaļiem zariem.Tur tas ir.Pasaule kā mākslas darbs, kā milzīga gleznavai simfonija, kuras radītājs izdomājis unsaskaņojis cilvēkam neaptveramas īstenības.* * *Brīnumaina diena. Pelēks, drēgns, bieza,zema migla. No debesīm ne jausmas. Unvisā šajā tumšumā un zemumā, tūliņ nopaša rīta, domās gaišums, ierosmes. No kurienes?!Kas raida gaismas atplūšanu – vaikas to izraisa pašā cilvēkā? To tiešām būtuderīgi zināt.Pabeidzu divas lapas, uzrakstīju aizkavējušosvēstuli, iekurināju krāsnīti. Viens ar čiekuriemapaudzis priedes zars deg gandrīzdivas stundas, vieglu smaržu, maigu siltumustarodams. Tas likās tik pareizi un atzīstami,it kā mēs abas, es kurinādama, krāsnīte sildīdamapildītu augstāku nolikumu. Un caurivisai dienai, pievakarē vēl tas. Jutu vēlēšanosieskatīties Prūsta agrīno darbu grāmatiņā.Bija mazliet jāpameklējas, kamēr to atradustarp citiem papīrvākiem. Pašķirstīju, untūliņ parādījās šīs viņa pierakstītās Emersonadomas: Un tā dzejnieka dzīvošanai jābūt tikklusinātā toņkārtā, ka dienišķi iespaidi viņusajūsmina. Viņa prieks lai ir saules dāvināts,ar gaisu lai pietiek viņa iedvesmai un ar ūdeniviņa noreibumam. Taisni tā, taisni tā! Nekādiizpriecu kuģi. Saule apgaismo mākoni,vējš pakustina zaru, un tu apklusti apbrīnošanā.Stiprinājums, ka šie divi vīri tā domāja,pāri laikam un izplatījumam no viņu viņsaulēmkaut kas atstīdz te. Viena stāvu pelēkādienā, jūtos droša un bagāta. Aiz logiemmiglas nekustībā noburts dārzs, krāsnīte klusielpo siltumu. Gandrīz laime.* * *Pateicība. Par to, kā lapotnēs mainās gaismuun ēnu laukumi. Par to, kā zīlīte groza melnogalviņu. Par priedes brīnišķīgo stumbru,kas ir te līdzās manām dienām, pie kura varupieiet, pateikt ko vai palūgt. Dzīvu dāvanukalni visapkārt. oKalifornijā mītošās jaungaitnieces – kopš JG5 (1956)! –Benitas Veisbergas „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumiatrodami JG243 (2005), 251 (2007) un 258 (2009). Sīkākpar autori skat. JG258:7. Zīmējumus darinājis rakstniecesdzīvesbiedrs Ēris (1921-2001).12