Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

eksistenciālās jomās. Un šādai valstij lai būtutiesības uzspiest citām savu iekārtu, turēttumsonībā... Izteiktā cenšanās pie katras izdevībasatņemt kaimiņvalstīm zemi. Krievijasagrāk sagrābtās platības nav ne lāga apdzīvotas,ne pārvaldītas, ar iedzīvotāju izmiršanu,citu tautu ieplūdumu, tautiskām sadursmēm.Bezjēdzīgs, bezprātīgs šāds „lielums”,taisni pretdabīgā, izburbējusī izpletība irviens no galveniem šķēršļiem normālai, veselaivalstij.Un tomēr, redzot Krievijas pagrimumu, irumu,attālināšanos no garīgām vērtībām, vedasteikt – nē. Labais ir stiprāks, to nevar uzdot.Krievija to lieliski sniegusi gan sev, ganpasaulei, labais, pamatos, ir stiprāks. Bettam jādod dzīvē pienākošā vieta. Kaut kasnotiek bez tā, vietā nāk cits. Acīmredzami,aumaļām. Zagļi, meli, slepkavības, varmācības,riebekļi, organizētā noziedzība, lamas,ilgi ar to dzīvojot, pieaug klāt, ieaugdzīvošanā, cilvēkā, tautā. Kaut kas notiek.Sāk nederēt par valstiskām nebūšanām parastāteikšana – ne tauta atbildīga, bet valdība,režīms. Tā nav. Ilgstoša nebrīve, dzīvemelos dara savu, iespiež tautā zināmu domāšanuun darīšanu. Arvien biežāk Krievijato rāda pasaulei. Lielā tautas daļā atzinībugūst vadība, kas runā par citas tautas noskalošanuatejā. Šāds skatījums kļūst pieņemamanormālība. Krievijas gadu desmitiem ilgaisvalsts terorisms pret pakļautajām tautāmlikum sakarīgi rada gan cilvēciskus, gantautiskus kropļojumus, audzina jauna veidateroristus. Tos kaismīgi sauc par necilvēkiem,sola nogriezt tiem galvas, un tā uz riņķi.Krievijas valsts terorismam ir nesalīdzināmilielāks upuru skaits nekā kaukāziešu izmisumaterorismam, bet tas neskaitās. Tādadomāšana un saprašana, tādu pārliecību audzinajaunatnē ar īpaši pasūtinātām mācībugrāmatām par Staļina labajiem darbiem. Itkā citāda cilvēka veidošanās, pēc čekistu redzējuma,projām no Dieva, dabas radītā, daļējijau panākta.Liels nelabums. Tāds savainojums, ar tādāmsekām, ka daudzi šaubās, vai vairs labojams.Saslimusi tauta, veselas paaudzes izaudzinātas,pieaudzinātas pretdabībai un meliem.Ar to bija jādzīvo, lai paliktu dzīvs, cilvēkspiemērojas. Baigi. Un es dodu tam vietu šajāslapās, tam, no kā gribas novērsties, sargāties,glābties. Tas ir tik tuvu Latvijai, spiežasvirsū, ir jau nodarījis briesmīgu postu.Bet labais ir stiprāks. Ir. Viņu Poļitkovskaja,viņu Solžeņicins. To melus turpinošo, Krievijuvēl dziļāk pazemojošo mācībgrāmatu vietāskolās drīzāk derētu kursi par Solžeņicinu.Izvērstas, ikgadējas studijas par viņa garaspēku, drosmi un spēju vienam stāties pretīdzelžainai varai, tūkstošgalvainam meluiekārtas mošķim un pastāvēt. Te ir lielums,kam pasaulē nav daudz līdzīgu, liek aizmirstdažu klupienu. Mācības par Solžeņicinu, bagātu,vajadzīgu vielu atveseļošanās laikamno pašu tautas dzīlēm.* * *Mans mīļais, dārgais lietus! Stāvu pie logaun skatos, nevaru darīt citu. Jāpievērš uzmanībatam, pat papīrus tas nostumj malā.Brīdi izgāju ārā, lai būtu tam tuvāk, stāvējunojumē. Tad vēl klāt nāca lietus atmodinātāssmaržas. Kāda pasaule! Visapkārt miljoniem,triljoniem lietus aplaimotu augu, unviņu prieks plūst uz mani, paņem mani līdz,dalos ar katru stiebru, lapu, zemes kumšķītiviņu laimē par lietu.* * *Rāms, pelēks, nomācies, brīžiem pasmidzinaviegla migliņa. Koki un krūmi pilni lāsēm.Braucu uz veikalu, vajadzīgs ēdiens. Unpēkšņi vienā dārzā liels bērzs. Balts stumbrs,kupla, nenobirusi dzeltena lapotne. Nekustīgsstāv dienas pelēkumā, un no viņa nākgaisma. Nespilgts, neatlaidīgs starojums. Tasbija diezgan brīnumains skats. Man gandrīzgribējās apstāties un to pavērot ilgāk, betceļš te šaurs, es traucētu braucējus. Pēkšņikā liels gaismas gabals ceļa malā. Kad pārbraucumājās, man vedās pieiet pie loga unpateikties priedei, ka to redzēju.Koki patur saules starus savās lapās. Tāsnokrīt, satrūd, starojums iejūk zemē. Zemi,mīļo Blaumani, aplaimo ne tikai lietus, betarī gaisma. Tāpēc no tās ceļas ārā visi šie ziedi,zari, stiebri, tur ir gaisma.* * *Esmu aizrāvusies ar dabu, aizmirstu, ka ceļiput ārā. Novalkāti skriemeļi. Pa negludu vietu,pa kalnu nevar kārtīgi paiet. Kas būs? Tiklabi zinu, kā palīdz izkustēšanās, kāds dārzadarbiņš, nu tas celis sāk to aizliegt. Šo lielisko,vienkāršo palīdzību, tas ir nežēlīgi. Kāpēctā? Gandrīz neticami, kad visapkārt tikdaudz skaista un laba.Ārsts pirms četriem, pieciem gadiem ieteicalikt jaunu locītavu. Tas bija vasarā, nevarējuiedomāties pamest dārzu, stipro, sazēlušovasaras sākuma zaļumu, sākt skriet piedakteriem, pa klīnikām, pārbaudēm. Atdotsavu palikušo laiku tam – nē, tas man nebijasaprotams. Nav vēl tagad. Tā vietā cēlu skatuaugšā uz priedi, ar acīm piesējos zaļajiem11